1991.gada 14.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: sēdē piedalās 125 deputāti.

Par nākamās nedēļas darba kārtību vārds deputātam Čepānim.

A.Čepānis: Rītdienas plenārsēdes darba kārtības pēdējā punktā ir ietverts mūsu komisijas sagatavotais likumprojekts “Par kooperatīvajām sabiedrībām”. Tā kā ir radušies jauni apstākļi, es lūdzu, ja tas ir iespējams, šā likuma apspriešanu pārcelt uz nākamo nedēļu, tas ir, no rītdienas darba kārtības izslēgt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Buķelei.

E.Buķele: Rītdienas darba kārtības 3.punktu– par pilsētu un ciematu zemju reformu– lūdzu atlikt aptuveni uz nedēļu. Minētais jautājums vēl atkārtoti tiks skatīts nākamajā frakcijas sēdē.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Balsojam par Prezidija ieteikto dienas kārtību, ņemot vērā attiecīgās izmaiņas. Tātad 3. un 5.punkts, ievērojot komisijas lūgumu, tiek pārcelts uz nākamo nedēļu. Rezultāts: par– 108. Darba kārtība pieņemta.

Mūsu darba kārtības pirmais jautājums ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par uzņēmējdarbību”” trešajā lasījumā. Vārds deputātam Špoģim.

K.Špoģis: Labrīt, cienījamie kolēģi! Vispirms jāņem dokuments Nr.703 un tā pielikums Nr.703–2, tas ir, “Par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par uzņēmējdarbību””.

Pirmajā punktā, tas ir, 4.pantā, arī 5.pantā, tas ir, otrajā pozīcijā, 3.punkta 7.pantā un 8.pantā pēc otrā lasījuma nekādu izmaiņu un neskaidrību nav. Tikai vienā vārdā bija jāizlabo tehniska kļūda. Tātad jārunā par šiem četriem pantiem.

Priekšsēdētājs: Tātad trešo lasījumu sākam apspriest pa pantiem. Tā tas notiek parasti. Pirmajos četros pantos grozījumu nav. Šie panti akceptēti arī otrajā lasījumā. Izskatīsim pantu, kurā bija grozījumi. Par tiem ir jāvienojas.

K.Špoģis: Likuma 10.panta 5.punktā pēc otrā lasījuma arī nekādu grozījumu nav. Tāpat likuma 13.panta 6.punktā nekādu izmaiņu nav. Pagājušajā reizē otrajā lasījumā mēs 16.pantu izdiskutējām un par daļu nobalsojām. Acīmredzot pie tā atgriezties nav vajadzīgs.

Attiecībā uz 25.pantu izdarīti grozījumi. Pēc otrā lasījuma neradās nekādas neskaidrības. Bez izmaiņām pēc otrā lasījuma ir arī 27.pants.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi un priekšlikumi? Nav.

K.Špoģis: Nav. Pārejam pie 31.panta. Tajā ir papildinājums vai precizējums par to, ka ir jāizņem licence par tiem darbības veidiem un jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā. Šiem darbības veidiem 32.pantā ir noteikti ierobežojumi. Kā jūs redzat, 31.panta pirmajā daļā tas ir iestrādāts. Pirms trim minūtēm vārdu deva Likumdošanas komisijai, kurai šis jautājums formulēts mazliet plašāk un veiksmīgāk. Tādēļ to var pieņemt šādā redakcijā. Tā pati doma tika izteikta šādi: “Lai būtu tiesības uzsākt uzņēmējdarbību, saskaņā ar šo likumu nepieciešams izņemt atļauju– licencēt. Uzņēmējdarbību drīkst sākt tikai pēc šīs atļaujas iesniegšanas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.” Šis formulējums sakrīt arī ar formulējumu likumā “Par Uzņēmumu reģistru”.

Priekšsēdētājs: Tie ir redakcionāli grozījumi. Es ceru, ka deputāti sekoja līdzi.

K.Špoģis: 32.panta pirmajā daļā pēc otrā lasījuma arī nav nekādu izmaiņu.

Otrā daļa ir papildināta ar normu par pirotehniskiem uzņēmumiem, šautenēm un šaušanas stendiem. Vēl citos pantos ir daži sīki redakcionāli uzlabojumi, kuri redzami tabuliņā. Domāju, ka īpaši apspriest tos nav vajadzīgs. Otrās daļas papildinājumu iesniedza mūsu kolēģis Jundzis. Tie ir iesniegti saskaņā ar to likumu, kas tiek veidots deputāta Jundža vadībā.

Trešās daļas 2.apakšpunktā, ievērojot kolēģa Cupruna ierosinājumu, izdarīts neliels precizējums, proti, pēc vārda “degvīna” ietverts vārds “izgatavošana”. Ievērojot kolēģa Kides priekšlikumu, 4.apakš­punktā iestarpināti vārdi “un profila maiņa”.

Precizēta, mazliet uzlabota 7.apakšpunkta redakcija. Kā jau es pagājušajā reizē teicu, šī redakcija saskaņota gan ar ieinteresētajiem deputātiem, kuri strādāja pie šā jautājuma, gan ar Sakaru ministriju. Tas formulējums ir šāds: bezvadu sakaru pakalpojumi, radio un televīzijas raidījumi, kabeļtelevīzijas pakalpojumi.

Šīs nodaļas beigās ir papildinājums, ņemot vērā deputāta Kides priekšlikumu, proti, rakstīt “visu veidu autotransporta līdzekļu vadītāju apmācīšana”. Tas ir viss attiecībā uz trešo daļu. Nav palikuši nekādi strīdi, nav arī deputātu priekšlikumu, kurus komisija nebūtu pieņēmusi.

Ceturtajā daļā ir kolēģa Preinberga priekšlikums par veterinārmedicīnisko praksi. Mēs par to ļoti daudz domājām un strādājām. Patlaban viņam ir rūpe par to, kādā veidā radošā veterinārārstu biedrība vai savienība faktiski nokārtos licencēšanu. Minētais priekšlikums ir iestrādāts lēmuma 2.8. un 2.9.punktā. Pirmkārt, 2.8.punkts jau paredz to, ka līdz šā gada beigām šo veidu licencēšana turpinās, vadoties pēc Ministru padomes apstiprinātās kārtības. Tātad laika ir pilnīgi pietiekami. Otrkārt, 2.9.punktā uzdots līdz 1.oktobrim izstrādāt attiecīgo likumprojektu. Acīmredzot mēs to rudenī pieņemsim. Tad viss šis mehānisms, kā tas viss notiks, precīzi būs redzams. Tādēļ šobrīd liekas, ka varētu piekrist vairākuma domām, viedoklim– atstāt to šeit tādā formulējumā, kāds tas ir patlaban.

Attiecībā uz farmaceitisko praksi bija deputāta Bula priekšlikums– pārcelt šo normu uz trešo daļu. Komisija tomēr piekrita mediķu viedoklim, ka tam jāpaliek tepat. Tātad tas ir jautājums, par kuru, ja deputāts Buls savu priekšlikumu uzturēs, varbūt būs jābalso.

Vēl ir jauns punkts. Tas precizē pantu. Tas attiecas uz ceturto daļu. Tas ir viss.

Tātad pēc būtības ir divi jautājumi, proti, vai Preinberga kungs piekrīt tam formulējumam, ka šeit paliek norma par veterinārmedicīnisko praksi. Un attiecīgi arī Bula kunga ierosinājums par farmaceitisko praksi, jo ceturtajā daļā ir divi jautājumi.

Priekšsēdētājs: Bula kungs un Preinberga kungs! Preinberga kunga prasība it kā ir izpildīta. Kāds ir Bula kunga viedoklis? Vai jūs runāsiet par ceturto daļu? Lūdzu.

A.Buls: Gribu izteikt argumentus. Protams, medicīniskā prakse un farmaceitiskā prakse nav viens un tas pats. Runāt par tām kopā, par kaut kādu pārcelšanu vai nepārcelšanu būtu kļūdaini. Es runāšu tikai par farmaceitisko praksi.

Es jau ieteicu normu par farmaceitisko praksi pārcelt uz trešās daļas 3.apakšpunktu, kur noteikts, ka atļauju izsniedz nevis korporācijas vai citas profesionālas sabiedrības, bet valstiski veidojumi, valstiskas institūcijas. Pašreiz Latvijā ir spēcīga organizācija– “Farmācija” –, kuras pārziņā ir visas aptiekas. Farmaceitiskā prakse būtībā ir aptieku lieta un nekas cits. Tātad medikamentu izgatavošana no substances, fasējot turpat, vadoties pēc receptes, vai arī gatavo zāļu pārdošana pēc tam, kad tās ir izsaiņotas un noliktas attiecīgos plauktos un saldējamās iekārtās un tamlīdzīgi. Tāpēc šis darbs ir ļoti līdzīgs un pilnīgi neatšķiras no 3.apakšpunktā minētās darbības medikamentu izgatavošanā un realizācijā. Valstiskais veidojums, kas pašreiz nodibinājies, ir “Farmācija”. Tā ir stabila un var daudz kompetentāk spriest, vai izdodama licence farmaceitiskās prakses uzsākšanai, nekā to veiktu profesionālās pašdarbības sabiedriskās korporācijas. Tāpēc es ieteiktu tomēr padomāt un normu par farmaceitisko praksi ielikt 3.apakšpunktā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tātad tas ir jāietver tajā vietā, kur ir runa par medikamentu izgatavošanu un realizāciju?

K.Špoģis: Nē, jāpārceļ uz 3.apakšpunktu.

Priekšsēdētājs: Jāpārceļ uz 3.apakšpunktu, kur jau ir runa par medikamentu izgatavošanu un realizāciju.

K.Špoģis: Jā.

Priekšsēdētājs: Arguments ir izteikts. Špoģa kungs, balsosim! Lūdzu, vārds Muciņa kungam.

L.Muciņš: Es negribētu konkrēti izteikties pret farmaceitiem, bet, ja mēs palasām tos likumus, lēmumus, kas tiks veidoti par profesionālajām savienībām, pielikumu un tā tālāk, palasot Latvijas laika likumus par šiem jautājumiem un par citām organizācijām, redzam, ka šajās komisijās vienmēr klāt ir bijuši valsts organizācijas vai valsts institūcijas pārstāvji. Profesionālā korporācija nekad nav izdevusi licenci. Savu kolēģi labāk pazīst farmaceits vai ārsts. Tādēļ, vadoties pēc vispārēja principa, ņemot vērā Preinberga kunga priekšlikumus, tomēr vajadzētu atstāt šeit. Turpmāk, veidojot nosauktos likumus, uz paritātes pamatiem iekļausim tajos arī valsts struktūrvienību un institūciju pārstāvjus, kuri kopā ar sabiedrisko organizāciju korporāciju varēs kontrolēt minēto licenču piešķiršanu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai jūs vēlaties, Rikarda kungs, runāt par šo pašu jautājumu?

R.Rikards: Man tomēr nav skaidrs, jo ir taču vairākas korporācijas. Tā, piemēram, par pedagogu darbību rūpējas Pedagogu biedrība, Latvijas Izglītības biedrība, par būvinženieru praksi– Inženieru asociācija, Būvinženieru savienība. Kura no nosauktajām organizācijām tad izsniegs licences? Latvijā ir vairākas profesionālas korporācijas, bet tieši kura izsniegs licences? Vai to var izdarīt jebkura korporācija?

K.Špoģis: To var darīt attiecīgas profesijas profesionālā korporācija.

R.Rikards: Taču attiecīgajā profesijā ir vairākas šādas organizācijas. Tā, piemēram, Latvijā apvienojas Krievijas inženieri, izveidojot Inženieru asociāciju. Savukārt pārsvarā latviešu inženieri nodibina Būvinženieru savienību. Kura savienība tad izsniegs licences?

K.Špoģis: Tāpēc patlaban ir noteikts termiņš, ka līdz šā gada oktobrim ir jāizstrādā. Pēc tam tas viss precīzi ir jāapspriež, jāprecizē un jānosaka. Līdz gada beigām pašreizējā kārtība saglabājas, ņemot vērā to, ka oktobrī vai novembrī mēs pieņemsim likumu, kurā viss būs precīzi noteikts.

Priekšsēdētājs: Vārds Birkava kungam.

V.Birkavs: Pašreizējais formulējums, kāds ir attiecībā uz juriskonsulta praksi, novedīs pie tā, ka uzņēmumu juristi griezīsies Tieslietu ministrijā pie patlaban darbojošās licencēšanas komisijas un saņems licenci individuālajai darbībai. Tā nebūs uzņēmējdarbība. Viņi tikai saņems licenci, jo nebūs iemeslu, lai atteiktu, jo minētajiem juristiem stāžs būs divi gadi, būs augstākā juridiskā izglītība, un šāds formulējums novedīs pie tā, ka daudzu uzņēmumu un iestāžu juriskonsultam uz rokas būs Tieslietu ministrijas izsniegta licence. Attiecīgu darbību viņi varēs veikt, nereģistrējot uzņēmējdarbību. Tātad, atstājot šādu formulējumu, mēs faktiski legalizēsim iespēju apiet nodokļa maksāšanu par uzņēmējdarbību. Tādēļ es ieteiktu šo formulējumu svītrot, jo vairāk tāpēc, ka, jautājot Muciņa kungam, ar ko šajā kontekstā atšķiras juriskonsults no advokāta, Muciņa kungs nevarēja man atbildēt.

Priekšsēdētājs: Birkava kungs runāja par 3.pantu, tādējādi viņš nedaudz atgriezās atpakaļ.

K.Špoģis: Par trešo daļu?

Priekšsēdētājs: Par šo lietu mēs jau strīdējāmies otrajā lasījumā. Turpiniet, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Es domāju, ka par to nav jāstrīdas, jo balsojums ir noticis. Šajā gadījumā var atbildēt tikai ar viena likuma argumentu, proti, ka jāsaglabā tā kārtība, kādu patlaban ieteica Likumdošanas jautājumu komisija: vispirms jāreģistrē uzņēmums, pēc tam jāizņem licence. Tā rīkojoties, šīs problēmas atkritīs, jo, ja Špoģa kungs pieņēma Birkava kunga iesniegto priekšlikumu par to, ka neuzstāj, ka licence jāizņem pirms darbības uzsākšanas, tad, ja mēs vispirms reģistrēsim uzņēmumu, bet pēc tam izņemsim licenci, šī problēma atkritīs, un neviens nestaigās apkārt ar licenci kabatā, nereģistrējis uzņēmumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lai 3.pantu akceptētu trešajā lasījumā, par pantu jānobalso ar balsojošo vairākumu. Šobrīd mēs nevaram balsot par licenci juriskonsulta prakses uzsākšanai, jo par to nobalsojām otrajā lasījumā. Bija lieli strīdi, bet mēs nobalsojām. Tagad mēs varam nobalsot vēlreiz, lai akceptētu šo pantu. Gadījumā, ja pants netiks akceptēts, tad mēs atgriezīsimies pie Birkava kunga priekšlikuma.

Lūdzu, vārds Bula kungam.

A.Buls: Es saprotu, ka ir farmaceitiskā prakse...

Priekšsēdētājs: Jā, jūs gribat ietvert farmaceitisko praksi, bet tas ir redakcionāls labojums.

A.Buls: Mēs balsojam par 3.apakšpunktu, jāizlemj farmaceitiskās prakses liktenis, proti, vai licenci dos korporācija vai valsts institūcija?

Priekšsēdētājs: Labi, varbūt jums ir taisnība. Pie reizes mēs varēsim nobalsot par farmaceitisko praksi. Tātad darīsim tiešām otrādi: balsosim par tādu formulējumu, kādu Bula kungs vēlas 4.punktā.

Ir divi balsojumi. Vispirms ir Bula kunga redakcija– farmaceitisko praksi pārcelt uz 3.pantu. Deputāts Muciņš izteica pretī argumentus, bet deputāts Buls argumentēja “par”. Pēc tam atgriezīsimies pie 3.panta.

Otrs balsojums būs par redakcijas komisijas formulējumu 4.pantā “ar farmaceitisko praksi”.

K.Špoģis: Pirmais balsojums būs par redakcijas komisijas iesniegto formulējumu.

Priekšsēdētājs: Pēc tam, kad Bula kungs izteica ierosinājumu un protestu, mēs balsojam par tādu 4.pantu, kādu to ir ierosinājis Bula kungs, proti, izņemt ārā normu par farmaceitisko praksi un pārcelt to uz 3.pantu. Otrais balsojums būs par redakcijas ierosināto formulējumu. Tātad balsojam par 4.pantu Bula kunga redakcijā. Rezultāts: par– 44. Balsojam par 4.pantu redakcijas komisijas piedāvātajā variantā. Rezultāts: par– 34.

K.Špoģis: Šeit svītrojam ārā.

Priekšsēdētājs: Vadoties pēc Bula kunga priekšlikuma, tiek pārcelts uz 3.punktu, bet par šo punktu mēs balsosim atsevišķi. Mēs izvēlējāmies variantu, ka par šo pantu kopumā vairs nevajag balsot, jo bija balsojošo vairākums. Tātad 3.pants ir papildināts ar normu par farmaceitisko praksi. Jāņem vērā arī tas, ko teica Birkava kungs. Būtībā viņš aicināja 3.pantu šādā redakcijā trešajā lasījumā nepieņemt juriskonsulta prakses dēļ. Par 3.pantu šādā redakcijā ar izmaiņām jānobalso ar balsojošo vairākumu. Rezultāts: 44. Tātad 3.pants ir pieņemts trešajā lasījumā.

K.Špoģis: Nāk klāt jauns punkts, tas ir, 5.punkts, kurš precizē 3. un 4.panta šo divu daļu saturu. Pantā noteikts, ka tikai katram personīgi, nevis kādām grupām, nevis kādam menedžerim, jāizlemj jautājums par licenci attiecībā uz tiem, kas norādīti ceturtajā daļā un arī trešajā daļā. 6., 7., 8. un 9.daļas saturā, izņemot dažus sīkus redakcionālus slīpējumus, nekādu izmaiņu nav.

K.Špoģis: 33.pantā ir tikai redakcionāli precizējumi, ja neskaita to, ka mēs otrā lasījuma laikā to jau pamanījām, norunājām un nobalsojām. Arī 33.pantā nekādu izmaiņu nav, kas būtu apspriežamas vai balsojamas.

34.pantā ir ieviests papildinājums, kas precizē panta pirmo un ceturto daļu. Runa ir par kreditora interešu aizsardzību. Sevišķi tas attiecas uz tiem kooperatoriem, kuriem pašreiz jāorganizējas vai jālikvidējas, kad izveidojas ļoti bīstama situācija. Tas arī ir viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrācija. Tātad balsojam par Latvijas Republikas likuma “Par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par uzņēmējdarbību”” galīgo pieņemšanu. Rezultāts: par– 100, pret– 6 un atturas– 7. Likums pieņemts.

Turpinām par lēmumu.

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi, lasot lēmumu, es teicu, lai pievērš uzmanību būtiskākajam, tas ir, termiņiem. Lai mazliet izlīdzinātu Uzņēmumu reģistra slodzi un dotu iespēju rūpīgāk sagatavoties un veikt reorganizācijas procesu tiem, kuriem ir jāpārkārtojas, komisija rekomendē termiņu pagarināt par trim mēnešiem, proti, no jūlija līdz 1.oktobrim. Uzņēmumu reģistrs tam piekrīt.

Kas attiecas uz lauksaimniecības uzņēmumiem, laiks noteikts līdz 15.martam, tas ir, praktiski gads. Tas tāpēc, ka parasti tas ir laiks, kad beidzas pārskata un vēlēšanu sapulces, kad dažāda veida darbība tiek pārtraukta līdz nākamajam rudenim un pavasarim. Vasarā sapulces nav vajadzīgas. Tātad tas ir pirmais iestrādātais papildinājums.

Attiecībā uz 2.7.punktu ir Liepājas pilsētas pašvaldības priekšlikums, kuru atbalstīja tikai viens Rīgas pilsētas rajons, Ventspils rajons un vēl viens rajons, proti, lai statūtus saskaņotu. Šeit bija Endziņa kunga, domājams, Likumdošanas jautājumu komisijas, priekšlikums– šo punktu svītrot. Komisija uzskata, ka valsts uzņēmumu statūtus pašvaldība varētu saskaņot. Tas varbūt būtu jāapspriež.

Tālāk. Sakarā ar 8. un 9.punktu, kā jau es teicu, līdz 1.janvārim paliek tā kārtība šajos veidos un likuma izstrādāšanā. Pēdējais punkts mūsu lēmumā ir saistīts ar 34. un 35.pantu. Zināms, ka dažas bankas kooperatoriem ir devušas diezgan lielu kredītu, nerēķinoties ne ar kādām garantijām, neskatoties, kas viņiem ir pamatfondā jeb statūta fondā, tādēļ šodien esam nonākuši ļoti nepatīkamā situācijā. Ierosinām: tās vietējās pašvaldības, kuras līdz šim reģistrē un kontrolē, lai turpina to darīt. Tas ir Sociālās bankas lūgums, un komisija bankas priekšlikumu atbalstīja.

Par lēmumu man ir viss.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Muciņam.

L.Muciņš: Man ir neliels priekšlikums attiecībā uz lēmuma 9.punktu, proti, rakstīt: “...un citus likumus, kas izriet no jaunās 32.panta redakcijas.” Mēs visu nosaukt nevaram, taču, lai neizveidojas tāda situācija, ka būs tikai šie trīs likumi. Acīmredzot vēl varētu paredzēt par grāmatvedības uzskaiti, revidentiem un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Šāds formulējums: “...un citus likumus, kas izriet no 32.panta redakcijas” ir pieņemams.

Vārds Krūmiņa kungam, tieslietu ministra vietniekam.

A.Krūmiņš, tieslietu ministra vietnieks: Man arī būtu papildinājums lēmuma projekta 9.punktam. Es piekrītu Muciņa kungam tajā ziņā, ka šeit visus likumprojektus nevar uzskaitīt, taču viens būtisks likumprojekts šeit tomēr nav nosaukts. Proti, tas ir likumprojekts par advokatūru, jo bez likuma par advokatūru pieņemšanas 32.panta 4.punkts par licencēšanu vispār nedarbosies.

Otrs ierosinājums ir attiecībā uz 9.punktu, tas ir, būtu lūgums Tieslietu ministrijai noteikt izpildes termiņu 1.novembri.

K.Špoģis: Abi ierosinājumi ir pieņemami. Tūlīt pat es ierakstu– termiņš 1.novembris. Likumu uzskaitījumu papildināt ar likumu par advokatūru un citiem. Par to bija Muciņa kunga priekšlikums.

A.Krūmiņš: Jā, un citi.

Priekšsēdētājs: Jā, termiņš 1.novembris ir pieņemams. Vārds deputātam Krastiņam.

E.Krastiņš: Špoģa kungs, man ir jautājums par 10.punkta pēdējo teikumu. Kā saprast to, ka reorganizācija vai likvidācija saskaņojama ar vietējo pašvaldību? Kā tas ir domāts?

K.Špoģis: Šo priekšlikumu iesūtīja apmēram astoņi rajoni, kuru budžets tagad lielā mērā tos regulē. Šie rajoni lūdz, lai visas ar kooperatoriem notiekošās pārgrozības obligāti tiktu saskaņotas ar rajoniem, respektīvi, ar tiem, kuri reģistrēja. Tādējādi rajoni varētu kontrolēt mūsu likuma “Par uzņēmējdarbību” 34. un 35.panta ievērošanu.

E.Krastiņš: Cik lielā mērā reorganizācija nozīmē jaunas uzņēmējsabiedrības dibināšanu? Vai tagad visi šie procesi būs jāsaskaņo ar vietējo pašvaldību?

K.Špoģis: Reorganizācija notiek, ja tiek likvidēts kooperatīvs vai tas beidz pastāvēt.

E.Krastiņš: Tad tādā gadījumā varbūt šeit jāieraksta, ka ar vietējo pašvaldību saskaņojams lēmums par reorganizāciju vai likvidāciju, bet ne viss šis process.

K.Špoģis: Jā.

E.Krastiņš: Tātad– lēmums par reorganizāciju vai likvidāciju.

K.Špoģis: Labi jau labi.

Priekšsēdētājs: Ierosinājums ir pieņemams. Vārds deputātam Birkavam.

V.Birkavs: Ja drīkst atgriezties pie 8.punkta, es ierosinātu tekstu aiz vārdiem “1.janvāri” līdz punktam svītrot. Jo, saglabājot pašreiz spēkā esošo Latvijas Republikas Ministru padomes noteikto licencēšanas kārtību, tas nozīmē, ka mēs līdz gada beigām nosakām šīs kārtības status quo, lai gan šī kārtība vēl īsti nav sākusi darboties. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka līdz gada beigām tā vēl grozīsies. Tādējādi šajā lēmumā mēs minēto kārtību nostiprināsim, bet faktiski iespējams, ka tā grozīsies. Tātad šie vārdi jāsvītro.

Priekšsēdētājs: Kādas ir Špoģa kunga domas?

K.Špoģis: Es redzu, ka nav nekāda pamata iebilst, jo būtība paliek, tas ir, termiņš ir līdz 1.janvārim. Birkava kungam varbūt taisnība, ka Ministru padome tiešām var vēl izdarīt kādus precizējumus, un, ja mēs šeit tā strikti fiksējam, ka “spēkā esošie”, tad tiešām tas var būt tikai par ļaunu. Atstāsim mazliet atvērtāk un nosvītrosim. Vai Muciņa kungam iebildumu nav? Tātad ir nosvītrots.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kāds ieteikums? Lēmums ir pieņemams, ņemot vērā minētos redakcionālos labojumus, tas ir, attiecībā uz termiņiem un no 32.panta izrietošajiem likumiem, kuri vēl jāsaskaņo.

Reģistrējamies vēlreiz. Rezultāts: reģistrējušies 115 deputāti. Balsojam par lēmumu “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par uzņēmējdarbību” spēkā stāšanās kārtību””. Rezultāts: par– 96, pret– 2 un atturas– 4. Lēmums ir pieņemts.

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi, paldies par balsojumiem. Vēl ir dokuments Nr.704 “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru””.

Šeit 1.pantā ir tikai redakcionāli papildinājumi. Tajā skaitā ir arī Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikums– pēdējo teikumu sadalīt divās daļās. Tas tagad ir iestrādāts un absolūti nemaina būtību.

Vēl ir precizējums 2.panta otrajā daļā, kurā ierakstīts papildinājums par filiāļu reģistrēšanu. Par to mēs otrajā lasījumā spriedām, bet vēl nepaspējām iestrādāt.

Ceturtajā daļā ir tikai precizējums tajā vietā, kur rakstīts: rajonu un pilsētu. Patlaban ir pielikts– un pilsētu rajonu. Tātad ir doma par Rīgas pilsētas rajoniem, kuri arī līdz šim reģistrēja individuālo darbu un arī turpmāk to darīs.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Škaparam.

J.Škapars: Bet kur paliek pagasti? Acīmredzami tas pats attieksies arī uz pagastiem.

Es atkārtoju formulējumu: “reģistrē rajonu, pilsētu, pagastu un pilsētas rajonu...”.

K.Špoģis: Nē, pagasti nereģistrē, reģistrē tikai rajoni. Formulējums ir šāds: “...rajoni, pilsētas un pilsētu rajoni...”. Šajā gadījumā līdz pagastu līmenim nevar nolaisties.

J.Škapars: Šāda struktūra būs diezgan nesaprotama: kāpēc pagasti ir izslēgti no reģistrācijas? Ja jau reģistrēs pilsētas rajoni, rajoni un reģistrēs pilsētas, tad te skaidri ir jāuzraksta: “... rajonu, pilsētu un pilsētas rajonu...”.

Priekšsēdētājs: Rajona līmenis te taču ir!

K.Špoģis: Jāraksta: rajoni, pilsētas (mēs tās agrāk saucām par republikas pakļautības pilsētām).

J.Škapars: Tad te arī jāraksta, proti, republikas pilsētas. Tad jāraksta precīzi, jo citādi iznāks, ka rajoni, pilsētas reģistrē, bet...

K.Špoģis: Jā, tas ir pieņemams. Tikai dažiem kolēģiem nepatīk, ka saka: republikas pilsētas. Labāk esot tās visas pilsētas uzskaitīt. Var būt, ka te uzskaitīsim republikas pilsētas, lai tā paliek.

Priekšsēdētājs: Vārds deputāti Buķelei.

E.Buķele: Cienījamais Špoģa kungs, es jau iepriekš atvainojos, jo acīmredzot tad, kad mēs šo likumu apspriedām, neesmu uztvērusi vienu būtisku niansi. Proti, 3.2.pantā esam pieņēmuši šādu formulējumu: “Noteikt maksas likmes par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra ziņu publicēšanu preses izdevumos.” Šķiet, ka viss ir ļoti loģiski, tikai praksē izrādās, ka publicēšana ir obligāta. Man nav skaidrs, kādēļ, piemēram, frizierei par reklamēšanos republikas laikrakstā “Diena” būtu jāmaksā, ja viņa to nevēlas. Vai tiešām tas būtu obligāti?

K.Špoģis: Cienījamā kundze, dokumentā Nr.703 es nevaru atrast jūsu priekšlikumu.

E.Buķele: Špoģa kungs, es jau tāpēc jums atvainojos iepriekš, ka tobrīd, kad mēs to apspriedām, es šo momentu neuztvēru kā obligātu. Taču tagad praksē izrādās, ka tas ir obligāti. Un tas ir vienalga, vai friziere vēlas reklamēties “Dienā”, vai nevēlas, viņai par to jāmaksā.

K.Špoģis: Tas nav saistīts ar likumu, tas ir Ministru padomes noteikumos. Es aiziešu uz Ministru padomi, un varbūt kaut ko grozīsim.

E.Buķele: Paldies.

K.Špoģis: 5., 6. un 7.pantā pēc otrā lasījuma izmaiņu nav.

Attiecībā uz 8.pantu bija plašas diskusijas. Patlaban, kā redzat, tas, kas izraisīja diskusiju, ir izsvītrots. Taču izsvītrota ir arī 8.panta otrā daļa, proti, vārdi: “septiņu dienu laikā jāizlemj jautājums par pieteikuma pieņemšanu”, jo prakse parādījusi, ka šāds termiņš– septiņas dienas– nav vajadzīgs. Un tas ir ļoti labi. Tā vietā patlaban ir iestrādāts Ēlerta kunga priekšlikums, ka Uzņēmumu reģistra attiecīgajam notāram jāparakstās, ka viņš dokumentus pieņēmis.

Nekādu citu neskaidrību vai labojumu šajā likumprojektā nav bijis un nav arī šobrīd.

Priekšsēdētājs: Arī no zālē sēdošiem mēs nedzirdam ieteikumus. Vēlreiz reģistrēsimies, jo tas ir trešais lasījums. Rezultāts: sēdē piedalās 114 deputāti. Balsojam par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” trešajā lasījumā. Rezultāts: par– 97 un atturas– 5.

Lūdzu vārds Špoģa kungam par lēmumu.

K.Špoģis: Lēmumā ir divi punkti. 1.punkts ir par termiņiem, kuri ir tādi paši kā likumā “Par uzņēmējdarbību”. Tātad tas viss ir tādā pašā veidā. 2.punkts jau pirmajā lasījumā tika izdiskutēts, un tajā tika ierakstīta tieslietu ministra ierosinātā norma. Tas arī ir viss.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi ieteikumi un pretenzijas? Nav. Tātad balsojam par lēmumu “Par grozījumiem likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” spēkā stāšanās kārtībā”. Rezultāts: par– 96, pret– 2 un atturas– 3.

Nākamais darba kārtības jautājums– par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvojamo vietu statusa noteikšanu. Pirms mēs sākam, sameklējam dokumentu, un es, būdams valodas komisijas priekšsēdētājs, atļaušos jums nolasīt ļoti īsu morāli. Es ievēroju, ka šodien, tāpat kā visas pārējās dienas, mēs jaucam divus vārdiņus, proti, “ka” un “kad”. Atklāti runājot, man reizēm ļoti grūti saprast teikto, jo, neprecīzi lietojot šos vārdus, absolūti mainās teiktā jēga. Es zinu, ka deputāti runā nepareizi. Vai es zinu, kad deputāti runā nepareizi,– pēc vai pirms plenārsēdes? Tāpēc es lūdzu atcerēties, ka “kad” vienmēr lietojams laika nozīmē: es zinu, kad jūs runāsiet pareizi un kad jūs runāsiet nepareizi, bet es zinu, ka jūs gribat darīt to un to. Es ļoti atvainojos, bet tagad turpināsim darbu.

I.Silārs: Vai vēl vienu repliku drīkstētu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Silārs: Ja reiz mēs par to runājam, tad es gribu izteikt vienu piezīmi. Piedošanu, bet es gribu savus tautiešus aicināt iedomāties, ka tad, kad viņi saka “uz rokām”, tas nozīmē “uz locekļiem”. Varbūt nelietosim frāzi “uz rokām”, tas ir, “?? ?????”, jo rokas ir locekļi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Likums ir deputāta Lagzdiņa rokās.

J.Lagzdiņš: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti! Es aicinātu jūs pievērsties dokumentam Nr.696, proti, likumprojektam “Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu”. Pēc pirmā lasījuma rakstiskos priekšlikumus iesnieguši divi deputāti: deputāts Šļakota un deputāts Freimanis, kā arī Likumdošanas jautājumu komisija. Deputāta Šļakotas priekšlikums nebija formulēts konkrētā panta redakcijā, tāpēc tas nav ietverts pielikumā, kas pievienots izskatāmajam likumprojektam. Bez tam deputāts Šļakota pievērš mūsu uzmanību tam, ka mēs ar šo likumprojektu esam likvidējuši administratīvo vienību, proti, ciemu. Pirmkārt, jāpiebilst, ka ciems ir apdzīvota vieta, nevis administratīvā vienība.

Otrkārt, ciemata problēma ir atrisināta ar lēmumu par kārtību, kādā stājas spēkā likumi par pagastu un pilsētu pašvaldību. Minētā lēmuma 2. un 3.punktā šī problēma ir atrisināta, uzdodot noteiktā termiņā ieinteresētajām pašvaldībām, ieinteresētajām padomēm šo jautājumu izskatīt sesijā un noteiktajā termiņā. Tātad noteiktā periodā ciematiem jāpāriet uz pagastu vai pilsētu statusu. Tādējādi šis jautājums ir atrisināts citā normatīvā aktā, kas arī ietilpst pašvaldību likumu blokā.

Pievēršamies konkrētiem priekšlikumiem. Deputāts Freimanis ierosināja visā šajā likumprojektā vārda “rajons” vietā likt vārdu “apriņķis”. Šo priekšlikumu, kuru deputāts Freimanis pamatīgi argumentēja, komisija ļoti rūpīgi izskatīja. Tās vienprātīgs viedoklis bija: ņemot vērā ievērojamās izmaksas, kuras pašvaldībām un citām institūcijām rastos sakarā ar šā termina maiņu dažādās izkārtnēs, uzrakstos, veidlapās un zīmogos, komisija uzskatīja, ka administratīvās reformas sākuma periodā, kāds ir šobrīd, nebūtu lietderīgi vārdu “rajona” nomainīt ar vārdu “apriņķa”.

Es varu informēt, ka saskaņā ar Pašvaldību departamenta informāciju pašvaldībām par minētajām trijām pozīcijām vien šādas izmaksas būtu 700 tūkstoši rubļu. Jāņem vērā, ka pēdējos divos gados pašvaldības, pildot mūsu lēmumu par ģerboņa nomaiņu un atbilstoši 4.maija Deklarācijai nosaukuma “Latvijas PSR” vietā raksta “Latvijas Republika”, pašvaldības šādus uzrakstus, izkārtnes, zīmogus un veidlapas jau ir mainījušas. Nosaukumu mēs mainīsim administratīvās reformas beigu periodā, kad tā būs noslēgusies. Tāds ir komisijas viedoklis. Tas bija pats būtiskākais jautājums, kas bija jāizskata komisijai.

Es lūgtu godāto priekšsēdētāju tālāk vadīt sēdi, ņemot pa pantiem, jo pārējie priekšlikumi nav būtiski. Tos mēs varētu apspriest katrā konkrētā gadījumā.

Priekšsēdētājs: Sākam izskatīt pa pantiem. Tātad likuma 1.pants. Vārds deputātam Silāram.

I.Silārs: Es lūgtu svītrot vārdu “līmeņa”, jo tas, manuprāt, ir absurds. Proti, vajag rakstīt “attiecīgās tautas deputātu padomes”.

Priekšsēdētājs: Jā, man šķiet, ka tas ir pieņemams. Valoda kļūst labāka. Vārds deputātam Šteinam.

V.Šteins: Man ir priekšlikums 1.pantu izteikt šādā redakcijā: “Administratīvā teritorija ir Latvijas teritorijas pārvaldes vai pašpārvaldes iedalījuma vienība”, tālāk jāsvītro. Es paskaidrošu, kāpēc. Tas ir tāpēc, ka man būs priekšlikums 2.punktā administratīvi teritoriālajā iedalījumā ieviest iedalījumu “zemes” jeb “apgabalus”. Apgabalos taču nebūs šādas padomes un nebūs šādu vēlētu orgānu.

Priekšsēdētājs: Šteina kungs, vai jūs to esat iesniedzis rakstiski?

V.Šteins: Neesmu iesniedzis rakstiski.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā grūti uztvert, deputātiem vajadzētu redzēt jūsu priekšlikumu formulētu rakstiski.

Vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: Godātie deputāti! Es aicinu, apspriežot pa pantiem trešajā lasījumā, izsakot priekšlikumus, iesniegt šos ierosinājumus rakstveidā komisijai, pievienojot tos likumprojektam. Tad mēs varēsim nobalsot. Es aicinu rīkoties saskaņā ar reglamentu.

Priekšsēdētājs: Tātad trešajā lasījumā ierosinājumi jāiesniedz rakstiski. Ja jūs gribat argumentēt šo domu, kāpēc šādu precizējumu gribat ieviest, patlaban to iespējams izdarīt.

V.Šteins: Paldies. Runa faktiski ir par 2.pantu. Lai būtu skaidrs, es savu priekšlikumu nolasīšu: “Latvijas Republiku iedala šādās administratīvajās teritorijās: pirmkārt, zemēs jeb apgabalos (vadoties pēc Satversmes 3.panta, zemēm nav obligāti noteiktas administratīvas funkcijas un pašvaldības iestādes); otrkārt, zemes iedala apriņķos; treškārt, apriņķus iedala pilsētās un pagastos. Pilsētām var būt arī sava lauku teritorija; ceturtkārt, Rīga ir Latvijas Republikas pilsēta ar īpašu galvaspilsētas statusu.” Turpmākajos pantos, vadoties pēc šīm piezīmēm, ir tikai svītrojamie labojumi. Paldies. Es to iesniedzu trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Vai par 1.pantu vēl ir ierosinājumi?

J.Lagzdiņš: Par 1.pantu vairāk vispār nebija.

Priekšsēdētājs: Balsojumam arī šeit nav priekšlikumu, jo mēs izdarām redakcionālu labojumu. Par 2.pantu deputāts Šteins jau aizsāka sarunu. Vārds deputātam Freimanim.

J.Freimanis: Protams, Lagzdiņa kunga argumentācija ir ļoti loģiska, tādēļ es neuzstāju, lai manu ierosinājumu ieviestu, ja jau tas jautājums ir finansiāls. Vai mēs tomēr nevaram 2.pantā vai lēmumā iestrādāt tādu formu, ka 1992. vai 1993.gadā nosaukumu “rajons” nomainām ar vārdu “apriņķis”? Tādā gadījumā mums ir šī virzība. Bet ir jautājums Lagzdiņa kungam: vai mēs to varētu darīt 2.pantā vai kaut kur citur? Proti, norādīt, ka, sākot ar tādu un tādu gadu, rajoni pārvēršas par apriņķiem.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, jums nav izsniegts vēl lēmuma projekts par šā likuma spēkā stāšanos. Lēmuma projektā ir pieci punkti. Es negribētu izklāstīt šo punktu saturu. Es piekrītu, ka administratīvās reformas sastāvdaļa ir teritoriālā reforma. Jūs sakāt pareizi, ka varētu akcentēt vēl vienu papildu punktu, kas ietvertu jūsu izvirzītos jautājumus.

J.Freimanis: Sliktākajā gadījumā tur varētu iekļaut pat arī apgabalus, ja tas jautājums nebūtu gatavs jau šeit. Tas ir tāds ierosinājums.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Silāram.

I.Silārs: Jo vairāk es 2.pantu lasu, jo vairāk man rodas iekšēja pretestība pret nosaukumu “republikas pilsētas”. Skatiet tālāk: “republikas rajons”, proti, vispirms ir nosaukts “rajons”, tad “republikas pilsētas”, pēc tam atkal ir “republikas rajonus iedala” un “rajonu pilsētas”. Beidzot mums nosaukumos ir jāieliek īstais saturs, nevis tāds, kāds ir bijis šos gadu desmitus. “Republika” ir sinonīms vārdam “Latvija”. Pašreiz es dalos savās pārdomās. Vai mēs tomēr nevaram līdz trešajam lasījumam atgriezties pie nosaukuma: mazpilsētas un lielpilsētas. Nav jāslimo ar mazvērtības kompleksu, iedomājoties, ka lielpilsētas ir tikai Čikāga, Ņujorka un Parīze.

J.Lagzdiņš: Es pateikšu, kāds šajā jautājumā ir mūsu komisijas viedoklis. Tik tiešām, izlemjot jautājumu, kā vienā vārdā nosaukt Liepāju, Jūrmalu, Rīgu, Daugavpili, Rēzekni, Ventspili un Jelgavu, kā vienā vārdā nosaukt Durbi, Aizputi un Cēsis, lai nebūtu daudzajos likumos, kurus mēs pieņemsim, jāuzskaita visas šīs pilsētas, mums bija jāizvēlas pēc iespējas tiesiski pareizākais termins. Mēs izvēlējāmies terminu: “republikas pilsētas un rajonu pilsētas”, jo pašreizējā mūsu administratīvās reformas stadijā, pat līdz nākamajam sasaukumam, republikas pilsētu, respektīvi, šo pilsētu pašvaldību, tiesiskais statuss ir idents. Tātad šo teritoriju tiesiskais satvars ir idents. Durbes, Cēsu tiesiskais satvars ir idents pagastu, tas ir, otrā līmeņa pašvaldībām. Tādēļ vien, lai mūsu likumos būtu precizitāte, bija jādiferencē. Jūs saprotiet, mēs nevaram visu vienā maisā sabāzt, pretējā gadījumā mūsu likumdošanā būs neskaidrība un nekārtība. Tie mūsu likuma lasītāji, kuri būs ārpus republikas, nesapratīs, kam tas adresēts, ja mēs rakstīsim tikai “pilsētas” vai “mazpilsētas”. Šis termins neizsaka būtību.

I.Silārs: Bet saglabājot, kā šajā gadījumā, terminu “rajonu pilsētas”, vai tad mēs nevaram termina “republikas pilsētas” vietā lietot vārdu “lielpilsētas”?

J.Lagzdiņš: Kolēģi, es piekrītu, ka galvenais ir tas, ka šīs pilsētas jānosauc atsevišķos terminos, bet termins “republikas pilsētas” man kā juristam, un mūsu komisijai arī tā šķita, izsaka precīzāk tiesisko būtību, jo šeit ir svarīgs nevis lielums, nevis māju skaits vai rūpniecības attīstības pakāpe, bet tieši tiesiski administratīvā pakļautība.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Škaparam.

J.Škapars: Mēs esam izgājuši vairākas šā jautājuma apspriešanas stadijas. Pusgada laikā pie šā jautājuma mēs esam atgriezušies vairākkārt. Vispirms mēs gribējām saukt tikai par pilsētām. Tāds apzīmējums mājoja kādu laiku, tiesiskais statuss ir dažāds. Tās nav privilēģijas, kas ir republikas pilsētām, bet tas ir pavisam cits statuss. Tās nav pakļautas rajoniem, bet ar savām tiesiskajām saitēm saistītas ar republiku. Mēs izgājām arī “mazpilsētu” un “lielpilsētu” stadiju. Taču neaizmirsīsim, ka tīri psiholoģiski minētie apzīmējumi šobrīd nav apdzīvoti. Tikpat daudz pretinieku kā šiem apzīmējumiem būs arī formulējumam “mazpilsēta” un “lielpilsēta”. Tāpēc mēs ieteiktu šobrīd atstāt tādu apzīmējumu, pie kāda esam beidzot tomēr nonākuši. Acīmredzami pārejas periodā pie šā jautājuma ir nopietni jāstrādā gan zinātniekiem, gan praktiķiem un jāatrod varbūt arī citādi apzīmējumi reformas turpinājumā. Mums ir liels lūgums– atstāt pašreizējo apzīmējumu, kuru izraudzījusies komisija.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šteinam.

V.Šteins: Es piekrītu Ivaram Silāram: ja būs vārds “republikas”, tas patiešām nozīmēs, ka mēs vēl arvien esam viena no republikām. Patlaban runa nav par terminu, bet par būtību. Mums nav pieņemams šāds Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums: “republikāniskās pilsētas”. Ja mēs izlaižam apgabalu, Latvija iedalās: zemes, nākamā pakāpe ir apriņķi jeb rajoni. Ja mums ļoti patīk un atstājam franču vārdu “rajoni”, tad atstāsim vārdu “rajoni”. Latviju iedala rajonos. Ar īpašu statusu var izdalīt tikai Rīgu kā galvaspilsētu, bet nevar izdalīt Liepāju vai Ventspili. Ir vēl citas pilsētas, attiecībā uz kurām mēs vēl varētu skatīt īpašo statusu. Latviju iedala rajonos, un izsvītrosim “republikāniskās pilsētas”. Paldies.

J.Lagzdiņš: Kolēģi, atvainojiet, atļaujiet tomēr motivēt. Es minēšu piemēru, kas man ir vistuvākais. Tātad visa tā teritorija, visa tā Latvijas daļa, proti, Liepājas rajons un Liepājas pilsēta, veido teritoriju, bet administratīvi Liepājas robežās ietilpstošā teritorija nav rajonu teritorija. Tā administratīvi ir Liepājas pilsētas teritorija un neietilpst ne apriņķī, ne rajonā. Rajona pašvaldība nevar izdot nevienu saistošu rīkojumu ne liepājniekiem, ne Liepājas institūcijām. Ja mēs ieviesīsim to, ko ierosina deputāts Šteins, tad būs jukas mūsu likumdošanā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Katrā gadījumā es saprotu, ka šis likums ir ļoti nepieciešams, jo tieši pilsētās un pagastos pašreiz notiek reformas. Beidzot patiešām jāzina, kas tad tie būs. Tajā pašā laikā ir arī jautājuma otra puse: vai šis likums tiek saskaņots ar patlaban pieņemto zemes reformu lauku apvidos. Jums, iesniedzot likumu, tas jāsaskaņo ar pieņemto likumu, kas attiecas uz lauku apvidiem. Tomēr būtu lūgums skatīt kontekstā. Likumā par zemes reformu atsevišķās vietās vispār nevarēja saprast, uz kuru pusi iet. Vismaz lēmumā varbūt tas būtu jāparedz.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Šis likums ir pilnībā saskaņots ar mūsu līdzšinējo agrāro likumdošanu, agrārajiem likumiem. Bez tam minētais likums ir saskaņots ar topošo likumprojektu, respektīvi, ar Zemes kodeksa likumprojektu.

G.Grūbe: Lagzdiņa kungs! Jūs laikam nesapratāt. Tā, piemēram, ja pašreizējais pilsētciemats kļūs par pagastu, tad tajā pieteikšanās process praktiski nemaz nav bijis uzsākts. Ja tas kļūst par pilsētu, tad atkal ir otrādi. Tādēļ es lūdzu izskatīt to katrā konkrētā vietā un konkrēti lēmumā parādīt, kā šī reforma turpināsies.

J.Lagzdiņš: Jā, godāto kolēģi! Jautājumu– būt vai nebūt ciematam– mēs esam atrisinājuši šā gada 24.aprīlī, pieņemot lēmumu “Par Latvijas Republikas likumu “Par pagastu pašvaldību” un “Par pilsētu pašvaldību” spēkā stāšanās kārtību”. Šā lēmuma 1.punkta otrā daļa un 3.punkts nosaka, kādos termiņos, kādā kārtībā un kam ir jāveic ciematu reorganizācija par pagastiem un rajonu pilsētām. Kas attiecas uz jūsu izvirzīto problēmu par zemes reformas pēdējo stadiju,– tiešām tā ir jūsu komisijas problēma. Iesniedziet labojumus attiecīgajos normatīvajos aktos un atrisiniet šo problēmu, kā saka, pieņemot īpašu lēmumu.

G.Grūbe: Es atvainojos, bet šajā gadījumā jūs jau radāt šo problēmu, pieņemot minēto likumu. Ne jau tagad mums ir jāpār­strādā likumi! Ja jūs radāt citu sistēmu, tad jums kaut vai lēmumā ir arī jāparedz, kā iziet no šīs situācijas. Mēs tagad pārveidojam pagastu vai pilsētciematu, vai arī pilsētu. Taču jūs sakāt, lai mēs tagad risinām šo problēmu.

Priekšsēdētājs: Tagad atbildēs deputāts Škapars.

J.Škapars: Es piedāvātu jautājumu atrisināt šādā veidā: te ir runa par 37 ciematiem, no kuriem daļa kļūs par pilsētām un daļa ieies pagastu teritorijā. Kad pieņems trešo lasījumu, lēmumā jābūt ietvertam punktam, kas noteiktu, ka attiecībā uz tiem ciematiem, kuri pāries pagastu teritorijā, jāpagarina pieteikšanās termiņi uz zemēm, jo minētie termiņi tajos stājas spēkā vēlāk. Tāpēc te būs jāievieš korektīvas. Tas varbūt ir jāizdara mums. Es domāju, ka tāda korektīva ir izdarāma samērā viegli.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ābiķim.

Dz.Ābiķis: Man tomēr referentam ir jautājums: kas tā īsti ir par terminoloģiju, ka vārds “republika” tiek rakstīts ar mazo burtu?

J.Lagzdiņš: 2.pantā ir rakstīts: “Latvijas Republiku iedala šādās administratīvās teritorijās...” Kā jūs redzat, te vārds “Republika” rakstīts ar lielo burtu. Kas attiecas uz republikas pilsētām un republikas rajoniem, kolēģi, tas ir sugas vārds, nevis, kā jūs sakāt, īpašvārds. Katrā ziņā jūsu priekšlikums tiks ņemts vērā, mēs konsultēsimies ar filologiem un dosim jums atzinumu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Silāram.

I.Silārs: Es biju domājis jautāt par 3.pantu, bet skatos, ka tas faktiski ir arī 2.pantā. Jautājums ir par: “rajona pilsētas ar lauku teritoriju”. Tas 3.pantā vienkārši ir atšifrēts tā, ka rajonu pilsētas lauku teritorija ir lauku apvidus zeme, kura administratīvi pakļauta rajona pilsētas pašvaldībai. Manuprāt, tas notika divas reizes. Pēdējo reizi laikam 60.gados, kad pilsētām tika piešķirtas apkārtējo kolhozu administratīvās teritorijas, lai lielvalsts savā statistikā varētu atspoguļot, kā aug pilsētu iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar iepriekšējām tautas skaitīšanām. Vai mēs joprojām savā likumdošanā neietveram to pašu absurdo lietu, ka pilsētu administrācija būtībā ir pakļauta pagasta teritorijai? Man jautājums, kādēļ vēl šodien tas ir vajadzīgs?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, atbildiet.

J.Lagzdiņš: Situācija ir tāda, ka vēsturiski apmēram pusei nelielo pilsētu teritorijas ir izveidojušās un apbūvētas tā, ka tām ir sarežģīta konfigurācija, sarežģītas robežas, kur blakus kompaktai apbūvei ir izteiktas lauku teritorijas, kuras tiek izmantotas lauksaimnieciski un mežsaimnieciski. Teiksim, iedomājieties pakavu, proti, ir tādas pilsētas, kuru kompaktā apbūve veido pakavu, kurā iekļautā teritorija ir tipiski lauksaimnieciska. Cilvēki šajā teritorijā dzīvo turpat blakus kompaktajai apbūvei, bet šīs lauku sētas nepakļaujas pilsētas teritorijai, neietilpst pilsētas teritorijā. Tajā dzīvojošie cilvēki griežas daudzās instancēs ar iesniegumiem, jo kāpēc viņiem braukt uz 30 un vairāk kilometru attālo pagastu, ja viņi grib baudīt, tā teikt, pilsētas labumus un būt administratīvi pakļauti šās pilsētas pašvaldībai. Tādā veidā notiek sociālās aprūpes, izglītības, veselības aizsardzības un pierakstīšanās jautājumu kārtošana. Pretējā gadījumā mēs nostādām šos iedzīvotājus ļoti neērtā stāvoklī. Minētās problēmas ir apmēram pusei no nelielajām pilsētām un līdzšinējiem pilsētciematiem. Tieši šādu praktisku apsvērumu dēļ mēs ejam šo ceļu, tā nav novitāte. Līdz šim arī ir bijusi situācija, ka pastāvēja pilsētas, kurām ir lauku teritorijas. Tāda sistēma ir ietverta arī mūsu likumos, proti, agrārajā likumdošanā. Šādu situāciju mēs nostiprinām arī konkrētajā likumprojektā.

Priekšsēdētājs: Vai deputāts Škapars grib papildināt? Negrib. Vārds deputātam Šteinam.

V.Šteins: Es domāju, ka lauku teritorijas varētu būt jebkurai lauku pilsētai. Te laikam vienā vietā bija noteikts: “rajona”. Bet jebkurai pilsētai var būt lauku teritorijas, kuru veidošanās un ģenēze var būt ļoti dažāda. Jāņem vērā divas lietas, proti, ka pilsētām un jebkurai apdzīvotajai vietai ir juridiskā robeža un morfoloģiskā robeža. Šajā gadījumā minētās robežas nesakrīt un juridiskā robeža atrodas arī lauku teritorijas pārvaldījumā. Tas ir loģiski un ir visā pasaulē pieņemams noteikums.

Priekšsēdētājs: Attiecībā uz 2.pantu mums praktiski nav balsojuma alternatīvas. Ja runa ir par zemēm, apgabaliem, apriņķiem un tā tālāk, tas jau būtībā groza visu likumu. Acīmredzot par šādu alternatīvu varbūt jāpadomā līdz trešajam lasījumam, lai to ieliktu lēmumā, jo par šīm reformām, tas ir, par šīm lielajām Latvijas zemēm, par apriņķiem, mums tomēr vajadzētu domāt. Taču es saprotu, ka šā likuma uzdevums ir būtībā atrisināt jautājumu šobrīd, nevis tālākā perspektīvā. Par to mums vēl vajadzētu runāt.

Visi deputāti, kuri izteica šos priekšlikumus, lūdzu, iesniedziet tos rakstiski komisijai. Komisija minētos priekšlikumus izskatīs. Tie kaut kādā veidā atspoguļosies vai nu šajā likumā, vai lēmumā. Trešajā lasījumā mēs vēl pie tā atgriezīsimies. Es saprotu, ka šobrīd par 2.pantu nav vajadzīgs balsojums, jo nav reālas alternatīvas, par ko balsot. Turpināsim par 3.pantu.

J.Lagzdiņš: Par 3., 4. un 5.pantu priekšlikumi rakstveidā netika iesniegti.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Seikstam.

A.Seiksts: Ja kolēģi atceras, tad pirmajā lasījumā, kad bija runa par 5.pantu, es lūdzu atļauju otrajā lasījumā izteikt konceptuālus argumentus. Es nezinu, kā tagad iziet no situācijas. Es varu iesniegt konkrētu 5.panta redakciju vai tā papildinājumu, taču šobrīd es negribu tērēt laiku pie mikrofona. Ir argumentācija, kura pamato to, ka 5.pants neiztur nekādu kritiku. Vai es varētu palūgt dažas minūtes, lai pateiktu šos argumentus, jo 5.pants, kāds tas ir patlaban, nav pieņemams.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Tātad attiecībā uz 4.pantu nebija iebildumu? Izrunāsim par 4.pantu, pēc tam pāriesim pie 5.panta. Tad es došu jums vārdu.

Ģ.Krūmiņš: Es gribēju vērst jūsu uzmanību uz aplamību, kas ir ielavījusies 4.pantā. Redziet, ja teikumā kādu aplamu domu izpušķo ar daudziem vārdiem, tad beigās tā aplamība pazūd. Bet tagad palasīsim uzmanīgi tos vārdus, kuri veido, manuprāt, aplamību: “Pilsētas likvidē Latvijas Republikas Augstākā padome.” Sakiet, kā tā to dara?

J.Lagzdiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jā, šī redakcija ir jāpārskata, lai būtu precīzi. Vārds deputātam Seikstam.

A.Seiksts: Kontekstā ar 5.pantu man 4.pantā neloģiska liekas šāda lieta: kad runa būs par 5.pantu, tad tiks runāts par statusa piešķiršanu vai anulēšanu. Līdz ar to šķiet neloģiski, ka kāda vietējā padome, pieņemsim, ka tā ir kāda vietējā pilsētas padome, kurai draud statusa likvidēšana, bet tā nav tajā ieinteresēta, pati pieņemtu lēmumu par pašlikvidāciju. Tad, kad man tiks dots vārds, es gribētu pateikt, ka to tomēr vajadzētu atstāt Augstākās padomes un Ministru padomes kompetencē. Ja mēs īstenosim decentralizāciju vai štatu samazināšanu, vai šo administratīvo vienību samazināšanu, tad no apkšas būs ļoti liela pretestība. Atstājot to vietējo pašvaldību lēmumu, katrā gadījumā man ir šāds priekšlikums: Augstākā padome un Ministru padome lemj šo jautājumu, ņemot vērā vietējo padomju atziņu, bet tikai ne lēmumu, jo vietējā padome šajā gadījumā varēs nobloķēt Augstākās padomes varbūt pilnīgi loģisku vai likumīgu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Vai jūsu priekšlikums ir: “vietējo tautas deputātu padomju un Ministru padomes atzinumu”, svītrojot vārdu “lēmumu”?

A.Seiksts: Jā, ņemot vērā vietējo padomju atziņu.

Priekšsēdētājs: Jā, paldies. Deputāt Lagzdiņ, jūs varat komentēt?

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Izstrādājot kārtību, kādā tiek izveidotas administratīvās teritorijas, grozītas to robežas, piešķirti nosaukumi šīm teritorijām un apdzīvotajām vietām, tika ņemta vērā līdzšinējā Latvijas PSR pieredze, kā arī neatkarīgās Latvijas laika attiecīgā likumdošana un pieredze. Kāpēc ir šāda konstrukcija, par kuru runāja Seiksta kungs, ka vispirms ir nepieciešams visu ieinteresēto padomju viedoklis, jautājums par nosaukumu, par robežu grozīšanu, par vispār attiecīgās administratīvās teritorijas likvidēšanu jāizskata sesijā? Dokuments, ko pieņem sesija, ir lēmums, tātad padomes sesija savu viedokli izsaka lēmumu veidā un tikai lēmumu veidā. Tāpēc šeit ir šāda konstrukcija. Kas attiecas uz Ministru padomes atzinumu, zināms, ka Ministru padome ir Latvijas Republikas visas teritorijas galvenā pārvaldītāja. Galvenā pārvaldītāja. Tādēļ Ministru padomei, lai tā varētu sekmīgāk pārvaldīt republiku, ir liela interese par to, kā tad republiku administratīvi iedalīs. Tāpēc arī ir paredzēti Ministru padomes atzinumi, nepašaubāmi punktu pieliksim mēs– Augstākā padome. Tā tas bija neatkarīgajā Latvijā, tā tas bija arī līdz šim.

A.Seiksts: Kolēģi, tādā gadījumā loģiski būtu kaut kur norādīt, ka Augstākās padomes lēmums ir galīgs, jo pretējā gadījumā radīsies konfliktsituācijas un nezināsim, kurš lēmums tad ir galīgs.

J.Lagzdiņš: Godāto kolēģi, saskaņā ar spēkā esošo Konstitūciju un arī mums iesniegto Konstitūcijas projektu Augstākās padomes lēmumi vienmēr ir (tā tas ir jebkurā valstī) pēdējās instances lēmumi. Mūsu juridiskais spēks nav apstrīdams. Tā ir aksioma.

Priekšsēdētājs: Šeit gan ir rakstīts: “nosaka Augstākā padome”. Varbūt komisija var padomāt par niansi, ja visiem nav pilnīgi precīzi saprotams.

Vārds deputātam Felsam.

A.Felss: Man ir jautājums attiecībā uz 5.punktu. Tajā ir minēts, ka republikas pilsētu kategorijā var ieskaitīt pilsētas ar attīstītu rūpniecību, komunālo saimniecību, kultūras iestāžu tīklu un tā tālāk. Man interesētu zināt, kādi gan būs šie kritēriji un kas tos noteiks?

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, es atvainojos, pagaidiet acumirklīti. Vai par 4.pantu kādam vēl bija kas sakāms? Nav. Acīmredzot mēs varam turpināt, jo attiecībā uz 4.pantu ir tradicionāli labojumi, kurus līdz trešajam lasījumam komisija izskatīs.

Lagzdiņa kungs, vai varam pāriet pie 5.panta? Par šo pantu grib izteikt argumentus gan deputāts Felss, gan deputāts Seiksts.

A.Felss: Manu jautājumu jūs jau dzirdējāt. Es vēlētos dzirdēt aptuvenu atbildi.

J.Lagzdiņš: Paskaidroju kritērijus, pēc kādiem jāvadās Augstākajai padomei un Augstākās padomes Prezidijam, izlemjot jautājumu par rajona pilsētu pārveidošanu par republikas pilsētām, par apdzīvoto vietu pārveidošanu, teiksim, viensētu grupas pārveidošanu par ciemiem. Šos kritērijus izstrādāja ģeogrāfijas speciālisti. Kritēriji ir zināmā mērā relatīvi, jo vārdu salikums “attīstīta rūpniecība” neapšaubāmi ir dažādi tulkojams. Bet ģeogrāfi kategoriski iebilda pret to kritēriju, kāds bija līdz šim, proti, ka jānosaka viens objektīvs, absolūti neapstrīdams kritērijs, tas ir, iedzīvotāju skaits. Līdz šim minētais skaits bija noteikts 50 tūkstoši, tas ir, republikas pilsētās ir jābūt 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Šā panta formulējums un redakcija pilnībā bija ģeogrāfu rokās, speciālistu rokās. Panta formulējums ir viņu viedoklis.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Seikstam.

A.Seiksts: Tādā gadījumā mani absolūti nepārliecina nekonsekvences starp likumprojekta 5. un 7.pantu, par kuru acīmredzot vēl tiks runāts. Proti, kāpēc 7.pantā šī robeža ir noteikta, bet 5.pantā nav noteikta? Piekrītot Felsa kunga minētajam jautājumam, ka šie kritēriji nav konkrēti, es nezinu, ko ģeogrāfi domāja. Jāteic, ka reālā situācija ir tāda, ka šobrīd vidēja lieluma republikas pakļautības pilsētas praktiskā dzīve iet uz šā statusa likvidēšanu. Nezinu, kā tas ir Ventspilī, Liepājā, Jūrmalā vai vēl kaut kur citur, bet Rēzeknes pilsētā ir institūcijas, ir struktūras, kuras strādā kopīgi. Visas tās struktūras, kuras strādā šķirti, ir tikai traucēklis. Veselības aizsardzības iestādes, milicija, prokuratūra un kara komisariāts, lai Dievs dotu, ka šī institūcija ātrāk atmirtu, un tā tālāk, tas viss jau ir kopējs, bet kas paliek pāri? Pāri paliek tautsaimniecība, tautsaimniecība tirgus ekonomikas apstākļos. Es nezinu, lai pārvaldītu Rēzeknes rūpnīcas, vai ir nepieciešams uzturēt tik lielu aparātu? Es absolūti neredzu loģiku mūsu rūpēm par štatu samazināšanu, vai arī mēs visu laiku tikai runāsim par to? Kam šodien ir izdevīgi uzturēt milzīgu apa­rātu Rēzeknes pilsētā? Es saprotu, ja tas būtu Liepājas pilsētā, kurā ir 120 tūkstoši iedzīvotāju, es saprotu, ja tas būtu varbūt Daugavpilī, Ventspilī, kurai ir īpašs ostas pilsētas statuss. Bet šajā gadījumā man absolūti nav saprotams, tāpēc es gribētu, lai ģeogrāfu kungi pamato, kāpēc viņi iebilst pret iedzīvotāju skaitu? Kāpēc? Ja vienkārši noraida, tad noraida.

Es absolūti neuzstājos pret savas dzimtās pilsētas kaut kādām varbūt pagātnes privilēģijām, bet loģiku es šeit neredzu. Iekams nebūs skaidru un gaišu kritēriju, es visu laiku iešu un atkārtošu kā papagailis vienu un to pašu. Jūs saprotat, cienījamais kolēģi? Es atkārtošu to, ko jau teicu pagājušajā reizē,– vadoties pēc šādiem kritērijiem, būs kaut kādas privilēģijas. Arī Tukums, Cēsis un Valmiera šodien varbūt tāpat un varbūt pat vairāk ir pelnījušas kādas privilēģijas. Ja jūs sakāt, ka komunālā saimniecība ir attīstīta, tad man ir tāds iespaids, ka Cēsīs tā ir augstāk attīstīta nekā Rēzeknē. Cēsīs ielas ir gludākas un vairāk ir asfaltētu ielu, ir arī zaļumi. Šie minētie kritēriji ir absolūti un nav pieņemami. Es joprojām palieku turpat, kur biju.

Priekšsēdētājs: Vai jūs atbildēsiet?

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es lūdzu Seiksta kungu un arī turpmākos runātājus, kuri šeit motivē savu viedokli, konkrētos priekšlikumus iesniegt arī rakstveidā. Tas nepieciešams komisijas darbam.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šteinam.

V.Šteins: Deputāts Seiksts būtībā runāja par tām pašām pilsētām, kuras Latvijā mēs tagad gribam legalizēt un kuras faktiski tika ieviestas iepriekšējos gados. Būtībā 7.pantā ir noteikti tie divi tūkstoši. Tā ir domāta kvalitatīvā pāreja, tāds orientējošs rādītājs Latvijas apstākļiem, kad lauku apdzīvotā vieta pāriet pilsētas kategorijā. Faktiski tika panākta vienošanās, ka tas ir vienīgais skaitliskais rādītājs.

Attiecībā uz turpmāko mēs vienojāmies, ka ir tikai pilsētas. Kā Lagzdiņa kungs teica, mēs saglabājam esošās padomes, tikai tāpēc mēs saglabājam šo iedalījumu. Es nezinu, kamēr notiks mūsu administratīvā reforma, vai konkrētajā gadījumā nav iespējams kāds atsevišķs Augstākās padomes lēmums attiecībā uz Rēzekni un Rēzeknes rajonu?

Priekšsēdētājs: Vārds Lagzdiņa kungam.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Saskaņā ar šajā likumprojektā izstrādāto procesu, veidu, kā republikas pilsētas pāries rajonu pilsētu statusā un otrādi, vienmēr noteiksim mēs. Būs vesela kaudze dažādu dokumentu, kuri jāpievieno attiecīgo pilsētu un rajonu padomju lēmumiem. Šajos dokumentos ir ne vien skopie kritēriji, kādus mēs esam ietvēruši, bet ir arī daudzi un dažādi tehniska rakstura argumenti, kuri mums būs jāizskata un jāpieņem lēmums.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Krūmiņam.

Ģ.Krūmiņš: Runājot par 5.pantu, es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka nebūtu pareizi rakstīt: “republikas pilsētu kategorijā var ieskaitīt pilsētas ar attīstītu rūpniecību” un tā tālāk. Varētu minēt daudzas lielas pasaules kūrortpilsētas, kurās rūpniecība ir ar likumu aizliegta, bet tās tomēr ir lielas pilsētas. Lai būtu pilsēta, vai mums vajadzētu obligātu noteikumu, ka jābūt attīstītai rūpniecībai. Ja mēs metamies uz kūrorta un tūrisma industriju, iespējams, ka būs tādas pilsētas, no kurām būs vēlams rūpniecību izvest. Vai tādēļ šīs pilsētas republikā vairs nebūs nozīmīgas? Es domāju, ka to kaut kādā veidā vajadzētu atrunāt.

Atgriežoties pie 4.panta, kurā parādījās doma par pilsētu izveidošanu un likvidēšanu, es skatos, ka tas pats ir arī 6.pantā, proti, rajona pilsētas izveido un likvidē Augstākā padome; varbūt varētu teikt nevis “izveidot un likvidēt”, bet “noteikt to statusu”. Mēs šīs pilsētas ne veidojam, ne arī likvidējam, bet tikai nosakām to juridisko statusu un robežas.

J.Lagzdiņš: Es jums piekrītu. Formulējums varētu būt šāds: “republikas rajonu pilsētu administratīvās teritorijas izveido un likvidē”. Tā tas ir domāts šā likuma izpratnē, jums ir taisnība.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Škaparam.

J.Škapars: Runājot par 5.pantu, es šo jautājumu attiecībā uz Rēzekni atstātu atklātu. Ko mums darīt? Vai pieņemam individuālu lēmumu par atsevišķām pilētām, tas ir, ja tas būs nepieciešams, izdarām izmaiņas attiecīgajā likumā. Liekas, ka vajadzētu darīt tā, jo diez vai būtu jāmaina pants. Es piekrītu deputāta Krūmiņa priekšlikumam, ka tiešām pilsētas nevar ne likvidēt, ne radīt no jauna. Tās ir vēsturiski izveidojušās. Vienīgi var koriģēt to administratīvo iedalījumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, patlaban sākas pārtraukums. Ieinteresētās personas vēl var noskaidrot atsevišķus jautājumus sakarā ar šo likumu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Man jums jāpaziņo, ka šodien pulksten 18.30 valdības informācijas stundā par savas nozares darbu mums stāstīs sakaru ministrs Videnieka kungs. Informācijas stundas pilnu ierakstu pulksten 21.30 raidīs arī Latvijas radio 1.programmā, jo tiešās translācijas nebūs. Mums gan vajadzētu vienoties, vai šīs informācijas stundas nevajadzētu raidīt tiešā translācijā, kā tas notiek visās valstīs.

Turpinām izskatīt likumprojektu otrajā lasījumā, konkrēti– 5.pantu.

J.Lagzdiņš: Godājamo priekšsēdētāj! Es lūdzu dot man vārdu īsai uzziņai par pareizrakstību likumprojekta 2.pantā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Pārtraukumā, konsultējoties ar filologiem, noskaidroju: 2.panta pirmajā daļā vārdi “Latvijas Republika” jāraksta ar lielo burtu, jo tas ir Latvijas Republikas kā valsts nosaukums. Tātad šajā vietā ir pareizi rakstīts. Toties 2.panta otrajā daļā vārds “republikas” pareizi rakstīts ar mazo burtu, jo te šim vārdam ir sugas vārda nozīme, tādēļ deputāta Ābiķa iebildumi ir nepamatoti.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ābiķim par 5.pantu.

Dz.Ābiķis: Man ir priekšlikums, kas ļautu jau šodien izšķirt gan Rēzeknes jautājumu, gan vispār šā panta likteni. Proti, ja mēs aiz vārda “infrastruktūra” ierakstītu vēl palīgteikumu: “kurās dzīvo ne mazāk kā 50 000 cilvēku”. Teorētiski jau Šteina kungam būtu taisnība. Es arī piekristu tam, ka nebūtu nekāda dalījuma republikas pilsētās un tā tālāk. Bet, ņemot vērā pašreizējo situāciju, diez vai šādas varas rokādes visās Latvijas pilsētās, republikas pakļautības pilsētās būtu vajadzīgas.
Mēs varam ņemt vērā arī to, ka Daugavpilī un Liepājā ir pāri par 100000 iedzīvotāju; Ventspils ir ostas pilsēta; Jelgavā ir pāri par 70000 iedzīvotāju; Jūrmalai kā kūrortpilsētai jebkurā valstī varētu būt īpašs statuss, lai arī tajā nedzīvotu 50 000 iedzīvotāju. Tāpēc, lai mēs atrisinātu Rēzeknes jautājumu, šāds formulējums, tas ir, ieteiktais palīgteikums, būtu vietā. Formulējums, ka pilsētu kategorijas tātad var ieskaitīt un var neieskaitīt– nākotnē ļautu atgriezties pie jautājuma attiecībā arī uz pārējām pilsētām. Tādējādi, ja mēs ierakstītu palīgteikumu: “kurās dzīvo ne mazāk kā 50 000 cilvēku”, tad jautājumus, kuri šodien te radās, varētu atrisināt.

Priekšsēdētājs: Es nezinu, vai šajā gadījumā mēs varētu balsot. Varbūt atstāt uz trešo lasījumu? Tas gan ir konceptuāls jautājums, tādēļ mums ir jāizšķiras.

J.Lagzdiņš: Deputāts Ābiķis ierosina atgriezties pie vecā papildkritērija, kāds bija līdzšinējā nolikumā, proti, kritērijs– 50 000 iedzīvotāju. Ja deputāts Ābiķis priekšlikumu iesniegs rakstveidā, neapšaubāmi, trešajā lasījumā mēs par to balsosim.

Priekšsēdētājs: Ja atgriežamies, deputāts Ābiķis priekšlikumu par pilsētas kritēriju iesniedz rakstiski trešajā lasījumā.

Lūdzu, 6.pants.

J.Lagzdiņš: Attiecībā uz 6.pantu labojumus ir iesniegusi Likumdošanas jautājumu komisija. Tā ierosina mazliet samazināt šo kritēriju loku. Komisija uzskatīja, ka kompaktā apbūve un tas, ka attiecīgajā pilsētā, attiecīgajā apdzīvotajā vietā, šajā gadījumā ciemā, dzīvo 2000 cilvēku, nevar būt vienīgie kritēriji. Ģeogrāfu viedoklis ir tāds, ka ir jābūt vēl dažiem papildkritērijiem, proti, tiem, kuri ietverti komisijas variantā, tas ir, 6.punkta variantā.

Priekšsēdētājs: Vai par 6.pantu vēl ir kādi iebildumi sakarā ar komisijas viedokli? Nav. Lūdzu, 7.pants.

K.Šļakota: Pēc kādiem kritērijiem komisija ir vadījusies, noteikdama palīgteikumu: “lauksaimniecībā nodarbināto mazāk nekā puse strādājošo”. Vai domāts, ka viņi pilsētā varētu ienest nevēlamu smaku, vai domāts kaut kas cits?

J.Lagzdiņš: Komisijas viedoklis ir šāds: ciems– tā ir lauku apdzīvota vieta. Ja jūs lasīsiet likumprojekta 10.panta redakciju, redzēsiet, ka tad ciemi ir lauku apdzīvotas vietas. Manuprāt, būtu loģiski, ka, risinot jautājumu par lauku apdzīvotās vietas– ciema– pāreju pilsētas statusā, arī papildkritērijus, proti, cik daudz attiecīgajā apdzīvotajā vietā– ciemā– nodarbojas vai arī nenodarbojas ar lauksaimniecību, ja lauksaimnieciskajā ražošanā nodarbināto procents ir ļoti liels, Augstākā padome vai tās Prezidijs arī ņemtu vērā.

Godātie kolēģi! Runājot par kritērijiem, ir vispārēja piezīme. Šo kritēriju loks ir ļoti šaurs. Augstākās padomes Prezidijs un Ministru padome katrā konkrētajā gadījumā, izskatot jautājumu par pilsētas statusa piešķiršanu katram noteiktajam ciemam, vadīsies pēc daudziem jo daudziem kritērijiem. Šie ir tikai orientējošie kritēriji, kuri, mūsuprāt, ir galvenie. Tāpēc tie šeit ir uzskaitīti, bet tie varētu arī nebūt, bet darbs tāpat turpinātos. Šie nepieciešamie kritēriji tāpēc, lai ciemi, pagasti un nelielās pilsētas lieki neapgrūtinātu, pirms tās sesijā izvirza jautājumu par statusa maiņu, lai jautājumā par statusa maiņu tās vadītos pēc galvenajiem orientieriem.

K.Šļakota: Man būtu priekšlikums šo palīgteikumu tomēr svītrot. Pretējā gadījumā daudzām pilsētām ir jāpārskata statuss. Konkrēti varam nosaukt Valdemārpili, Viļaku, Viļānus un citas pilsētas, kurās jau tagad lauksaimniecībā strādājošo iedzīvotāju ir vairāk nekā puse un iedzīvotāju skaits ir tikai nedaudz virs tūkstoša, arī Valdemārpilī. Tātad iznāk, ka šīm pilsētām atņemsim pilsētas statusu? Diezin vai tas būtu lietderīgi, ņemot vērā, ka tas jau ir iestrādāts.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šteinam.

V.Šteins: Es domāju, ka šo kritēriju vajadzētu atstāt. Durbē arī ir 450 iedzīvotāju. Lielāko tiesu visi viņi strādā lauksaimniecībā. Tās taču ir vēsturiskās pilsētas, un mēs nedīkstam tām atņemt pilsētas tiesības. Par šo kritēriju ir runa citā nozīmē. Kāpēc tas vispār pieņemts ģeogrāfijā vai pilsētbūvniecībā, pareizāk sakot, jo tas atspoguļojas morfoloģiski pilsētas apbūvē un plānojumā. Ja būtu normāla situācija, tad nebrauktu ārā no pilsētām, lai apstrādātu zemi. Parasti tas atspoguļojas pilsētas plānojumā. Tāpēc ir šāds papildu kritērijs, kas nav vienīgais, bet kā papildu kritērijs tas ir nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Vai deputāts Šļakota uzstāj, ka jābalso par šā palīgteikuma svītrošanu? Mēs tad varam balsot par diviem variantiem. Var svītrot gan palīgteikumu, gan atstāt redakcijas komisijas piedāvāto formulējumu. Argumenti ir izteikti.

Reģistrēsimies. Tagad balsosim par deputāta Šļakotas piedāvāto variantu svītrot pēdējo palīgteikumu, liekot punktu aiz vārdiem “2000 cilvēku”. Rezultāts: par– 38.

Balsojam par redakcijas komisijas piedāvāto variantu, kuru argumentēja deputāts Šteins. Rezultāts: 36. Pieņemts tomēr ir deputāta Šļakotas ierosinātais svītrojums.

Tādā gadījumā mums jābalso par 7.panta pieņemšanu, jo, pieņemot pantu kopumā, balsis sadalījās. Šajā balsojumā, lai pieņemtu kopumā otrajā lasījumā ar svītrojumu, ir vajadzīgs balsojošo vairākums. Rezultāts: 58. Pieņemts.

Turpinām.

J.Lagzdiņš: Attiecībā uz 7. un 8.pantu rakstveida priekšlikumi nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Turpinām.

J.Lagzdiņš: Likumdošanas jautājumu komisija ierosina 9.pantu izteikt šādā redakcijā: “Apdzīvota vieta ir valsts nodalīta Latvijas Republikas teritorijas sastāvdaļa, kurā pastāvīgi dzīvo cilvēki un kurai ir savs nosaukums.” Likumdošanas jautājumu komisija konceptuāli nav sapratusi lietas būtību. Proti, ka administratīvās teritorijas ir cilvēku, respektīvi, valsts varas, institūcija, tātad Augstākās padomes vai tās Prezidija izveidota. Tās ir mūsu subjektīvās gribas vai darbības rezultāts, lai varētu sekmīgāk pārvaldīt valsti. Bet apdzīvotās vietas ir objektīvi izveidojušās vēsturiskas dzīvesvietas teritorijas. Valstis nekur tās nenodala. Tāpēc konceptuāli šis priekšlikums nav pieņemams.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šteinam.

V.Šteins: Es arī aicinātu balsot par komisijas piedāvāto 9.panta variantu, jo, kā deputāts Lagzdiņš teica, apdzīvotās vietas ir vēsturiski un objektīvi izveidojušās, nevis valsts nodalītas.

Priekšsēdētājs: Vai Likumdošanas jautājumu komisija uztur spēkā savu variantu? Vai par to ir jābalso? Neviens neuztur spēkā vai arī saka, ka nav neviena, kas uzturētu spēkā. Tādā gadījumā mēs varētu turpināt. Vai visi tam piekrīt?

J.Lagzdiņš: Attiecībā uz 10., 11., 12. un 13.pantu priekšlikumi nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Seilei.

A.Seile: Es ierosinu 11.pantā papildināt tekstu ar domu, ka apdzīvoto vietu kategorijas var mainīt, pamatojoties uz iedzīvotāju aptauju un pildot tikai vietējās tautas deputātu padomes lēmumu. Manā vēlēšanu apgabalā divi ciemati– Roja un Dundaga– cīnās par šīm tiesībām, lai iedzīvotāji paši varētu izteikt savu viedokli. Savu priekšlikumu es iesniedzu rakstiski un aicinu balsot.

Priekšsēdētājs: Tātad ir šāds papildinājums: “pamatojoties uz iedzīvotāju aptauju un ieinteresēto tautas deputātu padomju lēmumu”. Tas kā papildinājums nāk klāt. Vai deputāts Šļakota vēlas runāt par 11.pantu?

K.Šļakota: Principā gribu runāt par 10., 11. un 12.pantu. Lieta ir tāda, ka komisijas jau pirms nedēļām divām rakstiski iesniedza jautājumu par to, ka tiek likvidēti vairāki ciemi, faktiski vēsturiskie nosau­kumi. Līdz šim daudzās vietās par ciemu uzskatīja atsevišķu viensētu kopu– 10 līdz 15 mājas, kuras neatradās cita citai blakus. Tagad, ciema nosaukumu piedāvājot ciematam, tas ir, kompaktajai apbūvei, Latvija un mēs zaudēsim vismaz 1000 kādreizējo apdzīvoto vietu veco nosau­kumu. Mēs likvidējam Latvijā 1000 nosaukumu. Nezinu, ko par to saka ģeogrāfi?

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, jautājums, būt vai nebūt administratīvai teritorijai– ciematam, tika atrisināts tad, kad mēs apspriedām pašvaldību reformas koncepciju. Tad mēs nolēmām, ka būs divu veidu pirmā, tas ir, zemākā, līmeņa administratīvās teritorijas. Proti, tās būs pilsētas un tie būs pagasti. Patlaban ir pienācis tas brīdis, kad notiek pāreja. Saskaņā ar mūsu pašu pieņemto lēmumu par kārtību, kādā stājās spēkā likumi par pilsētu pašvaldību un pagastu pašvaldību, tam jānotiek līdz 15.augustam.

Patlaban ciematu padomēm un iedzīvotājiem noteiktā termiņā ir jāizlemj jautājums: par ko mums kļūt nākotnē. Vai administratīvi iekļauties pagastu teritorijā un bijušo ciematu pārveidot par apdzīvotu vietu, tas ir, par ciemu, tātad– par pagastu administratīvo centru? Vai pārveidot ciematu tādā kārtībā, kā mēs šeit pieņemsim? Tas ir otrs ceļš. Viņi gaida, lai mēs šo kārtību apstiprinātu, lai viņi varētu strādāt, lai reforma virzītos uz priekšu. Pārveidot par pilsētām, lūk, šeit man ir saraksts. Ir izteikta griba, fiksēta griba: vieni grib tā, otri grib citādi. Kur jūs bijāt, kolēģi, tad, kad mēs konceptuāli šo jautājumu risinājām? Tad, kad risinām jautājumu detaļās, vienmēr atgriežamies pie koncepcijām.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Albertiņai.

S.Albertiņa: Godātie kolēģi, es jūs ļoti lūdzu noteikti uzklausīt to, ko teica Anna Seile, ko es lūdzu likt uz balsošanu, jo konfliktsituācijas šeit ir neizbēgamas. Ogres rajonā ir vairākas teritorijas, kuru iedzīvotāji pašreiz tiek spiesti, lai viņi piekristu tam, ka šīs teritorijas kļūtu par pilsētu. Taču šīs teritorijas nevar kļūt par pilsētu kaut vai tādēļ, ka iedzīvotājiem tad būtu nesalīdzināmi lielāks zemes nodoklis. Vēl arī tādēļ, ka šie iedzīvotāji vispār principā strādā lauku saimniecībās, bet dzīvo, piemēram, Ikšķilē, vienā Ikšķiles pusē. Tāpēc mums nav nekādu tiesību viņiem prasīt piespiedu kārtā kļūt par pilsētniekiem, lai gan viņi faktiski ir lauku iedzīvotāji. Tāpēc balsosim par šo jautājumu: ka to pirmām kārtām nosaka tomēr iedzīvotāju intereses. Tikai pēc tam to izlemj pašvaldība. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es gan domāju, ka mēs atgriezīsimies pie šī konkrētā jautājuma, bet deputāts Škapars vēl piebildīs.

J.Škapars: Es piekristu, ka ir jāņem vērā iedzīvotāju intereses, taču jau tagad situācijas ir visdažādākās. Vieni iedzīvotāji ir par to, otri– par citu, trešie– vēl par ko citu. Tur, kur šīs intereses dalās, tur kādam par to ir jāizšķiras. Jāiziet no pirmā līmeņa, no iedzīvotāju interesēm, pēc kurām vadās pirmām kārtām. Bet katrā ziņā nedrīkstētu izvirzīt to par vienīgo kritēriju, tad mēs kļūdīsimies citādā ziņā, proti, aiziesim otrā galējībā.

Es vēl gribu izteikties par deputāta Šļakotas priekšlikumu. Domāju, ka te galvenās domstarpības ir par vienu vārdu 12.pantā. “Radusies koncentrēta apbūve...”, varbūt vārda “koncentrēta” vietā varētu ielikt ko citu. Es domāju, ka būtu jāskatās ekspertiem un jāizšķir ļoti konkrēti, vai tas būs ciems vai ne. Nav runas par ciemu likvidēšanu, ciemu būs ļoti daudz, tā ir paredzēts.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šļakotam.

K.Šļakota: Es gribētu varbūt nedaudz precizēt, lai būtu saprotamāk. Te ir runa par ciemu kā par administratīvo jēdzienu, bet reizē ar to ciems pastāv kā ģeogrāfisks jēdziens. Likumā mums nevajadzētu šīs divas lietas jaukt, būtu jāmēģina tās apkopot. Mēs nedrīkstam pazaudēt daudzos ciemu nosaukumus. Mēs jau esam pazaudējuši simtiem upju nosaukumu, simtiem kalnu nosaukumu, tagad mēs vēl pazaudēsim simtiem apdzīvoto vietu nosaukumu. Viena viensēta pagastā neraksturo vietu, piecas sešas mājas kopā– tās jau raksturo vietu. Tā nav administratīva teritorija, tā ir tikai ģeogrāfiska teritorija. Bet, ieviešot ciema nosaukumu kā administratīvu teritoriju, mēs gluži automātiski pazaudējam ciema kā ģeogrāfiskas teritorijas jēdzienu. Šis jēdziens vairs nenesīs nekādu slodzi un izzudīs dabiskā ceļā. Mēs šo jēdzienu dabiskā ceļā likvidējam. Tāpēc es esmu par to, ka tomēr mums būtu vēlreiz rūpīgi jāapsver un jāpadomā, vai mums neatgriezties pie ciemata jēdziena. Likvidējot ciemata jēdzienu kā tādu un tā vietā ieviešot ciemu, mēs zaudējam šos nosaukumus.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Škaparam.

J.Škapars: Te vienkārši ir runa par kolosālu savstarpēju nesapratni. Nekad nav bijusi runa par ciemu kā par administratīvu teritoriju. Mums nemaz nav tāda administratīva iedalījuma. Tāpēc tā ir acīm redzama savstarpēja nesaprašanās, jo par ciemu ir runa pavisam citādā nozīmē, proti, kā par apdzīvotu vietu un tikai. Tā vismaz es saprotu, es domāju, ka Šteina kungs mani varbūt precizēs.

Priekšsēdētājs: Vārds Šteina kungam.

V.Šteins: Jā, Jānis Škapars daļēji atbildēja to, ko es gribēju teikt. Protams, mēs nedrīkstam zaudēt tos ciemus, kas mums ir. Bet jāņem vērā, ka ciemu spektrs ir ļoti plašs. Šajā gadījumā Kazimirs Šļakota domāja vienu ciemu tipu– skraiciemus. Ir mazciemi, ir apciemi un ir vēl dažādi ciemu tipi. Šeit ir runa par skraiciemiem, kuros nav koncentrēta apbūve. Protams, mēs tos nezaudēsim kā ģeogrāfiskus objektus, tos vajag saglabāt. Taču kā administratīva vienība un ne tikai kā administratīva vienība, bet faktiski kā teritorijas veseluma funkcionējoša vienība tiek veidots pagasts. Šo iepriekšējo it kā pretrunu atceļ pagasts, jo pagasts ir tā mazākā šūniņa, organiskā sabiedrības teritoriālā telpiskā vienība, vides vienība, kas tiek veidota kā veselums– pagasts. Un šajā pagasta teritorijā var atrasties dažādi ciemi, bet tagad šie ciemi būs jau tikai kā atsevišķas morfoloģiskas vienības. Taču kopumā pagasts veidojas kā telpiskā sabiedriskā vienība, šūniņa. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ja mēs balsojam, mums praktiski ir deputātes Seiles priekšlikums, papildinājums par iedzīvotāju aptauju, kas vajadzīga, lai ieskaitītu ciemus pilsētu kategorijā. Vai kāds deputāts iebilst? Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Pilnībā pievienojos abu kolēģu Seiles un Albertiņas priekšlikumam; gribu jūs informēt, ka neatkarīgajā Latvijā atbilstošajos normatīvajos aktos šī aptaujāšanas kārtība, iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanas kārtība, bija ļoti detalizēta. Pilnīgi pievienojos kolēģiem, ka minēto papildinājumu mums vajadzētu ietvert kā šīs nodaļas pēdējo pantu. Pievērsiet uzmanību tam, ka aizsākums jau ir pirmās nodaļas nobeiguma pantā, kur ir runa par administratīvo teritoriju izveidošanu. Es gribu iebilst pret otras puses motivāciju, proti, šo kolēģu motivācija, ka to, kāds būs teritorijas statuss, pilnībā noteiks arī iedzīvotāji, nav pamatota. Es pilnīgi atbalstu to, ka šāds pants trešajā nodaļā jāietver papildus.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Seilei.

A.Seile: Un tomēr es iesaku balsot par to attiecībā uz 11.pantu, jo tieši 11.pantā ir noteikta tā kārtība, kādā ciemu pārskaita pilsētā vai otrādi. Ja tas tur nebūs minēts, tad dabā nekas nenotiks.

Priekšsēdētājs: Labi, balsojam. Tātad papildinājums varētu būt tāds: “Pamatojoties uz ieinteresēto iedzīvotāju aptauju un ieinteresēto vietējo tautas deputātu padomju lēmumu un Latvijas Republikas Ministru padomes atzinumu...”. Tas ir deputātes Seiles un deputātes Albertiņas priekšlikums attiecībā uz 11.pantu.

Otrs variants ir redakcijas komisijas priekšlikums. Protams, trešajā lasījumā vajadzētu padomāt, kādu saikli likt starp šiem jēdzieniem, “un” vai “vai”? Tas ir gadījumā, ja mēs par to nobalsosim.

Vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, pilnībā piekrītot kolēģu ierosinājumam, lūdzu šo jautājumu likt uz balsošanu trešajā lasījumā. Esmu pārliecināts, ka komisija to akceptēs, lai novērstu pretrunas, bet šeit jābūt precīzai redakcijai.

Priekšsēdētājs: Labi, atgriežamies pie 11.panta trešajā lasījumā. Speciāli balsosim, taču jābūt sagatavotai precīzai redakcijai, jo kaut vai šis saiklis “un”, “vai” ir nozīmīgs. Kuru no tiem mēs izvēlēsimies?

Turpinām.

J.Lagzdiņš: Līdz likumprojekta trešajai nodaļai labojumu nav, tas ir, par otro nodaļu nav iesniegts neviens labojums.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šļakotam.

K.Šļakota: Es pilnīgi piekrītu Škapara kunga ieteikumam, proti, ka no 12.panta jāizslēdz vārds “koncentrēta”. Es lūdzu par to balsot. Tas noņemtu neskaidrības par ciemu kategorijām.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs teica: “Atrast citu formulējumu laikā līdz trešajam lasījumam.”

Vārds deputātam Salītim.

B.Salītis: Man jautājums attiecībā uz 16.panta pēdējo rindiņu. Vai Satiksmes ministrija vai Zivsaimniecības ministrija?

Priekšsēdētājs: Salīša kungs, mēs runājām par 12.pantu. Acīmredzot komisija šo formulējumu paskatīsies, jo Škapara kungs piekrīt un iebildumu nav. Tātad mēs pieņemam, ka redakcionāli tiks mainīts formulējums “koncentrēta teritorija”.

Turpinām par 16.pantu.

B.Salītis: Vai 16.panta pēdējā teikumā ir rakstīts: Satiksmes ministrija vai Zivsaimniecības ministrija? Es iesaku rakstīt: Satiksmes ministrija un Zivsaimniecības ministrija, jo abām šīm ministrijām, mainot vietu nosaukumu, ir pilnīgi citas funkcijas.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: Šis priekšlikums ir pieņemts.

Priekšsēdētājs: Pieņemts. Turpinām.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Attiecībā uz 16.pantu Likumdošanas jautājumu komisija iesniedza šādu priekšlikumu: vārdu “ostas punkti” vietā rakstīt vārdus “kuģu piestātnes”. Konsultējoties ar Jūras lietu komisiju un ar speciālistiem, tika dots tāds atzinums, ka ostas punkti, tā sauktie “portovije točki”, ir Padomju Savienībā lietojamais termins, kas apzīmē nelielas ostas, kuras tiesiski ir pakļautas citām ostām, teiksim, Rojas osta, Pāvilostas osta, kā arī citas nelielas ostas. Mēs tātad vadījāmies pēc Jūras lietu komisijas izstrādātā Jūras kodeksa projekta, kurā vispār ir lietots tikai viens termins, proti, ostas. Tātad vispār termins “portovije točki” jeb “ostas punkti” no likumprojekta teksta jāsvītro. Tādējādi arī likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikums rakstīt formulējumu “kuģu piestātne” automātiski atkrīt.

Nākamais priekšlikums ir tikai attiecībā uz 19.pantu, attiecībā uz 17. un 18.pantu priekšlikumi nav iesniegti.

Attiecībā uz 19.pantu Likumdošanas jautājumu komisija ierosināja, ka ciema nosaukumus apstiprina attiecīgā pagasta pašvaldība. Likumdošanas jautājumu komisija atkal bija šo jautājumu konceptuāli mazliet nepareizi risinājusi. Proti, nevar būt tāda situācija, ka robežas groza, vispār citus jautājumus risina Augstākās padomes Prezidijs attiecīgā līmenī, attiecīgo apdzīvoto vietu teritoriju līmenī. Bet jautājumu par nosaukumiem taču risina pagasti. Bez tam ģeogrāfi iebilda pret tādu tendenci, ka, ņemot vērā dažādus subjektīvus apstākļus– deputātu kontingentu un iedzīvotāju svārstīgo un mainīgo viedokli, bieži vien tiek mainīti vēsturiski izveidojušies apdzīvoto vietu nosaukumi. Tas nebūtu lietderīgi, jo šiem nosaukumiem vajadzētu būt pietiekami stabiliem, vēsturiski iegājušiem. Tāpēc tiesības lemt par to, kādam jābūt attiecīgā ciema nosaukumam, atstājām Augstākās padomes Prezidijam, ņemot vērā attiecīgās Kultūras fonda komisijas atzinumu un viedokli, kuru jūs lasījāt likumprojektā. Tātad Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikums noraidīts.

Priekšsēdētājs: Vai kāds uztur Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikumu? Piekrīt 19.panta redakcijai? Pārejam pie ceturtās nodaļas 20.panta.

J.Lagzdiņš: Likumdošanas jautājumu komisija ierosināja šajā pantā vārdu “Augstākās padomes Prezidijs” vietā rakstīt “Ministru padome”. Kolēģi paskaidro, ka administratīvās teritorijas jautājumu vai šo problēmu loku šis likumprojekts neatrisina. Tradicionāli ir nostiprinājusies tāda prakse, ka šo uzskaiti, reģistrāciju, tehnisko darbu veic Augstākās padomes Pašvaldības nodaļa. Sadarbībā ar Ministru padomes Municipālo departamentu tā sagatavo attiecīgā normatīvā akta projektu. Ir ļoti apjomīgs normatīvais akts, milzīgs saraksts– Latvijas teritorijas vārdiskais ģeogrāfiskais apraksts, kurā ietvertas visas republikas pilsētas, visas rajonu pilsētas, visi ciemi, visi pagasti. Šī lielā, pabiezā grāmata Prezidijam būtu jāapstiprina. Savā laikā Latvijas PSR Prezidijs ir apstiprinājis. Tā būs Prezidija vienīgā funkcija. Acīmredzot Likumdošanas jautājumu komisija ir iesaistījusi šeit Ministru padomi tādēļ, ka nav izpratusi šīs darbības, uzskaites un reģistrācijas būtību. Faktiski tas ir dokumenta apstiprinājums. Prezidijs apstiprina šo dokumentu, Prezidijam nekāds tehnisks darbs nebūs jāveic. Šajā kontekstā Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikums ir noraidīts. Varu informēt, ka Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija kopīgi ar attiecīgo departamentu veic šo reģistrāciju un uzskaiti. Taču šis dokuments tiks iesniegts tikai pēc 15.augusta, acīmredzot rudens pusē, kad visa lielā teritoriālā reforma būs pabeigta, lai šo lēmumu varētu apstiprināt bez šķēršļiem.

Priekšsēdētājs: Vai kāds uztur spēkā labojumu? Nē. Turpinām.

J.Lagzdiņš: Gribu informēt deputātus, ka, salīdzinot ar likumprojekta pirmo lasījumu, otrajā lasījumā ir izsvītrots 24.pants, kurā runāts, ka šajos iepriekšējos pantos visas robežu izmaiņas, visas nosaukuma piešķiršanas, statusa izmaiņas iepriekš jāsaskaņo ar Augstākās padomes Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisiju. Mūsu komisija uzskatīja, ka likumā nav jāparedz Augstākās padomes institūciju tiesības un pienākumi, proti, tas nav jāpaceļ likuma līmenī, jo tas ir mūsu ikdienas darbs un nav jāreglamentē normatīvajā aktā. Sakarā ar šo ierosinājumu pēdējais pants ir svītrots. Par likumprojektu tas ir viss.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi vai priekšlikumi? Nav. Vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Lagzdiņa kungs, man ir šāds jautājums! Vai mūsu likumprojekts nav pretrunā ar Latvijas Satversmes 3.pantu un 4.maija Deklarācijas 4.punktu? 3.pantā stingri noteikts: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” Mūsu likumprojektā netiek arī aizmirsts par pārejas laika pamatlikumu. Kāpēc šīs teritorijas nevis kā administratīvās teritorijas, bet vispār kā teritorijas, kas arī šodien reāli eksistē un funkcionē, netiek ņemtas vērā šajā likumā, kaut iepriekš es par to ar jums runāju?

J.Lagzdiņš: Godāto kolēģi! Diskutējamais likums ir likums par administratīvajām teritorijām. Jūs pats piekritāt, ka apgabals nav administratīva teritorija. Tātad šis likums ir likums par apdzīvotām vietām. Apgabals nav apdzīvota vieta. Arī neatkarīgajā Latvijā apgabals bija etniska teritorija, kura tika fiksēta tikai Satversmē. Šī nepieciešamība izrietēja no 1917.gada politiskās situācijas, kad Vācija pretendēja uz Kurzemi un Polija pretendēja uz Latgali. Nolūkā, lai minētās valstis, kā saka, neizvirzītu pretenzijas, šī problēma vēsturiski iegāja Satversmē. Mēs to esam pārmantojuši.

E.Kide: Lagzdiņa kungs! Es piekristu, bet, kā jūs uzskatāt, vai nebūtu lietderīgi tomēr šajā likumā, arī tā virsrakstā pieskarties Satversmes 3.pantam, kuru nedrīkst mainīt, ņemot vērā Satversmes 77.pantu? Vismaz pieskarties, lai tas būtu fiksēts. To es saprotu– cita atsevišķa likuma par kaut kādām noteiktām teritorijām, kas pamatlikumā būs redzams,– nebūs. Vai būs vēl cits likums, kurā varēs fiksēt?

J.Lagzdiņš: Nē, kolēģi, šis likums pamatā minēto problēmu atrisina. Taču vēlreiz es gribētu atgādināt, ka šie etniskie apgabali nav administratīvās teritorijas, tādēļ šajā likumā tie nav jānosaka.

E.Kide: Ciemats arī nav administratīva teritorija, bet mēs to nosau­cām. Ja viensēta nav administratīva teritorija, tad mēs to šajā likumā nosaucam, bet Zemgali, Vidzemi un Kurzemi mēs vairs nenosaucam.

J.Lagzdiņš: Kolēģi! Ciemats, viensēta, pilsēta ir apdzīvota vieta. Etniskie nosaukumi nav šā likuma priekšmets, es jau kuro reizi uz to akcentēju uzmanību.

E.Kide: Lagzdiņa kungs, vai Latgale nav apdzīvota vieta?

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šteinam.

V.Šteins: Es gribētu tikai oponēt, priekšlikumus es iesniegšu likumprojekta trešajam lasījumam. Tātad es gribētu oponēt Lagzdiņa teiktajam par iedalījumu. Es lasu tekstu: “Politiskā un administratīvā ziņā Latvija sadalās piecos apgabalos: Rīga, Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale. Vidzeme, Kurzeme un Zemgale sadalās piecos apriņķos un Latgale– četros.” Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: Kolēģi, atļausiet to komentēt. Situācija ir tāda, ka neatkarīgajā Latvijā šie pieci apgabali– tātad Latgale, Kurzeme, Vidzeme, arī Zemgale un Rīga– tikai vienā vienīgā gadījumā tika praktiski fiksēti normatīvajos aktos, proti, tiesu sistēmas, kā teikt, kontekstā, kad tika izveidota Rīgas apgabaltiesa, Liepājā– Kurzemes apgabaltiesa, Vid­zemes apgabaltiesa, Latgales apgabaltiesa un Zemgales apgabaltiesa. Otrais gadījums bija tad, kad tika izveidoti vēlēšanu apgabali. Ja mums būtu nepieciešamība kaut kādu pragmatisku apsvērumu dēļ šos apgabalus veidot, tad, pieņemot attiecīgus likumus, mēs tos izveidosim. Taču vai mums Kurzemes un Vidzemes līmenī būs trešās pakāpes administrācija? Šteina kungs, ko jūs ierosināt! Vai par miljardiem sadārdzināt valsts pārvaldes aparātu?

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi! Es tomēr pārtraukšu šo diskusiju, jo mums ir skaidrs, ka pie jautājuma par Latvijas novadu zemju un administratīvo iedalījumu mums tik un tā vajadzēs atgriezties. Tas jau ir redzams. Par šo jautājumu vajadzētu, kā mēs runājām, būt priekšlikumam likumprojekta trešajā lasījumā. Apspriežot varbūt mēs arī izteiktu kādu domu, ko darīt komisijai.

Vārds deputātam Seikstam.

A.Seiksts: Es gribētu teikt, ka šāda iedalījuma minēšana nav vis emocionāls, bet stingri izteikts ekonomisks jautājums. Mēs šodien lemjam, rīt lemsim budžeta pārskatā par specifiskiem apstākļiem laukos. Mēs runājam par Latgali. Pagājušajā nedēļā savā grupā divas stundas mēs spriedām, vai Atašienes pagasts ir Latgalē vai nav? Tie ir ekonomiski jautājumi. Pēc tam, kad tas ir izdarīts, Krustpils pagasts saka: “Jā, mēs esam Latgale, ja neesam, tad mēs to noteiksim.” Te ir ekonomiskas kategorijas.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Es priecājos par to, ka Lagzdiņa kungs tomēr vienu faktoru pieminēja. Es domāju, ka, skatot šo jautājumu trešajā lasījumā, šajā likumā vajadzētu minēt apgabala jēdzienu, jo Saeimas vēlēšanu likums noteica, ka šajos apgabalos jānotiek vēlēšanām. Mēs jau veidojam pamatlikumu pārejas periodam, kurš noslēgsies ar Saeimas vēlēšanām, vadoties pēc 1922.gada Satversmes. Tad, lūk, lai tās vēlēšanas varētu notikt, mums vismaz ir jāparedz šādu apgabalu iespējamība. Es domāju, ka par šo lietu līdz nākamajam lasījumam būtu jāpadomā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Škaparam.

J.Škapars: Es domāju, Kides kunga izvirzītais jautājums ir krietni grūtāks un sarežģītāks, kuru reāli nevar atrisināt dažās nedēļās līdz trešajam lasījumam. Runājot par iedalījumu “Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošana un apdzīvoto vietu statusa noteikšana”, jājautā, vai jau šodien mēs varam noteikt nākamās kategorijas statusu? Tas nav reāli, lai to varētu izstrādāt. Tas ir saistīts gan ar ekonomiku, gan ar šo novadu attīstības specifiku. Un tas nav tik vienkārši. Es nepiekrītu arī tam, ka tas būtu saistīts tikai ar administratīvām funkcijām. Tas nav tik vienkārši, jo būtu jāatrisina piecu un sešu kārtu jautājumi. Tas būtu jāiestrādā turpmākajās reformas kārtās. Lai gan jautājums par apriņķiem, gan arī attiecībā uz šiem novadiem, tas ir, kādiem tiem jābūt un tamlīdzīgi, ir jāizstrādā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es ļoti lūgtu komisiju atgriezties un izskatīt jautājumu. Taču diez vai šo jautājumu varēs atrisināt. To varētu pilnīgi saprast, ka tas nav apgabala jautājums.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Lagzdiņa kungs, es vēlreiz izsaku bažas, jo šis likumprojekts runā pretī mūsu Satversmes 3.pantam un arī 4.maija Deklarācijas 4.punktam. Arī Bērza kungs ziņo par to, ka Satversmes 6.pants piemērojams tām neatkarīgās Latvijas valsts un varas pārvaldes struktūrām, kuras garantē brīvu vēlēšanu norisi. Un tas ir Satversmes 3.pantā. Vai ir prātīgi, ja visi šie panti būtu neaizskarami. Es liktu priekšā vienā pantā tomēr atrunāt šos apgabalus, nenosakot ne to ekonomisko, ne citu statusu. Arī ciematiem un apdzīvotajām vietām mēs ekonomisku statusu nedodam un neatceļam. Padomes statuss pirmās un otrās kategorijas ciematiem. Nekas te netiek atcelts. Tātad arī šeit varētu pieminēt, un es lieku to priekšā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Līdz trešajam lasījumam es sagatavošu informāciju, kādā veidā neatkarīgajā Latvijā teritorija tika iedalīta administratīvi. Tolaik normatīvajā aktā, kas to regulēja, nebija atrunas uz apgabaliem. Šajā likumā mēs to varētu ietvert, tas ir, piebilst, ka Latvija sastāv no tādiem un tādiem apgabaliem. Bet tad mums būtu jānosaka, kas šis apgabals ir: vai tā ir etniska teritorija, vai tā ir vēsturiski izveidojusies teritorija, bet katrā ziņā– ne administratīva teritorija. Tas pats par sevi saprotams.

Runājot par pretrunām, kolēģi, ir vispārējs tiesību, ja tā varētu teikt, princips. Ja kāda norma nerunā par to, kas ir noteikts citā normā, tad tas nozīmē, ka automātiski ir pretruna. Šajā gadījumā pretrunas nav ne mūsu konstrukcijām, ne arī tajos likumos, kas bija neatkarīgajā Latvijā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kidem. Pēc tam mēs balsosim.

E.Kide: Lagzdiņa kungs, pēdējai jūsu tēzei nekādi nevarētu piekrist, jo tas apgāza Seiksta kunga tēzi. Ja pagasts tāds un tāds iziet no Latgales teritorijas, tad Apvienotā budžeta komisija tam, kā saka, nedod tās finanses, kuras pienākas Latgalei. Tātad šis pagasts ir ieinteresēts ieiet Latgales robežās. Šodien tas izšķiras, un pagasti par to cīnās. Arī šodien nezinu, kurus pagastus un apriņķus aptver finansēšana, bet kurus neaptver. Tātad ir ekonomiskais aspekts.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot visas mūsu diskusijas rezultāts liecina, ka jautājumu par zemēm, novadiem, apriņķiem un apgabaliem pagaidām mēs nevaram atrisināt, bet tas jārisina komisijai. Šobrīd mēs balsosim par šā likumprojekta otro lasījumu, izņemot 13.pantu, pie kura vēl jāatgriežas, ja es nemaldos, ja esmu pareizi pierakstījis. Lēmuma projekta trešajā lasījumā vai arī redakcijas komisijas ieteikumā parādīsies priekšlikumi, kā atrisināt vienu no būtiskākajām problēmām, par kuru runāja deputāts Kide un runāja pašā sākumā arī deputāts Šteins.

Vēlreiz reģistrēsimies, jo bija vērojama deputātu pārvietošanās. Rezultāts: 100. Balsojam par Latvijas Republikas likuma “Par administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusu noteikšanu” pieņemšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: par– 75, pret– 5 un atturas– 14.

Lūdzu komisijai parastajā kārtībā iesniegt šo likumprojektu trešajā lasījumā.

Nākamais izskatāmais jautājums– lēmuma projekts “Par izmaiņām Apvienotās budžeta komisijas sastāvā”. Vārds deputātei Zeilei.

V.Zeile: Ārlietu komisija lūdz izskatīt šo jautājumu, jo Ārlietu komisija savu pārstāvi Valdi Šteinu deleģē Apvienotajā budžeta komisijā. Ir Ārlietu komisijas protokols par šādu priekšlikumu. Šo Ārlietu komisijas priekšlikumu Apvienotā budžeta komisija izskatīja savā sēdē un neiebilst, ka Apvienotā budžeta komisija tiek papildināta ar Ārlietu komisijas pārstāvi. Visa tā rezultātā ir radies lēmums “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes Apvienotās budžeta komisijas sastāvā”. Ir lūgums deputātiem šo lēmumu atbalstīt.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi priekšlikumi vai pretenzijas? Nav. Vārds deputātam Preinbergam.

G.Preinbergs: Sakiet, kāda praktiski ir vajadzība komisiju vēl paplašināt. Turklāt patlaban komisijā būs 18 cilvēku.

V.Zeile: Ārlietu komisija uzskata, ka būs ļoti daudz jautājumu, kuri turpmāk skars arī mūsu ārlietas, tādēļ tā vēlas, lai Ārlietu komisijas pārstāvis būtu Apvienotajā budžeta komisijā. Mums nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blumbergam.

O.Blumbergs: Nav skaidrs, kāds ir deputāta Šteina viedoklis. Līdz šim mēs vienmēr rīkojāmies tā, ka, ieejot tajā vai citā komisijā, mēs rakstījām iesniegumu.

Priekšsēdētājs: Manuprāt, deputāts Šteins varētu arī atbildēt.

V.Šteins: Es piekrītu Ārlietu komisijas lēmumam– mani deleģēt kā pārstāvi Apvienotajā budžeta komisijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ja kolēģus atbildes apmierina un ja jautājumu vairs nav, mēs varētu reģistrēties un balsot par šo lēmumu. Lūdzu reģistrāciju. Rezultāts: 98. Balsojam par izmaiņām Apvienotās budžeta komisijas sastāvā. Rezultāts: 83. Lēmums pieņemts.

Nākamais izskatāmais jautājums– lēmuma projekts “Par izmaiņām Latvijas Republikas Augstākās padomes Zemes komisijas sastāvā”.

Vārds deputātam Kinnam.

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Pagājušajā gadā, pieņemot likumu “Par zemes komisijām” un izveidojot Zemes komisiju, mēs neapstiprinājām Zemes komisiju pilnā sastāvā, jo tobrīd saskaņā ar likuma 4.1.punktu republikas Meža ministrija nespēja dot savu pārstāvi, arī Tieslietu ministrija nespēja dot kandidatūru. To neizdarīja arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmija un Finansu ministrija. Šobrīd Zemes komisijai sācies ļoti aktīvs darbības periods, tāpēc ir nepieciešams to nokomplektēt pilnībā saskaņā ar likuma “Par zemes komisijām” 4.1.punktu. Minētās organizācijas ir ieteikušas savus pārstāvjus. Vienīgais labojums lēmuma projektā, tas ir, dokumentā Nr.701, ir šāds: nevis papildināt, bet rakstīt preambulu, proti “Saskaņā ar Latvijas Republikas 1990.gada 10.jūlija likuma “Par zemes komisijām” 4.1.punktu iekļaut Zemes komisijas sastāvā...” Tas man viss.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi, iebildumi? Vārds deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Kāpēc par šīm personām nav uzziņu? Mums tāda prakse bija– saņemt biogrāfiskas izziņas.

J.Kinna: Mums jāatvainojas, ka šo uzziņu tiešām nav. Taču arī tad, kad mēs apstiprinājām pirmo Zemes komisijas sastāvu, mums nebija biogrāfisko uzziņu.

Priekšsēdētājs: Vai jums ir jautājums par kādu konkrētu Zemes komisijas locekli?

A.Bērzs: Jā, man ir šāds jautājums: kas pēc tautības ir Georgs Gavrilovs?

J.Kinna: Latvietis.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi? Reģistrēsimies. Balsojam par izmaiņām Latvijas Republikas Augstākās padomes Zemes komisijas sastāvā. Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par grozījumiem likumā “Par zemes komisijām”” pirmajā lasījumā. Vārds deputātam Kinnam.

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Zemes komisija kopš savas izveidošanas ir noturējusi vairāk nekā 10 sēdes. Komisija secināja, ka šobrīd mūsu uzrakstīto likumu būtu nepieciešams papildināt ar pieciem līdz sešiem papildinājumiem. Es jums paskaidrošu, kāda ir šo papildinājumu būtība. Tātad 2.1.punktā pirmā papildinājuma būtība ir tāda, ka tiek papildināts pagasta zemes komisijas sastāvs. Attiecībā uz to mēs esam saņēmuši trīs dažādus priekšlikumus. Acīmredzot otrajā lasījumā mēs ar balsošanu izšķirsimies, kuram priekšlikumam dosim priekšroku. Viens priekšlikums– papildināt ar vārdiem: ka šis cilvēks būs rajona zemes komisijas ieceltais pārstāvis.

Otrs priekšlikums– tas cilvēks varētu būt rajona Lauksaimniecības departamenta ieceltais pārstāvis. Grūbes kungs un Zeiles kundze iesniedza vēl trešo priekšlikumu, proti, tas varētu būt zemes komisijas ieceltais pārstāvis, kuru apstiprina pagasta pašvaldībā. Otrajā lasījumā nobalsosim, kurš no šiem trim priekšlikumiem varētu būt optimālais, bet tas, ka ir nepieciešams nodrošināt saiti starp rajona zemes komisiju un pagasta zemes komisiju, tāpat tas, ka ir nepieciešams daudzās pagasta zemes komisijās nodrošināt valsts interešu aizstāvību, tas ir nenoliedzams fakts.

Tas pats attiecas uz otro papildinājumu, kas ir tīri redakcionāls, jo šobrīd vairs nav zemes ierīkotāju, bet ir milzīgi skanīgi amati– tautas deputātu padomes izpildkomitejas zemes ierīcības daļas priekšnieks. Endziņa kungs jau man teica, ka ļoti iespējams, ka rīt, pieņemot likumu par pagasta pašvaldību, rajona pašvaldību, šis amata nosaukums atkal būs citāds. Taču pašreiz šis amata nosaukums ir tāds. Tātad tas ir tīri redakcionāls labojums.

Otra papildinājuma būtība ir tāda, ka šis cilvēks ir rajona Lauksaimniecības departamenta jeb pārvaldes iecelts pārstāvis. Šobrīd departamenta vadītāji uzskata, ka viņi ir absolūti atbīdīti no agrārās reformas jeb, pareizāk sakot, no zemes reformas jautājumu risināšanas, jo rajonu zemes komisijas viņus it kā nepieaicinot savās sēdēs un tā tālāk.

Tālāk– vārdi “dabas un vides” ir tīri redakcionāls jautājums. Trešā papildinājuma būtība ir tā, ka lēmumus un atzinumus zemes komisija pieņem ar balsu vairākumu no kopējā komisijas locekļu un pieaicināto balsstiesīgo speciālistu skaita. Balsstiesīgie speciālisti ir tie, kurus mēs ar likumu esam iekļāvuši zemes komisijā. Šajā gadījumā, ja mēs pieņemsim pirmo un otro papildinājumu, tie ir rajona zemes ierīcības speciālisti.

Ceturtā papildinājuma būtība: tiek papildināta un precizēta procesuālā kārtība, kādā veidā cilvēkiem ir tiesības paust savus īpašos viedokļus, kā arī kādas ir rajona tautas deputātu padomes galvenā zemes ierīkotāja tiesības.

Piektā papildinājuma būtība: mēs ļoti daudz esam runājuši par to, kāda īsti ir zemes komisijas priekšsēdētāja atbildība, vai viņš ir vai nav amatpersona. Juristi vairākkārtējās konsultācijās nokaidroja, ka šie cilvēki ir amatpersonas un tāpat kā visas amatpersonas atbild likuma priekšā. Mēs tomēr uzskatījām, ka nepieciešams papildināt arī likumu “Par zemes komisijām”, lai būtu viennozīmīgi pateikts, ka šie cilvēki ir amatpersonas un līdz ar to ir sodāmi par visiem noziegumiem tādā kārtībā, kādā tiek sodīta jebkura amatpersona. Tūdaļ rodas jautājums: kā tad zemes komisijas priekšsēdētājs varēs atbildēt par koleģiālu lēmumu? Teiksim, viņš būs balsojis tā, bet pārējie būs pārbalsojuši citādi. Tātad šeit nav jautājuma par atbildību, par to lēmumu, kas tiks izšķirts ar balsošanu, bet par atbildību, ko zemes komisijas priekšsēdētājs var darīt un ko nevar darīt. Taču ir atbildība par bezdarbību, atbildība par informācijas slēpšanu, atbildība par materiālu neiesniegšanu un tā tālāk. Līdz šim tādu precedentu ir ļoti daudz. Tā, piemēram, tiek izcirsti meži, bet komisijas priekšsēdētājs neinformē, ka ir iesniegums ar prasību šo mežu atdot, un tā tālāk.

Tie visi ir papildinājumi.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi? Lūdzu deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Jūs minējāt rajonu lauksaimniecības departamentu pārstāvjus, sakot, ka viņi apvainojas, jo viņus tur neaicinot uz sēdēm un tā tālāk. Bet vai tad zemes komisijai ir nepieciešamība, lai šīs amatpersonas piedalītos?

J.Kinna: Principā es varētu atbildēt viennozīmīgi: “Jā, ir nepieciešamība.” Zemes reforma ir viena no agrārās reformas sastāvdaļām, un zemes reformu nevar skatīt pilnīgi atrauti no pārējās agrārās reformas. Pretējā gadījumā mēs varam pieņemt lēmumus, kas kaitēs tautsaimniecībai.

G.Preinbergs: Paldies. Man ir vēl kāds jautājums: vai jums neliekas, ka ceturtajā grozījumā, kas ir 7.punktā, būtu vajadzīgs redakcionāls slīpējums, proti, rakstīt nevis “jāsastāda protokols”, bet labāk būtu “jāraksta protokols”.

J.Kinna: Es jums piekrītu, Preinberga kungs, latviski tā noteikti būtu labāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: Kinnas kungs, ar šo likumprojektu jūs novelkat starp trijstūra trīs virsotnēm vienu līniju. Tas ir ļoti pareizi un ļoti nepieciešams– savienot departamentu ar zemes komisiju, jo tās trijstūra virsotnes strādāja atsevišķi. Jums viena virsotne paliek gan ārpus departamenta, gan ārpus zemes komisijas– tā ir virsotne, kura pašlaik izstrādā privatizācijas likumu, ka paju saimniecību veido viena pati iekšēja komisija, saimniecības konversijas komisija, kurai nav nekādas saskares ne ar zemes komisiju, ne ar departamentu. Es lieku priekšā– šajā likumprojektā vēl pievienot trešo trijstūra virsotni, tas ir, noteikt, ka arī zemes komisijas pārstāvji ar balsstiesībām piedalās attiecīgās saimniecības konversijas komisijas darbā.

J.Kinna: Kides kungs, es pat ļoti piekristu jūsu idejai, bet es domāju, ka tas mums būtu jāiestrādā likumā par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju. Šajā likumā mēs reglamentēsim šo privatizēšanas mehānismu un noteiksim, ka tur jāiekļauj zemes komisijas pārstāvji, nevis ka šeit jāiekļauj privatizēšanas komisijas pārstāvji.

E.Kide: Taču, ja zemes komisija izskata globālo kopējo plānu, kā sadalāma zeme, tai ir jābūt saskarsmē ar īpašuma pārdalījumu, jābūt klāt kādam cilvēkam, kas zina, kā īpašums jāpārdala.

J.Kinna: Bet tādēļ jau šie divi cilvēki tiek iecelti gan vienā, gan otrā līmenī.

E.Kide: Tad es lieku priekšā likumā “Par zemes komisijām” ierakstīt šādi: “Zemes komisijas locekļi piedalās konversijas komisijā saimniecībā ar lēmējtiesībām.”

J.Kinna: Kides kungs, es principā varētu piekrist, iesniedziet papildinājumu rakstiski. Otrajā lasījumā mēs par to varētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Albertiņa!

S.Albertiņa: Kinnas kungs, vai jūs nedomājat, ka 4.punktā, kuru jūs tagad papildināt ar domu, ka paraksta visi zemes komisijas locekļi, neradīsies daudz nevajadzīgu sarežģījumu? Tā, piemēram, jūs, protams, protokolu sagatavosiet pēc tam, jo uzreiz to nevarēsiet izdarīt. Jūs nāksiet pie manis pēc paraksta, bet es teikšu: “Zināt ko, bet es nemaz tā neteicu, es teicu pavisam citādi, tādēļ protokolu neparakstīšu. “Tādi precedenti mums tiešām ir. Tāpēc es gribēju jums jautāt, vai jums neliekas: ja jau priekšsēdētājam ir tik ļoti liela atbildība, tad beigu beigās dodiet viņam arī paraksta tiesības. Citādi būs viens liels tirgus.

J.Kinna: Es jums pilnīgi varētu piekrist, bet, Albertiņas kundze, zeme ir tik nopietns jautājums, ka, ja jau par savu parakstu sāks teikt: “Bet es teicu tā...”, tad izrādīsies, ka pēc kāda brīža viņš teiks: “Bet es vispār balsoju pret.”

S.Albertiņa: Jā, vispār tas ir iespējams. Tieši tāpēc es domāju, ka vajadzētu tomēr priekšsēdētājam uzņemties arī paraksta tiesības. Pretējā gadījumā izveidosies liels tirgus, ticiet man. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Krastiņš.

E.Krastiņš: Es vienīgi gribētu oponēt Kides kunga izteiktajam priekšlikumam par zemes komisijas locekļu iekļaušanu privatizācijas komisijās. Tās galīgi nav ne šā likuma objekts, ne arī subjekts. Šīs lietas mēs varam skatīt likumā par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju.

E.Kide: Tad, kad šis likums būs otrajā lasījumā iesniegts un uzrakstīts.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kide, patlaban mēs uzdodam jautājumus. Iespēja argumentēt vēl būs, jo tagad ir tikai pirmais lasījums. Kaut arī Krastiņa kungs jau sāk apspriest.

E.Kide: Es tikai replikas veidā gribu sacīt, Kinnas kungs ļoti pareizi teica– reforma un privatizācija cieši ir saistītas un tās nevar atdalīt.

No zāles: Bet šajā likumā...

E.Kide: Es argumentēju, kāpēc šajā likumā.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir jautājumi? Jautājumu nav. Vai kāds deputāts grib izteikties par gaidāmajiem labojumiem likumā “Par zemes komisijām”.

A.Seile: Es tikai vēlreiz gribu vērst deputātu uzmanību uz to, ka pirmajā labojumā ir paredzēts, ka jāieceļ zemes komisijas ieteiktais pārstāvis. Man tas atgādina tos laikus, kad atveda kolhoza priekšsēdētāju un iecēla par kolhoza priekšsēdētāju, nedodot nekādas tiesības izvēlēties. Tāpēc mūsu un Grūbes kunga ierosinājums skan šādi: “Rajona zemes komisija var ieteikt šo pārstāvi, bet tomēr pagasta pašvaldībai viņš ir jāapstiprina.” Pagasta zemes komisija taču ir vēlēts orgāns, bet pēkšņi būs viens iecelts pārstāvis. Paldies.

Priekšsēdētājs: Savu priekšlikumu iesniedziet rakstiski, lai varam par to balsot otrajā lasījumā. Vai ir vēl kādi ierosinājumi? Lūdzu, deputāte Albertiņa!

S.Albertiņa: Patlaban 8.punktā ir teikts: “Zemes komisijas priekšsēdētājs ir amatpersona.” Ja viņš ir amatpersona, tad viņš strādā algotu darbu.

J.Kinna: Juristi man palīdzēs un teiks, ka es nemeloju, teikdams, ka mēs tiešām šādu jautājumu uzdevām augsti specializētiem juristiem. Viņi mums teica, ka amatpersona var būt gan algota, gan nealgota.

S.Albertiņa: Var būt, ja? Paldies.

Priekšsēdētājs: Reģistrēsimies. Rezultāts: 98. Balsojam par likumprojekta “Par papildinājumiem un grozījumiem likumā “Par zemes komisijām”” pieņemšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par– 79, pret– 1 un atturas– 10.

Kinnas kungs, vai jums būtu kādi priekšlikumi par termiņiem otrajam lasījumam? Kā es saprotu, komisijai ir jāstrādā.

J.Kinna: Es domāju, ka nākamajā nedēļā mēs šo likumprojektu iesniegsim otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Tātad– nākamajā nedēļā. Vai mēs varam izskatīt lēmuma projektu par kompensācijas tiesībām?

A.Seile: Varbūt mēs varētu iesākt šo jautājumu, bet viens no darba grupas autoriem– Boruka kungs– domā, ka šis likumprojekts tiks izskatīts pēcpusdienā. Varbūt ir lietderīgi 15 minūtes pagaidīt.

Priekšsēdētājs: Jā, tieši tāpēc es jums arī to jautāju. Pirms pusdienām es došu vārdu deputātei Emeritai Buķelei. Acīmredzot mēs neizskatīsim vairs nevienu darba kārtības jautājumu, bet noklausīsimies tikai informāciju.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Es atļaušos uz dažām minūtēm aizkavēt jūsu uzmanību, lai nodotu jums sveicienus no vairākām biedrībām– no Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrības, no Pasaules latviešu daudzbērnu ģimenes asociācijas “Dēkla”, no Bāreņu biedrības, no biedrības “Glābiet bērnus”. Es baidos, ka kādu neatcerēšos, vārdu sakot, no visām tām biedrībām un kustībām, kuras nodarbojas ar ģimeņu problēmām, ar bērnu namu, ar sociālajām problēmām, kā arī ar tādiem jautājumiem, kā ģimenes bērnu nama statuss vai adoptēto bērnu statuss ģimenēs.

Dāmas un kungi, kuri bija sapulcējušies pagājušajā ceturtdienā, ir diezgan satraukti par to, ka ļoti lēni tiek risināti sociālie jautājumi, tas ir, jautājumi par minēto ģimeņu nodrošināšanu, it sevišķi pašreizējos inflācijas apstākļos. Man tika iesniegti vairāki dokumenti, kurus es izdalīšu komisijām. Patlaban ar tiem jūsu uzmanību neaizkavēšu. Tātad nododu jums sveicienus un atgādinājumu, ka katrs vai gandrīz katrs deputāts savā priekšvēlēšanu programmā ir solījies cita starpā rūpēties arī par daudzbērnu ģimeņu problēmu risināšanu. Mani lūdza jums to atgādināt, lai jūs patiešām to neaizmirstu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mums vajadzētu vienoties vēl par vienu lietu, proti, par mūsu ceturtdienas darba kārtību. Ceturtdien ir Prezidija sēde. Daudzi jautājumi ir jāizstrādā komisijās. Vai ceturtdien mēs strādājam parasto darba kārtības laiku, tas ir, līdz pulksten 18.30, vai līdz pusdienlaikam? Mums faktiski vajadzētu to izlemt, lai cilvēki varētu rēķināties ar savu laiku. Es saprotu, ka tas ir garš, bet pulksten 16.00 ir arī Prezidija sēde. Varētu būt tāds variants: strādāt līdz pulksten 14.00, varam strādāt arī mazliet ilgāk– pāri pusdienlaikam. Tātad vienojamies, ka strādājam līdz pulksten 14.00? Vai nav iebildumu? Tādā gadījumā var sagatavoties gan Prezidija sēdei, gan arī Prezidija locekļi var normāli strādāt šajā sēdē.

Šodien man jūs jāinformē par dienas otro pusi, proti, vēl ir jāizskata viens jautājums. Varbūt mēs varētu šo jautājumu izskatīt vienā sēdē– līdz pulksten 16.30? Ja mēs tā varam izdarīt, tad mēs varētu aicināt ministru, ja vien viņš nav saplānojis savu dienas kārtību, lai viņš ierodas ātrāk– pulksten 17.00. Tātad tiekamies pulksten 15.00.

(Pārtraukums)