1991.gada 14.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Tātad sākam izskatīt lēmuma projektu “Par tiesībām saņemt kompensāciju par nacionalizēto vai citādi pēc 1940.gada atsavināto zemi lauku apvidos”.

Lūdzu, vārds ziņojumam deputātei Seilei.

A.Seile: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Šodien varētu tikai jautāt, kāpēc mēs tik ilgi esam kavējušies ar šā lēmuma projekta sagatavošanu un pieņemšanu. Jautājums, vai dot kompensāciju par zemi vai nedot, jau ilgu laiku ir ticis diskutēts gan Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā, gan citās komisijās. Uz jautājumu, kāpēc mēs tik ilgi šim lēmuma projektam neesam pievērsušies, var dot tikai vienu atbildi: “Līdz šim mums nebija izstrādāti īpašuma konversijas principi.” Tagad, kad, īstenojot zemes reformu, ir redzama reālā situācija un esam pieņēmuši arī īpašuma konversijas pamatprincipus, ir pats pēdējais laiks tomēr pateikt cilvēkiem, ka bijušajiem īpašniekiem būs kompensācija par zemi lauku apvidos, ja šie īpašnieki negrib atgriezties, lai saimniekotu uz zemes. Tomēr mēs nespējam šajā lēmumā iestrādāt principus, pēc kuriem vadoties tiks izdarīta kompensācija par zemi, tas ir, kādos termiņos, kam, cik lielos apmēros. Tas gluži vienkārši nav iespējams tāpēc, ka šis jautājums ir tik nopietns, ka pelna atsevišķu likumu. Lai mēs likumu varētu apspriest trijos lasījumos, gluži nemanot pienāks 20.jūnijs, kad beigsies termiņš zemes pieprasījuma iesniegšanai, ja cilvēks šo zemi grib apsaimniekot.

Rodas jautājums, varbūt tomēr uz kādu laiku pagarināt zemes pieprasījuma iesniegšanas termiņu? Es– Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas locekle– jums atbildu, ka nav iespējams šo termiņu pagarināt tiem cilvēkiem, kuri grib saņemt zemi lietošanā un pēc tam caur lietošanu iegūt to īpašumā. Zemes ierīcības projektu izgatavošanas un lietošanas tiesību piešķiršanas process ir reglamentēts, ir noteikti stingri termiņi. Tādēļ vēl kāds termiņa pagarinājums radītu tikai sajukumu.

Vakar es atkal satiku “Zemes projekta” darbinieku. Viņš teica: “Kaut vai lēmuma formā pieņemiet ātrāk kādu paziņojumu par šo kompensāciju, lai cilvēki, baidoties, ka viņiem nekad netiks kompensēts par zemi, pēdējā brīdī nesteidzas pieprasīt zemi.”

Un, lūk, jūsu priekšā ir šis lēmuma projekts, kura vēsture ir šāda: vispirms deputātu grupa– Krastiņš, Kinna, Rāzna, Endele un Grūtups– iesniedza savus priekšlikumus. Abas komisijas– Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisija, gan jāsaka, ka tā bija nepilnā sastāvā, to pārstāvēja tikai deputātu grupa, un Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, pamatojoties uz šo ierosinājumu, izstrādāja lēmuma projektu Nr.708. Mans lūgums būtu: šodien varbūt neielaisties garās analīzēs un spriedelējumos, bet tomēr pieņemt šo lēmumu, lai tas tiktu īstenots dzīvē, lai attiecībā uz tiem, kuri negrib saņemt zemi lietošanā, tiktu paziņots kompensācijas pieprasīšanas termiņš, proti, viena gada laikā no šā lēmuma pieņemšanas dienas. Tāpēc jums izsniegtā lēmuma tekstā datumu vietas nav aizpildītas. Tātad termiņš ir no tās maija dienas, kad mēs lēmumu apstiprināsim, līdz nākamā gada šai pašai maija dienai, tas ir, viens gads, lai pieteiktos saņemt kompensāciju par bijušajiem īpašumiem.

Ja jūs vēlaties zināt, cik lielas varētu būt kompensācijas un pēc kādiem principiem vadoties tās būtu izmaksājamas, cik tālu izstrādāts likumprojekts par kompensācijas piešķiršanas apjomiem un kārtību, varu jūs informēt, ka jau labu laiku strādā Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas darba grupa profesora Boruka vadībā. Minētā darba grupa ir gatava jau pēc pāris nedēļām likumprojekta veidā iesniegt savus priekšlikumus. Boruka kungs ir arī šeit zālē, ja ir vajadzīga kāda informācija par kompensācijas iespējamiem apjomiem, viņš to jums var sniegt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot vajadzētu noklausīties šo informāciju un pēc tam uzdosim jautājumus gan Boruka kungam, gan Seiles kundzei, jo te ir divas saistītas lietas.

Vārds Boruka kungam.

A.Boruks, LLA lauks. zin. Dr., prof.: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Nosakot kompensācijas apjomu, mēs vadījāmies pēc principa, ka kompensācijas apjomam jāizriet no tās zemes cenas, kāda bija līdz 1940.gada 17.jūnijam, kā arī toreiz pastāvējušām cenu attiecībām.

Šajā sakarībā mēs noskaidrojām tālaika cenas. Par lauksaimnieciski izmantojamo zemi bez ēkām tā vidēji bija 206 lati par vienu hektāru un mainījās atkarībā no zemes lietošanas veida. Par tīrumiem tā bija 280 lati, par pļavām– 227 lati, par ganībām– 126 lati, par mežiem– 154 lati. Lai noteiktu kompensāciju pašreizējā naudā, mēs pieņēmām, ka zemes cena ir pielīdzināma galvenajam produktam, kas tiek ražots uz zemes. Par tādu produktu atzinām rudzus. Tādam pieņēmumam jau ir precedents. Tāds bija Vācijā pēc Pirmā pasaules kara, kad arī bija krasas cenu izmaiņas. Vienas tonnas rudzu vidējā cena 1936. un 1938.gadā bija 170 latu. Par vienu hektāru jeb vidējo maksu par vienu hektāru zemes varējām pielīdzināt 1200 kilogramiem rudzu. Zeme toreiz arī tika novērtēta, zemes kadastrālais novērtējums punktos, kā mēs tagad sakām– ballēs –, bija no divām līdz simt ballēm. Viens punkts bija 7 lati. Mēs pielīdzinājām, ka viens novērtējuma punkts pielīdzināms 35 kilogramiem rudzu. Izejot no šā principa, arī mēs liekam priekšā noteikt kompensācijas apjomu tā saucamajā rudzu naudā, tas ir, konkrētā rudzu daudzumā. Līdz ar to mēs varam zināmā mērā atsacīties no cenu izmaiņām, kas būs tuvākajā nākotnē. Pēc tam, kad kompensācija tiks piešķirta, tās vērtību varēs izteikt rudzu daudzumā, vadoties pēc toreiz pastāvošām cenām.

Kāds apmēram būtu kompensācijas apjoms? Kompensācijas apjomu tātad noteicām atsevišķi pa zemes lietošanas veidiem. Saimniecībā, kurā ir dažādi zemes lietošanas vaidi: tīrumi, pļavas, ganības un meži, kopā tā bija 206 lati. Par šiem zemes lietošanas veidiem kompensācijas apjoms varētu būt: par tīrumiem– 1400 kilogrami rudzu, par pļavām– 870 kilogrami rudzu, par ganībām– 630 kilo­grami rudzu un par mežiem– 770 kilogrami rudzu. Salīdzinot ar pašreizējām rudzu cenām, tas ir 700 rubļi par tonnu. Attiecīgi tas būtu 1640, 440 un 540 rubļi. Zemes kvalitāte bija atšķirīga, tāpēc mēs arī domājām, ka būtu lietderīgi šodien kompensācijas apjomu diferencēt pa rajoniem. Tātad tabula ir sastādīta. Vislielākais rudzu daudzums būtu Jelgavas rajonā– 2 tonnas par vienu hektāru jeb 1400 rubļi, pārrēķinot pašreizējās cenās. Mazākais rudzu daudzums būtu Ludzas rajonā– 1100 kilogrami jeb 800 rubļi.

Varbūt dažiem šķitīs savādi, ka mežu novērtējums ir ļoti zems. Tas ir sakarā ar to, ka meži jāapsaimnieko, vadoties pēc mežierīcības projekta. Neviens viņiem nedos tiesības šodien visu nocirst. Meža izmantošanas laiks ir 80 gadi, tāpēc iznāk, ka ieņēmums no meža ir jāizdala ar 80. Šī metode ir izplatīta visā pasaulē. Nesen mēs bijām Zviedrijā, kur noskaidrojām, ka arī tur meža vērtība, ņemot vērā, ka šis iznākums dalās uz 80 gadu periodu, vidēji ir divreiz zemāks nekā tīrumzemju vērtība.

Attiecībā uz kompensācijas izmaksas apjomu mēs uzskatām, ka nav pieļaujams ar šo kompensāciju apgrūtināt valsts budžetu. Nav arī pieļaujams, ka lietas kārtos cilvēki cits ar citu. Šīs lietas jākārto ar speciālas organizācijas starpniecību.

Tātad, pirmkārt, mums jāatjauno valsts zemes banka tāda, kāda tā bija agrākos laikos, nododot tai kapitālu, kuru pēc kara, kad šo banku likvidēja, pārņēma PSRS Valsts banka, bet pēc tam Latvijas PSR Bankas kantoris. Otrkārt, dibinot minēto banku, kā tas bija visos laikos, no budžeta vajadzētu paredzēt zināmu dibināšanas kapitālu. Treškārt, šai bankai jānodod tie kredīti, kurus 1989., 1990. un 1991.gadā izsniegusi Lauksaimniecības ministrija. Ceturtkārt, jāsaņem iemaksa no tiem, kuri izteiks vēlēšanos zemes reformas otrajā kārtā zemes lietošanas tiesības pārvērst par īpašuma tiesībām un izteiks vēlēšanos šo zemi pirkt. Piektkārt, jāsaņem iemaksa no tiem, kuri vēlēsies no pašreizējām dārzkopības sabiedrībām, augļkopības sabiedrībām nopirkt savu dārzkopībai iedalīto zemes gabalu.

Kāda varētu būt šīs kompensācijas summa? Vadoties pēc aptuveniem aprēķiniem, kompensācijai varētu būt pakļauti 800–900 tūkstoši hektāru, tas ir, viens tūkstotis rubļu par hektāru. Kopējā summa– 800–900 miljoni rubļu. Turklāt maksātu visi jaunie zemes saņēmēji. Ja bijušais īpašnieks negrib atgriezt savu meža gabalu, tad tā vietā jāpiedāvā kompensācija. Taču, lai to izdarītu, visām zemes komisijām un pagastiem nepieciešams noskaidrot, cik aptuveni būs šādu kompensāciju gribētāju. Tāpat jānoskaidro, cik būs zemes saņēmēju, cik kompensācijas gribētāju, lai varētu šos skaitļus precizēt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Ēlerts, nākamais– deputāts Lagzdiņš. Seiles kundze, Boruka kungs, vai jūs varat palikt tribīnē?

J.Ēlerts: Man jautājums Seiles kundzei. Cienījamā Seiles kundze, tā kā ir zināms, ka tādu bijušo īpašnieku, kas pieteikušies saņemt zemi, bet kuri visticamāk to neapstrādās, ir divas kategorijas: viena– ārzemēs dzīvojošie latvieši; otra– pilsētās dzīvojošie latvieši, kā jūs vērtējat, cik procentuāli no šīm abām īpašnieku kategorijām pieprasīs kompensāciju līdz 20.jūnijam? Turklāt ir zināms, ka nav paziņots kompensācijas mehānisms, ka pieteikšanās termiņš šās kompensācijas saņemšanai būs nākamā gada maijs. Tātad, kā jūs vērtējat, cik cilvēku līdz 20.jūnijam atteiksies tieši no zemes un pieprasīs kompensāciju?

A.Seile: Ja ir jautājums, cik no ārzemniekiem pieteikušies, tad varu atbildēt: “Es domāju, ka– neviens.” Šis likums vairāk vērsts uz tiem cilvēkiem, kuri ir lauku rajonos un pilsētās, kuri negrib šo zemi apsaimniekot, taču jau vairākkārt ir griezušies zemes komisijās ar jautājumiem, vai būs vai nebūs kompensācija. Mana vēlēšanu apgabala divās zemes komisijās šādu cilvēku skaits aptuveni ir 30 procenti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Lagzdiņš, nākamā– deputāte Buķele.

J.Lagzdiņš: Man ir viens jautājums Seiles kundzei un viens jautājums Boruka kungam. Sakiet, lūdzu, pāris teikumos, kāds ir Latvijas Republikas valdības viedoklis par šo lēmuma projektu?

A.Boruks: Es domāju, ka šis jautājums ir ļoti svarīgs. Deputātiem būs jāizšķir, vai tas ir jālaiž caur valsts budžetu vai jāīsteno ar speciālu institūciju palīdzību. Laižot caur valsts budžetu, mēs apgrūtinām mūsu tautsaimniecību ar ļoti lielām summām, iespējams, radot ļoti lielu inflāciju. Galu galā pašreizējie nodokļu maksātāji jau nav atbildīgi par notikumiem, kas risinājās pirms piecdesmit gadiem.

Tāpēc te ir principiāli jāizšķir jautājums, vai šī kompensācija jāmaksā atsevišķi, neatkarīgi no budžeta, tas ir, no tiem ienākuma avotiem, kurus es minēju, vai jāmaksā caur valsts budžetu? Es neesmu tik informēts, lai pateiktu, kāds tieši pašreiz ir valdības projekts. Varbūt, ka jūs labāk zinātu?

A.Seile: Boruka kungs, nebūdams deputāts, nav iedziļinājies šajos jautājumos, proti, mēs jau sen esam nolēmuši, ka kompensācijas var būt tikai ar vērtspapīriem. Ja mēs šo principu mainīsim, tad būs atsevišķs Augstākās padomes lēmums. Pagaidām ar nelielu balsu pārsvaru nobalsojām, ka kompensācijas ir tikai ar vērtspapīriem. Tādā virzienā arī komisijas strādā. Šis ir Boruka kunga individuālais viedoklis.

Priekšēdētājs: Lūdzu, vai vēl ir jautājums?

J.Lagzdiņš: Godātā kolēģe, jautājums bija par to, kāds ir Latvijas Republikas valdības viedoklis par šo lēmuma projektu?

A.Seile: Ministru padomes?

J.Lagzdiņš: Jā, tieši tā.

A.Seile: Ministru padomē šis viedoklis nav skatīts, bet par Gorbunova kunga viedokli debatēs informēs Strīķa kungs.

J.Lagzdiņš: Man ir priekšlikums attiecībā uz procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Tādā gadījumā, godātie kolēģi, mums jāaptur šā jautājuma izskatīšana, jo šis ir ārkārtīgi svarīgs politisks un ekonomisks jautājums. Pirms to valdība nav izskatījusi, es kategoriski protestēju Augstākajai padomei pret tādu kārtību.

Priekšsēdētājs: Tieši tāpēc, Lagzdiņa kungs, jautājot mēs noskaidrosim, vai ir vērts turpināt minētā jautājuma izskatīšanu. Varbūt tas pēc iespējas ātrāk jānoraida vai arī šodien jāpieņem.

Lūdzu, deputāte Buķele, nākamais– deputāts Caune.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Man gribas zināt, vai jūs esat apsprieduši virsraksta vienu daļu, proti, to, kas skan: “…vai citādi pēc 1940.gada 17.jūnija atsavināto zemi”. Vai šajos vārdos– “atsavināto”– ietilpst arī tās zemes platības, kuras “brīvprātīgi” piespiedu kārtā cilvēki atdeva kolhoziem, paši no šīs zemes aiziedami projām. Šāds jautājums jau tiek uzdots deputātiem?

A.Boruks: Jā, šīs zemes, kuras, varētu teikt, “brīvprātīgi” piespiedu kārtā tika iekļautas kolhozos, kā arī represēto zemes ir ietvertas.

E.Buķele: Paldies. Vai vēl drīkst īsu jautājumu? Vai jūs esat diskutējuši arī par to, cik ilgā laikā zemes īpašnieki šos vērtspapīrus realizēs?

A.Boruks: Mēs domājam, ka kompensācijas nevar izmaksāt uzreiz, ka pašreiz tikai jāpasludina tiesības saņemt kompensāciju. Pēc tam, kad tas būs iestrādāts likumā, tāpat kā patlaban ir par represētajiem, tas ir, kompensāciju var izmaksāt 10 gadu laikā.

E.Buķele: Paldies.

A.Seile: Vēl ir arī viedoklis, ka šīs kompensācijas ātrāk varētu saņemt tie, kas veido zemnieku saimniecību citā vietā. Saņemt kompensāciju vērtspapīros, lai varētu izpirkt savu zemi citā vietā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Caune, nākamais– deputāts Bērzs.

I.Caune: Sakiet, kā jūs domājat rīkoties gadījumos, kad ir vairāki mantinieki? Vai komisija to sadalīs starp mantiniekiem? Vai jābūt tā, kā agrāk bija, teiksim, viens uzņemas atbildību un pēc tam norēķinās ar pārējiem.

A.Seile: Mantošanas tiesības nosaka Civilkodekss.

I.Caune: Sakiet, kā jūs domājat, vai šo lēmuma projektu nav iespējams izskatīt divos lasījumos?

Priekšsēdētājs: Par to, kā mēs to izskatīsim, tūlīt lemsim. Lūdzu, deputāts Bērzs, nākamais– deputāts Bojārs.

A.Bērzs: Man profesora kungam jautājums, lai precizētu. Es gribētu izprast novērtēšanas metodikas korektumu: ja es pareizi saprotu, tiek ņemti 1940.gada lati, to ekvivalents rudzos, tiek ņemti rudzi un to ekvivalents, teiksim, rubļos 1991.gadā. Vai ir tā? Man jautājums: cik cilvēkdienām 1939.gadā ir ekvivalenta tonna rudzu un cik cilvēkdienām 1991.gadā?

A.Boruks: Kā jau mēs teicām, kā teica deputāte Seile, izmaksa var būt ne naudā, bet var būt ķīlu zīmēs– sertifikātos. Jautājumā par rudzu attiecību, jāsaka, ka mēs salīdzinājām ar vidējām algām. Tajā laikā bija otra galvenā produkta– piena– cena. Šie aprēķini ir pārbaudīti, tie ir salīdzināmi. Ja mēs vadāmies pēc vidējām algām, mēs dabūjam tos pašus skaitļus.

A.Seile: Vēl es lūdzu deputātu kungus ņemt vērā to, ka šodien mēs neapspriežam likumprojektu par kompensāciju un izmaksas kārtību, bet tikai jautājumu par to, ka tiek pasludināta pieteikšanās kompensāciju saņemšanai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Mēs jau vakar runājām par parādiem, kas ir uz īpašumu. Acīmredzot 1. un 2.punktā vajadzētu ietvert šo ideju. Tātad 1.punktā– saņemt kompensāciju, atskaitot parādu summu, kas ir uz šo īpašumu. Un 2.punktā acīmredzot vajadzētu pieprasīt no šī īpašnieka, lai viņš iesniedz dokumentu par to, ka īpašums ir brīvs no parādiem. Es uzskatu, ka privāta īpašuma gadījumos ir pienākums pierādīt tam, kas pieprasa īpašumu. Tātad acīmredzot bez šī īpašuma dokumenta vajadzīgs arī cits– arhīva dokuments –, kas hipotēkā apliecina, vai citu parādu nav bijis.

A.Boruks: Cienījamam Bojāra kungam pilnīga taisnība, bet domāju, ka šis jautājums neattiecas uz šo lēmumu. Tas būs likuma jautājums, un minētais punkts tiešām ir jāizskata. Tas būs ietverts likumā par kompensācijām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Preinbergs, nākamais– deputāts Kodoliņš.

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi, sakiet, kā jūs iedomājaties, cik lielu mantinieku loku aptvers jēdziens “mantinieki”?

A.Seile: Šis jautājums ir noteikts jau zemes reformā. Tas ir skaidrots. Nolikumā par zemes reformas spēkā stāšanās kārtību un to pēc būtības nosaka mūsu Civilkodekss. Ja Civilkodekss tiks mainīts un papildināts, zinu, ka pašreiz tiek gatavoti labojumi, tad, protams, būs izmaiņas.

G.Preinbergs: Vēl ir viens jautājums, proti, par jēdzienu “citādi atsavinātās zemes”. Konkrēts piemērs: 1946.gadā nomirst viens no ģimenes locekļiem, kuram ir zināma zeme. Viens ģimenes loceklis ir “tautas ienaidnieks”, tādēļ viņa ģimene nedrīkst saņemt zemi, pārē­jiem ir savi zemes gabali. Protams, šo zemi pievāc ciema padome un tā tālāk. Vai arī šādas zemes vērtība būs pakļauta kompensācijai?

A.Seile: Tās arī ir represēto cilvēku zemes. Tieši tādēļ virsrakstā tika ielikts formulējums– “citādi atsavināto”, tas ir, nelikumīgi atsavinātās zemes. Par tām visām paredzēta kompensācija, vadoties pēc principa, kas attiecināms uz reabilitāciju.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kodoliņš, pēc tam deputāts Celmiņš.

A.Kodoliņš: Sakiet, kādēļ ir runa tikai par kompensāciju par zemi, nevis par visa nekustamā īpašuma kompensāciju, es domāju– par mājām, augļu dārziem un citu īpašumu, kas principā ir nesaraujami saistīts ar zemi?

A.Seile: Tā ir visa konversijas gaita, kura tiek reglamentēta ar atsevišķiem likumprojektiem. Kā jūs ļoti labi zināt, nākamajā nedēļā izskatīšanā būs jautājums par namīpašumu pārdošanu un tā tālāk. Arī par to ir paredzēta kompensācija. Bet šis ir konkrēts jautājums sakarā ar to, ka pieteikšanās termiņš attiecībā uz lauku apvidus zemēm iet uz beigām, tas ir, tuvojas 20.jūnijs.

A.Kodoliņš: Es ļoti atvainojos, tomēr vēl viens jautājums. Kāpēc par etalonu tiek izmantoti graudi, nevis kā pasaulē pieņemts– zelts?

A.Boruks: Tā ir ekvivalenta vērtība. Kā es teicu: ir jau vairāki precedenti, ka lauksaimniecības zeme tiek izteikta jaunajā produktā. Mēs parādījām, ka šis paņēmiens ir attaisnojies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Celmiņš, nākamais– deputāts Šļakota.

J.Celmiņš: Ir izveidojusies tāda situācija, ka gadījumos, ja pretendē vairāki tiesībās vienlīdzīgi mantinieki, bet zemi pieprasījis tikai viens, kas gatavs šo zemi apstrādāt, tad pārējie palikuši malā. Vai pēc 20.jūnija šie tiesībās vienlīdzīgie mantinieki varēs pieprasīt savu kompensācijas daļu un kas to maksās? Vai tas mantinieks, kurš paņēmis visu zemi?

A.Seile: Mēs jau vienreiz teicām, ka to visu reglamentēs nākamais likums par noteikšanas kārtību. Šis gads ir domāts, lai apzinātu to cilvēku skaitu, kuri grib kompensāciju saņemt. Turklāt mantošanas strīdi visbiežāk un vispareizāk tiek izšķirti tiesas sēdēs.

J.Celmiņš: Taču paliek neskaidrs jautājums: vai varēs pieprasīt kompensāciju par zemi, kura jau ir paņemta?

A.Seile: 2. vai 3.punktā ir paredzēts gadījums, ja cilvēks ir pieteicies uz zemi, lai tādā gadījumā viņš saņemtu kompensāciju, viņam nav vairs jāpiesakās. Ja viņš atsakās no šīs zemes, tad viņš var saņemt kompensāciju.

J.Celmiņš: Vai viņa brālis varēs prasīt?

A.Seile: Nē, tas no lēmuma projekta teksta neizriet, izlasiet uzmanīgi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Šļakota, nākamais– deputāts Silārs.

K.Šļakota: Godājamie kolēģi! Es gribētu teikt, ka jautājums par kompensācijām ir nepieciešams. Un tas ir jāatrisina. Skatoties šo jautājumu, mums jau šodien jābūt skaidrībai, kas maksās? Kas maksās kompensāciju? Boruka kungs izvirzīja tēzi par to, ka samaksās PSRS. Es nezinu, varbūt ārlietu speciālists zinās. Es saprotu, ka kļūt par zemes īpašnieku, neapmaksājot iepriekšējiem īpašniekiem, tas nav normāli. Es nevaru pieņemt tādu tēzi, ka pašreiz maksās tas, kas grib zemi apstrādāt. Turklāt maksās tam, kurš negrib zemi apstrādāt, negrib zemi izmantot. Te ir runa par valsti, ka maksās valsts. Tas ir tas pats.

Priekšsēdētājs: Kāds ir jūsu jautājums?

K.Šļakota: Tas bija arī tas jautājums, tas ir, par ētiku. Līdzekļu avoti šeit taču nav norādīti. Ja šodien runājam par tāda likuma pieņemšanu, mums jāzina viss līdz galam– arī par līdzekļiem. Miljards– tā nav maza summa.

A.Seile: Es vēlreiz atkārtoju, ka ir paredzēts maksāšanas mehānisms ar vērtspapīriem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Silārs, nākamais– deputāts Kide.

E.Kide: Man interesē šāds jautājums: jūs paredzat izdot sertifikātos, tas ir, vērtspapīros, kompensācijas summas. Ja tās zināmā laikā netiks realizētas caur īpašumu privatizācijas procesā, tad tās sakarā ar inflāciju zaudēs savu vērtību. Vai jūs esat paredzējuši inflācijas koeficientu sertifikātu realizācijā?

A.Seile: Tas ir Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijas un visas Augstākās padomes specifisks jautājums, par kuru vēl nav visi atrisinājumi pateikti. Par to mēs balsosim citās sēdēs. Es vēlreiz atkārtoju, ka mēs gribam apzināt to cilvēku loku, kas negrib ņemt zemi, tas ir, lai viņi to velti neturētu, lai zeme divus trīs gadus nestāvētu bez apstrādātāja, ja būs cerība saņemt kompensāciju.

E.Kide: Viņiem jāzina kompensācijas lielums, jo pēc gada 206 rubļi var pārvērsties par 20 rubļiem. Un tik un tā viņš turēs to zemi rezervē.

A.Seile: Tās ir visas šīs sertifikātu teorijas pašreizējais trūkums. Es uzskatu, ka tādam indeksācijas fondam ir jābūt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ulme, nākamā– deputāte Albertiņa.

A.Ulme: Cienījamie deputāti, es domāju, ka šodien ļoti svarīgi ir pieņemt šo lēmumu. Un varbūt vēlāk varētu diskutēt par kādām niansēm. Lauku deputāti zina, ka šis lēmums ir ļoti aktuāls, ka ir pēdējais brīdis.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāte Albertiņa, nākamais– deputāts Panteļejevs.

S.Albertiņa: Es tikai gribēju vienu tādu lietu piezīmēt, proti, vai jums neliekas, ka visā šajā lietā šodien mēs esam aizgājuši pārāk tālu? Būtībā mums bija tikai nodoms– galu galā nokārtot to vienu ļoti konkrēto jautājumu. Man vakar arī bija tikšanās ar tādiem cilvēkiem, kuri nekad, nemūžam neies atpakaļ uz savām tēva mājām. Vienīgi patlaban viņi visi steidzas, lai līdz 20.jūnijam, katram gadījumam, pieprasītu zemi. Pie tam trakākais: viņi domā, ka šo zemi līdz 1996.gadam mierīgi varēs turēt atmatā, bet pēc tam– tad jau redzēs. Beigsim šo tirdīšanu par graudiem, par mežiem. Arī man par to ir savs viedoklis. Izdomāsim– ja mēs vispār pieņemam šādu lēmumu, tad liksimies mierā ar to pārējo. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Panteļejevs.

A.Panteļejevs: Man ir tāds jautājums. Es saprotu, ka šim lēmumam jēga ir tad, ja to pieņemtu tieši šobrīd, tas ir, lai līdz 20.jūnijam cilvēki vēl var paspēt pārdomāt. Vai ir paredzēts, ka tie, kuri jau pieprasījuši zemi, pēc šā lēmuma pieņemšanas varētu atteikties?

A.Seile: Jā, tāds punkts lēmumā ir, proti, ka viņi var pāradresēt savu pieteikumu tautas deputātu padomei, tā ka kādreiz pie deputātu padomēm būs arī konversijas institūcija. Mēs nevarējām precīzāk nosaukt, cik kuram.

A.Panteļejevs: Cik apmēram tas ir aktuāls? Jūs spriežat, cik procentu no iesniegtajiem pieteikumiem varētu atkrist pēc šā lēmuma pieņemšanas?

A.Seile: Tāds jautājums jau bija. Es varu teikt, ka manā vēlēšanu apgabalā divos pagastos zemes komisijā tādu cilvēku ir apmēram 30 procenti, bet citu prognožu man nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kinna.

J.Kinna: Cienījamie kolēģi, es vienkārši gribētu palīdzēt tiem, kuri pašreiz uzstājas un aizstāv šo lēmuma projektu. Pašreiz visas zemes komisijas kopā ir saņēmušas 25000 iesniegumu, kuros pieprasītas zemnieku saimniecības; aptuveni 35000 iesniegumu– par piemājas saimniecībām. Puse no iesniegumu rakstītājiem ir bijušie zemes īpašnieki, kas prasa trešo daļu no visas zemnieku saimniecībām pieprasītās platības. Seiles kundzes pieņēmums ir pilnīgi korekts, ka trešā daļa no bijušajiem zemes īpašniekiem praktiski zemi netaisās apsaimniekot un nav spējīgi apsaimniekot. Tāpēc viņi pašreiz iesniedz šos pieprasījumus. Parasti iesniedz arī pieprasījumus uz 1994., 1995. vai 1996.gadu, cerot, ka šo zemi varēs saņemt īpašumā un pēc tam realizēt. Tāpēc jautājums, par kuru mēs debatējām tad, kad pieņēmām agrārās reformas likumu,– būt vai nebūt kompensācijai– šobrīd izrādījies tik aktuāls, ka, ja mēs gribam, lai visa lauksaimniecības zeme būtu apritē, mums jautājums par kompensāciju ir jāizlemj pozitīvi. Pretējā gadījumā cilvēki zemi pieprasīs, zemes komisijas saskaņā ar mūsu likumu viņiem to piešķirs un zeme būtībā nokļūs tirgū. Tad, kad kāda prece ļoti lielā daudzumā nokļūst tirgū, krīt šīs preces cena. Preces turētājs preci ieliek ledusskapī, šajā gadījumā– atstāj zemi atmatā un gaida cenas celšanos.

Tāpēc es negribētu, ka mēs šodien apspriestu detaļas, kā kompensēsim: ar vērtspapīriem, ar rudziem, ar zeltu vai ar kaut ko citu, bet pieņemtu lēmumu principā. Kā redzat, lēmuma pēdējais punkts ir uzdot divām komisijām izstrādāt šo mehānismu, kurš būs jāapspriež parlamentā. Nevienam citam šīs tiesības netiek deleģētas. Bet šodien mums būtu jāpieņem principiāls lēmums, ka šāda kompensācija būs, lai laika posmā līdz 20.jūnijam, zemes komisijām izskatot šos pāri par 60000 iesniegumu, cilvēki varētu izšķirties.

Priekšsēdētājs: Cienījamie ziņotāji, paldies. Izteikties par lēmuma projektu vēlas deputāts Strīķis.

V.Strīķis: Godātie kolēģi un klātesošie! Ļoti daudz no tā, ko vēlējos teikt, jau izteica kolēģis Jānis Kinna. Tāpēc runāšu pavisam īsi.

Mēs Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā ikdienā tiešām esam jutuši lielu spriedzi sakarā ar to, ka pašreiz zemes pieprasītāji, kuri pieprasa zemi lietošanā, ir ļoti dažādi. Kā jau šeit teica, apmēram trešdaļa ir tādu, kas grib saņemt kompensāciju.

Līdz 20.jūnijam ir palicis viens mēnesis un septiņas dienas, tātad īss laika sprīdis. Kā rāda pagastu zemes komisijās ienākušie iesniegumi un tā informācija, ko mēs, lauku deputāti, saņemam, arī tas, ko pagājušajā nedēļā mums izdevās redzēt, kad kopā ar Gorbunova kungu un valdības pārstāvjiem apmeklējām lauku rajonus un pagastus, rāda, ka, tuvojoties 20.jūnijam, šī spriedze pieaug. Tā tam arī vajadzētu būt. Zemes komisijas, kā arī pagastu ļaudis un pašreizējie lietotāji ir lielā neziņā, vai viņi varēs turpināt lietot šo zemi vai arī būs jauni lietotāji. Kā jau tādās reizēs ir, līdzi nāk ļoti daudz dažādas informācijas, kura varbūt tīši tiek sagrozīta. Lai to novērstu, gan pagastu, gan rajonu zemes komisijas, kuras mēs esam apmeklējuši, ļoti lūdz, lai šādu lēmumu, kādu pašreiz apspriežam, mēs pieņemtu. Turklāt pieņemtu pēc iespējas ātrāk.

Komisijas deputāti šā lēmuma pieņemšanai gatavojas jau labi sen. Taču mēs zinām, ka nacionālās konversijas jautājumos bija ļoti lielas domstarpības. Tāpēc mēs gaidījām, bet sakarā ar agrārās reformas termiņiem mēs gaidīt vairs nevaram. Ļoti liels lūgums– tomēr šodien šo lēmumu pieņemt pēc būtības, jo, kā jau tika teikts, mēs tikai izsludinām īpašuma kompensācijas, tas ir, zemes kompensācijas termiņus, bet neizsludinām mehānismu. Vairāki kolēģi gan teica, ka ir ļoti svarīgi zināt, kas maksās un tā tālāk. Bet šie jautājumi ir ļoti dziļi. Kopumā par visiem īpašumiem ir jāsaskaņo, tāpēc pašreiz šos jautājumus visā pilnībā nevar ietvert lēmumā. Turklāt jāturpina ļoti pamatīgi strādāt.

Šodien būtiskākais, lai mēs ieviestu skaidrību pagastos par to, kuri tad tiešām būs tie, kas zemi pieprasa lietošanā un ir jau iesnieguši iesniegumus, bet kuri savus iesniegumus pāradresēs. Cik būs tādu, kuri jau ir zināmā mērā informēti, ka zemes kompensācija būs, tādēļ pagaidām iesniegumus neiesniedz.

Vienīgais varētu būt tas, ka gads, kā rakstīts lēmumā, ir par maz. Acīmredzot šajā ziņā mums nav tāda steiga kā ar zemes lietošanas pieprasījumiem. Šeit termiņš varētu būt arī garāks, lai tik tiešām visus šos jautājumus sakārtotu un izlemtu tā, lai mēs nekļūdītos. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Lagzdiņš, nākamais– deputāts Bresis.

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Esmu pārliecināts, ka šā lēmuma projekta sastādītājus un autorus ir vadījis cēls mērķis, proti, taisnīgums, atgriezt taisnīgumu. Tas ir pirmais pamatmērķis. Otrais– lai zemi saņemtu lietošanā un īpašumā vai paturētu īpašumā tie, kas to grib apstrādāt. Es pilnībā arī esmu par šādiem mērķiem.

Kāpēc es uzskatu, ka apskatāmais jautājums ir ļoti svarīgs? Pirmām kārtām tāpēc, ka, ja tiks realizēts šis lēmums, tas skars ļoti plašu Latvijas Republikas iedzīvotāju loku, daudz plašāku, nekā tas šobrīd ir skāris. Es to gribētu pamatot. Tas tādēļ, ka 1939.gadā– tātad pusgadu pirms nacionalizācijas– Latvijas Republikā bija pavisam 221 tūkstotis 13 lauku zemju īpašumu. Līdz šim, kā kolēģis Kinna informēja, ir pieteikušies apmēram 20–26 tūkstoši bijušo zemes īpašnieku vai viņu mantinieku. Tātad viena desmitā daļa. Tāpat es esmu pārliecināts, ka no šiem 221013 lauku zemes īpašniekiem apmēram trešdaļa dažādu mums zināmu apsvērumu dēļ nekad vairs nepieteiksies. Nepieteiksies ne viņi, ne viņu mantinieki. Taču esmu pārliecināts, ka apmēram vēl 100000 bijušo īpašnieku, it īpaši viņu mantinieku, kāds esmu arī es, gribēs pieteikties un pieteiksies, lai saņemtu šo kompensāciju.

Kolēģi, mēs esam savas valsts un savas tautas pārstāvji, tādēļ tagad vērtēsim no valstiskām pozīcijām, kāds ir optimālais variants. Bez tam mums jāņem vērā ir vēl tas, ka, ja mēs šajā jautājumā ietversim kompensāciju principu, tad tas būs jāpārceļ, jāpārnes arī uz pārējiem denacionalizācijas likumiem, proti, jākompensē arī tiem bijušajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem, kuri nevēlēsies atgūt savā īpašumā, teiksim, namus. Tādu cilvēku arī būs desmitiem tūkstošu.

Tātad visa šā procesa rezultātā, ja mēs atbalstīsim kompensācijas principu, kurš, manuprāt, ir pretrunā ar valdības principiālo nostāju (tāpēc es arī tik strikti šeit iestājos par procedūras jautājumu), vērts­papīru tirgū ieplūdīs milzīgi daudz bezseguma vērtspapīru. Milzīgs daudzums, kolēģi! Es gribētu saukt lietas īstajos vārdos: ja mēs šajā lēmumā nenorādīsim, kādā veidā nelaimīgajiem cilvēkiem un viņu bērnu bērniem tiks kompensēts īpašums, proti, naudā, jo daudzi veci cilvēki domā, ka kompensācija būs naudā, ka viņi saņems rublīšus vai labākajā gadījumā– latus un varēs aiziet uz veikalu un nopirkt kaut ko, kā viņiem trūkst, taču tā vietā viņi saņems vērtspapīrus, kurus, kā daži šeit ierosina, jāsāk kaut kādā veidā atmaksāt 2000.gadā. Kolēģi, tā ir krāpšana!

Tātad, ja mēs nobalsosim par šo kompensācijas mehānismu, kolēģi, tādā gadījumā mans lūgums ir ielikt šajā lēmumā norādi, kad mēs sāksim izmaksāt kompensāciju un kādā veidā tas būs. Cilvēkiem jābūt skaidrībai, lai nebūtu tā, ka viņi nolādēs mūs, kā viņi jau tagad sāk to darīt.

Kolēģi, vēl viens moments. Līdzšinējā mūsu agrārās reformas kārtība paredzēja atdot cilvēkiem natūrā, tātad– zemes īpašumus –, kas stimulēja strādāt. Stimulēja tātad iegūt zemes īpašumus, saņemt atpakaļ māju, remontēt to, rūpēties. Bet tagad, kolēģi, mēs sēdēsim, mūsu pilsoņi sēdēs, Latvijas iedzīvotāji sēdēs uz šiem nevērtīgajiem vērtspapīriem un ražīgi nestrādās, neizmantos tos īpašumus ražīgā darbā. Kāda ir izeja? Manuprāt, jāiet tāds ceļš, ka bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem attiecībā gan uz zemi, gan uz pārējiem nekustamajiem īpašumiem ir jāsaglabā tiesība, kas ir pamattiesība, saņemt atpakaļ natūrā zemi, namus un visu pārējo nekustamo īpašumu. Ja to valsts nevar atdot konversijas rezultātā, visu šo procesu rezultātā, mēs visi secinām, komisija secina to, ka tad neapšaubāmi viņam ir tiesības saņemt kompensāciju. Vērtspapīru masa būs daudz mazāka šādos gadījumos. Bet, ja viņš nevēlas saņemt natūrā, nevēlas saimniekot un ražīgi strādāt, tad lai viņš paliek tukšā, lai arī es palieku tukšā. Kolēģi, es noteikti vēršos pret to, ka varētu pretendēt saņemt ļoti lielu kompensāciju, ko noteiktu šis lēmums.

Manuprāt, jābūt šādam ceļam: jāsaņem natūrā; ja līdzšinējais zemes īpašnieks, zemes lietotājs, piemēram, kolhozs, ja viņam ir naudiņa, vēlas no bijušā zemes īpašnieka Jāņa Lagzdiņa to atpirkt, lai maksā par vērtspapīriem vai kādiem citiem dokumentiem. Taču, ja līdzšinējam zemes lietotājam šādas gribēšanas nav, tad bijušais zemes īpašnieks vai viņa mantinieks lai vaino pats sevi. Tāda ir mana konceptuālā nostāja.

Kolēģi, es vēlreiz uzsveru, ka mēs šeit esam nākuši ne tāpēc, lai, tā teikt, savu labumu aizstāvētu, bet gan savas republikas un savas valsts intereses.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bresim, nākamais– deputāts Eglājs.

V.Bresis: Godātie kolēģi! Es domāju, ka mēs ar šā lēmuma pieņemšanu esam nokavējušies vismaz vienu gadu. To vajadzēja jau pieņemt tajā pašā gadā, kad mēs pieņēmām likumu par zemes reformu. Tad visiem būtu pilnīgi skaidrs un katrs cilvēks, katrs zemnieks, katrs zemes īpašnieks, katrs zemes pieprasītājs zinātu, ko un kā viņam darīt tālāk. Šodien mēs esam praktiski sarežģījuši visu republikas zemes komisiju darbu. Tās ir saņēmušas tūkstošiem dažādu iesniegumu, kuriem nav absolūti nekādas morālas vērtības. Tos iesniegušais cilvēks praktiski nav domājis un nedomā saimniekot uz zemes, bet viņš tikai ir iesniedzis šo pieprasījumu, lai neietu zudumā vērtība, par kuru kādreiz varbūt varēs kaut ko dabūt. Man šķiet, ja mēs turpināsim vilkt garumā, tad panāksim to, ka šie cilvēku tūkstoši, Kinnas kungam es šeit pilnīgi piekrītu, saņems zemi. Tādējādi mēs Latvijas teritoriju daudzējādā ziņā varbūt pārvērtīsim par kaut kādu nežēlīgu atmatu. Es domāju, ka mēs neviens to negribam, mēs gribam racionāli saimniekot. Tāpēc šis kompensācijas mehānisms ir jāpieņem nekavējoties.

Es domāju, te ir divas lietas, kuras mēs gluži vienkārši nedrīkstam jaukt kopā. Pirmais– mums ir jāatzīst princips, kas ir paredzēts šajā lēmumā, proti, ka nepieciešams kompensācijas mehānisms, ka mēs uzdodam attiecīgajām komisijām šo mehānismu izstrādāt, ka cilvēkiem gada laikā ir tiesības šo kompensāciju pieprasīt. Tas ir pamatprincips, kuru mēs šodien varam pieņemt.

Otrs jautājums ir pilnīgi atšķirīgs, kuru acīmredzot mēs spriedīsim, kā ir paredzēts, jūnijā. Līdz 1.jūnijam tātad ir jāiesniedz šie materiāli. Tas būs jautājums par kompensācijas mehānismu. Es domāju, ka mums šodien principā pat nevajadzētu iedziļināties diskusijās par kompensācijas mehānismu. Redziet, manā uztverē, ja mēs ar likumu jau iepriekš esam pieņēmuši kaut kādas privilēģijas bijušajiem zemes īpašniekiem, tad nedrīkstam bijušos zemes īpašniekus dalīt divās daļās: viena, kas piesakās; otra– kas nepiesakās. Es domāju, ka mums ir jādod visiem vienādas privilēģijas. Tiem, kas piesakās– atdot atpakaļ zemi, tiem, kas nepiesakās– atdot kompensāciju. Es domāju, ka tas ir pilnīgs sociālais taisnīgums. Tad mēs tiešām būsim taisnīgi pret visiem bijušajiem īpašniekiem. Un, kas ir ne mazāk svarīgi, būsim ļoti taisnīgi pret nākamajiem zemes apsaimniekotājiem. Es tikos ar ļoti daudziem zemniekiem, ticiet vai neticiet– es zinu, ka viņi negrib strādāt uz svešas zemes. Viņi saka: “Es labprāt samaksāšu par to zemi, bet dodiet man to mehānismu, kā samaksāt.” Es gribu teikt to, ko šeit Boruka kungs teica: ja mēs to ceļu ejam, tad šodien jāmaksā tūkstotis par hektāru. Ja man, piemēram, ir 20 hektāri, tad jāmaksā 20 tūkstoši rubļu. Piedodiet man, tas ir pāris hektāru kartupeļu, ja tā īsti runā tautas valodā. Vai tad mēs nevaram piespiest nākamo saimnieku samaksāt par to zemi? Es nemaz nedomāju, ka mums obligāti vajag visu interpretēt uz vērtspapīriem. Tas ir nākamais solis, un, man šķiet, mēs to jautājumu arī izspriedīsim.

Man ir tikai vēl viens priekšlikums attiecībā uz 4.punktu. Mūsu komisijām nevajadzētu izstrādāt priekšlikumus, bet gan likumprojektu, jo sesijā mēs izskatām ne jau priekšlikumus, bet gan likumprojektu. Es ļoti aicinu deputātus pieņemt šo lēmumu nekavējoties, turklāt paziņot to tautai, lai cilvēki apmierinātos, nomierinātos un zinātu, ka viņiem ir tiesības, visiem vienādas tiesības, proti, bijušajiem īpašniekiem un tai daļai, kura nevēlas strādāt, tiesības saņemt kompensāciju.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam, nākamais– deputāts Zaščerinskis.

V.Eglājs: Tātad es runāju pēc deputāta Lagzdiņa un deputāta Breša uzstāšanās. Katrs no viņiem izteica savu viedokli. Kaut kas man ir pieņemams no abiem, bet vairāk tomēr no deputāta Lagzdiņa. Es atgādināšu, ka LPSR Konstitūcijas 14.pantā, kuru mēs pieņēmām, ir sacīts: “Zemi un citus dabas resursus likumā noteiktā kārtībā var nodot īpašumā vai pārdot tikai Latvijas Republikas pilsoņiem.” Rodas jautājums: kas ir kompensācija? Kompensācija nozīmē to, ka mēs uzņemamies saistības pret zemes īpašniekiem, ka mēs no viņiem par zināmu summu, tas ir kompensāciju, atpirksim viņu zemi. Pēc kompensācijas saņemšanas zemes īpašniekam uz šo zemi nebūs vairs nekādu tiesību, tas ir, viņš vairs nebūs zemes īpašnieks, bet par to kļūs tas, kas samaksās kompensāciju. Radīsies tāda īpašuma maiņa, kad, teiksim, Kārkliņš bija īpašnieks, bet tagad viņš vairs nav īpašnieks. Jautājums: kas būs zemes īpašnieks? Es uzskatu, ka par zemes īpašnieku var kļūt vai nu valsts, vai pašvaldība. Tas izriet arī no visām mūsu koncepcijām. Taču, kas tas ir par procesu, ja no Kārkliņa pāriet valsts īpašumā? Es teikšu: tā ir antiprivatizācija. Protams, valsts vai pašvaldība var meklēt tagad Latvijas Republikas pilsoni, kuram šo zemi pārdot, lai tas kļūtu par īpašnieku. Tātad faktiski mēs uzņemamies saistības atpirkt no visiem, kas pašreiz to zemes īpašumu mantojuši. Šajā situācijā es ieteiktu būt diezgan uzmanīgiem. Mēs ievēlējām Zemes komisijas priekšsēdētāju, proti, Godmani. Visa mūsu ekonomika ir grīstē sagājusi tāpēc, ka mums ir sajauktas īpašuma attiecības uz zemi.

Īpašuma attiecības uz zemi ir vistīrākās, jo šis īpašums bija konkrētiem cilvēkiem. Viņu mantinieki arī ir, zeme arī nav gājusi bojā tādā mērā kā citi īpašumi. Tāpēc šajā lietā ar kompensācijām ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Citādi kāds kolhozs iedomāsies, ja tas ir izmaksājis kompensāciju, tad pateiks, ka ir šīs zemes īpašnieks. Ziniet, tas nekādi tā nevar būt. Varētu būt mehānisms ar Valsts zemes bankas starpniecību, proti, ka Zemes banka kļūtu par šīs zemes īpašnieku un ir starpnieks. Taču mums jāskatās, ja gada laikā zemi ir pieprasījuši tik daudz cilvēku, mēs, protams, varam noteikt, ka vēl gadu var pieteikties. Un kurš tad negribēs saņemt kaut kādu kompensāciju, ja viņš vispār neko nav cerējis un jau sen ir metis pie malas tās klapatas? Es uzskatu, ka visas tās zemes lietas, tas ir, regulēt, ko ar zemi darīt, tomēr jāuzņemas likumīgajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Protams, ja tā lieta ir sarežģīta, tad ļoti daudzi īpašnieki nospriedīs, ka no savām tiesībām uz tiem 20 tūkstošiem vajadzētu tikt vaļā. Bet es ļoti šaubos, vai šādā veidā mēs tiešām stimulēsim lauksaimniecības normālu attīstību? Galvenais mums ir atjaunot īpašuma attiecības tādas, kādas tās normāli ir, nevis ar kaut kādu aktu visu sajaukt. Es, protams, neiebilstu pret to, ka šeit ir visādi ļoti labi nodomi, bet es tikai gribu brīdināt, ka tas šīs īpašuma attiecības, kas zemes jomā ir visskaidrākās, sajauks vēl vairāk.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zaščerinskim, nākamais– deputāts Lucāns.

J.Zaščerinskis: Cienījamie kolēģi! Jautājums ir šāds: vai vajag kompensāciju par zemi vai nevajag? Es gribētu aicināt būt konsekventiem. Ja mēs vakar runājām, ka īpašuma tiesības ir svētas un runājām par pilsētas zemēm un namīpašumu, par to atgriešanu, tad jābūt konsekventiem arī šajā jautājumā. Kādā ziņā? Pašlaik iznāk tā, ka tas, kas būs pieteicies uz zemi un grib lietot, tas it kā iegūs īpašuma tiesības. Bet tas, kas nevar vairs apsaimniekot un viņam nav mantinieku, tas tagad īpašuma tiesības neiegūs. Es tajā saskatu vienu pretrunu.

Es uzskatu, ka vajag kompensāciju. Šeit jau minēja par to, lai tiešām nestāvētu neizmantota zeme. Nezinu, es esmu konsultējies ar ministriem, un man teica tā: lai nākamais īpašnieks būtu īsts īpašnieks, tā zeme ir jānopērk kaut vai par 10 kapeikām, bet tā ir jānopērk. Tas ir noteikts starptautiskajās tiesību normās. Ja tas netiek izdarīts, tad pēc 20 gadiem, teiksim, es kā bijušais īpašnieks aiziešu uz jaunā īpašnieka zemi un teikšu: “Mīļais draugs, tā ir mana zeme, un pazūdi no šejienes!”

Nākamais jautājums. Es uzskatu, ka bijušajam īpašniekam jādod brīva izvēle: pieprasīt zemi lietošanā, lai to apsaimniekotu, ja to grib un spēj darīt, es gribētu vēl pasvītrot– un spēj; ja nevēlas vai nevar to darīt, tad varētu saņemt kompensāciju. Cits jautājums, cik liela būs šī kompensācija. Lagzdiņa kungs pat pieminēja, ka mēs ielaidīsim milzīgu summu. Ir vērts šo jautājumu apspriest: cik liela būs tā kompensācija? Taču par to, ka principā būtu jākompensē, es domāju, domstarpību nevarētu būt. Kas varētu būt maksātājs? Maksātājam vajadzētu būt jaunajam īpašniekam, lai viņš kļūtu par pirmo īpašnieku. Jaunajam īpašniekam maksātājs varētu būt– Eglāja kungs šeit teica– kolhozi. Praktiski īpašuma tiesības tiks iegūtas pēc gada, kad kolhozu un padomju saimniecību vairs nebūs, bet būs paju sabiedrības. Nesaskatu nekādus šķēršļus tam, ka par īpašnieku kļūst paju sabiedrība. Jo mums zemes reformas likumā ir ierakstīts: ja paju sabiedrība grib zemi pārdot tālāk jeb realizēt to individuālajam īpašniekam, pārdošanas pirmpirkuma tiesības un visa formēšana iet caur pagasta pašvaldību. Ņemot vērā likumu, kas paredz, ka īpašnieks var būt tikai pilsonis, tas tiks realizēts dzīvē.

Kāds, manuprāt, varētu būt maksāšanas mehānisms? Tā varbūt nav šīsdienas tēma, bet es gribētu izteikt savas domas. Proti, maksāšanas iespējas varētu būt gan vērtspapīros, gan varbūt arī naudā, ja kāds no jaunajiem īpašniekiem– jaunais zemnieks– jau ir ar mieru tūlīt samaksāt un grib pilnas tiesības uzreiz. Kāpēc gan ne?

Attiecībā uz tiem jaunajiem vērtspapīriem man būtu viens priekšlikums. Teiksim, bijušais īpašnieks savukārt varētu nomaksāt par zemi, ja viņš ir pārcēlies dzīvot citā rajonā, citā pilsētā, citā vietā un uzbūvējis tur māju. Ar tiem vērtspapīriem bijušie īpašnieki, kas jau ir pensijas gados, varbūt varētu nomaksāt par savu dzīvokli pilsētā, bet jaunais īpašnieks– varētu maksāt 20–25 gadu laikā. Jautājums, vai maksāt speciālā fondā, ir jāapspriež. Ar likumu būtu jānosaka, ka šis fonds izmantojams tikai zemes apgūšanai, to platību apgūšanai, kuras mums ir aizlaistas ar krūmiem. Tas jādara pamazām, kā saka, apgūt uzreiz nevar. Pamazām jaunie īpašnieki maksātu un pamazām šos līdzekļus ar bankas, ar valsts starpniecību ieguldītu arī aizlaisto zemju apgūšanā. Es vismaz šādu procesu principā iedomājos.

Vēlreiz atgriežoties, varbūt varētu tomēr padomāt par šīs maksāšanas lielumu. Ja mēs runājam, ka kārtīga un perspektīva saimniecība var būt tikai tā, kura pārsniedz 30 hektārus, ja mēs pieņemam, ka par šiem hektāriem var nomaksāt, teiksim, 25 līdz 30 gados, kam es piekrītu, tad varētu būt lielāka cena. Ja mēs neatrodam kopēju valodu, jo maksāšanas termiņš noteikts tāds, ka apmēram 30 un 50 tūkstoši jaunajam saimniekam jānomaksā uzreiz, uzskatu, ka īsti reāli tas nav. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lucānam, nākamais– deputāts Šļakota.

A.Felss: Par procedūru.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Felsam par procedūru.

A.Felss: Es uzskatu, ka par šo jautājumu gandrīz visi viedokļi ir izteikti. Manuprāt, problēma ir skaidra. Tāpēc vajadzētu nobalsot par debašu pārtraukšanu un nešķiest velti laiku. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Labi, mēs norunāsim. Lūdzu, deputāts Lucāns.

J.Lucāns: Cienījamie deputāti! Protams, viedokļi jautājumā ir dažādi, un liekas, ka arī visai atšķirīgi. Bet skaidrs ir viens, ka šai lietai vajadzētu būt faktiski atrisinātai jau sen. Lai būtu skaidrība kompensācijas jautājumā, vadoties pēc šā viedokļa, acīmredzot mēs nedrīkstam kavēt lēmuma pieņemšanu.
Taču tajā pašā laikā gribu izteikt savu viedokli, proti, ka šāda veida lēmums gaidītās skaidrības vietā var radīt varbūt pat vēl lielāku neskaidrību, nekā tas ir līdz šim bijis. Kas, manuprāt, šeit ir bīstams? Pirmkārt, mēs nezinām, kā notiks kompensēšana. Tas var radīt jau pirmos šaubu un vilcināšanās momentus. Vai tā būs nauda vai sertifikāti? Jebkurā gadījumā nauda jāizņem no kādas kabatas. Nekas tas nav, tātad kaut kas rodas no nekā un tiek atdots bez kaut kādiem zaudējumiem valsts interesēm. Tātad jau pirmām kārtām šis jautājums mums nav skaidrs. Proti, kā tas notiek?

Tādā pašā sakarībā rodas otrs jautājums. Pieņemsim, ka attiecībā uz zemi patlaban radi savā starpā ir vienojušies, ka īpašnieks būs tas, kas atrodas tuvāk zemei. Bet tagad, kad mēs izsludinām, solām, ka šim īpašniekam par zemi būs kompensācija, mēs acīmredzot saviem radiniekiem izmaksāsim kompensāciju par zemi. Viņi, teiksim, saņem šo zemi, tātad viņiem vajadzēs savā starpā norēķināties. Es baidos, vai mēs zemes īpašnieku nenostādīsim diezgan interesantā stāvoklī. No visiem citiem viņš būs pirmais spiests maksāt. Šajā lietā ir jāievieš kaut kāda skaidrība, proti, kā tas notiks un kāpēc tas notiks. Mēs nezinām valdības viedokli šajā jautājumā. Manuprāt, tas ir ļoti būtisks trūkums, ka mēs šajā brīdī to vēl nezinām.

Un pēdējais. Mēs tagad izsludināsim, ka būs kompensācija. Ja kompensācija būs pietiekami liela, kā šeit minēja Boruka kungs, var būt, ka vēl citi viedokļi ir šajā jautājumā, tad es pieļauju varbūtību, ka pretendentu skaits ļoti lielā mērā var pieaugt. Teiksim, tie cilvēki, kas līdz šim šai lietai vienkārši atmeta ar roku, tagad pastrādās, lai kaut ko iegūtu. Var gadīties, ka mēs iegūsim vēl lielāku neskaidrību, nekā tas ir bijis līdz šim brīdim.

Priekšsēdētājs: Piedodiet, deputāts Felss ierosināja debates pārtraukt. Es gan esmu pieteicis deputātu Šļakotu, taču pieteiktajam es vārdu it kā nevaru atņemt, tas ir, nevaru vairs vārdu no mutes izņemt. Tomēr katrā ziņā balsosim. Ja deputāti ir ar mieru, tad pēc deputāta Šļakotas runas balsosim par debašu pārtraukšanu.

Lūdzu, reģistrējamies.

V.Strīķis: Vai drīkst?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Strīķis: Man būtu liels lūgums, lai bez deputāta Šļakotas vēl izteiktos Jānis Biezais– Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijas priekšsēdētājs. Viņa viedoklis būtu ļoti nozīmīgs šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas rezultātu. Es deputātus informēju, ka laiks acīmredzot mums būs, jo izrādās, ka sakaru ministrs ir ieplānojis būt tikai pulksten 18.30. Tā kā mēs jau bijām izziņojuši iepriekš un mums neizdevās pabīdīt uz augšu šos darba kārtības laikus, tad ir variants, ka mēs apspriežam šo likumprojektu. Deputāts Škapars vēl piedāvā strādāt pie likumprojekta “Par rajona pašvaldību” pirmajā lasījumā. Tas ir rītdienas darba kārtības 6.punkts. Materiāls ir gatavs un izdalīts. Tādēļ laika ziņā mums šobrīd sevi nav pārāk jāierobežo.

Patlaban balsosim par debašu pārtraukšanu. Tad runās deputāts Šļakota, pēc tam vienosimies par tikko izskanējušo lūgumu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 52. Tātad debates tiek pārtrauktas pēc Šļakotas kunga runas. Ja deputāti būs ar mieru, informatīvajam ziņojumam, kā mums piedāvāja, varēsim dot laiku.

K.Šļakota: Godājamie deputāti! Godājamo priekšsēdētāj! Mani reizēm nomoka domas, kāpēc mēs nelasām paši savus pieņemtos likumus? Kāpēc tos nepieņem cilvēki, kam mēs šos likumus esam rakstījuši? Likumā “Par zemes reformu” mēs esam ierakstījuši, ka pārdot zemi varēs tikai valstij, proti, zemes pirkums ir ekskluzīvas valsts tiesības. Un tomēr, neskatoties uz to, ka mēs esam to deklarējuši likumā, ka tā ir parlamenta griba, neskatoties uz to, nepārtraukti notiek runas, kāpēc ir tik daudz zemes pieprasītāju. Tāpēc, ka cilvēks cer saņemt šo zemīti īpašumā, lai varētu to pārdot. Un mēs esam tādu likumu pieņēmuši, taču mēs nepopularizējam un neaizstāvam šo savu likumu. Gluži otrādi– daudzi no mums savos izteikumos varbūt nezināšanas vai negribēšanas dēļ ir noteikuši tā, ka var saprast dažādi.

Skaidrs, ka nevar būt īpašnieks, nesamaksājot par zemi. Nevar būt īpašnieks, jebkuras mantas īpašnieks, ja viņš nav samaksājis par šo mantu, jo vairāk– par zemi. Bet tajā pašā laikā, pieņemot likumu par zemi, par zemes reformu, mēs paredzējām, ka nav jāmaksā par zemi tam, kas nodzīvojis 25 gadus lauku apvidū. Doma mums bija it kā laba, proti, saņemot zemi īpašumā, nebūs jāmaksā. Tomēr mēs šai ieliktajai normai jau esam daļēji nogriezuši atkāpšanās ceļu. Es gribētu vēl pateikt, ka pagājuši daudzi gadi, kuru laikā izveidojusies situācija, ka cilvēki ir pārcēlušies no vienas vietas uz otru, tādēļ nav izslēgtas krāpšanas iespējas. Es jums izstāstīšu situāciju. Kā mantinieks es piesakos kaut kur Bauskas rajonā, kur man ir mantojums (man gan konkrēti pašam nav, bet pieņemsim). Es esmu pārcēlies un 25 vai 30 gadus dzīvoju Balvu rajonā. Esmu iesniedzis pieprasījumu par zemnieka saimniecības piešķiršanu. Šo zemnieka saimniecību es saņemu un uz laiku tā pāriet manā īpašumā. Tur es varēšu saņemt kā mantojumu, šeit man par zemi nebūs jāmaksā, es to saņemšu īpašumā, kad paies noteikts laiks. Tādā gadījumā, no kā tad mēs sakrāsim līdzekļus, ja mēs virzāmies uz to, ka nākamajam īpašniekam jāsamaksā bijušajam īpašniekam? No kā sakrāsim līdzekļus, lai šādu apmaksu izdarītu?

Vadoties pēc gluži aptuveniem aprēķiniem par to, cik daudz lauksaimniecības zemes kādreiz bijis privātīpašumā un cik tās ir tagad, tad, rēķinot pēc Boruka kunga metodikas graudos, bijušajam īpašniekam būtu jāizmaksā apmēram viens miljards 200 miljoni. Tas ir katram no tiem, kas atrodas šeit, un viņa ģimenes locekļiem. Uz katru cilvēku būs jāsamaksā 500 rubļi. Ja jums ģimenē ir seši cilvēki, jums jāsamaksā 3000 rubļi. Summa it kā nav liela, bet, ņemot vērā iespējami notikušo cilvēku pārvietošanos šo gadu laikā, mums par šo lēmumu ir nopietni jāpadomā.

Vēl es gribētu pateikt, lai arī cik tas būtu sāpīgi, mums jāsaskaņo termiņi. Mēs nevaram atļauties beigt pieteikumu pieņemšanu par zemi 20.jūnijā un turpināt pieņemt pieteikumus par īpašumu.

Es domāju, ka kompensāciju pieprasījumus burtiski nevaram uzskatīt par pieteikšanos uz īpašumu. Tad mēs varētu atkāpties no termiņa, izvēloties kompromisu, nosakot 1.decembri vai 1.janvāri, tas ir, lai būtu saskaņoti abi termiņi. Ja termiņi netiks saskaņoti, kļūst žēl zemes komisiju, kurām būs jāstrādā uz vietām. Tikušas galā ar visiem papīriem, tās būs spiestas tos pārcilāt no jauna. Tātad visi jautājumi jāatrisina vienlaikus, proti, kompensācija, īpašums un tā tālāk. Tas man ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja deputāti neiebilst, noklausīsimies Biezā kunga informāciju.

J.Biezais: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienītie kolēģi! Es tagad runāju kā oficiāla persona Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijas vārdā. Lai gan, dokumentu sagatavojot, vairāk piestrādāja deputāte Seile, tomēr mans pienākums ir sekot līdzi, lai nerastos pretrunas ar principiem, kā arī ar iepriekšējo likumdošanu un ar to, kas paredzams nākotnē. Varu jums apliecināt, ka pretrunas ar komisijas pieņemtajiem principiem šeit nav. Pretrunas ar iepriekšējo likumdošanu arī var novērst. Skaidrs, ka tam, kas iegādājas zemi, attiecīgais likums paredz atlaides, kuras, protams, tiks ievērotas. Par zemi jāmaksā ne bijušajiem īpašniekiem, bet valstij. Šajā sakarā var tikt izveidots īpašs fonds. Bijušais īpašnieks nedrīkst saņemt no valsts kompensāciju naudā. Tas principā ir paredzēts. Bet nekur nav teikts, ka pēc savstarpējas vienošanās viņš nevar saņemt kompensāciju naudā no lietotāja vai, teiksim, no kādas juridiskās vai fiziskās personas, kas nav valsts. To visu var atļaut. Nekustamā īpašuma reģistrs paredz visu šo darījumu noteiktu juridisku kārtību un segumu, tāpat arī to valsts posmu, kuram it kā būtu jāiziet cauri, šeit var saglabāt.

Runājot par to, ka šis dokuments pilnībā nav saskaņots ar valdību, jāteic, ka 4.punkts paredz kompensācijas mehānisma izstrādi. Tas noteikti tiks saskaņots. Šim lēmumam ir paziņojuma raksturs, un tas nepārkāpj mūsu pieņemto principu ietvarus. Tas ir diezgan aktuāls, tādēļ es lūdzu to atbalstīt.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot mums ir jāapspriež lēmums pa punktiem. Kategoriska priekšlikuma– noraidīt– nebija. Vai Lagzdiņa kungam bija kategorisks priekšlikums, spriežot pēc jūsu uzstāšanās debatēs, neviens nevarēja skaidri saprast. Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Šī paša taisnīguma labā es ierosinu atlikt lēmuma pieņemšanu. Respektīvi, lēmumu par šo lēmuma projektu šodien nepieņemt, bet uzdot kolēģiem no Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas un Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijas strādāt ar priekšlikumiem par kompensācijas aprēķināšanas un saņemšanas kārtību. Cik es saprotu, tie ir atrunāti un jau gatavi. Vienlaikus ar šī termiņa izsludināšanu, proti, līdz 20.jūnijam, cilvēkiem jābūt skaidram priekšstatam, ko nozīmē kompensācija un kādos termiņos viņi saņems šo kompensāciju. Tad cilvēki var laikus izvēlēties: zemi vai kompensāciju. Pretējā gadījumā nebūsim godīgi pret saviem vēlētājiem. Es ierosinu, ka līdz 1.jūnijam mums jāpieņem un jāpublicē vienots dokuments, vienots lēmums. Tātad nenoraidīt šo, bet atlikt tā izskatīšanu, un uzdot šai komisijai iesniegt līdz 25.maijam Augstākajai padomei.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi, es tomēr šeit neredzu pretrunu. Es domāju, ka Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijas priekšsēdētājs ziņoja par to, ka šis lēmuma projekts nav pretrunā ar 20.martā pieņemtajiem konversijas pamatprincipiem, kuros ir skaidri un gaiši ierakstīts, ka bijušajiem īpašniekiem (par zemes īpašumu mēs runājām ilgi un pamatīgi) pienākas kompensācija. Mums patiešām jādomā, ka mēs nekad nesakārtosim šos lauksaimnieku jeb zemes jautājumus, ja nenokārtosim arī kompensācijas jautājumus. Mans priekšlikums– tomēr šodien pieņemt lēmumu, jo tas nav pretrunā ar mūsu jau pieņemto 20.marta lēmumu. Šodien tomēr vajadzētu izšķirties. Man ir priekšlikums– balsot par to, vai mēs lēmumu pieņemam vai ne. Pēc tam jāvirzās tālāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Arī es gribu teikt, ka pret šo lēmumu šodien var balsot tikai tas, kas negrib, lai latviešu tauta būtu paēdusi. Tikai tas, kas uzskata, ka latviešu tauta laukos ir kļuvusi tik bagāta, ka bijušais īpašums nav jākompensē ar mantu. Tikai tas, kas domā, ka kompensācija Latvijas tautsaimniecības iekšējā dzīvē radīs kaut kādas pretrunas. Es noteikti aicinu visus balsot par, tas ir ļoti nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Seleckis.

V.Seleckis: Pretēji nupat teiktajam es gribu sacīt: ja mēs gribam, lai latviešu tauta būtu paēdusi, tad mums jārūpējas par to, lai zemnieku saimniecība varētu attīstīties. Bet, ja mēs aicinām un praktiski liksim maksāt zemniekam bijušajiem īpašniekiem par labu, tad tā lauku saimniecība un lauku zemnieks nekad neattīstīsies, un arī mēs nekad nebūsim paēduši. Es domāju pretēji tam, ko Ziediņa kungs apgalvoja. Tāpēc es arī domāju, ka pagaidām šo nepilnīgi izstrādāto lēmumu nedrīkst pieņemt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kidem par balsošanas motīviem.

E.Kide: Es domāju, ka deputāta Lagzdiņa lēmums nerunā pretī tam, lai šo lēmumu pieņemtu. Šis lēmums galvenokārt uzdod izstrādāt kompensācijas mehānismu. Ja šo mehānismu neliks izstrādāt, tad tā arī nebūs. Es esmu par to, lai balsotu par šo lēmumu, pieņemtu to un pilnveidotu.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas izteikties? Tātad mūsu balsojums vispirms būs atkarīgs no tā, vai mēs lēmumu pieņemsim vai ne. Jābalso par to, vai mēs pārtraucam šā lēmuma apspriešanu un uzdodam līdz 1.jūnijam izstrādāt kompensācijas mehānismu vai ne.

Lūdzu, deputāte Seile.

A.Seile: Es tomēr lūdzu pirms balsošanas par atsevišķiem punktiem atļaut man atbildēt uz izteiktajām domām.

Priekšsēdētājs: Jā, tās ir jūsu tiesības. Lūdzu, Lagzdiņa kungs, vēlreiz formulējiet!

J.Lagzdiņš: Es gribētu formulēt precīzi savu priekšlikumu, proti, atlikt lēmuma projekta izskatīšanu, uzdot Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai un Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijai papildināt lēmuma projektu ar punktiem, kuri nosaka, kāds būs kompensācijas mehānisms, apmēri un termiņi. Pēc tam lēmuma projekts līdz 25.maijam jāiesniedz izskatīšanai Augstākajā padomē. Tad mēs šo lēmumu varēsim pieņemt vienā lasījumā un tajā pašā dienā.

A.Seile: Tas nav iespējams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es pašreiz nevaru saprast juristus, jo jautājums ir ļoti būtisks. Es jau teicu, ka šis lēmums nav pretrunā ar 20.martā pieņemto lēmumu par valsts īpašuma konversiju, kurā skaidri un gaiši ir rakstīts: “Bijušajiem īpašniekiem, ja viņi nevar saņemt mantu atpakaļ īpašumā, jānodrošina kompensācija.” Tātad šis lēmums nav pretrunā. Taču kompensācijas mehānisms nosakāms ar likumu, kuru nevar izstrādāt nedēļas laikā un sagatavot apspriešanai plenārsēdē. Es tomēr lūgtu balsot par lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Seile.

A.Seile: Cienījamie deputāti! Manu atbildi acīmredzot jau ļoti palīdzēja veidot Grūbes kunga tikko teiktais. Es jums visiem ļoti pateicos par izteiktajiem viedokļiem, arī tiem deputātiem, kuri varbūt savas nezināšanas, varbūt savu dažādo domu dēļ tomēr neatbalsta šo lēmuma projektu. Es domāju, ka tas viss novedīs pie tā, ka visi vienosimies kopīgā balsojumā.

Un tomēr es gribu pateikt, ka izsludināt termiņu, kurā var pieprasīt kompensāciju, ir tiesīga tikai Augstākā padome. Tas nav Ministru padomes kompetencē. Taču izlasiet uzmanīgi 4.punktu. Tajā teikts: “Uzdot Ministru padomei kopīgi ar šīm divām Augstākās padomes komisijām izstrādāt likuma principus, kas noteiks kompensācijas kārtību un visu pārējo.” Tāpēc es nevaru piekrist deputāta Lagzdiņa apgalvojumam, lai gan es viņu cienu kā juristu, ka mēs šajā lēmuma projektā esam apgājuši Ministru padomi. Nebūt nē! Mēs tikai pasteidzinām tās rīcību, lai tā kopīgi ar Augstākās padomes komisijām šos likumprojektus iesniedz un izstrādā.

Vēl es gribu ieviest skaidrību jautājumā, par kuru runāja Kazimirs Šļakota. Viņš teica, ka mūsu likumos ir paredzēts, ka tie, kas nostrādājuši 25 gadus, zemi varēs saņemt par velti. Tas bija tikai likumprojekta par zemes reformu pirmajā lasījumā. Mēs ceturto nodaļu atlikām, un šādas normas nav, jo pašreiz veidojas pilnīgi cita situācija un pavisam citādi mēs skatāmies uz īpašuma atdošanas un īpašuma konversijas procesu.

Vēl daži deputāti, tajā skaitā Bojāra kungs un Apsīša kungs, rakstiski man izteikuši bažas, vai tikai mēs neizmaksāsim kompensāciju tiem, kuri ir palikuši valstij parādā par zemi. Bažas ir veltīgas. Vispirms ir pilnīgi oficiāla Valsts vēstures arhīva izziņa, ka šie zemes parādi sastāda ārkārtīgi niecīgu daļu. Laukos vislielākie ir parādi par citu nekustamo īpašumu: par māju īpašuma, par celtniecību saņemtiem kredītiem. Bet arī šo kārtību, ja zeme nav izmaksāta, mēs noteiksim likumprojektā. Paldies par uzmanību.

Lēmuma projekts jau pirms ilga laika bija izsniegts visiem deputātiem, tādēļ es tomēr aicinu balsot ar vienu balsojumu, jo rakstiski ierosinājumi mums nav iesniegti. Tātad– par vai pret.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Skulte.

D.Skulte: Principā piekrītot šim lēmuma projektam, ir viena ļoti būtiska iebilde un lūgums likt šo jautājumu uz balsošanu. Proti, no šā lēmuma projekta jāizslēdz 3.punkts. Pamatojums tam ir šāds: nepieņemot likumu par kompensācijas mehānismu, nezinot kompensācijas mehānismu, var tikt negodīgi izmantoti šie rakstveida atsaukumi. Zinot mūsu darba ritmu, es nevaru garantēt saviem vēlētājiem, ka tik raiti ies likuma pieņemšana par kompensāciju. Tas varbūt ievilksies pat pēc 20.jūnija. Tātad, izslēdzot 3.punktu, varētu balsot par šo lēmuma projektu. Lūdzu to likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Vispirms mums jābalso par deputāta Lagzdiņa priekšlikumu. Pēc tam mēs balsosim atsevišķi pa punktiem, ja gadījumā liela daļa nepiekritīs.

Lūdzu, deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es noņemu savu priekšlikumu un pievienojos deputāta Skultes priekšlikumam.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš ir noņēmis savu priekšlikumu. Acīmredzot ar balsu vairākumu mums ir jābalso vispirms attiecībā uz 3.punktu, tas ir, par tā noraidīšanu. Tikai pēc tam mēs varam balsot kopumā par likumprojektu.

Lūdzu, deputāts Zaščerinskis.

J.Zaščerinskis: Gribu runāt par balsošanas motīviem, proti, 3.punkts jau būtību nemaina. Šis punkts tikai dod izvēles iespējas tam īpašniekam, kas pieprasījis zemi. Viņš jau var arī neatsaukt savu pieprasījumu, ja viņam kaut kas nav skaidrs. Tā ka es neredzu iemesla, kāpēc 3.punkts būtu jāizslēdz.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ēlerts.

I.Ēlerts: Es tomēr iebilstu pret lēmuma pieņemšanu šādā veidā, nepasakot, kā tiks kompensēts. 1.punkts cilvēkiem dod neskaidras cerības saņemt naudu. Es domāju: ja 1.punkts tiktu papildināts ar principu, ka ir tiesības saņemt kompensāciju valsts vērtspapīros, tad lēmums būtu daudz godīgāks. Tad tas arī darbotos un būtu pareizāks.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, sākam apspriest pa punktiem. Par 1.punktu deputāts Ēlerts jau izteicās. Lūdzu, vārds deputātam Felsam.

A.Felss: Es gan lūgtu cienījamos kolēģus ievērot procedūru. Mēs te varam vienoties par kaut kādu svītrošanu (jau bija tāds priekšlikums), bet pārējos priekšlikumus izskatīt tikai tad, ja tie ir rakstveidā.

Priekšsēdētājs: Attiecībā uz lēmumiem mums nav tādu noteikumu. Mēs varam apspriest pa punktiem.

Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: 2.punktu nevaram pieņemt pašreizējā redakcijā.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, vispirms vienosimies par 1.punktu un pēc tam pāriesim pie 2.punkta. Deputāt Ēlert, lūdzu, atgādiniet savu papildinājumu, pēc tam balsosim par to.

I.Ēlerts: Tātad nevis saņemt kompensāciju, bet– tiesības uz kompensāciju valsts vērtspapīros.

Priekšsēdētājs: Deputāte Seile, nāciet priekšā un tūlīt komentējiet šo ierosinājumu, jo tas ir jūsu likumprojekts.

A.Seile: Vai Ēlerta kungs būtu ar mieru piekrist šādam precīzākam formulējumam: saņemt kompensāciju, ievērojot vispārējos īpašuma konversijas principus. Varbūt visi varētu vienoties par šādu redakciju?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kinna.

J.Kinna: Es atvainojos, es arī kā viens no autoriem nevaru piekrist šādam vispārīgam formulējumam, jo cilvēki, kas lasīs šo lēmumu, nav lasījuši mūsu vispārējos konversijas principus.

A.Seile: Ja nebūtu izskanējuši divi viedokļi, ka jaunajam īpašniekam, ja viņš pats vēlas, ir tiesības samaksāt naudā, tad es pilnīgi piekristu, ka to varētu izdarīt tikai vērtspapīros. Bet, tā kā visu to mēs likumā vēl paspēsim regulēt, es domāju– šādu ierakstu nevajag.

Priekšsēdētājs: Es vienkārši neievēroju pulksteni, sākas pārtraukums. Deputātus, kuriem ir alternatīvi priekšlikumi, lūdzu sagatavot tos rakstiski. Mēs balsosim pēc pārtraukuma.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Atgriežamies pie 1.punkta, attiecībā uz kuru ir Ēlerta kunga priekšlikums. Es to nolasīšu, ja deputāti sapratīs, tad mēs balsosim par šīm divām alternatīvām: par redakcijas komisijas ierosinājumu un par Ēlerta kunga piedāvājumu. Ēlerta kungs 1.punktā piedāvā šādu tekstu: “Noteikt, ka bijušajiem zemes īpašniekiem (pēc stāvokļa uz 1940.gada 21.jūliju) un viņu likumīgajiem mantiniekiem, ja tie nevēlas apsaimniekot viņiem agrāk piederošo zemi, ir tiesības uz kompensāciju Latvijas Republikas valsts vērtspapīros, kas dod tiesības iegādāties konvertējamo valsts īpašumu”.

Reģistrējamies, pa to laiku savas domas izsaka deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Man ir priekšlikums– neatkarīgi no tā, kurš variants tiks pieņemts (kaut gan es esmu par redakcijas komisijas variantu un aicinu balsot par to), svītrot vārdus “likumiskajiem mantiniekiem”.

Priekšsēdētājs: Likumiskajiem?

L.Muciņš: Likumiskajiem, jo visi mantinieki ir likumīgi. Turklāt nesāksim šķirot mantiniekus testamentārajos un likumiskajos. Es te varētu pusstundu par šo tēmu runāt, jo neiedomājieties, ka vieni mantinieki ir labāki vai sliktāki par otriem. Un neiedomājieties, ka lielākā daļa mantinieku, kuriem bija atstāts mantojums, ir kaut kādi nepazīstami radinieki. Tieši otrādi, it sevišķi, kas attiecas uz zemi, tika darīts otrādi. Proti, jaunākie bērni vai aizprecējušies tika izslēgti no mantotāju saraksta un mantojums tika atstāts dēliem vai vecākajam dēlam. Tātad nespēlēsimies ar tādu vārdu, kura saturu mēs nezinām, jo pēc tam var būt smagas sekas.

Priekšsēdētājs: Tātad bija priekšlikums– “viņu mantiniekiem”.

L.Muciņš: Vienkārši– mantiniekiem.

Priekšsēdētājs: Jā, jo vēl ir jāpastrīdas, vai latviešu valodā ir vārds “likumiskie”. Man liekas, ka– likumīgie.

A.Seile: Komisijas variantā mēs pilnīgi atbalstām Muciņa priekšlikumu. Tā ir mūsu neuzmanība. Ēlerta kungs arī māj ar galvu.

Priekšsēdētājs: Tātad izsvītrots ir vārds “likumiskie”. Lūdzu reģistrācijas rezultātus, un balsojam par deputāta Ēlerta ieteikto variantu. Balsošanas noteikumi ir tādi, ka var balsot par vai pret abiem, kā arī atturēties attiecībā uz abiem. Rezultāts: 40. Balsojam par redakcijas komisijas 1.panta tekstu. Rezultāts: 67. Pieņemts redakcijas komisijas variants.

Vēl ir deputāta Lagzdiņa priekšlikums– svītrot 2. un 3.punktu.

Lūdzu, deputāts Seleckis.

V.Seleckis: Es arī atbalstītu šo priekšlikumu, jo pamatos zemes reforma ir izsludināta līdz 20.jūnijam. Visiem bija iespējas pieteikties. Es domāju, ka, pagarinot termiņu vēl par gadu, mēs tikai sarežģīsim situāciju un ienesīsim lielāku jūkli visā šajā procesā.

A.Seile: Es uzskatu, ka abu šo punktu svītrošana padara likumu bezjēdzīgu, jo mūsu mērķis tieši bija: katram īpašuma konversijas veidam izsludināt savu termiņu. Attiecībā uz zemi, lūk, būs gads.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es saprotu, ka Lagzdiņa kungam jautājums bija tikai par 3.punktu, bet par 2.punktu es nekādi nevaru piekrist, jo tajā ir tieši šā lēmuma pamats– izsludināt pieteikšanos. Ja svītro, tad mums nav jēgas principā turpināt apspriešanu.

Priekšsēdētājs: Iesniegts Lagzdiņa kunga parakstīts rakstisks priekšlikums– svītrot abus punktus. Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Kolēģi, daudzi runātāji debatēs uzsvēra nepieciešamību, kādēļ šis lēmums jāpieņem, un to, ka principā jāvienojas par kompensāciju. To, ka mēs maksājam kompensāciju, nosaka lēmuma 1.punkts. Ja mēs atstājam 2.apakšpunktu– nosakām termiņu –, tad sākas tas pats process, kas sāktos, ja mēs izsvītrotu tikai 3.punktu. Proti, ierastos tie cilvēki, kuri ir pieprasījuši zemi un grib saņemt to lietošanā, bet pēc tam īpašumā, un savu iesniegumu atsauks. Tā rezultātā viņi saņems šo abstrakto kompensāciju. Tāds būs rezultāts. Ja izslēdzam 2.punktu, bet termiņu nosakām un lēmumu par kārtību, kādā stājas spēkā šis likums, kurā būs paredzēts mehānisms, termiņi un konkrētās kompensācijas, tādā gadījumā mēs būsim pilnīgi godīgi. Jo tad cilvēks, zinot, kāda būs kompensācija, kādos termiņos tā tiks izsniegta: pēc gada, pēc 10 vai 20 gadiem, varēs vērtēt un skaidri zināt, kādas būs sekas šim atsaukumam. Tāda ir motivācija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es saprotu, ka kolēģi vienojušies šo lēmuma projektu vispār noņemt no darba kārtības. Jautājums ir tāds, ka 1.punktā pateiktā tēze jau ir 20.marta lēmumā. Es vēlreiz lūgtu Lagzdiņa kungu izlasīt lēmumu par privatizāciju vai valsts īpašuma konversiju. Tikai 2. un 3.punkts izsaka šā lēmuma būtību, bet 1.punkts jau praktiski atkārto to, kas ir pieņemts 20.martā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Zaščerinskis.

J.Zaščerinskis: Es domāju, ka 2.punkta izsvītrošanai pašlaik nav nekādas jēgas. Mēs tikai dosim cilvēkiem skaidrību, ka viņiem būs iespēja viena gada laikā pieprasīt kompensāciju. Cik es saprotu, arī juridiskie noteikumi prasa noteiktu pieteikšanās termiņu. Mehānismā mēs varēsim iestrādāt visus pārējos noteikumus, bet cilvēkam jau tagad būs skaidrs, ka gada laikā viņš var pieprasīt kompensāciju. Es neredzu, kādēļ no šejienes jāizņem un jāliek tur.

Priekšsēdētājs: Balsojam ar balsu vairākumu. Jābalso par 2.punkta svītrošanu.

Lūdzu, deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Bet, ja mēs atstājam, tad tomēr jāieliek datums. Manuprāt, šis datums būtu 1993.gada 1.janvāris.

Priekšsēdētājs: Jā, izšķirsimies principā par šo punktu. Ar balsu vairākumu mēs balsosim par svītrošanu. Ja nobalsos par svītrošanu, tad punkts tiks svītrots. Pretējā gadījumā mēs vienojamies par konkrētajiem termiņiem. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 17. Acīmredzams mazākums. Tātad punkts paliek. Tagad vajadzētu vienoties par datumiem. Te bija ieteikumi.

Lūdzu, deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Es gribu paskaidrot savu domu. Mēs tūlīt pieņemsim nākamos likumus un lēmumus, kuros atkal būs termiņi. Nebūtu vēlams, ja par privatizāciju vai īpašuma konversiju parādītos ļoti daudz dažādu termiņu. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka mēs šogad pieņemsim vairākus tādus lēmumus un likumus, kuros būs runa par bijušo īpašnieku pieteikšanos. Manuprāt, tad vislabāk tomēr būtu jāizvēlas termiņš– 1993.gada 1.janvāris. Domāju, ka drīz vien pieņemsim līdzīgus lēmumus, tāpēc vēlams arī turpmāk šos datumus ievērot.

A.Seile: Un nevis 1992.gada 1.janvāris?

A.Kodoliņš: Jā, pilnīgi pareizi– 1993.gada 1.janvāris.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze, varbūt jūs varat izteikt savus apsvērumus.

A.Seile: Pārtraukumā tika iesniegti vairāki priekšlikumi. Viens no tiem bija arī tāds, ka šis termiņš jāsaīsina līdz 1991.gada 31.decembrim, lai rastos skaidrība. Es tomēr pastāvu, ka paliek redakcijas komisijas variants.

Priekšsēdētājs: Tas būtu: no pieņemšanas dienas.

A.Seile: Jā, no pieņemšanas dienas– vienu gadu.

Priekšsēdētājs: Gads, tas ir, no maija līdz maijam. Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: Man priekšlikums: nemaz nevajadzētu datumu, jo tas varētu būt tas datums, kad būs skaidrs kompensācijas mehānisms.

Priekšsēdētājs: Jā, tas ir pilnīgi pareizi, tas ir pieņemams.

A.Seile: Jā, tam var piekrist.

Priekšsēdētājs: Par termiņiem ir trīs priekšlikumi. Redakcijas komisijas piedāvātais– gads no pieņemšanas dienas; otrs– 1991.gada 31. decembris, tas ir, ja termiņš tiek saīsināts; trešais– 1993.gada 1.janvāris, tas ir, termiņš tiek pagarināts. Mums būs jāizvēlas no šiem trim variantiem. Vispirms balsojam par 1991.gada 31.decembri.

Lūdzu, deputāts Bērzs.

A.Bērzs: Cienījamie kolēģi, ja jūs balsojat par 1991.gada 31.decembri, tad tūlīt jāpieņem īpašs lēmums par arhīvu darbinieku štata palielināšanu, jo ar pašreizējo jaudu arhīvi to nevar nodrošināt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par 1991.gada 31.decembri ir 24 balsis. Balsojam par 1993.gada 1.janvāri. Rezultāts: 46. Balsojam par pašreizējo ieteikumu: no pieņemšanas dienas vienu gadu.

A.Seile: Tas ir, līdz 1992.gada 14.maijam.

Priekšsēdētājs: Jā, ja mēs uzskatām, ka šo lēmumu pieņemsim. Rezultāts: 47, man iznāk 46, jo ir divas paceltas rokas. Tādā gadījumā jāpārbalso par šiem termiņiem, citādi būs kā Krievijas kongresā, kad nedēļu sprieda, kad būs nākamais kongress.

Tātad balsojam par pēdējiem diviem variantiem, jo te balsis sadalījās. Varbūt ir kāds arguments, pēc tam vēlreiz pārbalsosim. Lūdzu.

No zāles: Par balsošanas procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

No zāles: Varbūt mēs pēdējā variantā varētu rakstīt nevis 15. vai 14.maiju, bet tāpat kā zemes reformā– 20.jūniju? Tas būtu noteikts termiņš– līdz 20.jūnijam.

A.Seile: Kura gada?

No zāles: Bez šaubām, 1992.gada.

Priekšsēdētājs: Tas ir mēnesi ilgāk. Varētu vienu gadu pēc pieteikšanās. Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Es atvainojos, cienījamie kolēģi, es tiešām gribētu atbalstīt mūsu kolēģa Kodoliņa izteikto priekšlikumu, jo būs bezgala daudz daždažādas pieteikšanās. Ja mēs tās noteiksim tieši līdz 1993.gada 1.janvārim, tas būs vairāk nekā loģiski. Šobrīd arhīvi (tur Bērza kungam pilnīga taisnība) ir ļoti pārslogoti. Kompensācijai nekas nenotiks, jo šis nav jautājums ne par ražošanas uzsākšanu, ne par ko tamlīdzīgu. Nekas nenotiks, ja šis termiņš būs 1993.gada 1.janvāris. Tad mēs varbūt arī citus īpašumus varēsim pievienot šim īpašajam termiņam.

A.Seile: Es domāju, ka tas nekādus sarežģījumus neradīs, jo, ja mēs likumā iestrādāsim to, ka kompensāciju var maksāt arī pieteikšanās gadu laikā, tad viss būs kārtībā, tad var piekrist šim ierosinājumam.

Priekšsēdētājs: Jā, kā mēs tagad balsojam? Vai par 20.jūniju? Varbūt pieņemam, ka tas ir redakcijas komisijas priekšlikums?

A.Seile: Nē, tas bija deputāta Zaščerinska ierosinājums. Varbūt viņš to noņem? Nenoņem.

Priekšsēdētājs: Tātad ir vēl trešais priekšlikums. Pārbalsojam vēl par trim priekšlikumiem. Tagad jābalso par Zaščerinska kunga priekšlikumu– līdz 1992.gada 20.jūnijam. Rezultāts: 50. Viens cilvēks var balsot par visiem trim priekšlikumiem.

Nākamais balsojums ir par termiņa pagarinājumu līdz 1993.gada 1.janvārim. Par to uzstājās deputāts Kinna. Mums jāpārbalso, jo bija vienāds rezultāts. Mēs izvēlamies no trim variantiem. Rezultāts: 40.

Balsojam par redakcijas komisijas piedāvāto variantu. Rezultāts: 20. Tātad ir skaidrs. Vēl ir priekšlikums– svītrot.

Lūdzu, deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Priekšlikums bija attiecībā uz 2.punktu.

Priekšsēdētājs: Jā.

L.Muciņš: Analogs priekšlikums bija arī attiecībā uz pilsētas zemju reformas projektu, tas ir, svītrot vārdus “pievienojot īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus”.

Priekšsēdētājs: Vai papildināt ar to?

L.Muciņš: Tieši otrādi, tie jāsvītro, jo pretējā gadījumā atkal veidosies situācija, ka termiņi spiedīs arhīviem strādāt pāri spēkiem. Lai iesniedz, pēc tam lēnā garā tiks meklēti visi nepieciešamie dokumenti. Es kā jurists praktiķis varu pateikt, ka tas nav vienkārši. Iesniegums paliek iesniegums. Vadoties pēc tiem, mēs zinām, cik tādu kopumā ir. Pēc tam lai viņi pierāda, meklē dokumentus. Citādi var būt formāli, ka atdod atpakaļ, nepieņem iesniegumu, jo nav dokumentu. Nekur taču nav noteikts, kuri dokumenti būs vajadzīgi. Vieni uzskatīs, ka tie ir Latvijas laika dokumenti, citi atkal izvirza tādu versiju, ka derīgi tikai mūsu laika dokumenti, ņemti no arhīviem. Tādēļ lūdzu to svītrot, jo tas ir neloģiski.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Seile.

A.Seile: Es nevaru tam īsti piekrist, jo pašreiz zemes komisijās tikai tad var izlemt zemes īpašuma tiesības, ja ir šie dokumenti. Kā gan var prasīt kompensāciju, ja nav dokumentu? Var iesniegt iesniegumu un vēlāk pievienot šos dokumentus. Taču izsvītrot no teksta formulējumu par dokumentiem nebūs pareizi. Kompensāciju nevar piešķirt, vienkārši pamatojoties uz mutisku pieprasījumu vai rakstisku iesniegumu.

Priekšsēdētājs: Tātad balsojam par deputāta Muciņa piedāvāto redakcijas variantu: svītrot teikuma daļu– “pievienojot īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus”. Pēc tam balsosim par redakcijas komisijas variantu.

L.Muciņš: Par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, tātad viss ir skaidrs. Rezultāts: 43.

Balsojam par redakcijas komisijas variantu, tas ir bez svītrojuma. Rezultāts: 33. Tātad teikums tiek svītrots. Vai par 2.punktu vēl ir kādi priekšlikumi? Par termiņiem domas dalījās. Jānobalso ar balsu vairākumu par šā punkta pieņemšanu kopumā tādā redakcijā, kādā tas ir ar svītrojumu. Rezultāts: 67. Tas ir vairākums. Tātad pieņemts.

Patlaban mums jāpāriet pie 3.punkta, attiecībā uz kuru pagaidām bija šāds vienīgais priekšlikums: šo punktu svītrot. Acīmredzot ir jāizšķiras par svītrošanu. Par to mēs parasti balsojam ar balsu vairākumu no balsojošajiem.

A.Seile: Neliels komentārs: es gribu tikai teikt, ja mēs izsvītrosim šo punktu, tad tiem cilvēkiem, kuri pašreiz pieprasījuši zemi, nezinādami, ka būs kompensācija, mēs nedosim tiesības atteikties no zemes lietošanas. Manuprāt, svītrot nedrīkst.

Priekšsēdētājs: Balsojam par deputāta Lagzdiņa ieteikumu svītrot 3.punktu. Rezultāts: 22. Lielākā daļa kolēģu nepiekrīt šā punkta svītrošanai. Vai ir kādi ieteikumi par 3.punktu? Lūdzu.

R.Krūmiņš: Šeit ir arī tie “likumiskie mantinieki”. Vārdu “likumiskie” vajag svītrot.

A.Seile: Es domāju, ka par to nav jābalso, to mēs pieņemam kā redakcionālu labojumu.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi priekšlikumi attiecībā uz 4.punktu? Bija ieteikums– līdz 1.jūnijam izstrādāt likumprojektu.

A.Seile: Jā, likumprojekts tiek gatavots Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā kopā ar Boruka kungu. Varētu tā teikt, ka likumprojekts ir pusgatavs. Es domāju, ka šis ir labākais pants visā likumā. Par šo punktu jābalso.

Priekšsēdētājs: Tātad es saprotu, ka priekšlikums jau būs likumprojekts. Mums citi priekšlikumi it kā nav vajadzīgi– vienīgi likumprojekts. (Zālē balsis.)

A.Seile: Es nevaru galvot par Ministru padomi, jo likumprojekts šoreiz jāizskata Ministru padomē. Tāpēc varbūt atstāsim šos priekšlikumus (zālē balsis), jo tie nav akceptēti komisijās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Atceroties to pieredzi un tos tempus, kādos strādāja Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija un tie cilvēki, kuri izstrādāja nolikumu par zemes reformas otrās kārtas īstenošanu, proti, astoņus mēnešus tika vilkts garumā, kad zemes komisijas nevarēja kvalitatīvi strādāt,– ja mēs pašreiz strikti nenoteiksim termiņus un nenoteiksim skaidri un gaiši, kādā termiņā likumprojekts jāiesniedz Augstākajā padomē, tad es pieļauju– atkal paies ļoti ilgs laika periods. Tāpēc es domāju, ka šeit ir jābūt tā, kā ir ierosināts par likumprojektu, proti, ka tas ir jāiesniedz.

A.Seile: Es piekrītu Lagzdiņa kungam, atkāpjos viņa labā.

Priekšsēdētājs: Par to jābalso, mēs esam vienojušies kā džentlmeņi. Lūdzu, reģistrēsimies.

Lūdzu, deputāts Raimonds Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Es saprotu, ka par 4.pantu speciāli netiks balsots. Man tomēr ir priekšlikums attiecībā uz šā lēmuma nosaukumu, jo, manuprāt, mēs tomēr neesam konsekventi, ja 1.punktā rakstām: mēs ņemam vērā īpašuma tiesības, kādas tās bija 1940.gada 21.jūlijā, tad šeit rakstīt– 1940.gada 17.jūnijā– un domāt, ka starp 17.jūniju un 21.jūliju būtu notikušas būtiskas izmaiņas, tam, manuprāt, nav nekāda pamata. Mēs zinām, ja es nemaldos, ka 22.jūlijā ar vienreizēju aktu pasludināja visas Latvijas zemes nacionalizāciju. Šis formulējums par atsavināto zemi var radīt domas vai ilūzijas, ka tiks kompensēts arī tas lietošanas tiesību zaudējums, kas radās sakarā ar 1949.gadā un 1946.gadā, un citos gados notikušajām represijām. Tāpēc man ir priekšlikums nosaukumu izteikt šādi: “Lēmums par tiesībām saņemt kompensāciju par Latvijas Republikas teritorijā pēc 1940.gada 17.jūnija nacionalizēto zemi lauku apvidos”. Varētu vēl diskutēt par datumu. Varētu būt arī 1940.gada 21.jūlijs, lai būtu konsekventi un vienādi visās vietās. Taču galvenais arguments ir tas, ka zeme tika nacionalizēta ar vienreizēju aktu.

A.Seile: Kad? 21.jūlijā?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nolasiet vēlreiz!

R.Krūmiņš: Lai būtu pilnīgi konsekventi, tad vajadzētu būt šādam formulējumam: “Par tiesībām saņemt kompensāciju par Latvijas Republikas teritorijā pēc 1940.gada 21.jūlija nacionalizēto zemi lauku apvidos”, jo šeit ir tie dažādie datumi.

Ja runājam par atsavināšanu, tad man pat liekas– deputātu vidū valda viedoklis, ka arī 1946.gadā un citos gados tika atsavināta zeme. Zeme tika atsavināta, pamatojoties uz 22.jūlija, ja es nekļūdos, nacionalizācijas aktu. Šo priekšlikumu es varu iesniegt rakstiski.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: Es domāju, ka deputāta Krūmiņa priekšlikums var radīt lielu sajukumu. Patiešām, mēs runājam par zemes īpašumu, nevis par zemi, kas atsavināta tikai 17.jūnijā, bet arī par to zemi, kas tika atsavināta 1949.gadā, kad tika izvesti represētie. Un arī tad, kad tiem, kas nespēja maksāt nodokļus, tika atsavināta zeme. Viss jāatgriež bijušajam īpašniekam, ne tikai 17.jūnijā atņemtais. Es piekrītu redakcijas komisijas formulējumam.

Priekšsēdētājs: Katrā ziņā mazliet jāpadomā.

R.Krūmiņš: Es atvainojos, bet 1949.gadā nevienam vairs zemes īpašumā nebija. Tā tika nacionalizēta jau 1940.gada 22.jūlijā. Nevienam zemes vairs īpašumā nebija. (Zālē balsis.)

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Briņķe.

R.Krūmiņš: Tajā laikā zeme bija tikai lietošanā.

I.Briņķe: Cienījamie kolēģi! Atļaujiet man jums izstāstīt šo lietu tā, kā es apmēram stāstu studentiem. Tā kā kolēģis Krūmiņš ir iestājies Juridiskajā fakultātē, tad viņam pilnīgi ir taisnība. Proti, tiešām šajā gadā zeme pilnīgi un galīgi tika nacionalizēta un vairs nebija prece. Tādējādi tā nevarēja tikt iekļauta civiltiesiskos darījumos: to nevarēja ne pirkt, ne pārdot, ne dāvināt, ne iznomāt un tā tālāk. Tāpēc mums ir pilnīga liekvārdība, ja runājam par kaut kādu atsavināšanu, jo atsavināšana nozīmē īpašnieka maiņu. Tādējādi šeit varētu būt dāvināšana. Tas ir pilnīgi izslēgts, runājot par zemi. Varbūt vēl varētu ielikt vārdus “nelikumīgu atsavināšanu”. Es domāju, ka pilnīgi pareizs ir Krūmiņa izteiktais viedoklis un arī Kides kunga teiktais, ka šeit nekādā gadījumā nebūs kompensācijas par zemes nelikumīgu atņemšanu, kad tiek izbeigtas lietošanas tiesības. Redziet, pat deputāti nepareizi saprot šo lēmumu. Zeme tika nacionalizēta tikai vienreiz.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Seile.

A.Seile: Es domāju, ka mums Krūmiņa ierosinājums ir jāpieņem. Mērķis virsrakstam bija cits, jo laikā no 17.jūnija līdz 21.jūlijam tik tiešām notika dažādi zemes atņemšanas akti, bet faktiski nacionalizācija bija tikai vienreiz, kā Briņķes kundze saka. Lai visi datumi būtu vienādi, mēs varētu pieņemt deputāta Krūmiņa redakciju, es domāju, pat bez balsošanas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kinna.

J.Kinna: Es tieši to pašu gribēju teikt. Laika posmā no 17.jūnija līdz visas zemes nacionalizācijai notika vairāki darījumi ar zemi. Tikai laikā līdz 21.jūlijam, ja mēs ņemsim termiņu– 21.jūlijs –, tad šā mēneša laikā atņemtā zeme netiks kompensēta. Tāpēc es domāju, ka autori ir uzrakstījuši juridiski korektu nosaukumu. (Zālē strīdi un sarunas.)

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Manuprāt, es jums iesniedzu mazliet nepareizi. Tur vajadzēja būt datumam– 21.jūlijs, līdz kuram mēs atzīstam īpašuma tiesības. Tas ir gan lēmumā par agrāro reformu, gan arī šā pašā lēmuma 1.punktā. Un tad rodas pretruna, ja rakstām datumu: 17.jūnijs. Tāpēc tur ir jāizlabo, proti, jāraksta: “21.jūlijs”. Es to biju iepriekš sagatavojis, bet pēc tam vēl pārdomāju šo variantu.

Priekšsēdētājs: Deputāte Seile uzskata, ka lēmuma projekta nosau­kums šādā redakcijā nevienam neizraisīs domstarpības. Es nolasīšu šo nosaukumu: “Par tiesībām saņemt kompensāciju par Latvijas Republikas teritorijā pēc 1940.gada 21.jūlija nacionalizēto zemi lauku apvidos”.

Lūdzu, deputāts Bērzs.

A.Bērzs: Es kā vēsturnieks gribētu akceptēt to, ko teica Kinnas kungs. Viņam ir pilnīga taisnība. Daudzi Latvijas pilsoņi tika atzīti par tautas ienaidniekiem. Viņu manta tika konfiscēta līdz 21.jūlijam, tāpēc starta punktam... visiem notikumiem ir jābūt tūlīt pēc 17.jūnija.

Priekšsēdētājs: Man ir tikai divi rakstīti varianti: viens redzams lēmuma virsrakstā, otrs– deputāta Krūmiņa piedāvātais.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Ja mēs gadījumā pieņemam to variantu, tad ir jāmaina arī 1.punktā iekļautais variants. Attiecīgi jāmaina arī likumā par agrāro reformu un likumā par zemes reformu. Protams, būtu vēlams, ja mēs negribam izdarīt kaut kādu diskrimināciju.

A.Seile: Es domāju, ka vispār varētu darba grupai uzticēt noskaidrot šo jautājumu, konsultējoties ar Juridisko pārvaldi. Pēc tam ielikt virsrakstā tā, lai būtu korekti un juridiski pareizi.

Priekšsēdētājs: Tā mēs nevaram. Mēs redzam, ka tas ir ļoti būtiski un var grozīt tekstu. Man vienīgais ieteikums– atlikt lēmuma pieņemšanu un pieņemt to rīt pēc tam, kad komisija būs tikusi skaidrībā.

Lūdzu, deputāts Zaščerinskis.

J.Zaščerinskis: Es domāju, ka 17.jūnijam tomēr būtu jāpaliek, jo tiešām ir tādi gadījumi, kad no 17.jūnija līdz 21.jūlijam arī tika nacionalizēta zeme. Varbūt jāpārskata, vai nebūtu jābalso arī 1.punktā. Silāra kungs te labo, jo citādi mēs atstāsim it kā aiz borta, it kā speciāli diskriminēsim tos, kuriem nacionalizēja laikā no 17.jūnija līdz 21.jūlijam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Apsītis.

R.Apsītis: Ņemot vērā visus izteiktos viedokļus, es ierosinu atstāt līdzšinējo virsraksta redakciju. Vienīgi aiz “17.jūnija” vajadzētu iestarpināt vienu vienīgu vārdiņu– “nelikumīgi” vai arī formulējumu “prettiesiski atsavināto zemi”. Tad viss būtu kārtībā.

Priekšsēdētājs: Tagad ir divi varianti, kuri ir tuvāk patiesībai un par kuriem var balsot.

Lūdzu, deputāts Celmiņš.

J.Celmiņš: Es ierosinātu atstāt 17.jūniju un rakstīt: “Pēc 1940.gada 17.jūnija atsavināto un nacionalizēto zemi”, tad tiek aptverta visa situācija.

Priekšsēdētājs: Šīs nedaudzās nianses, kuras jūs patlaban minat, diezgan būtiski maina saturu. Starp citu, es nevaru uzņemties likt uz balsošanu šādus negatavus un deputātiem būtībā vizuāli neredzamus variantus.

Lūdzu, deputāts Škapars.

J.Škapars: Cienījamie deputāti, es nepateicu visu. Taisnība, tādos gadījumos, kad mēs tik daudz debatējam, kad ir atšķirības ne tikai nosaukumā, bet arī 1.punktā, redakcijas komisijai vajadzētu ķerties klāt un šo jautājumu līdz galam izrediģēt. Pēc tam tikai atliek nobalsot. Tādu redakciju, kura saistīta ar tik lielām juridiskām tālejošām sekām, es neieteiktu tagad steigā rediģēt, sevišķi tad, kad virmo šādas kaislības. Redakcijas komisijai mierīgos apstākļos vajadzētu gan šo nosaukumu, gan 1.punktu saskaņot un izrediģēt, pēc tam vienkārši par to nobalsot. Līdz ar to jautājums būtu izšķirts.

Priekšsēdētājs: Man gribētos piekrist deputātam Škaparam un atlikt balsojumu uz rītdienu, kad mēs, kā teica deputāte Seile, varēsim vienoties kopējā balsošanā. Komisijai deputātes Seiles vadībā vajag vienoties, tādēļ tai jāatļauj vēl šovakar pastrādāt. Piekrītat? Labi, tad atliekam un balsosim rīt.

Situācija šobrīd ir tāda, ka līdz ministra ziņojumam vēl ir 40 minūtes laika. Deputāts Škapars izteica vēlēšanos runāt par rītdienas sesto darba kārtības jautājumu, proti, par likumprojektu “Par rajonu pašvaldību” pirmajā lasījumā. Vai ir jēga to sākt, jo tas prasīs debates, ziņojumu un tā tālāk? Šā jautājuma izskatīšana, vienalga, būs jāpārtrauc. Ir jēga? Tas atkarīgs no komisijas priekšsēdētāja teiktā vārda.

J.Škapars: Dāmas un kungi, es domāju, ka vajadzētu saņemties un tomēr turpināt darbu. Ziņotājs būtu nevis es, jo jūs redzat, ka es diezgan daudz pārsakos, bet deputāts Druvis Skulte, kas ir gatavs ziņot par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģiem faktiski nav tiesību protestēt, jo darba laiks vēl nav beidzies. Mēs aicinām Druvi Skulti ziņot par likumprojektu “Par rajona pašvaldību” pirmajā lasījumā. Debatēs sakāmo būs iespējas pa nakti pārdomāt.

D.Skulte: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Ziņojums būs ļoti īss, jo es domāju, ka par pašvaldībām mēs esam runājuši pietiekami daudz un pietiekami detalizēti. Gribu runāt par trim būtiskiem jautājumiem, proti, par to, uz ko balstās viss likumprojekts, šā likumprojekta koncepcija.

Pirmkārt– uz mūsu kopīgi pieņemtajiem likumiem un kopīgi pieņemto likumu par pagastu pašvaldību un pilsētu pašvaldību. Tātad tās deleģētās tiesības un tās normas, kuras tagad ir nodotas tikai un vienīgi pilsētu pārziņā un tiek izslēgtas no rajonu kompetences. Tiek iestrādāts šīs mijiedarbības mehānisms.

Otrkārt– arī rajona pašvaldības likumā tiek saglabāta mūsu kopējā koncepcija, kuru akceptējām kopīgi likumā par pagasta un pilsētas pašvaldību, proti, par rajona padomes reorganizāciju, izveidojot rajona padomes valdi, tātad likvidējot institūciju, ko mēs ilgus gadus esam dēvējuši par rajona izpildkomiteju. Var rasties jautājums (ar daudziem kolēģiem ir bijuši strīdi), ka būs zināmas problēmas, jo var rasties varas vakuums rajona līmenī. Šīm bažām es varu saskatīt daļēju pamatu, taču jautājums ir par to, kādā veidā tiks realizēta valsts vara un valsts pārvalde. Šis jautājums tiek iestrādāts likumā par Ministru padomi. Mūsu darba grupas, kura izstrādā jautājumu par rajona pašvaldību, sēdēs piedalās pilnvarota darba grupas un Ministru padomes persona, kas pilnvarota paust darba grupas viedokli par Ministru padomi, proti, tas ir Juridiskās daļas vadītājs. Mēs esam vienojušies, ka likumprojektā “Par Ministru padomi”, kura iesniegšanas termiņš komisijās un Augstākajā padomē, kā jūs zināt, ir rītdiena, iestrādāta sadaļa par valdības institūcijām rajonu līmenī. Tātad tās varas funkcijas, kas varbūt tika iepriekšējā laikā pildītas un uzliktas izpildkomitejām, pārņems varas struktūras.

Vēl viens jautājums ir par padomes funkcijām. Padomes funkcijas rajona līmenī katrā ziņā sašaurinās. Sašaurinās, bet katrā ziņā šajos trīs gados, tas ir, pilnvaru laikā, paliek arī noteiktas funkcijas. Tādēļ nevarētu būt bažu, ka padomēm nebūs ko darīt. Mēs zinām, ka ir konversijas jautājumi, zinām, ka ir tiesību, īpašuma jautājumi un arī kompetences sfēru sadale starp pagastu un rajonu. Tātad rajonu padomēm pārsvarā būs jānodarbojas ar visu īpašumu jautājumu deleģēšanu, nodošanu īsto saimnieku rokās– tātad pirmā līmeņa pašvaldībām pagastos un pilsētās. Es domāju, ka darba būs pietiekami daudz.

Vēl ir daži momenti, kurus es tomēr gribētu uzsvērt, proti, par mijiedarbību starp Ministru padomi un vietējām rajonu pašvaldībām, tas ir, par normām, kuras ir iestrādātas. Ar valsts varas pārvaldes jeb institūciju lēmumu tiek paplašinātas rajonu pašvaldību funkcijas. Tas ir saistīts ar izdevumu palielināšanos. Šīm valsts varas un pārvaldes institūcijām vienlaikus jāgādā par attiecīgu izdevumu kompensāciju. Tātad arī attiecības ar Ministru padomi tīri finansu jautājumos šādā veidā varētu tikt realizētas.

Par attiecībām ar pirmā līmeņa pašvaldībām– ar pagastiem un rajonu pilsētām– es domāju, ka šī iestrādātā norma ļaus elastīgi darboties rajonu padomēm. Tātad šī norma otrajā sadaļā skan šādi: “Rajona padome var veikt funkcijas, kas ir pagastu un pilsētu pašvaldību kompetencē, ja šīs funkcijas tiek nodotas uz līguma pamata.” Tātad tie pagasti, kuri dažādu iemeslu dēļ varbūt nebūs spējīgi realizēt tās pilnvaras, kuras tiem dod likums “Par pagasta pašvaldību”, uz līguma pamata rajona padomes pilnvaru laikā šīs savas tiesības varēs deleģēt rajonam, attiecīgi arī ar savu finansiālu nodrošinājumu. Šajā gadījumā pagastam tas gan būs zināms mīnuss.

Un vēl dažas lietas, par kurām darba grupas uzdevumā es esmu konsultējies arī ar attiecīgajām komisijām. Pie šiem jautājumiem, es domāju, mums vēl būs jāatgriežas otrajā lasījumā, proti, kādā veidā rajona padomes un rajona valdes līmenī tiek realizētas funkcijas, kuras saistītas ar sociālās sfēras materiālo nodrošinājumu, tas ir, attiecībā uz kultūru, izglītību, sportu un veselības aizsardzību. Kā jūs zināt, tiek izstrādāti arī likumi par kultūru un veselības aizsardzību. Tātad šajos likumos detalizēti ir jāparāda arī tas, kādas funkcijas un kā veiks šī struktūra, tātad valsts varas institūcijas, tātad Ministru padome, kuras attiecīgi katrā konkrētajā sfērā būs uzticētas rajona līmenim. Attiecībā uz to tiek iestrādāta vispārīga norma. Šajā sakarā ir panākta vienošanās ar attiecīgajām komisijām un šo komisiju priekšsēdētājiem.

Tas īsumā ir komentārs par rajona pašvaldības likumu. Kā jau es teicu, par principiāliem jautājumiem mēs jau esam pietiekami diskutējuši, apspriežot pagastu un pilsētu pašvaldību likumus. Tātad otrajā lasījumā deputātiem tiks piedāvāts arī lēmuma projekts par šo mehānismu, kādā veidā un kādos termiņos rajona padome veiks šo reorganizāciju. Katrā ziņā mēs rēķināmies ar to, ka šīs reorganizācijas nenotiks vienlaikus, tas ir, reorganizācija nedrīkst notikt vienlaikus pagastos un pilsētās. Rajonu pašvaldību līmenī šai reorganizācijai jābūt nobīdītai laikā, lai tiešām nerastos pārpratumi un liekas emocijas pašvaldību reorganizācijas procesā, lai līdz šā gada rudenim jaunās struktūras un jaunie principi jau būtu realizēti gan pagastu un pilsētu, gan arī rajonu pašvaldību līmenī. Tas man būtu viss.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi? Lūdzu, deputāts Cilinskis, nākamais– deputāts Šļakota.

E.Cilinskis: Jūs jau teicāt, ka nebūtu lietderīgi, ka reorganizācijas process pagastos, pilsētās un rajonos sakristu vienlaikus. Vai šajā sakarībā mums ir lietderīgi šobrīd izskatīt šo likumprojektu? Ja mēs pagaidītu, ar ko beidzas pilsētu un pagastu reforma, mēs varētu zināmā mērā no tās mācīties. Līdz ar to varbūt būtu lietderīgāk šo likumprojektu izskatīt rudenī. Vai jūs neesat apsvēruši šādu variantu?

D.Skulte: Ir bijuši vairāki varianti. Tātad par vienlaicīgu reformu. Ir bijuši varianti par reformu vispār. Mēs uzskatām, ka likums ir jāpieņem trijos lasījumos, apmēram līdz jūnija otrajai pusei pieņemot šo likumu jau trešajā lasījumā. Tajā laikā reorganizācija pagastos un pilsētās principiālajos jautājumos jau būs beigusies. Visas šīs emocijas, personālie jautājumi tomēr jau būs noplakuši. Vai gaidīt ilgāk? Lieta ir tāda, ka vispārīgā koncepcija ir apspriesta rajonu padomēs. Cilvēki gatavojas šai reorganizācijai, tādējādi pagarinot, novilcinot šīs pārmaiņas, un zudīs esošo struktūru darbības kvalitāte. Paildzināt pārmaiņu laiku varbūt būtu teorētiski pareizi, bet praktiskā dzīve tomēr rāda, ka mēs nedrīkstam vilcināties. Šā likumprojekta apspriešana ir jāsāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Šļakota.

K.Šļakota: Vai komisija, gatavojot šo likumprojektu, ir novērtējusi faktu, ka lielākā daļa no rajonu izpildkomiteju priekšsēdētājiem nav deputāti, līdz ar to viņi nevarēs ieņemt amatus valdes vadībā? Vai ir lietderīgi tādu pasākumu īstenot šajā laikā?

D.Skulte: Es gribētu oponēt un teikt, ka rajonu izpildkomiteju priekšsēdētāju lielākā daļa nevis nav, bet ir deputāti. Lai nebūtu diskriminācijas, ir paredzēta norma, ka rajona valdes sastāvā gandrīz trešā daļa var nebūt deputāti. Tas nozīmē, ka divi trīs speciālisti, kuri tiešām spēj strādāt un kuriem uzticas padome, arī nebūdami deputāti, varēs ieņemt valdē attiecīgus posteņus un turpināt darboties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ēlerts, nākamais– deputāts Grūbe.

I.Ēlerts: Cienījamo autor, sakiet, lūdzu, par 36.panta pēdējo daļu: “rajona pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības likumā noteiktajā kārtībā iegūt savā īpašumā nekustamo mantu, kas atrodas rajona teritorijā” un tā tālāk. Tagad es ņemu no likuma “Par pagastu pašvaldību” analogu pantu: “Pagasta padomei ir pirmpirkuma tiesības likumā noteiktajā kārtībā iegūt savā īpašumā nekustamo mantu, kas atrodas pagasta teritorijā.” Jebkurš pagasts ir kāda rajona teritorijā, tad kurai padomei, kurai pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības, bet kurai– otrpirkuma tiesības?

D.Skulte: Domāju, ka šai atšķirībai jābūt pilsētas likumā. Republikas pilsētām jābūt pirmpirkuma tiesībām. Tātad šeit jāapskatās, domāju, ka ieteikums ir vērā ņemams, un komisija līdz otrajam lasījumam šo jautājumu izsvērs, atrunājot vai arī izslēdzot rajona kompetencē esošo normu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Grūbe, nākamais– deputāts Kide.

G.Grūbe: Man ir trīs jautājumi vai viens jautājums, kas sastāv no trim daļām. Pirmais– vadoties pēc jūsu koncepcijas, vai izpildvara saplūst ar lēmējvaru?

D.Skulte: Izpildvara saplūst ar lēmējvaru, taču saplūst daļēji ar lēmējvaru. Es domāju, ka mēs absolutizējām un gribējām šķirt lēmējvaru no izpildvaras visos līmeņos, līdz pat mazajam pagastam, kur būs savas augstākās padomes un ministru padomes... Tas vēl nav attaisnojies. Katrā līmenī jābūt noteiktām šīm funkcijām, kuras tomēr risina kopā valde– lēmējorgāns, kā arī izpildorgāns. Šeit ir ekskluzīvās tiesības, kad lēmumus pieņem vienīgi rajona padome. Tātad šī ir tā varas nodalīšana. Tas nav vienkārši radies ne komisijas locekļu, ne kādu citu cilvēku galvās. Tas ņemts no reālās dzīves, konsultējoties un izdarot šos kopējos secinājumus.

G.Grūbe: Loģiski seko nākamais jautājums: vai tāda pati shēma tiks atkārtota arī republikas līmenī?

D.Skulte: Es domāju, ka tas ir diezgan demagoģisks jautājums. Ja mēs runājam par varas dalīšanu, tad saprotam varas dalīšanu valsts līmenī. Tātad lēmējvara, izpildvara un tiesas vara tiek šķirta valsts līmenī.

G.Grūbe: Visbeidzot prozaisks jautājums: par cik procentiem samazināsies algoto darbinieku skaits? Cik es saprotu, cienījamo valdes locekļu lielākā daļa ir algoti darbinieki.

D.Skulte: Attiecībā uz algotajiem darbiniekiem rajonu pašvaldībām ir dota pilna brīvība. Algoto un atbrīvoto darbinieku skaits, izņemot attiecībā uz padomes priekšsēdētāju, netiek limitēts. Par pārējo lemj vienīgi padomes budžeta ietvaros.

G.Grūbe: Visa republika praktiski tiek dotēta. Es redzu: vai nu nav informācijas, vai jūs vienkārši šajā jautājumā maldina.

D.Skulte: Es domāju, ka nekādas maldināšanas nav. Ja jau mēs uzskatām, ka rajona padomes ir tik nesaprātīgas, ka maksimāli paplašinās pārvaldes aparātu, ja tām tiks dotas šādas tiesības, tad mēs vienkārši neuzticamies arī cilvēkiem, tas ir, deputātiem, kuri ir ievēlēti un realizē varu rajonā. Es domāju, ka pārvaldes aparāts ievērojami samazināsies, vismaz tas jūtams konsultāciju gaitā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: Man ir divi jautājumi. Pirmais– man nav skaidrs, ko rajona padomes pārvaldīs, tas ir, kādas struktūras, un kur tai būs noteikšana? Visā rajona teritorijā taču ir reāli pagasti un arī pilsētas. Ja ņem tos punktus, kuros nosauktas funkcijas, tad redzams, ka daudz kas dublējas ar pagasta funkcijām. Skatoties kaut vai 25.panta 13.punktu: “...likumā noteiktā kārtībā lemj par rajona zemes, zemes dzīļu, ūdeņu un citu dabas resursu...”. To pašu lemj arī pagasts, kuram tad ir pēdējais vārds?

D.Skulte: Gribu atbildēt attiecībā uz piebildi– “likumā noteiktā kārtībā”. Mēs jau esam pieņēmuši vairākus likumus, kuros rajona padomei ir dotas tiesības lemt atsevišķus regulējošus jautājumus par šīm normām, tātad– likumā noteiktā kārtībā, kas attiecas uz tiem likumiem, ar kuriem mēs kā likumdevējs esam uzlikuši šo pienākumu rajona padomei.

E.Kide: Mēs tos likumus pieņēmām tad, kad mums bija vecais likums. Vai jums nešķiet, ka šajā lietā tomēr ir hierarhija, proti, ka šī pakāpe ir kā arbitrs zemākas pakāpes lēmumam. Kas tā ir par patstāvību, ja gandrīz katru punktu var pārņemt augstākais arbitrs?

D.Skulte: Augstākais arbitrs nepārņem. Jautājumos, kuri ar likumu par zemi nodoti zemes komisiju pārziņā, tas ir, atdoti pagasta kompetencē, rajoni nav arbitrs un neiejaucas. Šeit funkcijas ir nodalītas. Protams, varētu izvirzīties jautājums, es brīnos, kādēļ tas nav izskanējis: ja mēs pieņēmām likumu, dodot plašas pilnvaras pagastiem un rajonu pilsētām, tad rajonu padomes, varētu teikt, ir brīvas, var iet mājās. Taču dzīve laikam nav tik vienkārša. Tāpat kā iepriekšējie likumi arī šis likums ir pārejas perioda likums.

E.Kide: Man šķiet, ka tikai tāpēc, ka negribas iet mājās, atstāj vēl vienu hierarhisko varu. Otrs jautājums– jūs teicāt, ka izpildkomitejas ar visu lielo aparātu tiks likvidētas, bet tajā pašā laikā, veidojot likumu par Ministru padomi, tiks veidotas funkcionālās struktūrvienības rajonos: finansu nodaļas, iekšlietu daļas un tā tālāk.

D.Skulte: Šīs inspekcijas jau ir, šis departaments jau top.

E.Kide: Sakiet, kam šīs struktūrvienības– padomes priekšsēdētājam vai Godmaņa kunga “kantorim”? No jūsu teiktā es saprotu, ka tās pildīs valsts pārvaldes– Ministru padomes– funkcijas rajonā. Tajā pašā laikā padomes valde ir tikai padomes valde, nevis valsts izpildvaras orgāns.

D.Skulte: Jā, šis ir ļoti būtisks un principiāls jautājums. Mēs ļoti bieži esam runājuši par padomju varas likvidēšanu. Tas ir viens no jautājumiem, kad reāli jānošķir valsts institūciju funkcijas no pašvaldību funkcijām, kad pašvaldības nav valsts varas pārstāvji savās teritorijās. Tas ir pats principiālākais jautājums. Šajā gadījumā tās ir institūcijas, kuras, pamatojoties uz Ministru padomes lēmumu vai kā citādi, tiks izveidotas valsts pārvaldes vajadzībām. Tās pakļausies vienīgi un tikai Ministru padomei.

E.Kide: Vai jūs nevarat pastāstīt, kā tas praktiski rajona mērogā notiks? Vai rajonos finansu jautājumus, budžeta jautājumus risinās kaut kāds Ministru padomes departaments? Kā tas praktiski notiks? Līdz šim izpildkomitejas priekšsēdētājs sasauca daļu priekšniekus un rīkoja. Kas tagad sasauks un rīkos?

D.Skulte: Mēs domājam, ka nevaram tik vienkārši pieiet... kas sasauks un īstenos noteiktas funkcijas, kuras būs jānorobežo. Mums būs šie četri likumi, kas reāli sadalīs šo varu: pagasta likums, pilsētas likums, rajona likums. Diemžēl varbūt būtu labāk, ja mēs šos likumus skatītu kopā. Taču laiks negaida un situācija būs tāda, ka, izskatot rajona likumu otrajā lasījumā, jau pirmajā lasījumā būs likums par Ministru padomi. Tad daudzi šie jautājumi tiks noņemti. Patlaban šķiet, ka pazūd šīs valsts funkcijas un mehānisms izjuks. Taču te ir tā skaidri nošķirts: ir pašvaldības jautājumi, kas saistīti ar dzīves organizēšanu uz vietām, un ir šie valsts pārvaldes jautājumi. Ja mēs atkal gribam saplūdināt kopā, deleģēt šīs tiesības (starp citu, ir arī tādas domas, ka Godmaņa administrācijas pārstāvis rajonā būs padomes priekšsēdētājs), tad izjūk visa pašvaldību koncepcija, tad atkal ir tā pati varas padomju struktūra.

E.Kide: Un pēdējais jautājums: vai jūs esat paredzējuši, ka bez valdes algotiem cilvēkiem rajonā vēl būs kāds pārvaldes aparāts, kas veiks tās pašas funkcijas? Vai tas neveidos tādu pašu aparātu, kāds jau bija, proti, izpildkomitejas?

D.Skulte: Savu funkciju realizēšanai, kuras ir ļoti sašaurinātas, rajona līmenī būs šis aparāts. Savu iespēju robežās to lems rajona padomes: pašvaldības jautājumu risināšana, nevis valsts pārvaldes jautājumu risināšana. Tas netiek reglamentēts. Tieši tāpat kā mēs jau nobalsojām pilsētu un pagastu likumā. Proti, lielajās pilsētās– Daugavpilī, Ventspilī– šis izpildaparāts netika reglamentēts. Rajonos šo lietu mēs tomēr gribam reglamentēt. Es domāju, ka ir jādod tiesības izpildinstitūcijas veidot pašai padomei.

E.Kide: Vai ar Godmaņa vadīto aparātu nesaplūdīs kopā?

D.Skulte: Kopā nekādā gadījumā nevar saplūst, jo tas ir konceptuāls jautājums. Ir atsevišķi jautājumi, kuri var tikt deleģēti pašvaldībām. Tas likumā ir ierakstīts. Šis jautājums jādeleģē Ministru padomē, un konkrētā formā jāizstrādā šī mijiedarbība.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs arī gribēja kaut ko piebilst. Nākamais runās deputāts Černajs.

J.Škapars: Es gribētu teikt, ka rajona posmā trīs gadu laikā izveidosies valsts pārvaldes institūcijas. Taču tās sāk veidoties jau tagad. Tās ir: finansu inspekcija, acīmredzot lielā mērā tās būs saistītas ar policiju, kā arī vairākas citas nodaļas, kuras pakļausies tikai republikas institūcijām, ministrijām un tamlīdzīgi. Cik es zinu, šobrīd Valkas un vēl citos rajonos šīs nodaļas koordinē rajona padomes priekšsēdētājs, tas ir, sanāk kopā un pārspriež šos jautājumus. Citādi tās jau ir valsts pārvaldes institūcijas. Tātad tās ir šķirtas institūcijas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Albertiņa, nākamais– deputāts Šteins.

S.Albertiņa: Sakiet, vai jums neliekas, ka tas ir ļoti jocīgi, ka tā ir tikai tāda naudas šķiešana, ja valde noteikti būs algots dienests? Visi uz to cer, visi uz to jau ir sagatavojušies, ka valdei ir paralēla funkcija– koordinēt izglītības jautājumus, medicīnas jautājumus un tamlīdzīgi. Taču vienlaikus jau ir deleģēti Izglītības ministrijas un Veselības aizsardzības ministrijas pārstāvji. Vai jums nešķiet, ka tas ir par dārgu? Vai tas maz ir to vērts? Naudiņa, naudiņa! Jūs likumā rakstāt, ka to segs pagastu un pilsētu pašvaldības. Kolēģi, nesegs! Vai jums neliekas, ka perspektīvākais deputāts ir jau nulle?

D.Skulte: Es gribētu atbildēt mazliet plašāk, proti, mums asinīs iezīdies šis demokrātiskā centrālisma variants, ka līdz pašai apakšai, līdz pagasta padomes sekretāram, pagasta padomes deputātam ir valsts varas pārstāvis, kas savā teritorijā realizē valsts varu. Es domāju, tā ir grūta lieta– nošķirt valsts pārvaldes jautājumus no vietējo iedzīvotāju pašorganizēšanās jautājumiem. Ja skatāmies nākotnē, redzams, ka būs šīs valsts institūcijas, būs valsts pārstāvis.

Pārejot jau uz apriņķa modeli, gribu teikt par koncepciju, par kuru mēs daudzmaz esam vienojušies, proti, par valsts varas pārstāvi– apriņķa vecāko, kad būs tikai viena līmeņa pašvaldība. Vai tas ir dārgi vai lēti, protams, tas ir sarežģītāk, ja ir dotācijas no budžeta. Tas ir skaidrs. Es ļoti labi saprotu Grūbes kunga uzdoto jautājumu. Taču, ja mēs budžetu veidosim pēc citiem principiem, tad nebūs iespējams rajona līmenī turēt desmit algotus valdes locekļus. Būs taču vēlētāju finansiālās iespējas, šo vēlētāju kontrole, tas ir, jābūt šai mijiedarbībai. Ja vēlētāji neprotestē un ir ar mieru maksāt nodokļus, lai rajona posmā uzturētu 100 vai 200 cilvēkus, tad to varētu darīt. Ja mēs gribam būt demokrātiski, tad jābūt demokrātiskiem līdz galam.

S.Albertiņa: Jūs jau saprotat, ka viņi ar to nebūs mierā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Šteins, nākamais– deputāts Seleckis.

V.Šteins: Spriest par to, vai vēlētāji būs mierā vai nebūs mierā, mēs zinām, ko tas nozīmē. Es saprotu, ka valsts pārstāvjiem rajona līmenī nepieciešamas finansu inspektora funkcijas. Vai jūs izskatījāt apstākli, ka to padomi likvidējam kā tādu un tās vietā ir saskaņošanas jeb koordinācijas padome, ko veido pagasta pārstāvji vai pagasta vecākie?

D.Skulte: Jā, tika izskatīts šis variants. Mēs uzskatām, ka šis jautājums ir perspektīvs. No darba kārtības tas nav noņemts. Arī komisijā mūsu domas īpaši nedalījās, proti, ka pašreizējā pārejas periodā– šos trīs gadus– jau ievēlētajām rajona padomēm tomēr vara jānodod pirmā līmeņa pašvaldībām– pagastam un pilsētai. Jāizveido saskaņošanas institūts, kas būs, kamēr viņi uzsāks šo darbu un izstrīdēsies, kamēr paies šie trīs gadi. Risinot varas jautājumus, īpašuma jautājumi var netikt risināti.

V.Šteins: Tieši otrādi: vai vidējais posms, rajona posms, nebūs traucēklis ne tikai budžeta ziņā, naudas līdzekļu ziņā, bet tieši šīs pārkārtošanās ziņā?

D.Skulte: Es domāju, ka te var atbildēt divējādi. Protams, ka atsevišķos jautājumos būs problēmas, bet es negribu uzskatīt, ka visi rajonu deputāti, kuri arī ir vēlēti tajos pašos pagastos, būs tie lielie ienaidnieki saviem pagastiem. Es negribu tam ticēt. Es domāju, ka reālajā dzīvē tā nebūs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Seleckis.

V.Seleckis: Vai rajona vadītājs būs kāds Ministru padomes iecelts prefekts vai priekšnieks?

D.Skulte: Jā, Ministru padomes likumā tāda koncepcija būs. Diemžēl Ministru padomes darba grupā šīs domas bieži mainās. Bija priekšlikums, ka Ministru padome varētu iecelt savus pilnvarotos pārstāvjus jeb prefektus, kas būtu apriņķa vecākā pirmsākums. Taču šīs domas mainījās, koncepcija kļuva mazliet citāda. Katrā ziņā par minēto jautājumu jādiskutē šajā pašā zālē, kad tiks apspriests likumprojekts par Ministru padomi, izvēloties lietderīgāko ceļu.

V.Seleckis: Tātad tomēr tāda cilvēka nebūs, bet gan padomes priekšsēdētājs, kas, kā šeit paredzēts, nebūs tiesīgs iejaukties ne izglītības jautājumos, ne finansu nodaļas darbā, kā arī citu nodaļu darbā. Kas tad praktiski rajonā visu šo nodaļu darbību koordinēs un vadīs? Vai tās katra darbosies savā virzienā?

D.Skulte: Tieši par šo jautājumu mēs diskutējām ar jūsu komisijas priekšsēdētāju Laķa kungu un arī ar Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas priekšsēdētāju. Rezultātā vienojāmies, ka precīzi jāparedz, kādas pilnvaras tiek uzticētas rajona līmenī pašvaldībām, kādas jāveic varas pārstāvjiem. Diemžēl šie likumi nav tādā kondīcijā, lai mēs tos varētu precīzi saskaņot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kinna.

J.Kinna: Cienījamo autor! Ja mēs koncepcijā esam nobalsojuši par to, ka rajona līmenī pakāpeniski ejam uz to variantu, ko piedāvāja Šteina kungs, tas ir, ka ir pārstāvji vai koordinatori, tad kāda jēga šobrīd transformēt esošās padomes un izpildkomitejas, radīt institūtu, kuram pēc kāda laika mēs tomēr pateiksim: “Nu zēni, tagad gan ejiet mājās!” Vai jūs nebaida kontekstā ar privatizāciju, kas jau praktiski ļoti grūti pakļaujas kontrolei, un arī ar zemes reformu tā reālā bezvaras situācija, kas būs šajā transformācijas periodā?

D.Skulte: Es domāju, ka jūs pats atbildējāt uz savu jautājumu. Te ir divas pretrunas, pretrunīgas puses. Mēs esam pieņēmuši koncepciju, ka jāpāriet uz viena līmeņa pašvaldību. Bet šo trīs gadu laikā mums būs nepieciešamas šīs rajona līmeņa institūcijas jūsu minēto jautājumu, proti, zemes reformas, īpašuma konversijas, risināšanai. Tātad minētajā laika periodā līdz jaunām vēlēšanām ar šīm lietām nodarbosies padomes. Mēs nesen esam nobalsojuši par koncepciju, ka, likvidējot rajonu padomes, vienkārši tiek transformētas šīs funkcijas, pārdalot varu par labu pagastiem un rajonu pilsētām. To mēs varēsim izdarīt, pieņemot likumus par pagastu un rajonu pilsētu. Rajonu mēs aiztiekam tādēļ, ka izveidojusies divu varu situācija, kad nav iespējams efektīvi risināt valsts pārvaldes jautājumus ar izpildkomiteju starpniecību. Tāpat nav efektīvi– piespiest rajonu padomes komandēt izpildkomitejas, kas ir divējādā pakļautībā. Šajā situācijā nav nošķirti kompetences jautājumi. Mēs zinām, ka par šiem jautājumiem notiek ļoti lieli strīdi, rodas lieli konflikti.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošana beigusies. Rīt no rīta turpināsim debates.

Pēc astoņām minūtēm sāksies valdības informācijas stunda. Sakaru ministrs Videnieka kungs sniegs jums informāciju par Sakaru ministrijas darbu.

P.Videnieks, sakaru ministrs: Vispirms atļaujiet teikt paldies, ka jūs veltāt savu laiku sakaru jautājumiem. Tas ir ļoti patīkami. Šovakar es gribētu ziņot par sakaru attīstību. Mēs pamatojamies uz valdības programmu, kurā paredzēti mūsu uzdevumi tuvākajiem diviem trim gadiem, kā arī metodoloģija, mūsu darba organizācija, lai risinātu tehniskos un ekonomiskos jautājumus, piesaistot klientu naudu, ārzemju kapitālu un attīstot šos sakarus.

Tātad pirmais– valdības programmā paredzētie uzdevumi. Runāšu ļoti īsi. 1990.gadā republikā bija paredzēts uzstādīt 60 tūkstošus telefona aparātu. Zemnieku saimniecībām paredzēti 400 apa­rāti. Tātad turpinām pievērst uzmanību zemnieku saimniecību telefonizācijai. Paredzējām 1990.gadā palielināt starptautisko sakaru jaudu, 1991.gadā– nodrošināt telegrāfa un teleksa pakalpojumus; 1990.gadā un 1991.gadā– strādāt ar ārzemju firmām, lai saņemtu dažādus priekšlikumus par starptautisko telefonu sakaru uzlabošanu, piesaistītu VEF komutācijas sistēmas izgatavošanā. Tie ir galvenie uzdevumi.

Tālāk– 1990.gadā bija paredzēts nodrošināt paātrinātos starptautiskos pasta pakalpojumus, mainīt vairākus starptautiskos pasūtījumu maršrutus, izmantojot Rīgas starptautiskās aviolīnijas, saīsināt pasta sūtījumu piegādes laiku Rīgā un republikā, sākt darbu elektronpasta attīstībā. Ir uzdevums piesaistīt budžetu, piesaistīt klientu kapitālu, piesaistīt ārzemju kapitālu. Panākt, lai būtu atvieglojumi 20–25 procenti no peļņas, tas ir valdības programmā. Vairākiem pakalpojumiem paredzēts palielināt tarifu maksu, lai varētu uzlabot mūsu sakaru infrastruktūru, tālāk attīstīt dažādu veidu uzņēmumus, iesaistīt ārvalstu uzņēmumus un firmas, veidot kopuzņēmumus, izmantot papildu līdzekļus un ārējos līdzekļus finansēšanai. Sakaru organizēšanai izveidot Rīgas augstskolu, Zinātņu akadēmijas un VEF speciālistu zinātnisko padomi. Aktivizēt sadarbību ar VEF, veidot konsultatīvu padomi ar Lietuvu un Igauniju. Turpināt darbu Vispasaules pasta un starptautisko elektrosakaru savienībā, atgriežoties tajā. Tas ir ļoti īsi par šiem uzdevumiem, kuri ietverti valdības programmā. Sakariem tajā atvēlētas trīs līdz četras lappusītes. Tātad es gribu pildīt tos darbus, izpildīt tos papilduzdevumus, kurus izvirzījusi valdība un pieņēmis parlaments.

Turpināšu apskatīt pamatjautājumus, proti, telefonu sakarus, starp­tautiskos sakarus, pasta sakarus, kā arī finansēšanas avotu apjomus un organizatoriskos pasākumus, kuri ir ļoti būtiski, lai mēs nodrošinātu rezultātus.

Vispirms runāšu par telefonu sakariem. 1990.gadā telefona tīkla abonentu skaits republikā pieauga par 22 tūkstošiem. Šobrīd republikas telefonizācija, ja vērtē pasaules mērogā, atrodas starp Izraēlu un Spāniju. Kā jūs redzat, aiz Latvijas ir Ķīna, bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika, Koreja, Čehija, Dienvidslāvija, PSRS, Argentīna un Venecuēla.

1990.gada dati zināmā mērā ir nosacīti, bet tie parāda, ka mūsu infrastruktūrā telefonu skaits ir relatīvi liels. Cits jautājums, ka to kvalitāte šodien ir neapmierinoša. Tāpēc, analizējot Latvijas telefonu tīklu kvalitatīvā aspektā, mēs redzam, ka mums šodien ir 6094 līnijas. Telefonizācijas intensitāte mūsu republikā uz 100 iedzīvotājiem: Talsi ir labā situācijā, sliktāks stāvoklis ir Ludzā, Balvos un Gulbenē, mums ir 27,4 telefoni uz 100 iedzīvotājiem. Savu rindu gaida 190 tūkstoši iedzīvotāju.

Šodien mēs veicam darbu, pirmām kārtām strādājot ar VEF, risinot jautājumu, lai izmantotu tās potenciālās iespējas, kas šodien ir mūsu republikā modernās sakaru aparatūras ražošanā. Līdz 1995.gadam mums ir izstrādāti stratēģiskie plāni gan par to, kas mums jāsasniedz tehniski, gan par to, kas mums nepieciešams finansiāli. Šajā gadā VEF 8 tūkstošu numuru vietā mums dod 20 tūkstošus. Tātad praktiski galvenokārt balstāmies uz VEF aparatūru.

Kas attiecas uz zemnieku saimniecībām, tad iepriekšējā gadā tika uzstādīti 390 telefoni plānoto 400 vietā. Tas tādēļ, ka mēs nesaņēmām 100 radiopagarinātājus. Šajā gadā zemnieku saimniecībās mēs esam iecerējuši nopietnu darbu, jo papildus esam saņēmuši 200 kilometrus kabeļu, kas vēl papildus plānotām 500 saimniecībām dod iespēju apkalpot vēl aptuveni 105 saimniecības. Mēs sadarbojamies ar rūpnīcu izgatavotāju Vladimirā, lai saņemtu pirmos radiopagarinātājus. Mūsu zemnieki varēs redzēt, kādu preci mēs piedāvājam par šo naudu– 8 tūkstošiem. Mēs lēšam, ka varētu dot papildus no 300 līdz 500 telefona aparātiem. Šim pasākumam vajag 1,7 miljonus rubļu.

Kas attiecas uz šo lauku infrastruktūru, tad sākotnēji no budžeta mums bija iecerēti 12 miljoni. Tie būtu ieguldīti tikai atpalikušo rajonu telefonizācijā. Diemžēl 12 miljonu vietā parlaments izdalīja tikai 5 miljonus. Tādēļ tikai tur, kur ir šīs melnās atzīmes, mums būs iespējams no budžeta finansēt un šos atpalikušos rajonus jeb reģionus nodrošināt ar modernām centrālēm, tātad nodrošināt telefonsakaru infrastruktūras uzlabošanu.

Nopietns darbs ir uzsākts Cēsīs, kur tiek ielikts ciparu elektroniskais tīkls, kas balstās pilnīgi uz elektroniskām centrālēm. Šeit būtībā aiziet visa nauda, kuru dod no budžeta. Lai Latvijā veidotos pirmais ciparu tīkls ar VEF telefonu centrālēm, kam nepieciešams mūsu republikas inženieru intelekts, ir vajadzīgi 3,5 miljoni, bet pagaidām ir 1,5 miljoni. Uzskatu, ka tas ir vajadzīgs programmu nodrošinājumam un sistēmu nodrošinājumam. Es vēlreiz pasvītroju, ka šogad mēs varam ieguldīt 24 miljonus plus 5 miljonus no budžeta, kas diemžēl šai infrastruktūrai ir pamaz.

Tātad kādas ir mūsu galvenās problēmas. Pirmkārt, galvenā problēma ir aparatūras nodrošinājums, kurš šobrīd attiecīgajos gados, kā jūs redzat, sastāda 26, 39 un 63 tūkstošus. Lai mēs nodrošinātu kopīgās jaudas pilsētās un laukos, VEF no tām dos apmēram 70 procentus. Otrkārt, līdz ar to rodas nākamais svarīgākais jautājums– kabeļu iegāde, kas ir ļoti problemātiska– kabeļu ražošana Padomju Savienībā saistīta ar lielām grūtībām, jo kabeļu izolācijas materiāls ir no vara. Mums ir aplēse 1991., 1992., 1993., 1994. un 1995.gadam.

Otrs būtiskākais un grūtākais jautājums ir komutācijas tehnikas iegāde. Tās ir tehniskās problēmas, kuras mums šobrīd ir jāatrisina, lai varētu izpildīt izvirzītos stratēģiskos plānus. Tos ir radījuši reģionu vadītāji, uzņēmumu vadītāji, vadoties pēc tā, ka viņiem vajadzīga šī attīstība, lai spētu nopelnīt, palielināt peļņas un pakalpojumu maksu. Tas ir primārais, lai varētu eksistēt uzņēmējdarbība.

Tātad paliek divas problēmas. Viena– materiāli tehniskā apgāde (pie kuras es vairs neatgriezīšos, pie finanšu problēmām es atgriezīšos, jo tā attiecas uz visu nozari). Otrais jautājums, kuram es gribētu pieskarties, tie ir starptautiskie telefonsakari. Šie sakari pie mums zināmā mērā ir attīstījušies. Šobrīd Latvijā tie izskatās šādi: var piezvanīt no Rīgas uz Maskavu vai uz starptautisko telefonu tīklu caur 13 manuāliem kanāliem. Gadā mums ir 190 tūkstoši sarunu ar dažādām valstīm. Vidējais sarunu ilgums ir 10 minūtes. Mēs lēšam, ka būtībā šis pieaugums varētu būt pieckārtīgs. To šis kanāls nespēj attīstīt. Valdības programmā bija paredzēts pieaugums, kas ir izpildīts. Proti, deviņu kanālu vietā ir 13. Kopīgā jauda pieaugusi apmēram par 55 procentiem. Taču, ņemot vērā saimniecisko aktivitāti, tas ir nepietiekams.

Lai būtiski uzlabotu starptautisko sakaru infrastruktūru, jūlijā tika izstrādāti priekšlikumi par to, ko mēs gribam republikā sasniegt, proti, kāda ir mūsu republikas vieta, kāds ir mūsu sakaru stāvoklis šodien, kāda ir mūsu infrastruktūra. Mēs gribam sasniegt labākus starptautiskos sakarus, radīt mobilo šūnu sakarus, radīt ciparu tīklu. Šis materiāls tika izsūtīts visām lielākajām pasaules firmām– amerikāņu, zviedru, Eiropas firmām. Tika veikts intensīvs darbs, kura rezultātā šodien būtībā ir palikušas divas firmas– Skandināvijas “Swedishtelephon” kopā ar somiem un amerikāņu otra lielākā firma “USA-sprints”. Mūsu tehniskie speciālisti gan no universitātes, gan no Zinātņu akadēmijas kopīgā darbā radījuši programmas un tehniskos projektus par Latvijas telefonu tīklu un telefonu infrastruktūras attīstību. Tātad šā darba rezultātā šobrīd kopā ar zviedru firmu “Swedishtelephon” parakstīts saprašanās protokols, kas paredz ieviest Rīgā no jūnija mobilo šūnu telefonu tīklus. Diemžēl pirmais solis gan ir neliels. Šis solis ietver vienu šūnu, proti, Rīgā radio saiti ar abonentiem. Sākumā mēs lēšam, ka varētu būt 100–200 abonentu. Diemžēl abonenti, kuri var maksāt valūtu, pagaidām ir pieteikušies apmēram 50. Struktūra ir šāda, ka caur analogiem kanāliem, caur Tallinu iziet uz Helsinkiem un ieejam pasaules tīklā. Būtībā šis mobilais tīkls jebkuram abonentam dod iespēju iziet uz pasaules starptautisko tīklu.

Varbūt īss komentārs par to, kas tad ir šis mobilais tīkls. Mobilais tīkls pasaulē ir plaši pazīstams. Tas izskatās strukturāli šādi (rāda zīmējumu). Jūsu teritorija ir sadalīta šūnās. Jūs kā abonents vienmēr tiekat apsekots. Vienalga, kur arī jūs atrastos, jūsu telefons ir pieslēgts telefona centrālei. Jūs tiekat apsekots, vai jūs vēlaties runāt. Tātad šis tīkls var būt mobils jeb fiksēts caur radio kanālu. Šī saite tālāk atļauj ieiet telefona tīklā.

Ja paskatās uz šo pasaules līmeni, tad notikumi ir risinājušies šādi: 1981.gadā radiotelefona ideja piedzima, 1989.gadā bija 7 miljoni abonentu, šodien jau ir 12 miljoni abonentu. Pasaulē ir vairākas šādas sistēmas– ir Austrālijā, ir Amerikā. Mēs esam izvēlējušies sistēmu, kas aptver visu Skandināviju, aptver daudzas Eiropas valstis. Mēs uzskatām un ceram, ka tie abonenti jeb tie tūristi un biznesmeņi, kuri brauks uz Latviju, varēs sekmīgi lietot savus radiotelefonus. Ja veras pasaules mērogā, tad dažādās valstīs šīs sistēmas ir dažādas. Mēs noklāsim zonas, kurās mēs varētu uzturēt radiotelefona sakarus. Tāda ir šī tehniskā pieeja.

Kas attiecas uz tālāko attīstību, tad tā ietver otro soli, kurš tehniski varētu būt gada nogalē vai jaunā gada sākumā. Tad Rīgā mums būs komutācijas centrāle, mezgls, un jebkurš, vispirms jau rīdzinieks, var kļūt par radiotelefona abonentu. Viņš varēs iziet gan uz šo publisko tīklu, proti, Latvijas, Savienības tīklu. Izpildot zināmus apmaksas noteikumus, abonents caur satelītu vai caur Tallinu varēs iziet arī uz starp­tautisko tīklu. Kanāls Tallinā darbojas. Tātad tas ir šis otrais solis.

Kāda ir mūsu gatavība? Jāparaksta protokols par tīkla ekspluatācijas uzsākšanu, negaidot kopuzņēmuma nodibināšanu. Kopuzņēmums mums būs ar ierobežotu atbildību. Dibinātāji ir Rīgas Telegrāfa un telefona centrāle, VEF un radio un televīzijas uzņēmums. Kapitālieguldījumi būs ārzemju. Patlaban skaitlis, ko es saku, nav domāts publikācijai. (Nerunā mikrofonā.) Tā ir tā pirmā komercija.

Latvijā mobilā šūnu tīkla attīstība izskatītos šādi: pirmā bāze mums ir Rīgā, Latvijā ir radioreleju līnija, uz kuras pamata radīsies pirmās lauku bāzes stacijas, kas strādās ar Rīgā izvietoto centrāli. Šo darbu veiks kopuzņēmums, kurš plāno iegūt labu peļņu.

Nākamais principiālais jautājums: izvēloties Rietumu partneri starptautiskajos sakaros, mēs izvirzījām jautājumu, ka nevaram risināt šo mazo problēmu, nedomājot par Latvijas tīklu infrastruktūru. Tāpēc mēs izvirzījām zviedru firmai, kurā strādā 70 000 cilvēku (tātad liels sindikāts, kura gada aprite ir ap 20 miljardiem), jautājumu par līdzdalību Latvijas infrastruktūras tīkla attīstībā. Jautājums ir ļoti komplicēts. Esam iesnieguši Latvijas stratēģisko attīstības plānu, kas būtībā ietver šādus pamatpunktus: Rīgas attīstību, 38 000 līnijas telefoncentrāļu izdali. Rīgas tīkla attīstība dotu pieaugumu no 23 miljoniem savienojumu līdz 37 miljoniem. Ar to mēs partneriem parādām, ka mums ir tirgus. Tas ir pirmais jautājums.

Otrais jautājums ir tas, ka mēs lūdzam savu Rietumu partneri šajā laikā novecojošo ANTS centrāli nomainīt ar moderno elektrocentrāli, radīt optiskās līnijas un uzlikt ciparu tīklu. Aicinām partnerus izskatīt jautājumu par jaudīgas optiskās līnijas būvi Baltijas republikās, lai šī līnija izietu uz Helsinkiem un Kopenhāgenu, lai arī būtu tiešā izeja no Rīgas. Mēs ar partneri radām abpusēju izdevīgumu, proti, partnerim būtu jāiegulda 14 miljoni dolāru, lai nomainītu Rīgas Telegrāfa un telefona centrālē veco tehniku. Tam vajadzētu 26 miljonus dolāru, bet starptautiskie telefonsakari dotu peļņu 33 miljonus rubļu. Starptautiskie zvani no Skandināvijas valstīm dotu 13 miljonus dolāru un no citām valstīm– 39 miljonus dolāru. Tas ir mūsu biznesa piedāvājums. Ar šo ārzemju firmu šodien ir parakstīts dokuments par to, ka mēs 27.maijā uzsākam ļoti nopietnas kopīgas studijas par šā stratēģiskā plāna realizācijas iespējām. Proti, tiks studēts stratēģiskais plāns, kas ietver visu mūsu tīklu, mūsu vadības principus, mūsu plānošanu, tarifus, apmācību, tātad visu šo infrastruktūru. Līdz septembrim darbs ritēs vairākās grupās. Kopā ar saviem kolēģiem septembrī es varēšu dot atbildi, vai ārzemju partnerim būs ieinteresētība turpināt šo darbu. Patlaban parakstītais protokols paredz, ka zviedru firmas stratēģiskajos plānos ietilpst Latvijas sakaru infrastruktūras attīstība.

Vēl divos vārdos piebildīšu, ka šis kopējais darbs dzimst Tehniskajā padomē, kura pulcējas ik nedēļu. Šajā padomē ietilpst Rīgas Tehniskās universitātes speciālisti, Zinātņu akadēmijas Elektronikas un skaitļošanas institūta, Fizikālās enerģētikas institūta, sakaru klana pārstāvji un VEF pārstāvji. Es gribu teikt, ka ir ļoti svarīgi, lai mūsu mazajā zemītē nerastos vēl 10 dažādi projekti. Mēs iztērējam nelielas summas, nenodrošinot šo vienoto infrastruktūru. Sakari tomēr ir vienoti. Tāpēc pulcējas šie cilvēki un veic koleģiālu darbu.

Pasta sūtījumi un pasta sakari. Šajā jomā, pirmkārt, ir panākts, ka Rīgā darbojas paātrinātais starptautiskais sakaru pasts. Otrkārt, ar Zviedriju, Dāniju un Somiju izdevās vienoties par to, ka šīs valstis pieņem mūsu pasūtījumus tieši. Analizējot pasta sūtījumu ceļu uz Latviju un no Latvijas, redzami ļoti interesanti momenti. Proti, mēs no Zviedrijas saņemam 2,5 tonnas mēnesī, no Latvijas tiek sūtīti tikai 570 kilogrami. Somi mums sūta 2,7 tonnas, bet mēs sūtām 120 kilo­gramus. Tātad mēs pelnām valūtu, kura šobrīd nenonāk mūsu kabatā. Taču esam nodrošinājuši, ka caur Zviedriju, Somiju, Dāniju, Norvēģiju mums ir tiešais pasts ar visām Skandināvijas zemēm. Tātad ir samazinājies laiks no pusotra, diviem mēnešiem līdz 10 dienām, taču ar noteikumu, ja tiek sūtīts aviopasts. Dažkārt tiek sūtīts tā sauktais otrās klases pasts. Tad brīnāmies, kāpēc šie sūtījumi iet lēnām.

Man jāsaka, ka tas ir pirmais cēlonis, jo vēl ir daudz sūdzību, bija arī publikācijas presē. Es apstaigāju visus darbiniekus, mēs izrunājāmies par to, kāpēc tiek bojātas, uzplēstas pakas. Ir ļoti daudz sarežģītu jautājumu, bet parlamentam es gribu ziņot par diviem. Pirmais– izveidojies nenormāls stāvoklis, jo mūsu vēstules Maskavā gaida rindu mēnesi vai divus mēnešus. Ar katru reisu no Maskavas tiek vesti tikai 150 kilogrami. Tādēļ rodas rinda. Šādu stāvokli nevar saukt par normālu. Amerika ir viens no mūsu pirmajiem klientiem, kura saņem mūsu sūtījumus. Tātad tas ir ļoti saspringts, nepatīkams stāvoklis.

Otrais– muitas un pasta darbinieku godīgums. Detalizēta saruna un apspriede ar minētajiem darbiniekiem neļauj secināt un stingri teikt to, ka šie darbinieki ir vainīgi. Jo ir ļoti daudz starpposmu, proti, šoferi, vadītāji, nesēji un tā tālāk. Lai šo procesu padarītu maksimāli pārskatāmu, pieņemti šādi lēmumi: pirmkārt, katram muitniekam jābūt personīgam zīmogam ar uzvārdu jeb ar precīzu reģistrācijas numuru. Gadījumā, ja kaut kas tiek saplēsts un atvērts, tad būs skaidri redzams, kurš konkrētais darbinieks to ir darījis. Tas pats attiecas arī uz pasta darbiniekiem. Otrkārt, profesionāli cilvēki saka, ka no pasta maisiem var noraut kontroles sasējuma daļas. Tādēļ tās tiks izveidotas ar cauršuvi, kas nekādā gadījumā veikliem cilvēkiem neļaus iekļūt pasta maisos; trešais– es ceru, ka ar muitu tiks parakstīts dokuments, ka muita vēstules, kas sūtītas ar ātro pastu, nevērs vaļā. Tātad attiecībā uz šiem pasta sūtījumiem tiks izplatīta starptautiskā vienošanās. Problēmas ir, bet, kā ziņoju, tiks strādāts, lai tās novērstu tuvākajos mēnešos.

Pagājušajā gadā tika laista klajā pirmā aploksne. Mēs esam parakstījuši vienošanos ar lielāko daļu republiku, tajā skaitā ar Ukrainu, Krieviju un Baltkrieviju, ka mēs šīs aploksnes varam drukāt un varam lietot. Minētās aploksnes jūs jau esat redzējuši. Nedaudz esam nopelnījuši valūtu, pārdodot pirmās aploksnes (tās bija ar karodziņu). Lai varētu drukāt pirmās markas, ir sagatavota visu jauno marku, tā teikt, kolekcija. Ja ir interese, varu vēlreiz parādīt. Tātad astoņām markām autori ir Dišlers un Kirke. Dišlers zīmējis Brīvības statuju, puiši taisīja vienu no lata variantiem. Leipcigā būtu saskaņota visa tehnoloģija un cena. Ir pircēji, kas mums renovēs valūtu, var teikt, kā kolekcionāriem. Taču šobrīd problēma ir šis juridiskais aspekts, proti, kā mēs šīs markas varam pasūtīt un ievest Latvijā, jo PSRS muita pagaidām izvirza prasību, ka tā ir naudaszīme, varētu teikt, zināmā mērā, vērtszīme. Tātad šī problēma ir, kuru mēs pagaidām esam risinājuši, laižot klajā markoto aploksni. Tātad tas ir ļoti ienesīgs bizness, tā ir liela peļņa, kas pastam sniegtu lielu palīdzību. Ir sastādīti biznesa plāni.

Finansēšanas avoti un apjomi. Pats pirmais un galvenais finansēšanas avots ir mūsu klients. Tarifu grozījumi viesa cerību, ka nozares attīstībai mēs dodam papildus 10 miljonus. Diemžēl ienākumu un izdevumu analīze izvirza ļoti nopietnu jautājumu. Budžeta palīdzība labākajā gadījumā var būt lauku rajoniem. Mēs ārkārtīgi nopietni esam izskaitļojuši šo attīstību, šo vajadzību. Šobrīd būtībā ir dilemma: mainot avīžu piegādes tarifus, ciešam zaudējumus 9 miljonus rubļu. Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Mēs atdalām pastu no sakariem. Visu laiku tie tika skaitļoti kopā. Pasts būtībā ir miris. Tam nav attīstības. Mēs dalām uz papīra, lai redzētu, ko pasts pelna. Tātad jaunā cena par marku ir 15 kapeikas. Šai cenai jānodrošina, lai Rīgas Centrālā pasta šķirošanas dienests strādātu divās maiņās. Tādējādi šis process vairs neaizkavētos. Mēs atjaunotu visas pasta nodaļas, ieviestu modernu tehnoloģiju. Tādēļ ir izskaitļojums, ņemot vērā inflācijas procentu, ko piecos gados vajag komutācijai, ko pastam, ko citiem pasākumiem.

Ļoti aktuāls jautājums ir par starppilsētu sarunām republikā. Tās maksā 5 kapeikas, bet mēs domājam, ka tām vajadzētu maksāt 10 kapeikas. Vēl jautājums par laikrakstu un žurnālu piegādi, ko veic pasts. Cenu izmaiņu dēļ mums nav pieņemami zaudējumi šajā nozarē. Šogad no budžeta 12 miljonu vietā mums bija izdalīti 5 miljoni. Es saprotu, ka normālas uzņēmējdarbības apstākļos šai budžeta summai jāsamazinās. Lai gan šajā gadā, manuprāt, šis lēmums varbūt nav gluži laikā, jo patlaban infrastruktūra ir vāja.

Trešais ienākumu avots ir ārzemju investīcijas. Kā jūs redzat, ir izdarīts pirmais solis, mēs gaidām otro soli. Es gribu pateikt atklāti, ka ar zviedriem vedam tiešo sarunu par to, ka mums ir otrs sāncensis. Ja viņš dos lielākus ieguldījumus, mēs dosim priekšroku šīs stratēģijas attīstībai Latvijā.

Tātad šie trīs avoti ir tie, kuri nodrošinās vai nenodrošinās pietiekami labu sakaru attīstību. Domāju, ka mums jācenšas sasniegt horizontu un jāakceptē šīs nelielās izmaiņas, lai varam akumulēt nepieciešamo naudu un nodrošināt sakaru infrastruktūras attīstību.

Attiecībā uz žurnāliem un avīzēm es gribu pateikt konkrētus skaitļus: par avīzi 1,6 kapeiku vietā ir 6 kapeikas, par žurnālu 8,3 kapeiku vietā ir 33 kapeikas. Sakaru ministrija raugās, lai dzimst alternatīvi uzņēmumi, kas šo pakalpojumu varētu izdarīt lētāk. Tas būtu labi un apsveicami, ja sāktos sacensība. Taču šodien pasts ir tādā stāvoklī, ka par citādu cenu tas šo pakalpojumu nevar sniegt.

Organizatoriskie pasākumi. Pats pirmais un galvenais ir tas, ka aptuveni 14 mēnešus mēs strādājam kopā ar uzņēmumu vadītājiem. Darbu sākām novembrī. Galvenais vadmotīvs bija tas, ka valsts gada plāna vietā ir līgums ar vietējām padomēm uz gadu. Ir arī stratēģiskais plāns par to, ar kuru vadītāju slēdzam līgumu tuvākajiem trijiem gadiem. Turklāt es gribu pasvītrot, ka, manuprāt, šeit ir viena no lielākajām kļūdām, kas notiek republikā visās nozarēs. Proti, mēs nenovērtējam to, kā apsaimnieko valsts īpašumu. Šodien valsts uzņēmumu vadītāji kļuvuši par personām, kuras būtībā ir galīgi demokratizētas un neatkarīgas. Tātad mēs neprasām to, ka jāpieaug šim nacionālajam produktam, jāpalielinās apjomam, jo tie ir tie līdzekļi, kas pieder Latvijai. Manuprāt, tas zināmā mērā ir šā krituma rezultāts. Tātad normāli ir jābūt valdei, kas izvirza uzdevumus izpilddirekcijai, kura nodrošina peļņas un pakalpojumu jeb produktu apjomu. Mēs nozarē ejam šo ceļu.

Es jums varu ziņot, ka šodien bija visas nozares vadītāju sanāksme. Tajā tika caurskatīti stratēģiskie plāni un darba līgumi. Pieaug peļņa, tātad pieaug arī vadītāja alga. Nobalsojot pieņēmām lēmumu, ka pa šo ceļu jāiet tālāk. Maijā un jūnijā beigsies darba līgumi, bet stratēģiskie plāni– jūlijā.

Vēl es gribu jums īsumā ziņot par to, ka mums ar pārējām republikām ir parakstīti līgumi par pastmarkām, par cenām, par savstarpējiem nolīgumiem ar visām PSRS republikām. Ar elektrosakaru savienības un Vispasaules pasta savienības vadību ir sarunas par mūsu statusa atjaunošanu šajās savienībās. Šīs sarunas ir beigušās rezultatīvi, un mēs ejam pa pareizo ceļu, proti, attīstām starptautiskos sakarus, piesaistām ārzemju firmas, darbojamies ar pastmarkām. Tas būs loģisks turpinājums šim darbam, jo politisko neskaidrību dēļ neviena no šīm valstīm nav gatava, atskaitot Dāniju, akceptēt mūsu darbību. Zviedrija un Somija mūsu pastmarku akceptam pieiet, tā teikt, ļoti bailīgi. Tātad to izdarīja vienīgi Dānija.

Noslēgumā man gribētos teikt, ka, manuprāt, ja tiks pieņemti pareizi lēmumi, mēs dabūsim pietiekamas investīcijas, ņemot vērā inflācijas attīstību, un izdosies atrisināt materiāli tehniskos uzdevumus, tad mēs varētu cerēt uz relatīvi sekmīgu to uzdevumu, par kuriem es jums tikko ziņoju, realizāciju.

Varbūt vēl burtiski trīs četras domas, kas man radušās, strādājot kopā ar vadītājiem. Vēlos, lai jūs saprastu, ka stratēģiskie plāni mūsu nozarē dzima ļoti grūti. Pasaules prakse, pieredze jeb akadēmiskā skola stratēģiskajā plānā ietver visu firmas filozofiju, darbinieku kompetenci, vadības stilu, informācijas bāzi, tehniskos risinājumus un plānošanas sistēmu. Tātad vienīgi tas viss kopā nodrošinās sekmīgu uzņēmējdarbību. Kāpēc es to saku? Mums pagāja trīs līdz četri mēneši, kamēr apmācījām vadītājus, tas ir, pagāja pirmais cikls. Sadarbojoties ar zviedriem, patlaban tuvojas nākamais cikls. Tāpēc man gribētos izteikt domu, ka, sastādot stratēģisko plānu, metodoloģiskā pieeja jebkurā nozarē un rūpnīcā, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīga. Un es gribētu teikt, ka tā ir faktiski tas avots, kas līdz privatizācijas īstenošanai var mums nodrošināt pieaugumu, ja varēsim panākt, ka nozaru vadītāji kopā ar uzņēmumu vadītājiem apsaimnieko šo pamatkapitālu un dod šo produktu. Tātad pirmais jautājums ir: stratēģiskais plāns kā mērķis, kā izpildvara, kas realizē un nodrošina šā darba izpildi.

Otrais. Manuprāt, mēs nozarēs neesam ārzemniekiem sastādījuši priekšlikumu paketi, biznesa jeb uzņēmējdarbības paketi, kas ļautu piesaistīt ārzemju kapitālu. Jo visas šīs sarunas, kas dažkārt notiek, kad brauc daži mūsu cilvēki, domāju, ka tās nav pietiekami dziļas. To rāda prakse, šī grūtā diskusija, kas ar ārzemju firmām notikusi sakaru jomā. Tāpēc es domāju, ka būtu lietderīgi un mērķtiecīgi, ja republikā būtu šo pamatpriekšlikumu pakete, kura parāda ne tikai mūsu izdevīgumu, bet parāda arī mūsu partneru izdevīgumu, tas ir, to, kur vajag ieguldīt naudu, kur var ieguldīt investīcijas, lai mēs saņemtu savu peļņas daļu un tiktu uzlabota mūsu infrastruktūra.

Trešais. Manuprāt, būtu jārada nelieli biznesa plāni un jādod iespēja presei vai cilvēkiem, lai viņi varētu sākt uzņēmējdarbību. Es redzēju, ka mūsu nozarē tas ir ļoti vājš posms: cilvēki nav spējīgi izrēķināt peļņu, ģenerēt domas par to, kā var palielināt pakalpojumu apjomu, kā var palielināt peļņas masu. Lai mēs iesaistītu savus sabiedrības locekļus uzņēmējdarbībā, es domāju, mums vajadzētu ģenerēt šādus biznesa plānus nelielās piecu līdz desmit cilvēku grupās.

Manuprāt, pats principiālākais jautājums, ka Latvijā būtu jābūt tautsaimniecības stratēģijai. Bekona vietā vēl atrastu mālu, koku, kas kļūtu par galveno mūsu tautsaimniecības attīstības jomu. Arī sakari būtu viena no tām. To varētu saukt par valsts politikas stratēģiju, kas ir visā pasaulē primāra, uz kuras var bāzēties, sastādot turpmākos stratēģiskos plānus.

Tās ir domas, kuras es atļāvos izteikt noslēgumā. Tās ir dzimušas pēdējo trīs četru mēnešu laikā, man strādājot savā nozarē, šajā darbā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, vai ir kādi jautājumi? Lūdzu– deputāts Dinevičs, nākamais– deputāts Freimanis.

J.Dinevičs: Man principā ir trīs jautājumu bloki. Pirmais– svarīgākais, ko jūs, manuprāt, pilnīgi neminējāt: vai bez tiem sakariem un bez tām sistēmām, par kurām jūs teicāt, vēl ir televīzija un radio, kas arī lielā mērā ir jūsu ministrijas kompetencē? Pašreiz nav skaidrs, kādā veidā janvāra dienās informācija no Latvijas operatīvi aizgāja uz ārzemēm. Vai tas notika tīras nejaušības vai apstākļu sakritības dēļ? Te ir jautājums par līniju uz Tallinu, lai varētu nodot šo informāciju.

Otrais– jūs esat monopols uz televīzijas kanālu pārdošanu vai izdalīšanu. Tātad kas ir pieteikušies un kam ir pārdoti šie televīzijas kanāli jau pašreiz?

Trešais– kam ir pārdots četru megavatu raidītājs, kurš šeit bija, kā zināms, alternatīvās televīzijas iedīglis? Arī visas šīs kompetences taču iet caur jūsu ministriju.

Kolēģi, vai pēc tam es vēl drīkstēšu turpināt? Man vēl ir vairāki jautājumi.

P.Videnieks: Pirmais jautājums attiecas uz šo kanālu, uz mūsu izeju ārpasaulē. Kā jūs redzat, kā pirmais mums ir ieprogrammēts un ielikts kanāls Tallina–Helsinki. Kopā ar somu sakaru administrāciju un kopā ar zviedru sakaru administrāciju tiek palielināta šī kanāla jauda. Tas ir ļoti principiāls jautājums, kurš nenotiek pirmajā, bet otrajā solī.

Otrs alternatīvs variants ir priekšlikums par satelīta sistēmas sprintu. Bet tās izveidošana ir atkarīga no tā, kas finansiāli būs lētāks. Tātad šis kanāls ir otrā soļa uzdevums, bet šis grafiks principā tiks nodrošināts otrajā solī, tas ir, gada beigās vai nākamā gada sākumā. Zināms, ka šie starptautiskie sakari, to pamatkanāli, kuri gāja caur Maskavu, ir neapmierinoši.

Kas attiecas uz monopolu, jāsaka, ka te valda pārpratums. Sakaru ministrijai nav monopola. Pirmkārt, esam saņēmuši licenci no PSRS Sakaru ministrijas, ka mēs varam rekonstruēt veco tīklu, būvēt jaunu komerctīklu, varam veidot kopuzņēmumus gan ražošanā, gan apkalpošanā. Šī licence ir izsniegta uz 15 gadiem. Tātad mēs lūdzam partnerus. Jūs redzat, ka jau ir parādījušās atklātās sistēmas somu un amerikāņu partneri. Mēs apsveicam jebkuru iniciatīvu grupu, kas var sākt strādāt.

Diemžēl ļoti grūts jautājums ir frekvenču izdošana: 450 Hz frekvence tika saskaņota ar armijas pārstāvjiem, tika saskaņota ar lidotājiem. Tas bija neapskaužams darbs. Mums ir šīs atļaujas. Mēs nevaram izdot, ja attiecas uz radio sakariem. Lai šodien dabūtu radio atļaujas, jāiet šis grūtais ceļš. Mēs to ejam. Cilvēkus, kuri grib dibināt jeb grib saņemt atļaujas, laipni lūdzam, jo Sakaru ministrijas uzdevums, kā es saprotu, ir veicināt šo aktivitāti. Jo vairāk būs aktīvu cilvēku un vairāk raidstaciju, un vairāk pakalpojumu, jo tas ir labāk un patīkamāk. Vēlreiz pasvītroju: frekvenču saņemšanas atļauja ir neapskaužama lieta un ļoti komplicēta. Šo atļauju izsniegšana patlaban nav mūsu kompetencē. Taču mēs esam izdarījuši visu, lai jebkādas vajadzīgās frekvences nodrošināšanā varētu virzīties uz priekšu. Es nevaru nosaukt, ka pašreiz būtu saņemti priekšlikumi par frekvenču atļaujām, atskaitot par “kulberu pimbersatu”. Arī tam Maskavā ir izdarīts pieprasījums.

Kas attiecas uz pārdošanu, es jums nevaru atbildēt. Šādu raidītāju neesmu pārdevis, jo ministrija nav saimnieciska organizācija. Pārdošanas faktu, ja tāds ir noticis, noskaidrošu, pēc tam jums atbildēšu.

Kas attiecas uz televīzijas sistēmas nosegšanu, jāsaka, ka daudzās vietās palielinātas raidītāju jaudas, ir izdarīti mērījumi. Ir programma un tiek veikts darbs, lai labāk nosegtu Latvijas teritoriju.

J.Dinevičs: Sakiet, vai Latvijas televīzijai ir iespējas pašreiz Latvijā iegūt vēl kādu raidīšanas kanālu?

P.Videnieks: Lūdzu, dodiet frekvenci, dodiet, ko vajag. Es darīšu visu, lai dabūtu atļauju kanālam. Kanālus šobrīd kontrolē PSRS Sakaru ministrija. Es gribu teikt, ka nav šo profesionālo priekšlikumu. Ir vēlmes, lai uzliktu “šķīvi”. Bet par “šķīvi”, kas uzstādīts uz jumta, jāmaksā vairāk nekā 20 000 dolāru tikai par raidošo staru. Kad cilvēki dabū zināt šo apstākli, ka šis kanāls maksā 20 000 dolāru mēnesī, tad viņi pazūd. Pieteikumu neesmu saņēmis.

Vēlreiz pasvītroju: mana filozofiskā pieeja ir tāda, ka apsveicu jebkuru aktīvu darbību. Mēs izdarīsim visu, lai dabūtu šīs atļaujas. Nav nekā labāka par aktivitāti. Tā ir sacensība par pakalpojumu masas palielināšanu.

J.Dinevičs: Tomēr man nav skaidrs. Latvijas televīzija pašreiz taču pārklāj Vissavienības otro kanālu, kurš raida mūsu programmu. Bieži, vai ne? Vai Latvijas televīzijai pašreiz ir iespējams bez kādiem “šķīvjiem” raidīt vēl vienā alternatīvā kanālā?

P.Videnieks: Dodiet informāciju, kāda ir frekvence, kādu vajag raidītāju. Mēs jums atbildēsim, izpildīsim savu funkciju nedēļas vai divu nedēļu laikā.

J.Dinevičs: Skaidrs. Paldies. Ir otrs jautājumu bloks.

P.Videnieks: Ir tāda problēma, ka Zviedrija, Gotlandes sala slēdzas virsū.

J.Dinevičs: Otrs jautājumu bloks ir par starptautiskajiem telefonsakariem. Pavisam nesen es biju Amerikā, kur man bija saruna ar mūsu trimdas organizācijām. Viņi ir zināmā neizpratnē par vienu lietu. Proti, ja nemaldos, ar oficiālu Godmaņa kunga parakstu tika apstiprināts valdības padomnieks, kuram tika uzticēts Amerikas Savienotajās Valstīs rūpēties par to, lai būtu pietiekami moderna sakaru sistēma. Minētais padomnieks, pamatojoties uz šīm pilnvarām, sarunāja to, ka vairāki vadošo firmu direktori ieradās Maskavā. Taču mūsu Sakaru ministrijas pārstāvis neuzskatīja par vajadzību aizbraukt un pateikt, ka viņiem tas nav vajadzīgs.

P.Videnieks: Vai šis džentlmenis būtu Bāra kungs?

J.Dinevičs: Jā.

P.Videnieks: Tad atļaujiet man ar pilnu atbildību sniegt visiem uzziņu. Godmaņa kungs pirmajā savas darbības dienā parakstīja ekskluzīvās tiesības Bāra kungam. Viņš, gribēdams pārņemt starptautisko sakaru projektu vadību, griezās pie firmas ETT. Tā ir vislielākā firma, kura apkalpo Maskavas sakarus. Tā ir ļoti konservatīva firma, kura bija saņēmusi mūsu priekšlikumu. Pirms tam jeb vienlaikus firma ETT ilgstoši strādāja kopā ar VEF. Man šie džentlmeņi un vadītāji ir labi pazīstami. No Bāra kunga puses tika izdarīts spiediens: nekavējoties viņa firmas kontā samaksāt 200 000 dolāru, tikai pēc tam var tikt sākta darbība ar Latviju. Firma pie manis griezās ar jautājumu: kāpēc Latvija izdara tik rupju pagriezienu, vai mēs atbalstām Bāra kunga tādas nekorektas prasības attiecībā uz 200 000 dolāriem par šo ekskluzīvo tiesību izmantošanu?

Latvijā ieradās šīs firmas pārstāvji, ieradās arī Bāra kungs. Šis apstāklis tika pateikts acīs atklāti. Tika paziņots arī premjerministram. Firma mums nepiedāvā izdevīgākus pakalpojumus. Man ir ETT priekšlikums. Varu iepazīstināt ar skaitļiem. Viņi ir stipri nežēlīgi, viņi grib saņemt visu peļņu. Tāpēc pagaidām, turklāt ne tikai tāpēc, ETT svārstās. Viņi tur visus Maskavas kanālus. Redzot, ka centrs sāk “šūpoties”, grib paņemt kanālus arī Baltijas republikās. Tāpēc ekonomiski šim ETT priekšlikumam principā nebija priekšrocību. Par advokāta darbību spriediet paši. Es domāju, ka 200 000 dolāru par ekskluzīvām tiesībām principā ir liela summa. Bāra kungs ir saņēmis visu informāciju. Bāra kungam tika izvirzīts uzdevums, ja viņš mums var dot ekonomiski izdevīgākus, konkurētspējīgākus priekšlikumus, tie visi tiks pieņemti.

J.Dinevičs: Paldies. Un pēdējais jautājums: sakiet, kāda ir kadru politika jūsu ministrijā? Kādas ir Valsts drošības komitejas iespējas darboties jūsu ministrijā, kādas ir palikušas šīs kopsakarības? Cik tālu ir iespējama sarunu noklausīšanās un viss pārējais, kas saistās ar šo jautājumu?

P.Videnieks: Man šo jautājumu uzdeva Berklava kungs, kad es tiku apstiprināts. Jūlijā Sakaru ministrijā tika izdoti ar Tieslietu ministriju un Iekšlietu ministriju saskaņoti dokumenti par to, ka katrs darbinieks nes kriminālatbildību par vēstuļu atplēšanu un par piedalīšanos sarunu noklausīšanā. Šos dokumentus ir parakstījuši visi uzņēmuma vadītāji. Līdz ar to šis juridiskais aspekts ir atdalīts. Esmu ticies ar Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju un informējis viņu par jautājumu juridisko nostādni. Es esmu saņēmis viņa izskaidrojumu, ka šādi fakti nenotiek. Neņemos komentēt patiesības līmeni.

Kas attiecas uz tehniskajiem līdzekļiem, tad es kā inženieris varu teikt: šodien tehniskie līdzekļi atļauj noklausīties visus un jebko pat bez fiziskās pieslēgšanās. Tāpēc te tāda filozofiska doma: kamēr pastāv jaudīgs aparāts un jaudīga apakšvienība, tikmēr droši vien šie cilvēki strādā. Mūsu ministrija un cilvēki tātad ir strikti nobrīdināti, ka viņi nes kriminālatbildību.

Kas attiecas uz pastu, tad esmu ticies ar visiem operatoriem. Skatoties šiem cilvēkiem acīs, izskaidroju šo atbildību. Tātad man nekādas satikšanās un koordinācijas ar Valsts drošības komiteju vispār nav.

J.Dinevičs: Pie šī paša vēl precizējums: Augstākā padome un Ministru padome, tās sakaru sistēmas, kas ir šajās abās iestādēs, vai tās tiek kaut kādā veidā apkalpotas tomēr kopēji ar Valsts drošības komiteju?

P.Videnieks: Ir divas sistēmas: tā sauktās austrofences sistēmas telefoni, kurus pilnībā apkalpo Valsts drošības komiteja, pilnībā; ir vecā vadības sistēma, kura tiek apkalpota arī ar šīs iestādes, tā sakot, līdzdalību. Tā ir šīs sakaru sistēmas infrastruktūra. Tāpēc uzliktie jaunie tīkli, manuprāt, ir vissvarīgākais un vispareizākais tehniskais risinājums, kad tīkli ir neatkarīgi un tīri. Mēs ejam pa šo ceļu, kas ir dārgs, bet es domāju, ka pa to ir jāiet.

Priekšsēdētājs: Deputāts Freimanis, nākamais– deputāts Kinna.

J.Freimanis: Videnieka kungs, kad ir paredzēts piesātināt Latvijas pasta sakaru tīklu ar jaunajām aploksnēm? Pašreiz mēs esam panākuši vienīgi drausmīgu situāciju. Tas ir pirmais jautājums.

Otrais jautājums: ko jūs ļoti īsi varat teikt par starptautiskajiem teleksa sakariem?

P.Videnieks: Pagaidām strādā Paraugtipogrāfija, kas bija atsau­cīga. Tajā iespiež kartes. Principā šeit tehnoloģisko ierobežojumu nav, atskaitot sliktu papīru. Es gribu teikt pavisam vienkārši, ka mana izpratne un goda jūtas neļāva, lai mēs aploksnes drukātu uz avīžu papīra. Tāpēc šīs aploksnes tiek iespiestas uz vidējas kvalitātes somu papīra. Ļoti gribētos turēties līmenī, kaut arī papīrs jāpērk par komerccenām. Principā mēs drukāsim un radīsim jaunas sērijas, ja neparādīsies varbūt kādi būtiski apsvērumi attiecībā uz mūsu markām.

Otrs jautājums par starptautiskajiem teleksiem. Rīgā izveidojusies tāda situācija, ka katram ir prestiža jautājums, lai tiktu ierīkoti starp­tautiskie teleksa sakari. Mēs analizējam, un tur, kur ir viena telegramma mēnesī, mēs teleksu ņemam nost. Dodam tiem cilvēkiem, kas strādā. Otrkārt, šogad tika pabeigta stacija, tiek ieviesti lieli tilpumi. Principā šogad šai problēmai, lai katrs dabūtu teleksu, vajag būt atrisinātai. Tāda stacija VEF tiek būvēta un montēta. Šis darbs intensīvi rit, lai mūsu numuru skaits pieaugtu. Pagaidām tās organizācijas, kurām ir liels starptautisks grafiks, mēs atrodam iespēju nodrošināt tādā veidā, kā es jums teicu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kinna, nākamais– deputāts Apsītis.

J.Kinna: Dineviča kungs uzdeva šo jautājumu, taču es vēlreiz gribētu precizēt. Proti, vai jūsu ministrijas uzņēmumos tā saucamās 1.daļas ir pārorganizētas? Vai šobrīd tās strādā kā ministrijas struktūrvienības vai joprojām kā Valsts drošības dienesta struktūrvienības? Tas ir pirmais jautājums.

Un otrais: cik tad konkrēti no kopējā pieprasījumu skaita šogad tika apmierināti zemnieku saimniecību pieprasījumi?

P.Videnieks: Pagājušā gada augustā, kad es stājos darbā, 1.daļa ministrijā bija likvidēta. Tā sauktā 2.daļa– civilā aizsardzība– mums palika. Joprojām pienāk zināms skaits dokumentu ar atzīmi: slepeni. Šie dokumenti tiek apstrādāti, bet ne kā 1.daļā, kas daļēji pakļaujas Valsts drošības komitejai. Tālāk šī darbība tiek reproducēta uz tiem pārstāvjiem, kas ir mūsu uzņēmumos.

Pirms atbildu uz otro jautājumu, jūtu, ka man jāpasaka arī attiecībā uz civilo aizsardzību. Mums bija deviņi izbijuši militārie darbinieki. Šobrīd faktiski ir viens un būs divi, kuri veic darbu civilajā aizsardzībā. Šie cilvēki ir strādājuši 1.daļā un 2.daļā. Viņi nodarbojas ar civilās aizsardzības materiālās apgādes jautājumiem, kuri katrā ziņā šodien republikā nav galīgi atrisināti. Tas nav normāli, ka mūsu premjerministram un Augstākās padomes priekšsēdētājam nav tādas pogas, kuru nospiežot avārijas stāvoklī, situācijā, kad vajag mobilizēt vai pieņemt kādu ārkārtēju lēmumu jeb informāciju viņš var griezties pie tautas.

Tika izdarīta pārbaude, kā strādā šī civilās aizsardzības sistēma, kā mēs varam šo informāciju nodot visas republikas iedzīvotājiem. Man ir doma, ka normāli būtu, ja mums būtu viens vai divi raidītāji, kuru frekvenci zina Latvijas iedzīvotāji. Es saprotu– tas ir visvienkāršākais ceļš, kā šajā ārkārtējā situācijā premjers vai priekšsēdētājs var griezties pie tautas, īsā laikā aptverot milzīgas cilvēku masas. Manuprāt, visas šīs sarežģītās civilās aizsardzības struktūras ir neefektīvas, bezjēdzīgas un nepareizi veidotas. Tā nav mūsu ministrijas funkcija. Es izteicu domas kā speciālists.

Kas attiecas uz otro jautājumu, tas ir, uz zemnieku saimniecībām, tad jāsaka, ka šo pieteikumu nav, ir vispārējā vajadzība. Tāpēc mēs sanācām kopā un runājām ar vadītāju. Mums un Lauksaimniecības ministrijai vajag dabūt atbildi, vai ir pircēji šiem pagarinātājiem. Ja jūnijā, jūlijā tie būs izstrādāti, lai zemnieki brauc skatīties, vai viņi ir gatavi par 8 tūkstošiem pirkt. Tas ir viens variants. Mēs runāsim ar Lauksaimniecības ministriju. Summa, manuprāt, ir milzīga– 1,7 miljoni. Varbūt tā nebūs tā summa, ko nevarētu atvēlēt. To vajadzētu atvēlēt, lai palīdzētu mūsu zemniekiem. Tātad mēs tehniski darām visu un darīsim, lai atrisinātu šo problēmu. Taču šī nauda ir vajadzīga. Tāpēc mēs griezāmies pie lauksaimniekiem, bet saruna nav pabeigta. Es domāju: diez vai zemniekiem būs pa spēkam šīs summas pacelt. Tāpēc tās sastāv no šādiem risinājumiem: pirmais– dabūti 200 metri ļoti deficītais kabelis; otrais– gaisa stabu līnijas, lai kopā izrisinātu, kā tās uzstādīt; trešais– radiopagarinātāji; ceturtais– šūnu tīkli. Tāpēc galvenais, lai mums par šo naudu būtu pircēji. Vai arī mums ir pasūtītājs, kas maksā šo aptuveno summu– 1,7 miljoni, lai mēs varētu sākt aktīvi šo darbu.

Visu iestāžu vadītāji atbalstīja šo filozofiju, šo pieeju un ir gatavi strādāt. Tāpēc es domāju, ka tuvākajā laikā kopā ar lauksaimniekiem jātop lēmumam par to, kā tad telefonizēt zemniekus. Taču tā, kā grib zemnieki,– lai vienkārši uzstādītu bez maksas, tā mēs nevaram atrisināt, proti, bez investētāja, bez Lauksaimniecības ministrijas dalības. Tātad mēs tehnisko politiku esam izstrādājuši. Tagad mums vajag pasūtītāju ar naudu. Jautājums: vai tas būs pats zemnieks vai tas būs daļēji ar Lauksaimniecības ministrijas palīdzību?

Priekšsēdētājs: Deputāts Apsītis, nākamais– deputāts Movels.

R.Apsītis: Man divi jautājumi. Pirmais– par telefonizāciju Rīgas pilsētā. Pie manis vairākkārt ir griezušies mani vēlētāji no Rīgas 27.vēlēšanu apgabala ar lūgumu paātrināt rindas pienākšanu, palīdzēt tikt pie telefona. Tā, piemēram, Bruņinieku ielas galā, apmēram pie Valmieras ielas, kāds ļoti cienījama vecuma pensionāru pāris arī lūdza palīdzēt tikt pie telefona. Rindā viņi stāv apmēram 17 gadus. Kad es griezos attiecīgajā jūsu ministrijas uzņēmumā, kas atrodas pie Mēbeļu nama Purvciemā, es saņēmu noraidošu atbildi: diemžēl viņi nevarot palīdzēt, jo, lūk, minēto pensionāru rindas numurs ir tāds un tāds. Sakiet, vai tik tiešām šis process ir tik ļoti lēns, vai nav iespējams kaut kā cilvēkiem līdzēt.

P.Videnieks: Viena abonenta ierīkošana maksā 1000 rubļu. Lai tas mums šobrīd atmaksātos, būs jāgaida gandrīz 100 gadus. Šī mūsu infrastruktūra ir ekonomiski bezjēdzīga. Pirmām kārtām mēs nepieņemam priekšlikumus no tiem cilvēkiem, kuri agrāk rakstīja, piemēram, ģenerāldirektors vai kāda augsta persona, lai iekārto telefonu, bet liekam priekšā tik ļoti vajadzīgiem cilvēkiem iekārtot dienesta telefonu, kurš maksā lielu summu. Šādi procesi notiek– atsevišķiem vadītājiem, traumatologiem un ārstiem mājās tiek uzstādīts dienesta telefons. Par to tiek maksāta summa, kas pilnībā kompensē uzstādīšanas izdevumus. Kā jūs dzirdējāt, es minēju, ka Rīgā vajadzētu 38 000 abonentu. Tas nozīmē, ka vajadzīgas pilsētas telefonu centrāles, kuras maksā 12 miljonu dolāru. Tā ir milzīga summa. Padomju Savienībā šīs pilsētas stacijas neražo. Varbūt VEF sāks ražot. Tā ir somu stacija “Dēnings 200”, kuru līdz šim deva PSRS Sakaru ministrija no fondiem. To mēs varējām nopirkt par rubļiem. Kā jūs zināt, tā ir izvietota Krasta masīvā. Diemžēl, lai šo tehniku iepirktu, mums nav piegādātāja, nav arī šīs summas. Tādēļ viens no variantiem ir ārzemju investīciju iesaistīšana. Mēs sakām: nebūs labi starptautiskie telefonsakari, ja mūsu lokālajā infrastruktūrā neieguldīs naudu. Šobrīd, lai uzlabotu mūsu stāvokli, nepieciešama valūta.

Neskatoties uz to, ar VEF ir atrastas iespējas izstrādāt šīs pilsētas telefona centrāles. Tās būtībā ir tādas, ka Čiekurkalnā 1991.gadā varētu būt 2000 numuru, Zolitūdē 1992.gadā– 2000 numuru, Centra rajonā 1992.gadā– 5000 numuru, Kurzemes rajonā varētu izmantot kvantu un tā tālāk. Taču Maskava papildus neizdala valūtu. Tādēļ mēs darām tā, lai VEF centrāle piesaistītu (ir tāda “Poļot” ar šifra nosau­kumu) sešus tūkstošus numuru. Kurzemes rajonā ir centrāle ar 1000 numuriem, Ziemeļu rajonā– ar 4000 numuriem. Viena no smagākajām situācijām ir Ziepniekkalnā. Tur 1994.gadā ceram pieslēgt 10000 numuru. Pļavniekos– arī 10 000 numuru. Tās visas būtu VEF centrāles, bet puse– pilsētas centrāles. Līdz šim VEF šādas centrāles nav izstrādājusi un neražo, bet, ņemot vērā visu šo situāciju, mēs ejam soli pa solim, lai varētu šo VEF tehniku izmantot.

Tāpēc es varu pateikt godīgi: jautājums ir ārkārtīgi sarežģīts, ārkārtīgi dārgs. Es esmu optimists, bet vairāk par to, ko es ziņoju, man nav ko teikt. Turklāt tas viss mums prasīs ļoti lielus kapitālieguldījumus. Es negribu slēpt no deputātiem, ka es ļoti atbalstu viedokli, ka mums naudas būs pietiekami tad, ja mēs ieviesīsim maksu par katru minūti. Pirmās trīs minūtes nav jāmaksā, bet pēc tam ir jāmaksā. Tas atkal ir liels kapitālieguldījums, lai šo sistēmu Latvijā varētu ieviest. Uz to ir jāiet, tas ir mūsu darbības plāns.

R.Apsītis: Paldies. Man vēl otrs jautājums. Vai jūs varat ļoti koncentrētā veidā paskaidrot, kāpēc mūsdienās ir vajadzīgs krietni lielāks laika sprīdis nekā pirms pusgadsimta, lai starptautiskais sūtījums atrastu savu adresātu?

P.Videnieks: Es vēlreiz varu minēt, ka no Skandināvijas valstīm nāca vēstules mēnesi, nāca pusotru mēnesi. Tad klienti ir neapmierināti un bēdīgi. Tur, kur mums ir taisnie lidmašīnu sakari, tur jautājumu principā esam atrisinājuši, esam parakstījuši dokumentus. Ir mainīta visa tehnoloģija. Zviedrijā rodas, Dānijā rodas pasta maisi ar uzrakstu “Latvija”. Tajos tiek sapakoti visi sūtījumi, kuri uz Latviju atnāk īsākā laikā.

Lai mēs varētu sūtīt uz ārzemēm, esam ārkārtējā situācijā, mēs nevaram faktiski savu pastu aizsūtīt uz Rietumiem. Tāds pats murgs zināmā mērā ir arī tas, kā mums pienāk vēstules. Ja nav Latvijas pasta maisa, kā tas ir Norvēģijā, Dānijā, Zviedrijā, Somijā, tad ir Padomju Savienības pasta maiss, kas pienāk Ļeņingradā, Kijevā un Maskavā. Pēc tam guļ ilgi. Mēs to esam piedzīvojuši, ka maiss noguļ mēnesi. Nav darbinieku. Pēc tam, kad notikusi sadale, beidzot šī vēstule tiek novirzīta uz Latviju. Ja mums ir reisi, mēs visu kārtojam paši, lai mums ir tieša apmaiņa. Ļoti svarīgi, lai tie būtu aviosūtījumi, lai tie nebūtu zemes sūtījumi. Ja mēs varētu atrisināt jautājumu ar Vāciju, Poliju, ASV, tad būtu ļoti labi. Mēs gatavojam ASM pasta administrācijai sūtījumu. Domājam, ka atradīsim tiešā sūtījuma iespējas.

Mums ir ļoti sarežģīta tehnoloģija šo pasta sūtījumu sadalē. Mēs nemaksājam valūtā. Tur, kur ir tiešā satiksme, ir notikušas trīs tehnoloģijas izmaiņas, tur strādā tā, kā jāstrādā pastā. Mums jāpalielina valstu skaits. Gribu lūgt, lai mums palīdz dāņi un norvēģi un maksā mūsu valūtas izdevumus, paņem no Norvēģijas, sašķiro un ieliek Latvijai. Viņi bija tik laipni. Bet tas jau bija lūgums, kuru mēs nesedzam ar naudu, jo mums bija jāsamaksā valūtā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Movels, nākamais– deputāts Šļakota.

I.Movels: Šobrīd ir izveidojies tāds nenormāls stāvoklis, ka faktiski, pateicoties jūsu ministrijas darbinieku piespēlei, biedrs Rubiks ir kļuvis par laikrakstu ekspedēšanas monopolistu. Ekspedīcija, kura atrodas Preses namā (lai gan tas ir jūsu kolektīvs), ir pieradusi strādāt ciešā kontaktā ar Preses namu. Patlaban Preses nama darbinieki kārto rindu, kā ekspedēt avīzes. Tā, piemēram, pat neņem ekspedēšanā vienīgo Latvijas Republikas valsts laikrakstu “Diena”. Šā laikraksta darbinieku kolektīvs spiests iznomāt mašīnu, maksāt par to naudu no solidaritātes fonda, kurā ir republikas iedzīvotāju ziedojumi viņu algām. Tas viss notiek ar divu jūsu darbinieku– Petrova un Zvanītāja– ziņu. Tas ir viens jautājums.

Otrs jautājums, kas izriet no pirmā jautājuma. Jūs teicāt, lai būtu konkurence un būtu lētāk, jūs veidojat alternatīvus avīžu ekspedēšanas kantorus, citādi jūs paaugstināsiet maksu par laikrakstu ekspedēšanu. Es domāju, ka jūs neesat izvēlējušies īsto brīdi, jūs taču zināt, kādā stāvoklī atrodas Latvijas prese, ka vairāki laikraksti strādā ar mīnusa zīmi vai arī uz rentabilitātes robežas. Vai jums neliekas, ka tas ir visvieglākais ceļš, kā paaugstināt maksu, nevis risinot kaut ko organizatoriski? Un tas atkal atkarīgs no diviem jūsu biedriem: Petrova un Zvanītāja. Es uzskatu, ka jābūt ne tikai kaut kādam ekonomiskam apsvērumam, bet tas jautājums ir jāskatās arī no politiskā viedokļa. Cik man zināms, ne biedram Zvanītājam, ne biedram Petrovam tas nav no svara.

P.Videnieks: Jautājumā ir trīs daļas. Tātad pirmā jautājuma daļa ir par šo šķirošanas rūpnīcu, kura ir liela, smaga un kurai nav telpu, lai mēs nepadziļinātu haosu. Kas attiecas uz laikrakstu “Diena”: kur to ved, man nav šīs informācijas. Divas dienas atpakaļ es runāju ar vairākiem redaktoriem par to, kādi jautājumi viņus neapmierina. Es nedabūju to dzirdēt.

Būtībā es uzskatu, ka maksimāli jāpalīdz presei, tā ir šī filozofiskā pieeja. Šobrīd stāvoklis ir tāds, ka Preses namā strādā šķirošanas rūpnīca. Var tikt pieņemts lēmums par šīs rūpnīcas pārvietošanu. Mēs esam gatavi to darīt, ja mums rodas kaut cik pieņemamas telpas, kur var nodrošināt normālu tehnoloģiju. Nevar pieļaut, ja mēs šķirotu bez konveijeriem, bez vides, kas vajadzīga šim tehnoloģiskajam procesam.

Kas attiecas uz kaut kādām prioritātēm, atklāti sakot, man nav informācijas. Varbūt es veikšu darbu ar katru lielāko izdevumu redaktoru, parunāšu ar viņu personīgi, lai varētu ieviest korektīvas.

Kas attiecas uz manu vietnieku darbu, tad es varu teikt, ka mani varbūt neapmierina mana vietnieka Petrova darbs, proti, kā viņš risina jautājumus, cik dziļi tos skar. Šajā sakarībā rīt Ministru padomē tiks izskatīts jautājums par jauna vietnieka iecelšanu. Tā ir atbilde uz otro jautājuma daļu.

Kas attiecas uz trešo jautājuma daļu, kur tika minēts ceļš, jāsaka, ka šodien ir ļoti nepatīkams stāvoklis. Varbūt, ka vajag padomu. Patlaban šīs izdevniecības atrodas dažādās vietās. Taču jāved uz Preses namu, lai notiktu ekspedēšana. Mūsu darbinieki izvērsa nepareizu diskusiju, ka tā ir redakciju lieta, lai izvestu presi. Mēs līdzēsim ar savu autotransportu. Taču jāsaka, ka man ļoti gribējās, lai notiktu saruna par cenām, par visu šo tehnoloģiju. Pašreiz es nevaru atrast nevienu izdevēju pārstāvi. Jārunā ar katru redaktoru, jo nav šī partnera. Beigās es nonācu pie Aivara Baumaņa. Viņš teica, ka būs pēc 10 dienām. Tātad nav šā pārstāvja, kam palīdzēt, ar ko runāt. Tāpēc man ir bijusi saruna ar Krūmiņu un Baumani, vēl ar kādu redaktoru, lai mēs secinātu, kā var strādāt un ko vajag palīdzēt. Ir šādi haosi. Tāpēc es ceru, ka mēs tiksimies vēl ar redaktoriem. Jāstrādā, lai viņu vajadzības apmierinātu, lai viņiem palīdzētu.

Kas attiecas uz summu, es varu tikai pateikt: tā ir ekonomika, jo šodien nevar piespiest uzņēmumu strādāt ar zaudējumiem. Nevar, lai kā to gribētu. Mēs vienīgi varam panākt, lai Ekonomikas ministrija izdara ekspertīzi, cik maksā katra no šīm 30 pozīcijām. Šos pakalpojumus taču nevar sniegt bez maksas. Es varu saprast, ka tā ir dārga, nepareizas virsbūves struktūra. Tāpēc es saku, ka vajadzētu alternatīvu, vienkāršāku struktūru, kur šis pakalpojums ir lētāks. Šis aprēķins šodien ir izgājis ekspertīzi attiecībā uz degvielu, elektrību, apkuri. Ja mēs varam atrast kādu ceļu, lai uz laiku palīdzētu, tad es esmu par. Bet es nevaru nekā izdarīt kā aparāta darbinieks, lai pateiktu, ka tagad šī summa mums vēl kādu laiku un arī turpmāk jāsaglabā. Visi lauku rajoni būtībā ir izmisumā par to, ka tie nevar samaksāt. Cena ir ekonomikas lieta, ko mēs paši esam radījuši. Mums nav ko paņemt. Mēs vairs nevaram ņemt par telefona sarunām, lai maksātu par šo dotēšanu. Mēs tā darījām šajā pirmajā pusgadā. Tas ir tāds process, kas jāsadala, ir jāredz šī peļņa.

I.Movels: Jūsu zināšanai, tajā šķirošanas fabrikā nav gandrīz nekādu iekārtu, tur galvenokārt ir roku darbs. Zvanītājam vairākkārt bija piedāvāts, ka jāizveido šķirošanas iecirknis vai fabrika, vai vēl kaut kas cits Rencēnu ielā. Tur stāv tukšas telpas. Viņš pat dzirdēt negribēja par to, jo viņam ir mierīgāk, ja nekustina ne pirkstu.

Un otrs– par ekspedēšanas cenu paaugstinājumu: ja šodien rajona laikraksts maksā 8 kapeikas, tad šodien no šīm kapeikām 6 kapeikas jau aiziet samaksai pastam. Bet jūs tagad pieprasāt vēl 6 kapeikas!

P.Videnieks: Jums es varu pateikt precīzi: šī summa (varu iedot vēlreiz materiālu), kuru veido šīs cenas, tā ir komercsumma. Proti, katrs pakalpojums maksā zināmu summu. Tātad šis materiāls ir pieejams. Ar to neitrāli nodarbojas Ekonomisko reformu departaments un Cenu departaments, jo es nevaru būt arbitrs. Cena šim pakalpojumam ir tāda. Mēs nevaram teikt: 5 kapeikas ir daudz vai maz. Tā šis pakalpojums maksā šodien, ja gribam to izdarīt šajā struktūrā.

Attiecībā uz Rencēnu ielu es piekrītu. Es aizbraukšu tur un pats paskatīšos. Vēlreiz gribu redzēt piedāvātās telpas, lai varētu atbildēt godīgi un pareizi.

Es gribu paziņot, ka par pasta un par automatizācijas jautājumiem man būs jauns vietnieks– Aivars Jaunzems. Viņš bija Rīgas Tehniskās universitātes Skaitļošanas katedras vadītājs, strādājis VEF.

Vēl ir jautājums, ka jāiedziļinās, bet laikrakstu šķirošanā nedrīkst būt šī politiskā nokrāsa. Tas ir tirgus, kur jābūt regulētiem noteikumiem. Tāpēc es gribētu atbildēt tā: ņemot vērā jūsu informāciju, es atradīšu sistēmu, kā pārbaudīt, kā paskatīties, kā aptaujāt visus šos kioskus, lai zinātu, kas tajos notiek.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šļakota, nākamais– deputāts Bojārs.

K.Šļakota: Ministra kungs, man vēlētāji nepārtraukti uzdod vienu jautājumu, uz kuru tiešām grūti atbildēt. Saņemot abas programmas, skatoties gan Maskavas, gan Rīgas programmu no viena televīzijas torņa, no Cesvaines torņa, attēla un skaņas kvalitāte ir drausmīgi dažāda. Maskavu var uztvert normāli pat krāsu televīzijā, taču Rīgu praktiski nemaz nevar redzēt. Vai jūs man nevarētu paskaidrot, lai es varētu pateikt vēlētājiem, kāds tam iemesls? Vai tā ir darbinieku vaina? Vai tas ir kaut kas cits, ka no viena televīzijas torņa vienu programmu redz, bet otru neredz?

P.Videnieks: Cik tālu tas ir no torņa?

K.Šļakota: Abas programmas: gan Maskavas, gan Rīgas programma iet no viena torņa.

P.Videnieks: Vai attiecīgi traucējumi ir torņa tiešā tuvumā?

K.Šļakota: Tas ir Balvu rajons.

P.Videnieks: Tad ir skaidrs. Mēs izdarījām mērījumus un noteicām, ka ir frekvenču atšķirība, ir signālu izplatības atšķirība. Tādēļ ir arī sliktāka kvalitāte. Apmainīt vietām nevar. Es jūtu, ka tas jautājums sāp, taču nevaru atbildēt, jo neesmu gatavs. Tiešām– mēs izdarījām mērījumus un apsekojām reālo situāciju. Es pastrādāšu, pēc nedēļas būšu gatavs diskusijām.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs. Pēdējais jautājumu uzdod deputāts Felss.

J.Bojārs: Kā jūs risināt jautājumu par ātrajiem sakariem, kas ir pasaulē? Tā, piemēram, Amerikā ir tā sauktā īglu sakaru sistēma: vienas diennakts laikā tiek aptvertas visas Amerikas Savienotās Valstis.

P.Videnieks: Jūs domājāt– ātrais pasts?

J.Bojārs: Jā, ātrais pasts. Londonā ir motocikli, kas momentā diennakts laikā nogādā pastu. Vai mēs nevaram to uz komerciālas bāzes izveidot? Tas ir viens.

Cik maksā šis radiotelefons? Zviedrijā es esmu redzējis tādus kabatas telefonus, kuri zvana, piemēram, no vilciena. Vai tas ir tas pats?

P.Videnieks: Tas pats.

J.Bojārs: Tātad, cik maksā abonements?

P.Videnieks: Atbildēšu secībā. Radiotelefoniem ir dažādas sistēmas. Mums ir NND–450, jūs redzējāt NND–900. Tas nozīmē frekvenci. Mums armija strādā uz 900. Nekur Savienībā tādu nav. NND–450 ir Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā, būs Baltkrievijā, būs visās Baltijas republikās. Šīs iekārtas ir lielākas, tās ir dārgākas. Mums ir NND–450, kuras ir mazākas un neērtākas. Faktiski tas ir tas pats radiotelefons, kas ir ievietots diplomātā, mašīnā un citur. Šī ir šūnu sakaru sistēma. Maksa pirmajā etapā nav parakstīta. Par pieslēgšanu aptuveni jāmaksā 1000 markas, 90 somu markas mēnesī, par minūti maksa ir 6,4 markas.

Esmu sazinājies ar “Ēriksonu”. “Vefs” viņu ir ielūdzis. Būtu ļoti vajadzīgs, lai Latvijā mēs varētu sākt ražot. Mums ir atsūtīts integrālo shēmu saraksts, kurā norādītas cenas. Bet tas ir nākamās paaudzes grūts darbs. Kā beigsies šīs sarunas, es nezinu. Jo šodien, lai nopirktu šo iekārtu, būtu jāmaksā 30 tūkstoši rubļu. Tā būs viena no noteicošajām problēmām, ja šis līgums būs veiksmīgs, ja augs abonentu skaits. Tāda ir šodienas situācija.

Jā, Amerikā ir ātrais pasts. Es ļoti rūpīgi esmu studējis tā principu. Lidmašīnas paceļas un pēc lidojuma nosēžas Memfisā, četrās stundās sašķiro pastu, pēc tam visi lido atpakaļ. Šis pakalpojums maksā 10–15 dolārus. Mums ir aicinājums radīt šo alternatīvo pastu. Kaut gan šeit ir otrs jautājums: ja mēs radām normālu šķirošanu, tad Rīgā pastam jāiet 1–2 dienas. Vai Latvijā būs šie klienti? Ļeņingradā ir apvienība, kas izteikusi vēlmi strādāt kopā ar mūsu galveno pastu. Varbūt varētu radīt Savienības lielākajās pilsētās šo principu– paņem vēstuli un sākas sacīkstes, lai to nogādātu pie klienta. Rīgā šķirošana notiek trīs maiņās. Ja būtu klientūra, tad republikā nebūtu problēmu. Bez šaubām, šādu ātro pastu var radīt. Mēs esam izdevuši licenci ātrajam pastam, bet vienas vēstules nosūtīšana maksā 900 rubļus. Tātad ir 50 klienti mēnesī. Tāda ir firmas konjunktūra, te ir, tā teikt, tirgus. Es personīgi ļoti atbalstu, lai rastos šie ātrie sakari.

Priekšsēdētājs: Deputāts Felss.

A.Felss: Man ministra kungam tāds jautājums: kā jūs prognozējat, cik gadu apmēram vēl paies, lai lietainā laikā no rajona teritorijas varētu sazvanīt rajona centru? Ko lai saka vēlētājiem?

P.Videnieks: Kamēr mums būs šie vecie tīkli, kamēr mēs esam maksājuši 2,50 rubļus, tad vēl ir brīnums, ka vēl var sazvanīt. Tā mēs kopā esam darbojušies. Varēsim tad, kad atradīsim šo naudu, kad būs uzliktais tīkls. Tie, kuriem būs ievilkts radiotelefons, dzīvos tā, kā dzīvo visā pasaulē. Pašlaik es nevaru pateikt, cik sekmīgi notiks investīciju attīstība. Kā es jums teicu, septembrī būs skaidrs: vai partneri ir gatavi ar mums sadarboties. Ja būs šis uzliktais tīkls, tad šādu problēmu nebūs. Vecajā tīklā mēs nevaram cerēt, ka principiāli uzlabosies kvalitāte. Citu neko mēs nevaram darīt. Jūs dzirdējāt, ka 1991.gadā mēs domājam ieguldīt 12 plus 14 miljonus un plus apmēram 150 miljonus, 30 procentus valūtā, pārējie būs rubļi. Tas ir vienīgais ceļš, lai gan tā ir milzu nauda. Bet tas ir darba pakalpojums. Tātad būs šis tehniskais projekts. Tas daļēji ir dzimis. Taču, cik tas spēs pelnīt? Jo mēs varam uzbūvēt, bet varbūt tas praktiski nespēs pelnīt to, ko vajag. Mēs vēl neesam gatavi pelnīt.

Priekšsēdētājs: Paldies, ministra kungs, par sniegto informāciju! Uz redzēšanos!

P.Videnieks: Paldies par uzmanību.

(Sēdes beigas)