Dokumentālā kino spožums un posts

Šmerļa meža ielokā joprojām atrodas Rīgas kinostudija. Kādreizējā kinofabrikā šodien vairs nevalda tāda trauksmaini radoša gaisotne kā toreiz, kad pēc Maskavas pasūtījuma tur tika veidotas dažādu žanru filmas, no kurām vislielāko slavu gan pašu mājās, gan aiz robežām izpelnījās mūsu kinodokumentālisti. Lai atstātu nākamajām paaudzēm patiesību par savu laiku, viņi bija gatavi vārda vistiešākajā nozīmē līst arī zem lodēm. Tā savas dzīvības ziedoja Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš.

Leo Rage un Ivars Seleckis Foto: Andris Kļaviņš

Nesen Latvijas kultūras darbinieku forumā izskanēja bažas, ka tagad mēs valsts vizuālajā hronikā atstājam baltus plankumus, kas būs smags zaudējums ne vien nākotnes vēsturniekiem, bet visai tautai. Savukārt no 26.septembra līdz 2.oktobrim Rīgā notiek kārtējais Nacionālais filmu festivāls “Lielais Kristaps”, kurā pārliecināsimies par mūsdienu kinodokumentālistu kvalitatīvo varējumu.
Lai atgādinātu un vēlreiz pievērstos mūsdienu kinodokumentālistu problēmām un iecerēm, “Latvijas Vēstneša” redakcijā uz apaļā galda sarunu tika aicināti pazīstami un savai profesijai uzticīgi dokumentālā kino speciālisti – režisors un operators, Eiropas Kinoakadēmijas loceklis Ivars Seleckis, Latvijas Nacionālā kinocentra direktora vietnieks Andrejs Apsītis, bijušais Kinohronikas galvenais redaktors un režisors Leo Rage, kuru savulaik slavenais krievu režisors Eldars Rjazanovs pieskaitīja saviem talantīgākajiem audzēkņiem, un režisors un operators Gunārs Bandēns.

Mēs bijām vajadzīgi un atzīti

Ivars Seleckis: – Latvijas dokumentālā kino uzplaukums sākās pagājušā gadsimta 60.–70. gados kinostudijas Hronikas cehā, kur mēs visi savulaik strādājām. Kāpēc šīs dokumentālās filmas guva tādu atsaucību? Man ir fotogrāfijas, kur var redzēt, ka pie kino “Blāzma” stāv gara skatītgribētāju rinda uz filmu “Sieviete, kuru gaida”. Un to noskatījās 200 tūkstoši. Vēlāk mēs savas dokumentālās filmas retrospektīvi rādījām Šveices un Vācijas kinofestivālos. Panākumi bija lieli, un dokumentālais kino kā žanrs Latvijā bija ļoti nozīmīgs. Šodien situācija kļuvusi tāda, ka dokumentālo kino uzskata par nenozīmīgu un atmirstošu kinožanru.
Leo Rage: – Septiņdesmitajos gados mēs daudz diskutējām, ko darīt, ja autoram ir laba iecere, bet nav valsts pasūtījuma tādam sižetam? Mēs jau tad nolēmām, ka laikmetam nozīmīgi notikumi un personības ir jāfiksē uz lentes, un turpmāk katru gadu uzņēmām apmēram divdesmit arhīvam vajadzīgus sižetus.
I.S.: – Laikmets tika dokumentēts kinožurnālā “Padomju Latvija”, arhīva sižetos un dokumentālās filmās. Mēs tautai bijām vajadzīgi, jo mēs ar savām filmām uzrunājām sabiedrību, turklāt latviešu valodā, protams, zināmos ideoloģijas noteiktos rāmjos.

Andrejs Apsītis Foto: Andris Kļaviņš

Andrejs Apsītis: – Nevarētu sacīt, ka ideoloģiskie groži dokumentālajā kino bija cieši pievilkti. Mēs jau paši rēķinājāmies, kur sākas aizliegtā zona, kā militārie objekti, disidenti u.tml. Arī šodien nevar nofilmēt visu, kas ienāk prātā, kāda biznesmeņa teritorijā.

Dokumentālais kino kā identitātes apliecinājums

I.S.: – Pārcelsimies mūsu dienās! Uzskatu, ka dokumentā kino situācija ir kritiska. Amatpersonas, kurām šodien ir teikšana kino attīstības politikā, nesaprot dokumentālā kino nozīmi latviešu identitātes apliecināšanā, kas ir tikpat nozīmīga kā tajos laikos, par kuriem tikko runājām. Sākoties visaptverošajai globalizācijai, uz katra mākslinieka sirdsapziņas paliek identitātes jautājumi un nācijas pašapziņas celšana. Mēs, apzinoties šo uzdevumu nozīmīgumu, nesaņemam izpratni no tām amatpersonām, kas sadala kinonozarei paredzētos budžeta līdzekļus. Uzskatu, ka kino nozarei atvēlētās naudas sadalē būtu jāvadās pēc nozīmīguma principa, tas ir – piecdesmit procenti aktierkino un attiecīgi divdesmit pieci procenti dokumentālajam kino un animācijas filmām. Pašlaik dokumentālajam kino iedalīti tikai sešpadsmit procenti no kinobudžeta. Sadali veic Kultūras ministrijas Kinofilmu padome.
A.A.: – Kinofilmu padomei ir tikai padomdevēja tiesības. Lēmumu pieņem kultūras ministre.
I.S.: – Kinofilmu padomes sastāvā pārsvarā ir aktierkino pārstāvji. Kāpēc lai viņus interesētu dokumentālais žanrs? Tāpēc jau arī naudas sadalījums nav taisnīgs.
A.A.: – Tie ir kino cilvēki, tie nav kaut kādi partijas funkcionāri vai ierēdņi. Padomi nozīmē kultūras ministre.

Vizuālā hronika bez sistēmas

I.S.: – Ja trūkst līdzekļu, nav iespēju izteikties dokumentālā kino režisoriem. Hronika netiek veidota, kaut gan varētu būt cita forma, lai uzņemtu laikmeta notikumus. Ir izstrādāta programma, kura nemaz tik dārgi nemaksātu, un mums būtu vizuālais laikmeta dokuments, ko nodot nākamajām paaudzēm. Dokumentālajam kino ir vairāki žanri – pētījumi, stāsti, portreti utt. Lai izveidotu nopietnu dokumentālo filmu – stāstu vai romānu par šodienas laiku, līdzekļu nepietiek. Tie iznāk tikai tādām etīdēm labākajā gadījumā. Pieredzējušie autori nevar izteikties, jaunie nevar iegūt pieredzi. Tā ir ķēdes reakcija. Agrākā dokumentālistu slava balstījās uz pilnmetrāžas dokumentālajām filmām, kā “Augstākā tiesa”, “Šķērsiela” u.c.
A.A.: – Es pilnīgi piekrītu, ka sešpadsmit procenti vai apmēram piecdesmit tūkstoši eiro ir ļoti maz un ar to nevar izdzīvot dokumentālais kino, bet mums ir neliela arī visa tā kopējā summa. Dokumentālo kino kā nepelnošu nozari visās valstīs subsidē, bet ne jau par simt procentiem.
L.R.: – Pavērtējot mūsu kino no malas, man šķiet, ka veiksmīgās dokumentālās kinofilmas var nest mūsu kino lielāku atzinību nekā neveiksmīgās amatieriskās mākslas filmas, kas parādījušās pēdējos gados. Tāpēc ir nepieciešams valsts pasūtījums. Ir jāizstrādā kino attīstības stratēģija ar perspektīvu, kurā nozīmīga vieta jāierāda dokumentālajam kino. Pagaidām nav jūtama valsts institūciju ieinteresētība dokumentālā kino pastāvēšanā.

Gunārs Bandēns Foto: Andris Kļaviņš

A.A.: – Es šeit esmu valsts institūciju pārstāvis. Esmu kategoriski pret jebkuru valsts pasūtījumu. Vai Seleckim kāds pasūtīja “Šķērsielu”? Mākslinieks pats jūt labāk, nekā kāds valsts ierēdnis, ko un kā dokumentēt.
I.S.: – Mākslinieks var atrast tēmu un strādāt, bet viņš nevar desmit gadus vākt līdzekļus. Kā lai uztaisa analītiskas filmas par ļoti vajadzīgu tēmu? Sāk filmēt, neredzot, vai būs līdzekļi tās pabeigšanai. Un darbs ievelkas gadu garumā, izplēnē labā ideja.
A.A.: – Ja mēs izsludinām kādu tēmu un gaidām autorus, tad bariem parādās diletanti, kuri gatavi “taisīt” filmu par jebkuru tēmu. Profesionāļi tādā spēlē nepiedalās.
L.R.: – Katrai filmai ir producents. Valsts pasūtījuma gadījumā producents ir valsts.
A.A.: – Valsts kā producents bija padomju gados, tagad – nē. Tagad tā ir jauna profesija, kas meklē pārsvarā privātos producentus.
L.R.: – Kur mēs ņemsim tik “apdauzītu” kinoproducentu, kurš meklēs un atradīs naudu kinohronikas filmēšanai? Kur viņš to liks? Tāpēc jau Eiropā sen šo žanru atbalsta valsts. Katrai sevi cienošai valstij ir svarīgi atstāt nākamajām paaudzēm vēstures liecības. Man nav jānāk pie valsts ar izstieptu roku, lai tā iedod naudu kinohronikas filmēšanai, jo tīri egoistiski varu sacīt, ka šis darbs man nenesīs ne slavu, ne naudu. Valstij ir jāatrod līdzekļi, lai mani iesaistītu valsts vēstures dokumentēšanā.
I.S.: – Es piedāvāju projektu Latvijas Nacionālajam kinematogrāfijas centram, lai vizuāli dokumentētu valsts vēsturi, kas sastāvētu no vairākiem hronikas numuriem, aptverot visus valsts novadus. Tādam projektam nepieciešami apmēram simt tūkstoši latu. Tikai vajadzīga politiskā griba.
Gunārs Bandēns: – Neticu, ka to filmēs Seleckis, jo māksliniekam vajag izteikties, viņš alkst pēc publikas. To es saku kā operators praktiķis. Mēs nevaram skatīties tikai no kinovīru viedokļa, jo uzskatām, ka īstā hronika ir tikai tā, ko mēs fiksējam ar 35 mm filmu. Latvijas hroniku katru dienu uz videolentes uzņem piecas kompānijas, viņu vienas dienas uzfilmētais apjoms pārsniedz mēneša apjomu Rīgas kinostudijā. Šodien digitālais ieraksts ir kvalitatīvs un ilgstoši saglabājas.
I.S.: – Nelaime tā, ka šie pieminētie sižeti ir tikai attēls tekstam un notikums kā tāds netiek atainots. TV filmē ar citu uzdevumu. Ja es gribu veidot filmu par sociālu tēmu, par mūsu cilvēku ikdienu, man nav šo iespēju. Ārzemniekiem mēs esam interesanti, jo pie mums notiek daudz kā neparasta. Kad es filmas prezentācijā Japānā stāstīju, ka Šķērsielas varoņi atguva savu zemi, japāņi nekādi nevarēja saprast, kā kāds var atņemt manu zemi un tad jācīnās, lai to atkal dabūtu atpakaļ.
A.A.: – Televīzija blakus saviem uzdevumiem filmē arī hronikas sižetus. Vismaz Latvijas Valsts televīzija un “LNT” veido savus arhīvus.

Kinomākslas nevajadzīgais žanrs?

I.S.: – Pirmkārt, jābūt godīgākai naudas sadalei, ko es jau minēju. Otrkārt, piedāvāju izveidot Dokumentālā kino aģentūru, kas nodarbotos ar šīs kinonozares attīstību, plānošanu un uzdevumiem, kas šo procesu koordinētu. Ja režisors strādā dokumentālā kino jomā, tad, tēlaini sakot, viņš ir iebridis laika upē, no kuras nevar izkāpt un pēc tam atkal iekāpt, ja kādu projektu kāds ierēdnis atbalstīs. Dokumentālajam kino globalizācijas laikmetā ir būtiska nozīme mūsu valsts dzīvē un tautas identitātes saglabāšanā.
L.R.: – Protams, dokumentālais kino brēc pēc sakārtošanas, bet, arī nodibinot kādu aģentūru, nekas nemainīsies, ja ierēdņi valsts institūcijās neapzināsies dokumentālā kino nozīmi. Pašlaik dokumentālais kino kā žanrs ir izslēgts no aprites, pataisīts par piedēkli lielajam uzdevumam reklamēt valsti ar mākslas kino panākumiem, kuri ir stipri apšaubāmi.
G.B.: – Latvijas hronikas filmēšanas pārtraukumu centās aizpildīt tādi operatori kā Raitis Valters, Kristaps Liepiņš – Edgara Liepiņa dēls, arī es tajā skaitā, kas skrēja uz visiem notikumiem un krāja savu arhīvu. Nereti šādi arhīvi slēpj sevī ļoti interesantus notikumus, kam ir lielāka nozīme par mājas arhīvu. Kā piemēru minēšu Elzas Radziņas bēres, kurās es biju vienīgais operators, ja neskaita pāris televīzijas filmētājus, kuri uzņēma kārtējo īso epizodi un pazuda. … Vija Artmane un Kārlis Sebris sēž pie Radziņas lielā puķu paklāja un spriež par savām bērēm, protams, nosacīti. Man tas šķita fantastisks materiāls, jo mūsu kino un teātra leģendas runāja ļoti neordināri par nāvi, bērēm, garajām runām kapos. Tādu notikumu ir daudz, kuros es esmu bijis vienīgais operators, un daudzi paliek vizuāli nefiksēti, ja nav sakārtota mūsu hronikas joma. Dokumentālajam kino ir īpaša nozīme kā valsts vēstures lieciniekam. Bez normāla valsts atbalsta tas nevar notikt, jo tie mazie pūliņi, kur operatori ķer kādu epizodi notikumu gūzmā, nevar kalpot kā vienots valsts un tautas dzīves atainojums nākotnei.
Rezumējot mūsu sarunu, gribot negribot, jāpiekrīt, ka Latvijā, kur ir tik bagātas kinodokumentālistikas tradīcijas, vajadzētu vairāk līdzekļu un uzmanības pievērst tieši dokumentālajam kino. Paši kinomatogrāfisti bija apjukuši pārmaiņu laikos, kamēr katrs no viņiem nebija izteicis savu viedokli par Molotova – Ribentropa paktu, Ulmani un Staļinu, pie jaunas tēmas neķērās. Iespējams, tāpēc arī iestājās sastingums. Bet pa to laiku mūsu dzīvē strauji ienāca videotehnika, veidojās atšķirīgas pieejas cilvēkiem un notikumiem. Galu galā arī dzīvei kopumā.
Pašlaik tiek uzņemts ap divdesmit dokumentālo filmu gadā, izaugusi jauna režisoru paaudze, ir arī veiksmīgas filmas. Un arī pieredzējušie, piemēram, I.Seleckis, par spīti līdzekļu trūkumam, turpina strādāt.

Andris Kļaviņš