Dzīve ielīmēta aploksnē

Tā ar Monikas Zariņas savulaik vēstulē no Anglijas uz Ameriku teiktiem vārdiem varētu raksturot izstādi “Svešuma vēstules”, kas iekārtota Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja divās zālēs.

Izstādē “Svešuma vēstules” Foto: Vera Paukša

Galvenās “varones” šajā izstādē – ar latviešu rakstnieku roku rakstītās vēstules un atklātnes, to oriģināli, kas glabā ne tikai autoru pirkstu pieskārienus, bet arī viņu dvēseļu vibrācijas. Tapušas gan 20.gadsimta sākumā, gan arī tā otrajā pusē. Kopīgs visām tas, ka rakstītas svešās zemēs. Rakstītājiem atrodoties bēgļu gaitās vai trimdā, vēstule bieži ir ne tikai sazināšanās līdzeklis, bet arī palīgs izdzīvošanai. Tas jūtams gan ar Kārļa Skalbes nervozo roku draugam Antonam Austriņam un Fricim Bārdam 1907.gadā no Skandināvijas uz Latviju sūtītajās vēstulēs, gan arī Aspazijas vēstulē no Šveices jaunajai aktrisei Birutai Skujeniecei, gan Pāvila Rozīša ar ironiskajiem piesitieniem rakstītās un no Kaukāza sūtītās vēstulēs Pirmā pasaules kara laikā. Rainis savu “Jāzepa ērkšķi” mēģina izvilkt, rakstot Janim Jansonam-Braunam uz Briseli. Ernests Birznieks-Upītis no Baku mudina Aspaziju un Raini svešuma raisītās izjūtas “norakstīt” dzejā un lugās, kuras viņa dibinātais apgāds “Dzirciemnieki” izdod grāmatās, tā morāli un materiāli atbalstot abus “šveiciešus”. Īpašs stāsts ir par Vladivostokas latviešu rakstītajām vēstulēm 1918./1919.gadu mijā, kuras līdz tuviniekiem Latvijā tā arī nekad nenokļuva.
1906.gadā izdotā kartē, ņemot palīgā lupu, katram ir iespēja izsekot, no kurienes tad vēstules sūtītas. Liela Pelikāna tintes pudele atgādina, ka kādreiz viss, arī vēstules, tika rakstītas ar spalvu un tinti. Bet sekreters rāda, ka vēstuļu rakstīšanai paredzēta pat īpaša mēbele.
Izstādes otrā zāle rāda 20.gadsimta otrā pusē Zviedrijā, Amerikā un citās latviešu trimdas zemēs rakstītās un arī saņemtās vēstules. Te redzamas gan atklātnes ar 50. un 60.gadu Rīgas skatiem, ko māte sūtījusi meitai uz Stokholmu, gan arī Zviedrijā dzimuša un auguša latviešu bērna pirmās zīmītes mammai ar “drukātiem burtiem”. Ir arī mīlestības vēstules, kāds pavisam nezināms mīlestības stāsts. Un “gada vēstules”, kas tiek rakstītas, lai draugus informētu par nozīmīgāko, kas noticis gada laikā. Te nu palīgā tiek ņemta izdoma un humors, fotogrāfijas un zīmējumi. Ir arī vitrīna ar vēstulēm, kas rakstītas tikai uz fotogrāfijām, ir vēstule dzejā, vēstule uz putuplasta un vēl viena otra neparastība.
Anšlava Eglīša “radošā darbnīca” rāda, ka vēstules var apzīmēt ar asprātīgiem adresāta un saviem saržiem, var aprakstīt reklāmas lapu un Holivudas kinozvaigžņu attēlu otrās, baltās puses, bet var arī pats radīt savas atklātnes ar šķēru, līmes, krāsainu attēlu un “rakstīkļu” palīdzību. Zāles centrā ir viņa vienkāršais, kādreiz 50.gadu sākumā Amerikā pirktais darba galds ar vieglo vācu firmas Erika rakstāmmašīnu, uz kuras tapis ne viens vien romāns, bet arī daudz vēstuļu. Anšlava Eglīša kolekcijā muzeja krātuvē vēstuļu vien ir ap desmit tūkstoši, tās gan ir no citiem saņemtās vēstules. Bet, ja zinām, ka viņš uz katru vēstuli centās tūlīt atbildēt… Ap viņa atpūtas krēslu, kas, tāpat kā citas viņa lietas, ir atceļojis uz Latviju no Pacifika Palisādēm Amerikā, ir biezs aplokšņu klājiens.

Maija Kalniņa,
izstādes autore, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Rakstniecības nodaļas galvenā speciāliste