LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors Dr.h.philol. Benedikts Kalnačs:

Henriks Ibsens latviešu literatūrā un Baltijas kultūrā

Referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē "Baltija gadsimtu mijā" Rīgā 2000. gada 29. septembrī

Viens no zīmīgākajiem jēdzieniem, kas bieži tiek lietots, raksturojot ziemeļvalstu mākslas parādības 19. un 20. gadsimta mijā, ir gaisma. Īpatnējā ziemeļu gaisma, maģiskā gaisma, gaisma no ziemeļiem — tie ir tikai daži no jēdzieniem, kas veltīti šī laika norvēģu, zviedru, somu glezniecībai, visvairāk uzsverot mākslinieku veikuma nacionālo savdabību un ziemeļu īpatnējās dabas atveidu gleznu kolorītā.

Par vienu no visietekmīgākajiem šī ziemeļu valdzinājuma iemiesotājiem kļūst norvēģu rakstnieks Henriks Ibsens, kurš lielāko daļu savu darbu saraksta, vēl pirms jaunromantisma un simbolisma motīvi plaši aktualizējas 90. gadu mākslā. Lietuviešu rakstnieks Jurģis Baltrušaitis krievu simbolistu žurnālā "Svari" ( Vesi ) 1906. gadā raksta par pravieti un nākotnes sludinātāju Ibsenu kā par Bētlemes zvaigzni un ceļvedi Vecajā derībā.

90. gados ienākot Baltijas kultūras telpā, Ibsens ir divdabis: vienlaikus jau klasiķis un arī viens no vismodernākajiem laikmetīgajiem autoriem. Baltijas kultūrām, kuras nule kā pirmo reizi samērojas ar tradicionāli lielajām literatūrām, tā ir vēl nebijusi pieredze — dzīvot vienā laikā ar atzītu rakstnieku, kura slavas pamati likti jau pirms trīs gadu desmitiem, un vienlaikus iepazīties ar tiem, kuri nule vēl kā sper savus pirmos nozīmīgos soļus literatūrā un mākslā. (Ibsena luga Latvijā pirmo reizi izrādīta 1889. gadā, pēc tam — 1897. gadā ("Leļļu nams"), pirmā publikācija grāmatā 1900. gadā; pirmā Strindberga darba publikācija — 1894. gadā; pirmais publicētais Hamsuna darbs Latvijā — 1900. gadā.)

Ibsena popularitāte ārpus Skandināvijas sprādzienveidīgi aizsākas Vācijā 70. gadu nogalē, kur uzmanības centrā nokļūst tobrīd sarakstītās lugas "Sabiedrības pīlāri" un "Leļļu nams".

Vācijā Ibsens arī vēlāk pirmām kārtām tiek vērtēts kā viens no naturālisma iedzīvinātājiem mākslā — tā naturālisma, kura nepieciešamību uzsvēra 70. un 80. gadu kritiķi, bet kuras reālu pārstāvju nebija pašā vācu literatūrā — līdz pat Gerharda Hauptmaņa pirmajām lugām 80. gadu beigās.

Turpretim Francijā jau gadsimta vidū bija savi vēlāk izplatību guvušās sadzīves problēmu drāmas autori — Aleksandrs Dimā–dēls, Emīls Ožjē un citi. Ibsena māksla franču teātri un sabiedrību īsti ieinteresēja tikai 90. gadu pirmajā pusē ar tās jaunajām simbolisma iezīmēm.

Viens no papildu faktoriem Ibsena popularitātes izplatībā ir viņa piederība jaunai, līdz tam interešu perifērijā esošai kultūrai, kas iespaido viņa interpretāciju arī Viduseiropas un Dienvideiropas valstīs. Daži piemēri. 1906. gadā bulgāru rakstnieks Petko Todorovs uzsver, ka pēdējos desmit gados nav neviena cita autora, kam būtu tik liela ietekme šīs valsts sabiedrībā un kultūrā. Bulgārijā Ibsena interpretācija šajā laikā cieši saistīta ar dzīves jauncelsmi pēc piecus gadsimtus ilgās turku okupācijas, kas pēc 1878. gada izraisa straujas sabiedriskas pārmaiņas. Ibsens ir visvairāk izrādītais dramatiķis Rumānijā 19. un 20. gadsimta mijā. Nedalītu atzinību izpelnās Gabrielas Režanas viesošanās Noras lomā Parīzes Vodeviļas teātra uzvedumā 1897. gadā. Milzīga rezonanse ir iestudējumam Ungārijā 1889. gadā, kas šai zemē ir arī pirmā norvēģu rakstnieka luga. 1891. gadā Nacionālais teātris Budapeštā sarīko īpašu Ibsenam veltītu viņa drāmas "Leļļu nams" izrādi, uz kuru no Vīnes ierodas arī pats autors.

Lielā mērā šajās un citās valstīs vērojams līdzīgs modelis — vispirms popularitāti iemanto Ibsena tā dēvētās reālistiskās problēmu lugas; pēc tam rodas interese par dziļāk slēpto personības slāņu atklāsmi, jaunas estētikas aizsākumu, kas tiek saskatīta gan vēlīnajās simboliskajās lugās, gan dramatiskajās poēmās "Brands" un "Pērs Gints".

Latvijā un Igaunijā Ibsens, strauji ielaužoties gadsimtu mijas kultūras telpā, gandrīz vienlaikus ir gan 90. gadu aktuālāko sociālo problēmu atbalsotājs, gan simbolisma un jaunromantisma attīstības ģenerētājs. Ibsena interpretācija Baltijā gadsimtu mijā visai tieši saistāma ar Eiropas mākslā tobrīd vēl joprojām aktuālo estētisko strīdu starp naturālismu un simbolismu.

1903. gadā Ibsena 75. dzimšanas dienas sakarā kritiķis Jānis Asars publicē rakstu "Henriks Ibsens — jaunlaiku klasiķis", kurā precīzi raksturota norvēģu rakstnieka mākslas būtība: "Pret visapkārtējo seklību un nogrimšanu masā jaunie pasaules uzskati uzsvēra personību, individualitāti, pret padošanos ierašām — patstāvību, pret pasivitāti — aktīvu stipru gribu, pret autoritātēm — savu vislielāko pārliecību un sirdsapziņu. Individuālisms — tas ir arī Ibsena ieskatos stūra akmens un "kas tu esi, esi viss!" — viņa kategoriskais imperatīvs. Visa puskoklēcība, svārstīšanās, liekuļošana un nepatiesība ir ar to notiesātas. Bet par visām lietām notiesāti ārēji spaidi, kas nesakrīt ar tikumisko pārliecību."

Nav nejaušība, ka par Ibsenu šajā laikā atzinīgi raksta tik atšķirīgu estētisku uzskatu pārstāvji kā Andrejs Upīts un Rainis, Jānis Asars un Fricis Bārda, Edvards Vulfs, Kārlis Skalbe Latvijā, Sofija Čurļoniene–Kimantaite un Balis Sruoga Lietuvā. Fricis Bārda 1909. gadā zīmīgi runā par sintēzi modernajā literatūrā — sintēzi starp naturālismu un galēju individuālismu, kā vienu no visraksturīgākajiem piemēriem minot tieši Ibsena pēdējo lugu "Kad mēs, mirušie, mostamies".

Arī Baltijas interpretāciju vēsturē gadsimtu mijā tomēr pietiekami skaidri iezīmējas divi attīstības posmi — pirmkārt, naturālisma dominante, otrkārt, naturālistisko un simbolisko (arī jaunromantisko) intonāciju koeksistence.

Salīdzinoši vēlīnā naturālisma popularitāte daļēji izskaidrojama ar faktu, ka tikai šajā periodā Baltijas literatūra pirmo reizi nonāk tiešā saskarē ar aktuālajiem strāvojumiem Eiropas literatūrās, ar sociālo problēmu saasinājumu, arī ar faktu, ka tikai šajā laikā rodas pirmie nozīmīgākie reālisma un naturālisma paraugi — Rūdolfa Blaumaņa noveles, Eduarda Vildes pirmie romāni.

Taču vienlaikus — turpat līdzās un paralēli šai pirmajai laikmetīgās literatūras strāvai Baltijas nacionālo kultūru vēsturē — tieši 20. gadsimta sākumā aktualizējas literatūras pašrefleksija. Kā uzsver Ieva Kalniņa, "pastiprinās vēlēšanās izprast, kas bijis 19. gadsimts, kura vidū latvieši bija tikai zemnieku kārta, un kas būs 20. gadsimts, kura sākumā inteliģence jūtas iekļāvusies Eiropas modernajā sabiedrībā". Latviešu rakstnieku manifestā "Mūsu mākslas motīvi" 1906. gadā izskan nepārprotama prasība pēc brīvības mākslā un tās radīšanas procesā. No 1905. līdz 1915. gadam pastāv igauņu moderno rakstnieku grupējums "Noor-Eesti". Lietuviešu kultūrā rodas unikālie Konstantīna Čurļoņa mākslas darbi, jaunās mākslas teorētiķi Juozaps Albīns Herbačausks un Sofija Čurļoniene-Kimantaite aktīvi propagandē poļu misticisma (Pšibiševska), nacionālās dvēseles (Vispjaņska) un neoromantisma idejas un estētiskos uzskatus. Čurļoniene-Kimantaite izceļ arī tās norvēģu rakstnieka daiļrades iezīmes, kas nu jau tiecas iespaidot visas Baltijas literatūras virzību: "Atnāk Ibsens ar savām drāmām, kuras neatklāj dzīves ārējo formu, bet tās būtību, esenci, slēptās nemanāmās strāvas."

Varbūt visraksturīgāko atbalsi šī tendence gūst lietuviešu kultūrā, kur Ibsena interpretācija īstu izvērsumu gūst tieši šajā laikā pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā. Pirmā publicētā luga — "Helgelanes varoņi" — gan iznāk tikai 1908. gadā Čikāgā; un lietuviešu teātrī Ibsens ienāk vēl krietni vēlāk, 20. gados. Taču Ibsena darbi saņem pietiekami izvērstu novērtējumu jau gadsimta sākumā, un tad dominējoši ir tieši simbolisma un jaunromantisma pārstāvju viedokļi.

Ibsena, tāpat kā skandināvu vispār, piesaukšana, darbības risinājums kādā no ziemeļu valstīm vai eksotiski varoņu vārdi šī laika literatūrā zināmā mērā kļūst par modes lietu. Modernisma literatūrā gadsimtu mijā vērojama vesela virkne motīvu un tēlu, kas būtu uzlūkojami par potenciāli radniecīgiem Ibsena poētikai. Varbūt viens no iemesliem — Ibsena uzdrīkstēšanās vēlīnajās lugās atraisīt ne vien izaicinājuma dievišķo, bet arī (un nereti — galvenokārt) dēmonisko enerģiju. Tā ir gadsimtu mijas modernisma teritorija, kad, citējot Janīnu Kursīti, "viss spēks un enerģija iet uz ārdošo sākotni, respektīvi, atjaunošana nozīmē nojaukšanu".

Ibsens uzrunā ar savu uzdrīkstēšanos pievērsties indivīda stāvoklim sabiedrībā un viņa dvēseles dzīvei; ar indivīda spēka apzināšanos, tā sakāpinājuma prasību un vienlaikus — cilvēcības dziļumu. Un būtiska loma viņa izpratnē ir Baltijas kultūrā allaž augsti novērtētajai spējai nezināmo, jauno izteikt caur pazīstamo, zināmo, atklājot literārā procesa stabilitāti un mainīgumu vienlaikus.

Ibsens uzdrīkstējās arvien radikālāk eksperimentēt ar tradicionālajiem priekšstatiem. 1891. gadā, kad Knuts Hamsuns savā slavenajā lekcijā Kristiānijā pasludināja Ibsenu par savas iespējas izsmēlušu, viņš vēl nezināja, ka Ibsens tieši šajā desmitgadē sarakstīs "Celtnieku Sūlnesu", "Eijolfiņu", "Jūnu Gabrielu Borkmani" un "Kad mēs, mirušie, mostamies", ar katru jaunu soli radot literatūrā jaunu kustību un maiņu. Atstājot aiz sevis krītošas zvaigznes gaismu, kuras ziemeļnieciskā burvība ir tikpat maģiski noslēpumaina arī uz 21. gadsimta sliekšņa.