LZA akadēmiķe Vera Vāvere,

LU asociētā prof. Dr.philol. Ludmila Sproģe:

Latviešu modernistu publikācijas Krievijas periodikā

Referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē "Baltija gadsimtu mijā" Rīgā 2000. gada 30. septembrī

Mūsdienu zinātnē ir parādījusies virkne nopietnu rakstu par krievu modernistu izdevumiem 20.gadsimta pirmajos 15 gados — laika posmā, ko mēdz saukt par sudraba laikmetu.

Tomēr krievu modernisma periodikas vēsture vēl ir visai nepilnīgi izpētīta. Būtu jāpēta un jāskaidro ne vien šīs periodikas vispārējā ievirze, bet arī katra atsevišķa izdevuma strukturizācijas principi. Daudzu citu jautājumu starpā jāpēta arī citnacionālo materiālu klātbūtne modernistu izdevumos. Līdzās krievu modernisma plašajai saskarsmei ar populāro Rietumu rakstnieku Oskara Vailda, Henrika Ibsena, Knuta Hamsuna, Morisa Māterlinka un Staņislava Pšibičevska daiļradi eksistē vēl viens svarīgs, bet diemžēl neizpētīts aspekts: "jauno literatūru" — mūsu gadījumā latviešu literatūras — reprezentācija simbolistisko un postsimbolistisko izdevumu lapaspusēs. Krievu un latviešu jauno literatūru tipoloģiskā līdzība 20.gadsimta sākumā izpaudās modernisma meklējumu paralēlajā evolūcijā, arī dažu šī kultūras procesa dalībnieku, kā, piemēram, V.Brjusova, A.Remizova, Vjačeslava Ivanova un Viktora Eglīša, V. Damberga un K.Jēkabsona radošo likteņu līdzībā.

Gan krievu, gan latviešu literatūrā, kas tolaik ir saistītas ne tikai ar ģeogrāfisko tuvību un valstisko statusu, bet arī ar izteiktu interesi par gadsimtu mijas fenomenu, aktuāla kļūst tādu ar simbolisma attīstību saistītu dzejnieku kā E.Po, Š.Bodlērs, M.Māterlinks, P.Verlēns, S.Malarmē un S.George tēmu un motīvu iekļaušana savu māksliniecisko meklējumu un problēmu lokā. Raksturīgs arī tāds fakts, ka minēto rakstnieku darbus latviešu dzejnieki bieži iepazīst ar krievu valodas starpniecību. Tie ir K.Baļmonta, V.Brjusova, F.Sologuba, J.Baltrušaiša un A.Remizova tulkojumi, un arī paši šie tulkotāji nāca ar jaunu tēlainību un jaunu stilistiku, kas atšķīrās no 19. gadsimta klasikas.

Latviešu un krievu literatūras modernisma modeļa līdzība ir saskatāma vispirms attīstības tendenču kopībā, paralēlā filozofiskā un mākslinieciskā satura korelativitātē. Tādējādi modernisma periodika, šinī gadījumā tieši simbolistu izdevumi, ļauj izsekot, kā konkrēti notika interkultūras simbolistiskās pasaules uztveres līmeņu savienojums.

Viens no pirmajiem šāda tipa žurnāliem, kurš iznāca 19.gadsimta 90. gados, — "Severnij vestņik" ("Ziemeļu Vēstnesis"), vēl tika uztverts kā daļēji simbolistisks, bet žurnāls "Novij putj" ("Jaunais Ceļš", 1903—1904) bija iecerēts, tāpat kā "Reļigiozno-filosofskoe sobraņije" ("Reliģiski filozofisks krājums"), — par jaunās apziņas tribīni. "Novij putj" vairāk atbilda prasībām pēc simbolistiskās literatūras, "jaunās reliģiozās apziņas". Te izcēlās filozofu plejāde — V.Rozanovs, D.Filosofofs, L.Šestovs un citi, kas ietekmēja krievu simbolisma konceptuālos slāņus. Žurnāls aktīvi reprezentēja simbolistus: D.Merežkovski, Z.Hipiusu, V.Brjusovu un jaunākos — A.Beliju, A.Bloku, G.Čulkovu, kuriem tanī laikā vēl nebija savu dzejas vai prozas krājumu. Pie "jaunākiem" pieskaitāms arī pēc gadiem vecākais V. Ivanovs, kurš 1904. gadā žurnālā publicēja savas krievu sabiedrisko zinātņu augstskolā Parīzē nolasītās lekcijas, kas ļoti spēcīgi ietekmēja gan F.Nīčes kulturoloģisko ideju recepciju, gan simbolisma estētisko platformu tā uzplaukuma laikā.

Žurnāls "Novij putj" regulāri proklamēja jaunu māksliniecisko meklējumu idejas. Simbolistiskā kontekstā interesantas šķiet 1903.gada 11. numurā publicētās "Baltijas noveles", kuras parakstītas ar vārdu Al.Divins (pagaidām neidentificēta latviešu autora rusificēts vārds). Šis prozas cikls sastāv no četriem autonomiem sižetiem: "Tiesā", "Mans labais draugs Jānis Pļukstiņš", "Ecarte" un "Atraitne". Tās visas ir noveles — miniatūras. Teksta vienības uztveri veicina arī topogrāfiskā nemainība, kas nosaka kopīgā virsraksta semantisko lauku. Al.Divina "novelistiskie" sižeti ir tuvi aprakstiem, lakoniskām un neitrālām ikdienas sadzīves skicēm. "Baltijas noveles", lai arī pilnībā neatbilda simbolistiskā teksta prasībām, tomēr iekļāvās žurnāla kontekstuālajā telpā, kur autoriem bija ļauta pilnīga brīvība un pat tika stimulēta radikāla literāro tēmu ievirze. Citur šāds teksts tiktu noraidīts vai pakļauts cenzūras svītrojumam. Kā piemēru var minēt asi kritiskās atsauksmes par publicēšanai nepieņemtiem A.Remizova stāstiem 1902. gadā, gadu pirms "Baltijas noveļu" publikācijas. Literatūras metrs Koroļenko atteicās savā žurnālā pieņemt A.Remizova stāstu "Bebka" "miniaturitātes" un "tipiska tēla" trūkuma dēļ. Arī M.Gorkijs, neskatoties uz savu izslavēto radikālismu, nokritizēja Remizova stāstus un ieteica viņam nodarboties ar jebkuru citu amatu, tikai ne ar literatūru.

"Baltijas novelēm" raksturīgs arī žurnālā "Novij putj" izplatītais intīmais stils. Tas ieturēts visu četru stāstnieku "monologos". Te savas domas skaļi izsaka bērna slepkava Grass ("Tiesā"), vienaldzīgais slepkavības liecinieks vilcienā Jānis Pļukstiņš ("Mans labais draugs Jānis Pļukstiņš"), kāršu blēdis Hanss Podnieks, avīzes "Lapa" redaktors "Ecarte" un uz ielas izmestā kafejnīcas oficiante, kas pārdzīvo ekstātisku neatbildētas mīlestības drudzi "pelēkās dāmas verga" dēļ.

Ideoloģiska vērtējuma trūkums, aprakstu lakonisms un atturība, sajūtu impulsu prioritāte pār intelektuāliem impulsiem raksturo "Baltijas noveles" kā jaunas tulkotās literatūras zīmi, kas ir principiāli tuva modernisma mākslas "jaunajiem ceļiem". Zīmīgi, ka "Baltijas novelēs" nav vērojami tipiskie raksturi un apstākļi, kas kopā ar sociālo problēmu izvirzīšanu autora vērtējumu līmenī tika pieprasīti kā nepieciešamie reālistiskās literatūras atribūti.

Vienlaikus ar "Novij putj" publikāciju aug prasība pēc "jaunas literatūras" darbiem, kas apliecina nevis "tipisko", bet cilvēka personības subjektivizēto unikalitāti un radošo diskursu: tādējādi rod ceļu uz izdevumu slejām agrīnie A.Remizova, B.Savinkova, J.Baltrušaiša, F.Sologuba, A.Belija un A.Bloka darbi, kurus lielākoties uztvēra kā "nesaprotamus" un "nevajadzīgus". Pēc tam, kad žurnāls "Novij putj" kvalitatīvi izmainījās un kopš 1905.gada sāka iznākt jaunā redakcijā ar jaunu nosaukumu "Dzīves jautājumi", sāka rasties tīri simbolistiski izdevumi.

Šinī sakarā jāatzīmē, ka jaunajos izdevumos cittautu publikāciju fakti ir biežāki, tie ir secīgāki un to parādīšanos nosaka izdevuma estētiskā stratēģija, jaunās mākslas orientieru tuvība un novatoriskā vienotība.

Šķiet, ka divi žurnāli — simbolistiskais "Vesi" ("Svari", 1904–1909) un uz robežas stāvošais, vēlāk postsimbolistiskais "Apolons" (1909–1917) — vislielākā mērā sekmēja jaunu latviešu mākslas vēsmu reprezentāciju 20.gadsimta sākumā.

"Svaru" rietumniecisko orientāciju noteica cīņa par "jauno mākslu". Žurnāla izdevēji — V.Brjusovs, J.Baltrušaitis, K.Baļmonts, A.Belijs — centās radīt "Krievijā vēl nepieredzēta tipa elastīgu žurnālu"; un tāpēc jaunu materiāla pasniegšanas formu meklējumos vērsās pie poļu un vācu modernistu apskatu pieredzes. V.Brjusovs konsekventi uzstāja, lai žurnāls aizrobežu literatūrām pievērstos ne mazāk kā krievu. Tajā regulāri tika atspoguļoti Francijas, Anglijas, Itālijas, Vācijas, Austrijas, Grieķijas, Skandināvijas un slāvu valstu literārie notikumi. Nenoliedzami prioritāte bija ar Eiropas simbolismu saistītām figūrām un parādībām. Angļu, franču, skandināvu, čehu, itāļu un vācu sakari ir jau pētīti literāri vēsturiskā līmenī, bet žurnāla sakari ar latviešu literātiem un literatūru līdz šim palikuši tikai kā emigrācijas memuāristikas fragmenti vai garāmejošas konstatācijas biogrāfiskos aprakstos. Zīmīgs un iespaidīgs bija tas fakts, ka šis elitārais simbolistu žurnāls, kurā sapņoja publicēties daudzi ievērojami literāti, jau no pirmā pastāvēšanas gada savas slejas atvēlēja latviešu literatūras apskatu sērijai.

Šie apskati tika publicēti arī 1905. un 1906. gadā, informējot par latviešu literatūru, mūziku un glezniecību, iedziļinoties vēsturiskos ekskursos, lai apgaismotu latviešu folkloras un verbālās kultūras tradīcijas un raksturīgas pazīmes. Raksta autors bija iesīkstējušu "patriarhālā reālisma" formu pretinieks, jaunās latviešu dekadences spēku konsolidētājs Viktors Eglītis. No 1900. gada, kad viņš Repina darbnīcā apguva glezniecību, līdz 1907. gadam, kad iesākās studijas Tērbatas universitātē, V.Eglītis nenoliedzami bija pats aktīvākais māksliniecisko novāciju piekritējs, kuru pazina un atzina krievu simbolistu aprindās. Žurnāla "Vesi" redakcijai V.Eglītis 1904. gada vasarā aizsūtīja vēstuli, kurā izteikts piedāvājums sniegt latviešu literatūras apskatu. Viņš rakstīja: "Augsti godājamai redakcijai. Esmu mēģinājis īsumā savākt gandrīz visu galveno par mūsu — latviešu — mākslu, mazliet skarot arī dzīvi un vēsturi. Cerot, ka šajā mazajā lāsē atspoguļotais jebkuras atdzimstošās tautas liktenis var radīt interesi, lūdzu ievietot visu Vēstuli — ja cenzūra neliks šķēršļus un ja mana krievu valoda "Svariem" der.

Gadījumā, ja manis aizskartās personas un instances sūdzēsies, es atbildēšu tiesas priekšā. Taču gribas, kad tas ir iespējams, izteikt visu.

Ja Vēstule noderēs, vēlāk uzrakstīšu precīzāk un tuvāk par latviešu tautas daiļradi un mūsu modernistiem."

Savā pirmajā "Vēstulē no Rīgas", pēc īsa vēsturiska ievada, V.Eglītis iepazīstina ar ievērojamiem tā laika rakstniekiem — tā pirmo reizi simbolistiskā izdevuma lapaspusēs izskan Raiņa un Poruka vārdi, turklāt pēdējais tiek raksturots kā "maigi smalks impresionists" un "gudrs, kaislīgs simbolists", kuru audzinājusi Vāgnera un Nīčes cīņa. Eglītis anotē arī "labāko latviešu žurnālu — "Mājas Viesa Mēnešrakstu", kur publicēti ap Maskavas izdevniecību "Skorpions" grupējošos rakstnieku un dzejnieku tulkojumi: divdesmit Baļmonta un pāris Brjusova dzejoļu, V.Rozanova "Pompeja" un "Dievišķīgais un dēmoniskais", N.Minska "Pēdējā saruna", A.Remizova "Bebka" un "Lācītis".

V.Eglīša idejiski estētiskā gaume krasi atšķīrās no Latvijas literāro apstākļu tradicionālajiem raksturojumiem. Vispirms viņš uzstājīgi cenšas norobežot "jauno" literatūru no "sagrabējušām idejām un pārējām grabažām, kas tiek uzskatītas par tautiskām", "visiem pieejamām" un pat par "moderno" mākslu. Raksta autors saskata arī jaunās novatoriskās mākslas vājumu: "Jaunie mākslas spēki vēl nav apvienoti ("katrs par sevi" — tāds princips ir arī katram latviešu zemniekam, kas dzīvo nevis ciemos, bet atsevišķās mājās), lai gan cīnās apņēmīgi un ar neparastu enerģiju." Cenšanos radīt konsolidētu "jauno" grupu, kuras pasaules uzskats būtu orientēts uz Nīčes mācību, pavada centieni "konspektīvi pamatot jaunu dzejas virzību" (brošūra "Jānis Poruks", 1903) un padziļināta krievu simbolisma desmitgadīgās pieredzes un deklarāciju recepcija. V.Eglītis tulko V. Ivanova konceptuālo rakstu "Poēts un pūls", V.Brjusova "Noslēpumu atslēgas", daudzus krievu simbolistu dzejoļus. Šinī pašā laikā viņš veido savu stāstu krājumu "Zilā cietumā" (1907), kura virsraksta semantika saistīta ar krievu simbolismu. 1904. gadā tulkotajā apcerē "Noslēpumu atslēgas" V.Brjusovs rakstīja: "Bet mēs neesam bezcerīgi ieslēgti šinī, izmantojot Feta tēlu, "Zilajā cietumā" (A.Feta dzejolis, kur sastopams šis tēls, sarakstīts 1886.gadā). No tā ir izeja, ir gaismas strēles. Šīs strēles — ekstāzes, pārjūtīgās intuīcijas momenti, kurus sniedz dažu pasaules parādību apjausma, dziļa ietiekšanās caur to ārējo čaulu pašā serdē. Lai mūsdienu mākslinieki apzināti kaļ savus darbus kā noslēpumu atslēgas, kā mistikas atslēgas, kas atver cilvēcei durvis no tās "Zilā cietuma" uz mūžīgu brīvību."

Žurnāls "Apolons", kurš nomainīja simbolistiskos "Vesi" un "Zolotoje runo" ("Zelta aunāda"), iezīmēja arī jaunu krievu modernisma meklējumu posmu. Šī izdevuma virzība no simbolisma uz akmeismu noteica arī raksturīgo apkopojumu un simbolisma skolas vērtējumu manieri. 1909.–1910.gadā jaunā estētika vēl tikko iezīmējās, prevalēja simbolisma ietekme. Šādā robežsituācijā žurnāls 1910. gada 4. un 5. numurā publicē plašu V.Damberga apcerējumu "Par latviešu literatūru". Pirmajā daļā viņš sniedz latviešu literatūras kopējo apskatu, kas ir pilnīgāks un konceptuāli vairāk izsvērts nekā viņa drauga un domubiedra "Vēstules" "Svaros". Otrajā daļā V.Dambergs apstājas pie triju autoru — J.Raiņa, V.Eglīša un E.Virzas — prozas un dzejas grāmatām. Lielākā apceres daļa veltīta V.Eglītim. Autors sīkāk kavējas pie visu trīs rakstnieku formāliem meklējumiem un dzejas stilistikas īpatnībām, tas atbilda jaunā žurnāla profilam. Redakcijas preambulā bija ietverta prasība galveno uzmanību pievērst meistarības jautājumiem. Atšķirībā no V.Eglīša rakstiem V.Damberga apcerē nenoliedzami jūtama tendence sniegt zināmu kopsavilkumu, parādot rakstnieka attīstības nobeigtu etapu un sniegt vispārinātus vērtējumus par latviešu literatūru 20.gadsimta pirmajā desmitgadē.

Šādi fakti veido zīmīgu sižetu latviešu un krievu jauna tipa literatūras pašapzināšanās gaitā, kam ir zināma tipoloģiska tuvība un tanī pašā laikā virkne atšķirību un attīstības īpatnību, kas piemīt katrai patstāvīgai kultūrai.