Latviešu karavīrs ar ģenerāļa zīmotnēm

Ģenerālis – kuršu ķoniņu pēctecis

Nobeigums. Sākums – “LV”, 29.09.2005.

Ģenerāļa Mārtiņa Peniķa sieva Olga Peniķe

Armijas komandiera postenī

Dzīve parādīja, ka nav lietderīgi vienā personā apvienot armijas inspektora un Galvenā štāba priekšnieka amatu, turklāt viņam pēc būtības pildot bruņoto spēku komandiera pienākumus. Tāpēc ar J.Čakstes 1924.gada 23.februāra pavēli likvidēja karaspēka inspektora posteni un nodibināja armijas komandiera amatu, līdz ar to viņa štābam nododot tās funkcijas, ko līdz tam pārzināja Galvenais štābs un kas attiecas uz karaspēka apmācību un operācijām. Tāda reorganizācija lielā mērā veicināja bruņoto spēku kaujas spēju paaugstināšanu. Armijas komandieris, kam vairs nebija jānodarbojas ar administratīviem jautājumiem, varēja sava patstāvīgā štāba darbību veltīt vienīgi karaspēka sagatavošanas problēmām.
No 1924.gada februāra līdz 1928.gada aprīlim armijas komandieris bija P.Radziņš. Viņu nereti aizvietoja Galvenā štāba priekšnieks M.Peniķis, kas bija ieguvis lielu autoritāti Latvijas virsnieku korpusā. Par to liecināja arī kara ministra ģenerāļa Rūdolfa Bangerska parakstītais viņa atestācijas vērtējums:
“Veselības stāvoklis labs, kaut gan bija smagi ievainots. Spējīgs panest dienesta grūtības miera un kaŗa laikā.
Garīgi attīstīts, militāri izglītots virsnieks; daudz nododas kaŗa vēstures pētīšanai.
Morāliskas un ētiskās īpašības labas.
Stingris un noteikts; ļoti darba spējīgs.
Alkoholu gandrīz nelieto.
Ārpus dienesta lasa lekcijas, kas drusku traucē tiešā darbā, bet mūsu apstākļos speciālus lektorus mācības iestādēm neatļauj līdzekļi.
Savus amata uzdevumus pārzin un izpilda ļoti labi.
Spējīgs izpildīt armijas štāba priekšnieka amatu.
Ļoti patstāvīgs savu tiesību robežās.
Liela pašierosme un drosme ņemt atbildību uz sevi.
Ļoti labs. Miera laikā atstājams ieņemamā amatā, kaŗa laikā izbīdāms uz armijas štāba priekšnieka amatu.” (LVVA, turpat, min.l. 3.lp.)
Jānorāda, ka armijas augstākais virspavēlnieks J.Čakste katru gadu izskatīja augstāko virsnieku vērtējumu dokumentus. Tā, piemēram, viņš 1926.gada 30.aprīlī rakstīja kara ministram Jānim Goldmanim: “Izskatījis cauri pie Jūsu š.g.20.februāra ziņojuma Nr.10258/Gap man atsūtītās armijas augstāko virsnieku atestācijas par 1925.gadu, skaitā 21, še klāt nosūtu tās Jums atpakaļ” (LVVA, turpat, 4829.l., 6.lp.).
Ar Valsts prezidenta G.Zemgala 1928.gada 21.aprīļa pavēli M.Peniķi atbrīvoja no Galvenā štāba priekšnieka pienākumiem un iecēla par armijas komandieri. Tajā pašā gadā viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Galvenā štāba priekšnieka amatu uzticēja ģenerālim Jānim Francim. Lai likvidētu, tā teikt, divvaldību. Ar ministru prezidenta Hugo Celmiņa un kara ministra Antona Ozola 1929.gada 21.septembra lēmumu armijas komandiera štābs un Galvenais štābs tika apvienoti vienā iestādē ar nosaukumu “Armijas štābs”. Tā priekšnieks M.Peniķa laikā bija ģenerālis Aleksandrs Kalējs.

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis

Armijas komandiera un štāba priekšnieka pirmais pienākums bija godprātīgi izpildīt augstākā virspavēlnieka pavēles, Saeimas un valdības pieņemtos likumus un lēmumus militārajos jautājumos. M.Peniķa komandēšanas gados svarīgākie no tiem bija divi. Augstais nams 1930.gada 2.decembrī pieņēma pirmreizīgu likumu par dienesta gaitu armijā un flotē. Tajā bija noteikts, ka visas aktīvā kara dienestā esošās personas sauc par karavīriem. Viņi sadalās 3 grupās: karavīri, instruktori un virsnieki. Pirmajā grupā ietilpst jaunkareivji, kareivji, dižkareivji, kadeti, jaunmatroži, matroži un dižmatroži. Instruktoru grupā ietilpst kaprāļi, seržanti, virsseržanti un virsnieka vietnieki; kara skolā: kadeti–kaprāļi, kadeti–seržanti un kadeti–virsseržanti; flotē: kaprāļi, seržanti, bocmaņi un virsnieka vietnieki. Virsnieku grupā ietilpst virsnieki, sanitārvirsnieki, administratīvie virsnieki un kara ierēdņi. Virsnieku dienesta pakāpes ir leitnants, virsleitnants, kapteinis, pulkvedis–leitnants, pulkvedis un ģenerālis; flotē – leitnants, kapteinis, komandkapteinis, jūraskapteinis un admirālis.
Saeima 1932.gada 20.decembrī apstiprināja likumu par bruņoto spēku virsvadību. Tajā bija nosacīts, ka miera laikā Valsts aizsardzības padomes priekšsēdētājs ir Valsts prezidents, viņa vietnieki – Saeimas priekšsēdētājs un Ministru prezidents, locekļi – kara, ārlietu, finanšu, satiksmes un iekšlietu ministrs, Saeimas kara lietu komisijas priekšsēdētājs, armijas komandieris un štāba priekšnieks.
Uz pēdējām divām amatpersonām vēl tiešāk bija attiecināmi divi normatīvie akti. G.Zemgals 1929.gada 31.janvārī izsludināja Saeimas pieņemto likumu par augstākajiem militārajiem kursiem. Tajā bija noteikts, ka kursi sadalās kara akadēmiskos un kara politehniskos kursos un to uzdevums ir dot virsniekiem augstāko militāro un speciālo izglītību. Mācību laiks akadēmiskajos kursos 2 gadi un 3 mēneši, politehniskajos – līdzīgs LU attiecīgās fakultātes studiju laikam. Kursu priekšnieks padots armijas komandiera štāba priekšniekam. 1935.gadā šos kursus, kuri ar dažādiem nosaukumiem pastāvēja kopš 1924.gada, pārdēvēja par Augstāko karaskolu.
Attīstoties Latvijas starptautiskajiem sakariem, militāro sfēru ieskaitot, arvien biežāk latviešu augstākie militārie speciālisti sāka mācīties arī dažādās Rietumeiropas kara augstskolās. To ievērojot, H.Celmiņš un A.Ozols 1929.gada 12.martā apstiprināja šo mācību iestāžu sarakstu, kuru pilna kursa beigšana deva Latvijas armijas virsniekiem tiesības, kas paredzētas likumā par augstākajiem militārajiem kursiem. Šīs augstskolas bija: Francijas Kara akadēmija un Jūras akadēmija, Čehoslovākijas Kara akadēmija un Polijas Kara akadēmija. To skaits pakāpeniski palielinājās. M.Peniķa laikā nosūtīja uz ārzemēm paaugstināt kvalifikāciju ap pusotru desmitu augstāko komandieru. Viņus izraudzīja ļoti rūpīgi. Tā, piemēram, armijas komandiera 1929.gada 11.februāra pavēlē bija noteikts, ka Francijas Kara akadēmijas reflektantu komisiju vadīs pulkvedis Mārtiņš Hartmanis. Viņam palīdzēs pulkveži Mārtiņš Jeske un Teodors Andersons (jāpiezīmē, ka viņi visi bija beiguši šo augstskolu), kā arī franču militārais pārstāvis (LVVA, 1476,f., I.apr., 26.l., 11.lp.).
M.Peniķis arī pats bieži apmeklēja ārzemes, lai tiktos ar saviem citvalstu kolēģiem un apspriestu militārās sadarbības jautājumus. Jau 1922.gada septembrī viņš kā Galvenā štāba priekšnieks pārstāvēja Latviju Varšavā Baltijas valstu, Polijas un Somijas augstu militārpersonu apspriedē. 1929.gada februāra sākumā draudzības vizītē Latvijā ieradās Igaunijas armijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis J.Tervands, bet mēneša beigās Tallinā viesojās Latvijas kara ministrs A.Ozols, M.Peniķis un A.Kalējs. Kara akadēmisko kursu priekšnieks R.Bangerskis 1930.gada rudenī vienojās ar Igaunijas Kara akadēmijas vadību rīkot kopējas vasaras mācības abu valstu augstākajiem virsniekiem vienu gadu Igaunijā, otru gadu Latvijā. Šāda sadarbība gan notika tikai divus gadus, bet pēc tam beidzās it kā līdzekļu trūkuma dēļ. Latvijas un Igaunijas bruņotie spēki pirmo un vienīgo reizi organizēja kopīgus manevrus 1930. un 1931.gadā. Visplašāk tie ritēja Monzundā 1931.gada augustā, kuros piedalījās 6 latviešu un tikpat igauņu karakuģi, kā arī flotes aviācija. Šāda pēc būtības gadījuma sadarbība, turklāt bez Lietuvas karaspēka piedalīšanās, protams, nesekmēja Baltijas valstu militāro gatavību 1939. vai 1940.gadā atvairīt padomju bruņoto agresiju.
M.Peniķis apmeklēja Igauniju arī 1930.gada septembrī, bet Somiju tā paša gada augustā un 1934.gada oktobrī. Viņam bija tas gods 1929.gada vasarā piedalīties Zviedrijas karaļa Gustava V Ādolfa vizītes organizēšanā Rīgā.
M.Peniķa vadībā turpinājās armijas reorganizācija. Tomēr pēc iepriekš minētās Valsts aizsardzības padomes izveidošanas Latvijas aizstāvēšanas plāns netika izstrādāts. Nesen izdotajā akadēmiskajā vēsturē norādīts, ka “ne armijas komandieris M.Peniķis, ne Armijas štāba priekšnieks A.Kalējs neizcēlās ar iniciatīvu Latvijas aizsardzības spēju nostiprināšanā” (“20.gadsimta Latvijas vēsture. II. Neatkarīgā valsts. 1918.–1940.” – Rīga, 2003, 488.lpp.). Bet kas izcēlās šajā ziņā? Uz to atbildi grāmatā nerodam.
M.Peniķis bija demokrātiski tendēts cilvēks. Tāpēc Ministru prezidents K.Ulmanis un kara ministrs J.Balodis pat uzskatīja par vajadzīgu informēt viņu par gatavojamo 1934.gada 15.maija apvērsumu. Tikt vaļā no viņa palīdzēja ģenerāļa iespējamā armijas vecuma – 60 gadu sasniegšana. M.Peniķis tā paša gada 7.novembrī ziņoja J.Balodim: “Š.g. 6.novembrī sasniedzu Likumā par dienesta gaitu armijā un flotē 296.pantu armijas komandiera amatam noteikto maksimālo vecumu.” (LVVA, 5601.f., 1.apr., 4929.l., 59.lp.) Jau astotajā dienā pēc šīs informācijas – 1934.gada 14.novembrī – Valsts prezidents Alberts Kviesis izdeva pavēli par M.Peniķa atvaļināšanu. Acīmredzot, lai viņš neapvainotos, pēc dažām dienām sekoja vēl viena valsts pirmās personas pavēle: “Lai uzturētu atmiņā L[āčplēša] k[ara] o[rdeņa] k[avaliera] Mārtiņa Peniķa nopelnus armijas izveidošanā miera laikā un viņa izcilo varonību kara laikā, komandējot Vidzemes divīziju, ieskaitu ģenerāli L.k.o.k. Mārtiņu Peniķi 4.Valmieras kājnieku pulka sastāvā.” (LVVA, turpat, min. l., 57.lp.)

Ģenerālis militārvēsturnieks

Šajā laukā M.Peniķis neatkarīgās Latvijas laikā palika nepārspēts. Īpaši pēc aiziešanas no armijas. Taču viņa aktivitātes karu vēstures izpētē iezīmējās jau 20.gadu sākumā “Latvijas Kareivja” slejās, militārajos žurnālos un citos preses izdevumos. Ģenerālis kā cīnītājs ar samurajiem grāmatniecībā sāka ar nelielu litografētu izdevumu “Krievu–japāņu karš 1904.–1905.gadā”, kurā bija sakopotas autora lekcijas militārajās mācību iestādēs. Tam hronoloģiski sekoja grāmata “Pasaules karš 1914.–1915.g. austrumu frontē” (1929). Interesenti 1935. un 1939.gadā saņēma kapitālu grāmatu divās daļās: “Pasaules karš 1914., 1915. un 1916.gadā un Latviešu strēlnieku bataljonu–pulku cīņas”. Balstoties uz vācu arhīvu materiāliem, cittautu vēsturnieku darbiem un paša pieredzi, M.Peniķis augstā profesionālā līmenī raksturoja lielā tautu slaktiņa cēloņus, karā iesaistījušās valstis un to armijas, lielākās kaujas, militārās operācijas Latvijā, latviešu strēlnieku vienību izveidošanu un cīņas. Grāmatu bagātināja daudzi pielikumi.
1931.gadā tautās aizgāja plašs ģenerāļa pētījums “Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919.gada vasarā un rudenī”. Tam nākamajā gadā sekoja grāmata “Latvijas armijas sākums un cīņas līdz 1919.gada jūlijam”. Darbu šajā jomā vaiņagoja divsējumnieks “Latvijas atbrīvošanas kara vēsture” M.Peniķa virsredakcijā (1935, 1939). Tā otro daļu ievadīja pustreša simta lappušu biezs (pēc būtības grāmata) ģenerāļa apcerējums “Latvijas nacionālās armijas cīņas ar Bermonta armiju 1919.gadā”. Peniķa devumu karu vēstures izzināšanā prata novērtēt ne tikai militāristi, bet tāpat viņa kolēģi civilvēsturnieki: arī ģenerālis bija starp valdības 1936.gada janvārī apstiprinātajiem Latvijas Vēstures institūta pirmajiem locekļiem.
Padomju okupanti par brīnumu lika mierā atvaļināto ģenerāli, bet vācu iekarotāji piedāvāja viņam 1943.gadā kļūt par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru. M.Peniķis atteicās kļūt par kolaboracionistu. Jādomā, ka ne tikai vecuma dēļ (kā nekā 69 gadi), bet arī ar nevēlēšanos kļūt par savu kādreizējo ienaidnieku karakalpu (par tādu gan diemžēl kļuva viņa karabiedrs R.Bangerskis…).
Dodoties 1944.gadā trimdā, ģenerālis ar kundzi Olgu, karam beidzoties, atradās Vācijā padomju okupācijas zonā un vajadzēja atgriezties Latvijā. Ģenerālis Mārtiņš Peniķis aizgāja klusi mūžībā Rīgā sirmā vecumā 1964.gada 18.februārī. Viņš atdusas Meža kapos.

Rihards Treijs,
Prof. Dr.habil.hist.