"Bijušais aģents konsultē bijušo disidentu"

"Der Standard"

— 2000.10.03.

Putins tiekas ar Solžeņicinu un izraisa nemieru Krievijas demokrātos.

Kas Putinam ir padomā attiecībā uz Krieviju? Kāda īpaša tikšanās šajā jautājumā izprovocējusi jaunus meklējumus un bailes. "Gulaga arhipelāga" autors Aleksandrs Solžeņicins nesen tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu — bijušo padomju slepenā dienesta VDK aģentu un tās pēctečorganizācijas Federālā drošības dienesta vadītāju.

1974. gadā Solžeņicinam, kas Nobela prēmiju literatūrā saņēma 1970. gadā, vajadzēja doties emigrācijā, bet gadu vēlāk Putins sāka strādāt VDK, organizācijā, kas vajāja rakstnieku un ko viņš uzskatīja par līdzvainīgu valsts traģēdijā.

Tomēr Solžeņicina mājās Maskavas nomalē tikšanās centrā neatradās pagātnes pārvarēšana. Uzkrītoši ir tas, ar kādu pārmērīgu sajūsmu Solžeņicins izteicās par Putinu: "Vladimiram Vladimirovičam ir ass prāts, viņš saprot uzreiz, viņš netīko pēc personīgas varas. Uz mani iespaidu atstāja viņa ārkārtīgā gudrība un viņa nosvērtie spriedumi." Ko Putins domā par Solžeņicinu, nav zināms.

Nervozi uz šo tikšanos reaģēja krievu liberāļi, īpaši tad, kad viņi uzzināja, ka Putins jau agrāk ir ticies ar Solžeņicinu. Viņi domā, ka Krievijas prezidents, ko pirms gada no nekurienes pārcēla uz Kremli, joprojām meklē politisko ideju. Tagad pēkšņi izskatās tā, it kā 81 gadu vecais patriarhs kļūs par Kremļa politisko mentoru. Bijušo padomju aģentu tieši viņa pagātnes dēļ varētu piesaistīt Solžeņicina konservatīvie un autoritārie priekšstati. Pēc atgriešanās no trimdas 1994. gadā rakstnieks līdzīgi pravietim kritizē materiālo kapitālismu un postu nesošo demokrātiju.

To, ka viņš nav dedzīgs demokrāts, Putins ir pierādījis jau vairākkārt. Tā kā liberālā inteliģence viņu noraida arvien vairāk, viņš atbalstu meklē nacionāli patriotiskajā nometnē. Šādas bažas jau pirms vairākiem mēnešiem izteica viens no vadošajiem liberāļiem Anatolijs Čubaiss: "Solžeņicina degošais naids pret moderno Krieviju ir pašnāvniecisks," brīdināja bijušais privatizācijas ministrs.

Krievijas demokrātu runās nav neviena, kurš, atbildot uz Solžeņicina nostalģisko pasaules redzējumu, spētu izskaidrot, kādai jābūt modernai Krievijas sabiedrībai. Līdz ar otra lielā krievu disidenta Andreja Saharova nāvi 1989. gadā demokrāti zaudēja savu politisko mentoru. Kopš tā laika viņiem nav izdevies formulēt iedzīvotājiem saprotamu programmu un izveidot spēcīgu partiju, kas spētu dot pretsparu Putinam.

Romans Bergers