"Latvijā attīstās zviedriem piederoša viesnīca"

"Dagens Industri"

— 2000.02.08.

Rīga. Zviedriem piederošā "Hotel Amrita", kas atrodas Latvijas ostas pilsētā Liepājā, 2000. gadā rēķinās ar lielu pieaugumu.

Šogad tiek plānots sasniegt 600 000 latu (8,6 miljonu zviedru kronu) apgrozījumu. 1998. gadā apgrozījums bija 340 000 latu, raksta "Dagens Industri" māsas avīze Latvijā "Dienas bizness". Kopš viesnīcas atvēršanas 1997. gadā pārnakšņojušo viesu skaits ik gadu audzis par 20 līdz 30 procentiem, un apmēram 70% viesnīcas viesu ir darījumu ļaudis.

Viesnīca Amrita , kurā ir 82 numuri un četras konferenču zāles, pieder zviedru Tylöskogs AB un Palmtrans AB. Tuvākajā nākotnē īpašnieki ir ieplānojuši viesnīcā uzbūvēt ziemas dārzu un fizisko treniņu centru.

"Latvijas virsrabīns norāda uz dzīves labo pusi"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.01.28.

Latvijas virsrabīns Natans Barkans, kas ir holokausta konferences delegāts, nekritizē savas valsts prezidenti, taču norobežojas no Lietuvas premjerministra Andra Kubiļus teiktā, kas apgalvo, ka Lietuvā nekad nav pastāvējis antisemītisms.

"Tas lai paliek uz viņa sirdsapziņas, mēs domājam savādāk," virsrabīns komentēja. Lielākā Latvijas un Lietuvas ebreju daļa tika nogalināta Otrajā pasaules karā.

Latvijā šobrīd dzīvo 15 000 ebreju, ko var salīdzināt ar 100 000 pirms holokausta. Toreiz gājusi bojā lielākā daļa no virsrabīna radiniekiem. Padomju laikā viņš vairākas reizes sēdējis cietumā. "Vajag mīlēt pozitīvo, kas ir dzīvē. Vienlaikus ir jābūt gatavam upurēt savu dzīvību, lai labā dzīve varētu turpināties," viņš izdarīja šādu kopsavilkumu.

"Lietuvieši var tikt apsūdzēti genocīdā"

"Dagens Nyheter"

— 2000.02.08.

Viļņa . Dučiem gados vecu lietuviešu, kurus tur aizdomās par genocīdu vai cilvēktiesību pārkāpumiem Lietuvas nacistiskās vai komunistiskās okupācijas laikā, sliktās veselības dēļ līdz šim nav saukti pie atbildības par saviem nodarījumiem. Tomēr drīz vien viņus var saukt pie tiesas.

Lietuvas parlaments šonedēļ sāks izskatīt likuma grozījumu, kas dos iespēju rīkot tiesas sēdes genocīda lietās, pat ja apsūdzētie tajās nepiedalīsies fiziskas slimības dēļ.

Likuma tekstu pirmdien noteica Likumu komisija. Šo reformu atbalsta premjerministrs Andrs Kubiļus, kam Stokholmā notikušajā konferencē par holokaustu tika uzdoti jautājumi par ebreju iznīcināšanu Lietuvā.

"Likuma pieņemšanas izredzes es vērtēju uz 60%", teica parlamenta Cilvēktiesību komisijas priekšsēdis un likuma grozījumu iniciators Emanuelis Zingeris. Viņš ir valdošās Konservatīvās partijas biedrs un šo likumu vērtē kā veidu, kā apkārtējai pasaulei parādīt, ka Lietuvai ir politiska griba noskaidrot un tikt galā ar tām savas vēstures tumšajām lappusēm, kas tika retušētas 50 gadu ilgušajā vācu un krievu okupācijā.

Pastāv juridiski iebildumi pret tiesas procesa rīkošanu bez apsūdzētā klātbūtnes, taču tas ir jāvērtē no perspektīvas, ko šai valstij ir nācies pārciest, Zingeris uzskata.

"Mums ir vesels upuru kalns. Tādu ir simtiem tūkstošu, ne tikai ebreji vien, kas tika izsūtīti uz Sibīriju, taču kopš neatkarības atgūšanas, kas notika pirms desmit gadiem, pie mums nav noticis neviens tiesas process pret nacistiskajiem kara noziedzniekiem."

Tagad, kad palielinās vēlme noskaidrot savu vēsturi, to nedrīkst kavēt benžu lielais vecums. Zingeris uzskata, ka likuma izmaiņas ļaus izvairīties no nokļūšanas Pinočeta situācijā, kad izmeklēšana nenotiek tādēļ, ka aizdomās turētajam ir pārāk slikta veselība, lai viņš spētu piedalīties tiesas procesā.

Vispazīstamākais no kara noziedzniekiem, šobrīd 92 gadus vecais Aleksandrs Lileiķis vācu okupācijas laikā 1941. — 1944. gadā bija Viļņas drošības policijas priekšnieks, un viņu apsūdz par to, ka esot atbalstījis Gestapo un SS veiktās ebreju un režīma pretinieku medības.

Kaut arī apsūdzētie neatradīsies tiesas zālē, viņiem tiks dota iespēja sekot tiesas procesam ar televīzijas vai tālruņa starpniecību un sniegt savas liecības. Ja apsūdzētais pieprasīs, tiesas process varēs notikt viņa mājā.

"Te nav runa par atriebību. Mums ir jānorēķinās ar pagātni. Eiropai tas ir vajadzīgs, paskatieties uz Haideru Austrijā!", Emanuelis Zingeris teica.

Mihaēls Viniarskis

 

"Igaunijā samazinās inflācija"

"Dagens Industri"

— 20000.02.08.

Par spīti augošajām transporta un satiksmes cenām inflācija Igaunijā kļūst aizvien mazāka.

No pagājušā gada janvāra līdz decembrim patēriņa cenas palielinājušās par 0,5%. Inflācijas pieauguma temps, kas tika rēķināts kā cenu pārmaiņas starp šā gada un pagājušā gada janvāri, bija 3,2%. Decembrī atbilstošais skaitlis bija 3,9%, un 1999. gada janvārī inflācija bija 4,6%.

Cenu palielināšanās ir strauji apstājusies. Pirms pieciem gadiem inflācija janvārī bija veseli 39%.

Inflācijas tempu ir palielinājušas paaugstinātās regulētās cenas, kas 12 mēnešos ir augušas par 7,2%. Neregulētās cenas ir palielinājušās par 1,5%. Tas redzams pirmdien publicētajos Igaunijas Statistikas pārvaldes skaitļos.

Visvairāk cenas ir palielinājušās komunikāciju sektorā - 12 mēnešos tās augušas par 22%. Dārgāki kļuvuši arī transporta un satiksmes pakalpojumi, kuru cenas kāpušas par 13%. To veicinājusi ievērojamā jēlnaftas cenu palielināšanās, kālab vienā gadā benzīna un naftas cenas augušas par 35%.

Dzīvokļa iekārtojuma, kā arī brīvā laika un atpūtas pakalpojumu cenas kopš pagājušā gada janvāra toties samazinājušās atbilstoši par 0,4 un 0,9 procentiem.

"Kā jāuzvedas Putinam, lai kļūtu par prezidentu"

"Argumenti i fakti"

— 2000.02.02.

Nelielais Vladimira Putina reitinga kritums pagājušajā nedēļā (no 62 uz 58%) diez vai apbedīs viņa izredzes uz uzvaru cīņā par prezidenta krēslu.

Līdz vēlēšanām atlikušajās septiņarpus nedēļās prezidenta v.i. vienkārši nepagūs iztērēt pusgadā iegūto popularitāti. Ja vien, protams, neizdarīs pārāk rupjas kļūdas.

Galvenais — neizcelties!

Katrā ziņā, uzturēdamies Kremlī pirmo mēnesi, Putins izraudzījies vienīgo pareizo uzvedības taktiku. Viņš demonstrē, ka negrib karot ne ar vienu citu, kā vien ar čečenu teroristiem, aktīvi mierina konfliktējošos politiskos grupējumus. Nedara zināmus savus politiskos un ekonomiskos projektus, atrunādamies ar vispārējām frāzēm par "kārtības ieviešanu". Putina uzdevums pirmsvēlēšanu laikā, izsakoties viņa paša stilā, — ir pārāk "neizcelties", lai oponenti viņu "neblamētu" un pie tam to darīt tā, lai visi būtu ar viņu vairāk vai mazāk apmierināti. Nu — vai gandrīz visi.

Vispirms komunisti — visstiprākais opozīcijas spēks valstī. Un Putins ar "Jedinstvo" pūliņiem faktiski ir noslēdzis pagaidu darījumu ar KFKP. Ciniski? Iespējams. Taču politikā nav vietas naivumam. Demokrātu teatrālās vaimanas par "uzticības solījuma laušanu" un Kremļa "nodevību" drīz vien pieklusīs. Toties Putins uz 4 gadiem ieguvis lojālu (atšķirībā no J.Primakova) Domes spīkeru — G.Seļezņovu, krietni pabojādams KFKP opozicionāru imidžu un droši vien iegūdams "slepenus" pielūdzējus "sarkanā" elektorāta rindās. Beidzot, G.Zjuganovs, kaut arī formāli palicis par prezidenta v.i. galveno sāncensi, diez vai tagad pārāk aizrausies ar "prettautiskā režīma" kritiku. Preses konferencē aģentūrā "AIF–Novosti" KFKP līderis solīja savu kampaņu organizēt "enerģiski, taču konstruktīvi". Vispār, "Uz priekšu, biedri, uz uzvaru... Putina uzvaru!"

Nākamais spēks — labējie. Ar viņiem Putinam arī nav jēgas ķildoties — aiz S.Kirijenko un A.Čubaisa stāv gandrīz 6 miljoni vēlētāju. Vispār, kā izteicās Valsts domes deputāts Aleksandrs Šohins, "lai uzvarētu pirmajā kārtā, Putins nedrīkst pārāk akcentēt savas simpātijas ne pret labējiem, ne pret kreisajiem. Augstais reitings liek Putinam lavierēt starp dažādām interesēm. Viņam pietiek noturēties atlikušo pusotru mēnesi, lai nesarūgtinātu nevienu no atbalsta grupām. Tādēļ var prognozēt, ka tuvākajā laikā Putins atbalstīs labēji centriskas koalīcijas izveidi Domē, lai izgaisinātu ilūziju, ka vara nosvērusies pa kreisi, kas radusies pēc Domes posteņu sadales starp KFKP un "Jedinstvo". Taču komunisti neapvainosies, jo viņi no Kremļa jau ieguvuši visu iespējamo".

"Apvainoto" S.Kirijenko un J.Primakova uzaicināšana uz sarunu Kremlī šajā ziņā ir solis pareizā virzienā. Kā domā politologs Georgijs Satarovs, "Putinam jāizturas kā jau ievēlētam prezidentam. Konfliktsituācijās prezidents paceļas pāri cīniņiem, nenostādamies nevienā pusē. Pagaidām Putins tieši tā arī uzvedas".

Attiecībās ar gubernatoriem prezidenta v.i. ieņēmis tādu pat aizbildniecisku pozīciju, dodams viņiem tiesības citam caur citu paziņot par atbalstu "dārgajam Vladimiram Vladimirovičam". Un tas atkal ir loģiski. Kā mums sacīja politologs Vjačeslavs Ņikonovs, "katrs reģionālais priekšnieks sapņo likt likmi uz spēcīgāko kandidātu, ar kuru pēc tam būs jāsadarbojas. Līdz tam laikam, kamēr Putins tiek uztverts kā vēlēšanu kampaņas līderis, viņam nav pārāk daudz jāpūlas, lai piesaistītu gubernatorus. Īpašs gadījums ir Lužkovs. Putina vietā es spertu kādu soli pretim mēram. Jebkurā gadījumā spiediens uz Lužkovu, nepalielinās viņa balsu skaitu Maskavā".

Vispār, lai neliktu vilties elitei, Putinam pietiek noturēt reitingu pienācīgā augstumā. Un konkrēti — apsolīt dažādiem sabiedrības slāņiem to, ko no viņa visvairāk gaida. Un Putins arī apsola. Militāristiem — pusotras reizes palielināt militāro budžetu un turpināt karu Čečenijā līdz galīgai uzvarai. Uzņēmējiem — noteikt skaidrus biznesa spēles noteikumus. Pensionāriem — piesviest 20% pie pensijas. Budžetniekiem — atdot visus algu parādus.

Mūsu aptaujātie eksperti bija vienisprātis, ka Putinam pašreizējā situācijā galvenais ir neizdarīt muļķības. Par to, piemēram, intervijā "AIF" runāja Boriss Berezovskis:

— Traucēt Putinam kļūt par prezidentu var tikai pats Putins. Viņam jāpaliek tikpat konsekventam un tikpat patiesam savā rīcībā, kādu viņu redzu pašlaik. Starp citu, pazīdams Putina piesardzīgumu, domāju, ka viņš neizdarīs tādas kļūdas, kas varētu sagraut viņa izredzes vēlēšanās.

Tomēr Vjačeslavs Ņikonovs saskata nopietnus draudus prezidenta v.i., jo "iedzīvotājus var vienkārši pārbarot ar informāciju par Putinu. Oficiālie masu informācijas līdzekļi pasniedz viņu tā, kā pat ģenerālsekretārus nepasniedza. "Pārēšanās efekts" var negatīvi ietekmēt viņa reitingu".

Par šīs propagandistiskās mašīnas motoru saprotamu iemeslu dēļ kļuvis KST kanāls. Tas pats B.Berezovskis nevar pieļaut, ka Putins nokļūtu Kremļa tronī bez viņa — oligarha — palīdzības, citādi būs viegli kļūt par jaunā "Dieva izredzētā" pirmo upuri. Starp citu, kā dabisks KST pretsvars uzstājas NTV, pierakstīdama prezidenta v.i. visas Čečenijas nelaimes. Un šis līdzsvars, kas izveidojies mūsu televīzijā, lai cik paradoksāli tas arī būtu, spēlē par labu Putinam: veselīga kritikas deva pasargās viņu no iespējamām jaunām kļūdām.

Interešu konfliktu — vai tas būtu B.Berezovska un V.Gusinska, "rietumnieku" un "patriotu" intereses — tā ir barojoša atmosfēra, kurā sava politiskā meistarība jāspēlē B.Jeļcina pēctecim. Lavierēt šajās šķērsstraumēs, labā nozīmē intriģēt un "regulēt" naidīgos grupējumus — tā ir grūta, taču nacionālajam līderim pilnīgi nepieciešama māksla. Un pagaidām Putins parāda sevi kā spējīgu sava daudzpieredzējušā skolotāja skolnieku.

Vitālijs Cepļajevs"Policijas valsts draud būt mūsu nākotne"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.08.

Tā jau eksistē daudzu cilvēku prātos.

Kur mūs aizvedīs bijušais visvarenās VDK darbinieks? Ko var sagaidīt pēc Vladimira Putina iecelšanas prezidenta tronī? Šie jautājumi neliek mieru katram, kas ir paredzējis nopietni domāt par nākotni.

Līdz 18. janvārim varēja izteikt pieņēmumus, ne ilgāk. Pēc pirmās tagadējās Domes plenārsēdes parādījās noteiktība. Un tā nav Putina labā. Slepena vienošanās starp "Jedinstvo" un KFKP (tā bija tieši slepena vienošanās, nevis vienkārša noruna vai vienošanās) jebkurā gadījumā uz Krievijas prezidenta v.i. sirdsapziņas. Un, lai arī kā Vladimirs Vladimirovičs mēģinātu norobežoties no "Medveģ", paziņojot, ka šo vēlēšanu bloku atbalstīja tikai kaut kādā momentā pirms vēlēšanām, ir zināms, ka tika veidota kārtējā partija Putina pakļautībā un to darīja tie paši cilvēki, kuri nodrošināja Vladimira Vladimiroviča uzlēcienu.

Tagad var teikt, ka Putins ir oligarhu kapitāla ieliktenis un to cerība, kas iestājas par nomenklatūras kapitālisma nostiprināšanu. Pēdējais – birokrāti, kas atrodas visos varas līmeņos: federālajā, reģionālajā, vietējā.

Krievijas oligarhi gūst bagātību ar īpašu mehānismu – kontroli pār valsts īpašumu. Protams, viņi ir tur, kur ir nauda. Vispirms kurināmā un enerģētikas kompleksā. Viņi kontrolē valsts akciju paketes. Ģeniāls izgudrojums. Patiešām, kāpēc mocīties, kaut ko veidot, celt, kad ir iespējams ielikt savu cilvēku vadīt valsts akciju paketi kaut kādā akciju sabiedrībā, un šis cilvēks, it kā saglabājot valsts intereses, sāks risināt finansu jautājumus. (Ideālais variants, kad šis cilvēks ir ļoti augstu stāvoša priekšnieka radinieks, piemēram, Krievijas prezidenta znots.)

Ir skaidri pamanāms, ka oligarhu pieejas daudzu pamatjautājumu risinājumā sakrīt ar komunistu pieejām. Gan vieni, gan otri uzstājas par lielo uzņēmumu valsts īpašuma saglabāšanu, par valsts regulēšanu, kas būtībā ir tieša iejaukšanās ekonomikā.

Starp citu, šie pamatmomenti atšķir īstos tirgotājus no pārējiem. Lai arī kādā apģērbā viņi nepiedzimtu – privātā īpašuma pilna prioritāte (piemēram, ASV tā ir 97%) un valsts loma, kas noved pie noteikumu izstrādes un to ievērošanas nodrošināšanas ekonomiskajiem subjektiem. Tas ir, nevis administratīvi komandējoša iejaukšanās ekonomikā, bet regulēšana ar ekonomisko sviru palīdzību. Ievērojamais vācu ekonomists Vilhelms Repke atradis visai veiksmīgu salīdzinājumu (kaut arī nesen tas bija ielikts "ŅG", atļaušos vēlreiz citēt šo izteiksmīgo un visai precīzo definējumu): "Valsts ir kā futbola tiesnesis. Viņš pats nespēlē, bet seko, lai tiktu ievēroti spēles noteikumi". Oligarhi un komunisti paļaujas, ka mūsu valsts pa vecam paliks par spēlētāju, turklāt nevis ierindas, bet īpašu, kas pats sev gan noteikumus uzstāda, gan spēlē gandrīz par visu komandu.

Pēc tam ir interesanti palasīt 1999. gada 30. decembrī "Ņezavisimaja gazeta" publicēto "Krievijas valdības priekšsēdētāja programmrakstu", kurš nākamajā dienā kļuva par Krievijas Federācijas prezidenta v.i.

Atļaušos tikai vienu citātu (bet kādu!): "Otrā svarīgā 90. gadu mācība ir nepieciešamība Krievijai formēt viendabīgu valsts regulēšanas sistēmu ekonomikā un valsts sfērā. Runa nav par atgriešanos uz direktīvās plānošanas un vadības sistēmu, kad visur esošā reglamentēja no augšas uz leju ikvienas iestādes visus darba aspektus. Runa ir par to, lai Krieviju veidotu par efektīvu valsts ekonomisko un sociālo spēku koordinatoru, kas veido to interešu balansu, nosaka sabiedriskās attīstības optimālus mērķus un parametrus, izveido nosacījumus un mehānismus to sasniegšanai.

Tas, protams, iziet ārpus pretrunīgu formulu rāmjiem, kas pievērš valsts lomu ekonomikā spēles noteikumu izstrādei un to ievērošanas kontrolei. Ar laiku mēs nonāksim pie šīs formulas. Bet tagad situācija no mums prasa lielu valsts ietekmi uz ekonomiskajiem un sociālajiem procesiem".

Nē! Mēs nenonāksim pie minētās formulas ar šādu pieeju! Tā mūs tieši atgriezīs pie "direktīvās plānošanas un vadības sistēmas, kad visur esošā valsts no augšas uz apakšu reglamentēja katras iestādes visus darba aspektus".

Ja arī "programmrakstu" ir sarakstījuši Putina darbinieki, tas neko nemaina. Tāpēc ka uz šiem cilvēkiem balstās prezidenta v.i. un viņos ieklausās.

Tas nav pārsteigums. Visa iepriekšējā Putina pieredze saistīta ar darbu spēka un administratīvajos orgānos. Tur likumsakarīga ir administratīvi komandējoša pieeja. Visdrīzāk Putins ir gatavs ietot savu pieredzi arī valsts vadīšanā. Cilvēki, kuri ir viņam apkārt, uz kuriem viņš balstās, domā tāpat.

Kādā intervijā programmai "Zerkalo" Putins mēģināja "atspēlēties" jautājumā par valsts lomu, paziņojot, ka tā nedrīkst iejaukties ekonomikā, tās pienākums ir izstrādāt saprotamus noteikumus un izveidot sistēmu, kas garantētu to izpildi. Tieši tāpat prezidenta v.i. izdarīja atpakaļgājienu par priekšlikumu simtprocentīgi atsavināt valūtas ieņēmumus, ko sākotnēji atbalstīja. Diez vai tā ir pozīcijas korekcija. Drīzāk mēģinājums izvairīties no tiem jautājumiem, kuru apspriešana nav vēlama vēlēšanu priekšvakarā. Domājams, ka patiesa bija pirmā reakcija.

Ir jārunā par administratīvi komandējošo ideoloģiju, kas vienmēr pavada totalitāros režīmus. Tā ir plašāka nekā komunistiskā ideoloģija un ietver to. Tā ir ideoloģija, kas valsti nostāda augstāk par cilvēku, kas noliedz privāto iniciatīvu, cer uz valsts spēku jebkuru problēmu risināšanā.

Uz administratīvi komandējošā ideoloģijas pamata nav iespējams izveidot tirgus ekonomiku. Te der atcerēties anekdoti par ieroču rūpnīcu, kurā konversijas gaitā mēģināja ražot šujmašīnas, tomēr par spīti visām pūlēm pēc salikšanas kopā ieguva automātus. Administratīvi komandējošā ideoloģija neizbēgami ved uz policijas valsti, jo neefektīvas ekonomikas apstākļos nevar noturēt tautu paklausībā bez vardarbības. Turklāt šāda valsts sakņosies pat bez Putina vēlmes.

Nomenklatūras kapitālisms ir ierēdņu sapnis, kuri vēlas vadīt visu, dzīvo ar iespēju komandēt, tāpat ir nepieciešama administratīvi komandējošā ideoloģija. Lūk, kāpēc visi iespējamie priekšnieki centās atbalstīt Putinu.

Policijas valsts jau eksistē. Tā ir daudzu mūsu cilvēku prātos. Bet pirmkārt tā ir daudzu priekšnieku prātos, kas ieņem amatus un amatiņus visdažādākajos līmeņos. Viņi sapņo par savas varas nostiprināšanu, par dominēšanu savā reģionā, pilsētā, rajonā varai pakļautā teritorijā. Šo varu pilnībā var nodrošināt manuālie tiesībsagājošie orgāni. Jau tagad beztiesība pilsoņus biedē. Tā var kļūt vēl lielāka, absolūta.

Nomenklatūras kapitālismam, kam nav nekā kopīga ar civilizēto tirgus ekonomiku, jābalstās uz tiesību un brīvību nospiešanu. To var nodrošināt tikai policejiska valsts. Negribētos, lai tā kļūtu par mūsu nākotni. Policejiskas valsts izpausme ir visur. Bet pagaidām ir laiks apstādināt tās galīgo tapšanu. Tam nepieciešams saliedēties visiem pretiniekiem. Nepieciešams skandināt visus zvanus. Sabiedrībai ir jāsaprot draudošās briesmas.

Igors Haričevs

"Jeļcins. Brīvība. Tērauda durvis"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.02.

Demokrātiskā procesa psihiatrijai Krievijā.

Borisa Jeļcina dzimšanas diena 1988. gada 1. februarī "Fakt" dienestā – izdevniecības "Kommersant" priekštecis – bija diena, kad mums uzstādīja tērauda seifa durvis 1000 rubļu vērtībā. Ārprātīga cena! Tas bija viens no pirmajiem kooperatīvajiem izstrādājumiem Maskavā. Modē nāca tikko atstādinātais Jeļcins, atklātība un kooperatīvi.

Tērauda durvju tirgus, ko pilnībā pārņēma kooperatori, tieši tajā laikā pārdzīvoja bumu. Pats Sorosa fonds (tagad to sauc par institūtu "Atvertā sabiedrība") darbību sāka PSRS ar to, ka visiem vadības locekļiem – " perestroikas darba vadītājiem" – grieza bruņu (it kā no reihskancelejas bunkura) vārtus; tādus pašus Soross dāvināja arī citiem krievu kultūrai dārgiem cilvēkiem (Fonda direktora Sergeja Černišova liecība).

Ar ko tas saistīts? Ko saskatīja maskavietis Gorbačova laika idilles reklāmas vārdos: "Mūsu konstrukcijas durvis spēj izturēt ne mazāk kā 30 minūtes acetilēna degļa liesmā, kā arī automātu kārtu"? Neredzamas acetilēna bailes izvirzījās perestroikai pa priekšu. Un tas viss policistiski drošākajā PSRS pilsētā, kur neviens ielās vēl nav šāvis un milicijas arsenālā vēl nav parādījušies ne sadalīti automāti, ne asknaibles, kas pārkniebj sliedes.

Gatavojoties demokrātiskām reformām, Maskava ietērpās lokšņu tēraudā un kā nākas aizslēdzās. Tajā pašā 1988. gada februārī nogranda sprādziens Sumgaitā.

Padomju cilvēka nojauta uzreiz pamanīja svarīgu detaļu un izplatīja to PSRS slepeno baumu logu sistēmā: Sumgaitā finiera durvis uzlauza, saimniekus izvilka uz ielas un nogalināja. Izpostīto armēņu mājokļu grīdas bija nosētas ar pārkārtošanās "Ogoņokiem" ar populāro Ribakova romānu "Arbata bērni" — tad tos visi parakstīja. Nāk atmiņā, kā nākamo demokrātiju apmācīja melot, aizstāvot tēzi "Mūsu cilvēks ir labs, bet viņu bojā valsts", grautiņu, neņemot vērā faktus, izskaidroja CK PSKP ar direktīvu. Bet armēnim, kuru kaimiņu pūlis izvilka no viņa dzīvokļa, jau nekāds Korotičs nespēja pieradīt – viņš sev priekšā redzēja zvēra rīkli. Zvērs bija kaimiņš, kas ir pārstājis bīties no valsts. Vara aizgāja, pienāca stipru durvju sapratnes svarīgums.

Sumgaita spēcīgi uzkurināja pieprasījumu. Dienestā "Fakt" mēs gatavojām statūtus desmitiem durvju kooperatīvu. Maskavā pēkšņi tika uzstādīti 200 000 tērauda durvju! Aiz durvīm kūsāja brīvība, kuru tajā laikā bija pieņemts saukt par "demokrātiju": brīvība skatīties televizoru un skatīties uz āru caur actiņu. Kā vēlies, tā arī dzīvo, neaiztikšu – ar šiem vārdiem valsts aizgāja, uz visiem laikiem ierobežojot demokrātiju ar TV pulti.

Jāsaprot, kāpēc dzīve bez diktāta mums izrādījās pieņemama tikai dzīvības formā bez valsts. Atbilde uz jautājumu nozīmētu Jeļcina desmitgades mīklas izskaidrošanu. Pie viena mēs sapratīsim slepeno saistību Gorbačovs—Jeļcins.

Lengina Belapetrjaviča, kas tad atbildēja valdības aparātā par kooperatīviem, nāve traucē precizēt manā atmiņā esošos vārdus 1987. gada beigās: dariet, ko vēlaties, milicijai un OBHSS Rižkovs aizliedzis jūs pārbaudīt! Vai tad tas nav tas pats, kas "ņemiet tik daudz suverenitātes, cik varat"? Ņem sev tik daudz valsts, cik spēsi aiznest uz saviem pleciem, nolēma mūsu Alī Baba Jeļcins. Un pats izdarīja tieši tāpat.

Kāpāc mēs sevi neuzticējām nevienam no racionālākiem un praktiskākiem politiķiem? Vai vaina ir mūsu bezatbildībā? Zināmā nevēlēšanās atkal izrādīties kaut kadā regulārā varā? Vai arī "lietišķajos cilvēkos" un "labos praktiķos" bija jaušams kaut kas bīstams, kā mēs baidījāmies vēl vairāk? Tā vai citādi, izvēli izdarījām, ierīkojot sev durvis no divām tērauda loksnēm, katra puscentimetru bieza, PSRS pilsoņi valsti uzskatīja par nevajadzīgu.

Gorbačova komanda sāka izskatīt baiļu vadības sistēmu. Vēlāk Jeļcins paziņos, ka tā atcelta uz visiem laikiem. Uz dažādiem apmelojumiem un "signāliem" viņš atvairījās: cilvēki tik daudz ir pacietuši, lai atpūšas no varas! Patirgosies, pazags… Un kas par to? Vēsture pārstāja eksistēt. Cilvēkam teica: ej un dzīvo bez sava ienaidnieka — valsts, un cilvēks paslēpās aiz durvīm, ar mērenu spēku un prasmi attīstot no turienes uzbrukumus uz sev līdzīgiem. Pazuda ārpasaule, smaguma spēks, realitāte beidzās ekrāna un durvju actiņas robežās.

Tā, cilvēks no Sverdlovskas, kas nekad nav lasījis ne Herbertu Markuzi, ne citus represivitātes kritiķus, veica globālu eksperimentu "nepieciešamo nosacījumu, institūtu un spēles noteikumu" atcelšanai. Brīvības sindroms aiz durvīm pagriezās kā sistemātiski abpusēja agresija. Atkal atkārtojās mūžīgais krievu revolūciju šoks – brīvība Krievijai deva ne mazāk rēgu kā terors, un tautieši cits citam likās kā zvēri. Laupītāji medī jau aplaupītos cilvēkus viņu nožēlojamo televizoru priekšā, no kuriem aplaupītie veltīgi gaida taisnību, tas ir, neiedomājamus sodus.

Krievija ir vesela eksperimentāla cilvēce. Taisnība, mūsu eksperimentu datus biežāk analizē citi, bet mēs tikai saskatāmies: kas ir vainīgs? Lūk, arī Jeļcins, Ziemassvētkos aizejot, lūdza cilvēkiem piedošanu – par ko tad? Par mūsu cilvēcisko dabu? Kādreiz vēsturē baram vajadzētu dot iespēju pabūt bez gana. Krievija spērusi vēl vienu soli demokrātijas problemātiskuma sapratnē.

Gļebs Pavlovskis

"Maskava grib pārcelt Čečenijas galvaspilsētu"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.02.08.

Košmans: Izpostītās Groznijas atjaunošana ir pārāk dārga. "Republika ir un paliks Krievijas Federācijas daļa".

Maskava. Krievijas pilnvarotais Čečenijā Nikolajs Košmans negrib, ka atkal tiktu atjaunota pašreizējā Čečenijas galvaspilsēta, un par galvaspilsētu grib izvēlēties kādu citu pilsētu. Pilnīga pilsētas atjaunošana būtu pārāk dārga, "Sūddeutsche Zeitung" teica Košmans. "Es uzskatu, ka mums nav iespējams sadabūt tik daudz naudas." Infrastruktūras un lielākā daļa dzīvojamo māju esot smagi cietušas, enerģijas piegādes sistēma un kanalizācija esot pilnīgi iznīcinātas. Maskavas pārstāvis ieteica par separātiskās republikas galvaspilsētu izvēlēties Gudermesas mazpilsētu vai vēl daudz mazāko Argunu. "Gudermesā ir ūdens un elektroenerģija, kā arī funcionē komunikāciju sistēma."

Košmans apstrīd to, ka galvenā problēma ir civiliedzīvotāju atgriešanās Groznijā, kuru mājas pa lielākajai daļai ir iznīcinātas. Lielākajai pilsētas iedzīvotāju daļai esot piederīgie ciematos un viņi varot pārcelties uz turieni. Turklāt atsevišķas Groznijas daļas varētu tikt atjaunotas. Košmans saka, ka bēgļu skaits esot ārkārtīgi pārspīlēts. Pēc viņa domām, smagi cietusī Groznija ir kā bumba ar laika degli.. No bojātās kanalizācijas sistēmas izplūst notekūdeņi. Vairs nefunkcionē padomju laikā būvētā sistēma dabisko naftas krājumu atsūknēšanai, kas atrodas zem pilsētas. Tāpēc draud briesmas, ka jēlnafta lielos daudzumos var nonākt zemes virspusē. Draudošā apkārtējās vides piesārņošana varētu nodarīt kaitējumu visam reģionam līdz Kaspijas jūrai.

Čečenijas atjaunošanai, pēc Košmana vērtējuma, būs vajadzīgi vismaz 12 miljardi rubļu (840 miljardi marku). Viņš šo summu attiecināja uz to republikas daļu, kas atrodas līdzenumā. Par kalnu reģionu, kur kaujas turpinās un ko armija joprojām intensīvi bombardē, pilnvarotais neizteicās. Tas, ka pēc pirmā Čečenijas kara Maskava separātiskās Kaukāza republikas atjaunošanu finansēja viena pati, esot bijusi kļūda. "Čečenijā, kas "ir un arī turpmāk būs Krievijas Federācijas sastāvdaļa", ir milzīgas naftas un dabas gāzes atradnes, un tā var pati sev pietiekami labi palīdzēt: "Pēc mana atzinuma, Čečenija piecos gados var kļūt par normālu republiku." Valdība Maskavā pirmām kārtām plāno atjaunot izglītības un veselības aizsardzības sistēmas un gādāt par ekonomikas atjaunošanai nepieciešamajiem ekspertiem, ja tādi Čečenijā būs vajadzīgi. Vēl Košmans teica: "Mēs uzskatām, ka atjaunošana jāveic vienīgi čečeniem pašiem." Krievijas valdība pēc kara beigām plānojot Čečenijā uz ilgu laiku stacionēt lielu skaitu savu karavīru. "Tas iegrožos čečenus, kuri joprojām grib šķindināt zobenus." Politisko struktūru atjaunošanā augstākā vara būs krievu militārajai komandantūrai. Taču tai tikšot paralēli izveidotas civilās pārvaldes struktūras, kurām vara tikšot nodota pakāpeniski. Košmans solīja, ka tiks sarīkotas "visas vēlēšanas". Čečenija varēšot atgūt nokavēto un sarīkot Krievijas parlamenta vēlēšanas, kas notika pagājušā gada 19. decembrī. Taču vispirms čečeniem esot jāizsniedz derīgas pases. Prezidenta vēlēšanās 26. martā varēšot "piedalīties tie, kuri to vēlas", SZ teica Košmans.

Tomass Avenariuss

"Krievija maina militāro doktrīnu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.05.

Jaunā dokumenta projekts paredz plašāku kodolieroču lietošanu.

Krievijas bruņotajiem spēkiem ir noteikts karot jauniem paņēmieniem. Vakar notikušajā paplašinātajā Drošības padomes sēdē tika izskatīts un pieņemts valsts militārās doktrīnas projekts. Dokuments stāsies spēkā pēc visu izmaiņu veikšanas, pēc juridiskās un redakcijas galīgās izstrādes, pēc apstiprināšanas ar prezidenta ukazu orientējoši martā. Starp citu, Drošības padomes pārstāvji atzīmē nozīmīgu "Ņezavisimoje vojennoje obozreņije" lomu, kura lappusēs izvērsta plašākā doktrīnas projekta apspriešana.

Salīdzinot ar spēkā esošajiem dokumentiem, ir nopietni mainījusies pieeja kodolvairoga izmantošanai, kas noteiktā veidā pārvēršas zobenā. Daži no jaunā dokumenta punktiem, kuru publiskošana ieguvusi plašu rezonansi Rietumvalstīs, traktē kodolieroču izmantošanu ne tikai kā atbildi agresoram, kā tas bija agrāk, bet arī "kā atbildi plaša mēroga agresijai ar parasto ieroču izmantošanu kritiskās situācijās Krievijas Federācijas un tās sabiedroto nacionālajai drošībai". Citiem vārdiem sakot, bēdīgi slaveno podziņu var nospiest situācijās, kad "atkāpties vairs nav kur, aizmugurē ir Maskava". Tāda pati pieeja ir fiksēta arī nesen pieņemtajā KF Nacionālās drošības Koncepcijā.

Militārās doktrīnas izmaiņa ir saistīta ar ārējo draudu pieaugumu Krievijai, ietverot Ziemeļatlantiskās alianses paplašināšanu. Cits stimuls ir vispārējas nozīmes spēku degradācija. Pēc Drošības padomes militārās celtniecības vadības aparāta priekšnieka Viktora Jesina vārdiem, speciālistu prognozes ir visai pragmatiskas — "lai arī kā paceltos Krievija ekonomiski, ar parasto bruņojumu tā vairs nekad nespēs stāties pretī tādai organizācijai kā NATO". Starp citu, projekta tekstā nav ienaidnieka veidola — ne bloku izskatā, ne kā atsevišķas valstis.

Drošības padomē uzskata, ka pašreiz nav nepieciešamības uzturēt kodolparitāti. Acīmredzot, ka pat ar desmito daļu uzkrājumu var sasniegt nepieciešamos mērķus. Pēc Viktora Jesina domām, pilnīgi pietiekami ir "spēku, iespēju balansa" uzturēšana. Tādējādi, atkal iezīmējas Krievijas viedoklis par kodolieročiem kā par politisku savaldīšanas faktoru.

Viena no projekta atšķirībām no iepriekšējiem militāri politiskajiem postulātiem ir termina "militārā drošība" ieviešana "aizsardzības" vietā. Tas nozīmē Krievijas draudu pārvērtēšanu, pie kuriem līdz ar iepriekšējiem ārējiem ir pieskaitīts arī ievērojams skaits iekšējo. Tagad valsts militārajai organizācijai jābūt gatavai stādīt pretim savus spēkus un līdzekļus konstitucionālās kārtības gāšanas mēģinājumiem, nelikumīgu ekstrēmistisku organizāciju darbībai, organizētai noziedzībai un terorismam.

No draudu novērtējuma seko arī galvenās bruņoto spēku lietošanas formas, kā arī to gatavība uzbrukuma atvairīšanai un aktīvu karadarbību sākšana. Nepārprotama jaunā doktrīnas projekta priekšrocība ir reālistiska pieeja armijas un spēka resoru darbību scenārijam. Ir skaidri pamanāms, ka ievērojami ir samazināti uzdevumu apjomi. Krievija negrasās stāties pretim visai pasaulei, ir domāts par spēju tikt galā tikai ar tiešajiem draudiem valsts drošībai.

Aleksandrs Šaburkins

"Tiek izteikts priekšlikums par moratoriju"

"The Washington Post"

— 2000.02.09.

Klintona administrācija ir aicinājusi ievērojami paplašināt savas kodolieroču neizplatīšanas programmas Krievijā apmaiņā pret krievu solījumiem pārtraukt plutonija ražošanu no civilo kodolreaktoru izlietotās degvielas.

Priekšlikums par jaunu ASV un Krievijas moratoriju plutonija ražošanai ietilpst jaunajā 100 miljonu $ palīdzības paketē, ko Enerģētikas ministrija ir apstiprinājusi 2001.finansu gadam. Tā ir pirmā reize, kad Savienotās Valstis ir centušās ierobežot Krievijas civilo reaktoru plutonija krājumus.

ASV amatpersonas un neatkarīgie atomeksperti ieteikto moratoriju ir raksturojuši kā potenciāli nozīmīgu soli, lai kontrolētu un, iespējams, samazinātu milzīgo kodolmateriālu daudzumu, kas atlika bijušajā Padomju Savienībā pēc komunisma sabrukuma. Tomēr viņi brīdināja, ka galvenās detaļas vēl esot jāizstrādā, ievērojama Krievijas kodolsadarbības samazināšana ar Irānu, kas, kā baidās Klintona administrācija, varētu palīdzēt Teherānai iegūt savā rīcībā atomieročus.

Enerģijas ministrs Bils Ričardsons telefona intervijā izteicies, ka plānojot sasaukt sarunas ar savu krievu kolēģi Jevgēņiju Adamovu, lai izstrādātu vienošanās detaļas. Viņš sacījis: "Mēs esam principā vienojušies. Krievu garantijas ir pietiekami pārliecinošas, lai mēs tās varētu iestrādāt savā budžetā."

Līdz šim Krievija ir pārstrādājusi izlietoto 29 civilo reaktoru degvielu, saražojot aptuveni tonnu atomreaktoros izmantojama plutonija gadā. Lai gan šis plutonijs nav izmantojams Krievijas atomieročos, par to varētu interesēties ļaunprātīgi noskaņotās valstis un teroristiskie grupējumi, kas vēlas ražot atomiekārtas.

Enerģētikas ministrijas priekšlikums ietver ASV 45 miljonus $, lai Krievijā projektētu un izveidotu sausās uzglabāšanas iekārtas izlietotajai kodoldegvielai, kas pretējā gadījumā varētu tikt izmantota plutonija ražošanai. Budžeta pieprasījumā ir ietverti arī 20 miljoni $ alternatīvu kodoldegvielas cikla variantu izpētei, kā arī 30 miljoni $ skaldāmo materiālu kontrolei un kaujas kodolgalviņu ražošanas iekārtu pārveidei.

Ja Kongress to apstiprinās, tas līdz pat 40% palielinās ASV Enerģētikas ministrijas izmaksas neizplatīšanas pasākumiem Krievijā, kas pašlaik sasniedz aptuveni 250 miljonus $ gadā.

ASV amatpersonas izteukušās, ka programmas izpētes un attīstības sastāvdaļa esot būtiska, lai Krievija samazinātu savu kodoltehnoloģijas nodošanu Irānai. Viņi īpaši uzsvēra informāciju, ka Krievijas kompānijas apsverot iespēju piegādāt Irānai smagā ūdens reaktoru, kas varētu tikt izmantots plutonija ražošanai.

Tiek uzskatīts, ka Krievijas rīcībā ir aptuveni 30 tonnu civilo reaktoru izcelsmes plutonija, kas ir pilnīgi pietiekami, lai saražotu 3000 atomieročus. Militārā plutonija krājumi varētu sasniegt 100 līdz 150 tonnu.

Enerģētikas ministra vietnieks Ernests P.Monics, kas pagājušajā nedēļā ieradās Maskavā, lai apspriestu gaidāmo vienošanos, sacīja, ka Savienotās Valstis tuvojoties sarunu nobeigumam par vienošanos par militāras izcelsmes plutonija krājumu samazināšanu. Viņš izteicies, ka galvenais mērķis esot katru gadu, sākot ar 2007. gadu, iznīcināt divas tonnas ieročos izmantojamā plutonija.

Maikls Dobss

"Austrijas sasmakusī izvēle"

"The Economist"

— 2000.02.05./11.

Jergs Haiders un viņa partija nav patīkami, taču nav nedemokrātiski. Ja austrieši vēlas tos redzēt valdībā, tad nevajadzētu viņiem to liegt.

Austrijai būtu labāk, ja pēc neskaidrā pagājušā gada oktobra parlamenta vēlēšanu iznākuma kāda no tās tradicionālajām partijām būtu bijusi spējīga izveidot valdību viena pati. Būtu arī bijis labāk, ja vairāk Austrijas vēlētāju būtu pateikuši ksenofobiskās un labējās Brīvības partijas līderim Jergam Haideram, lai viņš iet ratā. Taču Eiropas Savienības reakcija uz iespēju, ka Brīvības partija varētu pievienoties valdības koalīcijai, ir divkosīga un pilnīgi neatbilstoša Austrijas iedomātajam pārkāpumam, cenšoties izveidot stabilu valdību, kuru atbalstītu lielākais vairākums vēlētāju. Itin nekas ES konstitūcijā — nedz pēc likumu burta, nedz arī pēc gara — neapgalvo, ka tās dalībvalstīm būtu jāliedz ieņemt amatus pat ekstrēmiem nacionālistiem, ja vien tie ir demokrātiski un rīkojas likumu ietvaros. Tāda izslēgšana arī nebūtu saprātīga. Draudēšana no attāluma — tā mēdz darīt arī Savienotās Valstis — ir tieši tā lieta, kas uzmundrina tādus karoga vicinātājus kā Jergu Haideru, kuram patīk iztēlot sevi par "bezbailīgās mazās Austrijas" aizstāvi.

Nav šaubu, ka Haiders ir prasts populists. Viņš tikai negribīgi ir samierinājies ar Austrijas iestāšanos Eiropas Savienībā, un viņam nepatīk, ka tajā tiktu uzņemtas arī bijušās komunistiskās valstis no austrumiem. Viņš vēlas ierobežot imigrāciju, viņš ir izteicis rupjas piezīmes par ārzemniekiem un viņš runā par draudiem, kurus Austrijas identitātei rada cittautieši. Tas viss ir nosodāmi. Viņš ir arī izteicis divus plaši citētus paziņojumus, kas var tikt iztulkoti kā pārāk liela atzinība Hitlera piemiņai, kurus viņš pats gan tagad ir pilnīgi, kaut arī novēloti, nosodījis. Taču atšķirībā no citām (daudz mazākām) partijām Austrijā Haidera grupa nekad nav sevi reklamējusi kā neonacistisku partiju, un tās līderis nekad nav paudis antisemītiskus uzskatus. Viņš arī nemudina uz vardarbību pret ārzemniekiem vai etniskajām minoritātēm.

Nav šaubu, ka viņam ir daži nejauki atbalstītāji, bet tādi ir arī lielākajai daļai citu partiju. Taču daudzi Brīvības partijas vēlētāji ir pavisam respektabli, īpaši tie, kuri ir uzticīgi partijas liberālākajām tradīcijām, jo partija pirms Haidera nākšanas pie varas 1980.gadu vidū bija valdības koalīcijā ar sociālistiem. Šiem vēlētājiem, kā arī citiem galvenais motīvs partijas atbalstam nav vis rasisms, bet gan uzskats, ka Austrijas tradicionālās labēji centriskās un kreisi centriskās partijas pārāk ilgi ir nodarbojušās ar korumpētu varas sadalīšanu un protežēšanu. Vismaz šajā jautājumā tiem ir liela daļa taisnības.

Eiropas valstīs, ieskaitot ES dalībvalstis, eksistē vairākas partijas, kas ir tiešas pēcteces komunistu un fašistu partijām, kuras savulaik atbalstīja masu slepkavības. Itālijas postfašisti — tiešie Musolīni pēcnācēji, lai kā arī viņi necenstos nomazgāties — ir bijuši koalīcijas valdībā un tagad tos kā kreisie, tā arī labējie pieņem kā demokrātiskās struktūras sastāvdaļu. Franko autoritārā režīma ministrs savulaik nodibināja aliansi, kas ir izvērsusies par nevainojamu centriski labēju partiju ar Blēra partijai līdzīgiem uzskatiem un kas tagad ir pie varas Spānijā. Komunisti, kuru priekšteči atbalstīja Staļinu un kuri ir bēdīgi pazīstami ar savu kavēšanos nosodīt viņa noziegumus, tagad vada ministrijas Francijā. Iespējams, ka Haiders nav labāks par šiem ļaudīm. Taču viņš nav arī daudz sliktāks.

Atšķirībā no sava vāciski runājošā lielā brāļa ziemeļos Austrija ilgus gadus nav īsti mēģinājusi izvērtēt savu pagātni. Tradicionālie konservatīvie nevēlējās atzīt bijušā Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra un pēc tam Austrijas prezidenta no 1986. līdz 1992.gadam Kurta Valdheima netīro kara laika pagātni. Pat sociāldemokrāti ir centušies attēlot austriešus vienīgi kā nacisma upurus, lai gan Austrijā nacistu partijas biedru attiecībā pret visu iedzīvotāju skaitu bija vairāk nekā pašā Vācijā. Visiem austriešiem — īpaši ieskaitot pašu Haideru — vēl ir jāizsaka nožēla par nacistu laikā nodarīto. Taču, lai kāda piesmaka arī nebūtu Haideram, viņš nav nedz nacists, nedz arī drauds demokrātijai. Ja austrieši vēlas viņu redzēt valdībā, tad ārpusē esošie nedrīkstētu viņiem stāties ceļā.

"Eiropas paštaisnais aizkaitinājums"

"Financial Times"

— 2000.02.07.

Pārmērīgā reakcija uz Austrijas jauno koalīcijas valdību ir radījusi mulsinošas piekāpšanās risku.

Eiropas Savienība, savu 14 dalībvalstu "vadīta", ir iedzinusi pati sevi stūrī jautājumā par valdības maiņu Austrijā, un tagad ir ārkārtīgi sarežģīti iedomāties, kā — nemaz nerunājot par to, kad — tā spēs atbrīvoties no tā, saglabājot kaut vai niecīgāko cieņas drusku.

Tas viss ir vēl jo bēdīgāk tādēļ, ka liela daļa no tā, ko Jergs Haiders ir aizstāvējis pagātnē, nešaubīgi nav savietojams ar principiem, uz kuriem balstās ES. Austrijas partneriem bija ne tikai tiesības skaidri uz to norādīt, — tas bija viņu pienākums.

Kas tad nogājis greizi? Vispirmām kārtām, valdību galvas nav spējuši pietiekami ņemt vērā faktu, ka, lai kāda arī nebūtu to personīgā sajūta par Haidera personību un pagātni, tiem būs jāsadarbojas ar jauno Austrijas koalīcijas valdību ES institūcijās. Eiropas līgums neparedz nekādas alternatīvas.

Austrija ir un arī paliks līdztiesīgs dalībnieks, kamēr 14 dalībvalstis vienbalsīgi un ar Eiropas parlamenta piekrišanu nevienosies, ka Austrijas valsts (un nevis Haiders vai pat viņa partija) ir pieļāvusi "nopietnus un pastāvīgus Savienības pamatprincipus, proti, brīvības, demokrātijas, clvēktiesību ievērošanas un fundamentālo brīvību pārkāpumus". Lai visu valstu galvas spētu par to vienoties, būtu vajadzīgs diezgan pamatīgs laiks.

Viena lieta ir likt jaunajai valdībai saprast, ka tās darbība tiks rūpīgi uzmanīta, bet pavisam cita — izturēties pret to kā pret izstumto, nevis kā pret līdztiesīgu partneri ES ietvaros, par kādu tai ir jāpaliek, ja mēs vēlamies, lai šīs institūcijas darbotos efektīvi un leģitīmi.

Pat divpusējie pasākumi, kurus ir apņēmušies veikt dažas no 14 dalībvalstīm, nav saskaņā ar līguma garu. ES vienmēr ir darbojusies uz plašākā iespējamā konsensa principiem, un tā ir ļoti atkarīga no tādiem formāliem un neformāliem diplomātiskiem kontaktiem, kādus tagad gatavojas iesaldēt.

Šo fundamentālo kļūdu papildina vēl viens maldīgs pieņēmums, kas, iespējams, padarīs dalībvalstis smieklīgas un rādīs Haideru heroiskā gaismā pašā Austrijā. Radot iespaidu, ka tās nekad nevarēs sastrādāties ar valdību, kurā ir pārstāvēta Brīvības partija, tās neatstāj sev nevienu pārliecinošu atkāpšanās ceļu, ja, kā tas arī ir visai ticami, jaunā koalīcija nedos nekādu iemeslu ķerties pie sankcijām.

Ļaujot paštaisnam aizkaitinājumam graut saprātīgu vērtējumu, dalībvalstis līdz ar to ir apdraudējušas konstruktīvo ietekmi, kādu varēja atstāt to satraukuma izpaušana. Vēl sliktāk, tās ir pakļāvušas sevi vairāku pazemojošu un ļoti publisku kompromisu riskam. Turpinot darbu ar Austrijas valdību ES institūciju ietvaros, tās, ļoti ticams, būs spiestas atjaunot normālas divpusējās attiecības.

Šeit var izdarīt divus tālākus secinājumus. Pirmkārt, šī nožēlojamā epizode vēlreiz apliecina faktu, ka Eiropas valstu galvu vidū trūkst spēcīgas līderības. Šis varētu būt neveiksmīgs moments, lai cildinātu ēru, kurā Helmūts Kols un Fransuā Miterāns bija vadošie Eiropas Padomes — galvenā integrācijas virzītājspēka — locekļi. Taču fakts ir tas, ka Eiropas Padomē nav spēcīgu lielo valstu pārstāvju un ka bez tiem klubs nespēj darboties savā maksimālajā evektivitātē, lai cik ļoti arī rotējošās prezidentūras, mazo valstu premjerministri un Komisijas prezidentūra necenstos.

Otrkārt, Eiropas Padomes sastāvā ir vērā ņemams līderu skaits, kuru uzskatā vissvarīgākā "labas politikas" vadlīnija ir nekavējošs atbalsts ne tikai vietējos masu medijos, bet arī "starptautiskajā domā". Reakciju uz Haideru var uzskatīt par kolektīva populisma aktu, kas salīdzināms ar daudzu Padomes locekļu uzvedību savās pašu valstīs.

Visbeidzot, ir ļoti grūti saskatīt, kā ES tagad spēs izkļūt no bedres, kuru izrakuši tās līderi. Populisms ļoti ātri iegūst pats savu impulsu, ko var apturēt vienīgi ar pārliecinošu tā galveno paudēju sakāvi vai izzušanu. Pirmā iespēja ir nevēlama, bet otrā — maz ticama, vismaz dažu nākamo gadu laikā. Labākais, uz ko var cerēt, ir tas, ka dalībvalstis apvienosies aiz leģitīmā brīdinājuma, ko jau devusi Komisija — ka Austrijas valdības vārdi un rīcība tiks cieši uzmanīta — un vienlaikus klusi atsāks formālos un neformālos kontaktus, kuriem ir nozīme ES lietu kārtošanā. Zināma atturības deva būtu jāuztur sejas saglabāšanas nolūkos.

Kamēr nebūs apstiprināti ES līdzdalības pamatprincipu pārkāpumi, Austrija būs un paliks pilntiesīgs un vienlīdzīgs Savienības loceklis, un līdz ar to tā būs neatņemama Savienības funkcionēšanas sastāvdaļa.

Pīters Ladlovs

"Eiropas jaunais paradoksa laikmets"

"Intellectual Capital"

— 2000.01.20.

Mārtins Volkers ir bijušais laikraksta "The Guardian" redaktors, augsta līmeņa līdzstrādnieks Pasaules politikas institūtā Ņujorkā.

Virspusēji skatoties, Eiropa ieiet jaunajā tūkstošgadē labā stāvoklī. Francijas ekonomika piedzīvo vairāk nekā 3% ikgadējo pieaugumu, un arī Vācijas un Lielbritānijas ekonomika ātri atgūstas, nodrošinot pieaugumu virs 2,5% gadā. Ilgākā termiņā vēl nozīmīgs ir fakts, ka tagad Eiropā ir panākts plašs stratēģisks konsenss par kursu, kāds tai būtu jāietur nākamajos desmit līdz divdesmit gados.

Kontinents vēlas nostiprināt savu jauno vienoto valūtu, tajā pašā laikā iekļaujot savā labklājības zonā Viduseiropas un Austrumeiropas valstis — un eventuāli arī kara saplosītos Balkānus — , lai, izmantojot to enerģiju, iespējas un potenciālo tirgu, veicinātu jaunu paplašināšanās ēru. Pēc desmitgadēm ilgušas vilcināšanās Eiropas nacionālie līderi savā apspriedē Helsinkos vienojās, ka uzņemšanas procesā būtu formāli jāiesaista arī Turcija.

 

Pretreakcija

Eiropa var zināt, kurp tā dodas, bet tas, kā tur nokļūt, ir mazāk skaidrs. Francijas un Vācijas ekonomiskā atjaunotne ir pretrunu mākta. Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā un Nīderlandē pieaugums ir bijis tik iekļaujošs, ka šīs valstis atrodas tuvu 50. un 60. gados piedzīvotajai pilnās nodarbinātības buma ekonomikai. Taču Francija un Vācija, kā arī Itālija un Spānija joprojām darbojas satraucoši šķeļošā sociāli ekonomiskā maisījumā, kurš vienlaikus dod pieaugumu un tādu bezdarba līmeni, kas mērāms divciparu skaitļiem.

Turklāt akciju tirgu bums kontinentālajā Eiropā, kur franču un vācu indeksi pēdējos piecos gados ir trīskāršojušies, atspoguļo korporatīvo atjaunotni, kura nedod nekādu īpašu labumu Rietumeiropas darba ņēmējiem. Vācijas autoindustrija plaukst un zeļ, daļēji pateicoties rūpnīcu pārvietošanai uz Austrumeiropu. Tātad šie bumi lielākajā daļā gadījumu nav neko palīdzējuši vācu vai franču strādājošajiem.

Līdz ar to arī nav jābrīnās par strādājošo nemieriem: franču dzelzceļu darbinieki lepojas ar to, ka tie sarīkojuši pirmo jaunās tūkstošgades streiku, bet franču smago automašīnu šoferi atkal bloķē ceļus. Un tiklīdz Vācijas kanclers Gerhards Šrēders pasludināja jaunu nacionālo nodarbinātības paktu, kurš aizturētu algu pieaugumu apmaiņā pret darbavietu stabilitāti, varenā "IG Metall" arodbiedrība, kura dominē Vācijas ražojošajā industrijā, nepatīkami pārsteidza darba devējus, pieprasot 4% algas pielikumu.

 

Valdību šizofrēnija

Šīs spriedzes pamatā atrodas Eiropas mīlas un naida attiecības ar globalizāciju. Akciju tirgus zeļ, pateicoties ASV un britu investīciju kapitāla plūdiem — kapitāla, kuram pašreiz pieder trešā daļa akciju 40 lielākajās franču firmās. Šie investori gaida treknas dividendes, kad jaunā vienotā valūta un vienotais tirgus aizsāks Transeiropas apvienošanos un pārpirkšanu vilni — procesu, kurš banku un apdrošināšanas sektoros jau ir gājis diezgan tālu. Arodbiedrības un liela daļa vēlētāju baidās no šo pārmaiņu sekām, kas savukārt satrauc Francijas un Vācijas kreisi centriskās valdības.

Tā rezultāts ir zināma veida valdības šizofrēnija. No vienas puses, Šrēders nosoda britu "Vodafone" veikto Vācijas mobilo sakaru līdera "Mannesmann" pārņemšanu kā uzbrukumu vācu nacionālajām interesēm. Taču, no otras puses, 2000.gadu Šrēders sagaidīja ar ambiciozu nodokļu samazināšanas shēmu, kura, samazinot augstākās nodokļu likmes līdz 40%, izskatās kā no Reigana un Tečeres mācību grāmatas nākusi. Francijā sociālistu valdība ir paātrinājusi valsts īpašumā esošo uzņēmumu privatizāciju, tajā pašā laikā nosodot "Kalifornijas pensionāru un skotu atraitņu" invāziju akciju tirgū.

Šeit atkal ir lietderīgi papētīt dziļāk — paskatīties uz to, ko valdības dara, nevis ko tās saka. Virspusēji skatoties, Francijas valdības lēmums par 35 stundu darba nedēļu bija domāts tās komunistisko koalīcijas partneru un arodbiedrību pielabināšanai. Tas izskatījās pēc vecā stila sociāldemokrātijas, sadalot darbu, lai samazinātu bezdarbu. Taču patiesībā — ar neuzkrītošu Francijas valdības atbalstu — tas ir kļuvis par mehānismu, ar kura palīdzību franču firmas ievieš elastīgu nodarbinātības režīmu un liberalizē sklerotisko darba tirgu.

 

Pārmaiņu gads?

Veids, kā apvienot šīs dažādās pretrunas, ir saprast, ka Eiropa atrodas sašķeltu pārmaiņu laikmetā. Finansu un korporatīvie sektori ātri modernizējas un globalizējas — pietiek palūkoties kaut vai uz to, ka "Daimler" pārpirka "Chrysler" un "Deutschebank—Bankers Trust". Arodbiedrības un partiju politiskās struktūras kavējas, valdības atrodas pa vidu, vēloties panākt pārmaiņas ekonomikā, taču tajā pat laikā baidoties no sociālajām un politiskajām sekām.

Jādomā, ka globalizācija galu galā ņems virsroku, un ne tikai vienkārši ekonomiskās loģikas dēļ, bet arī Eiropas politikas negadījumu dēļ. Ne Francijā, ne Vācijā vairs nav politiskas opozīcijas, kura būtu šī vārda cienīga. Kriminālapsūdzību drauds bijušajam Vācijas kancleram Helmūtam Kolam par slepenu (un nelikumīgu) līdzekļu pieņemšanu ir sagrāvis Kristīgo demokrātu pagātnes un tagadnes līderus. Savukārt Francijā vairākkārtīgā labējo šķelšanās ir radījusi tik daudz konkurējošu frakciju, ka šī iemesla dēļ "gollistu" partijas līderu ikgadējā svētceļojumā uz bijušā prezidenta Šarla de Golla kapavietu bija jāievieš "rotu sistēma".

Tā rezultātā Šrēderam un Žospēnam ir neierasti plaša telpa manevram. Šrēders jau tagad sāk atteikties no Vācijas labklājības valsts tradicionālā dāsnuma, bet Žospēns sāk risināt Francijas veselības aizsardzības sistēmas augošo izmaksu problēmas. Var gaidīt daudz retorikas un varbūt dažus streikus, taču šis var kļūt par gadu, kurā vecā Eiropas sociāldemokrātijas sistēma beidzot sāks sekot Savienotajām Valstīm un Lielbritānijai pa modernizācijas ceļu.

Mārtins Volkers

"Par spīti visām šausmām

komunisms Rietumos guva atbalstu"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.03.

Pēc visiem iespējamiem aprēķiniem komunismam 20.gs. bijusi seismiska iedarbība, apgriežot pasauli kājām gaisā, to vardarbīgi satricinot un izraisot neiedomājama mēroga ciešanas.

Nogalinot vismaz 100 miljonu cilvēku, tas izraisījis nopietnus jautājumus par cilvēku dabu, it īpaši mūsu spēju nogalināt un kropļot utopijas meklējumu dēļ.

Raksta autors nesen bijis izdevuma redaktors, kurā ietvertas vairāku ievērojamu komunisma vēsturnieku esejas - autoru vidū var nosaukt Robertu Konkestu, Zbigņevu Bžežinski, Ričardu Paipsu un Polu Hollenderu,— un viņu joprojām iespaido komunisma nestās šausmas tiem, kurus tas tiecās atbrīvot.

Vispirmām kārtām — nogalināto cilvēku daudzums. Staļina terora hronists Roberts Konkests mums atgādina par badu Ukrainā, kas prasīja no 6 līdz 7 miljonu cilvēku dzīvību. Jau iepriekš ir šausmās jānodreb, iedomājoties, kas atklāsies, kad tiks atvērtas komunistiskās Ķīnas, Kubas un Ziemeļkorejas slepenās lietas. Ar komunistu apzināto ciešanu un nāves izraisīšanu nekas nespēj sacensties.

Tomēr apsūdzības ar to nebeidzas. Kā totalitāra sistēma komunisms pretendēja uz miesu, prātu un garu. Reliģiskais filozofs Maikls Novaks atgādina, ka komunistu teorija cilvēkus uzlūkoja kā tīri materiālus priekšmetus.

Apspiešana un slaktiņi bija gan loģiski, gan perversā veidā cildinoši. Novaks par komunistiem raksta: "Indivīds varēja tikt izmantots, upurēts, izlietots gluži kā lieta. Līdzīgi tērauda sijai viņš varēja palikt rūsēt, nevajadzīgs un neizmantots."

Komunisms bija arī grandioza ekonomiskā neveiksme. To apliecina statistika. 1987.gadā Singapūra, valsts ar tikai 2 miljoniem iedzīvotāju, eksportēja par 20% vairāk mehānismu uz Rietumiem nekā visa Austrumeiropa kopā. Nav nekāds brīnums, ka 1.5 miljoni austrumvāciešu 1989.gadā iesniedza dokumentus izbraukšanas vīzu saņemšanai, savukārt vismaz 5 miljoni no valsts 16.5 miljoniem pilsoņu norādīja, ka viņi pamestu valsti, ja tas būtu iespējams.

Tomēr, par spīti visām šausmām komunisms sniedza pasaulei vairākas nozīmīgas mācības. Kā Ronalds Reigans 1982.gadā britu parlamentam atgādināja - privātās fermas, kas aizņēma tikai 3% no Padomju Savienības lauksaimniecībā izmantojamās zemes, saražoja gandrīz ceturto daļu no fermu produkcijas un trešo daļu no gaļas produktiem un dārzeņiem.

Nav iespējamas vēl dziļākas pretrunas, kā starp brīvajiem tirgiem un komandu ekonomiku. Turklāt neviena cita sistēma tik lielā mērā neapspiež runas brīvību, un tās sabrukumu ievērojami paātrināja informācijas revolūcija.

Partijas bosu vidū valdošo niknumu par neapturamo informācijas revolūciju visveiksmīgāk atspoguļoja kāda Austrumeiropas amatpersona, kas televīzijas antenas nosauca par "cilvēku ienaidniekiem."

Pārsteigumu izraisa tas, ka komunisms guva atbalstu daudzu ievērojamu intelektuāļu vidū, kuri citādi bija uzticīgi runas un apziņas brīvībai.

Eptons Sinklers noraidīja kolektivizācijas izraisīto cilvēku bojāeju, vienaldzīgi piebilstot, ka tā varēja "prasīt kādu miljonu dzīvību." Viņš piebilda, ka cilvēces vēsturē "milzīgas sociālās pārmaiņas nekad nav bijušas iespējamas bez cilvēku upuriem."

Tā laika ievērojamākie žurnālisti nekādi nespēja saņemties, lai rakstītu par viņu acu priekšā notiekošajām šausmām. Rakstnieks Grems Grīns vienīgi izteicās, ka, ja viņam "būtu jāizvēlas dzīvot Padomju Savienībā vai Savienotajās Valstīs, viņš noteikti izvēlētos Padomju Savienību."

Varētu uzskaitīt vēl neskaitāmus šādus izteikumus, taču tā būtu veltīga laika šķiešana. Tomēr galvenā mācība, lai cik sāpīga, bija gluži skaidra: daudzas no Rietumu ievērojamākajām personām, kuras personīgi baudīja milzīgu politisko, intelektuālo un materiālo brīvību, atbalstīja vai vismaz attaisnoja visbrutālāko apspiešanas instrumentu vēsturē. 21.gs. mums vajadzētu būt saprātīgākiem.

Džošua Muravčiks rakstīja: "Ja mēs skaidri nespējam nošķirt komunisma un antikomunisma cīņas labo un ļauno, tad kā gan mēs kaut cik inteliģenti spēsim atrisināt citas problēmas?"

Lī Edvardss

"Eiropieši atminas savu pagātni,

bet Savienotās Valstis aizmirst savējo"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.04.

Eiropā šajās dienās valda atmiņas par valstu lomu holokaustā.

Šveices vēsturnieku grupa nesen publicēja 350 lappušu ziņojumu, asi kritizējot valsts politiku kara laikā, kas nodeva ebrejus, kuri centās patverties no Hitlera. Savukārt Stokholmā organizētajā konferencē politiskie līderi un eksperti, lielākoties no Eiropas, sapulcējās, lai apspriestu, kā rasistiskās pagātnes mācību varētu izmantot, lai nepieļautu līdzīgu notikumu atkārtošanos. Pašreizējais saceltais troksnis ap politiskajiem notikumiem Austrijā saskaņojas ar atmiņām par nacistiem.

Daudz amerikāņu slavē eiropiešus par viņu gatavību paraudzīties acīs savai apkaunojošajai pagātnei, kad lielākā daļa novērsās vai arī nekā nedarīja, tomēr, šķiet, viņi ir aizmirsuši, ka arī Savienotajām Valstīm ar šo laiku saistās kaut kas nepatīkams. Patiesībā lielāko daļu apsūdzību, kas ir izteiktas Šveicei un dažām citām Eiropas valstīm ebreju bēgļu un antisemītisma jautājumā, tikpat labi varētu attiecināt uz Savienotajām Valstīm, Kanādu un Lielbritāniju.

"Nacisti bija slepkavas, bet mēs visi bijām tikai pasīvi vērotāji." Tas izklausās gluži pēc Žana Fransuā Beržēra, šveiciešu vēsturnieku grupas vadītāja. Taču patiesībā šos vārdus teicis amerikāņu vēsturnieks Deivids Vaimens, kas pēc ilgu gadu pētījumiem 1984.gadā publicēja ārkārtīgi satraucošu grāmatu "Ebreju pamešana." Viņš nerunāja par Šveici, bet gan par Savienotajām Valstīm un tās sabiedrotajām.

Mazā Šveice kara laikā uzņēma vismaz 21,000 ebreju — tikpat daudz, cik daudzkārt lielākā ASV. Tie bija tikai 10% no tiem, kurus tajā laikā būtu bijis iespējams pieņemt Savienotajās Valstīs ASV imigrācijas kvotu ietvaros.

ASV amatpersonas nosūtīja atpakaļ un neļāva saņemt vīzas tūkstošiem ebreju. Amerikāņi ir aizmirsuši, cik izplatīts bija antisemītisms Savienotajās Valstīs un sabiedroto valstīs Otrā pasaules kara laikā. 1942.gada pavasarī sociologs Deivids Sīsmens raksturoja amerikāņu antisemītismu kā tādu, kas "gandrīz vai plūst pāri malām." Ir skaidrs, ka 1942.gada vasarā Vašingtona apstiprināja vērtējumus par Hitlera ebreju iznīcināšanas plāniem. Tomēr Vaimens izteicās: "Amerikāņu Valsts departaments un Lielbritānijas ārlietu ministrs negatavojās glābt lielu Eiropas ebreju skaitu. Gluži pretēji — viņi baidījās, ka Vācija vai citas valstis varētu nodot to rokās tūkstošiem ebreju. Tas palielinātu pret Lielbritāniju un Savienotajām Valstīm vērsto spiedienu, pieprasot uzņemt vairāk ebreju, un abas šīs lielvaras nevēlējās saskarties ar šādu situāciju. Tādēļ to politikas mērķis bija ierobežot glābšanas iespējas un mazināt sabiedrības spiedienu pret valdībām."

Gluži neticams šķiet fakts, ka Entonijs Īdens pat iebilda pret sabiedroto kopīgo aicinājumu Vācijai atbrīvot ebrejus, baidoties no Vācijas piekrišanas.

Spēcīgs sabiedrības spiediens būtu palīdzējis mainīt šo situāciju. Kāpēc tāda nebija? Antisemītiskā un pret imigrāciju vērstā attieksme amerikāņu sabiedrībā bija plaši izplatīta. 30. gadu beigās, ebrejiem cenšoties bēgt no Eiropas, Ropera sabiedriskās domas aptauja parādīja, ka 70 līdz 85% amerikāņu iedzīvotāju iebilda pret kvotu atcelšanu, lai palīdzētu ebreju bēgļiem iekļūt Savienotajās Valstīs.

Vēl šokējošāki bija kāda citas aptaujas rezultāti, kas tika veikta laikā starp 1938. un 1945.gadu un atklāja, ka 35 līdz 40% ASV iedzīvotāju bija gatavi atbalstīt antiebrejisku kampaņu Amerikā. Pret to iebilstu vienīgi 30%, bet pārējie pret to izturējās vienaldzīgi.

Zināma loma bija arī masu informācijas līdzekļu vienaldzībai. Tādi laikraksti, kā, piemēram, The New York Times , plaši nepublicēja holokausta ziņas, lai gan kabeļu komunikācijas un citi avoti nodrošināja informācijas pieejamību.

Vēl jāpiemin arī kristīgās baznīcas gandrīz absolūtā klusēšana, kā arī amerikāņu politisko un intelektuālo naudasmaisu vienaldzība.

Viens no ievērojamākajiem amerikāņu žurnālistiem Volters Lipmans, piemēram, nav uzrakstījis nevienu pašu rakstu par holokaustu vai nāves nometnēm.

Kas attiecas uz prezidentu Frenklinu Rūzveltu, tad viņš 14 mēnešos pēc informācijas ieguves par masu slepkavībām nekā nedarīja. Un pēc tam viņš "sāka rīkoties vienīgi tādēļ, ka viņam nācās saskarties ar politisko spiedienu, no kura viņš nespēja izvairīties, kā arī tādēļ, ka viņa administrācija atradās uz nopietna skandāla robežas sakarā ar savu glābšanas politiku."

Pat lielākā daļa Amerikas ebreju līderu tajā laikā bija kūtri, ierauti iekšējos strīdos, norūpējušies par antisemītisma izprovocēšanu un vairāk nobažījušies par Izraēlas valsts veidošanu, nevis ebreju glābšanu no Holokausta.

Tā ir lappuse no Amerikas vēstures, kuru amerikāņi ir centušies izsvītrot un aizmirst. Un tas viņiem ir arī izdevies.

Nepietiek ar vāciešu, šveiciešu un citu pamudināšanu nokārtot rēķinus ar savu pagātni. Savienotajām Valstīm būtu jāsāk rakņāties pašām savā pagātnē.

Berijs Lando

"Eiropas vienībai ir jānostiprina,

nevis jāsagrauj NATO"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.02.07.

Džordžs Robertsons: Eiropas armijas ir kā papīra tīģeri — tagad Atlantiskajai aliansei ir nepieciešams triecienspējīgs papildinājums.

Džordžs Robertsons, kas pirms tam bija Lielbritānijas aizsardzības ministrs, par NATO ģenerālsekretāru kļuva 1999. gada augustā. Viņam ir divi sarežģīti uzdevumi: nākošais alianses paplašināšanās uz austrumiem raunds un "Eiropas aizsardzības identitātes" — 60.000 karavīru — integrācija NATO, kam gada laikā ir jābūt gatavai vairāk vai mazāk neatkarīgi no alianses reaģēt uz Kosovai līdzīgām situācijām. SZ ar Robertsonu sarunājās Minhenes konferencē par drošības politiku.

SZ : Pagājušajā gadā ES pieņēma lēmumu par intervences vienības izveidošanu. Kāpēc jūs domājat, ka šī vienība nesatricinās NATO?

Robertsons : Tāpēc, ka neviens nevēlas sagraut NATO. "Eiropas aizsardzības identitātes" integrācija (EAII) nostiprinās aliansi, ja vien eiropieši parādīs spēku, kāds viņiem trūka Kosovā. Mēs ceram, ka Eiropas aizsardzības projekts nevis vājinās, bet palielinās alianses efektivitāti.

SZ : Kā vienība varēs funkcionēt, ja lielākā ES dalībvalsts aizsardzībai ir piešķīrusi tikai 1,3% no sociālā kopprodukta?

Robertsons : Visi eiropieši kopā dod 60% no ASV aizsardzības budžeta. Taču mēs no tā ļoti daudz izšķērdējam, jo vēl arvien valda aukstā kara laika mentalitāte. Piemēram, mēs dublējam spēkus un mums ir lielas, dārgas obligātā militārā dienesta armijas. Lai palielinātu mūsu trieciena spēku, mums tās ir jāpārstrukturē un gudrāk tajās jāinvestē.

SZ : Vai jūs patiesi domājat, ka eiropieši pārtrauks dublēšanu un atteiksies no nacionālajām armijām?

Robertsons : Tā nav galvenā problēma. Svarīgāka ir ieroču iegāde, kur atsevišķas valstis prioritāti piešķir saviem "nacionālajiem čempioniem" — pašu lidmašīnām, pašu tankiem. Taču tas mainās.

SZ : Vai tas nozīmē, ka turpmāk briti iegādāsies Leopard tipa tankus?

Robertsons : Četras valstis tomēr ir apvienojušās kopā, lai būvētu Eurofighter . Tām gatavojas pievienoties vēl divas. Tā ir laba zīme.

SZ : Tātad Leopard britu armijai?

Robertsons : Britiem būs Chellenger tanki.

SZ : Briti nesen parakstīja vienošanos par kopējas programmas attīstīšanu ar amerikāņiem.

Robertsons : Protams, ka mums ir vajadzīgas transatlantiskās saites, tāpat kā Eiropas iekšējās. Eiropieši arī turpmāk pirks amerikāņu produkciju.

SZ : EAII vienības izveidošana līdz 2003. gadam ir samērā ambiciozs projekts Kāpēc jūs domājat, ka tas funkcionēs, ja trūkst svarīgākās tehniskās komponentes, kas ir tikai amerikāņiem?

Robertsons : Tas ir pareizi, ka mūsu mērķis ir ambiciozs. 60.000 karavīru, kuriem ir jābūt rīcībā 60 dienu laikā. Tas patiesībā nozīmē 180.000 karavīru. Taču tas ir valdību pienākums.

SZ : Pieņemsim, ka tā funkcionēs. Kādas būs EAII attiecības ar NATO? Kādos apstākļos šai vienībai būs jārīkojas bez NATO?

Robertsons : Tad, ja problēma ir pārāk maza, pārāk lokalizēta, lai būtu nepieciešama visa NATO. Piemēram, kā tas bija Austrumtimoras gadījumā, kur amerikāņi nevēlējās piedalīties, bet austrālieši nosūtīja savas sauszemes vienības un daudzi eiropieši viņiem devās palīgā. ES ir jāspēj rīkoties arī tad, kad amerikāņi nevēlas piedalīties.

SZ : Vai tas patiesībā ir reāli, ka amerikāņi nepiedalīsies, bet atļaus eiropiešiem izmantot viņu tehniku?

Robertsons : Komandu struktūra sākas ar NATO augstākā komandiera vietnieku (kurš vienmēr ir amerikānis). Būs vajadzīga tikai daļa no bruņojuma, un svarīga struktūru daļa ir intelektuāla, piemēram, plānošanas aparāts, kas sastāv no cilvēkiem vai informācijas. Šādas lietas EAII nevēlas dublēt.

SZ : Vai jūs domājat par lielas jaudas transporta lidmašīnām, radariem neuztveramajiem bumbvedējiem un precīzijas munīciju?

Robertsons : Mēs pašreiz runājam par eiropiešu "Petersbergas uzdevumiem", tātad krīžu pārvarēšanu un humānajām akcijām. Mēs nerunājam par trešo pasaules karu. Šādos gadījumos bez NATO un ASV neiztikt. Mēs negribam otršķirīgu NATO, bet papildinājumu, kas eiropiešiem atļautu reaģēt uz krīzēm, ar kurām Alianse nodarboties negrib. EAII NATO ir nevis jāsagrauj, bet jānostirprina.

SZ : Kāpēc tad amerikāņi tik ļoti šaubās?

Robertsons : Daudziem no viņiem vispār nav nekādu šaubu. Vesela virkne deputātu un senatoru, ar kuriem es runāju, to atbalsta. Viens no viņiem teica, ka viņi jau gadiem ir aicinājuši sadalīt slodzi. Pārējos kaitina pārspīlētā eiropirešu retorika, kurai nav nekā kopēja ar realitāti, jo tā atstāj iespaidu, ka ES domā par "jaunu NATO", par Eiropas NATO, kas varētu kļūt par alianses sāncensi. Taču tāda nodoma nav. Pret to vērsīsies Lielbritānija, kā arī Holande un Vācija.

SZ : Vai tā patiesi ir vienīgi retorika? Eiropieši runā par "identitātri", par "lielu projektu". Tātad eksistē atlantiskais valodu sajukums un pārpratumi attiecībā uz nodomiem?

Robertsons : Šādi pārpratumi eksistē. Daži eiropieši patiesi vēlas kaut ko separātāku, autonomāku, taču viņiem trūkst ietekmes un viņi nespēs neko panākt. Un eksistē amerikāņi, kuri savas vienības grib vest mājās, taču arī viņu ir mazākumā.

SZ : Taču amerikāņi arī saka, ka eiropiešiem trūkst bruņojuma, ka viņi vairāk runā nekā dara.

Robertsons : Šajā gadījumā neuzticēšanās būtu pamatota. Un tomēr: agrāk mēs vienmēr radījām jaunas institūcijas, nesagatavojot vajadzīgos līdzekļus. Kosova parādīja, ka Eiropā ieročus nēsā 2 miljoni vīru, bet mēs varam savākt tieši 40.000 vīru. Eiropiešu spēki pašreiz ir kā papīra tīģeris. Tagad kaut kas tiek darīts. Mēs zinām, ka ir nepieciešams vairāk profesionālo un mazāk obligātā dienesta karavīru — lielāka fleksibilitāte un augstāka gatavības pakāpe.

SZ : Ko jūs gaidāt no vāciešiem?

Robertsons : Es no Vācijas gaidu tikpat daudz, cik no pārējiem. Vāciešiem ir jāseko tam, kādi ir mūsu uzdevumi. Vispār tikai ar vairāk naudas vien nav iespējams nopirkt labāku armiju.

SZ : Tātad ir jāatsakās no obligātā karadienesta?

Robertsons : Vienība ir jāpārstrukturē no jauna. Un kas attiecas uz obligāto karadienestu, tad ir jāsaglabā līdzsvars: obligātais karadienests ir svarīgs vāciešu pēckara dvēselei, taču vienlaicīgi Vācijai ir vairāk jādod pasaulei.

SZ : I slande, Turcija, Norvēģija un trīs jaunās NATO valstis no Austrumeiropas nepiedalās EAII. Līdz ar to Eiropā veidojas otrās šķiras sabiedrība.

Robertsons : Tas ir ļoti kritiski, ir jāiesaista arī tās. ES mēģina atrast formulu kā piesaistīt arī šīs valstis, lai tiktu sasniegta Eiropai kritiskā vienību masa.

SZ : Pie transatlantiskās nesaprašanās pieder arī ASV pretraķešu aizsardzības projekts, kas eiropiešiem nav saprotams.

Robertsons : Amerikāņiem ir mūžsenas bailes no masveida iznīcināšanas ieroču un raķešu izplatīšanas. ASV prezidents man lika saprast, ka te ir svarīgas arī sabiedroto domas. Bez tam ASV vēlas palielināt visu drošību. Taču vienošanās par bruņojuma kontroli ir jāpielāgo tā, lai netiktu nodarīts kaitējums.

SZ : Alianses mirst, kad uzvar — kā NATO Aukstajā karā. Cik ilgi jūs vēl varēsiet paturēt savu amatu?

Robertsons : Mans pilnvaru laiks ir pieci gadi. Taču NATO pastāvēs ilgāk. Kolektīvā aizsardzība ir vilinoša koncepcija. Jaunās dalībvalstis prot novērtēt stabilitāti, kādu garantē NATO. Un visbeidzot, jebkura veida diplomātijas ticamībai ir nepieciešama militārā vara. Mēs izstarojam drošības kultūru.

Jozefs Jofe un Stefans Kornēliuss

"Japāna sāk pārskatīt

savu pacifistisko konstitūciju"

"The Guardian"

— 2000.01.21.

Japānas parlaments ir lauzis savu visstingrāko pēckara tabu, pirmo reizi uzsākot valsts pacifistiskās konstitūcijas pārskatīšanu, kopš 1947.gadā to bija uzspiedušas Savienotās Valstis. Šāda procesa rezultāts, kas varētu ilgt vismaz piecus gadus, nav prognozējams. Tomēr pats fakts ir uzskatāms par nacionālistu uzvaru.

Divas parlamenta komitejas — pa vienai no katras palātas — ir uzsākušas esošās konstitūcijas izpēti un iesaka izdarīt tajā izmaiņas. Izmaiņām būtu nepieciešams divu trešdaļu vairākuma atbalsts, kā arī vēlētāju piekrišana referendumā.

Komitejas sīki izskatīs dokumentu, kuru nedēļas laikā tūlīt pēc Otrā pasaules kara izstrādāja ģenerāļa Duglasa Makartura okupācijas varas iestādes. Balstoties uz Vašingtonas ieteikumiem, konstitūcijas mērķis bija nepieļaut Japānas agresijas atdzimšanu, veicinot demokrātiju un valsts armijas vājināšanu.

9.nodaļa, kas varētu izrādīties visstrīdīgākā, nosoda karu un "jebkāda spēka lietošanas draudus kā starptautisko strīdu risināšanas līdzekli".

Gadu desmitiem valdošās Liberāli demokrātiskās partijas nacionālisti, tai skaitā Japānas premjerministrs no 1982. līdz 1987.gadam Jasušuro Nakasone, ir aicinājuši pārveidot vai anulēt svešo, slikti sastādīto un pretrunīgo konstitūciju. Pat konstitūcijas atbalstītāji atzīst, ka vairāki no tajā noteiktajiem mērķiem ir neveiksmīgi. 9.nodaļa nosaka, ka kara potenciāls netiks saglabāts, taču Japānai ir vieni no visspēcīgākajiem bruņotajiem spēkiem pasaulē.

Konstitūcijai ir jāgarantē seksuālā vienlīdzība, pret ko ļoti skeptiski izturas Japānas sievietes.

Agrāk jebkādus izteikumus par reformām bloķēja kreisā spārna partijas, kas tās uzlūkoja kā soli Japānas militāristiskās pagātnes virzienā. Tomēr šo partiju ietekme ir vājinājusies.

Liberālo demokrātu parlamenta loceklis Norihiko Akagi teica: "Ideoloģiskā ēra ir pagājusi, tāpat kā aukstais karš. Tagad viss ir atvērts diskusijām, ieskaitot pat 9.nodaļu."

Konstitūcijas pārskatīšanas aizstāvji, kurus atbalsta visdažādākās partijas, ir centušies pārliecināt sabiedrību un kaimiņvalstis, ka izmaiņas nenozīmēs daudz agresīvāku Japānu. Viņi apgalvo, ka reformas aizpildīs konstitūcijā esošos robus attiecībā uz dabas aizsardzību un citām mūsdienu problēmām, kā arī pamudinās valsti ieņemt daudz aktīvāku lomu starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās.

Tomēr daudz japāņu lepojas ar savas valsts pacifistisko konstitūciju, un dažādas aptaujas liecina, ka nav vienota uzskata par reformu nepieciešamību.

Oponenti apgalvo, ka konstitūcijas pārskatīšana liecinot par nacionālisma atdzimšanu Japānā.

Arī Japānas kaimiņvalstis ir sākušas pievērst uzmanību. Ķīnas vēstniecības Tokijā spīkers izteicās: "Mēs vēlētos, lai Japāna saglabātu savu miera virzienu."

Džonatans Votss

"Brīdinājums no Ekvadoras"

"The Economist"

— 2000.01.29./02.04.

Latīņamerikas demokrātijai nāves briesmas nedraud, taču tā arī neuzplaukst.

Dažu haotisku stundu laikā pagājušajā nedēļā Ekvadorā risinājās tāda traģikomiska politiskā drāma, kas Latīņamerikā bija visai parasta lieta pirms vienas paaudzes, bet par kuru daudzi cerēja, ka tā jau ir aizgājusi pagājībā. Indiāņu fermeri pievienojās nacionālās armijas pulkvedim, sagrābjot kontroli pār kongresu, pasludinot "nacionālās glābšanas huntas" izveidošanu un piespiežot atkāpties ievēlēto valsts prezidentu Džamilu Mahuadu. Sākumā bruņoto spēku komandieris pievienojās apvērsuma rīkotājiem, taču Savienoto Valstu spiediena rezultātā viņš atjaunoja pilsonisko valdību, uzticot prezidenta amatu viceprezidentam Gustavo Noboam.

Vai spēkā ir paruna — labs, kas labi beidzas? Nē. Protams, asinsizliešana tika novērsta un demokrātiskā šķietamība tika saglabāta. Kārtīgais, bet vājais Mahuads valstī bija ārkārtīgi nepopulārs. Ekvadoriešu dzīves līmenis ir krasi pazeminājies dabas un politisko katastrofu rezultātā. SVF nepalīdzēja centienos stabilizēt saimniecību, kaut arī sākotnēji fonds mudināja Ekvadoru atteikties no dažu parādu nomaksas, bet pēc tam kavējās sniegt savu atbalstu. Indiāņu protestētājus saniknoja Mahuada pēdējais un izmisīgais lēmums atteikties no Ekvadoras nožēlojamās valūtas sukre, tās vietā par maksājuma līdzekli izvēloties dolāru.

Taču neviens no šiem iemesliem ne tuvu nevar attaisnot viņa gāšanu. Faktiski Ekvadorā ir noticis pirmais veiksmīgais militārais apvērsums Latīņamerikā kopš apvērsuma Haiti 1991.gadā. Tas rada ārkārtīgi nepatīkamu precedentu. Noboam, kurš ir solījis turpināt dolarizācijas kursu, kādu brīdi varētu veikties labāk. Taču bruņotie spēki tagad ir nepārprotami kļuvuši par Ekvadoras politiskās dzīves noteicējiem. Būtībā šo lomu viņi jau sāka uzņemties 1997.gadā, piekrītot atcelt no amata citu ievēlēto prezidentu Abdalu Bukaramu, kaut arī toreiz viņu vismaz (steidzamības kārtā) no amata atcēla Ekvadoras kongress, pamatojot savu rīcību ar prezidenta "garīgo nelīdzsvarotību" un korupciju.

Ir jāatzīst, ka Ekvadoras politika jau sen atgādina opera buffa uz tropiska fona. Valsts dziļās reģionālās atšķirības saasina partiju sistēmas sašķeltību, liedzot valsts prezidentiem panākt pietiekamu likumdevēju vairākuma atbalstu un līdz ar to bloķējot visus ekonomisko reformu mēģinājumus. Taču apvērsums Ekvadorā ir tikai pēdējais Latīņamerikas demokrātijas neveiksmju sērijā. Peru autokrātiskais prezidents Alberto Fudžimori mēģina panākt atkalievēlēšanu trešo reizi pēc kārtas, lai gan visi, atskaitot tikai pašus uzticamākos rokaspuišus, šādus centienus uzskata par pretkonstitucionāliem. Venecuēlā kādreizējais apvērsuma rīkotājs, bet tagad — vēlētais prezidents Hugo Čavess (kuru apbrīno dumpīgais Ekvadoras pulkvedis) ir izraisījis bažas par diktatūras izveidošanos. Savukārt Kolumbijas demokrātiskā valdība ir lūgusi Savienotajām Valstīm piešķirt plašu militāro palīdzību centienos savaldīt kreisi noskaņotos partizāņus.

Daži gudrajie jau ir sākuši rakstīt nekrologus par demokrātijas nāvi Latīņamerikā. Tā ir kļūda. Lai cik satraucošas arī nebūtu šādas neveiksmes, uz tām ir jāskatās perspektīvā. Autoritārisma draudi visvairāk ir izplatīti nemierīgajās Andu valstīs (un Paragvajā). Citur ir vērojama pretēja tendence. Tā ietver sevī tādu demokrātisko institūciju, kā likumdevēju un pašvaldību nostiprināšanos uz visspēcīgu prezidentu varas rēķina, kuri spēj ar saviem lēmumiem no augšas diktēt tirgus reformu īstenošanu. Šī tendence var satraukt zināmu skaitu investoru, taču tā ir virzīta vairāk uz konsensusa principiem balstītas politikas veidošanos. Divi šīs tendences piemēri ir vērojami Argentīnā un Meksikā, kur šo valstu valdības ir pieņēmušas striktus un atbildīgus budžetus, saņemot atbalstu pat no dažiem saviem politiskajiem pretiniekiem. Militāra apvērsuma iespēja daudzās reģiona valstīs ir gandrīz vai neiedomājama.

Tomēr, lai kā tas arī būtu, Ekvadora dod brīdinājuma signālu. Spēcīgā recesija, kas pagājušā gadā skāra visu Latīņameriku, ir iedragājusi, kaut arī ne pilnīgi iznīcinājusi entuziasmu par ekonomiskajām reformām un demokrātisku valsts pārvaldi. Par to nemaz nebūtu jābrīnās: tikai pavisam naivi cilvēki var iedomāties, ka demokrātija bez pūlēm varētu uzplaukt tādās valstīs, kas ir nabadzīgas un kurās valda izteikta nevienlīdzība. Tomēr labā ziņa ir tā, ka demokrātija vēl negrasās iznīkt.

"Sadams un draugi"

"The Washington Times"

— 2000.02.08.

Irākas diktators Sadams Huseins atkal met savus lokus. Krievijas tankkuģis ar Irākas naftu, kuru pagājušajā nedēļā aizturēja ASV flote, kalpo kā taustāms pierādījums Sadama apņēmībai pārkāpt ANO embargo pret Irākas naftas eksportu.

Saskaņā ar ASV izlūkdienestiem Sadams ir aktīvi izvairījies no embargo un nopelnījis 62 miljonus $, pagājušajā mēnesī nelikumīgi eksportējot naftu.

Sadams ir atjaunojis arī armiju un rūpnieciskos objektus, kas 1998.gadā cieta ASV un britu aviācijas uzbrukumos.

Kamēr Huseins ir kļuvis izvairīgāks un spēcīgāks. ANO Drošības padomes apņēmība ierobežot viņa varu ir vājinājusies.

Kļūst skaidrs, ka Savienotajām Valstīm ir jāpalielina sava palīdzība Irākas opozīcijai, lai gāztu diktatoru un radītu pamatu miermīlīgas pēc sadama valdības veidošanai. Kongress šādai rīcībai ir gatavs. Par spīti saviem izteikumiem Baltais nams ir atkārtoti parādījis, ka dod priekšroku pašapmierinātībai.

Administrācijas amatpersonas saka, ka, nemainot savu apņēmību militāri iegrožot Sadamu, saglabāšot embargo un atbalstīšot Irākas opozīciju. Tomēr nav daudz pierādījumu, kas to apstiprinātu. Šajā vēlēšanu gadā Savienotajām Valstīm nav izdevies reaģēt uz Irākas veikto iepriekš sabombardēto militāro un rūpniecisko objektu atjaunošanu.

Baltā nama atbalsts Irākas opozīcijai tomēr ir tīri retorisks. 1998.gada oktobrī Kongress pieņēma Irākas atbrīvošanas likumu, kas padarīja Sadama gāšanu no varas par Savienoto Valstu prioritāti un asignēja 97 miljonus $, lai palīdzētu Irākas opozīcijai viņu gāzt. Pagājušajā gadā Klintona administrācija ir piešķīrusi tikai aptuveni 5 miljonus no šiem 97 miljoniem $. Divi miljoni $ tika piešķirti kabinetiem un iekārtām, bet atlikušie 3 miljoni $ — komunikāciju nodrošināšanai un opozīcijas sabiedrisko attiecību apmācībai. Ir grūti iedomāties, kā opozīcija varētu organizēt spēcīgu pretestību Sadamam, izmantojot šo sabiedrisko attiecību apmācību un faksa aparātus. Tādēļ Baltā nama apgalvojums, ka tas atbalstot opozīciju, izklausās smieklīgs.

Ir vērojami neveiksmīgi mēģinājumi atjaunot ieroču inspekcijas Irākā. Francija, Ķīna un Krievija iebilda pret galvenā inspektora Rolfa Ekeusa atkalapstiprināšanu, kas bija ieguvis Lielbritānijas, Savienoto Valstu un pat ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana atbalstu. Piecas ANO Drošības padomes locekles tā vietā panāca kompromisu, lai apstiprinātu šajā amatā diplomātisko, taču vientiesīgo Hansu Bliksu, bijušo Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras vadītāju.

Francija, Ķīna un Krievija ir demonstrējušas, ka neatbalstīs pārliecinošu inspekciju režīmu Irākā. Kā izteicās laikraksta komentētājs Bils Gertss, Ķīna un Krievija turpina piegādāt atomieroču un raķešu tehnoloģiju un preces valstīm ar ļaunprātīgiem nodomiem, kā Irānai un Ziemeļkorejai. Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka arī šādas valstis nevēlas atbalstīt visaptverošu inspekciju režīmu.

Savienotajām Valstīm sava Irākas politika būtu jāīsteno bez šīs nepatīkamās kompānijas. Sadams ir pārāk brutāls un viltīgs, lai ar viņu tiktu galā vienīgi ar sankciju palīdzību. Viņa atrašanās pie varas novājina visa reģiona drošību un nodara neiedomājamas ciešanas Irākas iedzīvotājiem. Baltais nams nedrīkstētu gaidīt. Tam jāpalīdz Irākas opozīcijai gāzt diktatoru, kā to ir ieteicis Kongress. Pa to laiku Sadams turpinās atjaunot savas iekārtas, ignorēt embargo un spīdzināt savu tautu.

"Hiperglobalizācijas briesmas"

"Liberation"

— 2000.01.28.

Davosas sanāksmes atklāšana vairākas nedēļas pēc Sietlas lielās izgāšanās piedāvā iespēju atspoguļot globalizācijas augošās problēmas – tās ir problēmas, kuras mēs saucam par hiperglobalizāciju.

Hiperglobalizācija nav globalizācijas augstākā pakāpe. Tas ir zināms realitātes paveids, kas rada nopietnas bažas. Tā ir sava veida vardarbīga "atbrīvošana". Hiperglobalizācija nav vis spēcīgāka vai straujāka globalizācija, bet gan politiskās kompetences trūkuma izpausme, domājot par jaunu Cilvēka laikmetu.

Tā kā tā skar sociālo sfēru, hiperglobalizāciju diezin vai var novērst vienīgi ar tehnokrātiskiem argumentiem vai statistiku. Jāuzsver, ka pastāv daudz šķēršļu brīvajai tirdzniecībai, lai vājinātu liberalizācijas izraisītās bažas.

Ir nozīmīgi censties izprast, kas globalizācijā tiek likts uz spēles. Tās ir vairākas lietas: tipiskās demokrātijas pirktspējas pazemināšanās, kā arī tāda mehānisma trūkums, kas spētu pavērt simbolisku ceļu.

Mēs esam nonākuši vietā, kur jāsaskaras ar milzīga mēroga paradoksu. Globālā mērogā demokrātija kopš Berlīnes mūra krišanas ir kļuvusi par dominējošo vērtību. Tā ir milzīga politiskā vērtība un tās popularitāte ir nenoliedzama. Tomēr paplašinoties visā pasaulē, tai skaitā arī sabiedrībās, kur tā ir vēsturiski nostiprinājusies, šīs idejas paplašināšanās saskaņā ar kuru balsošanas tiesības kļūst arvien neefektīvākas, politiskās pilsonības pirktspēja ir uz pavājināšanās ceļa. Šāda procesa attīstība ir īpaši satraucoša sakarā ar dažādiem faktoriem, kas ir ar to saistīti. Pirmkārt, politiskā izvēle kļūst arvien problemātiskāka. Citiem vārdiem sakot, vietējā izvēle pašlaik neiederas globālajā mērogā. Savukārt globālā izvēle ne vienmēr ir piemērota vietējiem apstākļiem. Tādēļ vietējās vēlmes bieži vien ir divkārt nepiemērotas, ar ko var izskaidrot lielas politiķu daļas kavēšanos un viņu tieksmi dažkārt nenovērtēt robežas, ar kurām viņiem jāsaskaras.

Individuālistu sabiedrībās demokrātija arvien vairāk un vairāk tiek piemērota cilvēka un īpašuma tiesību aizsardzībai un nevis sabiedriskās telpas veidošanai un attīstībai. Arvien vairāk un vairāk tiek runāts par labumiem, un arvien mazāk – par labo. Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, nevalstiskās organizācijas netieši veicina šādu tendenci, arvien asāk nostājoties pret līdzdalību un pārstāvību. Saskaroties ar valdību nozīmību un multinacionālo uzņēmumu pārmērīgo lomu, tie labāk vēlētos tieši investēt globālajā nevis vietējā ekonomikā. Valsts pārstāvnieciskā demokrātija, liekas, tādā gadījumā kļūst par šķērsli līdzdalības demokrātijai. Problēma ir arī tā, ka valstis arvien mazāk un mazāk pārstāv kolektīvās intereses. Un tāpat arī valdības arvien vairāk pārstāv īpašās intereses. Amerikāņi Sietlā protestēja nevis tādēļ, ka aizstāvēja Savienoto Valstu intereses, bet gan tādēļ, ka Bils Klintons vēlējās izteikt vēlēšanu mājienus arodbiedrībām, kuru pārstāvji ir galvenie Demokrātiskās partijas vēlētāji. Eiropā nav pārliecības par to, vai "lauksaimniecības daudzfunkcionalitātes" pamatotības aizstāvība neslēpj zināmu lauksaimniecības lielražotāju atbalstu no politiķu puses.

Šādā sabiedriskās telpas šķelšanās dinamikā privātās ekonomiskās intereses ir ne mazāk aktīvas, pat ja tās bieži vien atklāti neizpaužas. Lielie daudznacionālie uzņēmumi galvenokārt ir ieinteresēti ievērojami ierobežot tos valsts likumus, kas bremzē to iespiešanos tirgū. Šīm kompānijām demokrātijas ievērošana vispirmām kārtām nozīmē īpašumtiesību paplašināšanu, kā arī likumus to aizsardzībai. Līdz ar to tās daudz mazākā mērā nodarbina noteikumu maiņa, piemēram, tādu, kas attiecas uz privāto normu attiecināšanu uz sabiedriskajām normām. Tādēļ notiek izvairīšanās no ļoti būtiskajām diskusijām par ieteikto normu pamatotību.

Tas viss noved pie būtiskām sekām: tiek mazināta kolektīvo priekšrocību konsensusa nozīme par labu stratēģijai, kas attālinās no konsensusa. Vieni no lielākajiem draudiem demokrātijām ir fiskālā konsensusa vājināšanās. Šo vājināšanos var izraisīt visaugstāko ienākumu slāņi, kas maksā arī vislielākos nodokļus. Tomēr tikpat lielā mērā tam par iemeslu var būt arī citas grupas ar zemākiem ienākumiem, ja tās apzināsies, ka "fiksēto algu" ienākumi tiek proporcionāli aplikti ar papildu nodokļiem.

Globalizācijas sociālie un kulturālie pamati ir ļoti nedroši. Tādēļ jārunā par simbolisku sabiedrības aizsarglīdzekli. Eiropas sabiedrības, piemēram, kopš viduslaikiem ir pazinušas integrācijas procesus, kas funkcionēja ar tirgu palīdzību, kā arī sociālās integrācijas procesus, kas balstījās uz kopienu un dalītām identitātēm. Un tā ir noteikta veida valsts – nacionālvalsts, kas pieļauj šāda veida sintēzi. Taču šodien rada šaubas tas, vai globālo tirgu integrācija ietver arī līdzvērtīgu sociālo integrāciju. Attīstoties tehnoloģijai, mums nākas saskarties ar pieaugošām pretrunām starp dzimumiem, starp cilvēku un mehānismu, starp cilvēku un dzīvnieku, kas izjauc kulturālās un simboliskās robežas. Visa politiskā kopiena attīstās trijos posmos: tā atveras izmaiņām, tā pārveidojas šo izmaiņu iespaidā, lai atkal noslēgtos ar nolūku saglabāt savas īpatnības.

Tomēr tas liecina par augošo nepieciešamību saistīt sociālo un ekonomisko integrāciju.

Zaki Laidi

"Atdalīšanās likumi"

"The Economist"

— 2000.01.29./02.04.

Četri principi, pēc kuriem var vērtēt aizejošos brāļus.

Vai eksistē tiesības atdalīties? Citu starpā, daudzi čečeni, acehieši, melnkalnieši un citi acīmredzot uzskata, ka tādas tiesības viņiem ir, un nav grūti saprast, kādēļ. Valdības eksistē, lai kalpotu cilvēkiem, nevis otrādi, tādēļ arī, ja kāda cilvēku grupa vēlas, lai tā tiktu pārvaldīta citādākā struktūrā nekā tā, kura ir izveidojusies vēsturisku apstākļu dēļ, kādēļ gan tie nevarētu panākt tādu izkārtojumu, kas apmierinātu to vēlmes? Tas vienkārši ir pašnoteikšanās princips. Eibs Linkolns tam nepiekrita, taču laiki tagad ir mainījušies. Modernās un attīstītās valstis vairs drudžaini neturas pie "savas" teritorijas daļām. Ja Norvēģijas vēlas atdalīties no Zviedrijas (1905), Īrija - aiziet no Apvienotās Karalistes (1921), ja 14 republikas vēlas atstāt krievu dominēto Padomju Savienību (1991), Slovākija - atdalīties no Čehoslovākijas (1993), vai Eritreja - aiziet no Etiopijas (1993), tad to ir iespējams izdarīt bez pilsoņu kara izcelšanās. Lai tām labi veicas.

Taču ko gan lai saka par tiem cilvēkiem, no kuriem tās aiziet, kā arī par tiem, kurus tās atdaloties paņem sev līdzi pret to gribu? Ja Katalonija atdalītos no Spānijas, vai "Padanija" aizietu no Itālijas, vai tad tās neko nebūtu parādā tai valstij, no kuras tās atdalās? Ja Kvebeka nošķirtos no Kanādas pret savu pirmiedzīvotāju gribu, vai tad tā būtu tikai krī cilts indiāņu neveiksme, kuriem pieder aptuveni puse no visas provinces teritorijas? Vai tad viņiem arī savukārt būtu jāatdalās no Kvebekas?

Jeb varbūt tomēr par skaistāku vietu? Te ir nepieciešams vienoties par vairākiem principiem. Pirmais princips skan tā - atdalīšanos nedrīkst nedz veicināt, nedz arī likt tai šķēršļus. Lai cik sāpīga arī būtu atdalīšanās, pati par sevi tā nav ne laba, ne arī slikta: gluži tāpat kā laulības šķiršana, tā var padarīt cilvēkus laimīgākus vai nelaimīgākus. Otrkārt, atdalīšanās varētu tikt īstenota tikai tādā gadījumā, ja skaidri izteikts vairākums (krietni vairāk nekā "50 procentu plus viens" balsotājs) ir brīvi izvēlējies secesiju, ideālā gadījumā brīvi un bez aizspriedumiem mierīgos apstākļos noturētā referendumā.

Treškārt, atdalītajai teritorijai ir jāgarantē, ka ikvienai minoritātei, kuru tā aizvelk sev līdzi - piemēram, krī indiāņiem Kvebekā, krieviem Baltijas valstīs vai angļiem Skotijā - tiks nodrošināta pieņemama apiešanās. Kopīgais īpašums ir jāsadala taisnīgi un par jebkuriem zaudējumiem ir jāsniedz kompensācija. Dažām jaunajām valstīm vajadzētu arī pieņemt zināmus savas suverenitātes ierobežojumus: Palestīnai būtu jāatsakās no savas armijas izveidošanas, Melnkalnei vajadzētu piedāvāt Serbijai piekļūšanu pie jūras, bet Čečenijai vajadzētu nodrošināt cauri tās teritorijai ejošo naftas vai gāzes vadu drošību.

Vai ar to ir pietiekami? Ne gluži. Šo trīs principu ievērošana tomēr pieļauj iespēju egoistiski noskaņotiem grupējumiem brīvi izveidot jaunas mikrovalstiņas. Ir iespējams apgalvot, ka tāda pārveidota pasaule nebūs ne par matu sliktāka nekā pašreiz eksistējošā. Galu galā, globalizācija un jaunie pārnacionālie klubi nozīmē suverenitātes izšķīdināšanu un to, ka nāciju valstis vairs nav tik pašpietiekamas kā agrākajos laikos. Un, ja, piemēram, Čečenija atdalītos no Krievijas, kas tad no tā mainītos? Čečenijas piemēram varētu sekot tikai dažas citas Krievijas republikas un, šā vai tā, tās nebūtu īpaši nozīmīgas. Ir gan tiesa, ka Acehas atdalīšanās varētu novest pie tālākas Indonēzijas sadalīšanās, un Āfrikas trauslā politika varētu sabrukt pavisam, taču tikpat labi ir iespējams, ka ar laiku tas nāktu tikai par labu visiem.

Iespējams. Taču pašlaik brīva atdalīšanās pieļaušana neapšaubāmi novestu pie vardarbīgas nestabilitātes. Valstis, kas līdz šim ir veiksmīgi nomierinājušas savā teritorijā dzīvojošās minoritātes, piepeši izjustu ievērojamu spriedzi, jo agrāk mierā esošās grupas (turki - Bulgārijā, ibo cilts piederīgie - Nigērijā?) sāktu tikt uzskatītas par potenciāliem atdalīšanās atbalstītājiem. Vecmodīgās teritoriālās integritātes aizstāves, piemēram, Ķīna, kļūtu pavisam trakas aiz dusmām. Un, ja šāds aizkaitināts bullis piepeši sāktu rīkoties brutāli, tad nevar rēķināties ar lielvalstu vai pārnacionālo klubu palīdzību. Tie gan galu galā iejaucās pēc lielās asinsizliešanas Kosovā un Austrumtimorā, taču nevar cerēt uz līdzīgu cēlsirdīgu rīcību daudzās citās vietās.

Tādēļ ir nepieciešams vēl ceturtais princips. Un tas ir šāds: atdalīšanās pieprasītājiem vajadzētu būt spējīgiem pierādīt, ka tie veido nacionālu grupu. Valstij nebūtu jābalstās uz etniskā principa, jo tikai ļoti reta nācija ir viendabīga. Taču lielākajai daļai valstu ir kāds apvienojošs princips, kas ir izveidojies no valodas kopības, kādreizējās apspiešanas vai kāda cita vēstures spēka. Saskaņā ar šo, protams, visai subjektīvo, kritēriju Čečenija būtu atzīstama par valsti. Tāpat par nacionālu valsti būtu atzīstama arī Melnkalne, kas ir tāda pati Dienvidslāvijas republika, kādas kādreiz bija Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Maķedonija. Par tādu varētu atzīt arī Austrumtimoru: tā bija Portugāles kolonija līdz brīdim, kad to 1975.gadā okupēja Indonēzija. Turpretī Aceha nevarētu tikt uzskatīta par atsevišķu valstisku veidojumu - no citām Indonēzijas provincēm to atšķir tikai tās bagātība. Utopisti gan varētu vēlēties, lai viss būtu savādāk, taču pagaidām pasaule vēl nav gatava pieņemt atdalīšanos pēc pirmā pieprasījuma.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors