1991.gada 15.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, atsāksim darbu. Un tagad mēs varētu uzdot Priščepova kungam jautājumus par viņa piedāvāto projektu. Bula kungs ir pieteicies pirmais. Nākamais ir Freimaņa kungs.

A.Buls: */Priščepova kungs! Jūs nosaucāt skaitli– 10 miljardi rubļu, kas iedalīti finansiālajai nodrošināšanai, lai segtu atvieglojumus Černobiļas avārijā cietušajiem. Sakiet, lūdzu, vai šajā summā ir arī Latvijas daļa? Un, ja ir, tad apmēram kāda?/

V.Priščepovs: */Es sapratu jūsu jautājumu. No vakardienas sarunas ar biedru Mihaiļenko es sapratu, ka tā summa, kas piešķirta 1991.gadā– 10,4 miljardi rubļu– paredzēta visiem černobiliešiem, kas cietuši katastrofā./

A.Buls: */Paldies. Sapratu./

V.Priščepovs: */Otrais moments. Kas attiecas uz summu, arī es par šo jautājumu interesējos. Bet uz savu jautājumu atbildi nesaņēmu./

A.Buls: */Paldies. Ar kādu dokumentu ir apstiprināts, ka arī Latvijai tiks iedalīta kāda summa?/

V.Priščepovs: */Tas apstiprināts likumā “Par Černobiļas katastrofā cietušo sociālo aizsardzību”, kas pieņemts šā gada 8.maijā. Šī summa nosau­kta lēmumā par likuma stāšanos spēkā. Es pārstāstu Mihaiļenko teikto./

A.Buls: */Ar Ministru padomes lēmumu?/

V.Priščepovs: */Ar PSRS Augstākās padomes lēmumu./

A.Buls: */Te izriet nākamais jautājums. Jūs pārstāstījāt dokumentu, ja es pareizi sapratu, par atvieglojumiem Padomju Savienībā. Es salīdzināju tos atvieglojumus, kurus jūs nosaucāt, ar tiem, kas ir mūsu projektā. Tie atšķiras. Tie atvieglojumi, kurus jūs nosaucāt, ir lielāki nekā tie, kuri ir jūsu projektā. Tādā gadījumā, ja naudu iedala no Padomju Savienības budžeta, atvieglojumi, kas norādīti jūsu projektā, neatbilst tiem, kas ir Padomju Savienībā. Kā mēs izskaidrosim černobiliešiem, ka mūsu atvieglojumi, kam PSRS naudu iedalījusi, ir mazāki nekā Padomju Savienībā?/

V.Priščepovs: */Es jautājumu sapratu, arī es par šo problēmu ilgi domāju, vēl jo vairāk tāpēc, ka laiks mums ir limitēts, faktiski mums tā vairs nav. Tāpēc ir nepieciešamība šo lēmumu pieņemt, jo problēma, kuru mums uzlika Černobiļa, nav līdz galam atrisināta, tā jāizpēta dziļāk, ar to jāstrādā. Pati dzīve mums liek to darīt. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad mūsu republikā, pēc tām ziņām, kas ir manā rīcībā, dzimst bērni ar izteiktām anomālijām, iemesli vēl dziļi un pamatīgi jāpēta.

Kas attiecas uz atvieglojumiem, kurus nosaka likums, tad tie stājas spēkā pilnā apmērā 1992.gadā. Šogad pilnā mērā darbojas atvieglojumi un pabalsti pēc Ministru padomes un arodbiedrību savienības lēmuma Nr.325. Kas pieņemams mūsu republikai, mēs to centāmies saskaņot kā ar Sociālās nodrošināšanas ministriju, tā Veselības aizsardzības ministriju, saskaņots arī ar citiem resoriem. Centāmies maksimāli izmantot visu to, kas pie mums iespējams. Tas pirmkārt.

Un otrais. Likumdošanas ceļā jānosaka, ka šie cilvēki savas tiesības izmanto likumīgi./

A.Buls: */Paldies. Uz Padomju Savienības līdzekļu rēķina?/

V.Priščepovs: */Jā. Es tā saprotu, viennozīmīgi. Trīs republikas par to iestājas, un 1992.gadam jau stingri noteikts: Krievija, Ukraina un Baltkrievija./

Priekšsēdētājs: Deputāts Freimanis. Nākamais– deputāts Kostins.

J.Freimanis: Man vienlaikus būtu jautājums arī Priščepova kungam.

V.Priščepovs: */Es lūdzu atvainot. Ja iespējams, uzdodiet jautājumus krievu valodā./

J.Freimanis: */Cik ilgi? Labi. Pēdējo reizi. Tāpēc ka gads pagājis, varēja iemācīties./

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs, vai jūs uzstāsities?

J.Freimanis: Tātad jautājums vienlaikus Priščepova kungam un Krastiņa kungam. Kādā sakarībā no Priščepova kunga varianta ir svītrots kopējās komisijas priekšlikuma 4.punkta 2.apakšpunkts, kur bija runāts par to, ka jāpieprasa papildu garantijas par nodrošināšanu no PSRS budžeta un tā tālāk. Tas ir ļoti svarīgs apakšpunkts, kurš nodrošina visas tās izmaksas, kas mums ir jāizdara. Jo tādā gadījumā, ja tieši 2.punkts ir svītrots, viens projekts ir reāls, bet otrs projekts– nereāls. Vai tas ir darīts politisku iemeslu vai citu apsvērumu dēļ? Vispirms lai atbild Priščepova kungs, pēc tam Krastiņa kungs.

V.Priščepovs: */Es sapratu. Es pamatojos uz to, ka šīs garantijas ir noteiktas ar Savienības likumu, kas pieņemts 8.datumā, ka šīs garantijas tiešām arī būs./

J.Freimanis: Saprotiet, runa ir par to, ka likums ir pieņemts, bet mēs to naudu vēl neesam redzējuši. Un nezin vai mēs to ieraudzīsim? Pārtulkojiet.

V.Priščepovs: */Sakarā ar to es gribu teikt sekojošo. Es, protams, biju pretī tam uzskatam, ka mūsu republika nesaņem naudas līdzekļus, viennozīmīgi līdz vakardienai. Bet vakar es saņēmu precīzu paskaidrojumu, ka finansējums 1991.gadam iedalīts un tiek pārskaitīts kompensācijām un atvieglojumiem Černobiļas katastrofas seku likvidēšanas dalībniekiem./

I.Krastiņš: Es varu atbildēt tikai to, ka mums tas šķita ārkārtīgi svarīgs punkts, jo man, godīgi sakot, nav zināms, ka PSRS būtu pārskaitījusi kaut vienu rubli mūsu republikā dzīvojošajiem Černobiļas invalīdiem. Ja tas vakar pēkšņi būtu noticis, es ārkārtīgi priecātos. Bet es gribētu tomēr šajā ziņā dzirdēt apstiprinājumu. Un tāpēc mēs šo punktu arī atstājām.

J.Freimanis: Saprotams. Paldies.

V.Priščepovs: */Šajā sakarā es gribu teikt sekojošo. Es, protams, arī lūdzu mūsu komisijas priekšsēdētāju, lai uz sēdi pieaicina finansu ministru, kas varētu salikt visus punktus uz “i”. Jo viņi ilgu laiku darbojās ar šo dokumentu. Šajā plānā es līdz vakardienai biju pārliecināts, ka Savienība mums neko nemaksā, es domāju, ka viss iet tikai no mūsu budžeta. Bet izrādījās, ka arī Savienība līdzekļus iedala./

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostins.

V.Kostins: */Vai jūs nevarētu paskaidrot, kāpēc jūsu projektā ir 5.punkts? Tas bija pirmajā projektā, kad mēs pirmo reizi sākām černobiliešu problēmu apspriešanu. Komisijas projektā punkta vairs nebija, kaut gan tas bija ielikts pēc pašu černobiliešu pieprasījuma. Es nezinu, iespējams, ka jūs par to komisijā apspriedāties otrreiz. Vai mums nav tiesību cilvēciski izlemt un lūgt pašvaldībām? Kāpēc jums 5.punkts ir, bet komisijai šīs černobiliešu prasības nav?/

V.Priščepovs: */Es to pamatoju šādā veidā. Mums republikā ir fakti, kad vietējās pašvaldības saprot černobiliešu situāciju un savu iespēju robežās zināmā mērā viņiem nodrošina atvieglojumus: gādā pārtikas produktus, citas sadzīvē nepieciešamas preces. Taču tādēļ, lai nerastos negatīva attieksme pret černobiliešiem, kas it kā nelikumīgi izmanto atvieglojumus, vietējiem varas orgāniem vienkārši jādod juridiskas tiesības Černobiļas katastrofas seku likvidēšanas dalībniekiem sniegt atvieglojumus.

Bet kas attiecas uz to, kāpēc šā punkta nav otrajā variantā, es ieteiktu šo jautājumu adresēt Krastiņa kungam./

Priekšsēdētājs: Deputāte Briņķe. Krastiņa kungs, jūs atbildiet attiecībā uz to.

I.Krastiņš: Kostina kungs, pirmkārt, 5.punkts– jūs man piekritīsiet– ir relatīvi tukšs, informācijas daudzums, ko ietver 5.punkts, ir tuvu nullei.

Otrkārt, ja mēs tagad, tikko pieņēmuši pāris likumu par pašvaldībām, sāksim dot norādījumus, kas tad pašvaldībai ir jādara un kas tai nav jādara, tad ļoti ātri nonāksim turpat, kur iepriekšējās varas laikā. Pašvaldībām ir šādas tiesības, kā jau Priščepova kungs teica. Šīs tiesības tiek realizētas vietējo varu iespēju robežās, un tāpēc mums šķiet, ka nevajag šādu principā tukšu punktu vēlreiz iekļaut lēmuma projektā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Briņķe.

I.Briņķe: */Sakiet, lūdzu, par 2.punktu kā jūsu projektā, tā arī komisijas projektā,– kāpēc jūs domājat, ka invalīdiem, kas par tiem kļuvuši pēc Černobiļas katastrofas, jāatrodas labākā situācijā nekā pārējām kategorijām? Piemēram, otrās grupas invalīdi. Viņiem nav tiesību uz tiem atvieglojumiem, kurus jūs paredzat šajā punktā. Kāpēc? Piemēram, ar vēzi slims cilvēks. Nav zināms, cik ilgi viņam atlicis dzīvot. Kāpēc jūs domājat, ka vieniem šādi atvieglojumi jāsaņem, bet citiem likumdošana šādus atvieglojumus neparedz./

V.Priščepovs: */Pirmais moments. Černobiļas katastrofa, kas uz mūsu planētas notikusi tādos apmēros, kas ekvivalenti piecsimt uz Hirosimas nomestām bumbām, cilvēces sabiedriskajā dzīvē, tās vēsturē atstās dziļas pēdas. Tik lielā mērogā tas ir noticis pirmo reizi, nav prognozējams, kāda būs cilvēku saslimstība tās rezultātā.

Kad mēs sākām izstrādāt šo likumprojektu, Latvijā no dzīves jau bija aizgājuši 40 cilvēki. Viņi bija vecumā no 25 līdz 40 gadiem. Līdz šodienai miruši jau 56 cilvēki. Viņiem absolūti nekādi atvieglojumi vairs nav vajadzīgi. Bet tām personām, kuru invaliditāte saistīta ar Černobiļas katastrofu, kuras saņem otro un– vēl jo vairāk– pirmo grupu, nākotne ir ļoti drūma. Tāpēc es pastāvu uz to, ka šai kategorijai jāsaņem īpaši atvieglojumi.

Un otrais moments. Šie atvieglojumi ir paredzēti visas Savienības mērogā, attiecas uz visiem cilvēkiem, kas cietuši Černobiļas katastrofā, neatkarīgi no tā, kurā republikā viņi dzīvo. Uz mūsu republikā dzīvojošajiem černobiliešiem šie atvieglojumi līdz šim nebija attiecināti. Vienādi taisnīgiem jābūt pret visiem./

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu vairs nav? Debatēs ir pieteikušies deputāti Silārs, Gulbis un Seiksts. Mēs jau vienreiz par šo jautājumu debatējām, bet, tā kā šobrīd ir divi alternatīvi projekti– redakcijas komisijas piedāvātais un Priščepova kunga piedāvātais –, tad debatēs mums ir jāizšķiras pirmām kārtām par to, kuru projektu izskatīsim. Tas būs pirmais balsojums. Pēc tam jāizsaka savi priekšlikumi par to projektu, par kuru jūs paši gribat runāt.

Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Es par procedūru. Es izpildīju tulka lomu, jo uzskatīju, ka apspriežam ļoti svarīgu jautājumu. Taču tā ir mūsu sekretariāta vaina. Es domāju, ka turpmāk tādiem gadījumiem jāparedz tulks, lai šādas problēmas nerastos./

Priekšsēdētājs: Jā, tas ir tehniski izdarāms. Sekretariātam ir lūgums nokārtot ar administrāciju, lai tribīnē būtu ligzda austiņām un tulkošanai.

Deputāts Silārs. Nākamais– deputāts Gulbis.

I.Silārs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es pievērsīšos 698.dokumentam. Vispirms gribu pasacīt, ka uz šo problēmu es skatos no mūsu Latvijas iespējām un no tā, kas ir vainīgs visā šajā problēmā. Man, protams, ir skaidrs, ka šiem cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, kas vainīgs, svarīgi, lai viņiem tiktu palīdzēts. Bet viena lieta ir tā, ka šī traģēdija notika tāpēc, ka visa sistēma pie tā noveda, ka varēja būt tāda bezatbildība tik bīstamā vietā, kāda ir atomelektrostacija. Un tas izraisīja nākamo bezatbildību, ka sekas, iespējamās sekas, tika slēptas no tiem cilvēkiem, kurus mobilizēja, kurus burtiski piespieda doties nāves briesmās. Un, lai cik tālu mēs būtu aizgājuši no tā datuma, atbildība ir jāprasa no vainīgajiem. Tāpēc es domāju, mums ir jāliek attiecīgi akcenti savā lēmuma projektā.

Vispirms es gribētu katrā ziņā mainīt pašu nosaukumu, kas ir ļoti neveikli formulēts ar palīgteikumu vidū. Es domāju, ka šim lēmumam ir jāsaucas “Par Černobiļas AES avārijas rezultātā cietušo Latvijas Republikas iedzīvotāju sociālā stāvokļa uzlabošanu”. Un, lūk, no šīs uzlabošanas arī izriet tas, ka mums ir pilnībā jāpatur 1. un 4.punkts, jo 4.punkts būtībā fiksē visu to, kas ir ietverts 2. un 3.punktā. 4.punktā ir izteikta pati būtība, es tikai grozītu pašu sākumu, izsakot to šādi: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei sarunās ar PSRS noslēgt attiecīgus starpvalstu līgumus, kuri atrisinātu jautājumus par ...” un tālāk kā tekstā. Pirmā apakšpunkta otrajā rindā būtu svītrojams vārds “atlīdzības”, jo te ir “zaudējumu apmērā”. 4.punkta otrā apakšpunkta priekšpēdējā rindiņā aiz vārda “invalīdiem” ir liekams punkts un pārējais svītrojams, jo frāze “atbilstoši tām garantijām, kādas nodrošinātas PSRS teritorijā” ir lieka, to visu jau fiksē Ministru padome, kurai mēs uzdodam noslēgt līgumu. Tajā droši vien būs fiksēts gan tas, kas patlaban ir spēkā Padomju Savienībā, gan arī tas, kas būs spēkā rīt, parīt, aizparīt vai nākamgad, ja būs izdalīti papildu līdzekļi, tāpēc svītrojams ir arī 3.apakšpunkts.

Protams, man var jautāt, bet kā būs ar invalīdiem šobrīd. Mēs jau neizslēdzam to, jo par invaliditātes pensijām mēs taču runājām nedēļām ilgi, mums ir likums par pensijām, kurā esam fiksējuši, kādas pensijas ir invalīdiem un kādas pensijas ir apgādnieka zaudējuma gadījumā. Šajā aspektā pilnīgi atbalstu to koncepciju, kuru izteica Priščepova kungs, ka, protams, tie līdzekļi, kuri Padomju Savienībā ir izdalīti šiem invalīdiem, jāizmanto neatkarīgi no tā, kur šie invalīdi patlaban dzīvo. Tikai tas ir jānokārto atbilstoši likumīgi, juridiski, lai katram būtu skaidrs– gan tam, kas šodien ir jau invalīds, gan tam, kuram šī invaliditāte draud. Paldies, ka uzklausījāt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gulbis, nākamais– deputāts Seiksts.

J.Gulbis: Cienījamie kolēģi! Es arī lūdzu vārdu tikai tāpēc, lai palīdzētu izprast šo divu projektu būtību. Es gribu runāt par 698.dokumentu, tas ir, par mūsu komisijas projektu, lai padziļinātu domu, ka komisijas nostādne ir tāda: mēs cenšamies neradīt privileģētas grupas pašu invalīdu vidū. Mūsu komisija pirmo reizi izskatīja sagatavoto likumprojektu par invalīdu sociālo aizsardzību, noraidīja to un atdeva atpakaļ piestrādāšanai. Tajā daudzi jautājumi, kas ir ietverti otrajā projektā, tiek visai kompleksi risināti. Kā jūs zināt no lasītā, šos jautājumus risina arī Igaunijā. Un tur ir paredzēts jautājumu par Černobiļā cietušajiem invalīdiem un par visiem pārējiem invalīdiem risināt kopējā likumā, un tas arī ir mērķtiecīgi. Man par šiem jautājumiem, kurus mēs pašreiz risinām, bija saruna ar invalīdu biedrības pārstāvjiem un pārējiem invalīdiem. Un šajā sakarībā es vēl gribētu piebilst, ka mūsu komisijas projektā ir atstāts tikai pats būtiskākais, kas ir nepieciešams tieši Černobiļas avārijā cietušajiem invalīdiem, un tas ir– medicīniskā pārbaude, uzskaite un palīdzība šajā ļoti specifiskajā jautājumā, kurš ir jārisina.

Es diemžēl nevaru piekrist Silāra kunga teiktajam attiecībā uz 3.punktu. Ja jūs uzmanīgi iedziļināsities 3.punkta pēdējā daļā, tad redzēsit, ka tur ir ietverts pats būtiskākais, kas pašreiz regulē vai nostiprina to, ko jau Černobiļā cietušie invalīdi saņem. Šajā punktā ir ierakstīts “saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti kaitējuma atlīdzības saņemšanai”. Tas ir tas būtiskākais, ar ko atšķiras šie invalīdi no pā­rējiem invalīdiem, respektīvi, viņi saņem nevis tādu invaliditātes pensiju, kāda ir pašreiz citiem invalīdiem, bet viņi saņem pensiju, kas ir vienāda ar to darba algu, kādu viņi saņēma, kad zaudēja savas darba spējas. Tā ir būtiska atšķirība. Ja cietušais pirms tam ir saņēmis algu 1000 rubļu mēnesī, tad viņš arī tagad saņem pensiju 1000 rubļu. Ja viņš ir saņēmis algu, kas mazāka par minimālo pensiju, tad viņam maksā pēc pensiju likuma. Un noņemt to, ko viņi faktiski saņem, nebūtu pareizi. Šis punkts ir jāpadara, ja tā varētu teikt, likumīgs, un tāpēc komisija arī šo punktu tur atstāja. Viņi savas darba spējas tur ir zaudējuši, tāpēc arī tāda pensija tiek maksāta.

Silāra kunga priekšlikumam attiecībā uz 2.punktu es pilnīgi piekrītu, jo šis jautājums ir risināms tāpat kā visiem invalīdiem. Es pilnīgi piekrītu, ka paliek 4.punkta otrais apakšpunkts, kas faktiski atrisina visas problēmas. Ja mēs nevaram dot to, ko pašreiz saņem visi mūsu invalīdi, un papildus kaut ko dot no Padomju Savienības fondiem, tad jādod tas, kas viņiem pienākas. Bet mēs savā republikā varam iedot tik daudz, cik dodam pārējiem invalīdiem. Mums jāņem vērā arī tas, ka sakarā ar daudzajiem migrācijas procesiem, kuriem bija pakļauta mūsu republika, un daudziem citiem procesiem, mums ir demogrāfiski ļoti veca struktūra, ja tā var teikt. Mums ir daudz veco cilvēku pensionāru un invalīdu, un ar to mums ir jārēķinās, mēs nevaram pasludināt lozungus, kurus nevaram izpildīt. Tātad labāk apņemsimies mazāk, bet reāli to pildīsim. Manuprāt, to mums vajadzētu ņemt vērā, apsverot mūsu projektu, esam izskaitļojuši, ko varam un ko nevaram, un reāli to arī iekļāvuši šajā projektā. Tāpēc es lūdzu atbalstīt komisijas projektu, jo šie jautājumi ir risināti tā, kā tas civilizētā valstī pieņemts.

Priekšsēdētājs: Deputāts Seiksts. Nākamais– deputāts Kostins.

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi! Es savu sakāmo gribētu sākt ar lietišķām pārdomām par nupat dzirdēto no kolēģiem. Es pilnīgi pievienojos Silāra kungam tajā aspektā, ka būtu jāprasa no vainīgā. Un vienīgi no vainīgā, kas šādu situāciju ir radījis. Bet vai mums ir kaut kādas reālas cerības pieprasīt, pareizāk sakot, saņemt? Vai šis vainīgais kaut ko dos, ja viņš katru savu kapeiku ar automātiem apsargā? Bet cilvēkiem, kas šeit dzīvo, tiešām ir vienalga, kas vainīgs. Es pagājušajā sestdienā biju Daugavpilī uz demokrātisko spēku kongresu. Demo­krātisko spēku kongresā, kuru vadīja Tautas fronte, latviešu, latgaliešu un citas kultūras biedrības, kuras– es šajā brīdī apzinos, ka mana motivācija varbūt liksies kādam politizēta,– atradās krasā opozīcijā ar pilsētas pašreizējiem varasvīriem. Kā ārpus politikas stāvošs spēks uz šo plašo kongresu ieradās Černobiļas apvienības cilvēki. Viņi absolūti politiskus jautājumus neizvirza, taču viņi teica: mēs, pirmkārt, esam pilnīgi vīlušies režīmā, kas šādas traģēdijas padara par ikdienas parādību, mēs esam pilnīgi vīlušies vietējos varasvīros,– uzvārdus es neminēšu. Viņi teica, ka pilsētā viņiem visur durvis ir ciet. Rajonā viņi kaut ko atrod, bet tā nav mana darīšana šajā gadījumā. Viņu pēdējā cerība ir demokrātiskie spēki, kas, pēc viņu domām, var palīdzēt. Tam kongresam nebija nekādu juridisku lemšanas tiesību. Bet viņiem vairs nav pie kā vērsties. Un tādā gadījumā es šajā situācijā tomēr saskatu ne tikai ekonomiskās kategorijas, bet, piedodiet, arī politiskās. Varat jau iebilst, ka tas ir emocionāli teikts. Bet, kad es ar tiem cilvēkiem izrunājos, sapratu, ka viņiem tiešām nav pie kā iet, jo arī iepriekšējās Ministru padomes lēmums jau bija. Veselības aizsardzības ministrijai bija jāpilda daudzi priekšraksti, taču uz vietas Veselības aizsardzības ministrijas struktūras rajonu un pilsētu līmenī, kā man pierādīja, dažviet absolūti neko nav darījušas. Un te Priščepova kungam ir taisnība.

Es nevienu neaģitēju un nevienam neuzspiežu, bet es personīgi balsošu par Priščepova kunga variantu, kaut vai tamdēļ, ka, no juridiskās puses skatoties, visi invalīdi ir vienādi. Taču šie cilvēki par invalīdiem kļuvuši, iedami uz turieni un pat nezinādami, vai viņi no turienes atgriezīsies dzīvi.

Un pēdējais. Man nebūs labojumu attiecībā uz konkrētiem punktiem. Taču man ir principiālas iebildes pret preambulu kā vienā, tā otrā gadījumā. Tā kā preambula ir vienāda, tad ir pilnīgi vienalga, pēc kura teksta es vados. Es nezinu, cik invalīdu ir šodien un cik to būs rīt, taču saskaņā ar esošo kārtību, cik man ir zināms, bet varbūt es kļūdos, Ārstu konsultatīvā komisija vai ekspertīzes komisija ir tā, kas nosaka. Bet šie cietušie mums tomēr ir jāsagrupē. Kas ir cietušie? Cietušie var būt visi. 1986.gada pavasarī mūsu pusē varbūt arī bija daudz cietušo, kuri paši sekas neizjūt. Tāpēc es uzskatu, ka šeit būtu jāieliek tomēr sekojošs palīgteikums, es to iesniegšu arī rakstiski. Tātad šāds papildinājums: “Latvijas iedzīvotājiem, kas cietuši no radioaktīvajiem putekļiem Černobiļas avārijas rezultātā, par ko ir Ārstu konsultatīvās komisijas vai darba ekspertīzes komisijas attiecīgs slēdziens”. Ja mēs to neizdarām, tad tādā gadījumā pretendentu...

Un vēl viena lieta. Es pilnīgi piekrītu iepriekšējam runātājam par to, ka acīmredzot situācija var mainīties mūsu nekontrolējamās un nekontrolētās migrācijas rezultātā, tāpēc būtu vajadzīgs tāds palīgteikums: “kas lēmuma pieņemšanas brīdī ir Latvijas iedzīvotāji”, pretējā gadījumā tas var izraisīt kaut kādas nianses citā variantā. Vai varbūt precīzāk “Černobiļas avārijas brīdī”, bet tas laikam nebūtu taisnīgi, jo ir notikušas izmaiņas. Bet katrā gadījumā runa ir par tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas dzīvo šeit “lēmuma pieņemšanas brīdī”, un tālāk kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostins. Nākamais– deputāts Biezais.

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi! Man rokās ir dokumenti: 1990.gada PSRS Ministru padomes lēmums Nr.325, Latvijas Republikas Ministru padomes 1990.gada 12.jūlija lēmums Nr.61 un šodienas abi projekti, kurus mēs apspriežam jau otro reizi. Es teikšu, ka Latvijas Republikas Ministru padome pagājušajā gadā neko vairāk nav darījusi, kā tikai izpildījusi PSRS Ministru padomes lēmuma 9.punktu, kas rekomendēja šo jautājumu apspriest un veikt nepieciešamos pasākumus apgabalā, novadā vai republikā. Ne vairāk un ne mazāk.

Gribu nopietnāk apstāties pie Latvijas Republikas Ministru padomes lēmuma Nr.61. Man liekas, ka šajā ziņā komisija divreiz nav izdarījusi visu. Es tad uzstājos un pieprasīju, lai būtu klāt Ministru padomes pārstāvis, kas varētu atbildēt, vai ir izpildīts Ministru padomes lēmuma Nr.61 2. un 9.punkts. Ja mums šodien tāda informācija būtu, dažu deputātu galvās šīs spriedzes nebūtu. Lai šodien kvalitatīvi risinātu visus jautājumus, kas izvirzīti kā vienā, tā otrā projektā, būtu vajadzīgs sākt nevis ar projektiem, bet ar rezumējumu, kā izpildīts Ministru padomes lēmuma 2.punkts, kurā bija prasība Latvijas Republikā jau 1990.gadā organizēt černobiliešu vienotu reģistru.

Kāpēc es šodien uzdevu jautājumu par Latvijas Republikas teritorijām, kuras tika vai vēl tagad tiek radioaktīvi saindētas? Ja ministrijas un resori, kam Ministru padomes lēmums bija adresēts, šo lēmumu būtu izpildījuši, tad šodien mums būtu skaidrs, cik– 1000 vai 2000 cilvēku, tāds un tāds ciems vai rajons ir cietis, plus vēl tie, kas piedalījās katastrofas seku likvidēšanā. Šodien tādas atbildes mums nav, tādas atbildes mums nebija projekta pirmajā apspriešanā. Es tad jautāju nevis tāpēc, ka man gribējās jautāt, lai apmierinātu savu ziņkārību. Ja mēs pieņemam lēmumu, mums ir jāzina, par cik lielu republikas iedzīvotāju kategoriju ir runa. Mums šo ziņu nav, izņemot dažus nekonkrētus, nepilnīgus skaitļus– vairāk nekā pieci tūkstoši, mēs sakām, vai 7000. Bet tas vienotais reģistrs? Kā notiek šo personu dispanserizācija, kā to paredz Ministru padomes lēmums? Bet šodienas projekta vienā no punktiem mēs jau par bērniem runājam.

Gribu minēt arī Ministru padomes lēmuma 9.punktu, kurā teikts, ka Veselības aizsardzības ministrijai– nezinu, vai kāds no šīs ministrijas pārstāvjiem šeit ir, droši vien nav,– ne vēlāk kā līdz 1990.gada 1.oktobrim kopā ar citām ieinteresētajām ministrijām jāizstrādā un Latvijas Republikas Ministru padomē jāiesniedz savi priekšlikumi par citiem atvieglojumiem. Labi, ka mūsu komisija, Augstākā padome aiz tīras līdzcietības pret Černobiļas katastrofā cietušajām personām ir šī labā pasākuma iniciatori. Bet man no savas puses gribas jautāt: vai šis 9.punkts ir vai nav izpildīts? Kur ir ministriju un resoru priekšlikumi par atvieglojumiem, kas nosaukti jau Ministru padomes lēmumā? Ja komisijas rokās tie ir, tad es savu jautājumu noņemu no darba kārtības.

Gribu apstāties, biedri, konkrēti pie komisijas projekta. Es nezinu, vai mēs kā likumdevēja orgāna tautas deputāti esam tik tālu zaudējuši savu autoritāti, ka mūsu kolēģa Priščepova projekta 5.punktā samainīsim tikai vienu vārdu: ne tikai griezties pie pašpārvaldes orgāniem, uzņēmumu vadītājiem, arodbiedrībām, bet prasīt vietējiem varas orgāniem? Vai tiešām mēs to nevaram izdarīt, lai vietējo varas orgānu un sabiedrisko organizāciju uzmanību pievērstu tādai cilvēku kategorijai kā černobilieši, lai viņi savu iespēju robežās izdarītu visu? Jā, vietējiem varas orgāniem mēs nevaram diktēt konkrēti izdarīt to vai to, bet šoreiz prasīt, man liekas, mums ir morālas tiesības. Es lūdzu kolēģa Priščepova projekta 5.punktu papildināt ar vārdiem “griezties pie pašvaldību orgāniem”.

Ko vēl es gribēju ierosināt? Es šodien nevaru saprast, kāpēc tik cienīta komisija un cienīti kolēģi tik krasi ir atkāpušies no sava iepriekšējā projekta. Iespējams, tā ir rūgta mācību stunda arī citām komisijām. Man liekas, ka sava seja jāsargā, jānosargā savas pozīcijas, kas bija pirmajā projektā. Tā nu ir iznācis, ka tika izreklamēts pirmais projekts, tika rekomendēts to pārstrādāt, bet ne izsvītrot no tā svarīgus atvieglojumus, kurus paši komisijas locekļi agrāk ierosināja. Tādēļ ir iznācis tā, ka šodien komisija piedāvā vienu projektu, bet tikai viens vienīgs Priščepovs no šīs komisijas tās goda nosargāšanai pastāv uz komisijas iepriekšējā projekta punktiem.

Gribu uzsvērt to, ka kolēģa Priščepova projektā tagad mēs redzam vērtīgākus priekšlikumus nekā komisijas projektā. Tie černobiliešu reālajā dzīvē ir vajadzīgi. Es nenoliedzu to, ka arī komisijas variants nav vajadzīgs. Taču uzmanīgāk ielūkosimies kolēģa Priščepova projektā. Tajā tiešām vairāk nekā 50 procenti, varbūt pat gandrīz visi ir iekļauti, un papildus klāt vēl citi. Tāpēc šodien, izlemjot šo jautājumu, mums jābalso par punktiem, ko savā projektā piedāvā kolēģis Priščepovs.

Es gribu apstāties, cienījamie kolēģi, vēl pie viena jautājuma. Iespējams, ka tas ir tīri emocionāls jautājums, bet es gribu griezties pie deputātiem ar lielu lūgumu. Šodien mums ir dota iespēja parādīt savu žēlsirdību pret cilvēkiem, kas ir cietuši Černobiļas katastrofas seku likvidēšanas procesā. Jā, es piekrītu iepriekšējiem runātājiem, ka mums var būt dažādas pozīcijas, raugoties uz šo avāriju kopumā, uz atbildīgo amatpersonu vainu, bet izņemot mūsu cilvēcisko deputāta pienākumu to ļaužu priekšā, kas atgriezās slimi, kļuva par invalīdiem, mira savu spēku plaukumā. Ko teiks viņu bērni, viņu ģimenes par mums pēc šī lēmuma pieņemšanas? Droši vien mūsu vidū nav neviena tautas deputāta, kura vēlētāju vidū nav černobiliešu.

Ierosinu apspriest deputāta Priščepova projektu un balsot par katru tā punktu. Es gribu, biedri, mani dārgie kolēģi, kungi un dāmas, aicināt jūs parādīt žēlsirdību un mīlestību pret cilvēkiem, kas no jums gaida žēlsirdības aktu. Jo cilvēkam nav nekā dārgāka par dzīvību un veselību. Tad nu paildzināsim šiem cilvēkiem ticību savai dzīvei un savai veselībai./

Priekšsēdētājs: Deputāts Biezais.

J.Biezais: Cienītie klātesošie! Mums ir tā iegājies, ka mēs šad tad atgriežamies pie valodniecības jautājumiem. Mans priekšlikums skars abus projektus. Priekšlikumam ierosmi es smēlos no avīzes “Brīvā Latvija”, kur šī problēma tika skarta 1988.gadā. Problēmas būtība ir tāda, ka mēs nekritiski lietojam nosaukumu “Černobiļa”. Un tas tā ir iegājies, lai gan tas ir pilsētas Černobiļas krievisks tulkojums, mums nav nekādas vajadzības lietot šo krievisko terminu. Manuprāt, pareizi latviski būtu: “Čornobila” un “čornobilieši”.

Priekšsēdētājs: Mums acīmredzot tagad vajadzētu izšķirties par abiem šiem variantiem. Ja mēs apspriežam pa punktiem, tad vismaz vienam ir jābūt pamatā. Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Ja atļautu– īsu galavārdu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Krastiņš: Es gribu paskaidrot, kāpēc komisija nepiekrita Priščepova kunga variantam. Es esmu ļoti pateicīgs cienījamiem kolēģiem par aktivitāti šā lēmuma projekta apspriešanā, it īpaši Kostina kungam, taču es gribētu pakavēties pie diviem momentiem. Pirmkārt, manuprāt, mums visiem būtu bijis mazliet labāk, ja šī iejūtība, žēlsirdība un tā tālāk, par ko runāja Kostina kungs, būtu izpaudusies nedaudz agrāk, proti, tad, kad viņa vadītā iestāde ķēra cilvēkus un sūtīja likvidēt šīs sekas. Un, otrkārt, ziņas par to, cik daudz cilvēku tad ir cietuši no Černobiļas, mēs visprecīzāk varētu iegūt no kara komisariātiem, kuri, kā jau teikts, ķēra un sūtīja likvidēt.

Tātad par iemesliem, kāpēc mēs mainījām sākotnējo projektu un kāpēc tomēr komisijas vairākums nepiekrita Priščepova kunga projektam? Pirmkārt, mēs tomēr gribējām atgādināt, un visupirms jau paši sev, ka visi invalīdi ir vienādi. Un atsevišķi punkti Priščepova kunga projektā, mūsuprāt, būtu jāattiecina uz visiem invalīdiem neatkarīgi no tā, vai tie būtu Černobiļas jeb, kā Biezā kungs acīmredzot pareizi norādīja, Čornobilas, Otrā pasaules kara vai kādi citi invalīdi. Tas attiektos uz braukšanas maksas samazināšanu vai atcelšanu sabiedriskajā transportā. Bet, ja mēs šo punktu ierakstām šajā lēmumā, tad atkal mēs izveidojam privileģētu invalīdu kategoriju, kuri ir vienlīdzīgāki nekā citi invalīdi, un tas mums šķita nepareizi.

Tātad galvenais motīvs bija saglabāt invalīdu vienlīdzību un neradīt jaunas privilēģijas. Es, piemēram, nesaprotu, kā mēs paskaidrosim tiem, kas sevi sauc par Tēvijas kara invalīdiem, 1.7.punktu Priščepova kunga projektā. Tagad Tēvijas kara invalīds vairs nevar dabūt automašīnu bez rindas, bet mēs ar šo lēmumu tādas tiesības dodam Černobiļas invalīdiem. Kur tad te loģika? Es īsti nesaprotu, ko mēs atbildēsim šim cilvēkam, kurš 50 gadus ir pieradis saņemt tās mašīnas bez rindas, ka tagad viņam šo tiesību nav, bet citam ir. Es domāju, ka tas nebūtu īsti pareizi. Lūk, tādi arī bija galvenie iemesli, kāpēc mēs šo lēmuma projektu mainījām.

Priekšsēdētājs: Deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Daudzi mani padotie tieši tajās dienās tika iesaukti šīs avārijas seku likvidēšanai. Un es kategoriski iebilstu pret to, ka šo cilvēku nelaime šobrīd tiek pārvērsta par politiskas spēles objektu. Tāpēc es lūdzu abas šīs komisijas puses šodien vēlreiz sanākt kopā un tomēr vienoties par kopēju variantu, nevis vienkārši ar balsošanu izšķirt, kurai pusei ir taisnība un kurai ne. Es uzskatu, ka tas ir drusciņ par daudz.

Priekšsēdētājs: Vienreiz jau sanāca visas puses. Un it kā radās šis kompromisa variants, ko no visām pusēm piedāvāja deputāts Krastiņš. Bet šodien parādījās alternatīvais variants, tāpēc mums ir vienkārši jāizšķiras, lai mēs varam spriest par vienu. Es citas iespējas neredzu, lai arī cik nepatīkami būtu balsot un izvēlēties kādu no piedāvātajiem variantiem. Kaut arī redakcijas komisijai tika dots uzdevums– izstrādāt šo variantu. Kā šis uzdevums veikts– par to mēs, protams, varēsim spriest pēc tā, vai to izvēlēsimies. Otra varianta pamatā ir iepriek­šējais, nemainītais variants ar atsevišķiem Priščepova kunga papildinājumiem un labojumiem.

Lūdzu, reģistrēsimies. Attiecīgi ar relatīvu balsu vairākumu mums ir jāizšķiras, par kuru likumprojektu sāksim spriest un kura punktus apstiprināt. Pirmais balsojums, kā parasti, ir par alternatīvo, tas ir, Priščepova kunga ierosināto projektu. Otrais– par redakcijas komisijas piedāvāto. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par komisijas piedāvāto projektu. 48. Tātad mēs apspriežam komisijas piedāvāto projektu, kuru tagad konkrēti izskatīsim pa punktiem.

Varbūt, Krastiņa kungs, nāciet tribīnē. Te bija kaut kādi ieteikumi, par preambulu runājot. Tas attiecas uz abiem variantiem, jo preambula ir pilnīgi vienāda.

I.Krastiņš: Vispirms es atvainojos, Silāra kungam bija priekšlikums mainīt virsrakstu. Tam var piekrist, jo tas valodnieciski bija daudz labāks.

Priekšsēdētājs: Jā, tas bija labāks.

I.Krastiņš: Tas ir redakcionāls labojums, es domāju, ka par to nav jābalso, ja nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Tas jau domu nemaina. Tas pats, bet precīzāk pateikts.

I.Krastiņš: Attiecībā uz Seiksta kunga iebildumu, ka preambulā nav skaidrs, uz ko tas attiecas, es vēlreiz atkārtoju, ka katrā no lēmuma punktiem ir minēta tā kategorija, uz kuru konkrētais punkts attiecas. Un viņa ieteikumu, ka tur vajag ierakstīt “darba ekspertīzes ārstu komisija”, es atvainojos, nav iespējams ņemt vērā. Tas ir pats par sevi saprotams.

A.Seiksts: Vai drīkst? Man tikai viens mazs papildinājums. Es domāju, ka tas nekādu problēmu neradīs. Tātad: “kā arī citiem Latvijas iedzīvotājiem, kas lēmuma pieņemšanas brīdī reģistrēti kā cietušie šīs avārijas rezultātā”. Es gribētu tikai to likt priekšā, ja tas ir pieņemams. Citādi nav skaidrs, jūs varbūt man tūlīt paskaidrosit... Es vismaz tā stādos priekšā. Kā tad būs ar tiem cilvēkiem, kas varbūt izrādīsies vēl desmiti un...

Priekšsēdētājs: Varbūt par šo redakcionālo precizējumu var vienoties.

A.Seiksts: Es gribētu būt atbildīgs par tiem, kas no Latvijas sūtīti un kas cietuši kā Latvijas iedzīvotāji. Piedodiet, tas skan ļoti nesolīdi un neglīti, bet par visiem ne.

I.Krastiņš: Principā tam visam varētu piekrist, bet, ja mēs katrā lēmumā un likumā vai vismaz daudzos ierakstām, ka tas attiecas uz tiem, kuri spēkā stāšanās brīdī dzīvo Latvijas teritorijā, tad mēs ar to pašu pasakām, ka visi migrācijas lēmumi nedarbojas, ka no visa tā nav nekādas jēgas, un tādējādi faktiski atzīstamies paši savā bezspēcībā. Bet, protams, par šo papildinājumu ir jābalso.

Priekšsēdētājs: Seiksta kungs, varbūt jūs vēlreiz varat to nolasīt, lai visiem būtu skaidrs.

I.Krastiņš: Es saprotu: aiz komata seko teksts “kas lēmuma pieņemšanas brīdī ir bijuši Latvijas Republikas iedzīvotāji”.

Priekšsēdētājs: Nē, nē, nē.

A.Seiksts: Nē, ne tā. Es lasīšu visu tekstu. “Lai uzlabotu sociālo stāvokli Latvijas Republikas iedzīvotājiem, kas piedalījušies Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas darbos, kā arī citiem Latvijas iedzīvotājiem, kas lēmuma pieņemšanas brīdī ir reģistrēti kā cietušie šīs avārijas rezultātā, Latvijas Republikas”, un tā tālāk.

I.Krastiņš: Šādam formulējumam nekādi nevar piekrist, jo dažas slimības izpausmes var parādīties vēl pēc gadiem. Un šobrīd viņš nav reģistrēts kā cietušais, bet pēc 10 gadiem viņš būs cietušais. Bet apstaroja viņu pirms 15 gadiem. Tas nav pieņemams medicīnisku apsvērumu dēļ.

Priekšsēdētājs: Seiksta kungs, medicīniskais paskaidrojums jūs apmierina? Lūdzu, tālāk.

I.Krastiņš: Par 1.punktu iebildumu nebija.

Priekšsēdētājs: Par 1. nebija, tātad 2.punkts.

I.Krastiņš: Bija ierosinājums šo punktu svītrot.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot jābalso. Vai citu ierosinājumu nav? Deputāts Silārs un, man šķiet, vēl kāds deputāts ierosināja, ka 2.punktu vajadzētu svītrot. Mums par svītrošanu jānobalso ar balsojošo vairākumu. Lūdzu balsošanas režīmu. 34– pret. Es pat nezinu, ko tad darīt. Nē, nē, vairākums tas nav. Bet tas nav arī mazākums, tā ir puse. Tā ka svītrot nevar, 2.punktam ir jāpaliek.

3.punktu arī ierosināja svītrot.

I.Krastiņš: Par 3.punktu bija analoģisks ierosinājums– svītrot.

Priekšsēdētājs: Vai jūs paliekat pie tā, Silāra kungs? Balsojam.

I.Silārs: Es atvainojos, es ierosinu noņemt.

I.Krastiņš: Skaidrs.

Priekšsēdētājs: 4.punkts.

I.Krastiņš: 4.punktā Silāra kungs ierosināja mainīt pirmā teikuma formulējumu. Tam visam varētu piekrist, es tikai atgādināšu, ka pirmā projekta apspriešanas gaitā ārkārtīgi asi iebilda deputāts Plotnieks, teikdams, ka esot nekorekti un tā tālāk. Es visus argumentus vairs neatceros, bet šis nu būtu saskaņā ar to, ko viņš kā jurists ierosināja.

Priekšsēdētājs: Deputāta Plotnieka nav; viņš uzturētu spēkā priekšlikumus. Un arī neviena cita viņa kolēģa nav.

I.Krastiņš: Lai nekļūdītos, varbūt Silāra kungs varētu nolasīt savu formulējumu, es baidos kaut ko no galvas teikt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Silārs: Ja paliek par starpvaldību līgumu, ja uzdod risināt, noslēdzot starpvaldību līgumu, tad, manuprāt, ne jau tā ir jārisina. Ja uzdod līgumu slēgt, tad ir jānoslēdz līgums, kurā konkrēti ir fiksēts tas, tas un tas.

Tādēļ es piedāvāju šādu tekstu: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei sarunās ar PSRS noslēgt attiecīgu starpvalstu līgumu, kurš atrisinātu jautājumus par...” Jā, starpvaldību, starpvaldību. Ne starpvalstu, bet starpvaldību.

Priekšsēdētājs: Attiecībā uz 4.panta ievadu tas būtu pieņemami, jo tur īpašas alternatīvas nav.

I.Krastiņš: Jā, varētu.

Priekšsēdētājs: Ja neviens deputāts neiebilst, tad mēs pieņemam šādu redakcionālu papildinājumu bez balsošanas.

Vai par apakšpunktiem ir kas sakāms?

I.Krastiņš: Par pirmo nebija. 2.punktā pēc...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, deputāt Krastiņ.

I.Silārs: Man precizējums– otrajā rindā nav vajadzīgs vārds “atlīdzības”: “...invaliditātes un zaudējuma pensiju izmaksu no PSRS fondiem faktiskā zaudējuma apmērā...”.

I.Krastiņš: Man ļoti žēl, Silāra kungs, bet tas ir specifisks sociālās sfēras darbinieku žargons– “noteikumi kaitējuma atlīdzības saņemšanai”. Tādi pastāv.

I.Silārs: Bet šeit ir “zaudējumu atlīdzības apmērā”. Taču zaudējumu.

I.Krastiņš: Diemžēl šis varbūt ne pārāk veiksmīgais formulējums, kas sastāv no vairākiem vārdiem, tiek lietots, lai būtu skaidrs, par ko ir runa.

I.Silārs: Es jūs sapratu.

Priekšsēdētājs: Turpinām. Otrais apakšpunkts. Bula kungs, jums par otro apakšpunktu bija kas sakāms?

A.Buls: Par 4.punktu kopumā. Ja mēs esam nolēmuši runāt jau par jautājumiem, par kuriem ir jānoslēdz starpvaldību līgums, tad es ierosinu šo jautājumu loku– to ir trīs– papildināt ar diviem no Priščepova kunga varianta. Proti, bezmaksas braukšana satiksmes līdzekļos, ja jau reiz par to maksā no PSRS budžeta, kā arī bankas procentu likme, kura droši vien būs jākompensē no kaut kādiem līdzekļiem, tāpat varētu runāt arī par telefona uzstādīšanu. Cik es saprotu, tas ir saskaņots ar ministru Videnieku. Ja mēs vispār runājam par jautājumu atšifrēšanu, tad tie būtu jāietver. Bet, ja mēs šos jautājumus neatšifrēsim, tad tie radīsies starpvaldību līguma slēgšanas gaitā. Vai nu tagad, vai tad.

I.Krastiņš: Bula kungs, visi jūsu minētie jautājumi absolūti attiecas uz 4.punkta otro apakšpunktu. Tas viss jau tur ir iekšā. Jūs vienkārši gribat otro apakšpunktu sadalīt sīkās, atsevišķās vienībās. Bet mēs nevaram šeit jau iepriekš paredzēt visu, ko PSRS būs vai nebūs gatava darīt, tāpēc es šaubos, vai mums ir nepieciešams te visu sīki atšifrēt līdz galam. Un tad izrādīsies, ka mēs kaut ko it kā esam palaiduši garām.

Tātad bija Silāra kunga ierosinājums– svītrot visu to, kas otrajā apakšpunktā ir pēc vārdiem “dalībniekiem invalīdiem”. Patiesībā tam varētu piekrist.

I.Silārs: Es arī esmu spiests iebilst pret manis ļoti cienītā Bula kunga repliku, jo, lūk, šie vārdi– “papildu sociālo garantiju nodrošināšana” ir šā līguma saturā, tā ka vairs nav vajadzīgs šis trešais apakšpunkts, jo tas šajā līgumā jau būs. Mēs nevaram šodien šajā līgumā ielikt visu to, ko vajadzētu. Mēs pat nevaram to visu paredzēt, ko abpusējās sarunās var panākt. Tādēļ es domāju, ka ļoti korekti vajag ielikt. Ja mēs sāksim atšifrēt, tad es baidos, ka pat pie labākās gribas mēs kaut ko palaidīsim garām.

I.Krastiņš: Acīmredzot tomēr jābalso. Tas ir mans individuālais viedoklis, bet es piekristu šim svītrojumam, tātad beigt otro apakšpunktu ar vārdiem “dalībniekiem invalīdiem”.

Priekšsēdētājs: Bet varbūt neviens neiebilst. Es domāju, ka šī piebilde faktiski neko nedod.

I.Krastiņš: Tad atliek nobalsot par ierosinājumu– svītrot 4.punkta trešo apakšpunktu.

Priekšsēdētājs: Svītrot trešo apakšpunktu. Par to acīmredzot arī jānobalso ar balsojošo vairākumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par trešā apakšpunkta svītrošanu no lēmuma 4.punkta. Lūdzu. 33. Svītrots.

Mēs varētu balsot par lēmuma pieņemšanu, kaut gan ir lielas šaubas, vai ar pašreizējo balsotāju skaitu varēsim to izdarīt.

Lūdzu, deputāt Kostin!

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi, komisijas priekšsēdētāj! Es jūs lūdzu izskatīt šādu kompromisa variantu. Es lūdzu deputāta Priščepova projekta 5.punktā pielikt vienu vārdu “griezties”, bet sakarā ar to, ka jūsu projekts ar piecām balsīm uzvarēja, es griežos pie jūsu žēlsirdības ar lūgumu Priščepova projekta 5.punktu ar papildinājumu “griezties ar lūgumu pie pašvaldību orgāniem, uzņēmumu vadītājiem un arodbiedrībām savu pilnvaru ietvaros veikt papildpasākumus, lai invalīdus, Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas seku likvidēšanas dalībniekus apgādātu ar pārtikas produktiem, uzlabotu viņu sadzīves apstākļus, medicīnisko palīdzību” iekļaut apspriežamajā projektā. Tas ir vienīgais republikāniskās apvienības “Černobiļa” lūgums, kuru nu atstājam ārpus lēmuma. Šinī gadījumā tas ir vienkārši absurds./

Priekšsēdētājs: “Vērsties ar lūgumu”– tikai tādā formulējumā šo 5.punktu, kā to piedāvāja deputāts Kostins.

I.Krastiņš: Ja mēs pievienotu “lūgt pašvaldības iestādēm” un tālāk kā tekstā, tad es varētu piekrist priekšlikumam– iekļaut šo punktu lēmumā.

Priekšsēdētājs: Jautājums katrā ziņā ir balsojams. Mēs vēl neesam balsojuši kopumā.

Balsosim par šā punkta iekļaušanu. Tas būtu šā lēmuma 5.punkts, pavisam būtu seši punkti. Balsosim par deputāta Kostina priekšlikumu– iekļaut šo 5.punktu no deputāta Priščepova varianta. Lūdzu balsošanas režīmu. Tas ir iekļauts. Deputāts Krastiņš, skatoties uz mūsu retajām rindām, kaut gan 68 bija par, ierosina dot zvanu, lai kolēģi sanāk. Lūdzu reģistrācijas režīmu. 97. It kā ir pietiekami daudz deputātu. Ja gadījumā mēs nepieņemsim šo lēmumu šodien, galu galā varam atgriezties, jo projekts ir tikai viens.

Lūdzu, deputāt Priščepov!

V.Priščepovs: */Cienījamie kolēģi! Komisijā visus jautājumus mēs izskatījām ar sapratni, mēs vienmēr atradām kopējo viedokli. Es nešaubīgi ar cieņu izturos pret mūsu Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas priekšsēdētāju. Acīmredzot būs pareizi, ja mēs arī tagad atradīsim konsensu un iekļausim komisijas projektā 1.punktu no mana, pareizāk sakot, no mūsu iepriekšējā lēmuma projekta./

I.Krastiņš: Ja ir šāds priekšlikums– mēs balsojam par 5.punkta pārcelšanu no viena projekta otrā, tad no procedūras viedokļa vajadzētu balsot arī par 1.punktu un atrisināt šo jautājumu, lai nebūtu nekādu pārpratumu.

Priekšsēdētājs: 1.punkts jau bija tā atšķirība, tas ir galīgi neloģiski, bet ja...

I.Krastiņš: Principā, protams, balsojot pret Priščepova kunga projektu, varētu uzskatīt, ka tas ir noraidīts un balsošana nav vajadzīga.

Priekšsēdētājs: Nevar likt uz balsošanu, jo šeit ir visa lēmuma projekta būtība. Mums beidzot ir iespēja izlemt, vai mēs šo lēmumu pieņemsim tādā veidā, kā šodien esam vienojušies, vai mēs atkal skatīsim to no jauna. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmuma projekta galīgo pieņemšanu. Lūdzu. Par– 88, pret– 2, atturas– 9. Par– 89. Lēmums ir pieņemts. Mums tagad ir palicis...

Lūdzu, Kostina kungs!

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi! Man ir kompromisa lēmums un lūgums jums visiem. 23.maijā notiks Padomju Savienības delegācijas tikšanās ar delegāciju, kuru Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs apstiprināja sarunām, otrā tūre. Kāpēc mums tagad neatrisināt arī šo sāpīgo jautājumu– šā lēmuma 4.punktu, kuru mēs tikko pieņēmām, iekļaut 23.maija sarunās? Ar to mums būs skaidrs priekšstats 1.jūnijā, kamēr mūsu lēmums vēl nebūs stājies spēkā. Es gribu lūgt, ja tas ir pieņemami, nobalsot par to, lai rekomendētu šo jautājumu 23.maija sarunām./

I.Krastiņš: Es pilnīgi piekrītu Kostina kungam– šis jautājums ir jārisina sarunās. Mēs komisijā par to esam domājuši, ir potenciālā eksperta kandidatūra. Ja PSRS piekristu apspriest šo jautājumu, mēs varētu piedāvāt konkrētus cilvēkus, kas varētu risināt. Es nedomāju, ka tagad vajadzētu speciāli to balsot.

J.Freimanis: Kolēģi, es gribēju pateikt uzziņai. Darba kārtība šajā apspriedē jau ir noteikta, tas pirmkārt. Otrkārt, šīs apspriedes galvenā tēma būs atzīšana, ka mēs ejam uz neatkarību, bet noteikti šajā apspriedē nākamajā reizē vajag paredzēt plānoto jautājumu. Bet šajā gadījumā to nekādā ziņā nevar paspēt iekļaut. Vilciens ir aizgājis. Tā ārpolitikas jautājumus nekārto. Mēs varam lūgt nākamajā apspriedē, nevis šajā. To nekādā ziņā nevar.

Priekšsēdētājs: Mēs uzdodam komisijai izraudzīties vienu ekspertu, sagatavot šo jautājumu un izvirzīt sarunām. Tas būtībā ir lēmuma projekts, lēmums to prasa, cita ceļa nav, kā pie pirmās izdevības sākt par to runāt.

Līdz pārtraukumam ir 15 minūtes. Vai lēmuma projektu par grozījumiem Valodu likumā mēs skatāmies tūlīt? Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Paņemiet, lūdzu, 711.dokumentu. Šajā dokumentā ir ieviesusies neliela kļūda. Lūdzu, izlabojiet, jo šī kļūda mazliet groza dokumenta saturu. Respektīvi, tekstā “Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas televīzijas pārraidēm, izņemot speciāli cittautiešiem adresētos tiešos raidījumus, jābūt dublētām...”. Starp vārdiem “dublētām” un “ar” ir vajadzīgs komats.

Cienījamie kolēģi! Valoda– tā ir pēdējā barjera, aiz kuras sākas tautas ceļš uz nekurieni. Un jāsaka atklāti, ka šī barjera pie mums ir krietni vien saplaisājusi. Un atrodas jau arī tādi pesimisti, kuri uzskata, ka mūsu tauta un valoda ir neglābjama. Bet tikai mums pašiem ir jāatceras, tieši mums pašiem jāatceras, ka valodas kvalitāti spēj ietekmēt tikai pašas tautas attieksme pret valodu. Mūsu pašu attieksme arī ietekmēs mūsu valodas kvalitāti. Diemžēl pēdējā laikā ir diezgan sāpīgi lasīt avīzēs lasītāju vēstules un arī Augstākajai padomei adresētās vēstules, kuras raksta galvenokārt gados veca gadagājuma cilvēki, un šo vēstuļu saturs ir stipri līdzīgs. Piemēram, gados veci cilvēki raksta un sūdzas par to, ka viņi nav spējīgi normāli skatīties un uztvert mūsu televīzijas pārraides, valsts televīzijas pārraides, tādus populārus raidījumus kā “Panorāma” un “Labvakar”, jo ļoti daudzi sižeti televīzijā ir krievu valodā un tulkojuma vai subtitru latviešu valodā nav. Viņi ar lielu sarūgtinājumu raksta, ka viņi ir gatavi stāvēt uz barikādēm un kailām rokām aizstāvēt mūsu valdību līdz pēdējam, bet diemžēl valdības ieceltā televīzija viņu intereses ne vienmēr ievēro.

Šis valodas jautājums, kā redzat, ir aktuāls arī Augstākajā padomē, kas šodien pierādījās. Un arī manī dažreiz izbrīnu izraisa tas, ka, kaut gan Augstākajā padomē ir sinhronās tulkošanas iekārtas, krievu valodā no tribīnes runāto netulko. Tāda ir mūsu attieksme pret savu valodu. Piemēram, kaut vai tāds fakts, ka mūsu priekšsēdētājs likumu nevis atceļ, bet atmaina, un tad varbūt daudzi mūsu deputāti arī pēkšņi likumus nevis atcels, bet atmainīs. Ja jau mēs gribam risināt valodas jautājumus, tad mums konsekventi vajadzētu risināt problēmas, kas ir izvirzītas valodas likumā, kā arī valodas likumu grozīt atbilstoši pašreizējiem apstākļiem. Jo mēs taču ļoti labi atceramies, kad Valodu likums tika pieņemts un kāda bieži vien bija attieksme pret valodu Latvijā.

Kāpēc tad ir vajadzīgi šie papildinājumi Valodu likumā? Par televīziju es jau minēju. Nav normāli, ka valsts pamatiedzīvotāji nevar uztvert un saprast televīzijas raidījumus tikai tāpēc, ka tie netiek tulkoti valsts valodā. Mēs pie tā vienkārši esam pieraduši. Bet iedomāsimies jebkuru citu valsti. Vai ir kaut vai viena valsts Eiropā– kaut vai tāda valsts kā, piemēram, Zviedrija, kur cilvēki ļoti labi pārvalda angļu valodu un kur raidījumi netiktu tulkoti vai arī nebūtu subtitru zviedru valodā? Tas tā nav, bet mēs diemžēl esam pie tā pieraduši. Un, kamēr Latvijā būs kaut viens cilvēks, kurš nesaprot citu valodu kā vien savu mātes valodu– latviešu valodu, tik ilgi televīzijai vajadzētu šīs prasības pildīt.

Intereses pēc es šodien nopirku “Rīgas Kinoekrānus”, šonedēļ ir paredzēts demonstrēt apmēram 20 kinofilmas. No visām kinofilmām tikai viena ir ar subtitriem latviešu valodā. Tātad mūsu vecie cilvēki, kuri krievu valodu nesaprot, nevar apmeklēt kinoteātrus: ko viņi tur sēdēs, ja neko nesapratīs? Varētu likties, ka tāda problēma ir bijusi vienmēr, taču tā tas gluži nav. Vēl 70.gadu sākumā visām kinofilmām, kuras tika demonstrētas kinoteātros, un ne tikai mākslas filmām, bet arī populārzinātniskajām filmām un kinožurnāliem, un tas bija stagnācijas laikā, bija titri latviešu valodā. Līdzekļu pietika un tehniski varēja šo jautājumu atrisināt. Kas pamazām notika? Pamazām kinožurnāliem– varbūt tas nebija tik svarīgi– un arī populārzinātniskajām filmām– tās jau tāpat īpaši neviens neskatījās– šie titri netika veidoti. Un beigu beigās esam nonākuši situācijā, ka faktiski, kā jau teicu, no visām Rīgas kinoteātros demonstrētajām filmām tikai vienai ir titri valsts valodā. Kāda situācija ir šajā iestādē, respektīvi, Latvijas kino un video nomā, kura nodarbojas ar filmu titrēšanu? Kā jau teicu, agrāk šo ne visai tehniski sarežģīto procesu šis kantoris, ja tā varētu teikt, spēja īstenot ļoti vienkārši. Bija gan līdzekļi, gan darbaspēks un tā tālāk. Diemžēl patlaban ir tāda situācija, ka kino un video nomas direktors Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Kārlis Bēms vienpersoniski izlemj. Ja viņam kāda filma liekas ļoti interesanta, tad viņš šos titrus atļauj izveidot, bet ja ne, tad lai paliek, kā ir. Agrāk šajā subtitru redakcijā strādāja 20 cilvēki. Patlaban palikuši tikai seši. Klīst runas, ka šo aparatūru, šīs titrēšanas iekārtas attiecīgās iestādes direktors ir gatavs tuvākā laikā iztirgot. Nebūs titru, nebūs problēmu, nebūs jālauza galva. Savukārt igauņi un lietuvieši ar atplestām rokās šīs titrēšanas mašīnas ņems pretī. Kā jau teicu, tajā redakcijā ir palikuši seši cilvēki. No budžeta atvēlētajiem 315 tūkstošiem ar diviem tūkstošiem rubļu šai iestādei, pēc pašreizējām cenām, pietiek tikai zemes nodoklim, telpu īrei, elektrībai un tā tālāk. Diemžēl titrēšanu vairs nodrošināt nevar.

Kā varētu risināt problēmu? Par televīziju ir skaidrs. Ja tā ir valsts televīzija, tad acīmredzot no budžeta ir jāpiešķir lielāki līdzekļi, valdībai šie līdzekļi kaut kādā veidā jāatrod, un televīzijai savukārt jāpanāk, lai katrs latvietis varētu skatīties un saprast raidījumus, protams, izņemot tos, kuri domāti specifiskai cittautiešu auditorijai. Gluži nejauši es nesen ieslēdzu televizoru. Lai kā es cienu poļu diasporu Latvijā, kura lielāko tiesu ir Latvijas neatkarības aizstāve, bet es nezinu, vai tas būtu sevišķi pareizi, ka valsts televīzijā tiek raidīts vairākas stundas garš Polijas televīzijas raidījums bez tulkošanas, tikai poļu valodā. Es runāju ar televīzijas vadību, konkrēti ar Imantu Rākinu, viņš uzskata, ka šāds papildinājums Valodu likumam būtu nepieciešams. Televīzija ir gatava risināt šos jautājumus un uzskata, ka šis labojums vairāk stimulētu valdību palīdzēt televīzijai risināt tehniskās problēmas.

Attiecībā uz kino un varbūt arī uz video risinājums varētu būt šāds: vajadzētu atsevišķu uzņēmumu, kas nodarbotos ar filmu titrēšanu un dublēšanu, savukārt tie, kas vēlētos šīs filmas demonstrēt komerciālos nolūkos, būtu spiesti maksāt par šiem pakalpojumiem. Tātad no valsts budžeta nauda pēc Valodu likuma spēkā stāšanās vairs jātērē nebūs. Tāds būtu īsumā šīs problēmas risinājums. Jāsaka atklāti, ka komisijā mani neatbalstīja jautājumā par videofilmām, jo uzskats ir tāds, ka diemžēl tuvākajā laikā neizdosies izveidot tādas varas institūcijas, kas būs spējīgas šīs videodemonstrēšanas iestādes kontrolēt.

Es aicinu deputātus atbalstīt šo labojumu Valodu likumā.

Priekšsēdētājs: Uzdosim jautājumus. Deputāts Buka. Nākamais– deputāts Silārs.

S.Buka: */Ābiķa kungs! Jūs noskaidrojāt televīzijas tehniskās iespējas subtitru ieviešanai. Bet vai tādas iespējas ir Rīgas kinostudijai? Cik maksā vienas filmas dublēšana lielajam ekrānam vai subtitru izgatavošana? Un cik maksā subtitri vienai videofilmai, lai to demonstrētu videozālēs? Daudzas no šīm filmām ir angļu, franču, vācu valodā. Cik tas prasīs no republikāniskā budžeta vai cik tas maksās kinoskatītājam, kas tagad apmeklē kinoteātrus un kinozāles? Par televīziju šeit viss ir vairāk vai mazāk skaidrs, vēl jo vairāk tāpēc, ka mums gada laikā desmitiem reižu rāda vienu un to pašu filmu./

Dz.Ābiķis: Kā jau es teicu, attiecībā uz kinofilmām šo jautājumu tehniski var atrisināt ļoti viegli, jo iekārtas ir šajā kino un video nomas subtitru redakcijā. Un es nedomāju, ka 70.gados Latvija bija īpaši bagātāka, bet visas kinofilmas, ne tikai mākslas filmas, bet arī kinožurnālus un populārzinātniskās filmas varēja titrēt. Protams, dublēšana lielā mērā atkrīt. Tā jau arī nav pasaules bagātāko valstu prakse, ka kinofilmas tiktu masveidā dublētas, jo tas izmaksā ļoti dārgi. Aktieri šodien vairs par kapeikām neies dublēt attiecīgās lomas. Bet titrēšana, man gan nav precīzu skaitlisko aprēķinu, sevišķi dārgi neizmaksātu, jo, kā jau teicu, 70.gados šis darbs tika veikts ļoti sekmīgi.

S.Buka: */Tātad konkrētas atbildes par filmu dublēšanas izmaksām jums nav. Es domāju, ka atsaukties uz 70.gadiem šodien nav visai pārliecinoši./

Dz.Ābiķis: Dublēšana, protams, izmaksā ļoti dārgi, un, kā jau teicu, tā nav pasaules bagātāko valstu prakse, ka filmas tiktu dublētas. Parasti lieto titrēšanu. Titrēšana neizmaksā dārgi. Tā ka tā nebūtu liela problēma. Un es uzskatu, ka šajā jautājumā runāt par naudu vispār nebūtu sevišķi ētiski. Ja jau mēs dzīvojam Latvijā un ja latvieši kinoteātrus apmeklē, tad šis jautājums ir jārisina. Es vēlreiz atkārtoju: titrēšanas problēma nav tikdaudz valsts problēma, bet gan filmu demonstrētāju problēma. Viņiem jāgādā par to, lai šie titri būtu, protams, biļešu cenas līdz ar to nedaudz paaugstināsies. Bet es neuzskatu, ka tā būtu sevišķi liela nelaime attiecībā kaut vai uz videofilmām, kaut gan, kā es teicu, komisija nebija ar mani vienās domās. Manis pēc lai biļetes makā kaut vai 10 rubļus. Ja cilvēki grib tos draņķus skatīties, lai maksā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums. Darbu atsāksim pulksten 17.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, nāciet tribīnē! Deputāts Silārs jautā, pēc tam deputāts Kide.

I.Silārs: Man ir tikai viens jautājums. Kāds ir Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas viedoklis šajā jautājumā?

Dz.Ābiķis: Komisijas viedoklis ir pozitīvs, izņemot to, kas attiecas uz videofilmām; tātad vajadzētu svītrot vārdu “videofilmas”. Starp citu, pārtraukumā izraisījās neliela polemika un daži deputāti izteicās, ka tik tiešām tās erotiskās filmas varot ļoti labi saprast arī bez tulkošanas. (Zālē smiekli.) Bet es domāju, ka jautājums par videofilmu titriem ir jāizlemj deputātiem.

Priekšsēdētājs: Deputāt Repše, lūdzu!

E.Repše: Godātais Ābiķa kungs! Mēs taču laikam gatavojamies kļūt neatkarīgi, un tāpēc mums filmu krievu valodā laikam gan būs daudz mazāk nekā citās pasaules valodās, piemēram, angļu. Vai jūs neuzskatāt, ka tādos raidījumos kā CNN translācija angļu valodā Latvijas televīzijā vai arī kādā angļu valodā ieskaņotā mākslas filmā diktora teksts būtu vienkārši kaitniecisks? Un, ja mēs pieprasītu subtitrus, tad daudzi raidījumi, teiksim, tas pats CNN un arī daudzas filmas vienkārši neparādītos uz ekrāna, jo tehniski nevarētu nodrošināt tādos apjomos subtitrēšanu.

Dz.Ābiķis: Jā, tā ir zināma problēma. Kas attiecas uz subtitriem mākslas filmā, tad to tehniski varētu atrisināt. Jo paies zināms laiks, kamēr šī filma nonāks apritē, un tehniski tas ir risināms jautājums. Un tā notiek visās civilizētās pasaules valstīs, filmas tiek subtitrētas un, kā jau es teicu, dublētas tās nekur netiek.

Attiecībā uz CNN jāsaka atklāti, ka pat attīstītās valstīs nav tādas tehnikas vai arī šī tehnika, kas varētu nodrošināt ar subtitriem, atrodas izstrādāšanas stadijā. Šajā gadījumā tas varētu būt tikai paralēls diktora teksts, tulkotāja runa paralēli. Protams, zināma problēma ir, jo tas prasītu zināmus izdevumus, varbūt šis tulkojums būtu nedaudz neprecīzs un tā tālāk.

E.Repše: Jūs precīzi apstiprinājāt manas bažas par to. Bet skaidrs ir tas, ka latvieši ļoti labi zina krievu valodu, kas nemaz nav slikti, tikai tāpēc, ka daudzi raidījumi un filmas ir šajā valodā. Vai jūs neuzskatāt, ka vajadzētu angļu valodā laist tieši oriģināltekstā, nevis ar uzrunātu pa virsu diktora tekstu?

Dz.Ābiķis: Jā, teorētiski tas varētu būt, bet notiek arī pretējs process. Mēs labi zinām krievu valodu tāpēc, ka nav šo titru latviešu valodā un arī krievu valodā. Tajā pašā laikā krievi nezina latviešu valodu tāpēc, ka nav filmu latviešu valodā, ka televīzijas pārraides netiek dublētas latviešu valodā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār! Bojāra kungs, jūs drīkstat jautāt.

J.Bojārs: Mēs bijām Zviedrijas parlamentā un pēc tam televīzijā. Mēs televīzijā ļoti jauki redzējām, ka titri ir pilnīgi visiem raidījumiem zviedriem zviedru valodā, jo zviedri domā par invalīdiem, respektīvi, kurlmēmajiem, kas neko nesaprot. Es domāju, ka mums vajag būt godīgiem un kārtīgiem un dot titrus ir krieviski, ir latviski, lai liela sabiedrības daļa– un tā ir ļoti liela– saprot, kas tur notiek. Tā iekārta nav liela, tā ir diezgan dārga, bet es domāju, ka titrus vajag visiem raidījumiem, lai neatstumtu no informācijas arī to daļu, kas prot valodu un kas nedzird.

Dz.Ābiķis: Es jums pilnīgi piekrītu– titri varētu būt arī krievu valodā, jo, piemēram, Somijā filmām titri ir divās valodās– somu un zviedru valodā. Ja būtu šī titrēšanas iekārta, varētu titrēt arī krieviski un tas būtu labvēlīgi krievu tautības iedzīvotājiem.

Kas attiecas uz kurlmēmajiem, tad te divu domu nav.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Man ir tāds jautājums. Pašlaik ir plaši izplatīti tiešā ētera televīzijas raidījumi. Vai tas nozīmē, ka arī tie būs ar titriem? Es ne sevišķi stādos priekšā, vai tie pārklās oriģinālo tekstu? Vai būs papildteksts arī otrā valodā? Kā jūs domājat?/

Dz.Ābiķis: Šeit vajadzētu šķirot: ir raidījumi Latvijas televīzijā, piemēram, krievu ziņas, kas ir domāti tieši cilvēkiem, kuri pamatā runā krievu valodā. Specifiskajos raidījumos cittautiešiem nekādu paralēlu tekstu nevajadzētu. Bet, teiksim, tādos valsts televīzijas raidījumos kā “Panorāma” un vēl daudzos citos teksts jādublē vai diktora tekstam jābūt latviešu valodā. Tas ir principiāls jautājums.

S.Zaļetajevs: */Teiksim, ir tāda pārraide “Apaļais galds”, tajā piedalās, pilsonības jautājumu apspriež doktors Bojārs un Zaļetajevs, katrs runā savā dzimtajā valodā. Iznāk, ka manam runātājam virsū būs skaļāk tulkojums latviešu valodā? Vai tā būs?/

Dz.Ābiķis: Es domāju, ka mūsu televīzija šo problēmu jau zināmā mērā ir atrisinājusi tādā veidā, ka radio otrajā programmā tiek raidīts teksts krievu valodā, bet es uzskatu, ka tiešajā raidījumā pamatprogrammā valsts televīzijas kanālā būtu jābūt arī tulkojumam latviešu valodā, tiešajam tulkojumam, kas skanētu ēterā. Jo es neesmu Maskavas televīzijas nevienā raidījumā dzirdējis, ka kāds runātu svešā valodā, teiksim, svešvalodā, nevis krievu valodā, un teksts netiktu tulkots. Es neesmu redzējis nevienu tādu raidījumu. Tā ir mana atbilde.

S.Zaļetajevs: */Un vēl viens jautājums. Runa ir par pārraidēm ar mākslas ievirzi, teiksim, notiek Rīgas Krievu drāmas teātra izrādes translācija. Kā būs ar to?/

Dz.Ābiķis: Es domāju, ka šeit būtu jāšķiro. Operu nekur pasaulē netulko, dzied itāliski. Ja, piemēram, tā ir modernās mūzikas vai klasiskās mūzikas pārraide un ja tur dziedātu oriģinālvalodā, es domāju, ka nebūtu loģiski, ja pa starpu būtu kāds tulkotājs. Subtitri– tā ir cita lieta.

Attiecībā uz teātra izrādēm, cik es zinu, Latvijā nupat nesen raidīja lugu lietuviešu valodā un tulkoja latviski. Tā ka tas pats būtu attiecināms arī uz Krievu drāmas teātra izrādēm, tās būtu jātulko latviski. Es vienīgi nesaprotu, kāpēc valda tāds uztraukums. Tad, kad notika pāreja no latviešu valodas uz krievu valodu, viss notika nemanāmi un klusi un neviens neprotestēja, ka tas ļoti daudz ko izmaksātu. Un tagad nez kāpēc ir jāuztraucas par to, ka tas varētu ļoti dārgi izmaksāt un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Sakiet, lūdzu, Ābiķa kungs, vai Valodu likums stāsies spēkā jau pēc dažiem mēnešiem?

Dz.Ābiķis: Pēc gada.

G.Preinbergs: Pēc gada. Pēdējā laikā mēs avīzēs lasām un no televīzijas un citiem informācijas līdzekļiem uzzinām, ka Rīgā, it īpaši Rīgā, aizvien biežāki kļūst gadījumi, kad tiek izlīmēti dažādi plakāti, paziņojumi un citi informatīvie materiāli tikai krievu valodā. Vai šajā likumā nevajadzētu iestrādāt kādu pantu par to, ka, lūk, būtu jāizsargājas no Valodu likuma pārkāpumiem jau šobrīd?

Dz.Ābiķis: Valodu likums stājas spēkā nākamgad. Un šobrīd būtu jāpieņem kāds atsevišķs lēmums. Protams, tā ir problēma, es ceru, ka ļoti drīz acīmredzot būs nepieciešamas kontrolējošas institūcijas, kas nodarbosies tieši ar to, lai kontrolētu visas šīs nelikumības tad, kad Valodu likums stāsies spēkā. Tā ka tāda problēma, protams, pastāv, un tā ir jārisina.

G.Preinbergs: Vai man būtu jāsaprot, ka jūs pieļaujat to, ka patlaban šie plakāti tiek izlikti tikai vienā valodā?

Dz.Ābiķis: Kamēr Valodu likums nav stājies spēkā, ja mēs neesam pieņēmuši citu likumu vai lēmumu, likuma spēka vēl nav. Protams, tas nav ētiski izlikt vienā valodā, un mums tas nav pieņemami, bet pagaidām likuma spēka nav.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeltkalne.

B.Zeltkalne: Mīļie kolēģi, man būtu priekšlikums šajā jautājumā pārtraukt debates. Es uzskatu, ka jautājums nav sagatavots, un mēs velti tērējam laiku. Šeit vajadzētu piedalīties Rākina kungam, vajadzētu būt aprēķiniem, cik maksā šādas tulkošanas ieviešana. Es zinu, kādas problēmas ir ar aparatūru un tehniku, trūkst filmējamās kameras, mēs strādājam ar akmens laikmeta tehniku, raidījumu sagatavošanai tiek izmantotas 16 mm filmas, un ir viena titra mašīna televīzijas informatīvo raidījumu redakcijā, ar kuru nevar pat uzrakstīt visiem “Panorāmas” materiāliem subtitrus. Ja nu vienīgi kaut kas ir saņemts pēdējā laikā, varbūt es neesmu lietas kursā. Mēs varam pieņemt visādus likumus un diskutēt, kā vajadzētu būt un kāds būtu ideālais variants, bet mans priekšlikums ir noklausīties Rākina kungu, kādas ir reālās iespējas, cik tas maksā un kā tas ir iespējams.

Dz.Ābiķis: Cienījamā kolēģe Zeltkalne! Es jums absolūti nepiekrītu. Pirmkārt, mums ir vajadzīgs likums, lai piespiestu valdību šīs problēmas risināt. Konkrēti par Rākina kungu jāteic, ka vakar es ar viņu telefoniski sarunājos. Es viņam nolasīju punktu, kas attiecas tieši uz televīziju. Un viņš uzskata, ka šāds punkts ir pat nepieciešams, lai televīzijas vadība varētu vairāk ietekmēt valdību risināt šos materiāltehniskās apgādes jautājumus. Un es nedomāju, ka tāda valsts kā Igaunija, kaut gan tai ir degslāneklis un fosforīti, būtu daudz bagātāka par Latviju, bet tā subtitrēšanas jautājumu televīzijā lielā mērā jau ir atrisinājusi. Nesaprotu, kāpēc šo pašu jautājumu nevarētu atrisināt arī Latvijā.

B.Zeltkalne: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ābiķa kungs. Mēs varam pāriet pie debatēm. Debatēs ir pieteikušies deputāti Freimanis, Silārs un Kide. Es tikai informācijai pirms debatēm varu pateikt, ka acīmredzot es arī esmu vainīgs, jo es nebiju tajā Prezidija sēdē, kurā šo jautājumu iekļāva darba kārtībā. Es nezināju, ka šis likumprojekts tiek gatavots izskatīšanai plenārsēdē, pirms tas nav izskatīts valodu komisijā, kas atbild par Valodu likuma realizāciju un par grozījumiem Valodu likumā.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Cienījamie kolēģi! Man liekas, ka šis papildinājums Valodu likumā ir ļoti svarīgs, un es Ābiķa kungam nepiekrītu tikai vienā jautājumā– ka viņš par galveno argumentu, lai šo punktu pieņemtu, izvirza to, ka, lūk, kāds varbūt nesapratīs tekstu bez attiecīga subtitra. Teiksim skaidri un gaiši, mums ir Valodu likums, un šiem latviešu valodas subtitriem ir jābūt principā. Vienkārši tā. Principā tiem ir jābūt. Tādēļ, ka pirmais kanāls ir Rīgas televīzijas kanāls, un tam ir jābūt latviskam. Un nav jāslēpjas un jāgudro visāda argumentācija. Jābūt tekstam latviešu valodā. Tas ir politisks princips, un arguments, ka kāds nemācēs, nav vietā. Lai iemācās!

Es domāju, ka tas ir vajadzīgs arī tādēļ, ka mūsu televīzija un radio absolūti neklausās, ko tai saka. Mēs esam ilgstoši, gari un plaši runājuši par mūsu televīzijas “labo” darbošanos, un, kā saka krievi, “kak s gusja voda” (kā pīlei ūdens – tulk.). Tā ka šis attiecīgais papildinājums ir vajadzīgs tāpēc, lai Labanovska kungs vienreiz sāktu kaut ko darīt lietas labā. Es atceros, ka tad, kad Labanovska kungs uzstājās no šīs tribīnes, viņam jau toreiz tika teikts par šiem subtitriem. Un Labanovska kungs to vēl nav varējis izdarīt. Kaut gan citās republikās tas jau ir izdarīts. Un tas, ka šis jautājums nav apspriests valodu komisijā, nav šķērslis, ļoti daudzas lietas mums nav apspriestas. Par televīzijas darbu spriežam jau veselu mēnesi, bet netiekam ne no vietas. Tā ka, es domāju, risināsim šo jautājumu šeit un plenārsēdē. Es gribētu ierosināt šo tekstu mazliet grozīt.

Pirmkārt, es ierosinu no teksta izsvītrot frāzi: “izņemot cittautiešiem speciāli adresētos atsevišķos raidījumus”. Kolēģi, ja būtu ļoti daudz interesantu, speciāli cittautiešiem veltītu raidījumu! Bet kāpēc arī latvieši nevarētu paklausīties šo raidījumu savā mātes valodā? Es nesaprotu, kāpēc. Tādēļ šo frāzi var mierīgi izsvītrot.

Es domāju, ka teksts varētu skanēt tā: “jābūt dublētam ar subtitriem valsts valodā (vai tiešajos raidījumos ar diktora tekstu)”, jo diktoru tiešajos raidījumos vēl var kaut kā saprast. Visos citos raidījumos tomēr vajadzīgi subtitri. Ja divas valodas jaucas viena ar otru, to ir grūti saprast kā vieniem, tā otriem. Tātad teksta galīgais variants būtu tāds: “Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas televīzijas pārraidēm jābūt dublētām ar subtitriem valsts valodā (vai tiešajos raidījumos ar diktoru tekstu).”

Un otrs labojums– varbūt varētu tās videofilmas izmest ārā. Jo šī prasība vienkārši nav realizējama, mēs nezinām visus tos ūķus, kuros tās videofilmas rāda, tā vienkārši būs tukša prasība. Atstāsim “ar kinofilmām”.

Es domāju, ka šis likums ir visai savlaicīgs. Es tikai tagad nezinu, vai mēs šodien kvoruma dēļ atrisināsim šo jautājumu. Jo redziet, tas ir viens jautājums, kad tas stāsies spēkā. Kāpēc te rakstīts 1992.gada 5.maijs? Tas nozīmē, ka Labanovska kungam būs vēl vesels gads, ko vilcināties un mēģināt šo jautājumu nokārtot. Es ierosinātu izdarīt tā. Mums vajadzētu izdiskutēt šo jautājumu, un Ābiķa kungam noskaidrot, kad šo titru mašīnu ir iespējams iegādāties, un tad pielikt punktu. Es ceru, ka Labanovska kungs mums neteiks– 1992.gada 5.maijs. Es domāju, ka viņš pateiks agrāku laiku. Es domāju, ka tādā veidā mēs pabeigtu jautājumu idejiski un attiecīgo punktu izlabotu rīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Silārs. Nākamais– deputāts Kide.

I.Silārs: Cienījamie kolēģi! Katrā ziņā pati problēma par latviešu valodas vietu Latvijā man vienmēr ir bijusi ļoti sāpīga. Un ceru, ka varbūt šodien tajā ieklausās arī mūsu deputāti cittautieši un mēģinās izprast, cik smagā stāvoklī mēs esam, gluži vienkārši nepārtraukti dzirdot, lasot, klausoties un cenšoties argumentēt, rast pretargumentus svešai valodai.

Es domāju, ka zināmā mērā mūsu vēlētāji tomēr ir par saviem deputātiem izvēlējušies daudzmaz izglītotus cilvēkus. Bet, ja es diendienā dzirdu, ka mani kolēģi saka, es “centīšos būt īss”, ja es dzirdu sakām, ka deputāts tāds un tāds pirmīt “runāja kā ūdenī skatījies”, ja kāds man piesola “dot informāciju no pirmām rokām”, ja deputāts saka “ļoti ģenerāli runājot”, ja man piedāvā “noapaļoties”, ja saka “neliekam valdībai zaudēt seju”, ja nevajag deputātiem “putrot galvas”, ja pat izglītības ministrs teic, ka “mums iznāk strādāt uz aklo” un “mums ir viens variants, kas varbūt strādās”, ja deputātu vairums izsniedz dokumentus “uz rokām” un cenšas “kaut ko atmainīt”, tad man gribas teikt– atmainīt varbūt var ar čigāna piekrišanu viņam iemainīto zirgu un dabūt to atpakaļ. Ja es dzirdu, ka saka “bibloteka”, “Seima”, “atgriezt”, “kas attiecas par”, tad es gribētu jautāt: “Sakiet man, vai šāda likuma papildinājums kaut ko grozīs?” Noteikti ne. Jo atkal mēs būsim nobalsojuši un pārlikuši citā groziņā.

Ideju un koncepciju es atbalstu viennozīmīgi. Bet mēs atkal vienā palīgpantā gribam ielikt visu problēmu un ceram, ka tā atrisināsies pati no sevis. Jo argumenti– “cik zināms, tas nav dārgi” un “cik zināms, tur to var atrisināt”– mani šobrīd nepārliecina.

Es uzskatu, ka šis jautājums ir jārisina no citas puses. Valodas likums ir pieņemts. Es gribu šeit dzirdēt kā Rākina kungu, tā Bēma kungu, lai man paskaidro, kur ir tā problēma, kādēļ šobrīd nevar atrisināt šos jautājumus. Vai tiešām ir vajadzīgs likums, lai to risinātu? Varbūt vienkārši pietrūkst godprātīgas attieksmes šiem kungiem pašiem pret savu mātes valodu? Ja problēma ir finansu līdzekļos, finansu trūkumā, naudas trūkumā, tad es gribu dzirdēt, kādam nolūkam šī nauda ir vajadzīga. Ja atmiņa mani neviļ, tad šī subtitrēšanas problēma radās tad, kad Krievijā slēdza vienīgo rūpnīciņu, kura ražoja šos burtus. Varbūt mēs varam apvienot spēkus visās trijās Baltijas valstīs un izveidot šādu rūpnīciņu? Vai trūkst svina vai trūkst vienkārši uzņēmības? Un, ja trūkst uzņēmības, tad ar šo vienu likuma papildinājumu neko neatrisināsim. Tā kā termiņš ir noteikts– nākamā gada maijs, mums nevar traucēt tas, ja mēs nedēļas laikā uzaicināsim Bēma kungu un Rākina kungu sniegt mums pamatotus paskaidrojumus, kas traucē, kas jādara un kādu palīdzību konkrēti varam sniegt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide, nākamais– deputāts Dozorcevs.

E.Kide: Cienītie deputāti! Laikam jau visās civilizētās valstīs šos jautājumus risina, it īpaši tajās valstīs, kurās ir ne tikai viena valoda, bet prevalē vairākas valodas. Par to mēs dzirdējām šodien. Par pašu titrēšanu un tulkošanu uzskatu, ka jautājums bija risināms jau sen, bet tam, manuprāt, ir tikai politisks aspekts, ka principā valsts valodā ir jābūt titriem. No izpratnes viedokļa, lai latviešiem tulkotu raidījumus krievu valodā, no pragmatiskā viedokļa, es domāju, tas nebūtu visai vajadzīgs. Bet, manuprāt, pašlaik mēs tomēr nerisinām jautājumu kvalificēti. Es piekrītu Īvāna kungam, ka vispirms vajadzēja kvalificētas valodas komisijas ekspertu slēdzienu, pie tam rakstisku slēdzienu.

Otrkārt, parlamentam nevajadzēja tērēt laiku, bet, kā Silāra kungs ieteica, uzaicināt attiecīgus cilvēkus, lai viņi mums plaši izstāsta, kā tas viss ir, kas ir un kas nav iespējams.

Treškārt, mani– Budžeta komisijas locekli– tomēr interesē, cik tas maksā. Un visbeidzot mani interesē arī tas, vai patiešām tik ātri iespējams? Ja iespējams, labi. Jo mēs redzam, ka pusgadu vai četru mēnešu laikā mēs tipogrāfijā dabūjām vienu zviedru mašīnu par 50 procentiem un visā Latvijā nav žurnālu, kaut gan ir likums par presi, ka jābūt žurnāliem. Mums šīs detaļas jāzina, lai kompetenti varētu pieņemt lēmumus.

Vēl viena lieta. Konkrēti par likumu. Man šķiet– ja mēs arī panāktu sinhronus tulkojumus, kas maksā dārgi, ekspromta ātrajiem raidījumiem pa vienu vai otru kanālu, vai tad tauta mums neprasītu šos dublējumus, kuri skan otrā valodā, nodzēst, jo dubultvaloda ļoti traucē. Tā ka tas arī vēl ir jautājums.

Tālāk. Tajā valodā, kurā raida, var uztvert nianses. Ja ir sinhronais tulkojums, nianses var zust, un līdz ar to arī pats raidījums ļoti daudz var zaudēt. Tas viss no tehnikas viedokļa valodu komisijā speciālistiem jāapspriež. Es tagad pateikšu pavisam nepopulāru domu. Es jau zāles aizmugurē dzirdēju tādas piezīmes šajā sakarībā, ka vairs pat runāt negribas. Bet varbūt būtu jēga padomāt par to, lai mūsu daudzie labie latviešu valodā raidītie raidījumi, piemēram, “Panorāma” un daudzi citi, tiktu titrēti krievu valodā, jo tie cilvēki, kuri nesaprot latviešu valodu, ir izolēti no mūsu politikas, un mēs runājam priekš sevis, bet vajadzētu runāt arī priekš viņiem. Un varbūt tas būtu viens no ceļiem, kā varētu, ja gribētu, iemācīties latviešu valodu. Bet tas tikai pārdomām. Es domāju, ka titrēt vajadzētu tikai svarīgus raidījumus, kā Ābiķa kungs arī teica.

Manuprāt, likumprojekta panti nav valodnieciski izprotami un likums nav viennozīmīgs. Piemēram, tur ir rakstīts: “izņemot speciāli cittautiešiem adresētos tiešos raidījumus”. Ābiķa kungs pats teica, ka te vajag šķirot, kurus titrēt un kurus ne. Bet kas šķiros un lems? Arī to vajag viennozīmīgi noteikt. Man būtu tāds priekšlikums: lai speciālisti izstrādā nolikumu, kurā ir paredzēts, ko vajag un ko nevajag, kur var iztikt bez titriem, bet tas viss ir jānorāda nevis likumā, bet nolikumā.

Valodnieciski, manuprāt, nav izprotama otrā rindkopa, jo nav saprotams, uz ko teiktais attiecas, jo pēdiņās ielikts ir viss likuma pants, proti, “šis noteikums attiecas arī uz Latvijas Republikā komerciālos nolūkos demonstrējamām kinofilmām un videofilmām”. Tas viss it kā attiecas uz televīziju. Nav saprotams, vai runa ir par televīzijā raidītajām filmām vai par kinonomas filmām.

Vēl viena valodnieciska kļūda, manuprāt, ir šajā likumā. Kā var teikt: “šis noteikums attiecas”, ja šis nav noteikums, bet likums, kas attiecas. Tātad mums pašiem jāiemācās latviešu valoda, lai jau pašā likumā nebūtu neprecizitāšu. Būtu jāpadomā par mehānismu, kā apkarot bez licencēm ievestās dažādās zemas kvalitātes erotiskās filmas. Vai mums ir mehānisms, kas visos pagrabos izkontrolēs, vai videofilma titrēta vai ne, vai ievesta bez muitas vai ar muitu.

Es piekrītu par pēdējo rindkopu. To likumā, ja pantu labi to pārstrādā, vajadzētu atstāt,– tā ir rindkopa, kas attiecas uz komerciālos nolūkos demonstrējamām kinofilmām un videofilmām. Attiecībā uz CNN jāpiekrīt teiktajam, ja mēs liksim visas šīs pārraides titrēt, tas patiešām traucēs tās ieviest. Bet manas domas ir tādas: ja raida filmas angļu valodā priekš visiem– cittautiešiem un latviešiem, tad svarīgi šie titri, jo, lasot titrus angļu valodā, var iemācīties šo valodu. Ja titru nav un vispār nav nekāda priekšstata par angļu valodu kā tādu, tad nevar sekot līdzi un vispār ir bezcerīgi klausīties. CNN un tiešos raidījumus raidīt bez titriem, bet noteiktas filmas titrēt, lai tās varētu gan saprast, gan arī apgūt valodu. Es domāju, ka likums ir nepieciešams, taču kvalificēti vēlreiz šis pants jāpārskata, jāsagatavo līdz kondīcijai, kā tas civilizētās valstīs tiek darīts.

Priekšsēdētājs: Deputāts Dozorcevs, nākamā– deputāte Buķele.

V.Dozorcevs: */Es centīšos ļoti īsi. Es, lūk, esmu paņēmis statistikas materiālu, kas mums izsniegts, un lasu apbrīnojamus skaitļus:/ gaļas ražošanas samazināšanai– 15 procenti, desu izstrādājumu– 18 procentu mazāk, ja? Pilnpiena produkcija– 21 procents mazāk, cukurs– 45 procenti un tā tālāk, un tā tālāk. */Lūk, es turu rokās šo grāmatiņu un domāju par to, ka mums tuvāko dienu laikā acīmredzot jāizstrādā kaut kāda sava pretkrīzes reģionālā programma, jo citādi mēs sēdēsim, es vienkārši negribu teikt, kur mēs sēdēsim, jo mēs esam parlaments.

Un sakarā ar to, man ir apbrīnojami interesanti klausīties šo diskusiju par to, kā sasiet lenti ap dāvanu kastīti. Nevajag tēlot, ka mēs runājam par svētām lietām. Bija komisija, kas nodarbojās ar Valodu likumu, un tas viedoklis, ka televīzijā un kino vajag titrēt visu, jau tad bija, bija arī tik karstas galvas, kas prasīja arī operas titrēt vai pārtulkot, nu, teiksim, lai tulks drusciņ piedzied klāt, un viss būs saprotams. (Zālē smiekli.) Mēs no tā punkta atteicāmies tā vienkāršā iemesla dēļ, kura dēļ mums 14.datumā nevajadzēja pieņemt lēmumu, jo mēs “neatbruņojām OMON, divu gadu laikā neizvedām karaspēku, nepārtraucām tā apgādi”, visu, ko vien vēlējāmies. Un tagad pieņemsim tieši tādu pašu punktiņu– labojumu likumā, kas vienkārši netiks izpildīts. Vispār tā ir skolnieciska vai grāmatvednieciska pieeja Valodu likumam. Es tā saprotu. Ja kas saistīts ar tik sāpīgu lietu kā valodu, tad jābūt, kā es saprotu, ventilim uz vienu un otru pusi, un, jo tas lielāks, jo labāk. Nav godīgi teikt, ka kopš tā laika, kad pieņemts Valodu likums, situācija televīzijā nebūtu mainījusies. No pārraidēm krievu valodā tur nekas vairs nav palicis, titrēt vairs nav ko.

Likuma interesēs tagad vajadzētu titrēt vai tulkot latviskos raidījumus. Tur tiešām es Kidem piekrītu, ka uz krievu auditoriju jāstrādā iedarbīgi, bet arī to darīt nevajag. Un, ja to dara, tad tikai informatīvajos raidījumos, neskarot mākslu. Tur būtu vajadzīga zinātniska pieeja. Ja cilvēks valodu neprot, bet to klausās, tad viņš tomēr mācās. Mums ir palicis tikai gads līdz pārejas perioda beigām, kad Valodu likums stāsies spēkā, lūk, ar to arī jānodarbojas, bet mēs Valodu likumu neīstenojam, nepildām, bet piedomājam tam jaunas funkcijas.

Kas attiecas uz to, kā tehniski to izpildīt, tad Rākins mums atbild, ka principā tā vajag, bet nekad neko neizdara. Viņš ir nobažījies par savu raidījumu titrēšanu, jūs taču zināt, ka nekādas analīzes nav, kāds ir kinoprodukcijas procents mūsu televīzijā, kāds pašu produkcijas procents, kāds apmaiņas produkcijas procents. Starp citu, vislielākais ir kinoprodukcijas daudzums mūsu televīzijā. Viņš teiks: “Lai viņi paši titrē!”– vai arī viņam nāksies visu ekrānu iztukšot un jūs nekādu kino neredzēsiet.

Kā es saprotu, runa šodien ir par to, lai dotu darbu 11 cilvēkiem– titrēšanas grupai, kurai noņemta subsīdija un kura nu tur sēž. Rodas tāds iespaids, ka kāds te lavierē šo 11 cilvēku interesēs, un tas ir viss. Nekas nemainīsies, ja arī mēs šo likumu pieņemsim, neviena kinostudija nešķiedīsies ar miljoniem titrēšanai. Mēs komisijā no tā atteicāmies tādēļ, ka konsultējāmies ar visiem, kas ar to saistīti. Mums teica: Nē, tas nav iespējams. Es uzskatu, ka šeit princips, ka vajag un viss, šoreiz nav derīgs.

Kolēģi Freimani! Es domāju, ka šeit jābūt kaut kādam reālam aprēķinam– ko var un ko nevar, ko vajag piespiest, kur spiest nevajag. Es domāju, ka Valodu likums vispār ir jāpārskata no jauna, mums jāizdara dažas izmaiņas, ko jau ir izdarījuši lietuvieši, moldāvi, arī mums tas būs jādara, mums laikam gan nāksies pagarināt dažas šī likuma darbības. Vispār nāksies nodarboties ar pašu valodu. Un atzīt, ka mēs pa kumosam atraujam no šī likuma. Es uzskatu, ka kolēģa Ābiķa priekšlikumi šoreiz ir pilnīgi nesagatavoti un nereāli./

Priekšsēdētājs: Deputāte Buķele.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Mēs visi esam kolosāli jautrā noskaņojumā par visu to skaisto mūsu valodas bagātību, ko šeit Silāra kungs pieminēja un ko mēs vēl pēc tam esam fiksējuši. Droši vien jūs arī manis teiktajā kaut ko atradīsiet, bet man šķiet– kopš tā laika, kad mēs, respektīvi, mūsu priekšgājēji, pieņēma Valodu likumu, mēs patiesi neesam pavirzījušies ne solīti tālāk, un arī šodien “izšaujam”, Silāra kungs, savas emocijas, un nekas no tā nemainās. Es domāju, cienītie kungi un dāmas, mēs neesam iemācījušies cienīt savu valodu, tur Ābiķa kungam ir pilnīga taisnība. Ne jau degakmens atšķir igauņus no latviešiem, ne tās bagātības, bet tas, ka igauņi ciena savu valodu, mēs diemžēl ne. Es ļoti šaubos, vai tad, kad mēs noklausīsimies Rākina kungu, Bēma kungu un vēl kaut kādus kungus, kā arī valodu komisiju, kaut kas mainīsies. Domāju, ka ne. Ļausim, lai šie kungi strādā, un prasīsim no viņiem darbu. Un lai Dievs mums stāv klāt, ja mēs vēl iedomāsimies cenzēt tās videofilmas un diezin ko vēl un par jebkuru filmu spriest, vai to titrēt vai ne. Tad jau mums jāprasa Brenčeva kungam, lai šeit ierīko lažiņas, jo tad mēs līdz mājām, man šķiet, vispār netiksim, mums šeit būs jānakšņo, un likumprojektus mēs arī nepieņemsim.

Es domāju, ka jāpieņem šis negatavais, vēl nenobriedušais dokuments pirmajā lasījumā un tā otrā lasījuma sagatavošanā jāiesaista gan valodu komisija, gan attiecīgie speciālisti. Bet vienu papildinājumu es jau šodien gribu ieteikt, proti, Latvijas televīzijai un radio ir jāno­drošina visu televīzijas un radio raidījumu dzirdamība un uztveršana visā republikas teritorijā. Tie, kas ir braukuši uz Ludzu un Daugavpili, taču zina, ka tur neuztver ne televīzijas, ne arī radio otro programmu. Mūsu radio un televīzijas darbinieki aizbildinās, ka tur, lūk, notiek tā tulkošana, un tur brīnišķīgi dzird Centrālās televīzijas melu programmu. Tāpēc pietiek diskutēt, mums noteikti par šo dokumentu ir jābalso, tas ir jāpieņem un jāturpina strādāt ar konkrētiem priekšlikumiem, nevis jāaicina šeit noklausīties amatpersonas, kuras mēs jau tāpat pietiekami klausāmies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele un deputāts Ziediņš vēlas izteikt pa replikai.

J.Endele: Tā kā mēs šo likumprojektu apspriežam tikai pirmajā lasījumā, es iestāšos pret profesoru bloku. Profesors Bojārs iestājās par tiem, kuri nedzird, profesors Freimanis atbalstīja un lūdza izsvītrot no teksta diktora tekstu. Es iestāšos par mūsu mazuļiem, kuri dzird un redz, bet neprot lasīt, un lūgšu diktoru tekstu tomēr neizsvītrot.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Es domāju, ka attiecībā uz šo likumprojektu vajadzētu iet konceptuālo ceļu. To nav ko kritizēt, jo šis projekts ir ļoti skolniecisks un ļoti jēls, bet par to vajadzētu balsot, lai otrajā lasījumā tas tiešām apaugtu ar visām tām vēlmēm, ko vajadzētu darīt. Es izsaku tikai savu subjektīvu viedokli, bet vai tad, kad izskatīsim likumprojektu otrajā lasījumā, nevajadzētu uzaicināt šo valodas komisiju? Es sapratu, ka Dozorceva kungs ir viens no šīs komisijas locekļiem. Manuprāt, tā stagnācija, ko patlaban vēsta šī komisija, nav ne ar ko attaisnojama. Piemēram, uzņēmējdarbības deklarācijas– pilnīgi jauns dokuments, kas sagatavots, pamatojoties uz mūsu lēmuma projektu,– ir tikai krievu valodā, pats es tās esmu aizpildījis, varu apliecināt. Izbraukumu veidlapas, kuras Latvijas Ārlietu ministrija izsniedz izbraukumam ar dienesta pasi– krievu valodā, smejieties vai raudiet! Un afišu uzraksti pilsētā! Vairāk piemēru neminēšu, lūdzu, uz nākamo lasījumu mans personīgs lūgums. Dozorceva kungs, es nezinu, kas to jūsu komisiju vada, bet vajadzētu pārstāvim nostāties tur, uz tribīnes, un atskaitīties, ko jūs īsti esat izdarījuši.

Priekšsēdētājs: Pirms balsošanas vārds deputātam Ābiķim.

Dz.Ābiķis: Cienījamie deputāti! Es redzu, ka daudzi uzjautrinājās, un arī man brīžam bija diezgan jautri, bet problēma nemaz tik jautra nav, tā ir diezgan nopietna un brīžam pat skumīga. Tātad par videofilmām– ja deputāti neuzstāj, ka par to būtu jābalso, es esmu ar mieru videofilmas svītrot. Tas ir pirmais. Otrais– mani nedaudz pārsteidza viena otra deputāta uzstāšanās. Es saprotu, ka var runu sākt ar desu jautājumu un gaļas jautājumu, kas ir ļoti aktuāls, bet, kā jau es teicu, valodas jautājums cittautiešiem Latvijā ir ērtību jautājums, bet latviešiem valodas jautājums Latvijā ir izdzīvošanas jautājums. Šī problēma, kas valodu ziņā samilzusi arī televīzijā, tik tiešām ir diezgan nopietna. Gan es personīgi, gan arī laikrakstu redakcijas saņem ļoti daudz vēstuļu, un es nezinu, ko es varēšu atbildēt tiem 70 lielvārdiešiem, kuri raksta, ka viņi ir gados veci cilvēki, kuri ar mieru stāvēt uz barikādēm ar kailām rokām– un viņi to ir darījuši– bet kuri nesaprot mūsu televīzijas raidījumus. Viņi nesaprot, kāpēc mūsu jaunievēlētā vara šos jautājumus nerisina. Viņi ir aizvainoti.

Attiecībā uz deputāta Kides izvirzīto jautājumu un viņa teikto– protams, var jau pieņemt visādus nolikumus un vēl izskatīt visādās komisijās, un simtiem reižu par šo jautājumu spriedelēt, un aplūkot to no visām pusēm, bet es nezinu, cik tas ir mērķtiecīgi, jo par šo jautājumu jau diskutē ļoti ilgi. Tāpēc es aicinu deputātus– svītrojiet videofilmas, man nav iebildumu, bet atbalstiet projektu, lai var to sagatavot otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Pirms balsošanas es tikai sniegšu nelielu uzziņu, jo deputāts Ziediņš izvirzīja jautājumu par valodu komisiju. Kopš šīs vasaras valodu komisijas priekšsēdētājs esmu es, tas ir, mani tur ievēlēja. Es neteiktu, ka valodu komisija darītu ļoti daudz, ir izstrādāts nolikums par valodu izmantošanu, bet man liekas, ka galvenā problēma šobrīd ir nevis pats Valodu likums, bet mehānisms, kā šo likumu realizēt pašvaldībās un arī valdības struktūrās. Iespējams, ka preses dēļ, kura nevar visu tik ātri publicēt, vēl nav publicēts nolikums par valodas līmeņiem. Tas ir pārstrādāts, tagad ir jauns variants. Tas būtu tas mehānisms, ar kuru teorētiski vajadzētu kustināt un darbināt Valodu likumu, un pašvaldībām savukārt ir jāatrod savas iespējas. Un, manuprāt, liela problēma ir par šo pašu valodas komisiju. Tā ir ļoti akadēmiska, tās sastāvā pamatā ir akadēmiskie zinātnieki. Viņi bieži vien apspriež teorētiskas lietas, praktiskās paslīd garām. Un jautājums ir arī par šo pašu priekšsēdētāju. Pēc darba sadalījuma, kāds mums ir, pēc tā, kas man jādara šeit, Augstākajā padomē, man, atklāti sakot, nav pietiekami daudz laika un spējas nodarboties tieši ar valodas komisiju, kas ir ļoti smags darbs, jo tur ir ļoti daudz darāma. Un tieši tāpēc man ir ierosinājums valodas komisijai– vajadzētu padomāt par komisijas priekšsēdētāja maiņu, jo man liekas, ka tas laiks, ka attiecīgam amatam ir jābūt par kādas komisijas priekšsēdētāju, sen ir pagājis. Manuprāt, ļoti laba kandidatūra būtu deputāts Silārs, jo viņš tad varētu nodarboties ar šīm lietām konkrēti. Bet tas ir nākotnes jautājums.

Bet jautājums par titriem, it īpaši par kinostudijas filmu titrēšanu, būtībā tomēr ir tehnisks jautājums, un Valodu likums ir tas, kuram vajadzētu piespiest šos tehniskos darbiniekus nodarboties ar titriem. Bet vai tā būs– to es nezinu. Vai televīzija un radio, kura ir pakļauta mums, tāpēc ka būs ierakstīts likumā, dos šos titrus? Vai mēs nevaram iztikt vienkārši ar lēmumu, kas attiektos tikai uz televīziju un radio, nemainot pagaidām Valodu likumu un ņemot vērā, ka Valodu likuma maiņa tomēr nav izskatīta komisijā, pašā galvenajā komisijā, kurā to vajadzētu izskatīt.

Tā kā ir ierosinājums balsot par šāda likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, tad, lūdzu, reģistrēsimies. 74. Mums jau šeit kvorums nav vajadzīgs, jo vienkārši ar balsu vairākumu likumprojektu var pieņemt pirmajā lasījumā.

Balsosim par to, vai mēs pieņemam pirmajā lasījumā šādas izmaiņas Valodu likumā. Lūdzu. Par– 57. Tātad ir jāstrādā tālāk un jāgatavo otrajam lasījumam. Es nodošu šo likumu arī valodu komisijai.

Rīt tiksimies pulksten 10.00. Profesors Bojārs ziņos par Kārtības rulli. Pagaidiet acumirklīti! Profesors Bojārs grib tūlīt ziņot, bet tas rada zināmas bažas, jo jautājums ir pārāk svarīgs, lai mēs ar nogurušām galvām par to spriestu.

(Sēdes beigas)