"Sadams un francūži"

"Die Welt"

— 2000.09.27.

Aiz runām par kopēju Eiropas ārpolitiku ir skaidri saskatāma alkatība pēc naftas.

Tirāns no Bagdādes pret kaimiņiem atkal ir sācis brīdināšanas un draudu spēli, kas jau ir kļuvusi gandrīz vai par rituālu. Neko Sadams nav mācījies no pēdējiem desmit gadiem. Gandrīz nekas nespēj viņu iebiedēt — ne Kuveitas atbrīvošana ar NATO sabiedroto spēkiem Persijas līča karā, ne arī amerikāņu un britu gaisa uzbrukumi, kad Irāka pārkāpj lidojumu aizliegumu zonu. Arī sankcijas ne. Pat Vašingtonā to jēga tiek apšaubīta arvien vairāk. Visur trūkst padoma, kā turpmāk izturēties pret Sadamu.

Viņš nekautrējoties izmanto Apvienoto Nāciju programmu "Naftu par pārtikas līdzekļiem", lai savas tautas ciešanas galvenokārt uzveltu amerikāņiem. Šodien gandrīz nevienu valdību neinteresē tas, ka Sadams gadiem ilgi bloķēja pārtikas līdzekļu piegādes, liekot ciest irākiešiem un strauji palielinot bērnu mirstību valstī. Vairums valdību par Irāku runā tikai kā par nākamo tirdzniecības partneri un naftas piegādātāju. Tradicionāli Irākai draudzīgās Maskavas Tuvo Austrumu politikas dēļ neizbrīna tas, ka Krievija pieder pie valstīm, kas pašreiz dara visu, lai atceltu Drošības padomes rezolūciju Nr. 687. Taču tas, ka Francija, ņemot vērā Irākas naftu un augošās enerģijas cenas arvien demonstratīvāk ārda embargo, ir vairāk nekā kaitinoši. Tagad arī vēl bijušais Francijas ārlietu ministrs Klods Šisons "protesta lidojumā" pret sankcijām dodas uz Bagdādi. Alkatība pēc naftas liek aizmirst jebkādu solidaritāti. Pat vairāk: tā parāda, cik vērtas ir runas par Eiropas kopējo ārpolitiku, kad runa ir par pašu priekšrocībām.

Lai gan to ir grūti iedomāties, tomēr ir jānonāk pie secinājuma par pakāpenisku sankciju atcelšanu, iespējams, aizstājot tās ar militāru iebiedēšanu. Taču tad tai ir jānotiek, ņemot vērā drošības politikas aspektu un saskaņotās akcijās. Taču arī šai nolūkā ir nepieciešama alianse.

Žaks Šusters