Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09., 15.09., 22.09., 28.09.2005.

Latvijas iedzīvotāji visai savdabīgi tika iesaistīti starptautiskās politikas “kārtošanā”. Attēlā: protesta mītiņš rūpnīcā VEF pret “amerikāņu agresiju” Korejā	Pat modes skatē neiztika bez Staļina portreta Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Briti noraida padomju pretenzijas

Jauna nianse britu nostājas skaidrošanā: šajā Ārlietu ministrijas vēstulē, atšķirībā no iepriekšējām, uzsvērts, ka Viņas majestātes valdība noraida padomju puses pretenzijas uz tiesībām pārstāvēt Anglijā arī triju Baltijas valstu intereses. Akcentēts tas, ka vienlaikus padomju puses neatzīst nekādā kapacitātē bijušo Baltijas republiku diplomātus. Tādā situācijā savukārt Anglija nevar paziņot, ka Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības Londonā tiek likvidētas. Šo valstu vēstnieki un to darbinieki joprojām bauda zināmas privilēģijas. Ļoti svarīgi, ka Baltijas valstu bijušās vēstniecības Londonā ļoti atbalsta baltieši, kas dzīvo Anglijā un arī citās Rietumu valstīs. Šo faktu Ārlietu ministrija nevar ignorēt. Tomēr valdība uzskata, ka Anglijā pašlaik nedarbojas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Republikas vēstniecības un tajās netiek veiktas kaut kādas konsulāras darbības.

Arī praktiskas problēmas

Baltijas jautājuma pastāvēšana pēckara periodā radīja arī zināmas praktiska rakstura problēmas. Britu Ārlietu ministrija diezgan regulāri saņēma vēstules ar lūgumu precizēt Baltijas valstu pilsoņu statusu. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka pēc bijušo Baltijas valstu pilsoņu nāves bija jārisina īpašuma piederības un mantošanas jautājumi. Tipiska šajā ziņā ir 1955.gada 4.martā atsūtītā A.Kremera (A.Kramer) advokātu firmas vēstule sakarā ar Lietuvas Republikas pilsones Feivelas Pikelni (Feivel Pikelny) nāvi. Britu ārlietu resors parasti, atbildot uz šādiem pieprasījumiem, atstāstīja valdības oficiālo pozīciju un ieteica vērsties tiesā, kas varētu pieņemt attiecīgu juridiska rakstura lēmumu.

Pasaules sirdsapziņa runā

1955.gada marta beigās Anglijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta vienam no atbildīgajiem ierēdņiem lordam Dželiko (Jellicoe) bija saruna ar Igaunijas vēstniecības vadītāju Londonā A.Tormu. Viņš informēja britu ārlietu resoru, ka tuvākajā laikā Strasbūrā notiks Eiropas sagūstīto tautu asambleja. Lai pasākumam piedotu lielāku rezonansi, to bija plānots sasaukt vienlaikus ar Eiropas Padomes sēdi. Asamblejas priekšsēdētājs A.Tormam pirms kāda laika bija izteicies, ka šoreiz tas būs “pilna apjoma pasākums”, lai pievērstu pēc iespējas plašākas pasaules sabiedrības uzmanību apspiesto nāciju stāvoklim Austrumeiropā. Asamblejas darbā bija apsolījuši piedalīties bēgļu organizāciju vadītāji no Eiropas un Amerikas.
Savā atskaites ziņojumā par šo sarunu ar A.Tormu britu Ārlietu ministrijas ierēdnis uzsvēra, ka baltiešu pārstāvis īpaši centies noskaidrot Lielbritānijas attieksmi pret šo asamblejas rīkoto sanāksmi. Lords Dželiko uzsvēra, ka Anglijai nav principiāla rakstura iebildumu pret asamblejas sēdi Strasbūrā. Viņš vienlaikus arī atzīmēja, ka Lielbritānijas valdība oficiāli neatzīst asambleju, un izteica cerību, ka tā nemēģinās piespiest Eiropas Padomi iesaistīties t.s. dzelzs aizkara aktivitātēs.
Šāds Anglijas pozīcijas skaidrojums nepārprotami liecināja, ka tā centās realizēt daudz uzmanīgāku politiku Baltijas jautājumā nekā ASV. Anglija it kā palika malā un neiesaistījās pasākumos, kam bija izteikti pret PSRS politiku vērsts raksturs.

Austrumu un Rietumu dialoga gaisotnē

1955.gada pavasarī Eiropas lielvalstu un arī ASV diplomāti bija iesaistīti Austrumu un Rietumu dialoga attīstībā, pēckara perioda samilzušo problēmu risinājuma meklēšanā. Svarīgākie jautājumi šajā sakarā bija četru lielvalstu vadītāju tikšanās sagatavošana, okupētās Austrijas jautājums, Vācijas problēma u.c. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstniecības Londonā, iegūstot informāciju par šiem procesiem, centās iekļauties tajos un kārtējo reizi aktualizēt Baltijas valstu problēmu kā svarīgu vispārēja pēckara noregulējuma sastāvdaļu. 1955.gada 29.aprīlī Lietuvas Republikas vēstnieks Anglijā B.Balutis nosūtīja vēstuli britu ārlietu ministram Haroldam Makmilanam (Harold Macmillan). Tajā viņš, atsaucoties uz plānojamo lielvalstu konferenci, atzīmēja, ka lēmumi, kas tiks pieņemti šajā samitā, noteikti ietekmēs Lietuvas valsts un tās pilsoņu vitālās intereses nākotnē. Paužot nelokāmu lietuviešu tautas vēlmi būt brīvai un atgūt savu valstisko neatkarību, B.Balutis uzsvēra, ka pašreizējā stāvokļa smagākā problēma ir valsts okupācija. Lietuvas vēstnieks, uzrunājot H.Makmilanu, diplomātiski izteicās: “Es iedrošinos cerēt, ka arī turpmāk Viņas majestātes valdība stingri realizēs tādu pašu politiku kā ASV un svinīgi deklarēs, ka abas valstis nebūs līdzdalībnieces jebkādam līgumam, kurš apstiprinātu vai pagarinātu agrāk suverēno Austrumeiropas valstu palikšanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības jūgā.”

Lauku smidzināšana ar ķimikālijām Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Baltiešu vienotā taktika

Līdzīgi kā Lietuvas diplomāts B.Balutis rīkojās arī Igaunijas vēstnieks Londonā A.Torma. Viņš tāpat kā Lietuvas kolēģis 29.aprīlī nosūtīja vēstuli Anglijas valdības ārlietu ministram, atgādinot, ka jau daudzus gadus informē Lielbritāniju par Igaunijas prettiesisko un nelikumīgo okupāciju. Neraugoties uz padomju režīma smagajām represijām, igauņi, pēc A.Tormas domām, nav zaudējuši pretestības garu un neatkarības atjaunošana turpina būt viņu galvenais mērķis. Igauņu tauta un citas apspiestās nācijas gūst lielu morālu atbalstu no Rietumu demokrātisko valstu regulārajiem paziņojumiem par Baltijas problēmu. Vēstules nobeigumā A.Torma atzīst, ka četru lielvalstu gatavotā tikšanās tiek gaidīta ar zināmām bažām, cerot, ka Rietumu demokrātiskās valstis tomēr paliks uzticīgas viņu agrāk pasludinātajai politikai un noraidīs jebkādus kompromisus ar Padomju Savienību, kas neatbilst starptautiskajai likumdošanai. Pastāvošas problēmas nedrīkst risināt uz apspiesto tautu rēķina.
Arī Kārlis Zariņš gandrīz tajā pašā laikā, 1955.gada 2.maijā, nosūtīja vēstuli H.Makmilanam. Līdzīgi kā pārējie Baltijas valstu vēstnieki, paužot vispārēju atbalstu Eiropas pēckara problēmu mierīgam noregulējumam, K.Zariņš vienlaikus mēģināja vilkt paralēles starp sagatavoto Austrijas Valsts līgumu un latviešu bēgļu stāvokli rietumvalstīs. Viņš pievērsa uzmanību līguma projekta 16.pantam, kas ietvēra drastiskus noteikumus par bēgļu “brīvprātīgu” repatriāciju. Šie noteikumi faktiski pieļāva iespēju izmantot iedarbības līdzekļus attiecībā uz kara bēgļiem no to spēku puses, no kuriem šie cilvēki bija bēguši. K.Zariņš rakstīja, ka, pēc viņa pārliecības, Anglija nevar atbalstīt šādu līguma redakciju. Latvijas sūtnis arī ieteica nesasteigt Vācijas jautājumu, bet turpināt diskusijas par tā demokrātisku risinājumu, jo pieeja šai problēmai ir ļoti svarīga Latvijas nākotnei.

Kārlis Zariņš trāpa mērķī

K.Zariņa nosūtītā vēstule sasniedza mērķi, jo britu Ārlietu ministrijā notika papildus Austrijas Valsts līguma projekta 16.panta apspriešana. Sarakste, kas šajā jautājumā notika starp atbildīgiem britu Ārlietu ministrijas darbiniekiem lordu Dželiko un Selbiju, liecina, ka Anglija bija gatava ieklausīties K.Zariņa pārdomās. Lietas labad Ārlietu ministrijā tika pieņemts lēmums panākt šaubīgā formulējuma svītrošanu, atzīstot, ka Austrijas valdībai nevajadzētu izraidīt politiskos bēgļus, kuri atradās tās kontrolētajā teritorijā, bet gan sniegt tiem atbalstu. Britu Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka atsevišķi tās ierēdņi K.Zariņa sacelto trauksmi tomēr uzskatīja par formālu, jo, pēc viņu domām, līguma projekta 16.pants neparedzēja obligātu pārvietoto personu repatriāciju.
Latvijas sūtnis 1955.gada 26.maijā no Anglijas Ārlietu ministrijas saņēma oficiālu atbildi uz savu ierosinājumu. Tā bija ļoti īsa, un tajā bija uzsvērts, ka Lielbritānijas valdība saprot K.Zariņa satraukumu un apstiprina apņemšanos svītrot līguma galīgajā redakcijā pretrunīgo 16.panta formulējumu.
1955.gada pavasarī notikušās saskaņotās visu triju Baltijas valstu vēstniecību aktivitātes Anglijā bija devušas rezultātus. Tādējādi rietumvalstīm diezgan veiksmīgi tika atgādināts par Baltijas problēmu un tās rašanās cēloņiem, kā arī panākta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bēgļiem bīstamā formulējuma nomaiņa Austrijas Valsts līgumā.

Turpinājums sekos