Rīt, 16. februārī, Lietuvas Republika svinēs valstiskuma atjaunošanas 82. gadskārtu

Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 82. gadskārta būs tikai rīt, 16. februārī.

Taču jau sestdien, 12. februārī, Dobeles rajona Līvbērzes pagasta Pikšās, Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dzimtas mājās, uz svinīgu sarīkojumu Latvijas lietuviešus un viņu draugus aicināja Lietuvas vēstniecība Latvijā un Pikšu muzeja direktors Gunārs Ulmanis ar kundzi Gražinu.

Kāpēc tieši uz Pikšām svētku gaidās šoreiz veda rīdzinieku, dobelnieku, baušķenieku un citu novadnieku ceļi?

Skaidrojums vienkāršs, bet sūrs. Kā dūmi acīs, kas piespiež nobirdināt asaru pat tad, ja to pavisam negribas. Gunāru Ulmani kopā ar ģimeni kā pavisam mazu puisīti okupantu vara aizveda svešumā 1941. gadā. Septiņus gadus veco lietuviešu meiteni Gražinu līdzīgs iebrucēju naids izrāva no dzimtās zemes 1948. gadā. Satikās viņi Sibīrijā, skarbajā trimdinieku novadā. Ieraudzīja viens otru. Iemīlēja. Pēc tam apprecējās, izveidoja ģimeni.

Kad beidzot radās iespēja, Ulmaņi atgriezās dzimtenē. Pareizāk, atgriezās tikai Gunārs, jo Gražinai šūpulis kārts Lietuvā. Un vēl tagad viņa ar rūgtumu atzīst, ka visur jūtas kā svešiniece. Gan izsūtījumā, kur bijusi spiesta mācīties krievu valodā un līdzaudži saukājuši par fašisti. Gan Latvijā, kuras valsts valodu saziņas līmenī apguvusi tikai tagad, jo ar Gunāru vēl arvien vieglāk sarunāties krieviski. Gan arī Lietuvā, kur radu saime nevar saprast, kāpēc Gražinai dzimtā lietuviešu mēle reizēm sametas un ķeras kā neveiklim kājas ciņainā pļavā...

Var jau teikt, ka mūža kārtis sajaucis un greizi sadalījis liktenis. Bet pamatā tam ir noziegums, kas pasaulē tā arī palicis nenosodīts.

Iespējams, pirmssvētku gaisotnē un noskaņā neklājas atgādināt sāpīgu brūci. Bet vārdus no dziesmas neizmetīsi. Skan Vinca Kudirkas "Tautiska dziesma", kas vienlaikus ir arī Lietuvas valsts himna. Pēc tam — "Dievs, svētī Latviju!".

Par baltu tautu brīvības alkām runā pagasta vecākā Nelija Empele, vēlot ciemiņiem un mājiniekiem, latviešiem un lietuviešiem pacietību, izturību un, pats galvenais, vienotību: "Ja savos centienos būsim vienoti, mēs vienmēr būsim brīvi."

Dobeles folkloras kopa Intas Jansones vadībā kā ciemkukuli līdzi paņēmusi vairākas latviešu tautasdziesmas. Bet "Kad pārnāksi, bāleliņ, no kara lauka?" pašas vadītājas dzidrajā kā rasas lāse balsī ir veltījums visiem latviešiem un lietuviešiem, kas atdevuši savas dzīvības par mūsu tautu brīvību.

Vārds Lietuvas ārkārtējam un pilnvarotajam vēstniekam Latvijā Petram Vaitiekūnam . Te viņa runas pilns teksts:

— Gribu sveikt dārgos lietuviešus un mīļos latviešus šajā mums nozīmīgajā dienā.

Pirms 82 gadiem Lietuva atjaunoja savu neatkarību. Pēc tam to nācās vēlreiz atjaunot pirms 10 gadiem 11. martā.

Lietuvas himnā ir tādi vārdi:

Lietuva, Tēvija mūsu,

Tu varoņu zeme,

No pagātnes tavi dēli

Te spēku sev smeļas.

Par ko ir runa? No kurienes lai ņem spēku? Palūkojoties atpakaļ uz mūsu vēsturi, redzam, ka tā ir bijusi ļoti grūta, samezglota un dažāda. Pirms daudziem gadiem savu vēsturisko gaitu sāka ne tikai divas baltu tautas — latvieši un lietuvieši. Bija vismaz desmit baltu tautu. Taču palika tikai divas, un tikai latvieši un lietuvieši ir saglabājuši savas valstis. Tātad mēs bijām stiprāki un labāk sagatavojušies dzīvei un tās pārgrozībām. Mēs bijām labāk sagatavojušies sniegt atbildi laikmeta izaicinājumam.

Vai tas nav iemesls, lai priecātos un lepotos?

Un vai šis ceļš jau ir beidzies? Vai varam jau apsēsties un teikt, ka viss izdarīts? Ka esam guvuši visu, ko gadsimtiem cerējām sasniegt? Tā nav. Jo arī nākotnē mūs gaida grūts ceļš: piemērošanās Eiropas Savienības prasībām, integrācija Eiropas Savienībā un eiroatlantiskajās struktūrās. Ļoti labi, ka šim ceļam neredz gala.

Kādas vērtības, kādu lepnumu mēs nodosim tālāk saviem bērniem un jaunatnei? Mēs nevaram viņiem atstāt tikai vēsturi un pateikt: tā ir jūsu vēsture — ielieciet to plauktā un glabājiet. Mēs nevaram lepoties ar to, ka Lietuva reiz bija iekarojusi daudzu tautu zemes no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Tas nav pietiekams pamats, lai jaunieši varētu lepoties, ka viņi ir lietuvieši.

Un, palūkojoties atpakaļ uz veikto ceļu, redzams, ka lepoties var ne tikai ar vēsturiskajām, bet arī ar cilvēciskajām vērtībām — ar toleranci, demokrātiju, cilvēka vērtības izcelšanu virs visām pārējām vērtībām, savu ticību. Citiem vārdiem sakot, mēs neko citu neatrodam kā vispārējās cilvēciskās Eiropas kultūras un civilizācijas saknes, kuras ir arī mūsu saknes. Šīs saknes atbilstoši ir jānovērtē un jādod tālāk mūsu jaunatnei, lai uz to pamata tā varētu turpināt savu ceļu. Un šo vērtību sistēmu es redzu vispirms kā izaicinājumu mums, mūsu bērniem un turpmākajām paaudzēm.

Vēlreiz gribu pateikties svētku pasākuma rīkotājiem lietuviešiem un latviešiem, vispirms jau Ulmaņu ģimenei, Nelijai Empulei, Indreļu ģimenei, Birutai Flanderei, Sigitai Kazlauskai, Arūnam Vaikutim un citiem. Paldies vēlreiz!

Un tad jau savu dziesmu pūru ver vaļā Indreļu ģimene — Broņus ar dzīvesbiedri Vaidiluti un meitu Vilmu. Kā no pārlaikiem un aizmūžiem nācis sveiciens Pikšu plašo klētiņu ar smeldzi pielej lietuviešu trimdinieku dziesma "Laidiet uz Tēvzemi".

Runā namatēvs Gunārs Ulmanis, pēc viņa — Saeimas deputāts Romualds Ražuks, kas sava sabiedriskā darba Latvijā sākumā bija atjaunotās Rīgas lietuviešu biedrības pirmais priekšsēdis. Viņš atgādina, ka vienotība sākas no kopā padarītā. Un patlaban gan Latvijas Saeimā, gan Lietuvas Seimā tiek gatavots projekts, lai 21. septembris, vēsturiskā Saules kaujas diena, kad lietuvieši un latvieši plecu pie pleca cīnījās pret kopīgo ienaidnieku un to uzvarēja, tiktu atzīmēta kā Baltu vienības diena. Saeimas deputāts paziņo, ka šis nav pēdējais baltiešu vienotību apliecinošais sarīkojums šogad Dobeles rajonā:14. maijā Baltijas asambleja Tērvetes pagastā kopā ar Latvijas Gaisa balonu kuģotāju asociāciju rīkos akciju "Brīvais lidojums", iestājoties par vienotu Baltiju bez robežām.

Biedrības "Latviešu un lietuviešu vienība" priekšsēdētājs Andris Sproģis, arī šīs reportāžas autors, savā uzrunā pakavējas pie domas, ka līdz šim pieredze rāda — abas tautas parasti ir spējušas rast kopīgu valodu tikai tautām grūtos brīžos. Ir pienācis laiks vienoties un sadot rokas arī tad, ja gaidāmas cerīgākas dienas. Pieminot tulkotāju un dzejnieku Emilu Skujenieku, skan rindas no viņa atdzejotā Petras Orintaites dzejoļa "Māsiņai latvietei":

Tāpēc tevi mīlu, māsiņ, senilgotā,

Tavu vārdu dziesmas košās skaņās vij–

Tādas pašas puķes tavus matus rotā,

Vienu zvaigžņu mūsu jūra apstarota,

Vieni krusti pāri mūsu zemei slij...

Runā vēl arī citi, dzied Bauskas lietuviešu kultūras biedrības ansamblis "Dobilelis", dejo Rīgas lietuviešu kultūras biedrības deju kolektīvs "Bijūnas".

Latviešu svētkiem kaut kā pietrūkst bez "Pūt, vējiņi!" daudzkrāsainajām skaņbalsīm, lietuviešiem līdzīgi ir ar "Lietuva brangi", dziesmu, kurai vārdus uzrakstījis Maironis.

Bet pirms atvadām vēl kāds brīnumdziļš atskats, gandrīz sadošanās rokās ar mūsu mīļajiem citā saulē. Katra sarīkojuma dalībnieka rokās tiek aizdegta svecīte, klētī nodziest gaisma. Un telpā kā dzelteni punkti, kā aizgājušo dvēseles dreb un šūpojas kādas simt sveču liesmiņas... Lietuviešu dziesmā skan aizlūgums. "Vieni krusti pāri mūsu zemei slij..."

Tepat vien jau mēs visi blakus esam. Un mūžam esam bijuši.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Rīt, Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 82. gadskārtā, Viļņā Lietuvas prezidents Valds Adamkus pasniegs Lietuvas lielā valdnieka Ģedimina trešās pakāpes ordeni Rīgas lietuviešu pamatskolas direktorei Aldonai Treijai par Latvijas lietuviešu bērnu izglītības veicināšanu. Par šo ziņu paldies mūsu lietuviešu kolēģim žurnālistam Ķēstutim Ļutkum. Aldona Treija strādā par skolotāju Rīgā no 1964. gada, no 1965. gada bijusi Latvijas galvaspilsētas vairāku skolu direktore, bet 1991. gadā viņa izveidoja pirmo lietuviešu klasi Latvijā, no kuras izaugusi lietuviešu pamatskola, kur mācās 105 skolēni. Sagaidāms, ka tuvākajā laikā lietuviešu pamatskola pārtaps par lietuviešu vidusskolu. Fotoattēlā — Lietuvas prezidents Valds Adamkus un Aldona Treija 1998. gada 18. novembrī Rīgā, Lietuvas vēstniecībā.