1991.gada 16.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Sāksim Kārtības ruļļa apspriešanu. Par Kārtības rulli ziņos deputāts Bojārs. Un mums tūlīt jājautā deputātam Bojāram, cik ilgi viņš vēlas ziņot. Vai ar vienu sēdi pietiks? Un tad, protams, būs jāatbild uz jautājumiem.

J.Bojārs: Man iepriekš ir neliels paziņojums, bet es ceru, ka cienījamie kolēģi man to piedos.

Cienījamie kolēģi, mums tagad ap Konstitūciju un ap reglamentu ir liela virves vilkšana, un tā ir diezgan “netīra”. Mēs te ļoti centīgi cenšamies cits citu “apsmērēt”. Man jāsaka, ka visvairāk ar to nodarbojas tieši tie cilvēki, kuri paši iepriekš ir bijuši “sasmērējušies”, vai nu viņi tagad grib “nomazgāties” vai ko citu, to es īsti nesaprotu. Ir arī tādi uzbrukumi, ka visu to ir sagatavojuši komunisti, ka tas ir komunistu apvērsums, ka Konstitūciju ir gatavojuši komunisti... Es gan nezinu, vai deputāts Rikards kādreiz ir bijis kompartijā, taču man liekas, ka nav. Tāpat kā cienījamais Eglāja kungs. Viņi ir vieni no galvenajiem autoriem. Ja ir runa par reglamentu, tad es tur biju mazākumā. Rikards un Eglājs mani, jāsaka, daudzkārt “apspieda” tajos “boļševistiskajos” gājienos, kurus es “ļaunprātīgi” tur gribēju realizēt. Taču saprotiet– ja es te, zālē, uzstājos pret ne visai tīriem Interfrontes gājieniem, tad tas pats man ir jādara arī pret mums pašiem.

Es tagad nebūtu šo ievadrunu sācis, ja vakar nebūtu skatījies mūsu televīzijas raidījumu. Tur uzstājās cienījamais deputāts Krastiņš, un viņš teica (es burtiski pierakstīju vārds vārdā): */“Ir deputāti, kas aizņem krēslus, un ir tādi, kas tos grib aizņemt.”/ Turklāt viņš atsau­cās uz maniem vārdiem, ka es tā esot teicis. Es lūdzu paņemt stenogrammu un apskatīties, kā es teicu! Tā ir novirzīšanās no īstenības. To līdz šim ļoti veikli darīja Aleksejeva kungs, viņam ir tāds talants, taču izrādās, ka ir vēl cilvēki ar līdzīgu talantu. Un tālāk viņš pateica vēl interesantāku lietu, tātad tas viss tika pasniegts tā, ka tagad kāds grib nomainīt Augstākās padomes vadību. Lai gan es Dievam neticu, bet latviešiem ir pieņemts tā teikt, tad es Dieva priekšā varu sacīt– diemžēl Rikarda nav, bet Eglājs ir klāt –, ka darba grupa, kas sagatavoja gan Konstitūciju, gan reglamentu, neplāno ne valsts apvērsumu, ne “virsotnes” maiņu, kaut gan mēs objektīvi varbūt pieļāvām, ka parlaments, ja notiku vietu pārvēlēšana, kādu varbūt var arī nepārvēlēt. Tādu iespēju nekad nevar palaist garām, taču nekāds valsts apvērsums netika plānots. Tas, ko teica cienītais Krastiņa kungs, tika pasniegts tā, ka tagad “novāks virsotni” nolasu burtiski viņa vārdus: */“Ja no parlamenta aiziet Tautas fronte, ja aiziet LNNK, kas tad paliek?”/ Skaidrs– paliek komunisti! Tātad komunistiskais apvērsums notiek tik un tā. Es gribētu teikt...

Priekšsēdētājs: Cienītais Bojāra kungs! Visiem jau ir ļoti interesanti, bet ir jāapspriež Kārtības rullis...

J.Bojārs: Atvainojiet, cienījamie kungi, taču tas viss attiecas tieši uz materiālu, kuru mēs izskatīsim. Tieši uz institūtiem! Un tieši tāpēc es to saku. Mēs tagad neapspriežam lauksaimniecības reformu, kad runā tā apmēram... Tātad es gribētu tomēr teikt– ja mēs šeit uzstājamies, tad būsim korekti! Man te vēl būtu ko piebilst, bet to es pateikšu frakcijas sēdē.

Par Kārtības rulli es jums vairs neko negribu referēt, tas ir pārāk garš, lai par to referētu un nogurdinātu jūsu ne visai pamodušās smadzenes. Es tikai gribu teikt, ka visu to, ko jūs– jā, jā!– atzīmējāt latviešu valodas leksikā... (Smejas.) Nē, man pašam paiet laiks, kamēr es no rīta pamostos parlamenta sēdē.

Es tikai gribētu teikt: cienījamie kolēģi, visu, ko jūs mums, darba grupai, iedevāt, un visu, ko praktiski varēja iestrādāt, mēs iestrādājām. Viss, par ko ir nobalsots, šeit ir ietverts. Jūs atceraties– mums bija jau pirmais lasījums vai pat divi, un mēs par daudzām tiesiskām idejām jau nobalsojām. Tātad to, par ko ir nobalsots, mēs visu godprātīgi iestrādājām projektā, bet par to, par ko nav nobalsots, darba grupa sprieda, vai to var vai nevar iestrādāt. It sevišķi par to, kas netika iesniegts... Te uzstājās daudzi cienījami kolēģi un izteica visādas interesantas domas, bet ne visus savus priekšlikumus iesniedza rakstiski. Tātad tie priekšlikumi, kuri tika iesniegti rakstiskā veidā, visi, kurus bija iespējams, tika iestrādāti, bet, kurus rakstiski neiesniedza, par tiem jūs, lūdzu, neapvainojieties.

Es vakar pašķirstīju visus šos materiālus un nācu pie slēdziena, ka mēs lielāko tiesu jautājumu šodien varam izskatīt, un mums tas ir jādara operatīvi, varbūt tūlīt pat apspriežot pantus vai uzdodot jautājumus,– kā jūs uzskatāt par labāku, man tas ir vienalga, un jebkurš stils apmierina.

Es nezinu, ko mēs darīsim ar spīkera institūtu. Frakcijā nospriedām, ka mēs vēlreiz frakcijas sēdē šo jautājumu apspriedīsim. Bez visa pārējā šis ir arī procedūras jautājums, jo, cik es atceros, Lagzdiņa kungs un vēl vesela rinda deputātu ļoti enerģiski ierosināja par šo spīkera institūtu nobalsot. Nu par to ir nobalsots un tas ir iesniegts, mums to lika iestrādāt un par to nobalsoja, tā ka spīkera institūts ir iestrādāts. Un tagad ir jābalso par to, vai mēs šo ideju apturam, jo plenārsēdē nav nobalsots par šo jautājums. Tātad pastāv nobalsota ideja par spīkera institūtu. Ja mēs apturam šo institūtu vai nolemjam to neiebalsot vai vispār likvidēt, tad mums jābalso otrreiz. Tomēr gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka pie jebkura šā jautājuma risinājuma es tomēr ierosinātu jums izskatīt kompetenci. Ja mēs uzņemsim šo institūtu kā piederošu vietniekam vai otrajam vietniekam, tad tik un tā kompetence paliek, un mēs to centāmies ļoti korekti veidot, tas atkal ir jālemj jums.

Runājot par priekšsēdētāja institūtu, nekas nav mainīts, mēs pacentāmies iestrādāt to pašu un arī sekretāra institūtu. Tātad mēs pacentāmies iestrādāt to pašu, kas ir šajā jaunajā Konstitūcijas priekšlikumā; tur, starp citu, nekādu sevišķu novitāšu nav salīdzinājumā ar to, kas mums ir bijis agrākajā Konstitūcijā. Es ierosinu tādu lietišķu virzīšanos uz priekšu... Jā, man vēl vajag jūs brīdināt, ka es diemžēl tikai vakar saņēmu materiālu, ir arī dažas kompjūtera kļūdas, kas radušās drukāšanas gaitā, ir jautājumi, kurus vēl joprojām varam strīpot ārā. Ja tādi momenti būs, tad, manuprāt, mēs to varam operatīvi izdarīt– izsvītrot. Es neatrodu neko citu, kā vien šādu operatīvu darbu, apspriežot projektu pa pantiem, pa lapaspusēm. Tas man būtu viss.

Priekšsēdētājs: Pirms apspriešanas ir iespējams uzdot Bojāra kungam jautājumus par neskaidrībām, kas ir radušās, lasot Kārtības rulli. Lūdzu.

T.Jundzis: Cienījamais Bojāra kungs! Es te centos saprast, ko jūs saprotat ar sesijām. Man liekas, ka arī autoriem nav īsti skaidrs, kas ir parlamenta jaunā sesija: ko nozīmē pavasara, rudens un vasaras sesija, ja, piemēram, augustā mēs sāksim strādāt vai tagad, teiksim, jūnijā beigsim strādāt. Vai būs kaut kādi kritēriji, kad šī sesija sākas un kad tā beidzas?

J.Bojārs: Es domāju, ka kritērijs būs tāds, kādu mēs to nolemsim,– tas ir vienīgais kritērijs. Mēs taču paši lemsim, kad iesim atvaļinājumā, kad būs vasaras, ziemas vai vēl kādas citas, piemēram, Lieldienu brīvdienas, tas tad arī būs kritērijs. Es te neko citu neredzu.

T.Jundzis: Tādā gadījumā– ko nozīmē ārkārtējas sesijas, kuras var sasaukt jebkurā laikā?

J.Bojārs: Tās, kas būs brīvdienās.

T.Jundzis: Un otrais jautājums: sakiet, lūdzu, vai likumprojekta 6.panta norma un varbūt arī vēl dažas citas tomēr nav tīri konstitucionālas normas, kuras galīgi reglamenta likumprojektā nevajadzētu aiztikt?

J.Bojārs: Mana uztvere ir tāda, ka reglaments ir visnotaļ konstitucionāls likums ar ārkārtīgi lielu politisku nozīmi. Kā balso likumus, kā pārvēlē galvenās amatpersonas– tā ir konstitucionālas dabas norma, un tai arī ir jābūt Konstitūcijā, tāpēc te es nekādas pretrunas neredzu. Ja jums ir iebildes pret saturu, tad mēs par to varam nobalsot. Vai to vajag izsvītrot vai papildināt– tas ir pavisam kas cits.

T.Jundzis: Man ir iebildes pret konstitucionālu normu dublēšanu likumā.

J.Bojārs: Mums dublējas daudzas normas un daudzos likumos. Nu ko var darīt...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Manu jautājumu izraisīja jūsu uzstāšanās nobeiguma frāze– “skatīsim pa pantiem”. Pirmais lasījums, kā zināms, tiek apspriests konceptuāli. Pirmajā lasījumā mēs nekad pa pantiem neesam skatījuši. Un arī no jūsu piedāvātā Kārtības ruļļa neizriet, ka pirmajā lasījumā būtu jāskata pa pantiem. Tādēļ es nesaprotu šo jūsu pretrunu starp paša piedāvāto Kārtības rulli un pašreiz ierosināto šīs plenārsēdes gaitu.

J.Bojārs: Uztveriet to kā piedāvājumu virzīties uz priekšu tādā veidā, lai mums pēc tam atkal nebūtu jāatgriežas atpakaļ– tā, kā mēs to darām šodien. Ja tagad nolemsim apspriest tikai koncepciju, tas nozīmē, ka sāksim garas runas. Katrs runātājs dabūs 10 minūtes, un mēs visu šo dienu nosēdēsim, neko neizlēmuši. Kā jūs nolemsit, tā tas arī būs.

I.Silārs: Līdz ar to man jums ir jāuzdod jautājums– vai jūs uzskatāt, ka runāšana debatēs ir bijusi veltīga laika nosišana?

J.Bojārs: Es cenšos runāt pēc iespējas mazāk...

I.Silārs: Tas lai paliek uz jūsu sirdsapziņas! Tālāk man ir jautājums, jo es šeit neatradu kādu iestrādi, kā tiek vērtētas “atturējušās” balsis. Šeit ir tāda iestrāde– ja uz balsošanu tiek likti vairāki priekšlikumi, tad atmet “pret” un “atturējušās” balsis un pieņem lēmumu pēc relatīvā balsu vairākuma. Taču, ja ir tikai viens priekšlikums– būt vai nebūt, tad šeit nav normas, kā tiek vērtētas to deputātu balsis, kuri ir atturējušies.

J.Bojārs: Kuru pantu jūs ņemat, lūdzu?

I.Silārs: Es skatos konceptuāli.

J.Bojārs: Nē, nē, bet konceptuāli...

I.Silārs: Es runāju par koncepciju, kāda tā ir šajā piedāvātajā Kārtības rullī.

J.Bojārs: Redziet, mēs te ilgi strīdējāmies, un radās dažādi varianti. Es piekrītu Eglāja kungam, ka pareizāk būtu, izšķirot kādu jautājumu, ņemt vērā tikai tās balsis, kuras ir “par” vai “pret”. Jo ir galīgi nepareizi pieskaitīt to deputātu balsis, kuri atturas, pie “pret”. Pašlaik ir tā, kaut gan, ja mēs esam absolūti korekti, tad tie, kuri atturas, ir cilvēki, kas nevar izšķirties vai negrib izšķirties.

Taču tagad paskatīsimies uz jautājumu no otras puses. Ja absolūti nerēķinām to deputātu balsis, kuri atturas, tad tas maina konsensu. Līdz ar to iznāk, ka mēs skaitām tā, it kā šie cilvēki nebūtu ņēmuši dalību kāda lēmuma pieņemšanā. Tātad mums tūlīt mainās situācija un visas “atturējušās” balsis it kā būtu jāņem vērā. Tā ir ļoti sarežģīta situācija. Mums ir jāizšķiras vai nu par vienu, vai par otru variantu. Manuprāt, optimālākais variants būtu šāds: teiksim, šodien mēs lemjam jautājumu pirmajā vai otrajā lasījumā, un tad ņemam vērā tikai “par” un “pret” balsis, bet tad, kad mēs balsojam par Konstitūciju vai likumu, šis nepieciešamais kvorums tomēr ir jāņem vērā.

I.Silārs: Atvainojiet, Bojāra kungs, tad es gribu jums atgādināt, kā ir šeit, Kārtības rullī, jūs varbūt neesat to kopš novembra lasījis. Šeit jūs esat ielicis normu, ka balsojušo skaitu nosaka visas trīs dalībnieku grupas. Tomēr es jums vēlreiz atgādinu, ka šeit nekādi nav atrunāta tā norma, kā tiks vērtētas “atturējušās” balsis tad, ja mēs lemsim tikai par vienu piedāvāto variantu. Te vispār nav tādas koncepcijas.

J.Bojārs: Nē, atvainojiet, tas ir iekšā! Jūs neesat atšķīris un izlasījis jauno Kārtības rulli līdz beigām. Es tūlīt pacentīšos atrast: liekas, tas bija 330.pants, es nevaru tos visus no galvas atcerēties. Tūlīt es jums tos atradīšu. Uzdodiet nākamos jautājumus!

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Aleksejevam.

A.Aleksejevs: */Cienījamais Bojāra kungs! Es domāju, ka jūsu izteiktās pretenzijas beidzot ir atrisinājušās, es saņēmu atbildi uz jautājumu par jūsu kādreizējo nodarbošanos. Tā būs nodrukāta avīzē “Jeģinstvo”, un tad jums pret mani nebūs nekādu aizvainojumu.

Kas attiecas uz reglamentu, tad man ir viens jautājums, kas, manuprāt, rada pārpratumus. Tas ir par kārtību, kādā tiek komplektētas un noformētas deputātu grupas braucieniem uz citām valstīm un sarunām ar citām sabiedriskām organizācijām. Nodaļā “Deputātu ētika” šajā sakarā teikts, ka deputāts pēc trim nedēļām var lūgt izbraukšanu uz vienu nedēļu, bet par kārtību vispār nekas nav teikts. Es domāju, ka tādai nodaļai vajadzētu būt, lai katrs pilnīgi precīzi zinātu, kā delegācijas tiek komplektētas un, otrkārt, kāda ir atsevišķu deputātu piedalīšanās radniecīgu kustību konferencēs un apspriedēs. Gribētu dzirdēt jūsu viedokli.

Es uzskatu, ka tas nav reglamenta jautājums, bet attiecību problēma starp frakcijām, jo tas, ja tā var teikt, nav likumdošanas procesa regulēšanas jautājums. Es domāju, ka jūs šim jautājumam varat pieprasīt balsojumu. Ja nobalso par, tad tas notiks automātiski. Liels paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Škaparam.

J.Škapars: Es gribu dažus vārdus teikt par apspriežamo priekšmetu. Tas ir ļoti apjomīgs materiāls, ko pašreiz apspriedīsim. Ņemot vērā likuma apspriešanas vakardienas pieredzi, kur būtībā par koncepcijām runājām stipri maz, taču ļoti mierīgi izbalsojām šo projektu, man ir šāds priekšlikums: acīmredzot, ja notiek konceptuāla apspriešana, tad referentam vajadzētu izvirzīt galvenos koncepcijas mezglus. Tālāk deputātiem vajadzētu papildināt, ja viņiem ir citi vai asāki konceptuāli punkti, kurus vajadzētu apspriest, tātad vajadzētu izvirzīt apspriešanai priekšmetu, tad par šo priekšmetu lietišķi runāt un tad balsot par atsevišķiem konceptuāliem mezgliem. Jo pretējā gadījumā saruna ir ārkārtīgi aptuvena, nelietišķa, sava veida tirgus– neņemiet ļaunā! Bet nekādas jēgas šai sarunai nav. Arī šīs sarunas iesākums neko labu neliecina. Mēs cits citam metam gandrīz personiskus apvainojumus, nevis runājam par konceptuāliem mezgla punktiem.

Rezumēju vēlreiz– referentam vajadzētu izvirzīt galvenos konceptuālos mezgla punktus. Ja deputātiem ir kādi papildinājumi vai ja viņi redz vēl citus konceptuālus punktus, momentus, lai viņi tos izvirza, un tad var ķerties pie šo momentu apspriešanas un balsot par atsevišķiem punktiem, nevis par visu likumu kopumā. Pretējā gadījumā mums nebūs nekādas jēgas šai pirmajai konceptuālajai apspriešanai. Mēs tikai notērēsim kādu nedēļu šim likumprojektam, un ar to arī viss beigsies. Ņemot vērā Bojāra kunga diezgan konfrontējošo attieksmi pret dažiem citiem deputātiem, mēs mierīgi izbalsosim šo projektu, un tas būs viss, ar ko tas beigsies.

J.Bojārs: Dzīvosim bez reglamenta, mani tas nespiež!

J.Lagzdiņš: Man būs divi mazi jautājumi. Saskaņā ar mūsu pagājušā gada 25.jūnijā apstiprināto lēmuma projektu par izskatīšanas kārtību 3.punktā ir teikts, ka referentam ir jāuzstājas ar referātu. Sakiet, lūdzu, kad jūs uzstāsities ar referātu?

J.Bojārs: Ziniet, es jau vismaz reizes četras esmu uzstājies un runāju par reglamentu, par reglamenta koncepcijām, tāpēc garu runāšanu tagad es uzskatu vienkārši par jūsu uzmanības nogurdināšanu. Sakiet, kādi jums ir iebildumi, un es pateikšu, ka tas ir konceptuāls jautājums. Jā, spīkera jautājums ir konceptuāls, par to es jau pateicu, un ap to tagad notiek vislielākās cīņas. Labi, es tagad noturēšu šo 20 minūšu garo runu, ja jūs tā domājat, bet varbūt par to, par ko es domāju, ka tas ir konceptuāls jautājums, citi varbūt domā, ka tas nav konceptuāls. Škapara kungs, kur tas ir rakstīts, kas ir konceptuāls un kas nav? Jā, es varu noturēt šo referātu, lai gan domāju, ka mēs visi esam lietas kursā, jo šis likumprojekts ir apspriests kādas trīs reizes. Reglamenta variants jau pirms pusgada tika izdalīts deputātiem, tātad visiem jābūt lietas kursā. Vai lai es tagad lasu garu referātu? Man pašam nepatīk klausīties garus referātus, es domāju, ka arī jums nepatīk. Ja kādam vajadzīga mana daiļrunība– lūdzu, es varu patrenēties.

Priekšsēdētājs: Godātais Bojāra kungs! Te jau nav runa par īpaši sagatavotu izvērstu referātu, bet runa ir par to, lai tomēr tiktu akcentēti galvenie momenti un pamats, uz kā balstās šis Kārtības rullis. Ja to…

J.Bojārs: Ja to pieprasīs, tad…

J.Škapars: Es par repliku. Es vēlreiz saku, ka tas ir referenta uzdevums darīt zināmu, kādas viņš redz šeit koncepcijas, kādi ir galvenie konceptuālie mezgli. Tos visus vajag formulēt. Viens ir spīkera jautājums, otrs– tāds, trešais– tāds un tā tālāk. Referents nosauc šīs koncepcijas, deputāti papildina, izsaka savas domas, kādas vēl šeit ir koncepcijas, un tad sākas šo koncepciju konkrētā apspriešana. Ja šāda tērzēšana, atklāti sakot, notiks par visu, tad ne pie kāda rezultāta mēs nenonāksim.

J.Bojārs: Es gāju pa šo ceļu tāpēc, ka saruna par visu kaut ko mums jau ir bijusi. Es negribēju to atkārtot. Ja jūs tā gribat, es to darīšu. Nav taču problēmu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Es gribētu turpināt savu jautājumu. Nosauciet svarīgākos konceptuālos mezgla punktus un noteikumus, kā to prasa reglaments, lai mēs kā debatētāji zinātu, kam pievērst uzmanību un par ko debatēt pirmajā lasījumā. Es pilnīgi pievienojos Škaparam, ka citādi pirmajam lasījumam nav jēgas.

Priekšsēdētājs: Vai jūs to tagad varat izdarīt, Bojāra kungs?

J.Bojārs: Dabiski!

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs konceptuāli atbildēs uz deputāta Lagzdiņa jautājumu. Pārējie deputāti var nedaudz pagaidīt ar saviem jautājumiem, varbūt daudz kas paliks skaidrs pēc šīs atbildes.

J.Bojārs: Tātad materiāls konceptuāli ir organizēts tā, lai uzņemtu arī pasaules labāko reglamentu pieredzi, Latvijas Republikas Kārtības rulli visupirms. Tas, kas tur bijis labs, pilnīgi viss šajā projektā ir pārņemts.

Tālāk. Viens no galvenajiem dokumentiem, kuru mēs ņēmām vērā, bija robortas noteikumi, kurus lielākā vai mazākā mērā lieto visā pasaulē– jebkurā asamblejā, sapulcē, bet vispirms tā ir Amerikā. Mēs ņēmām vērā Amerikas Kongresa Pārstāvju palātas reglamentu, kā arī Anglijas, respektīvi, Lielbritānijas, reglamentu un daudzu citu valstu reglamentu, arī PSRS reglamentu.

Kā materiāls ir organizēts tālāk? Viss, dabiski, sākas ar deputātiem, jo beigu beigās– kas ir galvenais parlamentārismā? Tas ir deputāts, tautas vēlēts pārstāvis. Vispirms mēs sākam runāt par deputāta statusu, ko galvenokārt pamato lēmums, kuru mēs esam pieņēmuši attiecībā uz deputāta statusu. Nekādas sevišķas jaunas izmaiņas šajā deputāta statusā ieviestas nav. Mēs uzskatām, ka jāsāk darbs ar pirmo sesiju jeb reglaments ir jāsāk ar pirmās sesijas darbu. Es uzskatu, ka šo sadaļu par pirmās sesijas darbu mēs varam pieņemt, tāpat arī sadaļu par balsu skaitīšanas komisiju, jo sakarā ar jebkuriem vadības pārkārtojumiem mums šeit nekas nemainās.

Sesijas sekretariāts– tas ir pirmais, kas, sākot strādāt, Augstākajai padomei ir jāievēlē, tā ir gluži dabiska jautājumu attīstība, jo sekretariāts fiksē visu, kas notiek zālē.

Pēc sesijas sekretariāta ievēlēšanas var stāties pie balsu skaitīšanas komisijas ievēlēšanas… Es atvainojos– var stāties pie Augstākās padomes vadības ievēlēšanas. Šis ir tas konceptuālais jautājums, par kuru mēs visvairāk laužam šķēpus. Diemžēl Škapara kungs, kurš gribēja dzirdēt koncepciju, neklausās, viņš ļoti jauki apspriežas ar Bela kungu pavisam par citu jautājumu. Škapara kungs, ja jūs gribējāt klausīties koncepciju, tad, lūdzu, klausieties, esiet tik laipns…

Mēs esam pārliecinājušies, ka visu demokrātisko valstu parlamentos ir spīkeri– ir pat tādu pārejas perioda valstu parlamentos, kāda mums blakus ir Igaunija. Tur ir spīkers. Viņi ir priekšsēdētāja amatu atdalījuši no spīkera amata. Augstākās padomes priekšsēdētājam Rītela kungam nav tiesību vadīt plenārsēdes, un tas ir pilnīgi pareizi, jo viņš ir augstākais politiskais vadītājs valstī, kura vara ir aptuveni ļoti tuva prezidenta varai. Jūs zināt, ka prezidenta koncepcijas pasaulē ir ļoti dažādas– ir Rietumvācijas prezidents, kuram ir pavisam citāda koncepcija un kompetence nekā ASV prezidentam, kura kompetence ir daudz plašāka par Rietumvācijas prezidentu. Un arī Itālijā ir prezidents, kura kompetence ir apmēram tikpat liela kā Rietumvācijas prezidentam. Tātad mūsu prezidents ir kaut kas pa vidu starp šiem abiem prezidentiem.

Dabiski, ka jebkurā parlamentārismā, jebkuras demokrātiskas valsts parlamenta spīkers ir centrālā figūra. Veidojot spīkera institūtu, mēs ņēmām vērā visas pasaules pieredzi, it sevišķi angļu un amerikāņu valsts tiesību sistēmas pieredzi, kur, ņemot vērā to, ka spīkers vada parlamentu, viņam ir ārkārtīgi liela vara. Tāpēc spīkera vara ir ļoti stingri ierobežota, un visos demokrātiskos parlamentos, arī Zviedrijā, kur mūsu grupai bija tas gods ciemoties, spīkeram ir milzīga vara un, kā es teicu, viņš ir otrā persona aiz karaļa, bet karalis ir nulle attiecībā uz savu politisko varu, viņš ir tikai simbols, bet spīkeram nav atļauts uzstāties plenārsēdē par jautājuma būtību, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tāds pats princips tiek ievērots Lielbritānijā, tāds pats princips tiek ievērots Amerikā, lai gan Amerikā ir mazliet citādāka pieeja.

Es iestājos par Amerikas pieeju, bet cienījamais profesors Rikards un docents Eglājs mani “pārlauza” un ar balsu vairākumu piespieda pie sienas. Jautājums ir šāds. Amerikā, piemēram, spīkers ir tiesīgs uzstāties par jautājuma būtību tad, ja viņš ir eksperts šajā jautājumā. Pieņemsim, ka viņš ir jurists, kas tiešām labi pārzina šo sfēru, kas tiek apspriesta. Tādā gadījumā viņam ir tiesības uzstāties. Pārējos gadījumos spīkers ir vienīgi persona, kas vada plenārsēdi. Un arī tā jau ir milzīga vara, jo viņš mūs visus vada, viņš vada likumdošanas darbu. Ņemot vērā, lūk, šā spīkera institūta centrālo lomu tieši likumu radīšanas jeb likuma jaunrades procesā, mēs, protams, nācām pie slēdziena, ka spīkeram jābūt arī galvenajai personai šā procesa plānošanā. Nevis Augstākās padomes Prezidijam, bet gan tieši spīkera institūtam jābūt galvenajam plānotājam, jo viņš vada šo procesu. Tāpēc mēs izveidojām pavisam mazu vienību, kas vadīs šo plānošanas darbu, un šī vienība sastāvēs, kā jūs zināt, no spīkera, sekretariāta un, kā te ierakstīts, Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētāja un abu frakciju vadītājiem.

Es domāju, ka abu frakciju vadītājus pie likumdošanas plānošanas vajadzētu pieaicināt, jo pretējā gadījumā būs daudz grūtāk vienoties par jautājumiem, un ja jau spīkers... Redziet, Zviedrijā ir spīkera konference, kurā spīkers uzaicina frakciju vadītājus un vienojas par likumprojektiem. Un tādējādi viņi likumus pieņem ļoti ātri. Faktiski ienāk zālē, nobalso, paceļ disciplīnu, nospiež visas zaļās vai kādas sarkanās pogas; kā partija nolēmusi, tā viņi nobalso. Mums tā nav, mums ir indivīdu parlaments, tāpēc mums sistēma būs mazliet citāda, bet tik un tā spīkeram jābūt centrālajai lomai likumdošanas procesa plānošanā.

Augstākās padomes komisijās mēs nekādas izmaiņas neieviesīsim. Augstākās padomes Prezidija koncepciju mēs pēdējā variantā iestrādājām tādu, kāda ieteikta Konstitūcijā. Es nekādas briesmīgas un pārliekas pilnvaras šajā jaunajā Konstitūcijas koncepcijā neredzu salīdzinājumā ar iepriekšējo. Nav arī sevišķi paaugstinātu pilnvaru salīdzinājumā ar iepriekšējo. Kāds mums Prezidijs bija līdz šim, tāda ir arī vispārēja vēlme to paturēt un pārāk krasi nemainīt.

Acīmredzot viena no vissvarīgākajām nodaļām tomēr mums ir darba organizācija un plenārsēžu kārtība. Mēs šeit pievērsām uzmanību tam, lai varbūtējais spīkers neuzurpētu savu varu. Mēs iestrādājām normas, saskaņā ar kurām spīkers nedrīkst izteikt savas domas, kā to, piemēram, dara Lukjanovs. Viņš uzskata par iespējamu aizrādīt deputātiem, kuri uzstājas, par uzstāšanās saturu. Viņš uzskata par iespējamu labot runātāju, izteikt savas domas, kā vajadzētu likumprojektu pieņemt, kas ir absolūti nepieņemami. Piemēram, tāds PSRS spīkers, kāds ir Lukjanovs un kāds ir Augstākās padomes priekšsēdētājs,– tā ir vienkārši varas uzurpēšana, vērtējot no normāla parlamentāra viedokļa, tāpēc mēs šeit iestrādājām dažas normas. Jūs tās redzat, tās ir jūsu priekšā.

Kādā veidā vajadzētu organizēt likuma demokrātisku pieņemšanu? Mēs iestrādājām arī pēdējo mūsu priekšsēdētāja Gorbunova priekšlikumu par atbildes tiesībām. Protams, Skandināvijas valstu parlamentos ir pieņemtas šīs atbildes tiesības, un es uzskatu, ka tas princips pats par sevi ir pareizs– deputāts var atbildēt uz kaut kādiem nepareizi saprastiem viņa izteikumiem vai apvainojumiem, vai uz jautājumiem, bet mēs dodam šīs tiesības tikai divas reizes, ar katru jaunu reizi samazinot uzstāšanās laiku, kad deputāts izmanto tiesības atbildēt.

Tālāk par pašu likumdošanas procesu. Likumdošanas procesā esam sašaurinājuši to personu skaitu, kurām ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Jūs atvainojiet, cienījamie kungi, taču es jums vēlreiz gribu atgādināt, ka nav ielabots tas, ko es biju iedevis. Es jums jau teicu, ka var būt kompjūtera kļūdas, un, tā kā tikai vakar man to eksemplāru iedeva, tad es to neesmu visu izlasījis. Te, kur ir runa par likumdošanas procesu, man tas bija simtprocentīgi izsvītrots, mēs atstājām likumdošanas iniciatīvas tiesības tikai deputātiem, tikai valdībai, bet konstitucionālajai tiesai mēs tās svītrojām, jo konstitucionālā tiesa ir domāta likumu pareizības pārbaudei, nevis likumdošanas iniciatīvai. Tai nav vajadzīgas nekādas likumdošanas iniciatīvas tiesības. Konstitucionālā tiesa protestē pret gadījumiem, kad likuma saturs ir pretrunā ar Konstitūciju, tas ir tās galvenais uzdevums. Taču Vides aizsardzības komitejai un Augstākajai tiesai mēs tās atstājam, bet ģenerālprokuroram, galvenajam valsts arbitram, vietējai padomei mēs tās svītrojām. Sabiedriskajai Konsultatīvajai tautību padomei tās varēja atstāt, varēja arī izstrīpot.

Es būtu par to, ka visiem citiem vajag izsvītrot, bet atstāt tikai trim institūcijām, kam ir šīs likumdošanas iniciatīvas tiesības. Diemžēl kompjūters to nav izdarījis. Šīs tiesības vajadzētu atstāt deputātiem, Ministru padomei un Augstākajai tiesai. Kāpēc? Ja kāda minoritāte vai kāda cita sabiedriskā vai reliģiskā grupa grib virzīt savu jautājumu, tad tas tai jādara ar savu deputātu starpniecību. Tā, kā tas notiek demokrātiskās valstīs. Ja mums vēl vairāk pieaugs šis saraksts ar tām institūcijām, kurām ir šīs likumdošanas iniciatīvas tiesības, ieskaitot, atvainojiet, truškopības biedrību, tad mums būs bezgala daudz likumprojektu, un tie nebūs pietiekami labi izstrādāti. Tādējādi es iestājos par to, lai to personu loks, kam ir iniciatīvas tiesības, būtu ierobežots. Augstāko tiesu, manuprāt, varētu atstāt, jo tā būtu viena no institūcijām, kas pārbauda, kā darbojas mūsu likumi tiesību realizēšanā, un pie tam tā ir neatkarīga no mums. To varētu atstāt. Nevienam citam nevajadzētu tās dot. Reliģijas lietu konsultatīvā padome un visas citas padomes var griezties pie saviem deputātiem, jo mūsu zālē ir visu tautību pārstāvji, kas var risināt šos jautājumus. Nekādām citām padomēm nevienā citā parlamentā nekādu iniciatīvas tiesību nav.

Par likumdošanas procesu te ir sarakstīts diezgan daudz. Mums bija tāda doma, lai darba laikā nesagatavotos likumprojektus varētu vienkārši atnest atpakaļ kvalitatīvai sagatavošanai. Lai šeit, plenārsēžu zālē, mums nonāk tikai kvalitatīvi sagatavoti likumprojekti. Bez tam līdz šim neesam ievērojuši kādu ļoti svarīgu lietu– ziņojot par katru jaunu likumprojektu, mums būtu jāziņo par šā likumprojekta varbūtējām pozitīvajām, bet varbūt arī negatīvajām sekām, kā arī par to, cik maksās šā likumprojekta ieviešana un kas no tā izrietēs. Mums par to šeit nekas netiek ziņots, un tas ir galīgi nepareizi. Mēs redzējām, kā Zviedrijā katram likumprojektam, ja tas ir valdības likumprojekts, līdzi dod tādu kā apsekojumu grāmatiņu, ka Zviedrijā ir tā, bet Anglijā ir tā, ka tur bijušas tādas negatīvas sekas, bet tur ir bijušas tādas pozitīvas sekas un tas mums varētu prasīt tik un tik naudas. Lūk, tad, kad deputātam iedod tādu materiālu un ja viņš to godprātīgi izlasa vai arī ja šeit uzstājas attiecīgs valdības pārstāvis un noziņo tā, kā mums šeit noziņoja sakaru ministrs, mēs varam jautājumu kvalitatīvi izlemt. Mēs, darba grupa, esam par šādu kvalitatīvu jautājumu izlemšanu, pirmām kārtām par kompetentu jautājumu izlemšanu. Jo, ja likumprojekts nav sagatavots, ja deputātiem nav iedots palīgmateriāls par šo likumprojektu– es neesmu lauksaimniecības speciālists, liela daļa deputātu nav juristi, es neesmu ekologs, tāpēc man šajā jautājumā bez palīgmateriāliem ir grūti orientēties,– tad, manuprāt, jebkuram likumprojektam vajadzētu būt līdzi palīgmateriāliem un apsekojumiem.

Viens no tuvākajiem apskatāmajiem likumprojektiem mums ir, lūk, šis dzīvokļu privatizācijas likumprojekts. Vai mums šim likumprojektam būs līdzi materiāls, cik dzīvokļu, kaut aptuveni rēķinot, tiks privatizēts un cik maksās šie dzīvokļi, ja mēs, iedzīvotāji, gribēsim tos izpirkt, un cik saņems īpašnieks… Nav pat aprēķinu, cik vidēji cilvēku nāksies laukos izlikt no šīm mājām un sagādāt viņiem jaunas dzīvesvietas. Mums nekādu palīgmateriālu nav. Es saprotu, ka šie likumprojekti ir “degoši”, ka tauta tos gaida, ka tie ir jāpieņem, bet, tā kā šeit ir diametrāli pretēji viedokļi, tad, lai mēs varētu pareizi izlemt, acīmredzot mums tomēr būs jāiet pa šo ceļu– ka tam likumprojektam, it sevišķi sarežģītam likumprojektam, ir vajadzīgi palīgmateriāli.

Lēmuma pieņemšana. Te nekā sevišķa nav. Attiecībā uz balsošanas kārtību, cienījamie deputāti, mēs ļoti mocījāmies, izveidojām veselu rindu normu– es tās šeit necitēšu– un centāmies panākt, lai būtu iespēja kvalitatīvi izlemt jautājumu.

Attiecībā uz deputātu frakcijām nekas nav mainīts, taču mēs tomēr reglamentā ierakstījām to, ka var pastāvēt dažādas deputātu grupas, jo mēs visi redzam, cik spēcīga pašlaik, piemēram, ir lauksaimnieku deputātu grupa. Es uzskatu, ka viņi pilnīgi var savstarpēji apvienoties un uzstāties kā interešu grupa (jebkurā parlamentā ir interešu grupas), un tas ir normāli un pareizi, un vairāk cita nekā nevarētu būt.

Ministru padomes un citu valsts institūciju izveidošana. Arī šo nodaļu mēs varam izskatīt, jo šeit superjauna nekā nav, izņemot to, ka Ministru padomes priekšsēdētājs šeit var nākt un iepazīstināt ar kabinetu. Mums šis kabinets nav jāapspriež, bet mēs esam tiesīgi “izgāzt” tos ministrus, kuri mūs neapmierina. Mēs varam noklausīties jebkuru ministru, un to ir tiesīgi darīt arī jebkurā citā pasaules parlamentā. To ļoti aktīvi dara Amerikā– tur apspriež ministru kandidatūras, un tomēr prezidents Amerikā vai premjerministrs demokrātiskajās valstīs nāk ar savu kabinetu kopumā, jo viņš par to atbild. Un es vēlreiz gribu atgādināt, ka parlamentā tomēr neviens neatņem deputātiem tiesības “izgāzt” jebkuru no ministriem, ja tas viņus neapmierina ar savu kompetenci vai ja tam ir kāds cits iemesls.

Līgumi, valsts programmas, budžets. Šis jautājums ir izstrādāts saskaņā ar Apvienotās budžeta un ekonomikas komisijas priekšlikumiem, un tur mēs neko daudz neiejaucāmies– kā viņi ieteica, tā mēs šo jautājumu arī atstājām, varbūt drusciņ to pieslīpējot.

Ārpolitikas jautājumu izskatīšana. Šeit ir tā. Es gan nezinu, ja jūs nobalsosit par Aleksejeva priekšlikumu… Atvainojiet, Aleksejeva kungs, es uz jums nekad neapvainojos, man ir tāda pieeja. Tātad, ja jūs nobalsosit par to, ka šīs delegācijas vajag ietvert šajā ārpolitikas nodaļā, tad lūdzu…

Tālāk. Deputātu ētika un disciplīna. Šo nodaļu mēs sagatavojām, ņemot vērā Mandātu un deputātu ētikas komisijas priekšlikumus. Es redzu, ka Mandātu komisija grib uzstāties, bet tās pārstāvis Apsīša kungs bija klāt, kad mēs šo jautājumu izstrādājām, tā ka projektā varētu vienīgi būt kādas kļūdas, kas radušās, izdarot labojumus ar kompjūteru, bet katrā ziņā šeit pamatā ir jūsu priekšlikumi.

Es vēlreiz gribu uzsvērt– jūs, cienījamie deputāti, ļoti labi zināt, ka lielu neapmierinātību daudzos izraisa tas, ka mēs pateicām– neļausim tautai sevi noņemt! Padomju Savienībā tas ir mazliet citādi. Ja mēs sevi neskaitām par Padomju Savienību, tad tas ir tā. Vēlētājiem ir tiesības atsaukt deputātus ļoti mazā valstu skaitā. Principā es esmu personīgi pret to, ka vēlētājiem būtu tiesības atsaukt deputātus, jo lielākajā daļā parlamentu paši parlamentārieši atsauc deputātus, taču to dara ierobežotā gadījumu skaitā, un arī mums šie gadījumi ir uzskaitīti. Es uzskatu, ka tas tomēr ir ļoti svarīgi. Piemēram, tad, kad mēs bijām Zviedrijā, viņi vispār uzskata par neiespējamu, ka deputāts varētu nenākt darbā. Taču mēs redzam, ka mums nenāk: ir tādi, kas vispār nenāk darbā. Zviedri saprot, ka tā tas nevar būt un tad vajag atsaukt to deputātu, bet viņiem vienkārši nav bijis tāda precedenta, ka deputāts vispār nenāk darbā, kā, piemēram, pie mums to dara Rubika kungs, Alksnis un vēl viens otrs. Tāpēc mums šeit ir tāds ļoti īss normu skaits, kādos gadījumos deputātu var atsaukt, bet to dara tikai paši deputāti. Ja mēs pašlaik tomēr vēlētājiem atļautu atsaukt deputātus, tad plurālisma apstākļos dažos vēlēšanu apgabalos tikai ar to vien nodarbosies, ka viena puse ierosinās otras puses atsaukšanu. Varētu pat izvirzīt jautājumu tā, ka tad arī mēs šeit tūlīt “uzklupsim” opozīcijai un metīsim tos no šejienes ārā. Tā varētu domāt, ja nebūtu noteikti tikai tie konkrētie gadījumi, kad var rasties jautājums par deputāta atsaukšanu.

Tomēr jūs paskatieties, cik augsts ir kritērijs– divas trešdaļas no visu deputātu kopskaita! Tas ir tāds skaits, ka mums vajag sasprindzināt visus spēkus, lai visus slimos, slinkos un visus pārējos, kas atrodas kur nu kurais, savāktu kopā, un tad mēs varētu kādu deputātu atsaukt. Tomēr es uzskatu, ka attiecībā uz deputātu, kas šeit nestrādā, jābūt iespējai viņu atsaukt, jo arī Darba likumu kodekss neļauj nestrādāt. Un šajā sakarā mēs tad ielikām iekšā šo principu, ka visiem deputātiem jābūt šeit pastāvīgā darbā. Šeit tūdaļ varētu rasties jautājums– aha, tātad mēs metīsim ārā vēl kādu daļu deputātu! Nebūt ne, mēs nevienu nemetīsim ārā. Es gribu jums, cienījamie kolēģi, teikt, ka arī tas ir jautājums, par ko ir jābalso atsevišķi, jo tas ir konceptuāls jautājums. Un šeit es piekrītu Škapara kungam– tas, manuprāt, absolūti un simtprocentīgi dzelžaini ir konceptuāls jautājums.

Kāda manā uztverē varētu būt kārtība? Pieņemot šo reglamentu, mēs varētu nobalsot, ka visi deputāti ir pastāvīgā darbā un nevienu ne no kurienes ārā izmest nevar, deputātam ir vienkārši jāizvēlas starp diviem darbiem– vai nu viņš grib strādāt par lielas agrofirmas ģenerāldirektoru, vai viņš grib strādāt... vienalga, vēl par citu, to, ko nevar apvienot ar deputāta darbu. Es uzskatu tā– ja viņš var apvienot savu deputātu darbu ikdienā šeit, komisijās un plenārsēdēs, lai viņš strādā piecos dažādos darbos, bet lai viņš ir šeit pastāvīgā darbā.

Bez tam mēs ļoti stingri iestājamies arī par varas sadales principu dzelžainu ieviešanu gan šajā reglamentā, gan Konstitūcijā. Atvainojiet– tie, kuri teica, ka Konstitūcijā tas nav precīzi iestrādāts. Tas ir iestrādāts! Tur ir parādīts precīzi un skaidri, ka visi deputāti ir pastāvīgā darbā Augstākajā padomē, un tas izlemj pilnīgi visu. Ja mēs esam ļoti godīgi, tad te, zālē, ir daudz tādu, varbūt arī nedaudz tādu deputātu, kuri gribētu būt ministri. Es zinu, ka valdība gribētu vienu otru no mums par ministru... Taču, ja mēs esam absolūti godīgi, tad mēs saprotam– pat tad, ja ļoti centīgi strādājam par deputātiem, arī tad netiekam galā ar visu deputāta darbu, ja gribam katru likumprojektu pamatīgi izpētīt. Es, piemēram, skatos cauri trīs vai četru valstu likumdošanas materiālus, turklāt svešvalodā, un es netieku galā. Es netieku galā ar šo vienu darbu, un es nevaru pateikt, ka visu zinu un godīgi varu balsot par to. Es nezinu visus variantus. Jā, es varu būt ministrs...

Pirmām kārtām tas ir absolūti pretrunā ar demokrātijas pamatprincipu, ar varas sadales principu– ar varas sadali starp izpildvaru, tiesu varu un likumdošanas varu. Un otrām kārtām. Ja man kāds gribēs iestāstīt, ka viņš var godīgi vienlaikus būt ministrs un deputāts, ka viņš spēs padarīt pilnīgi visus šos darbus, tad es tam neticu un nekad neticēšu. Mēs varam šo jautājumu risināt tā, kā tas ir zviedriem, bet tad šādu pieeju varam iestrādāt tikai līdz ar jaunām vēlēšanām, iekomponējot šo principu jaunajā vēlēšanu likumdošanā. Ko es ar to domāju? Zviedriem praktiski tie deputāti, kuri ir praktizējušies Zviedrijas parlamentā, zina, ka tur ir deputātu vietnieku institūts. Ja kādu no deputātiem ievēlē par ministru, viņam absolūti nav nekāda riska, jo viņa vietā stājas vietnieks, kas sarakstā automātiski ir tūdaļ aiz viņa. Un vēlētāji par to zina, jo tās ir sarakstu vēlēšanas. Zviedrijā nav individuālās, bet gan ir sarakstu, partijas sarakstu vēlēšanas. Turpretī mums ir individuālās vēlēšanas. Un tad, kad šo deputātu, kas ir kļuvis par ministru vai par premjerministru, no šā amata atceļ, tad viņš ne ar ko neriskē, jo viņš automātiski atgūst savu deputāta posteni, bet viņa vietnieks–palīgs atkal kļūst par vietnieku–palīgu.

Es esmu pilnīgi viennozīmīgi par šo principu, ka deputātam vajag ļaut kļūt par ministru, jo viņš var būt gudrs cilvēks un tieši tāds, kāds ir vajadzīgs šajā ministra postenī. Taču tādā gadījumā viņam ir jānoņem šis riska loks. Jūs jau zināt, kā tas ir valdībā– šodien viņš ir ministrs, bet jau rīt viņu parlaments izbalso ārā vai arī partijas savstarpēji vienojas un nomaina portfeļus. Tāpēc, iekams mēs neesam ieviesuši šo vietnieka principu– bet bez jaunām vēlēšanām mēs to nevaram izdarīt, jo es nevaru nominēt sev vietnieku,– tas būs pretrunā ar jebkuriem vēlēšanu principiem, jo nebūs vēlētāju akcepta šādam institūtam. Tā ka, es domāju, mēs varēsim pāriet uz šādu modeli tikai sakarā ar jaunām vēlēšanām. Ja jūs esat apmierināti ar manu garlaicīgo referātu, tad man tas ir aptuveni viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Te apmēram šie mezglu punkti bija, kas ir mūsu Kārtības rullī, tas ir, deputāta statuss, spīkers, darba organizācija, plenārsēžu kārtība parlamentā, likumdošanas process un attiecīgi viss, kas saistīts ar valdības un parlamenta attiecībām. Varbūt tad sakarā ar šādiem grupējumiem mēs varam turpmāk arī apspriest un uzdot jautājumus.

Lūdzu, deputāt Caune!

I.Caune: Bojāra kungs! Es jums iesniedzu savus priekšlikumus, tie jums bija pazuduši, es tos jums iesniedzu otrreiz...

J.Bojārs: Mēs visu, ko varējām, iestrādājām...

I.Caune: Es atvainojos, bet es lūdzu mani nepārtraukt. Es redzu, ka šeit daudz kas nav iestrādāts, un man nav arī nekādas informācijas, vai tas ir noraidīts vai tamlīdzīgi, taču šeit ir ļoti daudz tādu punktu, kuri nav reāli īstenojami. Kaut vai, piemēram, 41.pants: “Ja rodas apdraudējums deputāta personai, viņa ģimenes locekļiem un mantai, valsts garantē šo drošību.” Kā to var garantēt? Vai ar pieliktu milici pie katra deputāta, ja? “Komisijas priekšsēdētājs nodrošina komisijas pieņemto lēmumu izpildi...”

J.Bojārs: Paga, paga... Atļaujiet man vispirms uz vienu jautājumu atbildēt.

I.Caune: Nē, es varbūt uzdošu visus jautājumus kopā...

J.Bojārs: Jūs saprotiet, tad man iznāks atbildēt... Es atbildēšu uz pirmo.

I.Caune: Nē, es jums gribu uzdot kopīgu jautājumu, kā jūs vērtējat šos iestrādātos...

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, lai deputāts Caune uzdod, kā viņš uzskata par pareizāku, un jūs tad atbildēsit.

I.Caune: Jā. Un, ko jūs varēsit, to atbildēsit, jo es pašreiz arī negaidu atbildi uz visiem jautājumiem, jo tas būs otrajā lasījumā, bet tikai runāju par to, ka šeit ir iestrādāti daudzi tādi punkti, kuri nav īstenojami. Piemēram, jūs iestrādājāt normu, ka sēdes vadītājs dod signālu ar āmura piesitienu. Taču mēs ļoti labi strādājam jau gadu bez šā āmura piesitiena, tikai ar skaņu signālu. Jūs arī vienā punktā rakstāt, ka plenārsēdes darba kārtība ir jādod divas nedēļas iepriekš. Tas praktiski nav iespējams! Kancelejā deputātiem kārtējās plenārsēdes materiālus izsniedz trīs dienas iepriekš. Kas tad tas ir – trīs dienas: rīt, sestdien, svētdien, kad visi deputāti ir projām… Kam tad izsniegs šos materiālus? Un tādu nepilnību ir daudz, kuras jūs it kā neesat ņēmuši vērā un šeit iestrādājuši. Kā jūs to vērtējat?

J.Bojārs: Jā, tagad pēc kārtas. “Ja rodas apdraudējums…” Atvainojiet, mūsu Augstākās padomes vadību apsargā. Mūsu valdību apsargā individuāli. Pat vairākus mūsu valdības padomniekus apsargā individuāli. Lūk, jums atbilde uz šo jautājumu. Es domāju tā– ja tiešām kādam deputātam viņa principiālās uzstāšanās dēļ rodas apdraudējums, tad valdības un valsts pienākums ir viņu apsargāt. Kā jūs domājat– no kā? Ja kāds piedraudēs un pateiks: rīt es viņu nošaušu! Vai tad tiešām mēs varam to pieļaut? Tas ir elementāri. Jūs saprotat, Amerikā svarīgos procesos apsargā arī lieciniekus, viņus ilgstoši apsargā arī pēc procesa, apsargā prezidentus pat daudzus gadus pēc tam, kad viņi jau ir projām no prezidenta posteņa. Es domāju, ka šāda minimāla aizsardzība ir vajadzīga ne jau visiem deputātiem, bet tiem, kuru dzīvībai ir radušās briesmas. Tas ir valsts pienākums.

Nākamais. Āmura skaņas signāls. Uz to, lūdzu, atvainojiet– mani piespieda Eglāja kungs un Rikarda kungs. Viņi teica, ka Rietumu parlamentos visur rīkojas ar āmuriem: Zviedrijā ir pat 200 gadu vecs āmurs ar perlamutra inkrustāciju. Tas viss izskatās ļoti skaisti, bet tas ir tāds jautājums… Ja jūs nobalsosit– “Nē, nevajag āmuru!” –, tad arī nevajag šo āmuru. Man personīgi tas pīkstiens liekas pat nemelodisks, bet, saprotiet, ir vēl viens moments. Āmuram ir ļoti liels respekts, to lieto visās sapulcēs pasaulē. Ja spīkers kārtīgi ar to uzdod (viņam priekšā ir tāda plāksne, pa kuru viņš uzsit), tad zālē uzreiz visas pļāpāšanas pārtrūkst. Arī pie mums deputāti regulāri pļāpā, es pats arī… Un disciplīnu ir grūti ieviest. Taču tas ir jautājums, par kuru var viegli nobalsot.

Otrais. Par darba kārtību– “…jāizziņo divas nedēļas iepriekš”. Mēs tomēr gribam, lai mūsu parlamentā būtu kāda noteikta, stingra kārtība, lai mēs iepriekš zinātu jautājumus, par kuriem spriedīsim, kā tas ir demokrātiskos parlamentos, lai mēs varētu sagatavoties, savākt materiālus, datus. Mēs daudzus likumprojektus saņemam tikai iepriekšējā vai tajā pašā dienā, kad tos apspriežam. Vai tad tā ir kvalitatīva likumu pieņemšana? Ir jābūt kaut kādam laika limitam un laika rezervei, kurā deputāti varētu sagatavoties jautājumu izspriešanai, un tad pēc tam vai nu priekšsēdētājs, vai arī likumprojekta referents var pateikt– atvainojiet, jums taču pietiekami agri tas tika izsniegts! Kāpēc jūs paši neesat iepazinušies?

Tālāk. “Materiāli jāizdala trīs dienas iepriekš...” Kam jāizdala? Atvainojiet, tā ir katra deputāta problēma! Mēs varam šeit ieviest tādu normu, ka principā vajadzētu vismaz trīs dienas iepriekš katram mums šo papīrīti iedot, lai mēs to varētu izstudēt, taču mēs tos saņemam kaudzēm– un bieži vien tajā dienā, kad tie ir jāapspriež. Lai gan vienmēr tā būs, bet kaut kādai normai tomēr vajadzētu būt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kostin!

V.Kostins: */Cienījamo priekšsēdētāj! Atļaujiet man kolēģim Bojāram uzdot divus nelielus jautājumus. Pirmais jautājums. 5.pantā jūs pieskaraties formulējumam “jebkuram karavīram”. Lielākajā daļā valstu, tajā skaitā arī demokrātiskajās, kara vai valsts dienests dalās aktīvajā valsts dienestā un rezerves dienestā. Vai jūs šeit domājat kā vienus, tā otrus, tajā skaitā arī tos, kas ir rezervē? Un kāpēc jūs atsevišķi izdalāt “tajā skaitā arī iekšējā dienestā”? Bet ne tajā skaitā, piemēram, valsts drošības dienestā vai valsts drošības komitejas dienestā./

J.Bojārs: */Tie taču visi ir karavīri. Labi. Vai jums ir tulkojums? Ieslēdziet, lūdzu!/ Jā, esot jāatbild latviski…

Priekšsēdētājs: Ir, ir! Bojāra kungs, ir tulkojums.

J.Bojārs: */Vakar pārmeta, ka tā nav labi. Ir valsts valoda./

V.Kostins: */Kā jums ērtāk, tā atbildiet./

J.Bojārs: Jūs varbūt mani atvainosit, bet es šoreiz atbildēšu krieviski. Redziet, atkal… (Smejas.) Profesors Freimanis iebilst. Labi, ja jau pieprasa…

V.Kostins: */Kolēģi Bojār, jautājumu uzdevu es, bet ne Freimanis./

Priekšsēdētājs: Deputāt Bojār, nav taču jātaisa šeit problēmas! Deputāt Bojār, viss taču ir kārtībā, lūdzu, runājiet!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es gribēju atbildēt krieviski, bet mani apspiež, atvainojiet! Cienījamie deputāti, nevienā pasaules parlamentā es neesmu redzējis militārpersonas. Tas ir tā, ka PSRS Augstākajā padomē sēž vesela armija ģenerāļu. Es nevienā parlamentā neesmu redzējis, ka būtu tā, kā tas ir PSRS Augstākajā padomē, kad “sit cauri” likumprojektus. Atnāk trīs ģenerāļi– viens no KGB, viens no MVD un viens no armijas. Sēž manā komisijā “čukči” un trīs ģenerāļi, kas, protams, “spiež”, un jūs zināt, kāds rezultāts tad ir. Jebkuros demo­krātisku valstu parlamentos kārtība ir šāda: ja militārpersona grib kļūt par deputātu, jūs atvainojiet, neviens to nespiež. Ja tā grib kļūt par deputātu, tad tai ir jāstrādā kā deputātam, nevis kā militārpersonai.
Un, ja armija vai militārais formējums ir ar mieru, tad to pēc šā termiņa izbeigšanās var ņemt atpakaļ; tā ir armijas iekšējā darīšana, tā ir šīs militārpersonas tiesību garantija. Jūs saprotiet– tas, ka militārpersona atrodas šeit kā militārpersona, ja policija atrodas šeit kā policija, ja Valsts drošības komiteja atrodas šeit kā drošības komiteja, tad tas ir milzīgs spēka spiediens uz jebkuru parlamentu, tāpēc nekur pasaulē to nepieļauj. Tas ir viss, ko es šajā sakarā varu atbildēt. Es neredzu šeit nekādu… Jūs saprotiet– arī armijā ir latvieši, arī drošības komitejā ir latvieši, arī policijā jeb milicijā ir latvieši, poļi un citi, bet mums ir jāvienojas par vienu principu– par pašu galveno. Faktiski to varējām svītrot laukā. Ja mums ir ielikts iekšā varas sadales princips, tad ar to ir diezgan, ka katram deputātam jābūt pastāvīgā darbā Augstākajā padomē. Ar to pilnīgi pietiek! Pensionārs nav militārpersona. Kā pensionārs var būt militārpersona? Viņš nav militārpersona! */Lūk, jums mana atbilde, ja jūs to sapratāt. Ja ne, es jums krievu valodā atbildēšu atsevišķi./

V.Kostins: */Labi. Un otrais jautājums par 12.pantu, kur jūs nosakāt, ka deputāts ar padomdevēja tiesībām var piedalīties to vietējo padomju darbā, kuru teritorijā atrodas viņa vēlēšanu apgabals. Augstākās padomes deputātu vidū ir zināms skaits rajonu un pilsētu padomju deputātu. Tādēļ, kā var.../

J.Bojārs: */Tas neattiecas uz to. Viss./ Doma, cienījamie kolēģi, ir par to, ka iepriekšējā Augstākajā padomē mēs ielikām principu, saskaņā ar kuru deputāts bija tiesīgs strādāt divās padomēs; teiksim, ja es esmu ievēlēts republikas Augstākajā padomē, tad es varētu likumtiesīgi piedalīties arī Dobeles rajona vai Siguldas vietējās padomes sēdē. Taču patiesībā tas nav pareizi. No Siguldas mani ir ievēlējuši Latvijas Republikas Augstākajā padomē, bet nav ievēlējuši Siguldas vietējā padomē. Tāpēc man nedrīkst dot pilnas deputāta tiesības vietējā padomē, jo es varu tur nosvērt lietu par labu savam jautājuma risinājumam. Lūk, tāda būtu atbilde. Tātad tas, ka dažiem ir papildu mandāts vai divi mandāti, pilnīgi nesaskan ar šo reglamentu. Viņam ir vēl viens mandāts, un viņš sāk strādāt saskaņā ar šo mandātu.

V.Kostins: */Labi. Kolēģi Bojār! Kāpēc jūs, piemēram, rakstāt, ka tad, kad man nav iespējams piedalīties sēdē, man obligāti jāpaziņo tikai komisijas priekšsēdētājam vai sekretāram. Kāpēc mēs, likumīgi apstiprinot frakcijas, nedodam tiesības ziņot savas frakcijas vadītājam, ja es nevaru ierasties uz plenārsēdi?/

J.Bojārs: Es gribētu teikt tā– mums diemžēl vēl nav daudzpartiju parlamenta un nav arī kārtīgas frakcijas. Mums ir divas frakcijas, kas patiesībā nav frakcijas. Tās ir apvienības. Jūsu frakcijā, atvainojiet, ir ļoti dažādu politisko plūsmu pārstāvji, un arī mūsu frakcijā ir ļoti dažādu uzskatu cilvēki. Frakciju darbs mums nav organizēts tā, kā tas ir organizēts daudzpartiju parlamentos Rietumos. Jūs mani atvainojiet– kura ir mūsu darbavieta? Mūsu darbavieta ir Augstākajā padomē un pirmām kārtām savā pastāvīgajā komisijā, kur tiek aizpildīta mūsu darba apmeklējuma lapa. To nevar darīt frakcijā. Tas nav pareizi. Mūsu darbavieta nav frakcija. Frakcija ir politiska apvienība, bet ne visa parlamenta struktūra. Kāpēc tur vajadzētu reģistrēt mūsu darbu? Es apšaubu šādu pieeju. Ja jūs nobalsosit par to, es balsošu pretī. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt.

V.Kostins: */Es pavisam nesaprotu. Vai mums tagad nav frakciju? Ir apvienības?/

J.Bojārs: */Saprotiet, mēs strādājam parlamentā, nevis frakcijās. Parlamentā! Pirmām kārtām mēs pastāvīgi strādājam savās komisijās, tur arī atzīmējamies. Apmeklējumu lapas tur tiek kārtotas./

V.Kostins: */To es labi saprotu, bet jums bija frāze, ka mums frakciju nav, ir kaut kādas apvienības. Kas tās par apvienībām?/

J.Bojārs: */Mums nav frakciju tajā organizētības pakāpē kā attīstītajās buržuāziskajās demokrātijās ar daudzpartiju sistēmu. Mums ir divas konfrontējošas deputātu grupas, kas sastāv no dažādām partijām, bet tās nav klasiskās frakcijas, atvainojiet mani./

V.Kostins: */Neko nesaprotu./

J.Bojārs: Tas ir viss, ko es gribēju sacīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Krūmiņ!

Ģ.Krūmiņš: Man būtu tāds ierosinājums– vajag kardināli mainīt mūsu darba stilu šā jautājuma apmierināšanā. Pirms pusotra mēneša es ierosināju Prezidijā atvēlēt atsevišķu dienu šā jautājuma izskatīšanai, un tagad mēs esam atraduši iespēju tam veltīt pusi dienas... Kārtības rullis sastāv no 328 pantiem. Mēs esam sākuši debatēt par koncepcijām krustām šķērsām un no šā laika jau esam notērējuši vairāk par trešo daļu. Bez tam es uzskatu, ka mēs neesam pavirzījušies ne soli tālāk. Turklāt mēs piespiedām Bojāra kungu lasīt tādu kā populārzinātnisku lekciju par tiem jautājumiem, kurus vairums zina. Tāpēc es ierosinu tālāk apskatīt pa pantiem. Ja pantā ir kāda konceptuāla nostādne, tad to vajag izdebatēt, nobalsot par šo pantu un tad skatīt tālāk. Normāli strādājot visu dienu, mēs varam pieņemt ne vairāk par 30 pantiem, tā tas ir ar jebkuru likumprojektu. Tad mēs varētu pavilkt svītru un nobalsot, ka šie pirmie 30 vai 20 panti, cik nu mēs izskatīsim pirmajā lasījumā, ir pieņemti. Un tad varētu meklēt dienu, kad mēs varēsim šo darbu turpināt. Ja mēs tagad debatēsim visu dienu un vakarā nebūs nekāda rezultāta, tad mēs nebūsim padarījuši neko.

Priekšsēdētājs: Tas gan ir pretrunā ar mūsu kārtību, jo mums tomēr ir jāredz likumprojekts kopumā un tas jāapspriež. Arī debatēt un uzdot jautājumus tiesības ir visiem deputātiem. Ja jums ir vēlēšanās runāt par atsevišķiem pantiem, tad mums ir speciāli jābalso, ka šo likumu neapspriežam parastajā kārtībā, bet būtībā apspriežam tikai pa pantiem un uzskatām, ka likums ir pieņemts.

Lūdzu, deputāt Bērz!

A.Bērzs: Es vispirms replikas veidā gribu izteikties sakarā ar Kostina kunga uzdotajiem jautājumiem un Bojāra kunga atbildi. Es pilnā mērā atbalstu Bojāra kunga ideju par to, ka militārpersonas nevar darboties parlamentā, tām ir jāpārtrauc sava militārpersonas darbība. Man tikai kļuva ļoti dīvaini, kad Bojāra kungs teica, ka tas attiecas arī uz milicijas darbiniekiem, kas būtu skaidri saprotams, ja tie ir iekšlietu dienesta darbinieki, taču viņš runāja arī par Valsts drošības komitejas darbiniekiem, un es nesapratu– kāpēc, jo tie tomēr tajā pantā nav minēti. Tas nu tā. Vai to pierakstīsim, ja?

Man ir vēl tāds jautājums: kā komisija vai darba grupa vērtē un kāda ir tās attieksme pret Latvijas Saeimā praktizēto balsošanu par pārejas formulu?

J.Bojārs: Atvainojiet, es nesadzirdēju pēdējo vārdu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Par Saeimā praktizēto procedūru– balsošanu par pārejas formulu...

J.Bojārs: Ziniet, man šeit ir Kārtības rullis, atrodiet šo normu. Es jums iedošu Saeimas Kārtības rulli. Ja jūs atradīsit šo normu, tad es esmu ar mieru to šodien apspriest.

A.Bērzs: Es jums teicu– par procedūrā praktizēto... Tas Saeimas Kārtības rullī nav, bet Saeimas procedūrā to lietojam, kad puse no jautājumiem noslēdzas ar balsošanu par pārejas formulējumu. Es gribētu zināt, kā tas bija un kāpēc mums tas tā nav? Varbūt tas ir labi?

J.Bojārs: Mēs šādus pārejas formulas variantus neatradām nevienā modernā reglamentā, tāpēc mums to nav. Ja jūs uzskatāt, ka mēs to varam iestrādāt un ka tas praktiski darbosies, tad uzrakstiet, un, ja Augstais nams par to nobalsos, tad...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Godājamais Bojāra kungs! Es esmu spīkerisma idejas aizstāvis un, protams, balsošu par šo ideju. Tomēr es gribētu, lai jūs kā parlamenta ierindas loceklis pateiktu, kā tanī momentā, kad mēs šo Kārtības rulli pieņemsim, mēs praktiski no mūsu 201 cilvēka pulka izveidosim šo “virsotni”, jo tas būs sāpīgs process. Vai par to ir padomāts?

J.Bojārs: Par to jādomā parlamentam. Mūsu parlamentā ir jau esošās vadošās personas. Mums ir parlamenta vadība. Acīmredzot priekšsēdētāja funkcijas– ja mums nebūs priekšsēdētāja, būs prezidents vai kas cits, jo nekādu citu priekšlikumu nav,– netiek aizstātas vai aizskartas, tātad atliek šāds jautājums: vai nu mēs... Varētu būt arī šāds risinājums: vai nu mēs automātiski pārvēršam divus vietniekus par spīkeriem tādā pašā secībā, kādā viņi ir, vai mēs... Viens otrs jau purina galvu. ... Vai mēs organizējam balsošanu, kurš ir pirmais spīkers un kurš ir otrais spīkers. Tas viss notiks tā, kā jūs izlemsit. Es atbildu par principu, par projektu. Ja ideja ir nepareiza, apstrīdiet to un nobalsojiet pret, un mēs visi kopējiem spēkiem izanalizēsim jūsu priekšlikumu. Taču kaut kādai kārtībai un spēles noteikumiem jābūt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zaļetajevam!

S.Zaļetajevs: */Ar priekšsēdētāja atļauju man ir divi jautājumi un viens priekšlikums. Pirmais jautājums. Kā jūs skatāties uz sesijas garumu? Varbūt sākumā vajadzētu noteikt to jautājumu loku, kas sesijā jāizskata, un likumprojektu sarakstu, un tad, kad visi šie likumprojekti izskatīti, sesija beidzas. Tādā veidā noteikt sesijas ilgumu, nevis laiku no Lieldienām līdz Līgo. Varētu izskatīt arī jautājumu, ārpus rindas, ja kas jāizlemj operatīvi. Taču, lai tos izskatītu, jāpieņem lēmums ar zināmu kvalificētu balsu vairākumu. Tādā veidā būs kārtība un visi deputāti zinās, ka šai sesijai ir pieņemts reglaments un, kamēr tas viss nebūs izskatīts, nekādu brīvdienu nebūs. Tad viņi strādās pēc reglamenta un nesarīkos brīžiem nelielu tirgu./

J.Bojārs: Atbilde cienījamajam Zaļetajeva kungam. Viņš labi saprot latviski, tāpēc varu atbildēt latviski. Pirmkārt. Ja mēs strādāsim ar likumprojektiem bez brīvdienām, tad zināmā mērā tiks pārkāptas darba tiesības, kas nebūtu visai pareizi.

Otrkārt. Jebkurā pasaules valstī parlaments sāk un beidz darbu tomēr noteiktā laikā, pie tam Zviedrijā parlaments, respektīvi, Rigs­dags, sāk darbu ar milzīgi lielām svinībām. Karalis tur atbrauc ar karieti, tur, tieši Rigsdagā, ir koncerts. Es uzskatu, ka tas ir ļoti skaisti un jauki, arī darbs tiek reglamentēts, “no” un “līdz”. Katrs deputāts zina, kad viņam jāsāk darbs, un katrs deputāts zina, kad viņš to beigs.

Darba trūkums mums pagaidām nekad nav bijis, un acīmredzot tuvākajā laikā par to sūdzēties nenāksies, ka sēdēsim šeit dīkā, jo būsim labi organizējuši šo darbu, tā ka es aizstāvu tādu reglamentētu pieeju, kāda mums ir,– ar noteiktiem darba ietvariem. Turklāt es stingri iestājos par to, lai mēs strādātu visu dienu. Mēs bieži vien ap pusdienas laiku sakām: ahā, mēs tos likumprojektus, kas mums šodien bija ieplānoti, esam izskatījuši, tad ejam mājās. Kaut gan mums jau pirms pusgada ir sadalīti darbam daudzi likumprojekti, un tie guļ, kā gulējuši, man tur galdā, bet mēs mierīgi ap pusdienlaiku aizejam uz mājām, kaut gan mums darba ir ļoti daudz.

Acīmredzot vajag plānot tādu elastīgu dienas darba kārtību, lai tomēr virzītu uz priekšu visu to, kas mums ir, bet par to, lai vajadzīgās personas– eksperti un visi pārējie ziņotāji– būtu uz vietas,– par to ir jārūpējas spīkeru institūtam. Tā ir viņu atbildības sfēra.

S.Zaļetajevs: */Otrais jautājums ir šāds. Kas pieņem lēmumu par to, ka ir noticis reglamenta pārkāpums? Kādas sekas ir reglamenta pārkāpumam?/

J.Bojārs: Ja jūs uzmanīgāk apskatīsities spīkera tiesības, tad tur viena daļa no normām ir veltītas reglamenta pārkāpumu konstatācijai. Tas ir spīkera pienākums un galvenais uzdevums– nodrošināt zālē kārtību, arī rūpēties par deputātu disciplīnu zālē. Tātad deputātu disciplīnas pārkāpumus zālē fiksē spīkers, bet šos deputātu disciplīnas pārkāpumus tikpat labi var konstatēt arī paši deputāti un cits citam aizrādīt vai griezties Mandātu un deputātu ētikas komisijā sakarā ar šiem jautājumiem, kā tas jau agrāk ir noticis. Pēdējā nodaļā ir minēti arī šie sodi, aizrādījumi, kas ļoti daudziem nepatika jau pirmajā lasījumā, kad apspriedām pašu pirmo un otro variantu.

S.Zaļetajevs: */Jautājuma otrā daļa. Kādas sekas ir reglamenta pārkāpumam? Teiksim, likums pieņemts ar reglamenta pārkāpumiem, bet nekas nenotiek, likums darbojas. Kāds ir jūsu viedoklis?/

J.Bojārs: Jūs paskatieties uzmanīgāk, mums tur ir šāda norma. Es gan tagad nevaru nosaukt pantu– “…ja likums ir pieņemts ar rupjiem reglamenta pārkāpumiem vai arī ir notikusi rupja juridiska kļūda”. Saprotiet, mēs nevaram izslēgt gadījumu, ka izstrādes gaitā likumprojekta izstrādātāji pieļauj juridisku kļūdu un mēs to likumprojektu pieņemam, bet pēc tam plēšam matus– ak, Dievs, bet tas taču nav saskaņots ar Kriminālkodeksu, tur ir pateikts pilnīgi pretējais! Tātad nedrīkstam izslēgt iespēju, ka mēs, kaut ko piemirsuši, varam pieļaut rupju kļūdu, juridisku kļūdu.

S.Zaļetajevs: */Tiešs reglamenta pārkāpums. Mums tas nekur nav nofiksēts. Es uzskatu, ka principā šajā reglamentā vajadzīga vismaz kāda nodaļa, kurā vairāk vai mazāk stingri būtu noteikts, kas konstatē reglamenta pārkāpumu. Jūs to nododat spīkera noteikšanai, taču tas, manuprāt, ir varas dalīšanas principa pārkāpums. Tad droši vien pats spīkers būs visintensīvākais reglamenta pārkāpējs, un viņam būs grūti konstatēt pašu pārkāpuma faktu. Tas, manuprāt, būs loģiski pretrunīgi. Jābūt kādam neatkarīgam soģim, kas noteiks, vai ir bijis pārkāpums un tieši kas pārkāpj reglamentu./

J.Bojārs: Atvainojiet, bet tas ir Mandātu un deputātu ētikas komisijas uzdevums, tātad tā ir samērā neatkarīga institūcija, kas var konstatēt arī reglamenta pārkāpumus. Tomēr es jums negribu piekrist vienā ziņā, jo uzskatu, ka par spīkeru var būt tikai kristāltīrs cilvēks, respektīvi, godīgs cilvēks, kuram mēs visi simtprocentīgi uzticamies, ka viņš nemanipulēs ar zāli. Un tas mums šeit ir ielikts iekšā, kādi ir spīkera personības kritēriji. Izlasiet to uzmanīgi! Es uzskatu, ka mēs par spīkeru vienkārši nevaram likt tādu cilvēku, kura personīgie dotumi neatbilst šim amatam.

S.Zaļetajevs: */Man ir priekšlikums, kaut gan tas zināmā mērā jau atkārtojas, Škapars to jau formulēja. Es iesaku jums atlasīt tos priekšlikumus, par kuriem mums tagad būs jābalso, lai likumprojekts tiktu pieņemts pirmajā lasījumā.

Tad man pavisam konkrēts priekšlikums. Pieņemt, lai mūsu reglaments sastāvētu no šīm nodaļām, man liekas, ka to ir 19. Es, protams, gribu ierosināt vēl nodaļu, kurā būtu aprakstīta reglamenta pārkāpuma noteikšanas procedūra, noteikta atbildība par reglamenta pārkāpšanu. Jūsu atbilde mani neapmierina. Šī papildinājuma, es uzskatu, pilnīgi pietiktu, lai likumprojekts izietu pirmo lasījumu, bet turpmāk pie nodaļām jūs varētu pastrādāt principiālāk. Jo šis ir tik liels likumprojekts, kurā ir daudz atsevišķu jautājumu, un mēs, protams, ne vienā, ne divās, ne desmit dienās tā nenonāksim līdz beigām./

J.Bojārs: Mums jau bija viens priekšlikums, kā pie šā likumprojekta strādāt tālāk, taču vispirms jāizlemj, kurai pieejai būs prioritāte.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Simson!

P.Simsons: Doktor Bojār, man ir daži principiāla rakstura jautājumi attiecībā uz sadaļu par deputāta darba disciplīnu. Vai es esmu pareizi sapratis, ka piedalīšanās Augstākās padomes darbā ir tikai piedalīšanās plenārsēdēs vai arī citu tās institūciju sēdēs? Šeit tas izriet no 310.panta.

J.Bojārs: Jā, es nevaru noliegt, ka jūsu jautājumam, respektīvi, pretenzijai, ir zināma taisnība. Pie šā darba varētu piederēt arī komandējumi, tikšanās ar vēlētājiem, bet tas tomēr nav darbs Augstākajā padomē, tas nav pats likumdošanas darbs.

P.Simsons: Paldies. Un nākamais jautājums.

J.Bojārs: Atvainojiet, ja jums ir kāds labs precizējums, es labprāt to redzētu rakstveidā, un mēs varētu par to nobalsot; tas būtu ļoti labi. Jo es saprotu, ka tur ir diezgan racionāla ideja.

P.Simsons: Tas būs atkarīgs no jūsu atbildēm uz maniem jautājumiem.

Tālāk. Vai es esmu pareizi sapratis, ka deputāta pienākumu pildīšana, kuru man var atļaut tikai Augstākās padomes priekšsēdētājs, Prezidijs un komisijas priekšsēdētājs, tiek uzskatīta par attaisnojošu iemeslu, lai nepiedalītos Augstākās padomes darbā? Vai man bez kādas augstākas priekšniecības atļaujas nav tiesību pildīt savus deputāta pienākumus? Ja es to daru uz savu roku, vai tad tas nav attaisnots iemesls, lai nepiedalītos sēdē?

J.Bojārs: Es tomēr domāju, ka zināmai darba disciplīnai būtu jābūt, mēs taču neierosinām neko tādu, ka deputātam būtu jābūt absolūti visās sēdēs, jo citādi viņu smagi sodīs. Mums šis kritērijs, šī pārejas robeža ir– tie ir 50 procenti no visām komisiju darba dienām un no plenārsēdēm. Tādējādi tādas sīkas sankcijas nav vajadzīgas, bet kaut kādam principam jābūt, ja, piemēram, deputāts ilgstoši brauc prom no parlamenta. Vecajā Saeimas kārtības rullī bija, ja nemaldos, atvēlēta nedēļa vai 10 dienas. Ja uz nedēļu brauc projām, tad…

P.Simsons: Jā. Un vēl nākamais jautājums. Tātad var izbraukt ne ilgāk par vienu nedēļu? Taču ir jautājums– uz kurieni izbraukt? Uz savu vēlēšanu apgabalu, uz ārzemēm, uz atpūtas namu? Vai šeit tās visas lietas ir liekamas kopā?

J.Bojārs: Es domāju tā– ja es personīgi kavēju plenārsēdi, tad tas plenārsēdei ir pilnīgi vienalga, uz kurieni es esmu aizbraucis,– manis nav plenārsēdē, es nebalsoju; ja es neesmu aizgājis uz komisiju, tad es to darbu tajā komisijā tik un tā neizdaru, un kolēģiem ir vienalga, vai es tajā laikā esmu Amerikā vai savā vēlēšanu apgabalā. Principā nekas nemainās. Kaut gan, atvainojiet, es arī Amerikā varu darīt svētīgu darbu vai vienkārši atpūsties. Tāpat ir arī ar vēlēšanu apgabalu– es tur varu gan aizbraukt, bet patiesībā doties uz medībām, tā ka te var būt dažādi varianti. Tāpēc es domāju, ka būtībā svarīgi ir tas, ka es nestrādāju šeit– savā komisijā vai plenārsēdē.

P.Simsons: Un pēdējais jautājums– vai jūs uzskatāt, ka šo prombūtni vajadzētu reglamentēt tikai ar ierašanās biežumu, kā tas ir 113.pantā, bet varbūt varētu arī ar kopējo klātbūtnes laiku?

J.Bojārs: Es gan nezinu, vai mums ir vajadzīgs tik ļoti sīks reglamentējums. Man liekas, ka tik sīku nevajadzētu; mūs jau neviens par vienu vai par divām dienām pie kāķa nevelk.

P.Simsons: Tādā gadījumā– paldies. Es uzskatu, ka man ir jāpiesakās debatēs par šiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Man ir jautājumi par diviem konkrētiem pantiem, vispirms par 285.pantu. Šajā pantā ir skaidri un gaiši rakstīts, ka pēc Augstākās padomes priekšsēdētāja, komisiju priekšsēdētāju vai arī ne mazāk kā vienas piektdaļas deputātu ierosinājuma deputāti jebkurā laikā var noklausīties Ministru padomes priekšsēdētāja vai jebkura cita valdības locekļa pārskatu vai arī informāciju par atsevišķiem viņu darbības jautājumiem. Un mans jautājums ir tieši tāds: vai arī jūs uzskatāt, ka Augstākā padome tika kritizēta pamatoti, it sevišķi pēc tam, kad tā bija aizskārusi Ekonomikas ministriju, kad ekonomikas ministrs tika izsaukts uz noklausīšanos? Tad teica, ka, lūk, Augstākās padomes deputāti esot rīkojušies neētiski, un tika sacelta visa tā propagandas kņada. Vai pēc visa tā šis pants paliks tieši šādā redakcijā, vai arī jūs to mainīsit?

J.Bojārs: Cienījamais Grūbes kungs, es uzskatu, ka tā kņada, respektīvi, valdības reakcija, bija vienkārši nekorekta no valdības puses. Jo tādā gadījumā beigu beigās iznāk, ka valdība nezina, kurš kuru vada– vai Augstākā padome vada valdību vai tas notiek otrādi. Mēs zinām, ka jau no paša sākuma valdība cīnījās gan par savu suverenitāti, gan par savu darbības autonomiju un tā tālāk. Jūs atvainojiet, taču tas viss ir boļševistiskās varas pārmantojums. Toreiz tā bija Centrālā komiteja, kas visu izlēma, bet valdība un Augstākā padome vispār bija piedēklis, kas nevienam nebija vajadzīgs.

Valdībā joprojām sēž vismaz puse no tiem, kuri tur bija agrākajos laikos, kuri zināja, ka naudas maiss ir viņiem, ka viss ir viņiem; CK tagad izzuda, bet viņi negrib ņemt galvā, ko demokrātiskā valstī nozīmē Augstākā padome jeb parlaments. Es uzskatu, ka mums šī 285.panta norma ir pat pārāk mīksta attiecībā uz valdību, jo komanda, kas bija Zviedrijā, redzēja, ka Zviedrijā viens deputāts var izsaukt ministru. Es domāju, ka arī mums pēc šā reglamenta ieviešanas būtu jāpārskata valdības uzstāšanās un tās kritikas principi. Zviedrijas parlamentā ir divas mazas tribīnītes– vienā ir ministrs, kurš ir izsaukts, lai atskaitītos, bet otrā– deputāts, kurš viņu pratina. Turpretī mums, redziet, ir tā: te, augstā tribīnē, ir ministrs, bet jūs, šie mazie deputātiņi, tur apakšā kaut ko čivināt, turklāt te ir viens, divi, trīs mikrofoni, bet tur ir viens, no kura parasti slikti dzird. Bet šeit deputāts ar ministru ir viens pret vienu. Es šādu kārtību uzskatu par daudz pareizāku. Ja deputātiem ir jautājumi, valdībai ir jāatbild uz šiem jautājumiem. Protams, tagad mēs 285.pantā ierakstām tādu normu, kas nav sevišķi barga pret valdību.

G.Grūbe: Jā, bet tad man nav skaidrs, kāda tad ir televīzijas nostāja, ja tā ir Augstākās padomes institūcija? Tā intensīvi strādā pret deputātiem.

J.Bojārs: Es esmu kategoriski pret to, ka viens ministrs var stīvēties ar visu Augstāko padomi, vilkt virvi pāri pār Ministru padomes priekšsēdētāja galvu un staipīt to... tas ir visaugstākajā mērā nekorekti; jebkurā valstī ministru par to būtu atbrīvojuši no amata. Jūs zināt, cik Zviedrijā ministri ir modri! Viņi tur stāv parlamenta priekšā. Ja viņiem, it sevišķi galvenajiem ministriem, tur pārmetīs vismazāko nekorektumu, tad ir skaidrs, ka viņiem tūlīt jāiet prom no darba, bet nevis tā, kā mums te bija, ka atsevišķi ministri parāda pilnīgu nekompetenci. Viņš te uznāk tribīnē un nodarbojas ar propagandu. Turpretī, kā jūs redzējāt, labs piemērs bija mūsu sakaru ministrs, kas, protams, visaugstākajā mērā bija kompetents cilvēks.

G.Grūbe: Paldies. Un tagad vēl otrs jautājums– par 296.pantu. Šeit ir rakstīts, ka valsts institūciju vadītāji un citas amatpersonas par nepareizas informācijas sniegšanu Augstākajai padomei un tās institūcijām, kā arī par informācijas slēpšanu ir atbildīgas Augstākajai padomei. Mūsu komisija, kas vairāk vai mazāk pārbaudīja lauku saimniecību jautājumus un arī valdības darbību, nonāca pie pilnīga secinājuma, ka Augstākā padome vairākkārt tikusi dezinformēta vai arī informācija vispār tikusi slēpta. Tātad man ir jautājums: ko nozīmē šis 296.pants– “ir atbildīgi Augstākajai padomei”?

J.Bojārs: Tā nozīme ir ļoti skaidra. Ja mēs redzam, ka valdība, kurai mums jāuzticas– mums taču jāuzticas valdībai!– es negribu teikt, ka valdība kopumā, bet, ja atsevišķi valdības locekļi mūs dezinformē, tad tas ir pilnīgi skaidrs, ka tāds valdības loceklis nevar būt valdības loceklis. Jūs varat man nepiekrist, bet tāds ir mans viedoklis. Mēs nevaram strādāt ar valdību, ja mums nav pilnīgas uzticības šai valdībai un konkrētiem valdības ministriem. Es to nebūt nevaru teikt par visiem ministriem. Ļoti daudzi ministri atstāj ļoti kompetentu cilvēku pozitīvo iespaidu, bet ir atsevišķi cilvēki, pret kuriem, neraugoties uz to, ka viņi ir ministri, es kategoriski iebilstu. Tādā kompetences līmenī nevar strādāt ar Augstāko padomi, un tāds nevar būt ministrs!

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Par 36.pantu. Jūs esat ļoti precīzi reglamentējuši, ka Augstākā padome Augstākās tiesas Prezidija iesniegumu izskata ne vēlāk kā mēneša laikā. Viss skaidrs– mēneša laikā. Tomēr tajā pašā laikā nav redzams deputātu pieprasījumu tālākais liktenis; pat nolikumā tas nav redzams, kas ar tiem notiek, nemaz nerunājot par laika reglamentāciju. Kā jūs zināt, šis jautājums mums ir klibojis visā šā gada laikā. Manuprāt, mūsu likumdošanas darbība it kā beidzas ar to momentu, kad mēs te, Augstākajā padomē, beidzam izskatīt un izstrādājam šos likumus, nododam tos savam aparātam. Tajā pašā laikā mēs zinām, ka ir izveidojies vesels komerciāls tīkls, kas izmanto mūsu neorganizētību– to, ka mēs nenovadām līdz sabiedrībai savus pieņemtos likumdošanas aktus,– un kas sāk ar to pelnīt naudu. Vai nevajadzētu tomēr reglamentā konkrēti ieviest noteiktu laika normu, kad šie likumi būtu jānovada līdz sabiedrībai, un šinī gadījumā vajadzētu stingri reglamentēt arī mūsu Augstākās padomes aparāta atbildību par galarezultātu, jo pretējā gadījumā viss aprobežojas tikai ar mūsu Augstākās padomes plenārsēžu darba organizāciju, bet rezultāta nav.

J.Bojārs: Jā, es visnotaļ piekrītu jūsu pozīcijai. Mums ir ierakstīts, ka par dokumentu publicēšanu rūpējas Prezidijs, bet par publikācijām atbild Augstākās padomes sekretārs. Mēs gribējām ielikt kaut kādu konkrētu laika normu, bet, pakonsultējušies ar sekretariātu un tā locekļiem, konstatējām, ka pašreizējās okupētās preses apstākļos Augstākā padome vienkārši fiziski nav spējīga tik īsos termiņos, kādus mēs gribam nolikt, publicēt šos likumdošanas aktus. Tomēr es pilnīgi piekrītu, ka varētu noteikt ļoti stingrus termiņus, kuru laikā tauta ir jāinformē par tiem likumdošanas aktiem, kādi ir pieņemti, respektīvi, tie jāpublicē avīzē. Pretējā gadījumā nevar pieprasīt pildīt likumus cilvēkiem, kuri nav informēti par šo likumu saturu, jo tas ir pretrunā ar likumu būtību.

I.Ozols: Par otro daļu– attiecībā uz mūsu parlamenta iekšējo darba organizācijas reglamentāciju, par deputātu pieprasījumiem. Kaut vai, piemēram, konkrētais gadījums ar mūsu iesniegto deputātu pieprasījumu, kad šie pieprasījumi it kā dažreiz pazūd. Pie tam šeit nav pat reglamentēts, kas par to atbild, jo sekretariāta funkcijās tas arī nav paredzēts. Piedodiet, deputātiem ir dotas tikai tiesības iesniegt šos deputātu pieprasījumus, bet to tālākais liktenis šeit nav atspoguļots un nav neviena atbildīgā ne par laiku, ne par konkrēto atbildi.

J.Bojārs: Principā par to atbild sekretariāts, tā ka tur ir, kurš personīgi atbild. Vai to vajadzētu vēl tālāk reglamentēt?

I.Ozols Nē, sekretariāts neatbild par konkrētu atbildes termiņu, cik ilgā laikā jāizskata šis jautājums.

J.Bojārs: Vai jūs nebūtu tik laipns un neuzrakstītu vienu korektu normiņu un neiedotu to man? Tad mēs to iestrādātu tā, kā jūs to gribētu.

I.Ozols: Man ir priekšlikums atbalstīt Ģirta Krūmiņa ierosinājumu– projektu izskatīt pa nodaļām, tikai varbūt vajadzētu katras nodaļas sākumā apspriest šinī nodaļā ietilpinātās konceptuālās normas, jo pretējā gadījumā mēs “lēkājam” pa visu šo Kārtības rulli, un jautājumus, ko mēs tagad skatām, beigās būsim jau aizmirsuši.

J.Bojārs: Es jums piekrītu. Tāpēc es jau sākumā ierosināju virzīties pakāpeniski uz priekšu pa pantiem, nevis grābstīties pa virsu.

Priekšsēdētājs: Sākas pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, ieņemsim vietas! Šīs plenārsēdes vadītājs– priekšēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns patlaban pilda citus savus pienākumus, tāpēc pašlaik es mēģināšu vadīt šīs debates. Pie mikrofoniem divi kolēģi gribēja uzdot jautājumus. Varbūt lai viņi uzdod šos jautājumus, un pēc tam mēs sāksim debates saskaņā ar pašu apstiprināto kārtību. Lūdzu.

J.Drobots: */Cienījamais Bojāra kungs! Man ir, ja atļausiet, divi jautājumi. Pirmais par 18.nodaļu “Deputāta ētika un disciplīna”. Visos parlamentos deputāta ētikai tiek veltīta īpaša uzmanība, šī nodaļa ir gandrīz vai viena no galvenajām parlamenta reglamentā. Tā regulē ienākumu saņemšanas ierobežojumus ārpus parlamenta, šo ienākumu kontroli, darbību lobēšanā, nosaka ierobežojumus dažādiem darījumiem, tajā skaitā pirkšanai un pārdošanai, vēlēšanu kampaņu finansēšanai, dienesta transporta izmantošanai un tā tālāk. Mūsu reglamenta nodaļā tā visa nav. Ja pamatīgāk paanalizētu kaut vai 317.pantu, kur runāts par to, kas ir deputāta ētikas un disciplīnas pārkāpums, tad praktiski par ētiku nav nekā, tikai par likumu pārkāpumiem un disciplīnu. Ētikas normu vispār mūsu reglamentā nav. Es teiktu, ka šī nodaļa vairāk līdzinās sardzes dienesta statūtiem nekā nodaļai par deputāta ētiku. Sakarā ar ko mūsu parlamentā ir tāda pieeja deputātu ētikai./

J.Bojārs: Es gribētu vispirms teikt tā– ja jums ir kādi priekšlikumi, papildinājumi šim ētisko normu pārskatam, tad, lūdzu, iesniedziet. Es gan atceros, ka iepriekšējās divās reizēs, kad mēs izskatījām šo likumprojektu, tieši no jūsu frakcijas uzstājās vairāki cilvēki un teica, ka tas ir kaut kas drausmīgs, kā mēs šos deputātus tagad dresēsim ar šīm ētikas un kārtības normām. Ja jūs uzskatāt, ka vajag pastiprināt šīs ētikas normas,– lūdzu!

Kas attiecas uz lobismu. Mēs zinām, ka ir deputāti– jūs atvainojiet, diemžēl man jāteic, ka no jūsu frakcijas –, kas fabrikās saņem naudu. Kāpēc– tas nav zināms. Bez tam mēs varētu pat iesniegt sarakstu, kuri no jūsu deputātiem saņem naudu no fabrikām. Nav tikai īsti saprotams– par ko. It kā viņi ir padomnieki. Mūsu frakcijas locekļu vidū, kurus es labāk pazīstu, ir cilvēki, kuri strādā pastāvīgā darbā un vēl šur tur. Viņi ir saimniecību…

J.Drobots: */Es nerunāju par to, cik kur saņem. Es runāju par reglamentu./

J.Bojārs: Jā, jā, es tūlīt pabeigšu… Paskatoties amerikāņu praksi, es uzzināju, ka viņiem ir šausmīgi izplatīts lobisms. Kā redzat, deputāti ir “dabūjuši cauri” tādu principu, ka, lūk, viņiem ir ļoti mazas algas un valsts nevar samaksāt tik, cik vajag, un firmas viņiem piemaksā klāt, bet tas ir tīrais lobisms, kad firmas maksā par konkrētu risinājumu. Kā man teica praktiķi un politologi, tad bieži vien par vienu un to pašu jautājumu deputāts saņem naudu no divām firmām par diviem pretējiem risinājumiem– saņem gan no viena, gan no otra, bet nevienu jautājumu neatrisina. Es gan nezinu, kā lai mēs šo lobismu te ierakstām iekšā. Es domāju, ka praktiski tas ir Kriminālkodeksa jautājums, tā ir kukuļņemšana. Vai mums to vajag rakstīt šeit, reglamentā? Ja jūs varat atrast taktisku formu, kā to ierakstīt, tad iesakiet. Mēs to apskatīsim un par to balsosim. Šādā veidā strādājot, mēs šo reglamentu pieņemsim pēc gada… Rakstiet!

J.Drobots: */Es atļaušos jums nepiekrist. Jā, lobisms ir, piemēram, amerikāņu parlamentā, taču tas tiek stingri reglamentēts un kontrolēts. Mums par to nekas nav teikts. Es nestrīdos, ka lobisms var būt.

Mans otrais jautājums par 9.pantu– par pastāvīgi strādājošajiem deputātiem. Iznāk, ka pašreizējais Augstākās padomes sastāvs tika ievēlēts un piekrita strādāt uz vieniem priekšnoteikumiem, bet tagad, ieviešot šādu darba formu, mūsu reglaments nosaka likumam atpakaļejošu spēku. Kā atrisināt šo problēmu?/

J.Bojārs: Es nevaru šai jūsu pieejai galīgi piekrist. Mūsu vēlēšanu likumā pilnīgi nekas nebija teikts par to, vai viņi tiek ievēlēti pastāvīgā darbā vai nepastāvīgā darbā. Par to vēlēšanu likumā nekas nav teikts. Tad, kad veidoja šo parlamentu,– jūs atcerieties– bija Gorbunova kunga priekšlikums, ka viena deputātu daļa būs pastāvīgā darbā, bet otra daļa nebūs pastāvīgā darbā. Jūs atrodiet mūsu Konstitūcijā normu, kur šis princips ir nostiprināts. Konstitūcijā šīs normas nav. Respektīvi, tāda pieeja ir antikonstitucionāla, tā nesaskan ar tagadējo Konstitūciju, jo mums nav kongresa– nav tā, kā tas ir Maskavā.

Ja mēs izveidotu kaut kādu vidusvariantu starp kongresu un pastāvīgu Augstāko padomi, tad tam vajag būt nostiprinātam likumā. Mums nevienā likumā nav pateikts, uz kādu principu pamata veido šo nepastāvīgā un pastāvīgā darba Augstāko padomi. Tieši tāpēc mums Augstākajā padomē nav kārtības un regulāri trūkst balsu, un tāpēc arī ir nācies mainīt šo Konstitūcijas un likumu pieņemšanas kārtību, jo viena daļa deputātu var nenākt darbā, bet tādā gadījumā nedrīkst rēķināt viņu balsis, balsojot par likumprojektiem. Turpretī mēs, pieņemot likumprojektus, orientējamies uz pilnu deputātu skaitu, uz 201 deputātu. Tas ir nepareizi. Tāpēc mums ir jāpāriet principiāli uz tādu Augstāko padomi, kur visi deputāti ir pastāvīgā darbā. Tas absolūti nav pretrunā ar esošo likumdošanu. Mēs vienīgi visiem deputātiem liksim izvēlēties, kur viņi grib strādāt. Beigu beigās man jau nav nekas pretī, lai viņi strādā vēl 10 vietās, bet es uzskatu, ka viņiem jābūt klāt arī šeit Augstākās padomes darbā, ir jābūt plenārsēdēs un komisijās. Kā viņi tiek ar visu pārējo galā– tas ir pavisam cits jautājums. Taču šeit, pastāvīgā darbā, viņiem ir jābūt. Tādēļ viņus vēlētāji ievēlēja. Tāda ir mana pieeja, bet, ja deputāti izlems citādi, tad– lūdzu.

J.Drobots: */Jūsu spriešanā nav loģikas. Jūs stāstāt par to, ka tas nebija paredzēts likumā par vēlēšanām, nebija Konstitūcijā. Pamatojoties uz principu: kas nav aizliegts, tas ir atļauts, tas nonāk pretrunā ar 9.pantu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Buka uzdod jautājumus.

S.Buka: */Bojāra kungs! Mani interesē konceptuāls jautājums par Augstākās padomes Prezidija tiesībām un pienākumiem, kas ierakstīti jaunajā reglamentā, un par Augstākās padomes pastāvīgo komisiju tiesībām un pienākumiem. Kāda ir komisiju loma Augstākās padomes struktūrā? Paskatieties, kas iznāk! Kad mēs runājam par likumdošanas iniciatīvu, komisijai kopumā tādu tiesību nav, pat ne tādu, kā atsevišķam deputātam. Pēc topošajiem šā reglamenta likumdošanas iniciatīvas tiesību nav arī Prezidijam. No otras puses, komisijas dod rīkojumus, vēl kaut kādus aktus, kas it kā neiekļaujas normālu dekrētu, rīkojumu, lēmumu un likumu struktūrā, uz tiem nevar balstīties kā uz obligāti pildāmiem dokumentiem. Tas atgādina vēlēšanos visādā veidā mazināt komisiju lomu. Vienīgais gadījums, kad tā tiek celta līdz debesīm, ir tad, kad komisijas priekšsēdētājs paziņo, ka Bojāra kungs nav ieradies attaisnojošu iemeslu dēļ. Kā jūs uzskatāt, kādām jābūt komisiju un Prezidija savstarpējām attiecībām likumdošanas varā? Kas ir Prezidijs– valdošās partijas un frakcijas vadošais orgāns vai tomēr visas Augstākās padomes orgāns, kurā visām frakcijām ir lemjošās, bet ne padomdevēja tiesības, kā tagad norādīts reglamentā?/

J.Bojārs: Jā. Jūs vismaz desmit jautājumus man uzdevāt, bet es pacentīšos uz tiem atbildēt. Kas Augstākajā padomē ir komisija? Tā ir galvenā institūcija, kas izstrādā likuma tekstu, noteikta politiskā risinājuma tekstu. Lūk, tas ir komisijas uzdevums, nevis kaut ko vadīt. Tā nav nekāda vadības struktūra, tas ir organisms, kas izstrādā noteiktas funkcionālas dabas dokumentus ekonomikā, tieslietās, ekoloģijā, un nekas vairāk. Nekādas komandu funkcijas ārpus šīm minētajām komisijai nav, un tādas nav arī citos parlamentos, un tas nav vajadzīgs, tā ka šeit komisijas pilnvaras netiek ierobežotas. Komisijai absolūti nav vajadzīgas likumdošanas iniciatīvas tiesības, jo katram komisijas loceklim tādas ir.

Es vēlreiz gribu teikt, ka visās valstīs virzās uz to, lai to personu skaitu, kurām ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, pēc iespējas samazinātu. Amerikā, ja es nemaldos, katru gadu ienāk aptuveni 20 tūkstoši iniciatīvu, bet likumus viņi pieņem labākajā gadījumā apmēram 300. Tas nozīmē, ka vajag pēc iespējas samazināt negatavos aktus. Tātad galvenais filtrs sliktu, nekompetentu, nesagatavotu likumdošanas aktu ceļā vispirms ir komisija, jo, piemēram, Zviedrijā likumprojektos pat plenārsēdē neko sevišķu neizskata. Es skatījos, kā viņi to dara,– atnāk un nobalso bez kādām diskusijām, jo viņi uzticas komisijas kompetencei. Tur ir likumprojekti, kas iet caur Rigsdagu, izskatīti tikai vienā komisijā, jo viņi zina, piemēram, ka Ekoloģijas komisija ir viskompetentākā šajā jautājumā, un uzticas Ekoloģijas komisijai, un netērē laiku plenārsēdē garās un tukšās runās. Tāda manā uztverē ir komisijas kompetence. Es uzskatu, ka mums tomēr nevajag paplašināt šo likumdošanas iniciatīvas personu loku.

S.Buka: */Nu, tad es atgādināšu, ka 81.pantā ir runa par komisiju rekomendācijām. Tas sasaucas ar 88.pantu, kur runāts par komisiju lēmumiem, kurus tās var pieņemt. Komisija nodarbojas tikai ar sagatavoto likumdošanas aktu kontroli, taču līdzās tam faktiski komisijai uzlikta arī izpildvaras nasta. Tā rakstīts reglamenta piedāvātajā redakcijā./

J.Bojārs: Jā, tas ir pareizi, tā nav iniciatīva. Nevarētu teikt, ka tā būtu izpildvara, tā vairāk ir kontroles funkcija.

S.Buka: Jā, varbūt...

J.Bojārs: Tomēr jūs saprotiet, ka jebkuram parlamentam piemīt kontroles funkcijas, to parlamentam nevar liegt, un katra komisija tā arī pasaulē dara. Tā savas kompetences ietvaros skatās, kas notiek ar likumprojektiem tālāk– vai tos pilda vai nepilda, tā ka tas būtu normāli. Turpretim Prezidija funkcijas tagad jaunajā Konstitūcijas redakcijā būs vairāk politiskas.

S.Buka: Paldies. */Un otrs jautājums./

J.Bojārs: Un Prezidijam nebūs iniciatīvas tiesību.

S.Buka: */Un otrais jautājums. Faktiski tas ir deputāta Drobota jautājuma turpinājums. Ja mēs pildām 9.pantu un visi deputāti pāriet uz pastāvīgu darbu, tad republiku iegriežam jaunā vēlēšanu kampaņā, jo daļa deputātu atteiksies pāriet uz pastāvīgu darbu Augstākajā padomē, vai arī sāksim ļoti plaši lietot nākamo, 10.pantu, kur teikts, ka Prezidija piekrišana nav nepieciešama tiem deputātiem, kuri nodarbojas ar zinātnisku, pedagoģisku un radošu darbu, kas nav saistīts ar amatpersonu pienākumiem, tāpat brīvo profesiju apvienību locekļi. Nu, piemēram, Laķa kungs ir Kultūras akadēmijas rektors, Bojāra kungs ir Latvijas Universitātes institūta direktors, Breša kungs ir Lauksaimniecības savienības priekšsēdētājs. No viņiem pirmie divi nodarbojas ar zinātnisko, pedagoģisko, radošo vai administratīvo darbu. Bet kas ir Breša kungs? Vai brīvo profesiju apvienības pārstāvis? Kā mēs to traktēsim? Un kas būs tas traktētājs? Un kāpēc mēs kārtējo reizi atkal gribam dot atvieglojumus zināmai deputātu daļai, kas drīkst nodarboties ar zinātnisku darbu, ieņemt administratīvus posteņus? Tas ir ļoti svarīgs jautājums, kas mūsu parlamentu var sašķelt vairākās daļās./

J.Bojārs: Es varu šeit atbildēt vienīgi to, ka ar pedagoģisko un radošo darbu var nodarboties visu parlamentu locekļi. Visnežēlīgākais regulējums šeit ir diplomātiem, kuriem vispār aizliegts ar jebko nodarboties, izņemot diplomātiju, taču arī viņiem ir atļauts nodarboties ar pedagoģisko un radošo darbu. Ja Augstākā padome izlems, ka tiem, kuri ir, teiksim, institūtu, zinātnisko vai mācību institūtu vadītāji, ir jāatsakās no savām administratīvajām funkcijām... Es absolūti nestrīdos...

S.Buka: Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Vispār ņemot, pie mikrofona pirmais bija deputāts Jagupecs, bet mēs iepriekš bijām nolēmuši, ka beigsim uzdot jautājumus. Varbūt lai šie divi deputāti, kuri ir pie mikrofona,– Jagupecs un Šapovālovs– uzdod jautājumus, bet mēs visi klusuciešot piekritīsim, ka pāriesim pie debatēm, jo citādi nekad nebeigsies šī jautājumu uzdošana, jo par 300 pantiem var uzdot vismaz 600 jautājumus.

Lūdzu, deputāt Jagupec!

J.Jagupecs: */Man jums, Bojāra kungs, šāds jautājums. Par 15.nodaļas “Deputātu frakcijas un grupas” 246.pantu. Pēc kā ir vadījusies darba grupa, uzskatot, ka frakcijā dalībnieku skaits nedrīkst būt mazāks par divdesmit? Ja papētām mūsu kaimiņu– Lietuvas un Igaunijas– parlamentu nelielo darba pieredzi, tad redzam, ka viņiem tik stingru prasību frakciju dalībnieku skaitliskajam sastāvam nav. Vai šo normu nevar samazināt, teiksim, līdz pieciem?/

J.Bojārs: Jā, drīkst! Es tūlīt atbildēšu. Es biju par pieciem locekļiem, jo, teiksim, jebkura interešu grupa var apvienoties; mēs varam uzskatīt, ka līdz pieciem cilvēkiem tā ir interešu grupa. Manus uzskatus darba grupā izbalsoja un tomēr ierosināja atstāt to normu, kas ir vecajā frakcijas nolikumā, lai nesaskaldītu mūsu parlamentu pārāk daudzās sīkās grupās, kaut gan, piemēram, Igaunijā viņi ir sadalījušies jau visās dabiskajās partijās, kādas viņiem tur reāli ir. Tāpēc vienīgais, ko es varu ierosināt, ir uzrakstīt to: mēs to pavairosim un nākamā lasījumā iebalsosim kā šā panta variantu. Es nevaru uzspiest savu gribu, es varu tikai pateikt, kā es to domāju... Es iestājos apmēram par pieciem cilvēkiem. Kāpēc ne? Mūsu vidū ir arī mazas partijas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Šapovālov!

P.Šapovālovs: */Man jautājums par 314.pantu. Bojāra kungs, vai jūs nevarētu nosaukt demokrātiskās valstis, kur tiek anulēti deputātu mandāti par viņu nepiedalīšanos plenārsēdēs bez attaisnojošiem iemesliem? Vienkārši nosauciet valstis, kur tā notiek?/

J.Bojārs: Cienījamais Šapovālov! Cik zinu, jūs saprotat latviski... Cik man personīgi nācies iepazīties ar citu parlamentu praksi, man nav nācies atrast tādu parlamentu, kur deputāti nenāk darbā. Viņi nāk darbā. Viņi nāk iekšējas deputāta disciplīnas un principialitātes dēļ. Viņi nedomā, ka varētu nenākt, tāda doma vispār nepastāv. Diemžēl pie mums, Padomju Savienībā, tajos parlamentos, kuri eksistē arī republikās, kas pasludinājušas savu neatkarību, deputāti neuzskata par vajadzīgu nākt darbā. Es tomēr domāju, ka deputātam ir jānāk darbā. Pretējā gadījumā tas ir pretrunā ar darba tiesībām un principiem, kāpēc mūs ievēlēja. Tāpēc šeit, manuprāt, šī norma ir ļoti “mīksta”. Jautājums ir tikai par to, ka viņu varētu atskaitīt un viņa mandātu anulēt. Taču šādu jautājumu, jūs atvainojiet, var izvirzīt tikai tad, ja viņš pusi no laika nav bijis darbā, turklāt par to, lai viņa mandātu anulētu, ir jānobalso divām trešdaļām no visu deputātu kopskaita, kuras pie mums savākt ir ārkārtīgi grūti. Jūs to zināt. Es tomēr domāju, ka kaut kādai disciplinējošai normai ir jābūt kaut vai principa pēc. Tāda ir mana nostādne; pagājušajā reizē to izbalsoja, taču es vēlreiz to ierakstīju iekšā un uzstāju par to darba grupā, kaut gan pret mani bija opozīcija. Ja jūs domājat, ka tas nav iespējams vai ka tā nedrīkst, tad izlemiet. Nav nekur tādas prakses, ka deputāti nenāktu darbā. Visos parlamentos deputāti nāk darbā. Nāk!

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdošana ir beigusies. Vārds īsai uzziņai deputātam Lagzdiņam, un pēc tam pāriesim pie debatēm.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Godātais Šapovālov! Šāda deputāta mandāta anulēšanas prakse ir diezgan bieži sastopama tajās valstīs, kuras veido modernu jaunu konstitucionālo sistēmu un kurās ir arī jauni (laika ziņā) reglamenti. Šāda kārtība ir paredzēta Portugālē un Spānijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Esam beiguši jautājumu uzdošanu, uzziņas sniegšanu, tāpēc pāriesim pie debatēm; saskaņā ar esošo kārtību debatēsim par šā likumprojekta koncepciju kā tādu un konceptuāliem jautājumiem. Ja deputāti uzskata, ka mēs uzreiz varam pāriet pie otrā lasījuma un apspriest pantus, tad mums par to ir jāizdara atsevišķs balsojums, ka mēs atsakāmies no parastās kārtības.

Lūdzu, deputāt Bojār, pie pirmā mikrofona!

J.Bojārs: Atvainojiet, bet jūs drusciņ sajaucāt. Te bija cits priekšlikums– apspriest konceptuāli pa sadaļām. Vēlreiz izskatīt tās cauri un pateikt tā: pirmā sadaļa konceptuāli ir pieņemta. Mēs nobalsojam, un vairs pie tās nav jāatgriežas. Otrā sadaļa– konceptuāli pieņemta. Un tā tālāk. Tā varētu apspriest visus jautājumus, citādi mēs tikai grābstāmies pa virsu jau trešo reizi un neko nepieņemam. Tā strādājot, mēs vēl divus gadus sēdēsim pie reglamenta. Es ierosinu nobalsot par iepriekšējo...

Priekšsēdētājs: Vienīgi izvirzās jautājums, ko darīt tiem deputātiem, kuri konceptuāli nepiekrīt visam likumprojektam kā tādam. Deputātam Bukam bija ierosinājums par apspriešanas kārtību. Lūdzu.

S.Buka: */Par balsošanas motīviem. Es tomēr uzskatu: ja šodien ir reāls pirmais lasījums, tad jāapspriež ne pa nodaļām, bet visa koncepcija kopumā. Neviens šo iespēju nevar liegt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savā runā šodien esmu paredzējis uzsvērt, ka mums vajadzētu tikai pieņemt zināšanai darba grupas informāciju, bet neuzskatīt to par pirmo lasījumu, uzdot tai septiņu dienu laikā apkopot visus šodien izteiktos priekšlikumus un jautājumus un tad iesniegt īstajam pirmajam lasījumam, par ko faktiski runāja daudzi deputāti. Nebūs pareizi, ja mēs tagad vienkārši nobalsosim un pāriesim uz otro lasījumu. Reglaments ir pārāk nopietns jautājums, faktiski ar konstitucionālu saturu./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Es vēl gribu norādīt, ka šādā veidā balsot konceptuāli pa daļām nav iespējams kaut vai tā iemesla dēļ, ka ir normas, pret kurām es konkrēti gribētu iebilst un kuras vienlaikus skar pilnīgi dažādas daļas, piemēram, 13.un 115.pantu vienlaikus. Tādēļ jebkurā gadījumā pirmajā lasījumā tomēr ir jāizsakās par likumprojekta koncepciju kopumā, un, kad tas ir izdarīts, tad jau varētu runāt atkal par atsevišķām daļām, bet nevar atkāpties no šā reglamenta, jo tas ir likumprojekts, kurā tomēr ir koncepcija, kas atkārtojas vairākās daļās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Šapovālov!

P.Šapovālovs: */Cienījamo Prezidij, cienījamie kolēģi! Priekšlikums, ko es frakcijas vārdā iesniedzu un kas visiem ir izdalīts, arī ir konceptuāls. No Bojāra kunga teiktā es sapratu, ka darba grupa šo priekšlikumu nepieņem izskatīšanai starpfrakciju birojā. Nobeigumā pirms balsošanas mēs tomēr to prasām, tāpēc ka šis jautājums ir ļoti svarīgs, lai pēc tam galīgi izlemtu plenārsēdē./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ierosinājumi ir sniegti: deputāts Bojārs ierosināja projektu apspriest pa nodaļām un nobalsot uzreiz par katru nodaļu, akceptējot konceptuāli to pirmajā lasījumā. Taču par pirmo lasījumu mēs varam balsot tikai konceptuāli– un nekā citādi. Turpretī citi deputāti, es te neminēšu uzvārdus, ierosināja, ka mums tas ir jāapspriež parastajā kārtībā, tas ir, konceptuāli, un jāizlemj, vai tas ir pieņemams vai noraidāms. Deputāts Šapovālovs ierosināja, ka pirms šīs konceptuālās apspriešanas vēl ir jāizskata frakcijas “Līdztiesība” iesniegtie labojumi, kuri darba grupā neesot izskatīti vai arī to izskatīšana nav atspoguļota; tie ir jāapspriež starpfrakciju birojā un tikai pēc tam atkārtoti jāizskata pirmajā lasījumā.

Vai mums šiem dažādajiem variantiem ir nepieciešami balsojumi? Vai mēs balsosim par to, ka mēs tieši šim likumprojektam atceļam iepriekš pieņemto lēmumu par likumprojektu izskatīšanas kārtību Augstākajā padomē? Deputāts Bojārs atkal vēlas izteikties. Lūdzu.

J.Bojārs: Šapovālovs savus priekšlikumus iedeva vakar pēcpusdienā, tāpēc sapulcināt darba grupu bija tikpat kā neiespējami. Es uzskatu, ka šie priekšlikumi ir tik vienkārši un, no otras puses, tik principiāli, un, no trešās puses, daži no tiem jau ir iestrādāti... un Šapovālova kungs nav ievērojis, ka mēs varam pa punktiem par tiem nobalsot. Man nav nekādas iebildes pret to, es varu paskaidrot par katru punktu, ko es domāju, bet es neesmu pret nobalsošanu. Tāpēc te, manuprāt, iepriekš nav ko gatavot tādus protestus. Es neredzu šo protestu iemeslu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Praktiski mums paliek divi balsojumi. Tātad– vai nu mēs darbojamies saskaņā ar iepiekšpieņemtajiem lēmumiem, likumiem un ievērojam kārtību, kādā tiek apspriesti likumprojekti, vai atkāpjamies no šā lēmuma un apspriežam šo likumprojektu deputāta Bojāra ieteiktajā variantā. Lūdzu, reģistrēsimies. Paldies. Lūdzu rezultātu. Zālē ir 71 deputāts.

Godājamie deputāti! Tātad pirmais saskaņā ar mūsu pieņemto kārtību tiek balsots radikālākais variants, un tas ir deputāta Bojāra ieteikums– apspriežot šo konkrēto likumprojektu, atkāpties no mūsu iepriekšpieņemtā likuma, tātad neattiecināt uz šo apspriešanu iepriekšpieņemto lēmumu par likumprojektu izskatīšanas kārtību un balsot konceptuāli par katru no sadaļām atsevišķi, neapspriežot debatēs konceptuāli visu likumprojektu. Un nākamais balsojums būs tāds, ka mēs paliekam pie mūsu pieņemtās likumprojekta izskatīšanas kārtības.

Lūdzu, balsosim par deputāta Bojāra priekšlikumu. Rezultātu! 41– par, 15– pret un atturas– 8. Vēl deputāts Bērzs ir pret.

Tātad nākamais balsojums būs par to, ka, apspriežot šo likumprojektu, mēs rīkojamies saskaņā ar iepriekšpieņemto lēmumu “Par likumprojekta izskatīšanas kārtību Latvijas Republikas Augstākajā padomē”. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 20– par, 13– pret un 28– atturas. Jūs– par?

Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Par procedūru. Godātie kolēģi, tādā gadījumā mēs katrs esam tiesīgi pierakstīties par katru nodaļu debatēs uz 10 minūtēm. Tā es sapratu. Es lūdzu atbildēt sēdes vadītāju.

Priekšsēdētājs: Pilnīgi pareizi, jo tad katram deputātam ir tiesības debatēt par atsevišķu nodaļu. Es jau sevi esmu pierakstījis debatēs par katru nodaļu uz 10 minūtēm, tā ka sēdi tālāk vadīs Dainis Īvāns. Es lūdzu arī pārējos deputātus, kuri vēlas debatēt par katru nodaļu, pieteikties sekretariātā. Pirmais debatēs ir pierakstījies deputāts Einars Repše. Lūdzu.

E.Repše: Es tomēr šobrīd neņemos tā precīzi noteikt, vai tas būs par pirmo sadaļu vai ne. Manuprāt, iepriekšējais blsojums vispār nebija vajadzīgs, jo mums reglamentā ir teikts, ka pirmajā lasījumā apskatām likumprojekta koncepciju. Otrajā lasījumā attiecīgi tiek apspriests teksts, bet trešajā lasījumā mēs varbūt mainām kāda panta redakciju. Konceptuāli balsojumi un priekšlikumi gan var būt par likumprojektu kopumā, kā to piedāvāja deputāts Silārs. Šie ierosinājumi var būt arī tādi, ka projektu vispār vajag noraidīt. Konceptuālie priekšlikumi, kā to arī es esmu iesniedzis, tieši tā arī saucas– “Priekšlikumi reglamentam balsošanai pirmajā lasījumā par konkrētiem pantiem”, bet es neesmu formulējis konkrēto tekstu; es esmu uzrakstījis tikai konceptuāli, ka, teiksim, balsis “pret”, vajag skaitīt kā “pret”, bet “atturas”– kā “atturas”. Taču šobrīd es runāšu tikai par diviem jautājumiem, kurus es uzskatu par vissāpīgākajiem, jo te ir ļoti daudz sarežģītu jautājumu. Protams, kad tālāk skatīsim pa pantiem, tad es savus rakstveidā iesniegtos priekšlikumus centīšos vēl īsi pamatot.

Divi vissāpīgākie jautājumi, manuprāt, ir Ministru padomes veidošanas kārtība. Tūlīt, tūlīt es atbildēšu...

Priekšsēdētājs: Godājamais deputāt Repše! Te kolēģi izsaka neizpratni, jo uzskata– ir nobalsots tā, ka tagad ir jādebatē tikai par pirmo...

E.Repše: Es saprotu. Ja kolēģi tā uzskata, tad es tiešām atvainojos, jo es pierakstījos debatēs no rīta un man šobrīd pēc balsojuma vienkārši nepietika laika, lai izpētītu sakāmo pa nodaļām. Tādā gadījumā es tiešām gaidīšu, kamēr tiksim līdz otrajai nodaļai, un lūdzu sekretariātu pierakstīt mani debatēs par visām tām nodaļām, par kurām man šeit ir iesniegti priekšlikumi, tas ir 500.dokuments. Paldies, atvainojiet.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Repše to tad darīs zināmu sekretariātam. Kaut gan es iesaku godājamiem kolēģiem nopietnāk izturēties... Deputāts Buka ir gatavs kāpt tribīnē. Redzēsim, kā viņam izdosies tikt galā ar šo ļoti grūto uzdevumu, kas radies sakarā ar mūsu balsojumu.

S.Buka: */Cienījamie kolēģi! Ne visam es piekrītu, ko teica deputāts Repše. Es arī pierakstījos jau no rīta un acīmredzot neviens no mums nevarēja paredzēt, ka nāksies konceptuāli izmainīt pirmo nodaļu, kur pirmām kārtām runāts par to, ka teksta saīsināšanai jāienes apzīmējumi pašā tekstā un ka Augstākās padomes sēdes ir atklātas. Vienīgais, ko es varu ierosināt konceptuāli, ir tas, ka tās ir slēgtas, visticamāk. Tāpēc es arī uzskatu, ka tas, ko mēs darījām, ir pretrunā ar mūsu pašreizējo reglamentu. Konceptuāls konstitucionāls likums nevar tikt vērtēts pa nodaļām, jo liels pantu daudzums ir savstarpēji saistīts, šie panti ir dažādās nodaļās. Ja tā apspriedīsim, iegūsim likumu, kas nedarbosies. Tāds būs mūsu konceptuālais nopelns. Tāpēc es, tieši tāpat kā Repšes kungs, pierakstos visu turpmāko jautājumu apspriešanai pa pantiem, tāpat lūgšu kārtējo reizi vārdu aiz Repšes kunga: par otro nodaļu, par trešo, par ceturto un par piekto, un tad acīmredzot nāksies prasīt vārdu kopsavilkumam, lai apkopotu visu iepriekš teikto par atsevišķiem pantiem un par koncepciju kopumā./

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, varbūt tad uzreiz noskaidrosim, kādā veidā– vai ir kāds, kas vēlas balsot?– apspriest vispārīgo noteikumu pirmo sadaļu, kurā ietilpst, lūk, šie saīsinājumu apzīmējumi, un līdz pat 3.pantam? Vai kāds no deputātiem, kas pieteicies debatēs, vēlas izteikties par šiem? Nav neviena. Paldies.

Tādā gadījumā runāsim par otro sadaļu, kas saucas: “Augstākās padomes deputāti”, tas ir, no 4.panta līdz 41.pantam ieskaitot. Pirmais debatēs par šiem jautājumiem ir pieteicies deputāts Repše. Es tikai jums atgādināšu, godājamie kolēģi, ka mēs šodien strādājam līdz pulksten 14.00.

E.Repše: Paldies. Ilgi nevajadzēs. Šeit, 5.pantā, ir rakstīts, ka personas, kas ietilpst Latvijas Republikas valdības sastāvā, izņemot priekšsēdētāju, nevar būt Latvijas Republikas tautas deputāti. Aizstāvot šo normu, kurai es nevaru piekrist, kolēģi atsaucās uz varas dalīšanas principu un uz ārzemju pieredzi.

Pirmām kārtām par varas dalīšanas principu. Tas, ka tiek dalītas varas institūcijas, nebūt nenozīmē, ka pilnīgi perfekti ir jāievēro princips, ka viens un tas pats cilvēks nevarētu būt valdības loceklis un deputāts. Svarīgi ir tas, lai šīs institūcijas savās pilnvarās būtu pietiekami norobežotas. Patiešām ir nepieciešams, lai likumdošanas, izpildu, tiesu un vēl ceturtā vara, par ko bieži runā, tātad masu informācijas līdzekļi, būtu nodalītas savā starpā, piemēram, lai valdība nekontrolētu masu informācijas līdzekļus un tamlīdzīgi. Šim principam pilnīgi jāpiekrīt, bet tajā pašā laikā patiešām prasība, ka mēs nevaram Latvijas Republikas deputātu iecelt par ministru, nav pamatota. Pirmām kārtām ministra postenis ir daudz svarīgāks nekā atsevišķa deputāta postenis, jo ministra rokās ir liela vara un ietekme, un gadījumā, ja mēs esam spiesti meklēt nepazīstamu cilvēku, viņu tikai reizi šeit noklausīties un tad lemt, vai viņš, teiksim, ir tas cilvēks, kurš aizstāvēs vairākuma domas un viedokli, tad tā ir ļoti grūti izdarāma izvēle. Bez tam bieži vien var izrādīties, ka tāda cilvēka nemaz nav un ka mēs labprāt to uzticētu kādam mūsu kolēģim, kurš par konkrēto jautājumu ir interesējies un ir pietiekami kompetents.

Tagad par starptautisko pieredzi. Jā, patiešām, Zviedrijā ir tā, kā Bojāra kungs teica, taču citā Eiropas zemē, piemēram, Lielbritānijā, ir tieši otrādi. Tur– lai gan patiešām visās mācību grāmatās varas dalīšanas princips ir atzīts– tomēr galvenokārt par ministriem tiek iecelti tieši deputāti, tātad cilvēki, kuri ir strādājuši kopā ar valdošo partiju, novadījuši šo partiju līdz uzvarai vēlēšanās un kuriem ir šī politiskā darba pieredze, un kuri ir vēl piedevām vēlētas personas. Tādā gadījumā, ja kādu deputātu apstiprina par ministru, varbūt ir iespējams viņa balsošanas tiesības Augstākajā padomē uz laiku apturēt. Šis jautājums varētu tikt diskutēts, bet es domāju, ka tas nebūtu obligāti. Kāpēc mūsu frakcijai, teiksim, vajadzētu zaudēt lieku balsi svarīgos jautājumos, jo uz katru balsojumu jau ministrs neskries. Vismaz tajā pašā minētajā Lielbritānijā ministru kabinetos arī ir zvans, un ministri ļoti naski jož uz balsošanu tad, kad tā notiek parlamentā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Es tomēr vadīšos pēc iepriekš noteiktās kārtības. Nākamajam par otro nodaļu vārds debatēs deputātam Bukam.

S.Buka: */Cienījamie kolēģi deputāti! Man liekas, ka otrā nodaļa tiešām ir svarīgākā starp visiem pārējiem šī reglamenta pantiem. Pirmām kārtām mani neapmierina šī varianta tīri birokrātiskā pieeja deputāta darbībai. Mēs deputāta darbu vērtējam pēc tā, vai viņš sēž savā stingri norādītajā vietā. Ja atsauksimies uz Bojāra kunga tik ļoti iemīļoto zviedru Riksdagu, tur dažreiz strādā divi vai trīs cilvēki, to es pats savām acīm redzēju, bet tajā pašā laikā skaitās, ka strādā visi, pat ja tā diena ir plenārsēdes diena. Deputāti strādā savos birojos, viņi strādā ar tiem likumiem, kas viņus visvairāk interesē, nevis ar to, kas tiek apspriests. Viņus nespiež pamest savu darbu un piedalīties sēdē. Savā laikā tieši ar to pamatojām normu, ka Augstākajā padomē normālam sēdes darbam nav vajadzīga vairāk nekā puse deputātu. Šodien mēs uzskatām, ka tie ir deputāta darba kavējumi.

Šeit deputātam Repšem absolūta taisnība. Es šodien viņam pievienojos jau otro reizi, kas notiek ļoti reti, šoreiz viņa viedoklim par 5.pantu, kur uzskaitītas personas, kas nevar būt deputāti. Manuprāt, saraksts vēl jāpaplašina. Mūsu Augstākajā padomē kā savu resoru lobisti var uzstāties ministru vietnieki, valsts komiteju priekšsēdētāji un viņu vietnieki. Ja viņi būs vietnieki par zinātni, tad viņi nodarbosies ar savu zinātnisko darbu un būs tiesīgi sēdēt šeit kā Augstākās padomes deputāti.

Tajā pašā laikā mums jānoskaidro situācija, kā būs ar karadienestā esošajiem deputātiem. Mēs tiešām šeit atšķiramies no citām valstīm, par nožēlu vai par laimi, to var vērtēt dažādi. Taču šodien karadienestā esošie ir viena no tām grupām, kas pārstāv, manuprāt, nepamatoti, politiskās funkcijas, kādas sabiedriskas kustības funkcijas. Atņemt viņiem tiesības būt deputātiem– tas nozīmē viņus iedzīt kārtējā strupceļā. Mēs jau divas reizes esam mēģinājuši kaut ko līdzīgu darīt, pēc tam atzinuši, ka tā bija kļūda. Šodien mēs pieņemam pārejas perioda reglamentu, tāpēc ļoti uzmanīgi jāapsver arī tāds jautājums: kas un ar kādiem nosacījumiem, kļuvis par deputātu, var turpināt tālāk savu dienestu? Iespējams, ka karadienestā esošie jāizsvītro no štatiem, kas jau izdarīts ar mūsu miličiem, Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem, kas pastāvīgi strādā Augstākajā padomē un pauž savu vēlētāju, bet ne orgānu, kurā viņi kalpoja, gribu. Es uzskatu, ka arī 10.pantam ir konceptuāls raksturs, to es savā jautājumā jau pasvītroju, tas tikai precīzāk jāizsaka. Bet kas noteiks darba radošo raksturu, kas minēts 10.pantā? Te mēs sastapsimies ar subjektīvismu, ar zināmu lobismu, ar cilvēku cenšanos reizē veikt divus un trīs darbus. Tāpēc cietīs Augstākā padome.

Es domāju, ka konceptuālas ir arī tiesības, kuras, ja nekļūdos, nevienā citā pantā nav minētas, izņemot 12.pantu,– tās ir tiesības ar padomdevēja balsi piedalīties Augstākās padomes komisijās, kurās viņš oficiāli nav. Nekur citur tas nav noteikts. Šodien jautājumos jau izskanēja, ka šajā nodaļā ir vesela rinda nosacījumu, kas nav izpildāmi. Piemēram, 21.pants prasa nekavējošu rakstisku vai mutisku paskaidrojumu. Ko tas nozīmē– nekavējošu? Šāda norma ir arī vairākos citos pantos. Tas nav reāli, mums jāizstrādā darbotiesspējīgs, bet ne ideāls reglaments. 32.pantā tāpat noteikta nereāla norma: deputātam pēc viņa pilnvaru beigām jānodrošina iepriekšējā vai līdzvērtīga darbavieta. Kam jānodrošina? Ja šo funkciju uzņemas valdība vai Augstākā padome, tad tā arī vajag norādīt. Es jums nosaukšu konkrētus piemērus. Pašlaik notiek vadības struktūru nomaiņa, rūpniecības uzņēmumu privatizācija un reorganizācija. Ja uzņēmums reorganizēts par akciju sabiedrību, nekas to nevar piespiest vienalga ko pieņemt darbā, tajā skaitā arī bijušo deputātu. Reorganizējas valstij pakļautās ministrijas un resori. Tāpēc šeit jāieraksta, kas uzņemas atbildību par Augstākās padomes deputāta iekārtošanu darbā.

Tagad par 33.pantu. Principā šis pants tieši kā man domāts, jo man ir divas meitas, bet es nesaprotu, kāpēc pilngadīga neprecēta meita var saņemt diplomātisko pasi, iespējams, tā ir dīvainība, bet pilngadīgs neprecēts dēls tādu savā mūžā nekad nesaņems. Kas tas ir: sieviešu dzimuma prioritāte, sieviešu gads vai kāds cits iemesls? Kāpēc tieši šāda norma ierakstīta? Arī 38.pantā, manuprāt, ir konceptuāla problēma. Mēs ļoti mīlam sevi. Lai pieņemtu likumu, vajag vienu trešdaļu balsu. Kad jānoņem deputāta imunitāte, vajadzīgas divas trešdaļas balsu. Tas nozīmē, ka deputāta tiesības stāv augstāk nekā visas tautas tiesības. Manuprāt, tas nav pieļaujams. Mēs uzspiežam likumu un tajā pašā laikā izvairāmies no atbildības. Vai nu viena trešdaļa visiem, vai arī divas trešdaļas, kā arī jābūt, īpaši konstitucionālu likumu pieņemšanai, tāpat kā visiem citiem lēmumiem, arī deputāta atsaukšanai./

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Krastiņ!

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Es, tāpat kā vairums no jums, biju gatavojies runāt konceptuāli par visu šo Kārtības rulli un biju gatavs savas runas beigās aicināt jūs nepieņemt to pirmajā lasījumā, bet noraidīt. Tā konceptuāli ir absolūti nepareizi, bet es paturu sev tiesības pateikt to galavārdā.

Tātad, pirmkārt, es runāšu tieši par otro sadaļu un par tās 7.pantu konceptuāli, ar kuru deputāts tiek aicināts savā darbā ievērot Konstitūciju un likumus. Līdz ar to atklāts paliek jautājums– kādu Konstitūciju un kādus likumus? Cik es zinu, Latvijas Republikai ir tikai viena de iure spēkā esoša Konstitūcija– Latvijas Republikas Satversme. Līdzās tai līdz pagaidu pamatlikuma pieņemšanai pilnā spēkā darbojas atsevišķas Latvijas PSR Konstitūcijas normas, ciktāl tās nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu. Tātad– par kādu konstitūciju šeit tiek runāts? Vai tikai godājamie šā likuma autori atkal nav sajaukuši to, kurā valstī dzīvo, jo man nav skaidrs, kā deputāts Bojārs varēja ziņot par viņa komisijā sēdošajiem čukčiem. Mūsu deputātu vidū es nevienu čukču laikam nezinu, kaut gan es visu grāmatu izskatīju. Tas laikam būs bijis kādā citā valstī un kādā citā komisijā.

Tādējādi es uzskatu, ka šis 7.pants, kurā tiek runāts par Konstitūcijas ievērošanu, ir jāprecizē. Tātad, ja tas ir Latvijas Republikas tautas deputāts, tad kādi likumi viņam ir jāievēro un pēc kādiem likumiem viņam ir jāvadās, un pēc kādas Konstitūcijas šeit jāstrādā?

Negribēdams atkārtoties un vēlēdamies ietaupīt laiku arī pārējiem deputātiem, kuri grib runāt par otro sadaļu, un paturēdams sev tiesības runāt arī par katru tālāko sadaļu, es gribu teikt, ka arī katrā nākamajā sadaļā atzīmēšu to, ka šis Kārtības rullis jeb reglaments diemžēl nav pieņemams tāpēc, ka tajā ir normas, kurām ir konstitucionāls raksturs, tas ir, vai nu Latvijas Republikas Satversmē ir jābūt paredzētam šādam Augstākās padomes veidojumam, kas, dabiski, nav iespējams, jo mūsu Satversme neparedz tādu Augstāko padomi, toties tas ir paredzēts mūsu Neatkarības deklarācijā, kurā teikts, ka līdz Satversmes spēkā stāšanās brīdim un Saeimas vēlēšanām darbojas Augstākā padome. Šis Kārtības rullis jau nosaka augstākā valsts varas orgāna struktūru Latvijas Republikā līdz Saeimas ievēlēšanai. Vai tas ir Kārtības ruļļa uzdevums? Man personīgi liekas, ka šī Kārtības ruļļa uzdevums... Ka to, ko neiznāk veikt ar to caurkritušo Konstitūciju, kura tiek pārveidota par pagaidu pamatlikumu, tiek mēģināts veikt ar šo Kārtības rulli, un tālākajā apspriešanas gaitā es mēģināšu to pilnībā pierādīt, paredzot to, ka šodien tālāk par otro nodaļu diez vai tiksim. Es vienīgi gribētu aizrādīt... Protams, sēdes vadītājs man aizrādīs, ka tas nav korekti, bet es tomēr to izdarīšu.

Godājamais Bojāra kungs! Es atsaukšos uz jūsu citātu televīzijā, to, ko jūs teicāt frakcijas sēdē: mani interesē, kādā iestādē jūs izlasījāt frakcijas sēdes stenogrammu? Paldies.

Priekšsēdētājs: Nākamajam vārds deputātam Budovskim.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Es patiešām esmu priecīgs, ka šinī brīdī es varu iznākt priekšpusē, jo man liekas, ka šādās diskusijās reizi pa reizei jāieskanas kādam ētikas motīvam. Attiecībā uz ētiku šeit tiešām ir iekļauts pietiekami daudz punktu, ir pat vesela sadaļa. Šeit gan no deputātu puses izskanēja piebilde, ka varbūt daudz kas nav parādīts, taču es domāju, ka tā būs pēdējā sadaļā, par kuru mēs runāsim atsevišķi, tāpēc pašlaik es gribētu runāt tikai par otro sadaļu.

Pirmkārt, es jums gribētu atgādināt Saeimas Kārtības rulli, kura 2.punktā ir skaidri un gaiši rakstīts, ka Saeima ievēlē Mandātu komisiju 15 locekļu sastāvā. Mums par mandātiem nekas nav teikts.

Tālāk. Kur pārbauda vēlēšanu materiālus, kā arī sūdzības par vēlēšanām? Šādas sūdzības vajag iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc vēlēšanu galīgo rezultātu izsludināšanas “Valdības Vēstnesī”. Un nākamais punkts, 3.punkts, savā vienkāršībā ir lielisks– Mandātu komisija savas darbības rezultātus ziņo Saeimai, kura bez tam lemj par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu vai atcelšanu.

Un tagad es jums gribētu atgādināt, kas ir rakstīts Augstākās padomes Kārtības rullī, ko mēs izskatām šodien. Pirmkārt, par 4.pantu. Tātad deputāti ir pilnvaroti, atbildīgi latviešu tautas pārstāvji. Patiešām tautas pārstāvji, jo mūs ir ievēlējusi tauta, bet tālāk, 6.pantā, ir rakstīts:– “Ja deputāts ievēlēts, pārkāpjot vēlēšanu likumu, tad vēlēšanu rezultātus var pārskatīt Latvijas Republikas Centrālā vēlēšanu komisija.” Man tādā gadījumā ir jautājums: kas ir Centrālā vēlēšanu komisija? Es uzskatu, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir klerku kompānija, kura vienkārši izskata atbilstību vai neatbilstību, kura izšķir varbūt sīkus konflikta gadījumus. Viss nopietnākais tālāk nonāk tiesā.

Tanī pašā laikā 8.pantā ir teikts, ka deputātu pilnvaras sākas... Varbūt būsim ļoti uzmanīgi, deputāti, jo te ir tas brīdis, kad mēs kļūstam par deputātiem ar visu savu imunitāti, tātad tas ir jautājums par to, no kura brīža sākas mūsu imunitāte. Un šeit, 8.pantā, ļoti precīzi it kā neviens nav teicis, ka deputāta pilnvaras sākas ar jaunievēlētās Augstākās padomes pirmās sesijas atklāšanu. Tātad saskaņā ar šiem vārdiem tad, kad mēs atklājam sesiju, sākas arī mūsu imunitāte. Es domāju, ka tas vairs nav korekti. Tā nebūs pareizi, jo šeit tiek pārkāpts tas, ko mēs saprotam ar parlamenta suverenitātes vai prioritātes principu. Tāds parlaments spēj un ir tiesīgs lemt augstākos jautājumus, kas saistīti ar deputāta statusu. Šinī gadījumā es saprotu, ka Centrālā vēlēšanu komisija var sagatavot materiālu, kuru savā ziņojumā iekļauj Mandātu komisija. Mandātu komisija tālāk ziņo par tiem deputātiem, kuri vēlēšanu gaitā savu mandātu ir ieguvuši bez kādiem konfliktiem, vai par tiem, kuru tālāko likteni izšķirs Augstākā tiesa. Šinī gadījumā, ja par to ziņo Mandātu komisija, mums vēl nav iestājusies deputāta imunitāte, un mums nav tās bezgalīgi garās procedūras, lai mēs šo imunitāti noņemtu un pēc tam virzītu jautājumu uz Augstāko tiesu. Tātad es domāju, šeit ir principā loģiska soļu gaita, kādā veidā nonākam pie deputāta mandāta imunitātes. Mēs savā laikā iesniedzām priekšlikumus par to, ka jāparedz Mandātu komisijas darbība. Pie tam es gribu atgādināt, ka ne tikai Saeimā, bet arī citās valstīs šī Mandātu komisija joprojām pastāv un darbojas.

Ja ir runa par tādu dižu parlamentāru vienību, kāds ir ASV Kongress, tad man jums jāsaka, ka šeit arī ir divas tādas komisijas– tā ir Ētikas komisija, kura sastāv no četriem deputātiem, un tā sauktā Deputātu dienesta rīcības standarta komisija, kura sastāv no 12 deputātiem. Un tieši, lūk, šī pēdējā komisija mūsu izpratnē atbilst Mandātu komisijai. Man vēl jāpiebilst, ka Norvēģijā jau parlamenta darba uzsākšanas brīdī vienlaikus darbojas divas komisijas– gan vecā Mandātu komisija, gan arī jaunā Mandātu komisija. Tāpēc mums ir priekšlikumi par to, ka Mandātu un deputātu ētikas komisijai ir jābūt un jādarbojas. Es domāju, ka šobrīd tās skaitliskais sastāvs ir pietiekami optimāls.

Mandātu komisija ziņo par Centrālās vēlēšanu komisijas akceptētiem deputātiem un ziņo par tiem, kuru apstiprināšanas likumību izskatīs tiesa. Mandātu un deputātu ētikas komisija lūdz balsot par ziņojumu kopumā. Līdz ar to mēs uzreiz esam savā balsojumā apstiprinājuši to deputātu daļu, par kuru nav nekādu problēmu, un līdz ar to brīdi pēc balsojuma tūdaļ sākas šī imunitāte un ir spēkā mandāts. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz!

A.Bērzs: Augstais nams! Ja mēs runājam par otro nodaļu un runājam konceptuāli, tad es par otro nodaļu gribu izteikt divus konceptuālus momentus.

Pirmais konceptuālais moments būtu tāds: redziet, otrā nodaļa– “Augstākās padomes deputāti”– ir nodaļa, kurā ir noteiktas stingras loģiskās un likumiskās attiecības ar mūsu pieņemto likumu “Par deputāta statusu”. Un ir jautājums, kam no šā likuma “Par deputāta statusu” pēc loģikas būtu jābūt šajā nodaļā un likumā par Kārtības rulli, jo Kārtības rullis– tas ir dokuments, kas regulē deputātu darbību šeit, Augstākajā padomē. Un tāpēc es konceptuāli uzskatu, ka nav nekāda pamata šajā otrajā nodaļā likt iekšā tās normas, kas regulē deputāta attiecības ar valsts un citām institūcijām ārpus parlamenta. Paskatieties tādas normas kā, piemēram, 27.pantu, 20.pantu un citus. 27.pantā ir teikts, ka valdības un vietējo pašvaldību pienākums ir radīt deputātam kādus noteiktus apstākļus. Šīs pašvaldības taču savā darbībā nevadīsies pēc mūsu Kārtības ruļļa. Uz tām attiecas tas, kas ir noteikts likumā “Par deputāta statusu”, bet šeit rakstīt to iekšā tikai tāpēc, lai deputāts atcerētos, ka viņam ir tādas tiesības, es domāju, ir lieki. Šajā ziņā vesela rinda pantu būtu jāizņem ārā, un, manuprāt, to vajadzētu darīt.

Otra mana konceptuālā nostādne ir jautājumā par 5.pantu, par kuru jau runāja Repšes kungs, un tiktāl, ciktāl viņš runāja, es viņam daļēji piekrītu. Un šeit mana koncepcija būtu tāda, ka to personu loks, kuras nevar būt deputāti un kuras šeit ir uzskaitītas, būtu jāsadala trīs grupās un pret katru no šīm grupām būtu jāizsaka cita attieksme.

Tātad pirmā grupa šeit ir Latvijas Republikas valdības locekļi, un uz viņiem tiek attiecināta norma, ka republikas valdības locekļi uz to laiku, kamēr viņi pilda pienākumus valdībā, noliek deputāta mandātus. Es negribētu darīt tā, kā Repšes kungs teica, ka varētu tomēr balsot. Valdība mums ir laba, tai ir tikai viens trūkums– tā mainās. Neatkarīgajā Latvijā valdība vidēji noturējās desmit mēnešus, bet mūsu valdība jau turas gadu, tātad tā ir novecojusi, un es domāju, ka šis deputāts ministra postenī var būt nevis četrus gadus, bet varētu būt astoņus mēnešus, un pēc tam viņš nāk atpakaļ. Bet, lūk, tad, kad Augstākajā padomē izskatīs jautājumu par to, ka šis mūsu deputāts, kas ir aizgājis par ministru, ne velnam neder, un balsos par viņa atcelšanu, tad viņam balsstiesības nav vajadzīgas, lai viņš varētu balsot, ka viņam tomēr jāpaliek. Es domāju, ka tas principā neko neietekmē, taču par to var strīdēties.

Ir arī otra kategorija– tie ir Augstākās tiesas locekļi, kurus ievēlē, arbitri, kurus mēs ieceļam. Viņiem darbības laiks ir garš, un te nevar būt nekādu domstarpību, ka te ir jābūt tā, kā ir noteikts,– viņi nevar būt deputāti.

Un ir vēl trešā kategorija, kas te ir minēta,– tās ir iekšlietu dienestu militārās personas, militārās personas ieskaitot, un no manas puses vēl vajadzētu pielikt klāt Valsts drošības komitejas darbiniekus. Tātad šīm personām ir jāpārtrauc sava profesionālā darbība, ja tās grib būt deputāti; ir jāpārtrauc dienests savā militārajā resorā uz deputāta pilnvaru laiku. Es, runājot mūsdienu armijas jēdzienos, pat teiktu, ka tas viņiem būtu jāapliecina, iesniedzot Augstākajā padomē uzziņu:
*/ka pārtraukta viņu apgāde ar mantu, pārtiku un naudu/, un, ja viņi tādu uzziņu ir iesnieguši, tad viņi te nāk, bet, ja viņi nāk ar “fondiem”, tad mēs viņus metam ārā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāt Ēlert, lūdzu!

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es pilnīgi piekrītu kolēģa Bērza ierosinājumam, ka likumam par deputāta statusu šajā Kārtības rullī kā atkārtojumam nav vietas. Ja autori ir domājuši, ka līdz ar Kārtības ruļļa pieņemšanu varētu atcelt likumu par deputāta statusu, tad es uzskatu, ka Bērza kungs spoži pierādīja to, cik tas ir nepieņemami un nepareizi. Es varētu kā piemēru nosaukt 23.pantu. Runa varētu būt vienīgi par to, ka varbūt ne šajā, bet citā sadaļā vajadzētu paredzēt procedūras normas, kas garantē deputātu statusa likuma ievērošanu, piemēram, kā rīkoties ar deputātu jautājumiem, kā rīkoties ar deputātu pieprasījumiem, kāda ir procedūra, teiksim, deputāta neaizskaramības atcelšanai. Tādas procedūras acīmredzot ir vajadzīgas, un tām ir vieta Kārtības rullī, nevis visam šim deputātu statusa likumam.

Es vēl gribētu pieskarties vienai tādai procedūras normai, kas ir 6.pantā,– par deputātu pilnvaru pārbaudi. Diemžēl Kārtības ruļļa autoru jaunrade šajā jautājumā mani neapmierina, un tādēļ es gribētu atgādināt, kas ir rakstīts Satversmes 18.pantā– Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras. Realizācijas mehānismu jums jau deva kolēģis Budovskis. Pamatojums. Pašreizējā sistēma, kad vispirms ievēlēto deputātu pilnvaras pārbauda Centrālā vēlēšanu komisija, kuru ir izveidojusi iepriekšējā Augstākā padome, un Mandātu komisija, kuru ir izveidojusi jaunā padome, faktiski dod visobjektīvāko pārbaudi.

Par tiesas pieslēgšanos šajā darbā. Acīmredzot tāda tiesas pārbaude Latvijas Republikā līdz 1934.gadam nav bijusi. Ja vēlēšanu komisiju locekļi ir jāsoda, tad arī te ir tiesas darbi, bet tas neattiecas uz deputātu pilnvaru apstiprināšanu. Līdz ar to es tomēr ierosinātu atstāt pašreizējo kārtību un to nemainīt, nenodarboties ar nepamatotu jaunradi.

Tas tad man būtu viss par otro sadaļu, kurā es aicinu likvidēt atsevišķus pantus, bet, protams, procedūras jautājumi acīmredzot jāievieto kaut kur citur. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Silāram.

I.Silārs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es neatkārtošu iepriekšējo deputātu domas, es vienīgi pateikšu, ka pievienojos Ēlerta kungam, Repšes kungam un Bērza kungam.

Un it īpaši es atbalstu Bērza kunga izteikumu, ka Kārtības rullim tiešām vajadzētu pamatā reglamentēt mūsu iekšējo darbu, atvieglot to, lai šeit viss būtu, kā mēdzam sacīt, salikts pa plauktiņiem, lai būtu viegli orientēties. Un, lūk, es pieskaršos jautājumam, kuru jau atrunāju mūsu lasījuma pirmajā mēģinājumā, bet nesaņēmu atbildi.
Es iesniedzu priekšlikumu rakstiski, reģistrējot to sekretariātā, taču vēl neesmu saņēmis atbildi, proti, 13.pantā ir 5.apakšpunkts, kurā ir minēts, ka deputātam ir tiesības iesniegt deputāta pieprasījumus, jautājumus un iesniegumus. Atbildi uz jautājumu, kāda ir starpība starp pieprasījumu, jautājumu un iesniegumu, var atrast tālāk 113.pantā, 115.panta 6.apakš­punktā. Atbildēm uz deputātu pieprasījumiem ir dots laiks līdz 15 minūtēm un uz jautājumiem– līdz 10 minūtēm. Taču es nevaru saņemt atbildi, kāda starpība ir starp pieprasījumu, jautājumu un iesniegumu un kam tie ir jāiesniedz, kāda ir to izskatīšanas kārtība un izskatīšanas laiks, cik ilgā laikā es varu saņemt atbildi uz vienu, diviem vai trim jautājumiem un kurš man atbildēs? Ja es nesaņemu atbildi uz šiem principiālajiem jautājumiem, tad man ir jājautā– kādēļ Kārtības rullī šīs lietas ir minētas, bet nav izrunātas līdz galam? Lūk, tas man ir viss par šo otro sadaļu vēl bez visa tā, kas šeit tika skarts. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zaļetajevam.

S.Zaļetajevs: */Cienījamie deputāti! Es gribētu precizēt, ko mēs saprotam ar konceptuālu nostādni. Šinī gadījumā, kad apspriežam reglamentu pa nodaļām, runa var būt tikai par to– atstāt reglamentā nodaļu par deputāta statusu vai ne. Ja atstājam, tad otrajā lasījumā varam precizēt, kādi panti tajā var būt un kādā redakcijā. Tāda, manuprāt, ir konceptuāla un nekonceptuāla nostādne. Tā kā šeit tika skarti svarīgi jautājumi sakarā ar deputāta mandātu un Mandātu komisijas darbību, tad es gribu, lai šajā jautājumā mēs izlemtu skaidri. Manuprāt, ir apšaubāma Mandātu komisijas darbība, ja deputāti paši sevi apstiprina, vēl jo vairāk tad, kad ir šaubas par deputāta ievēlēšanas pareizumu, kad mandāts ir vairāk vai mazāk šaubīgs. Kas par to izlemj? Tas nekad nav bijis skaidrs, un droši vien, neraugoties uz Mandātu komisijas locekļu pūlēm, es ceru, ka mani neviens nepārliecinās, ka ir šaubīgi un ir nešaubīgi deputāti. To normāli var izšķirt tikai tiesa. Tā var izšķirt neatkarīgi. Normālā procedūrā, kas iekļaujas varas dalīšanas normālā struktūrā.

Es gribētu, kaut gan nezinu, kā mums šodien iznāks, jo acīmredzot strādāsim līdz pulksten diviem, tomēr es gribētu, lai šodien tiktu pieņemta mūsu reglamenta struktūra. Jo tiešām mūsu reglamenta apjoms iznācis pārāk liels. Es piekrītu nepieciešamībai šo otro nodaļu, kas dublē jau pieņemto likumu par deputāta statusu, no reglamenta izslēgt. Tas nebūt nenozīmē, ka ar to reglaments būtu nepieņemams kopumā. Nekādā gadījumā!/

Priekšsēdētājs: Par otro nodaļu vairs neviens no klātesošajiem deputātiem nevēlas izteikties, un mums tad vajadzētu izšķirties. Vai deputāts Bojārs grib teikt galavārdu?

J.Bojārs: Es gribu dot pāris paskaidrojumus, jo daži deputāti vienkārši nav sapratuši, kur ir tas materiāls.

Priekšsēdētājs: Vai tas būs jūsu galavārds?

J.Bojārs: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tad pasakiet to un visu apkopojiet! Vai Šapovālovs gribēja debatēt par šo jautājumu? Tad, lūdzu, pagaidiet, deputāt Bojār, man te nebija tas pierakstīts. Lūdzu.

P.Šapovālovs: */Cienījamie kolēģi deputāti! Es pierakstījos jau no rīta, tādēļ atļaujiet man runāt arī par otro nodaļu. Gribu izteikt savu pārsteigumu, ka manu priekšlikumu cienījamais priekšsēdētājs Krastiņš nelika uz balsošanu jau pirms debatēm. Es gaidīju, bet neiejaucos, jo cerēju, ka man tiks dots vārds pēc tam.

Vispirms par otro nodaļu. Uzskatu, ka šis noteikumu sakopojums, kā to jau teica iepriekšējie deputāti, ir Augstākās padomes iekšējās dzīves noteikumi, tāpēc šeit jāreglamentē pirmām kārtām, es vēlreiz pasvītroju, iekšējās kārtības noteikumi. Lieta tā, ka 29.pantā mēs rakstām, ka Augstākās padomes sekretariāts nodrošina deputātu ar darba un pieņemtajiem dokumentiem, izdevumiem un informatīviem materiāliem. Tas atkal ir pārrakstīts no likuma par deputāta statusu, bet nekur nav teikts, kā to dara, kā sekretariāts to visu var apgādāt. Mums jau ir ieviesta tāda prakse, ka no rīta, ierodoties Augstākajā padomē, mēs caur sekretariātu saņemam šo dokumentu paketi. Ja kāds no deputātiem nav apmierināts, tad mums jāizdomā kāds cits variants, kā lai sekretariāts mūs apgādā ar šiem dokumentiem. Pagaidu reglamentā mēs paredzējām, ka šiem dokumentiem jābūt izsniegtiem trīs dienas pirms plenārsēdes. Bet pamazām ieviesās paradums, ka diezgan bieži sekretariāts dokumentus izdala sēdes laikā, pēc pusstundas mēs tos sākam izskatīt. Mums jāizskata arī šāds variants. Vai tādos gadījumos varam turpināt strādāt vai nevaram?

Tālāk. Ļoti daudz jautājumu ir par 23., 24., 25., 26. un 27.pantu. 23.pantā ir runa par to, ka amatpersonas, kas traucē deputātiem īstenot savas tiesības, kas paredzētas šajā likumu krājumā, tiek sauktas pie administratīvas, disciplināras vai kriminālas atbildības. Bet atkal rodas jautājums: kā, kādā kārtībā tiek sauktas? Kas deputātam jādara, ja viņš uzskata, ka viņa tiesības ir pārkāptas? Varu pastāstīt, ka jau pērn mēģināju izstrādāt kārtību, kā saukt pie administratīvās, disciplinārās un kriminālās atbildības, mani priekšlikumi tika izskatīti Augstākās padomes Prezidijā, tika izskatīti mūsu Aizsardzības un iekšlietu komisijā, tika nodoti Likumdošanas jautājumu komisijai, un kopš tā laika kā atvarā iekrituši. Tātad bija tādi priekšlikumi.

Tādus pašus jautājumus var uzdot par citiem pantiem, kurus es nosaucu. Teiksim, 24.pantā rakstīts, ka Lietu pārvalde deputātu rīcībā nodod telpas. Kādā kārtībā, kad, kā? Tiešām, ja mēs veidojam savus iekšējos noteikumus, tad jānorāda konkrēti, kādas telpas, kur, kā tās varam izmantot, no kura līdz kuram laikam, kā varam izmantot fondus, kādas bibliotēkas. 26.pantā rakstīts, ka deputātam ir īpašas priekšrocības izmantot radio, televīziju, uzstāties presē. Pirmkārt, nav pateikts, kādā veidā šīs tiesības var izmantot. Pieņemsim, deputātam ir nepieciešams uzstāties televīzijā vai radio. Kas viņam jādara? Jāraksta iesniegums vai deputāta pieprasījums, jānes uz Televīzijas un radio komiteju? Tā noteiktā laikā deputātam šādu iespēju dod. To vajag stingri un precīzi formulēt. Es domāju, ka tam visam jābūt reglamentētam.

Nevaru vairs aizkavēt jūsu laiku. Uzskatu, ka mums reglaments ir vajadzīgs, taču ne tādā redakcijā, kādā tas ir pašreiz. Faktiski tajā pārrakstīta Konstitūcija, pārrakstīts likums par deputāta statusu, bet konkrētas, precīzas mūsu darba reglamentēšanas nav. Ierosinu to nodot pārstrādāšanai, ievērojot piezīmes, ko izteikuši deputāti./

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mums tagad vajadzētu izšķirties, ko darīsim pēc Bojāra galavārda. Mēs noklausīsimies viņu, viņš izteiks kādus priekšlikumus, un tad domāsim– vai nu balsosim tagad pirmajā lasījumā par otro nodaļu, vai balsosim tad, kad būs apspriestas visas nodaļas.

J.Bojārs: Sāksim no sākuma– par varas dalīšanas principu, par kuru izteicās Repšes kungs un vēl viens otrs no klātesošajiem deputātiem. Ziniet, varas apvienošanas principā, respektīvi, likumdošanas un izpildvaras apvienošanas pieejā vai principā, ja mēs tādu koncepciju pieņemam, ir viens perverss moments, un to jau pirms 220 gadiem ir rakstījuši Džefersons, Monteskjē un visi citi lielie filozofi. Šis perversais princips ir tāds, ka vieni un tie paši cilvēki raksta likumus, vieni un tie paši uzdod sev izpildīt šos likumus un vieni un tie paši sevi kontrolē, kā viņi izpilda likumus. Apskatiet Augstākās padomes principiālo kompetenci!

Likumdošanas un izpildvaras kontrole, Ministru padomes kompetence. Vai var visu to tādā veidā darīt, ka viens un tas pats raksta, viens un tas pats pārbauda, viens un tas pats uzdod un viens un tas pats izpilda? Tā jau var ierakstīt, bet, jūs mani atvainojiet, tā nav demokrātija.

Un es vēl gribētu runāt par tām valstīm, kur darbojas šie principi, kur ministrs var būt deputāts. Vispirms tie ir milzīgi parlamenti; apskatieties, cik deputātu ir Anglijas parlamentā! Ja nemaldos, Pārstāvju palātā ir ap 400 cilvēku. Ja tur viens cilvēks ir šur vai tur, tad tas neko nemaina. Bērza kungs mums ierosināja uz laiku apturēt, ja es nemaldos, pilnvaras. Mēs jau varam to darīt, bet, saprotiet, tad mainīsies balsu samērs. Ko jūs ar to darīsit? Jā, mēs, protams, varam tā nobalsot, bet galvenais ir pats princips. Ja mēs ejam pa šo ceļu, tad varam balsot un apturēt viņu pilnvaras, turklāt es uzskatu, ka mums var rasties daudz talantīgu cilvēku no mūsu vidus, kurus var ievēlēt par ministriem. Un kas tad būs ar balsu samēru? Jūs atcerieties, kā bija sākumā, kad mums divas balsis izšķīra visu Neatkarības deklarācijas likteni.

Tālāk– par Bukas uzstāšanos, ka zālē vajag kaut kādu kvorumu. Mēs jau nobalsojām par to, ka nekādu kvorumu mūsu Augstākajā padomē nav un tie neeksistē jau tagad. Var pieņemt Bukas priekšlikumu par to– tas mums bija 5.pants –, ka Augstākajā padomē nevar ievēlēt valsts pārvaldes aparāta pārstāvjus. Atvainojiet, daudzos parlamentos, daudzās konstitūcijās, ko skatījām cauri, piemēram, ja nemaldos, Beļģijā, viss ir šausmīgi reglamentēts, ko nevar ievēlēt no vietējā varas līmeņa. Tur ir uzskaitītas visas personas, kuras nevar ievēlēt, un pirms kāda laika tām jānodod savs mandāts, ja tas ir bijis, un viņi šādā veidā pieiet šim jautājumam. Ja viena konkrēta persona, piemēram, Dobeles rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, tur jau ir izveidojis savas varas un ietekmes struktūras, tad līdz ar to viņam ir vieglāk tikt ievēlētam, Jūs saprotiet– viņam ir ietekmes sfēras, viņš tāpēc pat izslēdz šīs personas no varbūtības tikt ievēlētām, ja nav pagājis kaut kāds noteikts laiks. Tas varbūt būtu pārāk daudz no mums prasīts, bet es tikai gribu pateikt, ka pastāv arī tāda pieredze. Kas tad nosaka darba radošo raksturu? Buka saka: vai tad nu mēs varam te tik smalki reglamentēt, kas nosaka darba radošo raksturu... Ja to vajag, lai viņš ierosina formulējumu, un jūs paši nobalsojiet, es neko negribu uzspiest.

Par 32.panta normu viņš saka, ka tā nav reāla, lai pēc deputāta pilnvaru izbeigšanās nodrošinātu viņu ar līdzvērtīgu darbu. Jā, mēs izmetīsim to ārā! Taču tā ir norma, kas tieši aizsargā deputātu, ja viņš strādā profesionālajā sfērā. Ja turpmāk būs bezdarbs un ja viņš izies ārpus savas profesionālās plūsmas... Jūs saprotiet, ka arī profesorus ievēlē katrus piecus gadus, bet pēc tam, ja viņus vairs neievēlēs, tad viņiem būs jāiet vienkārši ganīt govis. Vai jūs saprotat, kas tas ir par jautājumu? Es tagad nevaru pateikt, kādu vajag veidot nodrošināšanas mehānismu, un Buka arī nevar pateikt, kādu vajag nodrošināšanas mehānismu, un neviens nevar pateikt, kādu vajag šo mehānismu brīvā tirgus apstākļos, bet es iestājos par to, ka princips ir vajadzīgs, jo pretējā gadījumā deputāts ir nenodrošināts. Es piekrītu, ka likumam par deputāta statusu šeit nevajadzētu būt. Jā, tā ir tāda konceptuāla pieeja, un es varētu piekrist Silāra kungam un vēl citiem deputātiem, kuri teica, ka vajag atstāt tikai galvenos principus, kuri garantē deputāta statusu. Es tam piekrītu, ja mēs tā nobalsosim, tad metīsim visu lieko ārā un atstāsim tikai galvenās deputātu tiesību garantijas, bet tām gan, es domāju, šeit vajadzētu būt principiālām garantijām. Es pret tām absolūti neiebilstu.

Tālāk par 33.pantu. Kāpēc deputāta neprecētajai meitai dod diplomātisko pasi? Šī tēze, jūs atvainojiet, ir ņemta no Vīnes 1961.gada konvencijas par diplomātu tiesībām. Šajā konvencijā tā tiek uzskatīts, un mēs nedrīkstam šeit radīt dažādus standartus; tā ir diplomātiskā pase, kas piešķir diplomātisko statusu, bet mums– aizsardzību, kas ir līdzīga diplomātiem. Vienīgi neprecētā meita saskaņā ar šo konvenciju skaitās ģimenes locekle. Un ģimenes locekļiem saskaņā ar to, kā ir Padomju Savienībā, izdod ārzemju pasi, un arī saskaņā ar konvencijas noteikumiem tās izdod tikai ģimenes locekļiem, toties visiem ģimenes locekļiem. Taču neprecētais pilngadīgais dēls vairs neskaitās ģimenes loceklis, viņš ir patstāvīga persona. Šeit, kā man liekas, nav vairs ko virvi vilkt.

35.pants. Krimināllietu pret deputātu var ierosināt tikai Augstākās tiesas Prezidijs. Un cienījamais Buka te iebilda. Es kategoriski iebilstu pret to. Ja mēs šo pantu strīpojam ārā, tad mums būs tas pats, kas notika ar deputātu Hmaru. Viņš ilgi un dikti sēž cietumā, viņu gan izlaida ārā, bet iespundēja atkal. Es esmu pret šādu patvaļīgu deputātu iespundēšanu un ķeršanu uz ielas. Tāpēc ir vajadzīgs šis 35.pants, kas principā apgrūtina, lūk, deputāta arestu, ja viņš ir kādam nepatīkami uzstājies valsts varas aparātā vai varbūt drošības komitejā, vai vēl kur citur.

Jā, par 7.pantu– kāda Konstitūcija un likumi deputātiem ir jāievēro. Es gan nezinu– ja šis pants deputātam Krastiņa kungam rada grūtības, tad viņš vienkārši neizprot likuma jēgu. Deputātiem jāievēro tādi likumi un tāda Konstitūcija, kāda šajā brīdī ir spēkā konkrētajā valstī. Tas ir viens.

Otrs. Mēs šo pantu izveidojām tāpēc, un es uzstāju par tā atstāšanu šeit, jo deputātam nav jāvadās ne pēc kādiem vadības norādījumiem, arī ne pēc Augstākās padomes priekšsēdētāja un arī ne pēc Augstākās padomes Prezidija norādījumiem: tā ir principiāla norma, ka deputāts ir brīvs savā darbībā. Lūk, ko tā norāda– deputāts ir brīvs savā darbībā un vadās vienīgi pēc likuma un ne pēc kā cita. Mēs varam ierakstīt “vadās pēc likuma”, taču tas būtu tikpat labi– cik garš, tik plats.

Tālāk. Vai godājamie autori nav sajaukuši, kādā valstī viņi dzīvo? Nē, es neesmu sajaucis, kādā valstī es dzīvoju; es dzīvoju Latvijas Republikā, un man ir Latvijas Republikas pilsonība, atvainojiet, Krastiņa kungs! Tas ir norādījums speciāli jums.

“Šis Kārtības rullis nav pieņemams tāpēc, ka tajā ir normas, kam ir konstitucionāls raksturs...” Jebkuras valsts reglamentā ir normas, kurām ir konstitucionāls raksturs. Jebkuras valsts parlamenta reglamentā galvenās normas ir normas par to, kā pieņem likumus. Šīs normas parasti dublē arī Konstitūciju, tām ir visnotaļ konstitucionāls raksturs.

Budovska kungam es vispār varētu piekrist, bet tad mums par to ir jānobalso, jo darba grupa ļoti pretojās tam, ka Mandātu komisija kontrolē mandātus. Ja mēs Mandātu komisijai atstājam šo mandātu kontroli, tad es neiebilstu pret to, taču tikai tad es uzskatu, ka mums par to jānobalso. Ja tas ir nobalsots un izlemts, tad lai paliek. Tātad principā es pret Budovska kunga teikto neiebilstu.

Par Bērza kunga sacīto, ka VDK darbinieki nevar būt deputāti. Es neiebilstu, mēs tikai negribējām šo jautājumu pārāk aiztikt, lai gan uzskatām, ka VDK darbinieki ir militārpersonas, viņi nēsā uzplečus un absolūti ir pakļauti visiem tiem principiem, kādi ir jebkurai militārpersonai, tomēr es esmu par to, lai to ierakstītu. Lūdzu, ierakstīsim. Es pat neuzskatu, ka par to vajadzētu balsot. Ierakstīsim, un viss!

Atbilde Ēlerta kungam– “jāizslēdz par deputātu statusu”. Es tam varu piekrist, tomēr gribētu, lai mēs atstājam tās normas, kuras principiāli garantē deputāta drošību un rada viņam darbā garantijas.

Par deputāta Silāra teikto. Viņš uzstāj, ka mums nav regulēts jautājums par pieprasījumiem un tā tālāk. Silāra kungs, jūs laikam neizlasījāt līdz galam. Atveriet lappuses, kur ir 292., 293., 294., 295. un 296.pants, tie ļoti precīzi regulē jautājumu par deputātu pieprasījumiem. Kāpēc mēs šos pantus “atrāvām” no deputātu statusa un ielikām beigās? Tāpēc, ka tās ir deputātu kontroles funkcijas, kādā veidā deputāts kontrolē valdību. Tāpēc no elementāras loģikas viedokļa mēs šīs kontroles funkcijas ietvērām nodaļā par kontroles funkcijām. Tā, tas būtu viss.

Par Šapovālova teikto, ka nav minēts, kā sekretariāts apgādā deputātus ar materiāliem... Es gan nezinu, vai mums vajag tik sīki reglamentēt, kā un kurā brīdī tā darbinieki iedod deputātiem materiālus rokās. Jā, kā deputātu tiesībpārkāpumi tiks sodīti? Es gan nezinu, taču es te varētu gandrīz vai piekrist Šapovālova kungam, ka šo jautājumu vajadzētu reglamentēt; es ierosinu, lai to uzraksta viņš pats. Bez tam es iesaku arī risinājumu: ja mēs šos sodus nosakām, tad tie ir jāparedz arī kā normas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Es nedomāju, ka vajadzētu spundēt cietumā tos, kuri ar nepietiekamu cieņu no valdības puses izturas pret deputātiem. Tātad ir jānosaka soda normas Administratīvajā kodeksā, bet ir vajadzīgs arī priekšlikums. Pēc viņa domām, to varētu ietvert 26.pantā.

Un pēdējā iebilde, ka nav pateikts, kā deputāti realizē savas priekšrocības radio un televīzijā. Tik tiešām– tas tur nav pateikts, kā viņi realizē savas priekšrocības radio un televīzijā. Ja deputātam Šapovālovam ir priekšlikumi– lūdzu.Es absolūti pret to neiebilstu, bez tam uzskatu, ka mūsu radio un televīzija nestrādā savu uzdevumu augstumos un ka diemžēl varbūt ne visiem deputātiem ir vienlīdz laba pieeja radio un televīzijai. Atrodiet skaistu normu, un mēs to balsošanas kārtībā varam iebalsot. Tātad viss ir atkarīgs no jums, es neko neuzspiežu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Tagad mums būtībā ir jāizlemj pats principiālākais jautājums par otrās nodaļas pieņemšanu vai arī par diskusiju turpināšanu par nodaļām, un tikai tad pieņemsim visu projektu kopumā, jo jūs redzējāt, ka te ir zināmas problēmas. Atkal notiek atsauces uz likumu, uz citu daļu un citu nodaļu, un mums vajadzētu padomāt, vai mēs risināsim kompleksi šo balsošanu un vai šodien pat nobalsosim par otrās nodaļas pirmo lasījumu. Deputāt Repše, lūdzu!

E.Repše: Es gribētu ierosināt, lai mēs nobalsotu tūlīt, jo citādi nebija jēgas debatēt, jo mēs atkal būsim aizmirsuši tos argumentus, kad balsosim par visu kopā.

Priekšsēdētājs: Vai jūs piekrītat? Lūdzu, Budovska kungs!

M.Budovskis: Es principā nepiekrītu. Es domāju, ka šai balsošanai vajadzētu būt nopietnākai. Mēs nedaudz spēlēsimies, balsojot par katru nodaļu un pēc tam nonākot pie varianta, ka balsosim, vai vispār to neatlikt. Es domāju, ka balsošanu atliksim uz beigām.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ozolam.

I.Ozols: Es tomēr atbalstītu Repšes kunga ieteikumu un gribu konkrēti ierosināt attiecībā uz otro nodaļu balsot ieteikto viedokli– izslēgt no šīs nodaļas ārā likumā “Par deputāta statusu” saturošās normas un praktiski nodaļu konceptuāli pārstrādāt, par pamatu ņemot trīs apakš­punktus: deputāta tiesības, pienākumi un atbildība, jo šīs trīs deputāta tiesību un atbilstības normas šeit ir haotiski sadrumstalotas pa visu nodaļu– atsevišķos apakšpunktos tās ir attiecinātas uz darbu parlamentā, dažos apakšpunktos– uz darbību ārpus parlamenta, tāpēc vajadzētu mēģināt visu to koncentrēt kopā. Un tādā gadījumā mēs konceptuāli faktiski arī nolemtu, ka šādā redakcijā un konceptuālajā risinājumā šī nodaļa nav pieņemama.

Priekšsēdētājs: Būtībā tā jau ir noraidīšana. Tad mums vispirms ir jābalso. Ja gadījumā nodaļa šādā veidā tiek noraidīta, tad mēs balsosim par jūsu priekšlikumu atdot projektu komisijai atpakaļ un izstrādāt to atbilstoši tam, kā jūs teicāt, par pamatu ņemot deputāta tiesības, pienākumus un atbildību. Tas ir tāds vispārīgs princips, bet faktiski, ņemot vērā visus iebildumus, deputāta Bojāra komisija lai to vienkārši tad pārstrādā. Es neko citu te nevaru izdomāt, kā vien likt uz balsošanu.

Lūdzu,reģistrēsimies.Jā, runa ir par otro nodaļu. Tātad šobrīd balsosim par šā lasāmā varianta principiālu pieņemšanu, un tas neizslēdz, ka līdz otrajam lasījumam te būtu jāņem vērā visi priekšlikumi un jābūt gatavam balsošanas variantam, kā tas parasti ir darīts. Gadījumā, ja mēs nepieņemsim šo nodaļu pirmajā lasījumā, tad tūlīt pat balsosim par to, ka šī nodaļa ir jānodod atpakaļ komisijai pārstrādāšanai, ņemot vērā principus, ko izteica deputāts Ozols, proti, ņemot vērā deputāta tiesības, pienākumus un atbildību.

Lūdzu,balsosim par otrās nodaļas pieņemšanu pirmajā lasījumā tādā redakcijā, kāda ir šajā tekstā. Lūdzu.Par– 18. Jā, tātad otrā nodaļa nav pieņemta un jābalso par otro priekšlikumu– atdot atpakaļ komisijai un to principiāli pārstrādāt.

Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Šeit bija viens priekšlikums, par kuru, man liekas, tagad ir jābalso, proti, par deputāta statusu; vai to, kas bija likumā “Par deputāta statusu”, ietvert šeit vai neietvert– par to mums jābūt skaidrībā, un par to tagad būtu jābalso.

Priekšsēdētājs: Jā. Mēs gan praktiski noraidījām... Es atgādināšu deputāta Ozola ieteikto, ka vajag pārstrādāt nodaļu, vadoties pēc tiesību, pienākumu un atbildības jautājuma, tātad statuss jau ir izslēgts no šiem deputāta Ozola principiem. Ja gadījumā mēs balsojam par to, ko ieteica deputāts Ozols, tad statuss automātiski atkrīt. Lūdzu.

V.Eglājs: Ja šo priekšlikumu pieņems, tad es lūgtu tiem, kuri balsos par to, iesniegt savus priekšlikumus, kam būtu jābūt šajā nodaļā. Lūdzu, iesniedziet savus priekšlikumus!

Priekšsēdētājs: Jā. Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Es gribētu pateikt vēl vienu domu, cienījamie deputāti! Es gribētu, lai tie, kuri tagad balso par šīs nodaļas izslēgšanu, uzmanīgi izskata šo nodaļu un lai atzīmē, kuri panti ir jāizslēdz. Jo, jūs atvainojiet, pēc tam viss kaut kur aizklīdīs un nebūs redzams, kādas pilnvaras jūs sev dodat šeit, Augstākajā padomē, vai ārpus tās, tātad konkrēti norādiet, kuri panti ir jāsvītro, vai arī, ja nav jāsvītro, tad to, kādā redakcijā tiem jābūt. Saprotiet, mēs uzrakstīsim nākamo variantu, un tas atkal kādu neapmierinās. Tāpēc es gribētu saņemt ļoti konkrētus priekšlikumus, kuri panti jāatstāj un kādā redakcijā, un kuri jāsvītro. Tas ir ļoti nopietni, tas skar jūsu statusu, jūsu pilnvaras šeit, Augstākajā padomē, un ārpus tās. Tas ir ļoti nopietni.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi! Ja runājam par balsošanas motīviem, tad es domāju, ka tik tiešām ir jāpiekrīt Bojāra kungam un viss ārkārtīgi rūpīgi jāpārdomā. Arī mūsu esamībai, mūsu statusam šajā dokumentā ir jābūt vienkopus, mēs nevaram izplūst un izklīdināt šos noteikumus vai arī šā statusa atsevišķos pantus pa dažādiem dokumentiem. Tiem jābūt vienā vietā, un tas būtu tieši Kārtības rullis. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Štein!

V.Šteins: Man būtu priekšlikums atstāt tik daudz no deputāta statusa, varbūt tas arī nav deputāta statuss,– tā, kā tas ir atbilstoši Satversmes sapulcei. Un šeit tas ir pateikts ļoti precīzi, un nevajag mums izgudrot riteni. Te ir ļoti precīzi pateikts, kas ir šie locekļi, šajā gadījumā– Augstākās padomes deputāti. Lūdzu balsot par to, kā tas bija Satversmes sapulcē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Buka!

S.Buka: */Par otro nodaļu mēs konceptuāli nolēmām, ka ir Augstākās padomes deputāti. Tas ir vienīgais, par ko mēs nešaubāmies. Otrais, kas jāizdara– precīzi jānosaka deputātu tiesības. Deputātu tiesības, kas saistītas ar darbību Augstākajā padomē kā vienotā organismā, tām jābūt reglamentā, bet viss tas, kādas deputātu tiesības noteiktas likumā par deputāta statusu, lai paliek šajā likumā ar pilnīgu visu tiesību uzskaitījumu. Lūk, pēc šāda kritērija es ierosinu pārstrādāt šo nodaļu./

Priekšsēdētājs: Arī es tā sapratu deputāta Ozola ierosinājumu– deputātu tiesības Augstākajā padomē. Jo, tiklīdz mēs runājam par statusu, tad tas jau ir daudz plašāks jautājums nekā tas, kas attiecas uz mūsu darbu, kas attiecas šeit uz šo kārtību, neņemot vērā tos jautājumus, kuri saistīti ar mūsu darbu ar vēlētājiem vai ar valsts darbu.

Lūdzu, balsosim par deputāta Ozola priekšlikumu. Deputāts Ozols vēlreiz formulēs savu priekšlikumu par deputātu tiesībām, pienākumiem un atbildību, bet viss, kas saistās ar deputātu darbu šeit, šajā plenārsēžu zālē... Lūdzu. 43– par. Tātad mēs atdodam projektu komisijai un lūdzam šo nodaļu izstrādāt saskaņā ar šodien debatēs izteiktajiem principiem.

Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Mandātu un deputātu ētikas komisijas vadītājs izvirzīja jautājumu– atkal šeit iekļaut mandātu apstiprināšanu. Mēs iepriekšējā reizē nobalsojām par to, ka mandātus neapstiprinās šeit, un to mēs arī iestrādājām. Tagad tika atkal izvirzīts... Es tomēr gribētu, lai mēs nobalsotu, lai darba grupa zinātu, kā tad īsti iestrādāt. Šis jautājums tika izvirzīts, un par to vajadzētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Labi. Lūdzu, deputāt Repše!

E.Repše: Jā, arī es izvirzīju vienu priekšlikumu; es te tērēju cilvēku laiku, par to debatēdams, un arī man būtu lūgums, lai deputāti nobalso. Lai darba grupa zina– iestrādāt vai ne.

Priekšsēdētājs: Kāds bija jūsu priekšlikums?

E.Repše: Mans konkrētais priekšlikums bija šāds, arī rakstiski tas te ir: deputātu var iecelt par valdības locekli, bet tādā gadījumā darbība Augstākajā padomē, iespējams, uz laiku ir jāpārtrauc. Darba grupa ir pret to, un tāpēc es to iesniedzu kā konceptuālu priekšlikumu balsošanai pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Bet mēs tikko vienojāmies, ka skaram tikai to jautājumus, kas saistīti ar mūsu iekšējo darbu plenārsēdē...

E.Repše: No vienas puses, tas ir statusa jautājums, bet, no otras puses, tas tomēr ir darba jautājums, jo mēs šeit apstiprinām valdību, ja? Ja šodien debates jau ir bijušas, tad kāpēc, teiksim, pēc trim nedēļām atkal vajag tērēt deputātu laiku, par to debatējot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Es esmu par to, lai mēs tomēr nobalsotu par šo jautājumu, bet es esmu kategoriski pret to, ka mēs ierakstām, piemēram, tādas normas: “iespējams apturēt” vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Tās ir tā sauktās gumijas normas, kuras var vilkt, uz kuru pusi grib, kā pašiem patīk, bet mēs tādas normas nevaram rakstīt.

E.Repše: Jā, es piekrītu, paliek tikai viens teikums: “Deputātu var iecelt par valdības locekli.”

Priekšsēdētājs: Tātad viens balsojums ir par mandātu apstiprināšanu un otrs– par deputātu kā valdības locekli. Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Es domāju, ka tā ir norma, par kuru konceptuāli noteikti ir jābalso un jāiekļauj sadaļā “Deputātu tiesības”, ka deputātam ir tiesības tikt ieceltam par valdības locekli.

Priekšsēdētājs: Jā. Lūdzu, deputāt Budovski!

M.Budovskis: Kolēģi! Es gribētu precizēt... Es ne reizes neesmu izteicies un lūdzis, lai šeit deputāti apstiprinātu mandātus. Runa ir par Mandātu komisijas ziņojuma apstiprināšanu, un sekundāri tas ir tekstuāli noteikts. Jūs saprotiet, tā ir principiāla starpība: mandātu apstiprināšana un ziņojuma apstiprināšana.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: Es absolūti nesaprotu, kas notiks tajā situācijā, ja deputāti neapstiprinās šo Mandātu komisijas ziņojumu, un kādas juridiskās sekas tam būs? Kas ar šo balsojumu tiks panākts?

Priekšsēdētājs: Vai ir kāds deputāts, kas uztur prasību balsot par mandātu apstiprināšanu vai neapstiprināšanu? Nav? Deputāt Ēlert, lūdzu!

I.Ēlerts: Es tomēr aicinātu nobalsot par principu, kas ir lasāms Satversmes 18.pantā, ko es jau teicu, tas ir, Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras, tātad mums to dara Augstākā padome. Tā pati pārbauda savu locekļu pilnvaras. Procedūru, protams, līdz galam izstrādās Kārtības ruļļa autori.

Priekšsēdētājs: Deputāt Buka, lūdzu!

S.Buka: */Cienījamie kolēģi, deputāti! Šeit tiešām ir sajaukti divi konceptuāli jautājumi. Pirmais jautājums: vai deputāts var būt ministrs? Ja mēs ejam uz prezidentālu valsts pārvaldi, tad tiešām nevar, ja mēs virzāmies uz tīri parlamentāru metodi, tad starptautiskā prakse rāda, ka ne tikai var būt, bet bieži arī ir. Pasaulē ir daudz tādu deputātu, kas ir ministri.

Otrais jautājums: kas ko apstiprinās? Principā Mandātu un deputātu ētikas komisijas locekļi sākumā nav deputāti, bet viņi nosaka problēmas un dzīvi visiem pārējiem. Tāpēc es uzskatu, ka tās ir Centrālās vēlēšanu komisijas un apgabalu komisiju tiesības. Viņi ir ievēlējuši, un Mandātu komisija šajā procesā var iejaukties tikai tajā gadījumā, ja viņiem jāaizsargā ievēlētu vai neievēlētu deputātu tiesības pieprasīt, lai likumīgumu izšķir trešā vara, tas ir, caur tiesu./

Priekšsēdētājs: Tātad priekšlikums bija tāds, ka Augstākā padome pārbauda savu locekļu pilnvaras, apstiprina mandātus, un mēs varam nobalsot par šo principu. Ja kāds uzskata, ka mums tie ir jāpārbauda un jāapstiprina, tad tas tiek iestrādāts, ja ne, tad, protams, šī norma krīt ārā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par principu, ka Saeima jeb Augstākā padome pārbauda savu locekļu pilnvaras un arī apstiprina mandātus vai arī Mandātu komisijas ziņojumu, tas būtībā nav tik principiāli atšķirīgs. Lūdzu. Par– 16. Tātad tas ir mazākums, un šā principa nebūs.

Otrais balsojums ir tāds, ka deputāti var būt valdības locekļi, bet sīkākus principus vēlāk izstrādās komisija, un tad savukārt otrajā lasījumā mēs par to nobalsosim. Lūdzu, balsosim par principu, ka deputāts var būt arī valdības loceklis.

Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Es atvainojos, bet vai tādā gadījumā mums nevajadzētu arī reglamentēt viņa statusu šinī laika periodā, kamēr viņš ir valdības loceklis?

Priekšsēdētājs: Mēs to varētu darīt, taču es baidos, ka tas tomēr ir pārāk sīkumaini, mēs atkal iegrimsim tādā... Tas ir jautājums, ko mēs pat vēl otrajā lasījumā varam izšķirt ar balsošanu. Galvenais ir– jā vai nē, un tad par pārējo mēs lemsim diskusijās. Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Es gribu vēlreiz vērst jūsu uzmanību– tas, ka deputāts būs ministrs, ir ļoti liels demokrātijas ierobežojums, un šāda pieeja tiek pieļauta tikai apmēram trijos četros parlamentos pasaulē. Tas ir viens.

Un otrs. Ja mēs liekam šo jautājumu uz balsošanu, tad tādā gadījumā mums katrā ziņā tik un tā ir jāpievieno atruna, ka deputātu pilnvaras parlamentā tajā laikā tiek apturētas; tikai tad mēs varam balsot par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Deputāt Štein, lūdzu!

V.Šteins: Es nolasīšu Latvijas Satversmes sapulces dokumentu, ka deputāts var būt ministrs, ministra biedrs un viņam pielīdzināmās pārvaldes pastāvīgās nodaļas vadītājs. Tātad deputāts var būt šajos amatos. Tas ir teikts Latvijas Satversmē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jā, jautājums ir vienīgi tāds: ja mēs šobrīd nobalsosim par to, ka deputāta pilnvaras uz laiku tiek apturētas, tad, kā jūs zināt, tas nozīmē, ka šis deputāts tajā brīdī vairs nav deputāts, un tas būtiski maina situāciju. Repšes kungs, lūdzu!

E.Repše: Man priekšlikums bija bez šā papildinājuma. Tātad primārais ir pats princips.

Priekšsēdētājs: Jā, par principu...Tieši tāpēc es saku: kāpēc mēs šobrīd nevaram balsot par konkrētu principu? Deputāt Kurdjumov, lūdzu!

L.Kurdjumovs: */Man jums, Īvāna kungs, ir šāds jautājums. Pieņemot šo reglamentu, mēs mainām to likumu, pēc kura tikām ievēlēti parlamentā. Ja to nemainām, tad mainām spēles noteikumus pašā spēles procesā. Ja mēs šodien pieņemam reglamentu nākamajiem parlamentiem, tad ir cits jautājums, bet, ja pašreizējam parlamentam, tad mums nav tiesību mainīt to likumu, pēc kura mēs tikām ievēlēti. Tādā gadījumā arī tie ministri, kas bija ministri, varētu būt deputāti. Pēc šī viedokļa šī norma nevar tikt mainīta. Saistīt to ar citās valstīs notiekošo, manuprāt, ir juridiski nepareizi./

Priekšsēdētājs: Mēs gan mainīsim vēlēšanu likumus, bet šis jautājums jau neattiecas uz mūsu ievēlēšanu, tas attiecas uz darbu. Deputāt Bojār, lūdzu!

J.Bojārs: Cienījamie deputāti, es vēlreiz gribu jums atgādināt: ja mēs nobalsosim tādā redakcijā, kādā Repše nupat ieteica– neatņemt deputātam balsstiesības parlamentā –, tad, lūk, ko mēs iegūsim: viena un tā pati persona rakstīs likumus un tos pieņems, viena un tā pati persona likumus, kurus pati rakstījusi, izpildīs, un viena un tā pati persona pati sevi kontrolēs, kā viņa izpilda šos likumus. Tas ir absurds, tam nav nekā kopēja ar demokrātijas pamatprincipiem. Tas bija tieši tas, kas bija partijas laikos: viņš vienlaikus bija partijas Centrālās komitejas loceklis, viņš bija Ministru padomes loceklis, viņš bija deputāts, un rezultātus jūs jau redzējāt. Tā ir drausmīga varas koncentrācija. Un, saprotiet, pietiek mums vienu šādu momentu pieļaut, un būs tā: 10 ministri sēdēs šeit, zālē, un pēc tam rīt viņus nosēdinās Prezidijā... Atcerieties, kā tas bija– visi tie kungi sēdēja šeit, un ģenerāļi vēl sēdēja blakus. Vai jūs esat aizmirsuši, kā te bija iepriekšējā padomē?

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Krastiņ, lūdzu!

E.Krastiņš: Man ļoti patika klausīties Bojāra kunga emocionālo runu, taču daudz kam tajā es nevaru piekrist. Pirmkārt, Bojāra kungs jau pats atzina, ka tādās atzītās demokrātijas zemēs, kādas ir Anglija, Francija un Vācija, ir spēkā šī kārtība. Te citi pieminēja arī Latvijas Republiku, ka tur bija šī kārtība.

Un otrais jautājums: vai tad jūs, Bojāra kungs, šeit bieži esat redzējis mūsu premjeru Godmani balsojam? Es domāju, ka ministri ir tik ļoti aizņemtas personas, ka viņi gan šeit reti varēs ierasties un balsot, un ietekmēt šos balsošanas rezultātus. Tāpat mēs pieņemam pamatā tos likumprojektus, ko gatavo Ministru padome, un tāpat šeit, komisijās, tiek izskatītas... Es domāju, ka šāda norma ir pilnīgi pieņemama, un tas nebūt nenozīmē, ka tikai deputāti varēs būt par ministriem. Ja arī kāds no ministriem būs deputāts, tad tas gan, manuprāt, nenozīmē, ka mums veidosies šeit kāda izpildvaras diktatūra. Mums gan draud citas briesmas– mums šeit, Latvijā, var veidoties parlamentārā diktatūra.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz!

A.Bērzs: Mans priekšlikums bija atļaut deputātam tikt ieceltam par ministru, un uz to laiku tiek apturētas viņa deputāta pilnvaras. Tāds bija mans priekšlikums, un tas arī balsošanā jāņem vērā. Es pieprasu, lai tiktu balsots par manu otro priekšlikumu, ka uz deputāta darbības laiku militārpersonām un tām pielīdzinātām personām ir jāpārtrauc sava darbība dienesta vietā.

Priekšsēdētājs: Godātais deputāt Bērz! Tās jau atkal ir detaļas. Mēs vienojāmies, ka nebalsosim par šīm detaļām, jo tad mums tūlīt ir jādod mehānisms, kā ievēlēs šos deputātus, kas notiks viņu pilnvaru laikā, kurš tad strādās šā atbrīvotā deputāta vietā; tāpēc tas ir otrā lasījuma jautājums. Tur ir vajadzīgi projekti.

Deputāts Kide, lūdzu!

E.Kide: Es nekādi nevaru saprast, kāpēc mums vajadzīgas šādas izmaiņas: vai tādēļ, ka mēs daudzi redzam sevi šeit, parlamentā, kā potenciālus nākamos valdības locekļus? Kāpēc tas vajadzīgs, ja mēs visu laiku cīnījāmies par varas nodalīšanu? Un es Bojāra kungu gribu īpaši atbalstīt šajā jomā un vispār šo jautājumu necilāt. Deputāts nevar būt valdības loceklis. Tas ir mans priekšlikums.

S.Zaļetajevs: */Es gribu jūsu uzmanību pievērst tam, ka šis jautājums ir saistīts ar citu, iespējams, daudz svarīgāku jautājumu. Kur ir deputāta galvenā darbavieta? Tiešām, pēc manām domām– parlamentā. Ja pieļausim izņēmumus, tas ne pie kā laba nenovedīs. Iespējams, ka izņēmums var būt premjerministrs, kā bija fiksēts iepriekšējā Konstitūcijā, no tā mēs izejam. Visiem pārējiem deputātiem galvenā darbavieta ir parlaments. Ja pieļausim izņēmumus, tas nebūs labi. Ja vienosimies, ka deputāta galvenā darbavieta ir parlaments, tad jautājums par deputāta darbības savienošanu un atrašanos ministra amatā būs atrisinājies automātiski./

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Es dodu vārdu deputātam Lagzdiņam, lai gan domāju, ka mēs varam pārtraukt...

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Ieklausieties un ieskatieties, kas un kādā veidā virza jautājumus. Skaidrs ir viens– kolēģi, paskatīsimies patiesībai acīs! Tautas frontei, tā teikt, ir spējīgu kadru trūkums. Izpild­institūcijas ir pilnas ar vecajiem kadriem. Tas, kurš balsos pret deputāta tiesībām tikt iekļautam jebkura līmeņa izpildinstitūcijā, principā balsos pret Tautas fronti, un tā es arī vērtēju šo balsojumu.

Priekšsēdētājs: Deputāt Ozol, lūdzu!

I.Ozols: Es atvainojos– man šķiet, ka šis jautājums pašreizējā mirklī nav par mūsu frakcijas pārstāvniecību. Mēs savā frakcijas sēdē savulaik pieņēmām lēmumu par lēmējvaras un izpildvaras nošķiršanu. Un šis jautājums vispirms praktiski ir jāapspriež frakcijā, un tikai pēc tam... Tā ir mūsu vēlēšanu platforma, un es domāju, ka mums šis jautājums vispirms jāapspriež frakcijā.

Priekšsēdētājs: Diemžēl šeit nav neviena no frakcijas vadības, kas varētu to ierosināt. Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es saprotu, ka mēs pašreiz esam ļoti daudzi šajā zālē, un tāpēc man būtu lūgums šo jautājumu tomēr noņemt no apspriešanas, jo es domāju, ka par šiem ministriem vai neministriem mēs nekādi nevarēsim vienoties. Otrkārt, kad mēs te būsim nākamajā reizē, tad atkal būs cits viedoklis, un tas balsojums vienkārši nebūs lojāls.

Priekšsēdētājs: Deputāt Dinevič, lūdzu!

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi, šis jautājums ir jāsaista arī ar pamatlikumu. Atcerēsimies, ka frakcijas sēdē, kad mēs runājām par iespējamo pamatlikuma variantu, bija runa, ka tos jautājumus, kuri skar šo potenciālo pamatlikumu, šodien, apspriežot Kārtības rulli, nevajadzētu skatīt. Un šis ir jautājums tieši no pamatlikuma. Un tur nebija vienota viedokļa par to, vai deputāti var vai nevar būt valdībā. Mans viedoklis ir tāds, ka viņiem jābūt, jo Tautas frontei pašreiz cita ceļa nav.

Priekšsēdētājs: Ko darīsim ar šo jautājumu– vai mēs to atceļam līdz apspriešanai frakcijās?

No zāles: Atceļam.

Priekšsēdētājs: Tātad atceļam. Lielākā daļa deputātu piekrīt, ka mēs šo principu apspriedīsim vēl frakcijās, un par to mēs varēsim nobalsot, kad turpināsim Kārtības ruļļa apspriešanu. Par visiem šiem deputātu tiesību, pienākumu un atbildības jautājumiem jau ir nobalsots, tie ir jāiestrādā nodaļā. Ir trīs minūtes pāri laikam. Vai dosim vārdu deputātam Šteinam? Jā, lūdzu!

V.Šteins: Es gribētu lūgt, cienītais Bojāra kungs, paskaidrot, vai ir atšķirība vai nav: te visur tiek rakstīts– “algotā darbā”, vai te nav runa par valsts dienestu? Jo var būt, ka svētdien es atļaujos un kāds mani noalgo, piemēram, mēslu vešanai vai kartupeļu stādīšanai, par ko man samaksā. Vai visur lietotais “algotā darbā” nav domāts– valsts dienestā?

Priekšsēdētājs: Tātad mums vēl ir palicis neatbildēts jautājums, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kungi, mēs nevaram tā strādāt pie reglamenta. Mums vismaz ir jānobalso par principiem. Ar kādu nolūku mēs te esam salasījušies? Ja mēs gribam, lai mums vispār nav nekāda reglamenta, tad varam stiept principus atbilstoši savām partijas interesēm, un tad varam darīt gan tā, gan tā. Mēs nonāksim atkal pie tās pašas diktatūras, kāda mums bija. Es gribu atgādināt, ka jūs praktiski visi, kuriem ir kaut kāda jēga par tiesību principiem, uzstājoties vēlēšanu kampaņā, runājāt par varas sadales principu. Un tagad mēs to atkal partijas interešu vārdā gribam nomest malā. Tā taču mēs nobalsojām. Kā mēs uzrakstīsim šo principiālo nodaļu, ja mēs, atvainojiet, neesam ne par ko vienojušies?

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, kopumā mēs esam vienojušies, neesam vienojušies par principu, vai deputāts var būt valdības loceklis. Un otrais ierosinājums bija par militārpersonām. Tā kā šodien darba laiks beidzas, mēs vienkārši par to nebalsosim, un nākamreiz, kad sāksim, kā jūs pats ierosinājāt, apspriest pa nodaļām vai pa pantiem, tad turpināsim šo balsošanu. Šobrīd mēs pārtrauksim balsošanu un apspriešanu un atgriezīsimies pie tās nākamajā reizē.

Man ir jautājums deputātiem: tā kā šodien ir Prezidija sēde, kad mēs nākamreiz apspriedīsim Kārtības rulli? Acīmredzot nākamo ceturtdien. Visu dienu.

Deputāt Bojār, kādi, lūdzu, ir jūsu priekšlikumi?

J.Bojārs: Jūs visi atceraties, kā bija ar šo rulli. Tiklīdz deputāti daudzmaz ir iepazinušies ar tā tekstu, tā tūdaļ mēs uz pusgadu aizmirstam šo darbu. Pēc tam neviens to vairs neatceras, balso visu to pašu no jauna un nobalso atkal citādi. Tā nevar strādāt ar likumiem! Ir jāstrādā, kamēr pabeigsim. Mēs vienkārši tā nevaram sagatavot dokumentus. Un tad nobalso par otro variantu...

Priekšsēdētājs: Varētu sākt pirmdien kā pirmo darba kārtības jautājumu.

J.Bojārs: Sākt pirmdien un iet uz priekšu līdz galīgai uzvarai. Tad mums būs skaidrs, ko rakstīt. Pagaidām mums nav skaidrs, ko rakstīt.

Priekšsēdētājs: Deputāt Škapar, lūdzu!

J.Škapars: Es ierosinu nākamo ceturtdien neapspriest, jo mums ir ļoti nopietni jādomā par komisijas sēdēm. Mums izjūk viena komisijas sēde pēc otras. Ceturtdien izjuka, pirmdien arī izjuks, un, ja nebūs arī nākamo ceturtdien, tad mums šajā ziņā iet galīgi grīstē. Tāpēc laikam būtu lietderīgi apspriest šo likumprojektu normālā laikā, tas ir, turpināt to apspriest otrdien, ja mēs tā gribam, bet, ja ne, tad tas tomēr jāatliek uz tālāku laiku. Ceturtdienas ņemt nost nevarētu.

Priekšsēdētājs: Es redzu, ka lielākā daļa piekrīt tam, ka apspriedīsim otrdien. Ka mēs, sākot darbu, vienkārši turpināsim šo pašu likumprojektu. Lūdzu, Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Es gribēju atgādināt, ka pirmdien pulksten 10.00 ir izbraukums.

Priekšsēdētājs: Es vienkārši pārteicos, es domāju– otrdien, atvainojiet. Vai neviens neiebilst, ka mēs otrdien turpināsim šo darbu? Tad nav jābalso, tas ir nolemts, un Prezidijs to iekļaus darba kārtībā.

Vēl man ir ziņojums LTF frakcijas biedriem, ka pirmdien mūsu frakcijas sēdē sapulcēsimies šeit pulksten 10.00, nevis pēcpusdienā.

(Sēdes beigas)