Latviešu karavīrs ar ģenerāļa zīmotnēm

1919.gada rudenī, kad bermontieši jau āva kājas ceļam uz Rīgu, Latvijas Pagaidu valdība 16.oktobrī atbrīvoja no armijas virspavēlnieka amata paveco (1859) un slimīgo ģenerāli Dāvidu Sīmonsonu, ieceļot viņa vietā pajauno (1881) un enerģisko, jau trešo karu karojošo pulkvedi Jāni Balodi. Viņa tuvākais palīgs bija pulkvedis, pēc tam ģenerālis Pēteris Radziņš (1880), kuru savukārt nomainīja Kārlis Voldemārs Ramats.

Kārlis Voldemārs Ramats

Kalpojot cariskajai Krievijai

K.Ramats bija viens no nedaudzajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, kam dzīves ceļš sākās ne laukos, bet metropolē Rīgā. Tas notika 1885.gada 13.jūnijā. Absolvējis vietējo reālskolu un vēlēdamies kļūt par virsnieku, viņš 1903.gadā devās uz Viļņas junkurskolu, kur jau mācījās daudz latviešu. Pēc tās pabeigšanas un podporučika pakāpes iegūšanas K.Ramatu nosūtīja dienēt uz viņa dzimtajā pilsētā dislocēto 116.kājnieku pulku. Tā reti laimējās cara armijas un vēlāk sarkanarmijas karavīriem. Jaunais militārists turēja augstu latviešu virsnieka godu: 1909.gadā viņš jau bija poručiks, 1913.gadā – štābkapteinis, pēc gada – kapteinis un vēl pēc gada – apakšpulkvedis.
Bet jau 1912.gadā K.Ramatam izdevās iestāties vai visu ķeizara karaspēka virsnieku sapņu Alma mater – Ģenerālštāba akadēmijas – ģeodēzijas nodaļā Pēterburgā. Mācīties gan iznāca tikai divus gadus, jo, sākoties Pirmajam pasaules karam, bija jāatgriežas savā 116.pulkā, lai tūliņ dotos uz fronti. Kā jaunākajam virsniekam un rotas komandierim vajadzēja karot krievu armijai tik neveiksmīgajā Austrumprūsijā. Jau tā paša gada oktobrī K.Ramatu ievainoja. Jāārstējas bija jau labi pazīstamajā Pēterpilī. Varēja gan lepoties ar Vladimira ordeni, bet tautu slaktiņš turpinājās, un K.Ramats, tāpat kā daudzi XX korpusa latviešu kareivji un virsnieki, cīnoties Augustovas mežos, 1915.gada februārī nokļuva vācu gūstā. Tajā nācās pavadīt gandrīz četrus gadus.

Latvijas armijā

Arhīvu materiāli nesniedz atbildi uz jautājumu, kā un kāpēc K.Ramats 1919.gada sākumā nokļuva Odesā. Taču ir zināms, ka viņš tur, būdams informēts par savas valsts nodibināšanos, ievēlēts par Odesas Latviešu nacionālās padomes locekli un mēģinājis organizēt latviešu karaspēka nodaļas Dienvidkrievijā. Pa starpām izkarojies Kubaņas balto kazaku karaspēkā, ieņemot tur augstus amatus, K.Ramats kopā ar pirmo latviešu karavīru un sabiedrisko darbinieku ešelonu 1920.gada janvāra sākumā izbrauca uz dzimteni, sasniedzot to gan tikai pēc diviem (!) mēnešiem.
Nedēļu atvilcis elpu dzimtajā pilsētā, K.Ramats turpināja Odesā uzsākto ceļu, 1920.gada 20.martā brīvprātīgi iestājoties pulkvežleitnanta dienesta pakāpē nacionālajā armijā. J.Balodis iecēla viņu par sevišķu uzdevumu virsnieku pie armijas virspavēlnieka. Tā kā K.Ramats bija pieredzējis štābists – dienējis veco krievu un balto krievu karaspēka divīziju un korpusu štābos –, J.Balodis 1920.gada 29.oktobrī uzticēja viņam Latvijas armijas štāba priekšnieka v.i. pienākumus. Tā kā 1921.gada februārī tika likvidēts armijas virspavēlnieka amats, darbu beidza arī armijas štābs. Tā funkcijas pārņēma Galvenais štābs. K.Ramatu 1921.gada 1.aprīlī iecēla par šā štāba priekšnieka pirmo palīgu un operatīvās daļas priekšnieku.
Strādājot kā vienā, tā otrā štābā, K.Ramata galvenais uzdevums bija sekmēt un vadīt savu pilnvaru robežās Latvijas armijas pāreju uz miera laika apstākļiem. Valsts bruņotie spēki 1920.gada 1.decembrī bija pieauguši līdz 51 176 vīriem pēc saraksta un 39 183 vīriem pēc sastāva (otrajā aplēsē – 1886 virsnieki un sanitārvirsnieki, 539 kara ierēdņi, 6403 instruktori un 30 355 kareivji (Bērziņš V., Bambals A. Latvijas armija. – Rīga, 1991. 41.lpp.)). Tāds karavīru daudzums mazajai Latvijai, īpaši pēc miera noslēgšanas ar padomju Krieviju 1920.gada augustā un attiecību noregulēšanas ar Vāciju tā paša gada jūnijā, vairs nebija vajadzīgs.
Armijas pārkārtošanu ievadīja kareivju, instruktoru un virsnieku demobilizācijas. Jau pēc bermontiādes atvaļināja karavīrus, kas bija jaunāki par 18 un vecāki par 35 gadiem. Šis process vērsās plašumā pēc 11.augusta miera līguma, kad varēja laist mājās jaunas dienējošo kategorijas. 1921.gada sākumā demobilizēja visus Latvijas studentus, kuri bija nokalpojuši vismaz pusotru gadu (arī karaskolu un virsnieku kursus beigušos studentus), lai tie varētu turpināt izglītību. Līdz 1921.gada pavasarim varēja doties mājup vairāku kategoriju karavīri, atstājot kazarmās tikai kara ierēdņus, radistus, rakstvežus un tamlīdzīgus speciālistus. No armijas aizejošajiem pienācās alga par noteiktu laiku, uzturnauda trim dienām ceļam uz mājām un atvaļināšanas dokumenti braukšanai pa dzelzceļu. Tomēr demobilizēto stāvoklis pirmajā smagajā pēckara laikā nebija viegls. Tālab ne viens vien gribēja palikt virsdienestā.
Bruņoto spēku pāreju uz miera laika štatiem sekmēja arī Latvijas plaša atzīšana de iure 1921.gada sākumā. 15.maijā armijā pēc saraksta bija vairs tikai 24 616 karavīri, pēc sastāva – 20 260, 1.augustā attiecīgi – 23 748 un 19 229 (Bērziņš V., Bambals A. Latvijas armija, 42.lpp.).
Tā kā K.Ramatam bija akadēmiska ģeodēzista izglītība, ar Galvenā štāba priekšnieka ģenerāļa Mārtiņa Peniķa 1921.gada 7.aprīļa pavēli viņam piešķīra divīzijas komandiera tiesības (tas bija liels pagodinājums pulkvežleitnantam) attiecībā uz Galvenā štāba operatīvo, ģeodēzijas–topogrāfijas un satiksmes nodaļu. Viņam uzticēja atbildīgus pienākumus arī, ja tā var sacīt, valsts militārajā ārpolitikā. 1920.gadā K.Ramats piedalījās kā eksperts Latvijas un padomju Krievijas miera sarunās un Baltijas valstu, Somijas un Polijas Bulduru konferencē. 1922.gadā viņš devās komandējumā uz Poliju, divas reizes uz Igauniju un tā paša gada decembrī uz Maskavu, lai atkal kā savas valsts eksperts piedalītos atbruņošanās konferencē. Par K.Ramata pazīstamību ārzemju kolēģu vidū liecināja arī viņa apbalvošana ar augstiem citvalstu ordeņiem: Francijas Goda Leģiona Krustu, Polijas “Vitauti Militari” ordeni un Igaunijas Brīvības Krustu.
Ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes 1924.gada 1.aprīļa pavēli autoritatīvo virsnieku iecēla par galvenā štāba ģeodēzijas–topogrāfijas daļas priekšnieku, bet nedaudz vēlāk paaugstināja par pulkvedi. Tas bija pelnīti, jo K.Ramata vārds bija labi pazīstams augstākajās Latvijas militārajās un politiskajās aprindās. Par to var pārliecināties, izlasot viņa atestācijas vērtējumu, kuru 1925.gada 12.decembrī bija parakstījis Galvenā štāba priekšnieks M.Peniķis. Šajā dokumentā bija teikts:
“Fiziski attīstīts labi un spējīgs panest kaŗadienesta grūtības kā miera, tā kaŗa apstākļos. Garīgas spējas labas. Moraliskā ziņā ļoti labs. Alkoholu lieto maz un tas neatstāj nekādu iespaidu uz dienesta izpildīšanu, arī uz izturēšanos sabiedrībā.
Ārpus dienesta, pa lielākai daļai nodarbināts ar savas jaunsaimniecības savešanu kārtībā, vasarā arī ar makšķerēšanu un “Tēvijas sarga” lietām; viss tas mazā mērā atstāj iespaidu arī uz dienesta pienākumu izpildīšanu. Ieņemamā amatā dienesta pienākumus pārzin ļoti labi un izpilda labi. Spējīgs vadīt uzticēto daļu kā miera, tā arī kaŗa apstākļos. Darbā pietiekoši enerģisks un cenšās vienmēr turēties likumības un kārtības robežās. Raksturs mīksts un atklāti saticīgs, bet ne pietiekoši stingrs; disciplinēts, korekts un pietiekoši rūpējas par apakšvirsniekiem un pazīst kā virsnieku, tā arī kareivju dzīvi un ierašas. Spējīgs vadīt savas daļas apmācību un audzināšanu. Darbā patstāvīgs un ar pietiekošu pašierosmi. Pēc bataljona komandēšanas cenza iegūšanas būtu izbīdams uz divīzijas štāba priekšnieka amatu.
Labs. Atsājams ieņemamā amatā.” Vēl lakoniskāks bija kara ministra Gustava Zemgala (vēlāk Valsts prezidents) secinājums: “Apstiprinu”. (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 5249.l., 7.–8.lp.)

Militārlietas popularizējot

K.Ramats bija ne tikai brašs karavīrs un talantīgs štābists, bet arī prasmīgs spalvas meistars. Viņa publikācijas samērā bieži varēja lasīt Latvijas presē, pirmām kārtām, saprotams, militārajos izdevumos. Tikko atgriezies Rīgā, K.Ramats, kā saka, pa karstām pēdām intervijā “Deņikins un latvieši Dienvidus – Krievijā”, kuru 1920.gada 22.martā publicēja “Jaunākās Ziņas”, pastāstīja lasītājiem, ka 1919.gada sākumā Krievijas dienvidos uzskaitīti apmēram 1000 latviešu karavīru. Pēc apmācības un apbruņošanas viņus paredzēja sūtīt uz Latviju. Taču šim nodomam pārvilka svītru deņikiniešu iebrukums Odesā 1919.gada martā, kam sekoja latviešu iesaistīšana balto karaspēkā. Sarunas autors varēja atgriezties Latvijā tikai caur Rumāniju, Poliju un Austriju.
Šī pati avīze 1921.gada 11.novembrī ievietoja K.Ramata rakstu “Kas mums deva uzvaru?”. Tajā bija parādīti Bermonta armijas sakāves faktori. Pēc autora domām, Latvijas mazajam un vāji apbruņotajam karaspēkam daudz spēcīgāko ienaidnieku palīdzēja sagraut nopietnā brīža un uzdevumu apziņa, dzimtenes mīlestība, karavīru drosme kaujās, ticība saviem spēkiem un uzvarai. Nelielā rakstiņā “Franču tautai” (“Latvijas kareivis”, 1921, 16.jūl.) K.Ramats akcentēja franču karakuģu lomu bermontiādes likvidēšanā. Viņu flote briesmu brīdī “sniedza mūsu armijai palīdzīgu roku”.
Visnozīmīgākā K.Ramata publikācija 20.gadu sākumā bija viņa intervija “Atbruņošanās konferences sabrukuma iemesli”, kuru “Latvijas kareivis” iespieda trijos laidienos (1922, 19.–21.dec.). Šajā forumā piedalījās trīs Baltijas valstis, Somija, Polija un PSRS. Apskatījis konferējošo priekšlikumus atbruņošanas jautājumā, K.Ramats rezumēja – baltieši lika priekšā jau konferences laikā parakstīt neuzbrukšanas līgumu un izveidot speciālu komisiju konkrētu pasākumu izstrādāšanai šajā problēmā. Krievi tam nepiekrita, un līdz ar to konference beidzās bez rezultātiem. Tomēr šo saietu nevar uzskatīt par gluži veltīgu. Pēc sarunas autora ieskata, “dzīva domu apmaiņa, daudzu uzplūdošo jautājienu pamatīga apskatīšana un iztirzāšana dod bagātus materiālus eventuāliem, konkrētiem priekšlikumiem atbruņošanas jautājienā nākotnē”.
Militārais rakstu krājums 1924.gadā piecās burtnīcās publicēja K.Ramata apskatu “No Lielupes līdz Rīgai”. Uz šo materiālu pamata, tos precizējot un papildinot, viņš uzrakstīja gandrīz 200 lappušu biezu grāmatu “Kalpaka bataljons neatkarības cīņās”, kuru 1929.gadā laida klajā savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons”. Tas bija pirmais kalpakiešiem veltīts izdevums, kas balstījās uz dokumentiem, cīņu dalībnieku liecībām un vēstures literatūru vairākās valodās. Turklāt tas stāstīja ne tikai par bataljona kaujas darbību, bet arī par sarežģītajiem politiskajiem apstākļiem, kādos tā noritēja. Grāmatu papildināja vairāki pielikumi, tajā skaitā kritušo un mirušo kalpakiešu saraksts.
K.Ramatu atvaļināja no armijas pēc paša vēlēšanās 1926.gada 22.jūlijā. Viņa turpmākā dzīve līdz aiziešanai viņsaulē 1931.gada 28.oktobrī ritēja Aizputes apriņķa Sieksātes pagasta Kalna muižā, kur pulkvedim dzimtsīpašumā bija piešķirta zivsaimniecība. Kārlis Voldemārs Ramats apbedīts Brāļu kapos.

Rihards Treijs,
prof. Dr.habil.hist.