Cand. hist. Pēteris Dreimanis:

"Latviešu un lietuviešu tuvināšanās"

"Tēvzeme", Nr.47., 1948.gada 16.jūnijā

Atsevišķu cilvēku un veselu tautu attieksmēs primārā nozīme ir dabiskiem un vēsturiskiem apstākļiem, ku®u ietekmē viņu organismos izveidojas apmēram vienādas dispozīcijas jeb iespējas kulturālam darbam un dzīvei. Lietuviešu un latviešu izcelšanās no indoeiropiešu pirmtautas baltu jeb aistu nozarojuma norāda uz to, ka šo tautu senči ilgāku laiku ir dzīvojuši vienādos dabiskos un vēsturiskos apstākļos. Šinīs laikos viņos ir izveidojušās līdzīgas dispozīcijas un no tām atkarīgas iekšējās norises. Tāpēc šīs tautas ir ne tikai fizioloģiski, bet arī garīgi radniecīgas. Pēc baltu pirmtautas sadalīšanās un lietuviešu un latviešu tautas izveidošanās minētie dabiskie un vēsturiskie apstākļi nav manāmi mainījušies. Abas minētās tautas dzīvo zināmā mērā vienādos klimatiskos apstākļos, un viņu vēsturiskās gaitas bieži saska®as un ir pat līdzīgas.

Vēsturisko laiku sākumā lietuviešu un latviešu senči ilgāku laiku cīnījās pret kopīgo ienaidnieku — Teitoņu ordeni. Šinī ciņā viņi viens otru atbalstīja un reizēm sadevās roku rokā pret kopīgo pretinieku. Zemgaļu lielkungs pat uzņēmās Lietuvas ka®aspēka vadību un devās ar to ka®ot Ordeņa zemē.

Lietuvas panākumi cīņās pret Teitoņu ordeni atstāja pozitīvu iespaidu uz latvju tautas likteni — aizsprostoja vācu zemniekiem ceļu uz Latviju un ar to mazināja latviešu pārvācināšanas iespējas. Tannenbergas un turpmākās uzvaras pār Ordeni pamudināja to piekāpties Rīgas virsbīskapa priekšā un ar to nomierinoši ietekmēja Latviju, kas nāca par labu arī latvju tautai, sevišķi tās zemniekiem.

Livonijas iekšējais sabrukums pamudināja zemes likteņu noteicējus garīdzniekus un muižniekus ka®a laikā meklēt aizsardzību kaimiņu valstīs. Sarunas par to beidzās 1561.gadā ar Viļņas līgumu, pēc ku®a Vidzeme un Latgale (Pārdaugavas hercogiste) tika pievienotas Lietuvas valstij. Tātad lietuvieši un tie latvieši, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Daugavas, apvienojās vienas valsts varas vadībā. Diemžēl šī divu radniecīgo tautu politiskā tuvināšanās ātri izbeidzās. Saskaņā ar 1569.gada Ļubļinas reālo ūniju Lietuvas valsts nonāca stiprā Polijas ietekmē un pamazām tanī iekļāvās. Bez tam 17.gs. sākumā Zviedrija atņēma Polijai Vidzemi. Tikai Latgales latviešiem vēl kādu laiku (līdz 1771.g.) valsts dzīves vadība bija kopīga ar lietuviešiem, ko gan zemnieki maz sajuta, jo tie bija muižnieku varā, kas Latgalē jau bija pārpoļojušies.

18.gs. beigās lietuvieši un latvieši bija iekļauti vienā valstī — Krievijā; bet tuvināšanās ziņā kādu laiku tiem nebija nekādas nozīmes, jo abas minētās tautas savā vairumā bija atkarīgas no muižniekiem, un vispāri cittautiešiem krievu valstī nebija nekādu politisko tiesību un personīgās brīvības. Apstākļi zināmā mērā mainījās, kad Latvijā, Lietuvā un visā Krievijā atcēla dzimtniecību un iedzīvotājiem piešķīra pārvietošanās un pašvaldības tiesības. Tad latviešu un lietuviešu tautā uzliesmoja nacionālie centieni jeb tautiskā atmoda, kas minētās tautās ierosināja lielāku aktivitāti un veicināja kultūras attīstību visās dzīves nozarēs. Uz to sevišķi dzedzīgi aicināja Kronvalda Atis, ieteikdams latviešiem parūpēties par tādu valodas attīstību, kas viņiem varētu tuvināt arī lietuviešus. Bez tam viņš runāja un rakstīja par "vispārīgo patriotismu", kas varētu plūst pāri visai Latvijai un arī Lietuvai. Šo Kronvalda aicinājumu parasti attiecina uz latviešu un lietuviešu tuvināšanos un sadarbību literatūras laukā. Daži latvieši šim aicinājumam piešķīra arī politisku nozīmi un pagājušā gadu simteņa 80. gados sāka prātot par latviešu–lietuviešu ķēniņvalsts dibināšanu. Par to, piemēram, ir sprieduši Kaudzītes Reinis un bij. tautskolu inspektors E.Grāvītis. Ģenerālgubernators ir ziņojis iekšlietu ministram par šo latviešu nodomu. Tā laika policejskā valstī šī doma tautas masās nav izplatījusies. To apslāpēja Krievijas valsts spaidi un centieni, it īpaši pārkrievināšanas politika, kas latviešiem un lietuviešiem, starp citu, mēģināja uzspiest viņu rakstībā krievu burtus. Vidzemniekiem un kurzemniekiem izdevās no šī pārkrievināšanas paņēmiena atbrīvoties, bet Latgalē un Lietuvā tas aizkavēja grāmatu un laikrakstu izdošanu ilgāku laiku — līdz 1904.gadam.

Pirms Latvijas un Lietuvas republikas nodibināšanas dažos gadu desmitos notika latviešu un lietuviešu jaunekļu tuvināšanās skolās Jelgavā, Liepājā un citur. Tas lika pamatus personīgai draudzībai, kam tautu sadarbībā vienmē® ir bijusi liela nozīme, tāpat kā jauktām laulībām. Skolas gados jaunekļiem bija izdevība iepazīties arī ar kaimiņu tautas valodu, ko sevišķi veicināja apkārtējā vide, kamdēļ lietuviešiem bija sevišķi viegli iemācīties radniecīgo latviešu valodu. Tas deva iespēju lasīt arī kaimiņu tautas valodā daiļliteratūras darbus un zinātniskos apcerējumus. Tā pavērās iespēja apmainīties literatūras un citiem mākslas darbiem Latvijas un Lietuvas republikas laikmetā. Arī atsevišķi mākslinieki, ko®i, sportisti, studenti un citi pilsoņi devās no vienas republikas uz otru, apmainījās saviem kulturāliem sasniegumiem un ar to sekmēja līdzīgu jūtu attīstību, kas cilvēkus visvairāk savstarpēji tuvina. Šī tuvināšanās garīgās kultūras laukā nevarēja neietekmēt abas tautas padomāt par tuvināšanos un sadarbību arī citās kultūras nozarēs, par ko sarunas bija ievadītas jau 1920.g., bet pozitīvus rezultātus deva tikai 1934.g., kad Lietuva pievienojās Latvijas un Igaunijas divsavienībai, kas tad pārveidojās trijsavienībā. Bet īsā laika dēļ tā nepaguva nostiprināties par tādu vienību, kas veicinātu stingras līnijas ieturēšanu pret ārējo agresoru.

Latviešu un lietuviešu sadarbības īsi skicējumi pagātnē nosprauž galvenās līnijas nākotnes darbam.

Asinsradniecība kā bāze abu tautu līdzīgām garīgām norisēm ir visvairāk sekmējusi šo tautu tuvināšanos garīgā kultūras laukā, it īpaši daiļliteratūrā un citās mākslas nozarēs. Šo sadarbību varētu paplašināt ar kopīgām iestādēm, piem., konservatoriju un mākslas akadēmiju.

Ģeogrāfiskais stāvoklis un kaimiņu vēsturiskie piedzīvojumi attaisno panākumus pagātnē un norāda uz labām izredzēm nākotnē, saskaņotā rīcībā stiprināt zemes aizsardzību un sargāt abu tautu politisko neatkarību.

Ģeogrāfiskais stāvoklis un kaimiņu interese runā par labu satiksmes ceļu un līdzekļu saskaņošanai, kopīgai ostu izmantošanai un citu saimniecisko interešu kopīgai regulēšanai.

Minētie mērķi grūti sasniedzami bez politiskās sadarbības, kas varētu izpausties federācijas veidā. Vispāri ciešākas kulturālas sadarbības un starptautiska miera interesēs un brīvības ideālu realizēšanas labā vēlamas gan šaurākas, gan arī plašākas valstu federācijas.

Latviešu un lietuviešu tuvināšanās konstatējama galvenokārt vēsturisko laiku sākumā un 20. gadu simtenī, pie tam tā nav bagāta manāmiem panākumiem. Tam, protams, ir savi cēloņi.

Baltu jeb aistu kulturālās īpatnības minētās tautas tuvināja kopīgo mērķu sasniegšanai it īpaši 13. gadu simtenī. Turpmākos gadu simteņos tuvināšanās pakāpeniski atslāba un kādu laiku bija pat grūti konstatējama. Tie ir gadu simteņi, kad vācieši pakļāva savai varai un ietekmei latviešus un tos, izņemot latgaliešus 16.gs., sāka pievērst evaņģēliski luterāniskai ticībai un dzīves izpratnei. Reizē ar to latviešu senajai kultūrai piejaucās jauns slānis, ko varētu apzīmēt par evaņģēliski ģermānisko. To aizstāvēja un zināmā mērā pat ar varu uzspieda latviešiem zemes likteņu noteicēji muižnieki un no viņiem atkarīgie garīdznieki. Latvietis bija spiests viņu norādījumus ievērot un savas kulturālās īpatnības glabāt sirds dziļumos, 19.gs. vidū, 60. un 70. gados, vācieši viņam mēģināja uzspiest savu valodu un to pārvācot, kas viņiem dažos gadījumos arī izdevās. Lietuvieši vēsturisko laiku sākumā savai valstij pievienoja arvien lielāku skaitu krievu, kamdēļ Viļņas galmā bija dzirdama krievu valoda. Kopš 1386.gada, kad Lietuva apvienojās ar Poliju personālā ūnijā, sākās poļu iespaids un reizē ar to lietuvieši pieņēma no poļiem katoļu ticību. Šis katoliski poliskais kultūras virziens, arvienu pastiprinādamies, nevarēja neietekmēt lietuviešus, it īpaši viņu muižniekus. Dažos gadījumos lietuvieši arī pārpoļojās. Minētie divi kultūras virzieni — evaņģēliski ģermāniskais Latvijā un katoliski poliskais Lietuvā latviešus un lietuviešus atsvešināja un no sadarbības atradināja. Iestājoties lielākai brīvībai un patstāvībai minēto tautu dzīvē, viņas sāka izcelt, izkopt un aizstāvēt savas tautiskās īpatnības un reizē ar to atsedza to pirmavotu — baltu jeb aistu kultūru, kas atguva savu tuvināšanas faktora nozīmi.