Ar ko nemierā Francija?

“Melnā otrdiena” – tā Francijas mediji un politiskie komentētāji jau paguvuši nodēvēt aizvakar, 4.oktobrī, notikušo masveida arodbiedrību organizēto streiku valstī. Tajā piedalījās aptuveni miljons sabiedriskajā sektorā strādājošo franču no transporta, gaisa satiksmes, enerģētikas un citām nozarēm. Kopumā uz streiku aicināja septiņas Francijas arodbiedrības, prasot augstākas algas un labākus darba apstākļus.

Foto: EPA/A.F.I.

Streiki Rietumeiropā, īpaši Francijā, nav retums. Paši franči pat mēdz jokot, ka diena, kas pavadīta bez neviena streika, ir nodzīvota velti.
Mazliet ironiski gan tas, ka tikai dienu iepriekš, 3.oktobrī, Eiropa atzīmēja sociālā dialoga, kas vērsts uz sociālo mieru un stabilitāti sabiedrībā, divdesmit gadus.

“Svētais” pakalpojumu sektors

Kā savulaik stāstīja uz Latviju atbraukušie darba devēji no Vācijas, tieši daudzie streiki pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu sākumā, kas uzņēmumiem nodarīja vairāku miljonu marku zaudējumus, nosēdināja viņus un strādājošos pie viena sarunu galda. Lai izvairītos no streikiem, vairākās Rietumeiropas valstīs tapa nozaru koplīgumi, kuros darba devēji un ņēmēji vienojās gan par minimālo algu, gan citām sociālajām garantijām. Jāsaka, tas ir devis rezultātus. Arī Francijā reti kad streiko privātajā sektorā strādājošie. Izņēmums gan ir tad, ja uzņēmums gatavojas slēgt kādu ražotni vai to pārcelt, piemēram, uz Austrumeiropu. Otrdienas masveida streikā Francijā piedalījās, kā jau minēts, sabiedriskajā sektorā strādājošie, kuriem algas tiek maksātas no valsts budžeta.
Kā savulaik norādīja franču žurnāls “Le Point” , Francijā arī pakalpojumu sektors ir “svēta lieta”. Ja, piemēram, ražotāji piedalās un konkurē brīvajā Eiropas Savienības (ES) tirgū, tad pilnīgi citādi ir ar pakalpojumu sektoru. ES neatbalsta nekāda veida protekcionismu attiecībā uz ražotājiem, taču pakalpojumu tirgū, kurā ir 70% no kopējā ES darba vietu skaita, nekāda konkurence un brīva pakalpojumu plūsma pagaidām pieļauta netiek. Francija ir viena no sīvākajām pretiniecēm Pakalpojumu direktīvas ieviešanai. Kā savulaik intervijā “LV” (30.06.2005.) teica Latvijas Republikas pastāvīgās pārstāvniecības ES nozares padomniece Ieva Jaunzema: “Es sapņos redzu šo nu jau par simbolu kļuvušo “poļu santehniķi”, kurš vienreiz atnāks un salabos to, ko man vajag.” Kā stāsta vairāki Briselē strādājošie latvieši, sabiedriskie pakalpojumi klientam ir ļoti nedraudzīgi. Kā pie jebkura monopola, kad kungs un ķēniņš nav klients, bet gan pakalpojumu sniedzējs. Lielā mērā tieši ar nevēlēšanos zaudēt savu privileģēto stāvokli izskaidrojamas bailes no Austrumeiropas viesstrādniekiem, kuri nepieciešamības gadījumā būtu ar mieru arī pēc pulksten pieciem vakarā, piemēram, aiziet uz dzīvokli salabot ūdenskrānu.

Kad izvēlas pabalstu, nevis darbu

Otrdienas streiks tikai lieku reizi norāda, ka šodienas Francijā strādājošie jūtas nedroši par savu nākotni. Tas atkal uzjundījis diskusijas, vai Francijas sociālais modelis ir dzīvotspējīgs. Kā raksta avīze “Le Monde. Dossiers&documents”, kas veltīta Francijas sociālās drošības sistēmas sešdesmitgadei: “Mūsu sociālās apdrošināšanas sistēmu apdraud milzīgas finansiālas grūtības – 14,2 miljardu eiro liels deficīts.” Francijas prese, jautājot, kādēļ 1945.gadā veiksmīgi iedibinātā sistēma vairs nefunkcionē, pati dod atbildi – tā ir novecošanās. Proti: aizvien pieaug nodokļu patērētāju skaits un sarūk nodokļu maksātāju skaits. Turklāt pašlaik Francijā ir daudz lielāks bezdarbs nekā neilgi pēc kara, tas ir viens no augstākajiem ES – 9,6%. Jāatzīmē, ka bezdarbs pārsvarā skar tieši mazkvalificēto darbaspēku, pēc kura nav pieprasījuma darba tirgū. Tādēļ arī Francijas prese pamatoti satraucas, ka apmēram 7 % no skolēniem katru gadu (100 000 bērnu) pamet skolu, neiegūstot nedz izglītību, nedz diplomu. Tā pati avīze arī raksta, ka Francijā parādījies jauns jēdziens “nabadzīgie strādājošie”, kas saņem ļoti zemas algas. Satraucoši ir tas, ka nabadzība pieaug tieši strādājošo vidū. Tas lielā mērā skaidrojams ar ekonomikas stagnāciju, kuru veicina nepietiekama konkurence.
Lai gan, kā rāda aptaujas, divas trešdaļas franču uzskata, ka sociālā sistēma funkcionē slikti, lielākā daļa sabiedrības pārmaiņām nav gatava. Intervijā avīzei “Le Figaro” (3.10.2005.) bijušais Francijas sociālo lietu ministrs Filips Segens ļoti piesardzīgi izsakās, ka ir atsevišķas lietas pašreizējā sistēmā, kuru pareizību varētu apšaubīt. Piemēram, viņš uzskata, ka varētu samazināt bezdarbnieku pabalstu tiem bezdarbniekiem, kuri atsakās no katra darba piedāvājuma. F.Segens arī ar nožēlu atzīst, ka pārāk daudzi bezdarbnieki vēlas tikai saņemt pabalstu un par atgriešanos darba tirgū nemaz nedomā. Arī daudzviet presē sociālo lietu eksperti uzskata, ka viens no pamatjautājumiem ir, kā, nesamazinot bezdarbnieku sociālo nodrošinājumu, veicināt viņu atgriešanos darba tirgū. Visticamāk Latvijas modelim, kad tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu ir deviņus mēnešus, turklāt bezdarbniekam jānoslēdz līdzdalības līgums, Francijas sabiedrība vēl nav gatava. Atbildot uz jautājumu, kam tad dot priekšroku – elastīgām darba tiesiskajām attiecībām un konkurētspējai vai sociālajai drošībai, bijušais sociālo lietu ministrs tradicionāli atbild, ka nepieciešams līdzsvars, tomēr piebilstot, ka vissvarīgākais ir nodarbinātība.
Latvijai šī Francijas pieredze der kā uzskatāma pieredze, cik bīstami ir izveidot sabiedrībā cilvēku slāni, kas negrib strādāt, un vēl bīstamāk, ja valsts ar lieliem pabalstiem atklāti pasaka: jūs varat nestrādāt un tomēr dzīvosiet labi. Tas, kas derēja pēckara Eiropā, vairs neder 21.gadsimta novecojošai Eiropai, kurai pakausī dveš jauneklīgā Āzija.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv