Vai viegli būt latvietim tālumā?

Aiz okeāna aug jauna latviešu paaudze, kas par savu izcelsmes zemi uzzina no vecāku un vecvecāku stāstītā. Ģimenes no ASV un Kanādas, kuras vēlas saglabāt latviskumu savos bērnos, savas atvases sūta svētdienas latviešu skolās, kur mācās Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, tautas paražas, apgūst vai pilnveido latviešu valodu.

Amerikas Latviešu apvienība 1997.gadā uzsāka ceļojumu izglītības programmu latviešu pamatskolu absolventiem “Sveika, Latvija!”. Programma ar katru gadu kļūst populārāka, un jau vairāk nekā 150 latviešu ģimeņu savus bērnus sūtījušas šajos braucienos, lai iepazītu vecāku un vecvecāku dzimteni. Šogad augustā desmit Amerikas jaunieši ieradās pie mums “Sveika, Latvija!” programmas ietvaros, un tas bija piecpadsmitais ceļojums kopš tās uzsākšanas.

Ar Amerikas Latviešu apvienības atbalstu

Amerikas Latviešu apvienību (ALA) 1951. gadā dibināja ASV ieceļojušie latvieši, kas ieradās Jaunajā pasaulē galvenokārt no Eiropas zemēm, kur viņi bija nokļuvuši, bēgot no Otrā pasaules kara briesmām un komunistu terora. ALA pārstāv un vieno ap simts tūkstošiem latviešu visā Amerikā. Tā ir kā jumta organizācija vairāk nekā 140 dažādām latviešu kopienas organizācijām – kultūras biedrībām, baznīcām, korporācijām, sporta kopām u.c. ar ap sešiem tūkstošiem biedru no visiem ASV štatiem. Neskatoties uz reālajām briesmām tautiešiem izklīst milzīgajā zemē, ALA pamatmērķis kopš dibināšanas pirmsākumiem līdz mūsu dienām ir uzturēt un vienot latviešus visā Amerikā, saglabāt latviešu kultūru un valodu, kā arī sadarboties ar Latviju. Tas nav viegls uzdevums, ja ielūkojamies kaut vai plašajā ģeogrāfijā, kas aptver latviešu skolas, no kurām bērni piedalījušies “Sveika, Latvija!” programmas braucienos: Bostona, Čikāga, Filadelfija, Indianapole, Kalamazū, Klīvlenda, Milvoki, Mineapole, Ņūdžersija, Bronksa, Longailenda, Losandželosa, Sietla, Vašingtona, Ziemeļkalifornija, kā arī no Monreālas un Toronto Kanādā. Lai sasniegtu ALA kongresos nospraustos mērķus, apvienībā darbojas vairākas nozares. Izglītības nozare, kas ir “Sveika, Latvija!” izglītojošā brauciena organizētāja, gādā par latviešu valodas apguves programmām, piešķir stipendijas un pabalstus latviešu svētdienas skolām un vasaras nometnēm, rīko skolotāju seminārus, un bez minētās programmas realizē arī “Hello, Latvia!” braucienus, kuros gan latviski, gan angliski runājošie var iepazīt Latviju. No “Sadarbība ar Latviju” nozares kā mums ļoti nozīmīgs projekts jāatzīmē “Drošais tilts”, kura ietvaros sadarbībā ar “Latvijas Bērnu fondu” ALA sniedz pabalstus daudzbērnu ģimenēm, studentiem bāreņiem un atbalsta mācības studentiem no daudzbērnu ģimenēm. Pēdējos desmit gados palīdzības summa pārsniegusi pusmiljonu dolāru.

Sveika, mīļā Latvija!

Kā pastāstīja “Sveika, Latvija!” programmas koordinatore Latvijā Anita Laime, brauciena mērķis ir veicināt jauniešu latvisko identitāti. Divu nedēļu ilgajā ceļojumā skolēni savām acīm skata to, ko viņi mācījušies, būdami tālu no Latvijas, iepazīst tās dabu un cilvēkus. Brauciens ir nogurdinošs, jo aptver visus Latvijas novadus, apmeklējot kultūras pieminekļus, rakstnieku mājas, mācoties dažādus amatus, braucot pie podniekiem Latgalē, pie sviesta kūlējām un kalējiem Sēlijā, pie dzintara apstrādātājiem Liepājā. Lai iepazītu latviešu jauniešu dzīvi, salīdzinātu un vērtētu, ceļojums parasti piestāj kādā no skolām. Šogad tās bija Stāmerienes pamatskola un Rudbāržu Oskara Kalpaka pamatskola. Tās bija ļoti emocionālas dienas, jo iepazīšanās turpinājās kopējā ballītē. Katra brauciena kulminācija ir pēdējā diena Rīgā, kad parasti notiek vizīte pie Valsts prezidentes. Šogad tas nebija iespējams, bet ekskursija uz pili notika. Amerikas latviešu jauniešus pieņēma arī ASV vēstniece Latvijā. Programmas koordinatore uzskata, ka ceļojums tiek veidots ar mērķi vispusīgi iepazīt tēvu tēvu zemi, apmeklējot gan skaisto Mežotnes pili, gan paviesoties vienkārši Latvijas laukos.

Saglabāt latvietību nav viegli

Šogad programma, kuru Latvijā vada vides zinātņu maģistre Anita Laime, kura ir viena no nedaudzajām vides gidēm Latvijā, saņēma arī atbalstu no Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta YMISIL programmas ietvaros. Anita ir pārliecināta, ka šī programma neapšaubāmi ir ļoti nepieciešama tālās Amerikas latviešu bērnu identitātes saglabāšanai, jo sevišķi tiem, kuri nāk no ģimenēm, kurās viens no vecākiem ir latvietis. Latviešu valodas zināšanu līmenis ir ļoti dažāds. Tāpēc nākotnē tiek plānots ceļojums latviešu bērniem, kuri nerunā latviski. Daļa latviešu ģimeņu ir asimilējušās un neuztur latvietību, bet jaunieši, kas piedalās programmā, ļoti nopietni izturas latvietības jautājumos. To var just, tas izpaužas viņu emocijās, apmeklējot Latviju. Tā ir trešā paaudze, kas dzīvo un mācās Amerikā, atskatoties uz Otrā pasaules kara beigām. Blakus ALA aktivitātēm, latvietības uzturēšana šajā paaudzē galvenokārt balstās uz ģimenēm. Stāstus par Latviju mazmazbērni pārsvarā dzird no vectētiņiem un vecmāmiņām. Anita novērojusi, ka, ierodoties tēvtēvu dzimtenē, viņi atveduši sev līdzi vecvecāku atainoto Ulmaņlaika Latviju līdz ar pašcieņu un lepnumu – es esmu latvietis, un tas man ir svarīgi! Bieži vien tādu nozīmīgumu vārdam latvietis mēs no pašmāju jauniešiem nejūtam. Var tikai apbrīnot, kāds darbs ielikts ārzemju latviešu ģimenēs, lai saglabātu un stiprinātu latviešu identitāti nākamajās paaudzēs. Katru nedēļas nogali jaunieši mērojuši tālu ceļu uz latviešu skolām, kur apgūta gan valoda, gan citas zināšanas par Latviju. Zinot, no kādām grāmatām Latvijas skolās māca Latvijas vēsturi, nav grūti uzminēt, kuri bērni – vietējie vai tāluma – labāk zina Latvijas vēsturi? Programmā nav paredzēta vecāku līdzdalība, lai gan bieži vecāki arī šajā laikā apmeklē Latviju. Programmai ir izglītojošs akcents, tā ir kā ģeogrāfijas un vēstures stunda dabā, dzīvē, cilvēkos. Dienas ir ļoti saspringtas. Jaunieši apmeklē muzejus un memoriālās vietas, lai padziļinātu zināšanas par skolās iepazītajiem rakstniekiem, militārajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem kā Kārli Skalbi, Rūdolfu Blaumani, Annu Brigaderi, Krišjāni Baronu, Oskaru Kalpaku un daudziem citiem. Gidu pavadībā tiek apmeklēti novadu muzeji, baznīcas, pilis, kultūras pieminekļi. Šogad ceļojumā desmit jauniešus pavadīja pieci audzinātāji. Lai kliedētu dažādus mītus par mūsu zemes dzīvi, šogad tika sarīkota tikšanās ar Kanādas jauniešiem studentiem, kas pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Tā bija interesanta saruna par atbraukšanu, iedzīvošanos, par valodas problēmām, kā dažs sabijies, pirmajā vakarā izdzirdis – tu gulēsi uz raskladuškas. Tas reizē bija rosinājums atgriezties, padomi, kā iekārtoties. Lai gan informācija par Latviju Amerikas latviešiem ir pietiekama.

Dundagas puiši ir ļoti izskatīgi

Lai viss piedzīvotais labāk saglabātos atmiņā, ceļojuma dalībnieki raksta Dienasgrāmatu. No tās top ceļojuma Atmiņu grāmata. Pārlapojot to, mēs ar jauno Amerikas latviešu acīm paskatāmies uz sevi, uz Latviju.
Līna Bataraga no Ņūdžersijas: “Kad iedomājos, ka pēc dažām stundām būšu Latvijā, es jutu, ka smaidu – man bija labi un priecīgi. Kad pirmo reizi pa lidmašīnas logu ieraudzīju Daugavu no tālienes, es pilnīgi iekliedzos! Latvija mūs gaidīja!
Šodien mēs apciemojām rakstnieku mājas. Man vissmukākā likās Kārļa Skalbes “Saulrieti”. Tad mēs devāmies uz Blaumaņa “Brakiem”. Tur pieci no mums spēja noskaitīt visu dzejoli “Tālavas taurētājs”, par ko muzeja gide bija ļoti pārsteigta. Vēlāk braucām uz Meņģeļiem, kur agrāk dzīvoja brāļi Jurjāņi. Dziesmu kalnā notika mūsu dziesmu karš. Marika un es bijām kapteines. Katra komanda nodziedāja apmēram piecdesmit dziesmas, kad bija jābeidz, jo pietrūka laika. Biju pārsteigta, ka senās mājas bija sakoptas kā bildēs”.
Laura Vāgnere no Toronto: “Šodien kāpām Gaiziņa kalnā. Bija aizraujoši redzēt, cik Latvijas meži ir plaši un skaisti. Kalna virsotnē nodziedājām tautas dziesmas. Mēģinājām neatkārtot, un paši bijām pārsteigti, ka zinām daudz tautas dziesmu. Tajā pašā dienā viesojāmies pie Latgales keramiķiem Voguļiem. Tur bija iespējas savu māla podu uztaisīt un to apdziedāt.
Šodien kūlu sviestu. Tas bija visgaršīgākais sviests, ko esmu ēdusi.”
Aldis Kore no Kalamazū: “Pēcpusdienā mēs devāmies pie Ušpeļa kunga, kurš ir keramiķis, mēs viņu iesaucām “onkul Ušpel”. Viņš mums iemācīja, kā “uzcelt” māla podu un to nokrāsot. Gājām arī pirtī. Mēs atkal ēdām karbonādes.”
Larisa Galēna no Kalamazū: “Apciemojām Ventspili, kura bija ļoti tīra, krāšņa un apkopta. Vakarpusē ēdām kliņģeri Kolkas ragā.”
Marlēna Juberte no Vašingtonas štata: “Apceļojām gandrīz visu Latviju. Man vislabāk patika Kolkas rags, kur bijām vētras laikā lietū. Tas bija neaizmirstams skats, kā viļņi no Baltijas jūras un Rīgas līča saskrējās un eksplodēja!”
Ingrīda Krečko no Pensilvānijas: “Dundagas pilī dzirdējām leģendu par Zaļo Jumpravu. Pēcpusdienā kopā ar dundadzniekiem spēlējām spēles, lai iemācītos viens otra vārdus. Man bija grūti atcerēties, bet beidzot iegaumēju. Starp citu, Dundagas puiši ir ļoti izskatīgi.”
Džons Larmanis no Ņūdžersijas: “Man sāk apnikt karbonādes!”
Andris Jurēvics no Čikāgas: “Es jutos droši Latvijā. Man patīk pilsētas, redzēju, ka Rīgā bija uzceltas jaunas ēkas, atjaunotas vecās, ka dzīve Latvijā uzlabojas. Es nedomāju, ka varam aizmirst visus grūtos laikus, ko Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja un kas parādīti Okupācijas muzejā, bet domāju, ka varam priecāties, ka Latvija tagad var skatīties uz nākotni.”

Andris Kļaviņš