Uzturoties valstsvizītē Azerbaidžānā 2005.gada 3. un 4.oktobrī

Uzrunājot mācībspēkus, studentus un interesentus Baku Valsts universitātē 2005.gada 4.oktobrī:

Prezidenta kungs! Rektor! Ministru kungi! Ekselences! Dāmas un kungi!
Es esmu priecīga un pagodināta uzrunāt jūs šeit, Baku Valsts universitātē. Agrāk, būdama profesore, kas trīsdesmit trīs gadus docēja Monreālas universitātē, akadēmiskajā vidē jutos ļoti labi, un man jāsaka, ka visu vizītes laiku jūsu skaistajā valstī, kur esmu tikusi uzņemta ar ārkārtīgi lielu siltumu un viesmīlību, esmu jutusies patiesi labi. Šī ir pirmā Latvijas Valsts prezidenta vizīte Azerbaidžānā, un es ceru, ka turpmākajos gados attiecības starp mūsu valstīm kļūs arvien ciešākas.
Azerbaidžānas ļaudīm ir ar ko lepoties. Baku pilsēta nešaubīgi ir viens no visskaistākajiem pilsētcentriem Kaspijas jūras reģionā, kur antīkais pastāv harmonijā ar moderno. Var tikai apbrīnot dziļās kultūras saknes un iedzimto vēstures izjūtu, kas redzama jebkurā šīs galvaspilsētas vietā. Pirms simt gadiem Baku uzplauka kā pasaulē lielākais naftas eksportētājcentrs, un tā bija iedvesmas pilsēta vienam no ražīgākajiem Latvijas rakstniekiem Ernestam Birzniekam-Upītim, kurš līdz Pirmā pasaules kara sākumam dzīvoja Azerbaidžānā. Šodien atkal no jauna Baku piedzīvo dinamisku attīstību un izaugsmi.
Prezidenta kungs!
Mūsu abu tautu vēsturē rodamas daudzas paralēles. Gan Latvija, gan Azerbaidžāna ir piedzīvojušas okupāciju daudzu gadsimtu garumā, taču abas ir izdzīvojušas un tām ir izdevies atjaunot neatkarīgas valstis un demokrātiskas sabiedrības. 1918.gadā gan Latvija, gan Azerbaidžāna pasludināja savu neatkarību no Krievijas impērijas, kas kara un iekšējā konflikta rezultātā bija novājināta. Diemžēl šis pirmais neatkarīgas valsts periods 20.gadsimtā nebija ilgs nevienai no abām valstīm. 1920.gadā, divus gadus pēc Azerbaidžānas neatkarības pasludināšanas, Krievija atkal okupēja Baku, un tam sekoja bargu represiju periods, kas ilga septiņdesmit gadus. Latvijai izdevās saglabāt savu neatkarību vēl divus gadu desmitus līdz brīdim, kad to 1940.gada jūnijā okupēja Sarkanā armija, tas notika tajā pašā dienā, kad Hitlera okupācijas karaspēks triumfējoši iesoļoja Parīzē.
Turpmāko piecdesmit gadu laikā Latvijas un Azerbaidžānas tautas smagi cieta padomju režīma totalitārajā jūgā. Bet mēs bijām vienoti savā gribā izdzīvot un no jauna kļūt pašiem par sava likteņa lēmējiem. Atklātības un pārbūves sākums iedrošināja mūsu tautas atklāti runāt par savu neatkarību, taču to pavadīja arī traģisks cilvēku dzīvību zaudējums. 1990.gada 19. un 20.janvārī padomju armija Baku ielās izdzēsa 137 azerbaidžāņu dzīvības. Pēc gada, 1991.gada 20.janvārī, padomju bruņotie spēki Rīgas centrā šāva uz cilvēkiem, nogalinot vairākus, tai skaitā divus dokumentālo filmu operatorus, kas filmēja šos notikumus.
Par laimi, PSRS izira no iekšienes, un mēs varam priecāties par to, ka Azerbaidžānai un Latvijai 1991.gadā izdevās atjaunot savu neatkarību. Kopš tā laika mūsu valstis ir pārdzīvojušas smagas ekonomiskās reformas, lai sasniegtu augstāku labklājības līmeni.
Prezidenta kungs!
Šobrīd mēs atrodamies svarīgās vēstures krustcelēs. Reti kad Eiropas vēsturē mazo valstu liktenis tik lielā mērā ir bijis atkarīgs no pašu individuālajiem lēmumiem un pašu izpildījuma; no pašu veiktas sabiedroto izvēles un pašu izvēlēta attīstības ceļa. Pirms desmit gadiem Latvija nolēma iestāties Eiropas Savienībā un NATO aliansē. Tas mums prasīja gandrīz desmit gadus, taču pagājušajā gadā mēs šo mērķi sasniedzām.
Mums izdevās mūsu valsti transformēt no nebrīvas, komunistiskas valsts, kuru pārvaldīja totalitāra, sveša impērija, plurālistiskā parlamentārā demokrātijā, kur valda tiesību virsvara un kur tiek respektētas pamatbrīvības un cilvēktiesības. Mums izdevās īstenot pāreju no stagnējošas, plānveida padomju komandekonomikas uz plaukstošu un dinamisku brīvā tirgus sistēmu. Tāpēc Latvijai šobrīd ir viena no visstraujāk augošajām ekonomikām visā Eiropas Savienībā. Lai gan par šīm straujajām un fundamentālajām pārmaiņām bija jāmaksā sociāla cena un mēs neesam apmierināti ar vidējo ienākumu līmeni, viss liecina par to, ka mūsu dzīves līmenis pakāpeniski paaugstināsies gadu no gada.
Latvijas divpusējās attiecības ar Azerbaidžānu attīstās lietišķā un draudzīgā gaisotnē, un Latvija atzinīgi vērtē Azerbaidžānā veikto reformu procesu ceļā uz demokratizāciju un ekonomisko attīstību. Latvija un visa starptautiskā sabiedrība ar lielu interesi sekos novembrī paredzētajām Azerbaidžānas parlamenta vēlēšanām. Mēs aicinām prezidentu Alijevu un Azerbaidžānas tiesībsargājošās iestādes darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu brīvas un godīgas vēlēšanas.
Mana valsts ir gatava dalīties ar Azerbaidžānu pieredzē, kas gūta, veicot reformas un integrējoties starptautiskās institūcijās, un es ceru, ka turpmākajos gados mēs pieredzēsim vēl intensīvāku politisko un ekonomisko sadarbību starp mūsu valstīm. Jau šobrīd mēs veiksmīgi sadarbojamies drošības un aizsardzības jautājumos Azerbaidžānas un NATO programmas “Sadarbība mieram” ietvaros. Pagājušajā mēnesī Azerbaidžānas aizsardzības ministrs viesojās Rīgā, kur viņam bija ļoti veiksmīgas sarunas ar Latvijas aizsardzības ministru.
Es esmu gandarīta atzīmēt, ka pagājušajā mēnesī Rīgā durvis vēra Azerbaidžānas vēstniecība Latvijā, kuru vada izcilais politiķis Tofiks Zulfugarova kungs. Latvija savukārt plāno 2006.gadā atvērt savu vēstniecību Baku. Šīs svarīgās pārmaiņas noteikti paplašinās sadarbību starp mūsu valstīm.
Prezidenta kungs!
Ekonomiskajai dimensijai nenoliedzami ir liela loma attiecību veidošanā starp Kaspijas jūras un Baltijas jūras reģioniem. Ar prieku varu atzīmēt, ka Latvijas uzņēmēju kopiena ļoti interesējās par šo vizīti Azerbaidžānā, un par to liecina mani pavadošo uzņēmēju lielais skaits. Turklāt Latvijas nacionālā aviokompānija “airBaltic” apsver iespēju sākt tiešos lidojumus starp Rīgu un Baku, kas lielā mērā veicinātu sakarus starp mūsu valstīm.
Mūsu valstis vieno ne tikai tīri ekonomiski apsvērumi, bet arī daudz svarīgākas saiknes. Tās ir kopīgas vērtības un pārliecība. Pārliecība par to, ka ikviens indivīds ir unikāls un svarīgs cilvēcei. Pārliecība par to, ka katrai un ikvienai valstij neatkarīgi no tās lieluma piemīt lingvistiska un kultūras unikalitāte, kas ir jāglabā un jākopj. Šī unikalitāte bagātina mūsu kontinentu un veido svarīgu daļu no cilvēces kopīgā mantojuma.
Lai kur mēs būtu – mājās, darbā vai izglītības iestādē –, mums jāveicina pozitīvas emocijas un attieksme, piemēram, tādas kā empātija, līdzjūtība, tolerance un savstarpēja cieņa, un jāatmet tādas negatīvas emocijas kā naids, aizspriedumi un neiecietība. Tikai tad mums izdosies pāraugt un iznīdēt ekstrēmismu un vardarbību, kas pastāvīgi apdraud mūsu sabiedrību stabilitāti.
Vissvarīgākās rūpes, kas nav mainījušās gadsimtu gaitā, ir par to, ko mēs, cilvēki, varam darīt gan individuāli, gan kolektīvi, lai padarītu dzīvi labāku un cilvēciskāku mums visiem. No tik daudziem pastāvošajiem konceptiem es vēlos izcelt trīs: plurālisms, iekļaušanās un dalība, kas ir būtiskas patiesi funkcionējošai demokrātijai, lai radītu jaunas zināšanas un lai pārvērstu tehnoloģiskās zināšanas bagātībā. Daudzi no jums, studentiem, šajā telpā kādu dienu ieņems svarīgus amatus, lai vadītu un uzņemtos atbildību. Jūs esat nākamie šīs valsts līderi, un uz jūsu pleciem ir likta liela atbildība. Tas ir jūsu ziņā un vienīgi jūsu ziņā – uzcelt valsti, ar kuru lepoties.
Es novēlu jums no visas sirds gudrību un tālredzību, izvēloties pareizo ceļu savā dzīvē. Es novēlu jums visiem un ikvienam no jums laimīgu un veiksmīgu dzīvi, kas dos nozīmīgu ieguldījumu jūsu valsts un jūsu tautas labklājībā.
Lai Azerbaidžāna plaukst, zeļ un kuplo mūžīgi Eiropas valstu krāšņajā saimē!

“LV” (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas