Latviešu–lietuviešu vienības Hannoveres nodaļas priekšnieks Dipl.philol. Antans Petrausks:

Vienkop Ģedimina stabi un latviešu trīs zvaigznes

Latviešu un lietuviešu tuvināšanās centieni, šķiet, būs tikpat veci, cik sena ir mūsu tautu šķiršana. Kad zemgalieši nevarēja pastāvēt cīņā pret vācu bruņinieku ordeni, tad tie paši nodedzināja savus cietokšņus un devās uz Lietuvu. Latviešu rakstnieks Aleksandrs Grīns savā darbā "Nameja gredzens" attīsta ideju par zemgalisko tradīciju Lietuvā arī vēlākajos laikos, par ko trūkst tiešu vēsturisko liecību.

Lietuvas valdnieki cīnījās pret vāciešiem Livonijā un Prūsijā. Šīs cīņas jēga bija apspiesto cilšu atbrīvošana, Baltijas piekrastes atgūšana vienotai aistu zemei. Diemžēl Lietuva spēja to sasniegt tikai XVI gadsimtā, kad tautiskā degsme jau bija atdzisusi. Bet līdz ar jaunas tautiskās atmodas sākšanos kā Lietuvā, tā Latvijā XIX gadsimta vidū atplauka arī vienības ideja, ko daudzināja rakstnieki un sabiedrības vadoņi.

Brīvības cīņu laikā Dr. Jons Šļūps, pirmais Lietuvas sūtnis Latvijā, ierosina apvienošanos vienā valstī, bet idejai vēl nav skaidras formas, tādēļ tā neaizkustina plašākas masas. Beidzoties atbrīvošanās cīņām, top robeža starp Latviju un Lietuvu. Uzceļ stabus, nostājas robežsargi. No vienas puses uz otru nevar nokļūt bez ārzemju pases, ceļojums gluži kā uz Šveici. Dziļākie nacionālisti apzinās, ka nav tā, kā vajadzētu būt. Gan Latvijā, gan Lietuvā rodas vienības kustība. Latvijā ir vērienīgāks organizatoriski paveiktais, savukārt Lietuvā par vienību vairāk noskaņota tauta.

Inženieris Jānis Riteris nodibina Rīgā Latviešu lietuviešu vienību, un atbilstoši tai lietuviešu sabiedriskie darbinieki Kauņā izveido Lietuviešu latviešu vienību. No tās ievērojamākajiem darbiniekiem bez Dr. Jona Šļūpa vēl jāmin valodnieks prof. Eduards Volteris.

Abas organizācijas darbojās kā viena. Tika sarīkotas apspriedes un kongresi, svinīgi akti un priekšlasījumi, ekskursijas, lietuviešu un latviešu valodas kursi, izdotas grāmatas. Abu organizāciju ierosmē darbojās arī citas ar speciāliem mērķiem — vienības domu par savu idejisko satvaru bija pieņēmušas vairākas korporācijas Lietuvā un Latvijas Universitātes Aistu vēstures studiju biedrība Latvijā.

Bija latvieši, kas līdzdarbojās arī Viļņas atbrīvošanas savienībā. Daži žurnālisti dedzīgi iestājās par lietuviešu interesēm Viļņas un Klaipēdas jautājumā, jāmin kaut vai rakstnieks Oļģerts Liepiņš, tagadējais LLV Lībekas nodaļas priekšnieks. Profesors Jānis Plāķis sarakstīja plašu zinātnisku Leišu valodas gramatiku. Jānis Riteris, LLV priekšnieks, tās pastāvēšanas divos gadu desmitos dzimtenē paveica ļoti grūtu darbu, kas prasīja vairāku gadu pūles, — sastādīja Lietuviešu — latviešu vārdnīcu. Jaunais filologs A. Augstkalns sarakstīja latviešu ģimnāzijām Īsu leišu valodas mācību, ko LLV tagad trimdā publicējusi 3. izdevumā.

Tulkojumi un atdzejojumi veikti arī rakstniecībā. Te daudz darījusi rakstniece Emīlija Prūsa, bet jo sevišķi Emils Skujenieks. kas šai ziņā veicis ļoti daudz un darbojas arī vēl tagad. Viņš ir arī LLV Geštahtas nodaļas priekšnieks. Vēstures laukā aistu vienības ideoloģiju attīstījis vēsturnieks Jūlijs Bračs savā darbā "No aistu vēstures". Vēl viņš sastādījis vēstures kartes, kas noderējušas par paraugu arī lietuviešu autoriem. Jūlijs Bračs ir pēdējais LLV priekšnieks dzimtenē un tagadējais priekšnieks trimdā.

Latviešu lietuviešu vienības kustība tomēr aptvēra tikai idejiski noskaņotu inteliģenci un oficiālās aprindas, kurām bija sakari ar otru valsti diplomātijas vai saimnieciskajā laukā. Tā nebija masu kustība. Tā tikai pa daļai iejūsmoja jaunatni.

Boļševiku iebrukums apraka arī vienības darbu. Trimdā pirmie gadi pagāja centienos pēc vispārīgas trimdinieku organizācijas un trimdinieku aprūpes nokārtošanas. Lietuviešu latviešu vienības vadība okupāciju laikos bija pilnīgi izklīdināta.

Savu eksistenci turpināja vienīgi Latviešu lietuviešu vienība, jo tai atradās valdes locekļi un zināms biedru skaits. 1945. gada 19. decembrī Honzenas nometnē pie Hāmelnes sanāca prezidija sēde, kas nolēma atjaunot organizācijas darbību trimdā.

Nācās izstrādāt trimdai piemērotus jaunus statūtus un apzināt vecos biedrus. Tas prasīja pārdomas un laiku. Bija jāapsver, kā vispār koordinēt Baltijas tautu tuvināšanas darbu, jo dzimtenē pastāvēja trīs baltiešu tuvināšanas biedrības.

1946. gada 14. aprīlī priekšnieks jau varēja apstiprināt pirmo nodaļu Honzenā. 1947. gada 16. martā tika pieņemti jaunie statūti. No tā laika darbība lēnām, bet nemitīgi vērsās plašumā. Latviešu lietuviešu vienība uzņēmās pildīt arī agrākās Lietuviešu latviešu vienības uzdevumus, atstājot nosaukumā latviešu vārdu kā pirmo pēc alfabētiskās kārtības. Organizācijai pievienojies arī lielāks skaits lietuviešu biedru un darbinieku. Nodibinājās īpaša preses komisija rakstnieka Oļģerta Liepiņa vadībā, kas Lībekā sasauca pirmo latviešu lietuviešu preses konferenci trimdā. Tā izvērtās par nozīmīgu vienības idejas manifestāciju ar oficiālo trimdas pārstāvju piedalīšanos. Britu zonā tagad darbojas Hannoveres nodaļa ar priekšnieku A. Petrausku, Geštahtas nodaļa ar priekšnieku E. Skujenieku, Lībekas nodaļa ar priekšnieku O. Liepiņu, Mērbekas nodaļa ar priekšnieku Dr. S. Kripu, Hoenburgas nodaļa ar priekšnieku ģimnāzijas direktoru M. Gaidi. Radīti arī kopēji simboli — lietuviešu baltie Ģedimina stabi sarkanā laukā, vainagoti ar latviešu trim zvaigznēm. Šī ģerboņa krāsas ietveramas kopējā aistu karogā — balts, sarkans, dzeltens horizontālās svītrās.

Latviešu lietuviešu vienības kustībai jāaptver visa Vācija un jāizplatās visā pasaulē, kur vien dzīvo latvieši un lietuvieši. Sevišķa nozīme tam būtu Amerikas Savienotajās Valstīs, kur dzīvo apmēram viens miljons lietuviešu un iznāk 28 lietuvju laikraksti, bet latviešu grupa ir mazāk nacionāli spēcīga. Abām etniskajām vienībām salejoties vienā spēkā, būtu iegūts arī ievērojams politisks svars Amerikas dzīvē, uz kuru tagad vērstas visu apspiesto tautu cerības. Vienības kustībai jākļūst par masu kustību, tai jāsajūsmina jaunatne, kas visos laikos bijusi atsaucīga lielām idejām.