"Mums ir jāatšķir patiesība no meliem, fakti no izdomas, interpretācija no dokumentiem"

Vakar Rīgā sākās divu dienu starptautiska konference "Holokausta izpētes problēmas Latvijā"

Augsti godātie konferences rīkotāji,

dalībnieki, referenti un viesi, dāmas un kungi!

Šodienas konferences par holokaustu Latvijā iekļaujas plašākā pasākumu sērijā, kuru iniciatori ir mūsu tikai nesen dibinātā Vēstures komisija, kas darbojas Latvijas Valsts prezidenta Kancelejas paspārnē. Šī komisija, nodibināta jau prezidenta Gunta Ulmaņa laikā, savu darbību sāka tieši pirms manas stāšanās amatā un, es esmu pārliecināta, ka tas ir tikai pats sākums tās ļoti svarīgam un nozīmīgam darbam. Šis pasākums ir organizēts kopā ar nozīmīgiem partneriem, un tādu mums ir bijusi jau vesela virkne. Pagājušajā gadā mēs piedzīvojām konferenci par vispārēju pārskatu par okupācijas gadiem Latvijā. Nākamgad mums būs īpaša konference, veltīta 1941. gada deportācijas 60. gadadienai, bet šogad šī divu dienu starptautiskā konference ir veltīta tieši holokausta tēmai Latvijā.

Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas uzrunas ievads starptautiskajā konferencē "Holokausta izpētes problēmas Latvijā" 2000. gada 16. oktobrī

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV", 16.10.2000.

Uzruna konferencē "Holokausta izpētes problēmas Latvijā" 2000. gada 16. oktobrī

Dāmas un kungi! Jūsu konference pieskaras, iespējams, sāpīgākajai epizodei Latvijas vēsturē, kas, Dievs to zina, nav bijusi gadsimtu gaitā pasargāta no šausmām un asinsizliešanas. Holokausts ir viens no pagājušā gadsimta nenokārtotajiem notikumiem, kas apzīmēts ar Kaina zīmi, ar kauna zīmi, ar necilvēcības zīmi. Un tās ir mūsu nepārtrauktās ciešanas un mūžīgais kauns, ka notikumi, kas saistīti ar šo necilvēciskumu, ir norisinājušies arī uz Latvijas zemes un tajos ir piedalījušies mūsu līdzpilsoņi. Tas ir mūsu svēts pienākums — atcerēties to dzīves, kas pazuduši šajos traģiskajos notikumos, savācot par viņiem tik plašu informāciju, cik vien iespējams. Tas ir ceļš, kā atdot cilvēcisko cieņu tiem, kas no tās bija izslēgti. Tas ir veids, kā uzcelt memoriālu tiem, kuru pelnus ir izkaisījis vējš, tiem, kas pazuduši masu kapos.

Mēs Latvijā nopietni izturamies pret pienākumu uzlūkot to, kas noticis mūsu pagātnē, ar pienācīgu izpratni un gūt no tā mācību stundas. Mūsu jaunatgūtajai neatkarībai ir 10 gadi, kuros mēs esam sākuši pārvērtēt vēsturi, kas 64 gadus ir bijusi pakļauta ideoloģiskiem izkropļojumiem. Kad 1940. gada 17. jūnijā krievu tanki iebrauca Latvijā, tie iznīcināja Latvijas Republiku, tās suverenitāti, padarīja par cietumniekiem tās parlamentāriešus, valdību un citus līderus. Viņi deportēja inteliģenci, armijas pārstāvjus, skolotājus, visus, kam bija kaut neliela vara. Saraksti bija gari, un tikai neliela daļa bija deportēti, kad nacistiskā Vācija ieveda savus tankus un nāca ar savu masu iznīcināšanas programmu un dienas kārtību.

Katrs režīms, kā jau tas notiek, nomelnoja visu, ko atbalstīja latvieši un to valsts. Viņi samīdīja ar kājām mūsu vērtības, izsmēja mūsu mērķus un centienus, viņi mūs pazemoja, spīdzināja un izsūtīja. Nacisti atnāca un sāka nošaut, arestēt, terorizēt un sūtīt uz darba nometnēm tos, kas bija sadarbojušies ar iepriekšējo režīmu. Tika iedarbināta efektīva propagandas mašīna, kas savervēja kolaborantus un gāja roku rokā ar Latvijas vīriešu piespiedu iesaukšanu Vācijas bruņotajos spēkos pretēji Ženēvas konvencijai un visiem starptautiskajiem likumiem. Un, protams, kad atgriezās komunisti, atkal sākās jaunas apsūdzības, notiesāšanas un tiesas procesi.

Visu komunistu okupācijas laiku propagandas sistēma attaisnoja komunistu okupāciju mūsu zemē, pasludinot komunistus par atbrīvotājiem no fašisma, sakot, ka okupācija notika pēc tautas gribas. Tas nozīmēja — pēc to gribas, kas bija devušies trimdā un turpināja sludināt Latvijas tiesības uz suverenitāti. Komunisti šos cilvēkus centās nozākāt, parādīt viņus kā nacistu līdzskrējējus, izkropļoja vai pilnībā falsificēja dokumentus, lai diskreditētu Latvijas trimdiniekus un to, ko viņi atbalstīja. Un te atkal — viss rakstīts ar to pašu tinti — nevainīgi cilvēki, kas bēga no komunistu represijām, tika samesti vienā katlā ar tiem, kas patiešām bija nacistu līdzskrējēji un bija piedalījušies noziegumos pret cilvēci vai genocīdā.

Beidzot ir pienācis laiks, kad mēs atkal esam kļuvuši par suverēnu valsti, kurā mēs vēlamies sekot likuma principiem, demokrātijas un taisnīguma principiem. Mēs tagad varam ķerties klāt pie pagātnes Saprašanas, dažādo notikumu sakārtošanas, to nozīmīguma novērtēšanas un, jā, to vajāšanas, kas vēl ir dzīvi, bet nav saņēmuši sodu par noziegumiem, kas pastrādāti pirms daudziem gadiem. To darot, Latvijai ir jāizveido sava sistēma, kurā noziegumi pret cilvēci gadu gaitā nezaudē savu nozīmību. Tas nozīmē, ka mēs mērosim ar vienu mēru tos noziegumus, kas pastrādāti fašisma, un tos, kas pastrādāti cīņas pret fašismu vārdā. Un es domāju, ka, novērtējot kolektīvo atbildību, kolektīvo reakciju uz mūsu pagātnes traģiskajiem notikumiem, mūsu labākais gids būs sapratne par to, kāpēc ir tik nozīmīgi izprast savu pagātni.

Es domāju, šis "kāpēc" ir ārkārtīgi vienkāršs — mums ir jāizprot mūsu pagātne, lai šī izpratne mūs darītu brīvus. Kad es biju meitene un sāku mācības Viktorijas koledžā Toronto, uz šīs koledžas Viktorijas arkas bija iegravēts ļoti skaists uzraksts: "Patiesība darīs tevi brīvu". Es domāju, šim citātam no Sv. Jāņa Evaņģēlija ir jābūt vadošajam principam, raugoties gan uz mūsu pagātni, gan nākotni. Mums ir jāskatās uz pagātni; mums ir jāatšķir patiesība no meliem, fakti no izdomas, interpretācija no dokumentiem un emocijas no saprāta. Tas nav viegls uzdevums. Bieži tas ir ārkārtīgi sāpīgs uzdevums, kas var mūsos izsaukt dusmu, izmisuma un kauna jūtas. Mums tās ir jāpieņem, jāstāv tām pāri un jāpanāk sapratne, kas ir pareizi un kas nav. No tā arī izriet galvenais šajā uzdevumā — mūsu pagātnes izvērtēšana.

Mēs cenšamies gūt mācību stundas par pareizo un nepareizo. Mēs cenšamies iemācīties to, kas ir un kas nav pieņemams cilvēka uzvedībā. Mēs cenšamies izvērtēt, kāda uzvedība ir pieņemama un kāda nav pieņemama nekādos apstākļos, ne ar kādu aizbildinājumu. Es domāju, mācību stunda, kuru mēs vēlamies zināt un nodot saviem bērniem, ir — ko nozīmē būt patiesi cilvēcīgam.

Vakar, 16.oktobrī, konferences pirmajā dienā: Latvijas Universitātes Vēstures institūta direktors Andris Caune, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Valsts prezidentes padomniece Elga Zālīte, vēsturnieks Aivars Stranga; Vācijas vēstnieks Latvijā Reinhards Krauss ...Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
... publicists Mavriks Vulfsons; Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, Valsts prezidentes padomnieks Oļģerts Tipāns

Es domāju, lielākās ciešanas visos konfliktos rodas no cilvēcisko būtņu dalījuma — mēs un viņi. Un reāli nepalīdz nostādīt kā rotaļu zaldātiņus vienā pusē labos, otrā sliktos, jo jebkurā laikā režīma maiņas var tos mainīt vietām, baltajiem pārtopot par melnajiem un otrādi. Tad šis loks ievilksies mūžībā — jūs metīsit ar akmeni man, es jums to atmetīšu atpakaļ. Jūs sūtīsit raķeti pret mani, es savukārt sūtīšu raķeti pret jums — un tas nekad nebeigsies. Mums ir jāatrod konfliktu īstie cēloņi, aizspriedumu īstie cēloņi, cilvēka ļaunuma sakne, un ne mazāk. Un tas ir vienīgais veids, kā mēs varam progresēt sapratnē, ka tā nav tikai vīzija, ka mēs varam nodrošināt to, ka nākotnē tādas lietas kā holokausts neatkārtosies, ka tādām lietām kā holokausts nebūs vairs vietas nekur pasaulē, par spīti tam, ko mēs redzam katru dienu.

Tas, ko mēs gribam iemācīt mūsu bērniem, ir ko nozīmē patiesa cilvēcība. Un būt patiesi cilvēcīgam nozīmē pieņemt to, ka mums līdzās esošās cilvēciskās būtnes ir tādas pašas kā mēs. Tas nozīmē līdzjūtību un sapratni, ka ļaunums ir nodarīts visai cilvēcei. Un šis ļaunums nevar mūs atstāt vienaldzīgus, neļauj mums stāvēt malā. Tā ir cilvēces brālības mācībstunda, kas mums ir jāsaglabā, kas mums ir jāapgūst un jāmāca mūsu bērniem. Jūsu priekšā, dāmas un kungi, zinātnieki un vēsturnieki, ir grūts un sāpīgs uzdevums. Patiesību nav viegli atrast, bet arī brīvību iegūt nav viegli. Tās abas ir vērtības, par kurām mēs cīnāmies, vienīgi patiesība un brīvība var pārliecināt, ka mūsu dzīves ir patiesi cilvēcīgas.

"Latvijas Vēstneša"(Rūta Kesnere) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

President of Latvia Vaira Vīķe–Freiberga:

Address at the conference "Problems of the Holocaust Study in Latvia" 16 October 2000

Ladies and gentlemen, the topic of your conference touches upon possibly the most painful episode in Latvian history, which, God knows, has not spared horrors and bloodshed throughout the centuries. The Holocaust is one of the outstanding events of the past century, which has marked it with a mark of Cain, with a mark of shame, with a mark of inhumanity. And it is our eternal sorrow and our eternal shame that some of the events linked to this antihuman undertaking took place on Latvian soil and took place with a collaboration of some of our fellow citizens.

It is our sacred duty to commemorate the lives of those who were lost in most tragic events by gathering information about them as fully as we can. It is a way of trying to restitute some of the human dignity from which they were locked. It is a way of building a memorial to those whose ashes are scattered in the winds or disappeared into mass graves.

We in Latvia take seriously our duty to look at everything that has happened in our past, with a view of understanding the significance and the lessons that have to be learned from it. We have had ten years of the new independence in which to start re–evaluating history that had been submitted to ideological distortion for sixty four years. When the Russian tanks rolled into Latvia on June 17, 1940, they destroyed the Latvian Republic, they destroyed its sovereignty, they took as prisoners its parliamentarians and its government and other leaders. They deported the intelligentsia, the army, the teachers and everybody that had more power in their possession. The lists were long and only small part of them were deported before the Nazi German occupation rolled in with their tanks and came in with their program and their schedule of mass destruction.

Each regime, as it arrived, denigrated everything, for which Latvians in their independent state have stood for. They trampled their values, they ridiculed their aims and aspirations, they humiliated, tortured and deported them. The Nazis came and then in turn shot, arrested, terrorised and deported to labour camps those who had collaborated with the previous regime and in turn put in effect propaganda machine that recruited collaborators and that went on with forced conscription of Latvian men into the armed forces against the Geneva convention, against every principle of international law. And, of course, when the communists came back, it was another round of accusations, of condemnations and trials.

For the whole period of communist occupation a system of propaganda was set into force to justify the communist occupation of our land on the principle that the communists had arrived as liberators against fascism, that they were occupying Latvia because of the will of the people. That meant — of those who had gone to exile and continued to proclaim the just rights of the Latvian independence. Those who attempted to try to vilify them, to show them to the Nazi collaborators and documents were either distorted or entirely fabricated to discredit the Latvian exiles and what they stood for in exile. And here again — all were painted with the same brush – so that innocent people fled from communist oppression, were thrown in together in the same pot with those, who had actually been Nazi collaborators and who had participated in crimes against humanity or participated in genocide.

The time has finally come — we are now a sovereign nation in which we intend to follow the principles of law, the principles of democracy and the principles of justice. We can now set about understanding the past, sorting out the various events, evaluating their significance and, yes, pursuing those who are still alive and have not yet received punishment for crimes that they have committed so many years ago. In doing so Latvia has set up a little system where crimes against humanity do not lose their importance in passage of years. That means that we measure to the same measure crimes committed in the name of fascism or those committed supposedly in the fight against fascism. And I think that in evaluating the collective responsibility, collective reaction to the tragic events of our past, our main guide has to be an understanding of why it is important that we understand our past.

I think that the "why" is extremely simple – we have to understand the past so that this understanding would set us free. When I as a girl started college at Victorian college in Toronto, there was a beautiful inscription on the Victorian arch of that college that said: "The truth shall make you free". I think this quotation of the Gospel according to St. John is the guiding principle with which we have to look at both at our past and our future. We have to look at the past; we have to sort out the truth from untruth, fact from fiction, interpretation from documentation and emotion from reason. It is not an easy task. This is frequently an extremely painful task. This is a task that can explicit in us strong feelings of anger, despair, shame, and whatever feelings that are involved — we have to accept them, we have to go beyond them and we have to gain an understanding of what is right and what is wrong. For that is the whole point of this exercise — that is evaluating our past.

We are trying to gain lessons about right or wrong. We are trying to learn lessons about what is and what is not acceptable for human behaviour, what is acceptable for human beings. We have to try to assess what sort of behaviour can be tolerated and what sort of behaviour can not be tolerated under any circumstances, under any sort of excuse. And I think the lesson we want to know, the one we want to pass on to our children, is the one about what it means to be truly human. I think the greatest suffering of all conflicts is the division of human beings into them and us, between the good guys and the bad guys. And it does not really help to line up the good guys as toy soldiers and the bad guys on the other, and in any time the regime changes to switch them places and to paint the black ones white and the white ones black. You keep that way on for eternity — you throw a stone at me, and I throw back a stone at you. You throw a rocket at me, and I throw one back at you — and it will never stop. We have to find good causes of conflicts, good causes of prejudice, the root causes of human evil no less than that. And it is only as we progress in understanding that we have not a ghost of a chance of insuring in the future, things like holocaust will not be repeated, things like holocaust will stop taking place everywhere around us in the world in spite of what we have to see here every day.

What we want to teach our children is what it means to be truly human. And to be truly human means an acceptance of our fellow human beings as equal to ourselves. It means a sense of compassion and an understanding that a harm is done to humanity as a whole. And the harm done to humanity as A whole cannot leave us indifferent, it cannot leave us standing aside. This is a lesson of the brotherhood of men that we must retain, that we must learn, that we must teach our children. The task before you, ladies and gentlemen, scholars and historians, is a difficult one, it is a painful one. The truth is not easy to find, but then, of course, freedom also is not easy to conquer. Both of them are values that we are fighting for, because only truth and freedom can persuade our lives as truly human beings.