"Vairāk par visu ir svarīgi, lai visiem būtu pieejama vispārējā izglītība, neatkarīgi no dzimuma un vecuma"

13. un 14. oktobrī Rīgā notika starptautiska konference "Pieaugušo izglītība — es un mana līdzdalība sabiedrībā"

Lai izvērtētu pieaugušo izglītības vietu mūsu valsts izglītības politikā, kā arī samērotu tās attīstības gaitu ar citu valstu pieredzi šajā jomā, 13. un 14. oktobrī Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes, Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības un Tallinas Izglītības zinātņu universitātes speciālisti rīkoja starptautisku konferenci "Pieaugušo izglītība — es un mana līdzdalība sabiedrībā". Konferences idejas autori — LU profesori Dainuvīte Blūma, Juris Krūmiņš, Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības priekšsēdētāja Anita Jākobsone un Tallinas Universitātes prorektore Larisa Jogi — uz sarunu par pieaugušo izglītību bija aicinājuši vairāk nekā desmit referentus no Latvijas, Lielbritānijas, Dānijas, Somijas un Kanādas, kuri kopā ar pieaugušo izglītības iestāžu, ministriju, pašvaldību, arodbiedrību, darba devēju un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, augstskolu pasniedzējiem un ārzemju pieaugušo izglītības valstisko un nevalstisko institūciju pārstāvjiem centās rast atbildes uz būtiskiem jautājumiem: kā veidot saiknes starp valsts un pašvaldību ekonomisko, sociālo, izglītības un kultūras politiku, lai vairotu cilvēku labklājību Latvijā; kā ar pieaugušo izglītības piedāvājumu sekmēt sabiedrības garīgo, sociālo un politisko integrāciju; kā efektīvi izmantot pieaugušo izglītību cilvēka un valsts līdzsvarotai attīstībai.

Atklājot konferenci, tās dalībniekus uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Augstākās izglītības padomes eksperts profesors Pēteris Cimdiņš.

Ievadot darbu, A.Jākobsone vēlēja, lai konference kalpotu sabiedrības un atsevišķa cilvēka garīgās kompensācijas idejai, jo, lai mēs spētu iekļauties sabiedrībā, vispirms ir jāizkopj sava personiskā garīgā vide. Izglītība un darbs ir tie zvani, kas atmodina cilvēka garu. Pieaugušo izglītībā ir daudz neizmantotu iespēju, to izmantošana ir mūsu profesionalitātes jautājums.

Profesors J.Krūmiņš atzina, ka mūžizglītība ir jauns izaicinājums Latvijas Universitātei. Iespējas attīstīt pieaugušo izglītību LU ir pietiekami lielas, jo universitātes profilu nosaka humanitārās, sociālās un dabaszinātnes, kas arī galvenokārt tiek pieprasītas sabiedrībā. Dažādās pieaugušo izglītības programmās, ko piedāvā 330 mācību iestādes, pēdējos gados izglītojušies 200 tūkstoši pieaugušo. Pirmajā trijniekā programmu popularitātes ziņā ierindojas ekonomiskā apmācība, valodas un datorapmācība. Lai arī universitātes jau patlaban veic nozīmīgu darbu pieaugušo izglītošanā, J. Krūmiņš sacīja, ka to loma tomēr varētu būt lielāka. Tā kā universitātes saņem aizvien mazāk valsts līdzekļu, rēķinot uz vienu apmācāmo, pieaugušo izglītošana varētu būt viens no veidiem, kā vairot resursus universitāšu attīstībai.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības mācību centra direktore Inta Paeglīte atgādināja, ka pēdējos desmit gados piedzīvotās izmaiņas Latvijas tautsaimniecībā radījušas krasās pārmaiņas darba tirgū. Gan bezdarbs, gan vienlaikus augsti kvalificētu darbinieku trūkums ir šo pārmaiņu rādītāji, kas nosaka to, ka cilvēkiem nemitīgi ir jāpapildina zināšanas, jāpilnveido prasmes un jābūt gataviem pilnībā mainīt savu kvalifikāciju. Tādēļ valstī nepieciešams izveidot sistēmu, kas nodrošinātu katram iedzīvotājam iespēju izglītoties visa mūža garumā. Pieaugušo izglītības sistēmā noteikti nozīmīga vieta jāierāda informācijas tehnoloģiju apguvei. Lai Latvija nākotnē varētu veiksmīgi izmantot Eiropas Savienības piedāvātās iespējas, jau tagad jāsāk sabiedrības izglītošana, jāveido mācību programmas ne vien ministriju speciālistiem, bet arī sociālajiem partneriem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un izglītības iestāžu darbiniekiem. I. Paeglīte atzina, ka pieaugušo izglītība jau kļuvusi par vienu no svarīgākajiem faktoriem ekonomiskās augšupejas veicināšanā un tās loma nākotnē aizvien palielināsies.

Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme sacīja, ka tālākizglītība ir viens no tiem institūtiem, kuru stiprināšanai nepieciešama visu sociālā dialoga — darba devēju, arodbiedrību un valsts — aktīva pozīcija. Kā vienu no pozitīviem, tālākizglītību veicinošiem faktoriem I. Jaunzeme minēja jaunā Darba likuma izstrādi. Tas aizstās spēkā esošo Latvijas Darba likumu kodeksu, kas Latvijā tiek piemērots jau divdesmit deviņus gadus. Jaunajā Darba likumā būtiska nozīme piešķirta kolektīvajiem līgumiem un konsultācijām starp darba devēju un arodbiedrībām. Koplīgumu slēgšanas gaitā daudz kas būs atkarīgs no darbinieku prasmes argumentēt dažādu sociālo garantiju piešķiršanas nepieciešamību, kā arī prasību pievienoties tālākizglītības sistēmai.

I. Jaunzeme uzsvēra, ka ir nepieciešams sagatavot normatīvo bāzi tālākizglītības juridiskā statusa noteikšanai, jo vēl aizvien liela vērība tiek veltīta formālajai daudzgadīgai izglītībai, nevis īsiem un efektīviem, tirgus prasībām atbilstošiem kursiem, kuri rezultētos formālos kvalifikācijas kritērijos. Bez tam būtu jāņem vērā tās praktiskās darba iemaņas, ko darbinieks apgūst, strādājot uzņēmumā, un jādod iespēja iegūt kvalifikāciju apliecinošu dokumentu. Latvijas Darba devēju konfederācija uzskata, ka vistuvākajā laikā ir jāizstrādā likums, kas reglamentētu pieaugušo, tai skaitā darbinieku un darba devēju, tālākizglītību, nosakot gan ar tālmācību saistīto pasākumu finansēšanas avotus, gan tālmācības institucionālo sistēmu.

I. Jaunzeme pastāstīja, ka jau otro gadu Latvijā, pamatojoties uz ES nodarbinātības vadlīnijām, tiek izstrādāts Nacionālais nodarbinātības plāns, kura uzdevums ir plānot un koordinēt ar nodarbinātības veicināšanu saistītos jautājumus, tai skaitā arī tālākizglītību, tomēr vēl aizvien nav skaidri šī plāna ieviešanas mehānismi un iesaistīto pušu atbildības pakāpe. Diemžēl tieši mūžizglītības koncepcijas ieviešana nodarbinātības plānā atspoguļota vispārīgi, tādēļ ir apšaubāma jūtamu rezultātu sasniegšanas iespēja, galvenokārt saskaņotas rīcības un likumdošanas trūkuma dēļ.

Arī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdis Andris Jaunsleinis uzsvēra, ka, izstrādājot tālākizglītības attīstības koncepciju un pieņemot likumu "Par pieaugušo izglītību", tiks sakārtoti un iezīmēti tās attīstības ceļi. Tālākizglītība vai mūžizglītība nav iekļauta pašreizējās valdības deklarācijā, to kā prioritāti nav izvirzījusi neviena no politiskajām partijām, un valstī sistēmai trūkst integrētas pieejas. Toties pašvaldības, izstrādājot attīstības plānus, arvien biežāk tieši iedzīvotāju tālākizglītību novērtē kā primāro resursu teritorijas attīstībai.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna starptautiskajā pieaugušo izglītības konferencē "Es un mana līdzdalība sabiedrībā" LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē 2000.gada 13.oktobrī

Augsti godātie konferences rīkotāji, dalībnieki un viesi!

Es ļoti augstu novērtēju šīs konferences izvirzīto tematu un jautājumus, kuriem jūs esat paredzējuši pieskarties, problemātiku, ko esat paredzējuši iztirzāt.

Mūsu dienās izglītība ir par daudz svarīga lieta, lai to atstātu bērnības un jaunības gadiem, un tā ir par daudz svarīga lieta, lai to atstātu tikai izglītības speciālistu rokās. Modernai valstij ir nepieciešami labi, izglītoti ļaudis gan tamdēļ, ka viņiem ir jābūt sagatavotiem izturēt konkurenci globalizācijas apstākļos, izturēt konkurenci pasaules mērogā, gan atrast sev vietu, kur pelnīt sev iztiku, kā iegūt sev, savai ģimenei un zemei labklājību. Bet ne jau tikai par labklājību ir runa. Gan sabiedriskā stabilitāte, gan sabiedrības saliedētība, gan sabiedriskās dzīves kvalitāte ir nozīmīga.

Cilvēkam izglītība jāapgūst visas dzīves gaitā. Izglītošana jāsaprot visplašākā šī vārda nozīmē. Tā sākas ģimenē, turpinās bērnudārzā, skolā, specializētajā izglītībā — fundamentālā vai praktiskā —, kas neapstājas, bet turpinās visa mūža garumā.

Jādomā par trim dažādiem partneriem, kas piedalās izpratnē par izglītības nepieciešamību demokrātiskā valstī visa mūža garumā. Demokrātiskā valstī vissvarīgākais ir izglītots cilvēks, uz viņu viss balstās vai arī viss sabrūk. Tālākai izglītībai ir praktiskais, socioloģiskais un psiholoģiskais aspekts, tāpēc zīmīgi un jauki, ka konference notiek tieši šīs fakultātes telpās.

Jūsu konference ir veltīta tam, lai izprastu šo problemātiku un pieredzi, kas dažādās pasaules valstīs veidojusies ilgu gadu gaitā. Jūsu, starptautisko pārstāvju, piedalīšanās konferencē ir svarīgs pienesums — apmaiņa ar pieredzi palīdzēs mums pašiem rast radošus risinājumus tām problēmām, kas varbūt ir kopīgas dažādās pasaules vietās, un tām, kas ir specifiskas šeit, Latvijā.

Jūsu konferencē tiks iztirzāti jautājumi, kas interesē pētniekus, bet ir arī organizatoriski jautājumi, kas norāda, kā risināmas birokrātijas lietas. Šie praktiskie izkārtojumi ir ļoti svarīgi, lai jūsu programmas arī tiktu īstenotas. Tāpēc labi, ka konferencē piedalās dažādu ministriju pārstāvji. Tieši politiķi izpildvarā lemj, kas būs prioritārs, kā sadalāmi līdzekļi. Jums ir svarīgi gādāt, lai viņiem būtu pilnīga izpratne par situāciju. Politiķi ir atbildīgi visas tautas priekšā, tāpēc vēl jo svarīgāka ir izglītota tauta, kas patstāvīgi spēj izvērtēt dažādus procesus, lai, kā franči saka, "reciklētu" sevi, proti, spētu atgriezties sabiedrībā, iesaistīt sevi apritē, lai atgrieztos no bezdarba. Lai jaunības vieglprātības vai kādu ģimenes apstākļu dēļ viņiem būtu iespējas papildināt zināšanas brieduma gados.

Vairāk par visu ir svarīgi, lai visiem būtu pieejama vispārējā izglītība neatkarīgi no dzimuma, vecuma, sociālā stāvokļa, dzīves vietas. Ģeogrāfiskā distance ir šķērslis vieniem, naudas trūkums – šķērslis citiem, bet vienmēr ir iespējami risinājumi, kā, piemēram, Austrālijā, nodrošinot attālu dzīvojošajiem iespējas izglītoties. Tāpat risinājumi rasti daudzās citās pasaules valstīs.

Novēlu jums ražīgu, auglīgu darba sesiju. Ar lielu interesi mēģināšu iepazīties ar jūsu referātiem. Vēlos arī jums novēlēt, lai ar savu izpratni par situāciju tautas veselības un labklājības dēļ jūs spētu lobēt politiķus, lai šie dažādie jautājumi gūst risinājumu. Bet vairāk par visu gribu vēlēt — turpiniet nest izglītības gaismu!

Izglītības un zinātnes ministra padomnieks prof. Pēteris Cimdiņš:

Uzruna starptautiskajā pieaugušo izglītības konferencē "Es un mana līdzdalība sabiedrībā" LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē 2000.gada 13.oktobrī

Augsti godātā Valsts prezidentes kundze!

Godātie konferences dalībnieki, dāmas un kungi!

Vispirms atļaujiet man Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministra Kārļa Greiškalna kunga vārdā, kurš ir devies uz izglītības ministru tikšanos Polijā, apsveikt jūs, Latvijas attīstībai tik nozīmīgu konferenci uzsākot, un novēlēt veiksmi darbā, radošas un patīkamas tikšanās, kas veicinātu Latvijas sekmīgu iekļaušanos plašajā starptautiskajā izglītības telpā un valsts attīstību.

Godprātīgi pildot man uzticēto pienākumu akcentēt Latvijai aktuālās pieaugušo izglītības problēmas un apzinoties, ka patiesība rodas radošā un profesionālā darbā, kāds ir paredzēts šīs konferences dienaskārtībā, atļaušos īsumā uzsvērt, manuprāt, svarīgāko.

Konferences moto "Pieaugušo izglītība — es un mana līdzdalība sabiedrībā" — sabiedrība un izglītības telpa: kādā izglītības telpā — postpadomju, jau desmit gadu garumā ieilguša pārejas perioda vai jau demokrātisko valstu vērtīborientācijai atbilstošā — esam pašlaik un kādas saskatām uzlabojumu un attīstības iespējas. Pieaugušo izglītība: kādu saturu ietveram šajā jēdzienā, un vai ir vienoti priekšstati par izglītības programmām. Līdzšinējā prakse Latvijā, manuprāt, pieaugušo izglītību vairāk skata mūžizglītības un tālākizglītības kontekstā, un tas ir svarīgi tiem nedaudz vairāk nekā 200 tūkstošiem iedzīvotāju, kas ir iesaistījušies šajā procesā. Atgūtā valstiskā neatkarība un indivīda brīvība bez pietiekamas, ne tikai materiālās, bet arī garīgās spējas to īstenot ir sekas nepietiekamai izglītībai, pareizāk sakot, neatbilstošai jaunajiem darba tirgus apstākļiem. Īpaši svarīgi tas ir tai paaudzei spēku briedumā starp gadiem 50 un 60, jo paradoksāli, ka XXI gadsimta Latvijas attīstībai kā virzošais spēks viņi darba tirgū tiek uzskatīti jau par veciem un sabiedrībai kopumā stipri par jauniem, lai priekšlaikus tiktu pensionēti. Te nu tālākizglītība darba tirgum atbilstošās programmās, ietverot arī psiholoģiju, darba ētikas un vērtīborientācijas jautājumus, būtu problēmas risinājums. Īpaša un ļoti nepieciešama programmu grupa būtu skolotāju, pedagoģisko darbinieku tālākizglītība.

Pieaugušie — tie, kas vecāki par 18 gadiem, un sabiedrības daļa vecumā no 18 līdz 25 gadiem kā mērķauditorija jeb XXI gadsimta sabiedrības virzošais spēks — visai lielā skaitā — 90 tūkstoši — ir augstskolās, un te es gribu pieskarties otram svarīgam aspektam — mācīšanas un mācīšanās metodēm. Metode, sava talanta un stila izkopšana veido meistaru. Vai metožu nomaiņa pieaugušo izglītībā (vispirms jau augstskolās un tad arī ārpus tām) ir adekvāta tām būtiskajām pārmaiņām, kas ir notikušas, pārejot no totalitārisma uz demokrātiju? Domāju, ka te Latvijas pedagoģijas zinātnei ir plašs darbalauks un starptautiskie kontakti, kā šī konference, dos vēlamo rezultātu. Arī te saskaramies ar līdzīgām problēmām kā tālākizglītībā — vienotu priekšstatu trūkums par izglītības saturu, daudzveidīgs savā starpā vāji saistītu priekšmetu klāsts un absolventu nedroša konkurētspēja starptautiskajā darba tirgū. Problēmu veidošanās cēloņus varam saprast un attaisnot to nepietiekami ātru risināšanu — šodienas pieaugušie 18–25 gadu vecuma grupā veidojās pārejas periodā pirms desmit — divpadsmit gadiem, un tas nebija labākais periods humānās dimensijas attīstībai izglītībā, demokrātiskai sabiedrībai raksturīgās darba ētikas veidošanai, un tāpēc personības pilnveidošanas iespējas būtu jāpiedāvā daudz plašāk.

Cienījamie konferences dalībnieki, jūs esat savas nozares profesionāļi, jūs skatīsit šīs tēmas plašāk un arī profesionālāk. Es atļāvos ieskicēt tos jautājumus, kuri, manuprāt, Latvijai ir ļoti svarīgi. Lai labām domām seko arī labi darbi!