Kā pietrūkst kinoskatītājam

Lai arī kinofestivāls “Lielais Kristaps” beidzies, šogad kaislības ap kino tik ātri nerimst. Tāpēc mēģinām rast atbildi uz festivālā un pēc tā izskanējušo viedokli, ka Latvijas skatītājam ir grūti piekļūt labam kino, jo kinoteātri to izrāda tikai festivālos, pārējā laikā piedāvājot Holivudas masu produkciju. Vai kinoskatītājs Latvijā patiešām ir laba kino badā vai arī problēma tiek mitoloģizēta, “Latvijas Vēstnesis” centās noskaidrot, aptaujājot vairākus ar kino cieši saistītus ļaudis.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Katram lai ir savs krusts

Lai piekļūtu problēmas kodolam, vispirms jāzina, kas īsti ir labs kino. Aizvien lielāka nozīme tiek piešķirta filmas estētiskajam veidolam, pārsteigumam un baudījumam, ko sniedz forma. “Bet ceļš uz skatītāju sirdīm un lielām balvām ir precīzi atrasts un labi izstāstīts stāsts. It kā tik vienkārši, bet ļoti sarežģīti,” stāsta kinokritiķe Dita Rietuma.
Kultūras teorijas maģistre un kaislīga kinoskatītāja Inga Baltā uzsver, ka filmā galvenais ir vēstījums: “Ir svarīgi just līdzpārdzīvojumu, personīgu vai sociālu. Lai filma atstāj sajūtu, kas saglabājas. Tas ir kaut kas netverams un neskaidrojams. Kaut gan tā pamatā ir montāža un aprēķins.”
“Labam kino ir jāsniedz tas, ko katrs cilvēks vēlas. Ja izklaidi – tad iespēju atslēgties filmas garumā. Cilvēkiem, kas grib turpināt ciest, šo iespēju vajadzētu sagādāt. Katram lai ir savs krusts nesams,” nosaka “Baltic Cinema” izpilddirektors Atis Amoliņš.

No Holivudas līdz Izraēlai

Skatītājiem ar atšķirīgām gaumēm ir iespēja izvēlēties atšķirīgu kino. Plašs filmu spektrs skatāms daudzzāļu kinoteātrī “Coca-Cola Plaza”, galvenokārt tiek piedāvāta Holivudas masu kino produkcija. “Coca-Cola Plaza” apmierina arī prasību pēc jaunām filmām, jo laika sprīdis starp filmas pirmizrādi pasaulē un Latvijā ir neliels.
Publikas vēlmi pēc elitāra, citādāka vai vienkārši laba ne-Holivudas kino cenšas apmierināt “Kinogalerija” un “KSuns”, kas pieder Aīdai un Jurim Zviedriem. Šeit demonstrē filmas no “Coca-Cola Plaza” repertuāra, kuras atbilst “Kinogalerijas” skatītāju gaumei un priekšstatam par labu kino. J.Zviedrs nosmej, ka tās ir filmas, kas ienes mazāk naudas. Daudz labu filmu var noskatīties, pateicoties sadarbībai ar dažādu valstu vēstniecībām un kultūras centriem. “Kinogalerija” sadarbojas ar Zviedrijas, Japānas, Izraēlas un citām vēstniecībām, kā arī ar Britu padomi, Gētes institūtu, Ziemeļvalstu informācijas centru. Vēl “Kinogalerija” demonstrē tādu kā zelta fondu – ik pa laikam rādot vecākas vai ne tik vecas skatītāju iemīļotas filmas.

Jo tukšāka filma, jo vairāk skatītāju?

Pieprasījumu formē pats kinoskatītājs, izvēloties, kādas filmas un cik bieži apmeklēt. Latvijas vidusmēra kinoskatītājs ir jauns cilvēks vecumā no 15 līdz 25 gadiem un savās prasībās nav īpaši izvēlīgs. D.Rietuma uzskata, ka kinoskatītāja gaume nav īpaši izkopta tiklab vidusmēra Latvijas skatītājam, kā vidusmēra skatītājam jebkurā pasaules valstī: “Izkopta gaume prasa iedziļināšanos, pat zināmu piepūli, kā arī vēlmi iesaistīties komunikācijā ar mākslas darbu. To neprasa Holivudas kino. Tātad vidējais skatītājs izvēlas produktus, kas neprasa domāt vai analizēt, bet akcentē izklaidi kā vienīgo kino uzdevumu (kā tas nebūt nav).” Arī J.Zviedrs pievienojas šādam viedoklim: “Jo tukšāka filma, jo vairāk skatītāju – tā man dažreiz šķiet.”
Tiktāl par vidusmēru. Taču Latvijā ir arī skatītāji, kas mēģina ar savām interesēm un gaumi celties šim vidusmēram pāri. Kā izrādās, to ir skaitā no trīs līdz pieciem tūkstošiem. Turklāt tā pārsvarā ir kinofestivālu publika, ikdienā labo kino apmeklē daudz mazāk skatītāju.

Mobilizācija festivālam

Kā stāsta J.Zviedrs, savulaik, pēc kinoforuma “Arsenāls” labajiem panākumiem, Augusts Sukuts ķēries pie kinoteātra “Andalūzijas Suns” veidošanas, domājot, ka citādais kino būs arī pieprasīta ikdienas prece. Diemžēl tas izrādījies šāviens garām. Tolaik arī radies secinājums, ka Latvija skatītājs ir ar mieru skatīties labu kino festivālā, bet ne ikdienā.
Pārstāvot sagatavoto skatītāju daļu, I. Baltā stāsta, ka īsti nezina, vai festivālu filmām vajadzētu būt pieejamām ikdienā. “Festivāli rada svētku sajūtu un vēlmi noskatīties iespējami vairāk filmu. Tiem ir laba reklāma, tāpēc filmas neizklīst ikdienas piedāvājumu drūzmā un piesaista attiecīgu auditoriju. Turklāt festivāla apmeklējums ļauj izjust piederību intelektuālajai elitei, atpazīt sejas, baudīt tādu cilvēku sabiedrību, kas domā līdzīgi.”
Arī “Kinogalerija” latvieša festivālu māniju ir uztvērusi. “Mēs izvēlējāmies atbilstošu formu sadarbībai ar vēstniecībām – nevis regulāri rādīt šo valstu kino, bet reizi gadā izveidot tādu kā minifestivālu, kurā paredzētās filmas demonstrējam vienkopus,” stāsta J.Zviedrs.

Eiropas birokrāti nav ieinteresēti

Līdztekus skatītāju piesaistīšanas viltībām jādomā arī par filmu pirkšanas iespējām. Holivudas filmas pārdod paketēs, kurās ietilpst viss par filmu, ieskaitot reklāmas rullīšus u.tml., cenas ir diferencētas, taču nav saucamas par neprātīgi dārgām, sadarbība ar izplatītāju kompānijām – stabila un uzticama. Pavisam cita aina paveras, mēģinot iegādāties Eiropas kino: cenas uzskrūvētas, par katru mazāko filmas galiņu tiek prasīta papildu samaksa, izplatītāji sola filmu aprīlī, taču, pretēji vienošanās sastāvam, to iespējams demonstrēt tikai jūnija beigās – pašā neienesīgākajā laikā. Tā par pieredzēto stāsta J.Zviedrs, konstatējot, ka nereti izplatītāju noteiktās augstās cenas demonstrē neieinteresētību. Izplatīšanas sistēma bez kautrēšanās saucama par birokrātisku un neelastīgu, tā vien liekas, ka tiek darīts viss, lai filmas nenokļūtu plašā pārdošanā.
D.Rietuma atzīst, ka, salīdzinot Eiropas un Amerikas filmu izplatīšanas stratēģiju, labi var saskatīt Holivudas ideologu smalki izstrādātos mehānismus. Tie darbojas nevainojami, un Eiropas kino tiek apdraudēts ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Vieglākais ceļš iekaro neapšaubāmu popularitāti – gan kinoteātru, gan skatītāju vērtējumā.

Latvija ir neizdevīgs projekts

Kopumā vērtējot filmu demonstrēšanu kā biznesu, jāatzīst, ka to uz komerciāliem pamatiem spēj turēt vienīgi Holivudas kino. Nekomerciāla filma nespēj konkurēt ar komerckino par vietu un laiku uz ekrāna, to kā nerentablu izņem no repertuāra pēc nedēļas vai divām, kad no tās nelielā skatītāju pulka tikai daļa paguvusi reaģēt un filmu redzējusi.
Lai vispusīgi iekļautu repertuārā nekomerciālo kino, uz skatītāju atbalstu cerības maz. Drīzāk uz valsts kultūrpolitiku, kas spētu atzīt kinomākslu par pietiekami būtisku, lai to atbalstītu.
“Situācija ir bēdīga arī attiecībā uz kultūras piedāvājumu kopumā. Tāpēc ir nepieciešama valsts politika attiecībā ne tikai uz nacionālā kino, bet uz kino kā mākslas aizsardzību. Bez tā cietīs tie trīs līdz pieci tūkstoši cilvēku Rīgā, kas gatavi maksāt par kino kā mākslu – aktīvie kultūras patērētāji ar noteiktu sagatavotības pakāpi, inteliģences līmeni un prasībām. Protams, ar pieciem tūkstošiem patērētāju biznesu neuztaisīsi. Latvija ir komerciāli neizdevīgs projekts,” ar sarūgtinājumu konstatē D. Rietuma.
Tiesa, Eiropas funkcionāri iedarbinājuši sistēmu Eiropas kino izrādīšanas atbalstam. “Kinogalerija” (drīzumā arī “KSuns”) darbojas vienotā Eiropas kinoteātru tīklā. Izrādot gada laikā noteiktu procentu Eiropas filmu un sapulcējot noteiktu skaitu skatītāju, iespējams iegūt finansiālu atbalstu apmēram 15 000 eiro vērtībā. Process gan aizņem vidēji divarpus gadus, taču vismaz cerības uzturēšanai pietiek.

Vēsture tikai sākas

Situācijai ar labā kino izrādīšanu Latvijā ir arī vēsturisks skaidrojums. Latvijā nav kino arhīva, ko varētu izmantot, rādot kino klasiku. Kino izrādīšanas vēsture faktiski aizsākās ar neatkarības atgūšanu. “Piemēram, Somijā ir arhīvs, kurā glabājas filmas, kas izrādītas jau sākot no 30., 40.gadiem. Šmerlī dažas filmas glabājas, taču tām ir beidzies izrādīšanas termiņš un publiski tās demonstrēt vairs nedrīkst. “Kinogalerijas” sākuma posmā ļoti vēlējos, lai mēs rādītu filmas, kas nav jaunākas par 80.gadiem, jo ik pēc pieciem gadiem izaug jauna paaudze, kuras interese par kino tikai sākas. Diemžēl tas izrādījās neiespējami,” atceras J.Zviedris.
D.Rietuma laiku pēc neatkarības atgūšanas izdala kā posmu, kurā noritējusi ļoti strauja pāreja no padomju vakuuma un cinisku komercializāciju. Faktiski iztrūcis ļoti būtiska posma, kurā skatītāji būtu varējuši ne tikai iepazīt, bet arī novērtēt nekomerciālo kino. “Visur notiek cīņa par reitingiem, tiklīdz kādam produktam ir salīdzinoši mazs pieprasījums, tiek likvidēts piedāvājums. Neuzņemoties atbildību par to, ka varbūt tikai 100 cilvēkiem šis produkts ir vitāli nepieciešams.”

Sekojot “Dienas skaistules” mētelim

Situācija tomēr neliekas tik bezcerīga. Kinofestivālu skaits nebūt nav mazs, minot piemērus: kinoforums “Arsenāls”, “Baltijas pērle”, “Ziemeļvalstu filmu festivāls”, “Eiropas dokumentālā kino simpozijs”, “Fantāzijas filmu festivāls”, animācijas filmu festivāls “Bimini”. “Kinogalerijā” ir samērā daudz kino programmu, un šiem pasākumiem skatītāju netrūkst. Arī komerciāli orientētais “Coca-Cola Plaza” dod savu ieguldījumu labā kino demonstrēšanā. “Reizi nedēļā noteikti var atrast labu filmu, ja seko līdzi piedāvājumam. Vienmēr varētu būt labāk, taču pietiktu ar esošajiem kinoteātriem, ja vien piedāvājums būtu pārdomātāks. Piemēram, ja es skaidri zinātu, ka tik tiešām ir viena zāle “Coca-Cola Plaza”, kurā regulāri būs skatāms labs kino, un “Kinogalerijā” būtu mazāk visur jau izrādīto filmu, kas zaudējušas skatītāju interesi,” uzskata I.Baltā.
D.Rietuma piekrīt, ka trūkstošo iespējams kompensēt, veidojot pašam savu DVD vai videokolekciju. Ir tikai jāzina, ko meklēt, jo Latvijā šis piedāvājums nav selekcionēts. Interese par kinoklasiku var būt pat nejauša: “Filmu var meklēt internetā, izmantojot www.amazon.com. Reizēm interesi var inspirēt modes strāvojumi. Piemēram, modē ir “Dienas skaistules” mētelītis, tad jāpaskatās, kāda ir filma “Dienas skaistule”, var novērtēt Katrīnu Denēvu jaunībā, režisora Luisa Bunjuela režijas īpatnības un tā nonākt līdz 60.gadu kino Francijā.”

Neiespējamā misija?

Ieinteresētam skatītājam labu kino Latvijā izdosies atrast. Kaut labam kino izdotos atrast skatītāju. Vidusmēra skatītāja gaume ir diezgan slikta, bet varbūt to iespējams audzināt? “Man audzinātāja loma šķiet diezgan biedējoša. Ikviens no mums izaug cauri dažādām lietām, pusaudža gados mūs interesē citas filmas, pieaugot gaume mainās, vienā brīdī atrodot kaut ko savu,” uzskata A. Amoliņš.
Interesi radīt, veicināt tās attīstību, sniegt izvēles iespēju – tā varētu būt misija. “Man šķiet, tas ir preses uzdevums, un mēs mēģinām to veikt. Izmisīgi pierādīt, ka ir kaut kas cits un ka tam ir vērtība,” ir pārliecināta D. Rietuma. “Manuprāt, ir diezgan bezatbildīgi, ka vidusskolu programmās nav audiovizuālās kultūras vai arī mākslas vēstures pasniegšanā nav iekļauts kino vēstures elements. Vajag tikai ieinteresēt, dot impulsu. Tad būs vairāk skatītāju, kas bez Holivudas piedāvājuma meklēs arī ko citu.”

Astra Nagle