Aizmirstais mākslas fenomens

Mūsdienās viens no aizmirstiem Latvijas mākslas fenomeniem ir plakāts. Lai gan latviešu plakāta māksla pagājušā gadsimta 70. un 80. gados bija viena no Trešās atmodas veicinātājām, pēc neatkarības atgūšanas ir apstājusies šā fenomena attīstība un izpēte. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā apskatāma konspektīva atmodas laika plakātu izstāde.

Vilnis Pīķis. “XXX” (1988)

Vizuāls vēstījums

Plakāts parasti ir iespiests paziņojums, kas publiski izstādīts un ziņo par kādu preci vai notikumu. Tā uzdevums ir būt pamanāmam, tam jāpiesaista un jāietekmē garāmgājēji. Lai plakāts efektīvāk pārliecinātu adresātu, tā retorikai jābalstās uz nediskutējamu vēstījumu. Viens no izplatītākajiem uzmanības pievēršanas paņēmieniem ir tropu izmantojums, asprātīgi salīdzinājumi, spilgtas metaforas un citi mākslinieciskās izteiksmes paņēmieni. Vizuālais vēstījums pēc jēgas un atšifrējuma noteikumiem ir tuvs hieroglifu rakstībai, respektīvi, saturā esošie elementi sastāv no ikoniskām zīmēm.

Plakāts, posters, afiša

Plakāta vēsture sniedzas tik senā pagātnē, ka neviens zinātnieks vēl nav pierādījis, cik sena tā ir. Ir pierādīts, ka cilvēki lietojuši ko līdzīgu plakātam jau Senajā Ēģiptē un antīkajā pasaulē, lai informētu par izrādēm vai komercdarījumiem. Par vienu no pirmajiem reklāmas plakātiem 15.gs. vidū uzskata grāmatizdevēja Batolda darināto informatīvo lapu, kas reklamē jaunizdoto Eiklīda “Ģeometriju”. Šis eksemplārs nav saglabājies. Toties saglabājies ir 1491.gadā radītais plakāts, kas aicina sabiedrību lasīt bruņinieku romānu “Skaistā Meluzina”.
Jaunas vēsmas plakāta mākslā parādījās 19.gs., kad radās plakāta jēdziens. Šā vārda latviskais variants ir kalks no vācu valodas vārda “das Plakat”. Anglijā un ASV tiek lietots vārds “Poster”, kas cēlies no vārda “pasts”. Tas skaidrojams ar to, ka plakātam līdzīgas informatīvas lapas tika izkārtas pasta tuvumā. Savukārt Francijā lieto apzīmējumu “Affich”.

Jūgendstila impulsi

Par mūsdienu reklāmas plakāta tēvu tiek uzskatīts franču mākslinieks Žils Šerē (1836-1932). Tieši viņš noformulēja plakāta pamatprincipus, kas darbojas arī mūsdienās. Tātad plakātam jābūt uzkrītošam (to var panākt ar spilgtām un kontrastējošām krāsām), tam jābūt ar lakonisku un zīmīgu tekstu un jākoncentrējas uz vienu galveno figūru.
 

19.gs. beigās Parīzē milzīgu popularitāti guva Tulūza Lotreka kabarē plakāti. Mākslinieka pirmais un, iespējams, pazīstamākais darbs “Mulenrūžā” (1889) to laiku sabiedrībā izsauca skandālu, tomēr ar laiku mākslinieka īpašā plakāta darināšanas maniere tika akceptēta un dievināta.
20.gs. sākumā parādījās viens no visu laiku populārākajiem mākslas virzieniem – jūgendstils. Zīmīgi, ka nav iespējams nosaukt vienu nozīmīgāko jūgendstila mākslinieku plakātistu. Šad tad raksta, ka Pols Gogēns vai Tulūzs Lotreks spēcīgi ietekmējuši jūgendstila rašanos, tomēr viņu daiļrade bijusi vien spēcīgs impulss stila attīstībai.
Viens no pazīstamākajiem jūgendstila plakātistiem ir Alfonss Muha (1860–1939). Mākslinieku populāru padarīja viņa veidotās teātra afišas ar Parīzes teātra primadonnas Sāras Bernāras attēliem.

Politiskais plakāts

20.gs. sākums plakāta mākslā aizritēja jūgendstila zīmē. Tomēr ar Pirmā pasaules kara sākšanos mākslas plakāts vairs nebija aktuāls, sākās politiskā plakāta ēra.
Plakāts kā politiskās reklāmas līdzeklis un propaganda ir pazīstams jau kopš 18.gs. beigām, kad pēc franču revolūcijas varoņa Marata nāves tika iespiests plakāts ar viņa attēlu un izsūtīts pa Francijas novadiem.
Līdz Pirmajam pasaules karam plakātu pārsvarā izmantoja komerciāliem nolūkiem, tomēr kara sākšanās Eiropā pilnībā mainīja plakāta attīstību. Kara laika plakāti tiek iedalīti trijās grupās – jauniesaucamo pievilināšana, naudas iekasēšana kara vajadzībām, kā arī savas valsts slavināšana un pretinieku valstu noniecināšana.
Visās valstīs politiskie plakāti ir gandrīz identiski gan grafiskā zīmējuma, gan arī politiskās misijas ziņā. Piemēram, angļu plakāts “Tu esi nepieciešams savai valstij!”, kurā vīrs ar pirkstu norāda uz skatītāju, principiāli neatšķiras no krievu “Vai tu esi pierakstījies brīvprātīgajos?” un amerikāņu onkuļa Sema. Ādolfs Hitlers savā grāmatā “Mein Kampf” rakstīja par britu politisko reklāmu kā ļoti efektīvu “emocionālās šantāžas” līdzekli.
Visai veiksmīgus pretpolitiskā plakāta žanra paraugus pirms pāris mēnešiem darināja latviešu domubiedru grupa “Es par mieru” (mākslinieks Juris Dimiters), kuros sabiedrība tika aicināta izvērtēt konkrētu politiķu ētisku rīcību pret citām tautām.

Pēckara plakāts

Pēc Otrā pasaules kara plakāta māksla panīka, jo visā pasaulē pie varas nāca visspēcīgākais medijs – televīzija.
Pēckara gados, kamēr Krievijā plakāts bija pakļauts socreālismam, pasaulē parādījās kino plakāts, kas reklamēja kādas kinodīvas vai populāra aktiera jaunāko filmu. Tas bija laiks, kad radās klasiskā kino plakāta estētikas pamatprincipi. Tajā atainoja filmas pamatlīnijas un motīvus. Tā, piemēram, mākslinieku Roberta Makginnisa un Frenka Makartija plakāta kombinācija – Džeimss Bonds, meitenes, pistoles un eksplozija – darbojas jau gadiem ilgi, turklāt tā pirmie plakāti variē no pirmklasīgas gleznas un fotomontāžas līdz pat rūpīgi izstrādātām panorāmām.

Egils Vītols. “Trīs zvaigznes” (1989); Ilmārs Blumbergs. “XX Vispārējie latviešu dziesmu svētki 1990” (1989)

Pamatlicēji

Latvijā pieprasījumu pēc plakāta 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā diktēja straujā attīstība, kur sīvā konkurences cīņā izdevīga un nozīmīga kļuva visdažādākā pašslavināšana un sevis reklamēšana. Plakāts izrādījās lēts, ērts un iedarbīgs. 19.gs. beigas ir arī nacionālās apziņas atmodas laiks. Tolaik vēl netika runāts par plakātu kā mākslu, lai gan tā aizsākumā var minēt ievērojamus māksliniekus, piemēram, Janis Rozentāls, kurš jūgendstila manierē veidojis Dziesmu svētku plakātus, Aleksandrs Romans un Krievijā dzīvojošais Gustavs Klucis, kurš vēlāk ietekmēs 70. un 80. gadu mākslu. Darbojoties gan regulāri, gan izņēmuma kārtā, plakātus darinājuši visdažādākie mākslinieki – grafiķi, gleznotāji, tēlnieki, lietišķo mākslu pārstāvji, katrs ienesdams kādu savdabību, svaigumu šajā jomā un nereti radot īsti aktīvus un mākslinieciski augstvērtīgus sniegumus.
Par latviešu plakāta apogeju tiek uzskatīti 70. un 80.gadi. Pēc mākslas zinātnieces Ramonas Umblijas vārdiem, tas bija laiks, kad “padomju vara uzskatīja, ka tās galvenais rupors ir glezniecība, grafika, tēlniecība. Lietišķās mākslas nozares, kas ietvēra arī plakātu, tika atbrīvotas no jebkādas ideoloģiskās slodzes. Mākslinieki to saprata un izmantoja”. Šie aptuveni divdesmit gadi ir laiks, kad var runāt par latviešu nacionālo plakātu.

Latviešu nacionālais plakāts

Latviešu plakāta mērķi ir aktīva līdzdarbošanās un sabiedrības intensīva ietekmēšana. Aktuālie lozungi un saukļi ir Latvijas neatkarība, nacionālās vērtības, ekoloģija un veselības aizsardzība. Plakātos aplūkotās tēmas – no globāla līmeņa problēmām līdz pat lokālām, saistītām ar dzīvi, ikdienišķām interesēm un latviešu tautas garīgajām alkām. Mākslas zinātnieki uzskata, ka plakāts ir vienīgais mākslas veids, kas pirmais reaģē uz sociālām, politiskām vai kultūras pārmaiņām, līdz ar to šo laiku plakāts ir autora pozīcijas un nostājas rādītājs.
Bez plakāta darinātājiem gadsimta sākumā ievērojamu artavu žanra attīstībā ieguldījuši arī 40. un 50. gados aktīvie mākslinieki Ģirts Vilks un Pēteris Ozoliņš. 60. gados ar plakāta mākslu sāka nodarboties latviešu mūsdienu plakāta celmlauzis Gunārs Kirke, bet nedaudz vēlāk arī Gunārs Zemgals un Juris Riņķis. 60.gadu beigās tika radīts jauns plakāta tips – uzkrītoši lakonisks, kam piemita dekoratīvi spilgtas īpašības un ideoloģiskie elementi reducējās zīmē, simbolā. Sākumā plakāti tika veidoti par godu māksliniekiem un lieliem kultūras notikumiem, kas vēlāk transformējās kultūras plakātā, kādu to pazīstam šodien.
70.gados lielā sabiedriskā interese un biežās izstādes veidoja labu augsni jauno plakātistu dzimšanai. Šajā laikā plakāta mākslai pievērsās L.Šēnbergs, G.Smelters, I.Blumbergs, J.Dimiters, bet dekādes beigās pulkam pievienojās J.Ivanovs, V.Ivanovs, G.Lūsis un J.Galdiņš. Jauni mākslinieki šim žanram pieslējās arī 80.gados – A.Breže, J.Putrāms, O.Pētersons, I.Mailītis, F.Kirke un citi, kas tiek uzskatīti par pēdējo plakātistu paaudzi.
Mainoties plakāta mākslinieku paaudzēm, mainījās arī plakāta valoda, līdz ar to tiek uzskatīts, ka plakāts Latvijā ir tikpat vecs, cik veci tā autori.

Aktīvā māksla

No plakāta nav pasargāts neviens. Pat tie, kuri nemēdz apmeklēt mākslas izstādes, ikdienā saskaras ar plakātu, jo pilsētas ainavā tā ir pierasta parādība. Nereti mākslas zinātnieki plakāta mākslu dēvē par “aktīvo mākslu”.
Pat mūsdienās vienalga, kāds plakāts tas ir (kultūras, politiskais vai cits), tas iedarbojas uz skatītāju un uzrunā, piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcijas kampaņu efektīgie plakāti uz lielceļiem ar brīdinājumiem un pamācībām.
Lai gan modernajā pasaulē interneta lapās pārsvarā tiek izmantoti tā saucamie baneri, tomēr plakāts ir pierādījis, ka spēj pielāgoties jebkuriem apstākļiem un ir elastīgs medijs.

Raivis Spalvēns

Foto no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja arhīva