Latviešu–lietuviešu vienības priekšnieks Mag. hist. Jūlijs Bračs:

"Baltais Jātnieks cīņā ar rietumiem un austrumiem"

"Tēvzeme", Nr.12., 1948.gada 14.februārī

Brīvajā dzimtenē lietuviešu nacionālajā svētnīcā, kara muzeja dārzā Kauņā, ikdienas saulei rietot, notika svinīga karogu nolaišanas ceremonija. Sasaucās taures augstajā tornī ar taurēm muzeja iekštelpās. Atvērās vārti, un bruņu cepurēm galvā invalīdu goda sardze, orķestrim skanot, devās pie kritušo karavīru pieminekļa, celta no brīvības cīņu vietās savāktiem netēstiem akmeņiem. Iekvēlojās uguns uz tēvijas ziedokļa. Svinīgā jundā vēsturiskais Lietuvas kara karogs ar balto jātnieku slīdēja mastā lejup. Ļaužu pulks noraudzījās atsegtām galvām, apstājās satiksme apkārtējās ielās. Ikvienam vērotājam svinīgais brīdis kļuva neaizmirstams. Tauta godināja savu vēsturi un vēsture kļuva dzīva tautas apziņā. Tā bija nacionāla lūgšana — saules rietā apstāties, atrauties no parastajām gaitām un pavērties debesīs plīvojošā senā karogā kas laistās asins un uguns ziedā. Baltajā bruņiniekā lietuvju tauta redz pati sevi — gadu simteņu cīnītāju. Baltais Jātnieks Lietuvas ģerbonī un kara karogā spilgti izsaka Lietuvas vēstures saturu — tā ir cīņa par brīvību pret rietumiem un austrumiem, tā ir zobena un gara varonība.

Lietuvas vēsture ar dramatiskajiem notikumiem un spilgtajām personībām nodarbinājusi vēsturnieku, rakstnieku, un domātāju prātus. Ierosmi no Lietuvas vēstures smēluši ne vien lietuviešu, bet arī latviešu rakstnieki. Lai atceramies tikai Aspazijas Vaideloti, Raiņa Induli un Āriju. Arī mūsu dienās šī tradīcija nav zudusi, bet iedvesmojusi Zīverta Varu.

16.februārī lietuviešu tauta rietumu trimdā brīvi svin atjaunotās valsts 30 gadu atceri. Lai šais īsajās lakraksta slejās būtu atļauts latviešu sabiedrībai atgādināt Lietuvas vēstures spilgtākos vilcienus.

Lai sevišķi pasvītrojam latviešu un lietuviešu izcelšanos no vienas āriešu jeb indoeiropiešu pirmtautas. Jāpasvītro šīs izcelšanās senums — 3.gadu tūkstoša vidus pr.Kr. Dēvēsim, latviešu un lietuviešu kopējos senčus par aistiešiem, lai izvairītos no baltu vārda dažādās nozīmes. Kopēji zemi dēvēsim par Aistiju un piešķirsim šim vārdam tēvzemes vārda cildeno skaņu un mīļumu. Senā Aistija ir bijusi gan plašāka par tagadējo aistu tautu apdzīvoto teritoriju. Senā Aistija izplatījusies no Vislas līdz Zilupei, no Gaujas līdz Bugai tagadējos poļu un baltruteņu novados.

Ar 1.g. s. atsevišķās Aistijas daļās vērojama materiālās kultūras diferencēšanās lokālās īpatnībās. Krusta karu sākumā — 13.g. s. — šo novadu iedzīvotāji pazīstami ar atsevišķiem vārdiem un nav zināms, vai maz bijis visai tautai kopīgi pazīstams vārds, jo aistiešu apzīmējums cēlies latīņu literatūrā. Aistu ciltis ir bijušas septiņas nevis tikai trīs vien — prūši, lietuvieši, latvieši. Bez tiem vēl jāatceras sudavieši jeb jātvingi, žemaiši un galindi. Aistu ciltis maz atšķirušās savā starpā, līdzīgi ciltīm senajā Grieķijā, kā to uzsver lietuvju ievērojamais gara darbinieks Dr.Vidūns. Ievērību pelna aistu nācijas ilgā vēsture vēl priekšā Krusta kariem un vācu ienākšanas. Gandrīz četrus tūkstošus gadu aisti netraucēti dzīvojuši Baltijas jūras krastā, un sasniegtā kultūras pakāpe bijusi ļoti augsta.

Rietumeiropas krustnešu iebrukums pārtrauca nacionālo attīstību, izpostīja un apslāpēja āriešu tautas spožāko kultūras degpunktu. Divās Aistijas malās nostiprinājās varenas militāras organizācijas, — Teitoņu ordeņa un tā nozarojuma Livonijas ordeņa valsts. Rietumeiropas augstāko autoritāšu — pāvesta un imperatora — svētītas un vadītas, visas eiropeišu bruņniecības atbalstītas. Krustneši ne ar pārspēku, bet ar labu organizāciju, labu stratēģiju un vadības kontinuitāti dažu gadu desmitu laikā ielauzās Aistijā līdz tās kodolam — lietuviešu un žemaišu novadiem. Tad nāca Mindaugs. Viņš dibināja Aistu valsti, apturēja uzbrukuma vilni. Mindaugs radīja varu ar tādiem līdzekļiem kā to Zīverts tēlo savā traģēdijā, un pats viņš kļuva šīs varas upuris, krizdams no slepkavas rokas. Bet jaunā vara balstījās ne uz viena cilvēka spējām, tā sakņojās visas tautas apziņā par briesmu tuvumu. Ar Gediminu iesākās spoža valdnieku rinda, kas padara slavenu Lietuvas vārdu. Ģedimins atrada ceļu, pa kuru Lietuva varēja glābties. Viņš sāka pakļaut Lietuvai rusu zemes. Lietuva izplatījās Dņepras baseinā un aptvēra tagadējo baltrutēņu un ukraiņu tautu teritoriju. Tā Ģedimins paveica grandiozu diždarbu — sašķēla daļās mūsu austrumu kaimiņu un nepieļāva Austrumeiropas plašumā izaugt vienai tautai. Baltrutēņu un ukraiņu nacionālisms, kaut cara Krievijas vajāts, pastāv līdz mūsu laikiem. Tā Ģedimins ir radījis slāvu tautu separatismu austrumos un nodibinājis mums labvēlīgus politiskus faktorus. Šo domu dēvēsim par Ģedimina ideju. Ģedimina ideja ir vēsturiskās Lietuvas valsts pamatos. Lietuva pastāvēja kā lielvalsts starp Baltijas un Melno jūru. Lietuva sapulcināja ļaužu masas savā vadībā un radīja militārus spēkus, ko krustneši kaujas laukā vairs nespēja uzvarēt. Ģedimina pēcnieku Alģirda un viņa nekronētā palīga — dedzīgā nacionālista un cildenā bruņinieka Ķeistuša laikā. Lietuva stāv kā neuzvarams spēks. Lietuva piedāvā vācu ordeni pārcelt uz tatāru stepēm. Krustnešiem bija vajadzīgi augstāki cīņas līdzekļi nekā kailā vara. Kad Alģirdam seko viņa dēls Jagailis un Ķeistuša posteni ieņem tā dēls Vītauts, ar ienaidnieka ziņu iedarbojās cilvēka dvēseles ļaunie spēki. Lietuva šķeļas desmit gadu ilgā brāļu karā un šī kara iznākums nav tāds, kādu varētu paredzēt: pāri asinīm un naidam tēvuzemes briesmu priekšā brālēni sniedz roku. Izceļas Lietuvas un Polijas savienība, jo Jagailis ir kļuvis Polijas karalis. Vītauts iegūst Lietuvu, Lietuva pieņem kristīgo ticību ne no vāciešiem, bet no poļiem. Izceļas Viduseiropas tautu savienība. Jagailis un Vītauts kopīgi izcīna vēsturisko cīņu pret krustnešiem. Kaujā pie Tanenbergas 1410.gadā vācu ordeņa varenība uz visiem laikiem tiek satriekta.Vītauts ir Lietuvas ģēnijs. Viņš apvienoja sevī militārās politiskās un diplomātiskās dāvanas. 1428.gadā Luckā sanāca Eiropas pirmā valdnieku konference, lai lemtu par karu ar turkiem. Tur piedalījās ne vien sūtņi, firsti un karaļi, bet Sv.Romas valsts imperators Sigismunds personīgi apliecināja Vītautam savu cieņu. Vītauts salauza Lietuvas feodālismu. Viņš pārvērta Lietuvu no kungu novada mozaīkas par centralizētu monarchiju. Viņš nodrošināja Lietuvu pret tatāru impēriju. Viņš izplēta Lietuvas robežas līdz Maskavas pievārtei. Viņš nodrošināja beidzot ilgus miera gadus, kad aizdzija Krusta karos cirstās rētas un veidojās Lietuvas kultūras jauno laiku eiropeiskā posma sākumi.

Ar Vītautu noslēdzas Lietuvas vēstures klasiskais varoņu laikmets, bet arī tālākā vēsture ir nacionāli nozīmīga un cilvēcīgi valdzinoša. Sākas jauna cīņa pret citu ienaidnieku ar citiem līdzekļiem. Baltais Jātnieks pievēršas austrumiem. Eiropas ārmalā it kā nemanot izaugusi jauna lielvalsts — Maskava. Ir nokratīts tatāru jūgs. Maskavas tieksme pēc visām slāvu zemēm, tieksme pēc Baltijas un Melnās jūras piekrastes noteic Lietuvas politiku austrumos, tāpat kā krustnešu eksistence to iepriekšējā laikmetā bija noteikusi rietumos. Lai pastāvētu pret jauno ne mazāk briesmīgo ienadnieku, ir vajadzīgi jauni ceļi. Ģedimina ideju papildina Jagaiļa taktika — Lietuvas un Polijas savienība.

Jagaiļa pēcnieki Polijas un Lietuvas tronī veidoja arvien ciešāku abu valstu savienību un lietuvju nacionālismam par ļaunu arī abu tautu kultūras tuvināšanos. 16.g. s. Lietuvas un Polijas kaimiņu zemēs visās pusēs bija izveidojušies lielvalstu bloki, Habsburgu monarchija, Turku impērija, Maskavas cariste. 1569.gadā Ļubļinā abu valstu personālā ūnija pārvērtās reālā ūnijā. Arī šis laikmets ir savā ziņā klasisks aistu vēsturē. Vācu ordeni likvidējot, Polija ieguva Prūsiju, un Lietuva — Livoniju, Rečpospolita — savienotā valsts — tādā kārtā izplatījās dabiskās robežās starp Baltijas un Melno jūru un bija Eiropas vieslielākā valsts. Krusta karos sašķeltā aistu tautas teritorija bija apvienota Rečpospolitas robežās. Politikā vienība tais laikos gan neradīja nacionālo un kultūras vienību, bet arī politiskā vienība nav jānovērtē par zemu.

Rečpospolita arī citādā ziņā saista mūsu vērību. Tā radījusi valsts iekārtu, kurai Eiropas vēsturē nav līdzīgas. Līdz pēdējai konsekvencei un pat valstiskai pašnāvībai attīstītā aristokrātiskā republika gan nepieņemama savās jaunās valsts brīvībai kaitīgajās izpausmēs, bet nenoliedzama paliek tās cenšanās pēc maksimālās individuālās brīvības. Savas valsts iekārtas dēļ Rečpospolita aizgāja bojā un trīs kārtās tika savu kaimiņu starpā sadalīta. Tā Lietuva un mūsu Kurzeme un Latgale nonāca zem krieviem, un tie ļāva rīkoties vācu muižniekiem ar latviešu tautas dvēseli un miesu bez jebkādiem ierobežojumiem. Ja apzināmies to arkārtīgo postu ko Otrā pasaules kara laikā bijušajām Rečpospolitas tautām nodarījuši vēsturiskie ienaidnieki, tad vērība atkal pievēršas Rečpospolitas vēsturiskajam paraugam un saredz tajā garantiju pret rietumiem un austrumiem — Viduseiropas tautu federāciju, Viduseiropas Savienotās Valstīs. Šīs idejas elementi ir lietuvju valsts vīru atrasti un pārbaudīti Lietuvas vēsturē. Tā ir Ģedemina ideja austrumu virzienā, tā ir Jagaiļa taktika rietumu virzienā. Mūsu laiku vēstures pieredzē asinātais skats vēl minēs citu — nenosauktu ideju. Tā ir prūšu, zemgaliešu un zemaišu ierindas cīnītāju tā ir — Nameja, Mindauga Traideņa un Ķeistuša ideja — nacionālisms kā mācība par savas tautas pilnīgo patstīvību un gara brīvību. Šī ideja arī diktē Aistijas vienību kā senos, tā tagadējos laikos.

Tādi ir bijuši darbi un tādas ir bijušas domas Lietuvā vēsturē. To nozīmīgums ir devis Lietuvai dzīvību. Tādēļ tik ļoti dziļi atbalsojas sirdī brīvības zvana iedunēšanās Kara muzeja tornī. Runā dzīvā vēsture. Un šinī vēsturē atblāzmo ne vien asinis, bez mēra izlieta vairāk kā jebkurai tautai pasaulē, bet kaut kas vēl augstāks par to. Tas ir garīgais spēks, kas mīlestības apgarots pa ģenialitātes ceļiem ir izvedis tēvu zemi cauri visniknāko un visvarenāko ienaidnieku augstprātībai.

Lai sveicināta Lietuva tās svinību dienā! Mēs pieminam ne trīsdesmitgadēju, bet simtgadēju vēsturi. Mēs pieminam ne vien lietuviešu vēsturi, mēs cildinām aistu vēsturi. Mēs to pieminam cerībā un ticībā uz uzvaru pār tagadējiem ienaidniekiem, tāpat kā tēvzeme ir uzvarējusi pagātnē.