Ārzemju presē

Vācu “Der Spiegel” intervijā Alģirds Brazausks izsakās par Vācijas un Krievijas projektu būvēt gāzes vadu pāri Baltijas jūrai un ieilgušajām nesaskaņām starp Viļņu un Maskavu. Brazausks brīdina, ka gāzes vadu ir paredzēts būvēt vietā, kur pēc Otrā pasaules kara ir nogremdēts liels daudzums indīgo vielu, kas nozīmē ekoloģiskas katastrofas draudus. Viņš uzskata, ka Baltijas valstis praktiski ir izolētas no pārējās ES un enerģijas politikā atkarīgas no Krievijas. Turklāt vienošanās par šo projektu esot noslēgta baltiešiem aiz muguras.

•

Krievijas “Robalt”: Ideja par gāzes vadu, apejot trešo valstu teritoriju, neesot radusies spontāni – tā tikusi izstrādāta jau astoņus gadus, kopš 1997.gada, kad sākās tehnisko iespēju un ekonomiskās efektivitātes izpēte. Tā izdevīgums “Gazpromam” ir acīmredzams – zūd tranzīta izdevumu nepieciešamība, ekonomiskās šantāžas draudi no tranzīta firmu puses un iespējas vandāliski zagt gāzi. Neesot arī nepieciešamības pārdot gāzi valstīm, caur kuru teritoriju tranzīts notiek par pazeminātām cenām.

•

Franču “Le Monde”: Eiropas Savienību un Uzbekistānu jau kopš 1996.gada saista vienošanās par partnerattiecībām un sadarbību. Tagad, četrus mēnešus pēc asiņainajiem notikumiem Andidžanā, Eiropas Savienība ir izšķīrusies par sankciju (kaut arī simbolisku) ieviešanu pret Uzbekistānu. Tiks pārtraukta finansiālā palīdzība (kas gan līdz šim nebija īpaši liela), dažām personām (saraksts vēl nav sastādīts) neizdos izbraukšanas vīzas, tiek plānots ieviest embargo ieroču piegādēm no ES (bet Uzbekistānas armiju apbruņo Krievija, nevis ES). Šie lēmumi ir izraisījuši diskusijas par un ap notikumu (runa ir par nežēlīgu izrēķināšanos ar protestētājiem), ko uzskata par vienu no asiņainākajiem pēc slaktiņa, kas 1989.gadā notika Tjanaņmeņas laukumā Ķīnā (jāatgādina, ka toreiz pret Ķīnu sankcijas tika ieviestas nekavējoties).

•

Poļu “Wprost”: “Polija neatrodas Krievijas ielenkumā,” saka krievu politologs un prezidenta Putina padomnieks Gļebs Pavlovskis.

•

Angļu “The Financial Times”: Ekonomiskās reformas pamats Eiropā vai vismaz tās kontinentālās ekonomikas galvenajās nozarēs šobrīd laikam ir zudis. Vācijas strupceļš, šķiet, iznīdējis jebkādu strukturālo reformu virzītājspēku. Franču politiķi no tā secina, ka aicinājumi uz radikālām reformām nozīmē sakāvi vēlēšanās, Itālija zaudēja finanšu ministru, kuru tai vajadzēja paturēt, bet paturēja centrālās bakas vadītāju, no kura vajadzēja atbrīvoties, bet Berluskoni valdības farss turpinās uz ekonomikas lejupslīdes fona. Brisele spēj palīdzēt dalībvalstu ekonomiskajām interesēm, ieskaidrojot, ka, lai kādu sociālo modeli tā izvēlētos, būs nepieciešams darba tirgus elastīgums, labklājības izmaksu reducēšana un plašāka izplatība, lai ES padarītu ilgtspējīgu globālajā ekonomikā. Parādot sevi kā spējīgu un noderīgu ekonomiskajās reformās, tāpat kā terorisma apkarošanā un sarunās par pasaules tirdzniecības liberalizāciju, ES var atgūt ticamību.

Pēc ĀM Ārvalstu preses analīzes nodaļas materiāliem