Latvijas pozīcija ir skaidra un konsekventa

Andrejs Pildegovičs, Valsts prezidentes padomnieks, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ilgstošas sadarbības vainagojums

– Nenoliedzami, gan laika, gan satura ziņā šī bija viena no vissmagākajām valstsvizītēm. Pirmo reizi Latvijas diplomātijas vēsturē mūsu Valsts prezidente vienā nedēļā apmeklēja veselas trīs valstis – Azerbaidžānu, Gruziju un Armēniju.

– Jā, šī vizīte tika gatavota jau vairākus gadus. Konkrēti varu teikt, ka vizītes datumi tika saskaņoti divus gadus. Taču zīmīgi, ka vizīte notika tieši tagad, kad Latvija kļuvusi pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts. Arī visas šīs trīs Dienvidkaukāza valstis ir diezgan skaidri paudušas vēlmi tuvināties ES un NATO.
Protams, aizvadītajos gados mūsu attiecības tika pakāpeniski aktivizētas. Tieši Latvijas prezidentūras laikā Eiropas Padomē Armēnija un Azerbaidžāna tika uzņemtas šajā organizācijā. Esam arī kāpinājuši sadarbības tempu, piemēram, palīdzot Gruzijai veikt militāro reformu un tuvināties NATO standartiem. Mūsu bijušais Saeimas deputāts Romualds Ražuks tagad ir NATO pārstāvis un kontaktpersona Tbilisi.
Esam veidojuši attiecības arī ar Armēniju. Nesen mūsu Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš apmeklēja šo valsti, palīdzot gatavoties referendumam par Armēnijas konstitūcijas izmaiņām. Mūsu Saeimas deputāti pēdējos divos gados izveidojuši visnotaļ noturīgas attiecības ar armēņu kolēģiem.
Ar Azerbaidžānu apmēram divus trīs gadus jau tika veidoti mūsu attiecību pamati. Nesen Azerbaidžāna atklāja vēstniecību Rīgā, un mūsu valsts plāno līdz gada beigām izveidot savas vēstniecības Azerbaidžānā un Gruzijā. Tādēļ vizīti kopumā var uzskatīt par vainagojumu mūsu līdzšinējai sadarbībai.
Mēs uzskatām, ka vizīte notika ļoti simboliskā laikā – kad šis reģions, mēs ļoti ceram, pārkāps ilgstošajam konfliktam un tā sekām. Vispirms jau krasajām domstarpībām starp Azerbaidžānu un Armēniju. Mēs ļoti ceram, ka abu valstu domstarpības ja arī netiks pilnībā novērstas, tad turpmāk vismaz neiegūs asas formas. Ceram, ka reģions savā ārpolitiskajā orientācijā un ekonomiskajā integrācijā kļūs aizvien tuvāks Eiropas kodolam un arī Baltijas reģionam.

ES un NATO statusa dominante

– Vizītes gaitā dominēja Latvijas ES un NATO dalībvalsts statuss, un, manuprāt, bija skaidri jūtams, ka politiski Latvija gan Azerbaidžānai, gan Gruzijai un Armēnijai vajadzīga vairāk. Starp Latvijas prioritātēm dominēja ekonomikas vektors.

– Es varu pievienoties šādam situācijas vērtējumam. Būtībā jau 90.gadu beigās, kad militārais konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu ieguva pieklusinātu formu, abas valstis arvien skaļāk deklarēja vēlmi tuvināties ES institūcijām, un 2001. bija zināmā mērā lūzuma gads, kad tās iestājās Eiropas Padomē, uzņemoties vairākas konkrētas saistības. Arī saistības atturēties no Kalnu Karabahas konflikta militāra risinājuma. Līdz šim abas puses arī diezgan apzinīgi ievērojušas savas saistības. Kaut diemžēl mēs joprojām laiku pa laikam dzirdam par bojāgājušiem cilvēkiem. Gan robežsargiem, gan civiliedzīvotājiem. Taču masveida sadursmes nenotiek, un starptautiskajai sabiedrībai izdevies šo konfliktu pakļaut kontrolei. Hronoloģiski pavērsiens notika apmēram 2001. – 2002.gadā, kad Armēnija un Azerbaidžāna kļuva EDSO un Eiropas Padomes dalībnieces.

Neizmantotās iespējas meklējot

– Pirms vizītes apkopojot faktus par Latvijas un Dienvidkaukāza valstu ekonomiskajiem sakariem, mani pārsteidza to niecīgais apjoms, pat procenta simtdaļas no Latvijas ārējo ekonomisko aktivitāšu kopapjoma.

– Kopumā šo valstu ekonomika joprojām nav atguvusies no stagnācijas un krīzes, kas tās piemeklēja pēc PSRS sabrukuma. Šo valstu tirdzniecības īpatsvars ar Eiropas, tai skaitā Baltijas jūras reģiona, valstīm joprojām ir visnotaļ pieticīgs. Bet vizītes laikā varējām pārliecināties, ka šo valstu ekonomika, Azerbaidžānā viskrasāk, Armēnijas gadījumā vismazāk, kļūst tomēr arvien redzamāka gan Eiropas, gan arī globālā mērogā. Azerbaidžānā, protams, ir resursi, vispirms jau nafta, ko šī valsts galvenokārt piegādā tieši Eiropas tirgum. Protams, šīs valstis meklē jaunas ekonomiskās nišas, jaunus tirgus. Meklē arī mūsu puse. Piemēram, mūsu airBaltic drīz atklās tiešo aviosatiksmi starp Baku un Rīgu. Esmu pārliecināts, ka šie projekti balstās uz skaidriem ekonomiskiem aprēķiniem. Un arī no mūsu delegācijā iekļautajiem uzņēmējiem esmu dzirdējis, ka brauciens bijis veiksmīgs. Varu jums atklāt, ka līdzbraukt gribētāju no uzņēmēju vidus bija daudz vairāk, nekā mēs varējām paņemt līdzi. Visām trim Dienvidkaukāza valstīm ir savas ekonomiskās priekšrocības – vai nu nafta, vai tūrisms, vai vīni un citi lauksaimniecības produkti. Katrai no šīm valstīm ir ko piedāvāt.

Īsto vērtējumu dos laiks

– Vai šo vizīšu sēriju var uzskatīt par kopumā veiksmīgu, un vai visas trīs valstsvizītes bijušas vienlīdz veiksmīgas?

– Protams, tāds pamatīgs izvērtējums nāks ar laiku. Mēs ļoti rūpīgi sekosim, kā tiek pildīti daudzie līgumi, kas tika noslēgti katrā no šīm valstīm. Mēs sekosim līdzi mūsu tirdzniecības bilancei, kā arī mūsu nozaru ministriju sadarbībai. Laiks dos visprecīzāko vērtējumu, cik veiksmīga bijusi vizīte un cik vērtīgi tās rezultāti. Šobrīd varu teikt, ka sarunas visās trīs galvaspilsētās bija no Latvijas puses ļoti tiešas, atvērtas un lietišķas. Ļoti principiālas.

– Taču vizītes laikā bija arī visai sarežģīti momenti.

– Jā, es tam piekrītu, un tieši pie šiem jautājumiem es gribu pakavēties. Azerbaidžānā ļoti liela sarunu daļa tika veltīta demokrātijas, likuma varas, plurālisma un eiropeisko vērtību jautājumiem. Mūsu Valsts prezidente, pārstāvot arī ES pozīciju, aicināja prezidentu Ilhamu Alijevu būt atvērtam, tolerantam, pretimnākošam un, protams, darboties ļoti stingri tiesiskuma ietvaros, rīkojot 6.novembra parlamenta vēlēšanas.

– Iepriekšējās vēlēšanās Azerbaidžāna izpelnījās starptautisko novērotāju kritiku.

– Jā, bija diezgan daudz kritikas. Šajā jautājumā Latvijas pozīcija tika pausta ļoti skaidri gan divpusējās sarunās, gan preses konferencē, gan prezidentes uzrunā Baku universitātē. Latvijas vēstījums bija ļoti skaidrs un nepārprotams. Latvija pozitīvi vērtē Azerbaidžānas vēlmi veidot ciešākas attiecības ar ES un arī ciešākas militārās drošības attiecības ar NATO, bet, protams, sadarbības intensitāte un dziļums būs atkarīgi no tā, kādā virzienā evolucionēs politiskā un sabiedriskā iekārta šajā Dienvidkaukāza republikā.
Arī Armēnijā bija daudz ļoti jūtīgu jautājumu. Valsts prezidente Latvijas un arī ES vārdā skaidri formulēja Latvijas pozīciju jautājumos, kas saistīti ar genocīdu pret armēņu tautu 20.gadsimta sākumā. Prezidente apmeklēja Armēņu genocīda muzeju, ko var salīdzināt ar Latvijas Okupācijas muzeju. Prezidente gan sarunās ar Armēnijas prezidentu, gan intervijās uzsvēra, ka Turcijas gatavība pievienoties ES nozīmētu arī Turcijas gatavību kritiski ielūkoties savā pagātnē, arī tās tumšākajās lappusēs. To pašu prezidente uzsvēra arī šogad aprīlī valstsvizītē Turcijā – ka, mūsuprāt, Turcijai jābūt atvērtākai pret vēstures faktiem. Vairāk vērības jāvelta vēstures pētniecībai un izglītībai, un jācenšas arī attieksmē pret šo drūmo vēstures lappusi rast sapratni ar Armēnijas tautu.
Citā, ļoti jūtīgā jautājumā – par Kalnu Karabahu arī bija skaidra pozīciju apmaiņa. Protams, šis jautājums šajā reģionā ir ļoti jūtīgs. Jo konflikta atrisinājums vēl nav sasniegts. Latvijas Valsts prezidentes vēlme bija izzināt gan Armēnijas, gan Azerbaidžānas valsts vadītāju redzējumu par situācijas iespējamiem risinājumiem un to, kādu viņi redz starptautiskās sabiedrības un ES lomu tajos. Valsts prezidente arī apstiprināja Latvijas un ES pozīciju, ka, respektējot Azerbaidžānas teritoriālo integritāti, mēs aicinām abas puses, gan Armēnijas, gan Azerbaidžānas, gan arī Kalnu Karabahas vadību, meklēt situācijas atrisinājumu tikai pie sarunu galda.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv