Ārstu pretargumenti eitanāzijai

Pasaulē skaļāk paustie viedokļi par un pret eitanāziju nereti atbalsojušies Latvijā, arī izsaucot viedokļu krustugunis. Bet septembrī publiskajā telpā uzvirmoja tepat mūsu valstī rosinātā diskusija par eitanāzijas legalizāciju. Ārsti skaļi pauduši savu viedokli – mēs nevēlamies nogalināt! – un mudina sabiedrību iedziļināties cēloņos, kādēļ šāda domu apmaiņa kļuvusi aktuāla.

Eitanāzija par publiskās diskusijas objektu kļuva aizvadītajā mēnesī, kad tika izplatīts paziņojums – top organizācija, kas veicinās sabiedrības un valdības atbalstu eitanāzijas ieviešanai. Jaunveidojamās biedrības “Alfa&Omega” pārstāvis Oskars Krūmiņš, formulējot organizācijas galvenos mērķus, norāda, ka tā ir paliatīvās aprūpes sistēmas sakārtošana Latvijā, lai dotu iespēju nedziedināmi slimajiem dzīvot pēc iespējas ilgāku un pilnvērtīgāku dzīvi, bet galējā nepieciešamības gadījumā ļautu pacientam pēc paša brīvas gribas aiziet mūžībā. Mokošas, ilgstošas sāpes un ciešanas ir viens no argumentiem, kas visbiežāk tiek minētas kā arguments par labu eitanāzijai.

Ārsti par paliatīvo aprūpi

Tūkstošiem iedzīvotāju ir nedziedināmi slimi ar dažādām kaitēm un mokās sāpēs. Daļa ir vēža slimnieki. Tieši onkologi un onkoloģijas speciālisti ir tie, kuri, kritiski reaģējot uz aicinājumu mūsu valstī sākt apsvērt varbūtību par tā sauktās humānās nāves legalizēšanu, rosina ieskatīties patiesībai acīs un izvērtēt, kādā stāvoklī atrodas daudzi smagi slimie iedzīvotāji un cik ierobežotas ir iespējas viņiem palīdzēt un to atvieglot.
Tas arī rada augsni viedokļiem par labu eitanāzijai, uzsver speciālisti. Ārsti ir pret eitanāziju, uzsver vairākas profesionāļu asociācijas. Ārsti ir par to, lai tiktu pilnveidota paliatīvā aprūpe un visiem, kam tas vajadzīgs, būtu pieejama mūsdienīga atsāpināšanas terapija.
Sniedzot adekvātu palīdzību nedziedināmi slimiem cilvēkiem un novēršot sāpes, nebūs vajadzības diskutēt par eitanāziju, uzskata veselības aprūpes speciālisti. Ārsti norāda, ka pacients par aiziešanu no dzīves sāk domāt tad, ja pietiekami nefunkcionē kāda no paliatīvās aprūpes sadaļām – garīgā, fiziskā, sociālā vai psihoemocionālā aprūpe.
“Ja viens no šiem balstiem sāk ļodzīties, parādīsies eitanāzijas problēma,” spriež Latvijas Paliatīvās aprūpes asociācijas vadītājs, Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.

Sāpes spiež atteikties no dzīves

Oktobris pasaulē izsludināts par Pretsāpju mēnesi. Tas sakritis ar laiku, kad Latvijā diskutē par eitanāziju. Arī pie mums iecerēta plaša pretsāpju kampaņa, piemēram, 29 poliklīnikās būs bezmaksas konsultācijas pacientiem onkoloģisko sāpju gadījumā.
Saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem pieaug, atzīst Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs Viesturs Krūmiņš. Pērn pirmo reizi to pacientu skaits, kam pirmreizēji konstatēts vēzis, bijis virs 10 000. Tas tādēļ, ka uzlabojusies diagnostika, uzskata speciālists. Diemžēl joprojām puse pacientu speciālistu redzeslokā nonāk ar ielaistu vēzi (III un IV stadijā).
Situācija ar vēža slimniekiem spilgti ilustrē trūkumus veselības aprūpē. To, cik šis jautājums sasāpējis, atspoguļo Pretvēža apvienības pētījumi. Apvienības prezidente, Latvijas Hematoloģijas centra vadītāja profesore Sandra Lejniece min satraucošus datus – plašā aptaujā 57% respondentu atzinuši sāpes par neizturamām un ilgstošām. Gandrīz 40% pacientu netiek atsāpināti, savukārt 18% atzinuši, ka pielietotā terapija palīdz.
Diemžēl tā daudziem nav pieejama. Speciālisti lēš, ka Rīgā aktīva pretsāpju terapija un paliatīvā aprūpe būtu nepieciešama ap 4000 onkoloģisko pacientu, pārējā Latvijā – ap 6000. Taču, piemēram, Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļa gadā var uzņemt ap 700 pacientu, savukārt centra poliklīnikā, kas izveidota, lai atslogotu nodaļas darbu, gadā iespējams konsultēt ap 1100 pacientu. “Matemātika vienkārša – nepilni divi tūkstoši gadā saņem palīdzību, bet pārējie ne,” secina nodaļas vadītājs.
Ja pacients nesaņem adekvātu atsāpināšanu, viņa personība pēc 6–10 mēnešiem sāk sabrukt un cilvēks apsver aiziešanu no dzīves. Viņa mokās spiesti bezpalīdzīgi noraudzīties līdzcilvēki. Speciālists atgādina, ka Latvija ir ceturtajā vietā pasaulē pašnāvību izplatības ziņā. Viens no cēloņiem varētu būt tas, ka slimniekiem netiek adekvāti palīdzēts, lai tie ilgstoši neciestu sāpes. Viņi mājās lēnām mirst, nesagaidot palīdzību. V.Sosārs min kādu pacientu, kam ģimenes ārsts bija izrakstījis tikai daļu no nepieciešamajiem pretsāpju līdzekļiem. Slimnieks mocījās. Reiz, kad viņš bija palicis mājās viens, vīrietis nošāvās.

Ciešanas nav obligātas

Lēnām Latvijas reģionos sāk veidoties paliatīvās aprūpes tīkls, bet kopumā ārpus Rīgas šī aprūpe ir vāja.
Patlaban to var saņemt Mazsalacas slimnīcā (7–10 gultasvietas), Līvānu slimnīcā (20), Iecavas slimnīcā (aptuveni 10) un Irlavas slimnīcā (8–10). Īpašā nodaļa top arī Ventspilī. Savukārt Liepājā nedziedināmi slimie un to radinieki var saņemt ambulatorās konsultācijas paliatīvajā aprūpē. Interesi par šā ārstniecības pakalpojuma sniegšanu izrādījušas arī Jēkabpils un Madonas ārstniecības iestādes.
Paliatīvās aprūpes pakalpojumi reģionos ir ļoti būtiski, lai pacients varētu saņemt palīdzību iespējami tuvu dzīvesvietai un lai tam nav jāmokās, gaidot, kamēr nodaļā Rīgā atbrīvojas kāda vieta, uzsver V.Sosārs.
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām katrā valstī ir jābūt aptuveni 50 paliatīvās aprūpes gultas vietām, rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju, līdz ar to Latvijā būtu jābūt aptuveni 125 gultas vietām. Veselības ministrijas struktūrplāns paredz izveidot vien 39 gultas vietas uz miljonu iedzīvotāju paliatīvajā aprūpē.
Sabiedrībā valda uzskats, ka vēža slimniekiem slimības beigu stadijā jāizcieš lielas mokas. Bet tā tam nav jābūt, uzsver Paliatīvās aprūpes asociācijas vadītājs.
Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs uzskata, ka par eitanāziju cilvēki sāk domāt, uzzinot par diagnozi – ļaundabīgu audzēju, kā arī brīžos, kad ārstēšana vairs nepalīdz un vienīgā palīdzība cilvēkam ir tikai atsāpināšana. Ja šajos brīžos cilvēkiem tiks nodrošināta nepieciešamā palīdzība, nebūs vajadzības domāt par eitanāziju, spriež V.Sosārs. Viņš atgādina Austrālijas pieredzi – valsts piešķīra lielākus līdzekļus paliatīvajai aprūpei, un plašās diskusijas par eitanāziju izsīka. Turklāt speciālists norāda arī uz vairākām ar eitanāziju saistītām problēmām – par tās kandidātiem var kļūt “nevēlamie” pacienti, tai skaitā veci cilvēki, no kuriem grib atbrīvoties tuvinieki.

Uzziņai:

* Pretsāpju mēneša ietvaros visu Latvijas rajonu iedzīvotāji šonedēļ (no 10. līdz 15.oktobrim 29 vietās visā Latvijas teritorijā) bez maksas var saņemt onkologu, sāpju un paliatīvās aprūpes speciālistu konsultācijas onkoloģisko sāpju gadījumos.
* Šomēnes darbosies arī bezmaksas konsultatīvais tālrunis 704212, pa kuru piezvanot varēs uzzināt, kur meklēt palīdzību onkoloģisko sāpju gadījumā.

Fakti:

* Katru gadu gandrīz 10 000 cilvēku tiek atklāta onkoloģiskā saslimšana.
* Aptuveni 52% vēzis tiek atklāts vēlīnā – III vai IV stadijā.
* Speciālisti lēš, ka Latvijā kopumā aptuveni 10 000 onkoloģisko pacientu cieš sāpes un viņiem vajadzīga aktīva pretsāpju terapija un paliatīvā aprūpe.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv