Kāda būs Vācijas rītdiena

Gerhards Šrēders		Angela Merkele                     Foto: EPA/A.F.I.
Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas valde un Kristīgi demokrātiskās savienības vadība vakar beidzot vienojušās par kristīgo demokrātu tiesībām kanclera amatam virzīt savu kandidātu. Tātad pieaug Angelas Merkeles izredzes kļūt par nākamo Vācijas valdības vadītāju, ja vien Bundestāga balsojums tam būs labvēlīgs. Tiesa, pagaidām uzskatīt, ka tā arī notiks, ir vēl daudz par agru. Tāpēc der vienīgi atgādināt, ka kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu kopīgi veidota valdība jau reiz bijusi pie varas – no 1966. līdz 1969.gadam. Bet pagaidām Angelai Merkelei ir izredzes kļūt par pirmo sievieti kanclera amatā Vācijas vēsturē.

Politiskā situācija Vācijā, šīs valsts ekonomikas turpmākā attīstība tieši un pastarpināti skar arī Latvijas iedzīvotājus. Vācija ir viena no Eiropas Savienības (ES) vadošajām valstīm. Tās attīstības virzieni būtiski iespaido ES likteni, tātad arī Latvijas ekonomisko augšupeju.

Vienlaikus Vācija ir viens no galvenajiem Latvijas ārējās tirdzniecības partneriem (ap 10% eksporta, 13% importa) un nozīmīgs investors (ap 10% uzkrāto ārvalstu investīciju Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā). Tāpēc Latvija likumsakarīgi cer, ka Vācija attīstīsies straujāk nekā līdz šim. Tas vienlaikus veicinātu mūsu republikas iekšzemes kopprodukta izaugsmi, ES politisko un ekonomisko nostiprināšanos.

Kas būs Vācijas kanclers?

Vēlākais 18.oktobrī (tieši mēnesi pēc Bundestāga pamatvēlēšanu dienas) sanāks jaunievēlētais Vācijas parlaments un tiks sākta kanclera vēlēšanas procedūra.

Ko paredz Vācijas Satversme

VFR kanclera vēlēšanu procedūra, kas paredzēta Vācijas Satversmes 63.pantā, šodien visai interesē ne tikai vācu sabiedrību, bet arī daudzus ārzemju politiķus.
Kanclera kandidātu visupirms izrauga valsts prezidents. Brīva izvēle – lūk, kas raksturo šo visai atbildīgo prezidenta soli. Izraudzītam kanclera kandidātam nav obligāti jābūt parlamenta vairākuma frakcijas pārstāvim vai Bundestāga deputātam (šāda prakse Vācijas politiskajā dzīvē ir bijusi). Toties eksistē demokrātiska tradīcija, saskaņā ar kuru par pretendentu uz kanclera amatu prezidents nominē vairākuma frakcijas izraudzīto kandidātu. Kļūt vai nekļūt kandidātam par kancleru – to izšķir Bundestāga deputātu balsojums: pretendentam uz Vācijas valdības vadītāja augsto amatu jāsaņem deputātu absolūtā vairākuma atbalsts.
Ja nepieciešamais balsu skaits nav savākts, seko topošā kanclera apstiprināšanas otrais posms. Šoreiz kandidātu vai kandidātus izrauga Bundestāga deputāti. Pretendentam uz kanclera amatu, lai tiktu tam izvirzīts, jāpārstāv vismaz 25 procenti no deputātu kopskaita. Otrajā posmā pozitīvajam balsojumam atkal jāsavāc absolūtais balsu vairākums (vismaz 50 procenti visu deputātu balsu plus viena balss). Deputātiem, lai vienotos par kanclera kandidātiem, šinī posmā paredzēts 14 dienu sagatavošanas laiks. Ja arī šis balsojums nedod pozitīvu rezultātu, par izvirzīto kandidātu vai kandidātiem notiek trešais balsojums. Šoreiz kanclera ievēlēšanai pietiek ar vienkāršo balsu vairākumu.
Pēdējais vārds trešajā posmā ir valsts prezidentam. Ar relatīvo balsu vairākumu ievēlētajam kancleram septiņu dienu laikā jāsaņem prezidenta apstiprinājums. Neapstiprināšanas gadījumā prezidentam jāatlaiž Bundestāgs un jāizsludina jaunas parlamenta vēlēšanas.
Tādā kārtā kanclera ievēlēšana un valdības sastādīšana var ievilkties. 18.oktobrī beidzas līdzšinējā kanclera Gerharda Šrēdera un SDP un zaļo koalīcijas valdības pilnvaras. Lai Vācija nepaliktu bez augstākā izpildorgāna, prezidentam jāieceļ pagaidu kanclers. Šai ziņā izvēle nav liela; pagaidu valdības vadītājs var būt vai nu līdzšinējais kanclers, vai, ja tas atsakās, vicekanclers. Šogad, ja būs tāda vajadzība, pagaidu kanclers varētu būt Gerhards Šrēders vai Joška Fišers.

Spēku samērs jaunievēlētajā Bundestāgā

2.oktobra vēlēšanas nostiprināja CDU/CSU pozīcijas Bundestāgā. Iegūts viens papildu mandāts. Šajā frakcijā tagad ir 226 deputāti. Vācijas parlamenta lielākās frakcijas statuss kristīgo līnijai ir gan panākums, gan neveiksme. Pirms vēlēšanām bija iecerēts veidot CDU/CSU koalīciju ar liberāļiem (FDP). Prognozes liecināja, ka minēto politisko spēku deputātiem Bundestāgā būs neliels vairākums – pietiekams, lai veidotu valdību ar Angelu Merkeli kā kancleri. Vēlēšanu rezultāti nepielūdzami pārsvītroja šo plānu. FDP gan savāca krietni vairāk balsu, nekā tika prognozēts, un partiju jaunievēlētajā parlamentā pārstāvēs 61 deputāts (plus 8 deputāti, salīdzinot ar prognozi). Toties CDU/CSU savāktā balsu raža bija ievērojami mazāka, nekā sākotnēji gaidīts. Rezultātā konservatīvo partiju koalīcija var reāli rēķināties ar 287 deputātu balsīm, kas ir par 21 balsi mazāk nekā tik nepieciešamais absolūtais vairākums (308 balsis).
Panākums un reizē sāpīga neveiksme Bundestāga vēlēšanās ir līdz šim valdošajai sociāldemokrātu un zaļo koalīcijai SDP, pateicoties veiksmīgajai priekšvēlēšanu kampaņai, jaunievēlētajā parlamentā ir 222 deputāti (ap 20 deputātu vairāk nekā daudzās prognozēs), zaļajiem 51 deputāts, kopā 273 deputāti. Tas nozīmē, ka vairākums Bundestāgā zaudēts, līdzšinējā valdību veidojošā koalīcija izbalsota.
Apmierināti var būt kreisās partijas vadītāji. Ar 54 deputātiem šis politiskais spēks, kas vāca vēlētāju balsis ar protesta un klaji populistiskiem saukļiem, neļaus nevienai no iespējamām divām koalīcijām Bundestāgā gūt vairākuma atbalstu. Ikviena no četrām minētajām partijām principā noraida jebkādu vienošanos ar kreiso partiju. Šīs partijas vadība savukārt izslēdz iespēju sadarboties ar citiem politiskiem veidojumiem, tos kaut mazākā mērā atbalstīt.
Vācijas atbildīgie politiķi vienprātīgi uzskata, ka šajā politiskajā situācijā valdības sastādīšanas problēmai ir iespējami divi risinājumi: pirmais – tiek panākta vienošanās par lielo koalīciju, ko veido CDU/CSU un SDP; otrais risinājums – jaunievēlētais Bundestāgs tiek atlaists un izsludinātas jaunas vēlēšanas. Pēdējo risinājumu uzskata par nevēlamu, jo tas liecinātu par demokrātijas krīzi.
Ārpus lielās koalīcijas paliks FDP, t.s. “dzeltenie”, kam nav pieņemama vienošanās ar “sarkanajiem” (SDP). Savukārt zaļo apvienībai nav pa ceļam ar “melnajiem” (CDU/CSU) dabas aizsardzības jautājumos.
Par lielās koalīcijas izveidi rit aktīvas runas starp Kristīgo apvienoto savienību un sociāldemokrātiem. Kad tika rakstītas šīs rindiņas, vēl nebija panākta vienošanās par nākamās valdības vadītāju – kancleru. Angele Merkele uzstājīgi norādīja, ka šis augstais amats jāieņem lielākās deputātu frakcijas līderim. Gerhards Šrēders aizstāvēja uzskatu, ka kancleram jābūt tieši viņam, jo vēlētāju vairākums esot nobalsojuši par sociāldemokrātisku politikas ievirzi, par nostāju pa kreisi no CDU/CSU un FDP.
Neveiksme Drēzdenē padarīja Gerhardu Šrēderu piekāpīgāku. Lūk, viņa paziņojums: “Runa nav par manām pretenzijām un ne par manu personību. Runa ir par manas partijas politisko vadību. Par to var lemt tikai partijas vadība. Es akceptēšu jebkādu tās lēmumu.” SDP vadošie politiķi arvien aktīvāk runāja par “valdību bez Šrēdera”. Vēlams, lai vienošanās par “lielo koalīciju” tiktu noslēgta līdz 18.oktobrim. Nav izslēgts, ka sociāldemokrātu piekrišana piedalīties koalīcijā tiks galīgi saņemta tikai 5.novembrī, kad sanāks SDP kongress.
Sarunas par lielo koalīciju pagaidām rit sarežģīti: partijām jāvienojas par savstarpējiem kompromisiem, cik ministru nākamā valdībā būs katram koalīcijas dalībniekam, kādas ministrijas tie pārzinās, kas būs Bundestāga priekšsēdētājs, kas vadīs parlamenta nozīmīgākās komisijas. Nav ko slēpt, šinīs sarunās katrs politisks spēks cenšas vilkt segu uz savu pusi, retorika vienāda, tas viss notiek Vācijas “labākās nākotnes vārdā”.
Jāatzīst, ka t.s. lielo tautas partiju koalīcija atbilst vēlētāju absolūtā vairākuma balsojumam. Kāds populārs politologs vēlētāju nostāju raksturojis šādi: “Vācieši vēlas modernizāciju sociālās valsts tradīcijās – tātad reformas ar sociālo siltumu.”

Materiālus sagatavojis
Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks