“Dadzis” knābs amatpersonām un izmeklēs nebūšanas

“Latviešu humors ir dzīvāks par dzīvu, turklāt mūsu melnais humors sit pušu angļus. To pierāda arī desmiti humora izdevumu, kas Latvijā iznākuši dažādos laika periodos, kā arī Riharda Zariņa, Tilberga un citu ievērojamu mākslinieku zīmējumi, tāpat kaklakungu izsmiešana un joki bieži sastopami latviešu folklorā,” – norāda šā gada 5.oktobrī atjaunotā “Dadža” izdevēji. Viņi sola aizstāvēt savu lasītāju vitāli svarīgas intereses strīdus situācijās, kā arī rīkot konkursus ar balvām un publicēt lasītāju
iesūtīto satīrisko dzeju un īsprozu. “Humora institūtam,” kurā akciju kontrolpakete pieder galvenajam investoram miljonāram Jurim Birzniekam, bijušajam biznesa augstskolas “Turība” īpašniekam, esot lielas ieceres, kas neaprobežosies tikai ar “Dadža” izdošanu.

Valdis Rocēns, izdevniecības “Humora institūts” direktors un viens no trijiem līdzīpašniekiem, intervijā “LV”:

– Kas būs jūsu žurnāla auditorija?

– Humors ir tāda lieta, kas nešķiro cilvēkus nedz pēc vecuma, nedz pēc sociālām grupām. Mūsu pamatauditorija būs cilvēki, kas meklē, atrod, lasa un saprot humoru. Protams, rēķināmies ar to, ka tikai ļoti neliela daļa būs jaunieši, jo viņiem nav atmiņā vecais “Dadzis”. Atmiņas jeb nostalģija pēc vecā “Dadža” nospēlēs ļoti lielu lomu, taču domāsim par pakāpenisku lasītāju loka paplašināšanu.

– Kāpēc pirmā nodrukātā tirāža ir tikai 20 000?

– Latvijā ir trīs lieli preses izplatītāji mazumtirdzniecībā, kas nākamo pasūtījumu veido, vadoties no iepriekšējā numura realizācijas rezultātiem. Tādēļ jaunam žurnālam ir grūti uzreiz ieiet tirdzniecībā ar lielu apjomu. Tomēr mums noticēja un paņēma pretim vairākkārt lielāku eksemplāru skaitu nekā no jebkura cita jauna izdevuma. Pašreizējā situācija rāda, ka pietrūks žurnālu un daudzi gribētāji paliks bešā.

– Kad sāksit abonēšanas kampaņu?

– Tā jau ir sākta. “Dadzis” iznāks divas reizes mēnesī. Ar “Latvijas pastu” izdevās vienoties, ka “Dadzi” varēs pasūtīt, tikai sākot ar novembri, tas ir, no trešā numura. Turpretī “Dienas” abonēšanas centros tas bija iespējams no pirmā numura, un pēc radio reklāmas vienā dienā pieteicās 290 abonenti. Žurnāla cena kioskos ir 75 santīmi, bet abonējot – 50.

– Cik finansiāli stabila ir jūsu izdevniecība?

– Esam sastādījuši budžetu arī turpmākajiem gadiem, balstoties uz prognozēm un pieņēmumiem, ko ar laiku koriģēsim. Apzināmies, ka ilgu laiku žurnālu nāksies dotēt, kamēr tas iekaros tirgu un sasniegs maksimālo iespējamo tirāžu. Šobrīd galvenā risināmā problēma ir, kā to nogādāt līdz potenciālajiem lasītājiem.

– Vai jums ir pieredze preses biznesā?

– Man ir bijusi izdevība iepriekš koordinēt vienas izdevniecības darbu ar diviem žurnāliem, tādējādi iegūstot vispārējo priekšstatu par preses uzņēmējdarbību. Mani gan centās sabiedēt speciālisti no mediju aģentūrām un lielajiem koncerniem, iestāstot, ka izdevniecība ar vienu žurnālu nespēs izdzīvot, jo tirgus ir pilnībā sadalīts starp lielajiem grupējumiem, kur mazos vienkārši nospiež. Mēs lielā mērā paļaujamies uz lasītāju atbalstu, jo esam aizņēmuši tukšu nišu. Ja sabiedrība no preses arvien vairāk pieprasa “dzeltenu” informāciju, arī savus materiālus noformēsim (iesaiņosim) līdzīgi, taču nebūsim dzeltenā prese. Mēs piedāvāsim izsvērtāku informāciju, feļetoniem pamatā būs neapgāžami fakti.

– Vai izdevniecības mājaslapā – www.dadzis.lv – tiks dublēts žurnāla saturs?

Pašlaik šo jautājumu risinām. Mājaslapa ir stacionāra – tajā ir ievietots pirmā numura vāks un redakcijas adrese. Mēs ļausim internetā abonēt “Latvijas pasta” elektroniskajā katalogā, ne uzreiz padarot pieejamu pilnu saturu. Mums ir reģistrēts otrs – rezerves – nosaukums “Johaidī”, kas varētu derēt jauniešu auditorijai domātam pielikumam vai attīstītai interneta versijai.

Andris Ruģēns, bijušais “Dadža” nodaļas vadītājs redaktora Igora Palkova laikā, tagad – galvenais redaktors, līdzīpašnieks, intervijā “LV”:

– Kā sadūšojāties uz tik grandiozu pasākumu – atjaunot “Dadzi” pēc 10 gadu klusēšanas?

– 1989.gadā es aizgāju strādāt uz “BBC” krievu redakciju par Baltijas reģiona korespondentu. Pēc tam biju Alberta Kaula padomnieks, kad viņš strādāja PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova padomē. Uz to mani faktiski pierunāja Latvijas emigrācijas aprindas. Pēc tam ilgāku laiku biju brīvajā lidojumā. Doma par “Dadzi” mani neatstāja visus šos gadus. Uzskatīju, ka būtu muļķīgi un nepiedodami neaizpildīt šo briljanto nišu. Ja orientētos tikai uz lētiem jociņiem, interneta sēnalām, tad autoritāti neiemantotu. Internets pārsvarā ir masu produkcija bez autorības. Bet mēs plānojam reaģēt uz iedzīvotāju sūdzībām, konkrētām nebūšanām. Tas no mums prasa pirmām kārtām finansiālu neatkarību, citādi momentā uzrastos krustēvi un onkuļi, kas mūs pamācītu un komandētu.

– Dzirdēju, ka 2001.gada sākumā Aivars Kreituss ar Darba partiju gribēja dibināt savu humora izdevumu “13 krēsli”. Ko par to domājat?

– Humora žurnāls politikā ir ļoti ietekmīgs ierocis – tur Kreitusam taisnība. Jo ne dusmas, bet tieši smiekli nokauj oponentu. Latvijā ir tā specifiskā situācija, ka eksistē tikai viena komanda, kam pa spēkam izdot šāda formāta žurnālu, jo pietrūkst feļetonistu, karikatūristu. Tāpēc otru tādu izdevumu šobrīd saorganizēt nevar, tas ir skaidrs. Mēs, izdevēji, vienojāmies, ka nedrīkstam nolaist un diskreditēt humora žanru. Mūsu mērķis nav kaitināt vainīgās amatpersonas, bet piespiest viņus izdarīt labu.
Atjaunoto “Dadzi” interesēs problēmas cēlonis un atbildīgā institūcija, nevis politisko spēku savstarpējās rotaļas, tādēļ varam sacīt, ka “Dadzis” būs politiski neatkarīgs. Centrālo feļetonu komentēs atbilstošas nozares speciālisti – šoreiz Žaņa Ezīša feļetonu par nodokļiem “Labklājība statistikas gaumē” analizēja eksperts Arturs Kodoliņš. Savukārt lasītāji uz savām vēstulēm varēs saņemt ekspertu komentārus. Ļoti šaubos, ka vadošie valsts politiķi pirms nākamā gada Saeimas vēlēšanām vēlēsies sevi ieraudzīt “Dadzī” nepatīkamā gaismā.

– Tātad jūs būsit kā LTV1 “Tautas kontroles” drukātā versija?

– Jā, piemēram, pirmajā numurā mēs aplūkojām jautājumu, ka pensionāram ir tiesības izsaukt ātro palīdzību tikai tad, ja viņš mirst. Tas ir bezjēdzīgi, jo vecs cilvēks pats nevar objektīvi spriest, vai viņš mirst vai ne. Politiķiem ir jābūt absolūti ciniskiem, lai pieņemtu šādus lēmumus. Liksim par to atbildēt gan Labklājības ministrijai, gan visām Saeimas frakcijām.

– Vai jūs cerat kļūt sabiedriski ietekmīgāki par analītiskajiem nedēļas vai mēneša žurnāliem?

– Viss būs atkarīgs no tā, cik atsaucīgi izrādīsies mūsu lasītāji. Arī Saules sistēma nav mūžīga, tomēr saglabāsim finansiālu neatkarību pietiekami ilgi, lai spētu sevi apliecināt kā patiesu izdevumu. Mūs nevarēs uzpirkt ne ar deputātu krēsliem, ne ar ministru portfeļiem.

– Tātad neviens no trijiem “Humora institūta” valdes locekļiem politikā negrasās startēt?

– Tuvākajā laikā neviens neiesim politikā. Neesmu prasījis kolēģiem, vai viņi pieder pie kādas politiskas partijas. Zinu, ka šīs partijas mūs nespēs iespaidot un politiķiem ar to jārēķinās. Pats esmu saistīts ar “Jauno laiku” kā ierindas biedrs, tomēr nebaidos kariķēt Einaru Repši. Katrā numurā publicēsim jaukus citātus no Saeimas plenārsēžu stenogrammām un Ministru kabineta sēžu izrakstiem (“Dadzis” valdībā), ko attiecīgi ilustrēsim. Ja cilvēki ir ievēlēti parlamentā, viņiem jāapjēdz, ko un kā viņi drīkst runāt. Diemžēl viņi lobē Maskavu, Vašingtonu, Briseli un paši savu kabatu, taču neaizstāv savas valsts intereses.

– Latvijas Mākslas akadēmijā nav ieviests tāds praktiskās grafikas žanrs kā karikatūra, to oficiāli neuzskata par mākslas darbu.

– Man par to sūdzējās. Ceru, ka vecā karikatūristu un feļetonistu paaudze vēl pagūs savas iemaņas nodot iesācējiem. Esam vienojušies ar Gunāra Bērziņa un Uģa Mežavilka daiļrades mantiniekiem, nekas nav aizgājis zudībā. Par Edgaru Ozoliņu esam vienojušies ar Autortiesību aģentūru. Agris Liepiņš ilustrēs latviešu nerātnās dainas. Žurnālā aicināsim viesus, kas ir pazīstamas personības ar labdabīgu humora dzirksti. Tā pirmajā numurā bija Satversmes tiesas priekšsēdētājs profesors Aivars Endziņš, bet otrajā numurā būs Māris Gailis. Nekad nav bijis tā, ka “Dadzis” kādu tīši gribētu iemīt zemē. Man pašam nav neviena ienaidnieka.

– Kā vērtējat pirmā numura kvalitāti?

– Ja neņem vērā sīkās pielaistās gramatiskās kļūdas un to, ka “Talsu tipogrāfijas” drukas krāsas varēja būt košākas, “Dadzis” iznācis tik labs, it kā nebūtu bijis pārrāvuma visus šos desmit gadus.

Uzziņai:

No “Dadža” vēstures lappusēm

No 1957. līdz 1995.gadam “Dadzis” bija populārākais izdevums Latvijā. Kaut arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas izdevniecības žurnāls, tas tomēr bija viens no retajiem, kam nenoteica obligāto abonēšanu. Arī žurnāla cena – 20 kapeikas par eksemplāru – bija salīdzinoši augsta. Tomēr “Dadža” tirāža ziedu laikos uzkāpa līdz 128 000 eksemplāru, kas visi tika izpirkti. Varēja drukāt vairāk, taču to neļāva papīra limits. Pēc pazīstamā dāņu grafiķa Herlufa Bidstrupa domām, “Dadzis” tolaik bijis vislabāk ilustrētais humora žurnāls Eiropā. Žurnāla popularitāte balstījās ne tikai uz karikatūrām vien. Nozīmīgu vietu aizņēma arī satīriski raksti, humoreskas un feļetoni par dažādām nolaidībām un likumpārkāpumiem.

“Dadža” agrākie un tagadējie autori

Žurnāla atjaunošanā un veidošanā aktīvi piedalījušies bijušie “Dadža” autori un mākslinieki: Ēriks Ošs, Imants Melgailis, Dainis Breikšs, Ludmila Bulikina, Agris Liepiņš, Andrejs Skailis, Žanis Ezītis, Andris Kolbergs, Valdis Artavs, Arnolds Auziņš, J.Juzis, Z.Donis, V.Vējš u.c.
No klātpienākušajiem jāmin Gatis Šļūka, Niola Nagaine, Jānis Kārkliņš, S.Baumane, Jūlija Bulikina, Hermanis Paukšs, Uģa Mežavilka meita Rūta Mežavilka, Dzintars Melnis, L.Vītiņa u.c.

Arvīds Deģis