Grūti pārmantojamais devums

Pārdomas pēc Viktora Eglīša “Izlases” (2004) aplūkošanas

Filoloģijas doktore akadēmiķe Vera Vāvere ir veikusi varoņdarbu – izlasījusi visas trīsdesmit piecas vispusīgā Viktora Eglīša (1877–1945) grāmatas, divus romānus manuskriptā, ļoti daudzus rokrakstus (kas, starp citu, grūti atšifrējami), kā arī literatūru par viņu, sastādījusi dzejas, prozas un dramaturģijas izlasi, kurā ietilpst arī ievads, apcere, piezīmes, bibliogrāfija, ilustrācijas. Tā ir pašaizliedzīga izurbšanās cauri tekstu blāķiem, lai atlasītu ko vērtīgu. Tā ir iedziļināšanās personībā, kura daudzkārt pārāk slavēta un daudzkārt pārāk noniecināta. Izlasi laidis klajā apgāds “Zinātne”.

Dekadents vai modernists?

Agrāk domāju, ka V.Eglīša iesauku “latviešu dekadentu barvedis” literatūrvēstures apritē kultivējis Andrejs Upīts. Nē, Upīts viņu sauca gan par “lielāko latviešu dekadentu” (1911), gan par “latviešu dekadences bundzinieku” vai “dekadentu kora idejisko diriģentu” (1951). Iepriekš minēto vārdkopu lietot aizsāka Jānis Upītis 1957.gadā, un to atkārtoja Jānis Ozols 1965.gadā. Vitolds Valeinis rakstīja: “latviešu dekadentu ciltstēvs” (1972), un to citējis Raimonds Briedis (1992, 2003). Protams, jāņem vērā tas, ka ilgu laiku mūsu literatūrvēsturnieki bija pakļauti komunistiskās ideoloģijas spiedienam.
Vera Vāvere kliedē mītu. Kā var būt barvedis, ja t.s. dekadentu 1906.gada manifestu “Mūsu mākslas motīvi” (“Izlasē” tas dēvēts neprecīzi – par principiem) Eglītis nav parakstījis? Viņš taču šai laikā vairākus gadus atradās ārpus Latvijas. Jāpiezīmē arī tas, ka deklarāciju neparakstīja vēl divi dekadenti – Haralds Eldgasts un Fallijs. Dekadentu nebija nedz koris, nedz bars, nedz arī cilts, ko varēja saturēt kopā. Apzīmējums “dekadents” ticis lietots vietā un nevietā (vairāk). Drīzāk viņi saucami par modernistiem, kas gāja īsus, atšķirīgus ceļus, un ne jau publicēšanās vieta noteica viņu darbu raksturu. Paradoksāli ir tas, ka vēlāk (1930) pats Eglītis dekadenci dēvēja par kaitīgu virzienu, bet padomju izdevumā “Latviešu literatūras kritika” (I–V; 1957–1964), kas aptver laiku no 1874. līdz 1940.gadam, personu rādītājā viņš bija tikai “dekadents”, kā arī “buržuāziskais nacionālists”.

Dzeja no septiņām grāmatām

Pārāk lēna bijusi V.Eglīša dzejas pārmantošana. Tikai 1960.gadā Amerikas brīvībā dzīvojošais Anšlavs Eglītis atlasīja trešo daļu no tēva lielās grāmatas “Kastaļavots” (1925), un Upeskalna apgāds to laida klajā tikai divi simti (!) eksemplāros. Tas ir viss, ko no tēva plašā mantojuma trimdiniekiem devis dēls, kurš tai pašā laikā Latvijas literātiem pārmeta V.Eglīša ignorēšanu.
Padomju cenzūra no apgrozības izņēma deviņpadsmit V.Eglīša grāmatas, to vidū bija arī “Kastaļavots” – ar šādu motivāciju: “Saturā dzejas veltītas burž. Latvijai, Briedim, Gopperam, kuras piesātinātas ar burž. nac. propagandu” (no aizliegto grāmatu saraksta manā arhīvā).
1972.gadā “Latviešu dzejas antoloģijas” III sējumā sastādītājs V.Valeinis iedabūja astoņus V.Eglīša dzejoļus (Biju lielā, 16 000 eksemplāros izdotā izdevuma redakcijas kolēģijas loceklis un pieredzēju to, kā cekas vadība ar Arvīda Griguļa starpniecību kādā sēdē aizliedza uzņemt antoloģijā Andrievu Niedru un Edvartu Virzu).
1990.gadā Janīna Kursīte sastādīja labu izlasi “Baltie akmeņi”, un “Zinātne” to laida tautā 15 000 eksemplāru lielā metienā. Šo apmēram simt dzejoļu uztveri traucē tas, ka nav norādīts, kurš darbs kurā krājumā ievietots, kad iespiests vai sarakstīts.
Vera Vāvere “Izlasē” gājusi tālāk: viņa paņēmusi apmēram tikpat daudz darbu (bet no visiem septiņiem dzejoļu krājumiem) un izveidojusi vēl nodaļu “Četrdesmito gadu dzeja”, turklāt sastādījusi arī bibliogrāfisku uzziņu.

Stāstītāja talants

Manuprāt, V.Eglīša proza, it īpaši īsā, vieglāk pārmantojama. V.Vāveres atlasītie deviņi piemēri atklāj spožu stāstītāja talantu (“Salas”, “Noapaļotā saimniecība” u.c.). Nākotnē plānojama liela augstvērtīga Eglīša prozas grāmata. Tajā būtu vieta gan vēsturiskajai novelei “Jānis Poruks” (krājumā “Dvēseles slāpes”, 1922), gan stāstam “Posta dzīve” (krājumā “Lielā dzīve”, 1936), par kuru komunistiskā cenzūra rakstīja: “..parādīti revolucionāri no negatīvās puses”. Jādomā par astoņiem V.Eglīša romāniem. Ar attiecīgiem komentāriem varētu izdot “Domājošo Rīgu” (1934), kuru uz laiku aizliedza Ulmaņa valdīšanas gados un pavisam – padomju režīma apstākļos (Cenzūra: “22.lpp. autors raksta, ka komunisti esot izvirtuļi un ar savu pagrimušo “morāli” novedot arī jaunatni postā.”). Trimdā no V.Eglīša prozas izdots tikai ar lamu vārdiem piebārstītais stāsts “Zvēru dārzā” (1986, pirmpublicējums 1923.gadā).
Labi ir tas, ka V.Vāvere dod iespēju izlasīt V.Eglīša saistošo drāmu “Galmā” (1906).
Zinātniece stāsta arī par daudzajiem rakstnieka maldu uzskatiem, kurus plašāk varēsim iepazīt topošajā monogrāfijā. Lai veicas tās rakstīšana un izdošana!

Ilgonis Bērsons,
Latvijas ZA goda doktors