1991.gada 21.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 128 deputāti, 129. arī ierodas.

Par darba kārtību 21. un 22.maijam. Lūdzu, trešais mikrofons. Deputāts Aleksejevs

A.Aleksejevs: */Es lūgtu iekļaut darba kārtībā Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija paziņojuma sakarā ar notikumiem Kalnu Karabahā un Armēnijā apspriešanu. Tas ir ļoti nopietns paziņojums, kurā mūsu valsts bruņotie spēki tiek apvainoti genocīdā pret armēņu tautu. Tā kā tur situācija ir ļoti nopietna, es uzskatu, ka šis jautājums ir jāizskata un visi fakti, pēc kuriem vadījās Prezidijs, ir jādara zināmi deputātiem. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons. Deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šodien pulksten 18.30 paredzēta valdības informācija, bet man nav skaidrs, kādā veidā tā vispār tiek plānota, jo pašreiz, runājot par mūsu lēmumiem, es saprotu, ka Augstākās padomes ziņojums vēl nav izskatīts Prezidijā un arī 27.marta lēmuma par agrārās reformas nodrošināšanu septiņi punkti vēl joprojām nav izpildīti. Ministru padomei līdz 1.maijam bija jāpieņem lēmums par lauksaimniecības produkcijas, tas ir, par graudu, ražošanas, pārstrādes un izmantošanas ekonomiski pamatotu un racionālu programmu. Šobrīd mums pārmet, ka tādas programmas vispār nav.

Tālāk. Līdz 15.aprīlim vai 8.maijam bija jāizskata materiāli par tehnisko nodrošinājumu. Šis lēmums faktiski ir pieņemts tikai ļoti vispārējās frāzēs.

Tālāk. Latvijas Bankai bija jāapstiprina trīs lēmuma punkti par lauksaimniecības uzņēmumu finansēšanu. Tas nav izpildīts.

Tālāk. Ministru padomei līdz 15.aprīlim bija jāizskata jautājums par tās sastāvu un struktūras pilnveidošanu, ņemot vērā arī lauku intereses. Arī tas nav izdarīts.

Un, visbeidzot, līdz 15.maijam bija jāiesniedz Augstākajai padomei likumprojekts par valdību, arī tas vēl nav saņemts.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Grūbe, vienu mirklīti! Varbūt turpināsim dialogu, jo man ir jānoformulē jūsu priekšlikums, lai kolēģi varētu izteikt savu attieksmi.

Par valdības informāciju pulksten 18.30 mums nekādi citi lēmumi nav pieņemti, un kārtība paliek šāda: atbild tie ministri, kuriem deputāti ir iesnieguši konkrētus jautājumus. Šodien, 21.maijā, pulksten 18.30 uz jautājumiem atbild rūpniecības ministrs Oherins. Kā es sapratu, jums ir konkrēti priekšlikumi, kuri izskatāmi vai nu komisijā, vai Prezidijā, vai arī plenārsēdē. Tie tātad ir jāiekļauj darba kārtībā. Faktiski atkal atkārtojas tā pati situācija, kāda mums jau vienreiz šeit plenārsēdē bija,– Augstākās padomes pieņemtie lēmumi laikā netiek izpildīti. Varbūt vajadzētu tomēr šos jautājumus izskatīt komisijai, ziņot par tiem un tad iekļaut tos darba kārtībā. Kāds ir jūsu viedoklis?

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj! Tāpēc jau es teicu, ka Augstākās padomes Prezidijā iepriekšējais komisijas ziņojums nav izskatīts un tam arī nav nekādu rezultātu. Tāpēc arī es ierosināju, ka šo informāciju par vispārējām tēmām varētu aizstāt ar valdības pārskatu par Augstākās padomes likumu un lēmumu izpildi. Varbūt beigsim strādāt tā, ka mums piedāvā valdības informāciju, bet mēs nezinām, kas tieši atbildēs uz jautājumiem un kā tiks pildīti Augstākās padomes pieņemtie likumi un lēmumi.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Grūbe! Šeit vajadzīga konkrēta atbilde uz konkrētiem jautājumiem. Jūs uzskatāt, ka tas ir normāli– no rīta iesniegt jautājumu un vakarā prasīt, lai valdība uz to atbildētu? Varbūt jūs tomēr ieteiksit citu ceļu?

G.Grūbe: Es uzskatu, ka mums nedēļu iepriekš jāzina, kurš ministrs un uz kādiem jautājumiem nākamajā nedēļā atbildēs.

Priekšsēdētājs: Bet tas taču ir atkarīgs no jums. Kuru ministru jūs aicināt, tas jums atbildēs. Šoreiz jautājumi ir iesniegti rūpniecības ministram un rūpniecības ministrs atbildēs uz tiem.

G.Grūbe: Tad man ir konkrēts priekšlikums– nākamajā valdības informācijā iekļaut valdības pārskatu par agrārās reformas nodrošināšanu, par šā lēmuma izpildi. Par visiem septiņiem lēmuma punktiem, arī par bankas priekšsēdētāju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Zeile: Rūpniecības ministrijas darbs ir tik ļoti svarīgs, ka es ierosinu ministra ziņojumu parlamentam pārcelt no pulksten 18.30 uz pulksten 17.00, jo nav normāli, ka mēs darbu turpinām pusseptiņos pustukšā zālē. Tas ir pārāk nopietns jautājums. Es lūdzu deputātus to pārdomāt un šo ziņojumu noklausīties pulksten 17.00.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Es lūdzu šodien pieņemt lēmumu 28. vai 29.maijā noklausīties Labanovska kunga ziņojumu par televīziju, jo gads ir pagājis. Labanovska kungs varēs vienu nedēļu sagatavoties, arī Škapara kungs varēs kaut ko pastāstīt. Ir tāds priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons. Deputāts Kostins.

V.Kostins: */Cienījamo priekšsēdētāj! Informācija par 16.maija Prezidija sēdi, ko saņēmām šodien, satur divus jautājumus, kas prasa vai nu izskaidrojumu, vai plašāku informāciju visiem deputātiem. Pirmais jautājums. Šeit rakstīts, ka Prezidijs pieņēmis zināšanai darba kolektīvu, streiku komiteju, sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju un tā tālāk ziņojumus. Šis jautājums, manuprāt, tika izvirzīts jau pirms divām nedēļām un jūs teicāt, ka esat uzlicis rezolūciju, lai Prezidijs to izskata. Šodien mēs lasām, ka Prezidijs to pieņēmis zināšanai. Kā to saprast, ka pieņēmis zināšanai? Kas būs tālāk? Vai būs informācija deputātiem, vai ziņojumus apspriedīs kāda komisija vai Ekonomikas komisija? Vai arī tikai pieņemts zināšanai un tam pielikts punkts?/

Priekšsēdētājs: */Labi, es atbildēšu./

V.Kostins: */Tas bija pirmais jautājums. Un otrais jautājums ir ar tādu pašu saturu. Šajā informācijā ir paskaidrojums par to, ka Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs izskatījis deputāta Zaļetajeva iesniegto lēmuma projektu par situāciju, kāda prognozējama Latvijas ekonomikā pēc tam, kad būs parakstīts jaunais Savienības līgums. Prezidijs to atzinis par neatbilstošu tautas deputāta ekonomiskajai ini­ciatīvai un deputāta iesniegumu noraidījis. Man liekas, ka šeit nepieciešama plašāka informācija, un tieši no jums kā vadītāja, tieši kāpēc Prezidijs ir noraidījis deputāta iniciatīvu, un kāpēc lēmuma projekts atzīts par neatbilstošu likumdošanas iniciatīvas tiesībām? Vai tas neatbilst Latvijas Republikas retrospektīvajai nākotnei? Vai lēmuma projekts iesniegts ar kādiem juridisko normu pārkāpumiem? Tas ir, par motīviem, kāpēc Prezidijs pieņēmis šādu lēmumu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Āboltiņš: Vai mēs runājam arī par nākamo nedēļu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, bet mēs neapstiprinām darba kārtību nākamajai nedēļai. Mēs apstiprinām to 21. un 22.maijam, bet jūsu priekšlikums...

E.Āboltiņš: Bet man ir priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Āboltiņš: Cienījamie deputāti! 1.jūnijs ir Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Šajā sakarā es gribu piedāvāt 1.jūnijā, kas ir sestdiena, pastrādāt un parunāt par to, vai mēs pievienosimies konvencijai par bērnu aizsardzību vai ne, kādā veidā pievienosimies, varbūt pievienosimies un pieņemsim deklarāciju. Pie reizes varbūt varētu aprunāties par bērnu problēmām Latvijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kas attiecas uz piedāvātajiem jautājumiem par valdības informāciju, tad, es domāju, deputāti to pieņems zināšanai un mēs deputātu pieprasījumu nodosim valdībai– valdības informācijā iekļaut Rišarda Labanovska ziņojumu, kā arī pārskatu par agrārās reformas izpildes gaitu.

Tagad par jautājumiem, kuri mums būtu balsojami. Vispirms balsojam par Augstākās padomes Prezidija piedāvāto darba kārtību un pēc tam par papildinājumiem. Ir vajadzīga reģistrācija? Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 135 deputāti.

Balsosim par Augstākās padomes Prezidija piedāvāto darba kārtību 21. un 22.maijam. Lūdzu rezultātu. 118. Paldies. Šie jautājumi ir iekļauti darba kārtībā 21. un 22.maijam.

Tagad papildinājumi. Deputāts Aleksejevs ierosināja apspriest Augstākās padomes Prezidijā pieņemto paziņojumu sakarā ar notikumiem Armēnijā un Azerbaidžānā.

Lūdzu, trešais mikrofons.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Es aicinu atbalstīt deputāta Alksejeva priekšlikumu un noklausīties plenārsēdē delegācijas vadītāja ziņojumu. Mūsu Augstākās padomes Prezidija delegācija sestdien un svētdien bija Armēnijā un iepazinās ar stāvokli tur, delegāciju vadīja Dainis Īvāns. Tiešām– Armēnijā tiek izdarīti noziegumi pret mierīgajiem iedzīvotājiem, notiek asinsizliešana, un, mūsuprāt, Padomju armijai un PSRS iekšējam karaspēkam par to ir jāuzņemas pilna atbildība. Tāpēc es aicinu atbalstīt šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairs neviens nevēlas izteikt savu viedokli? Balsosim par deputāta Aleksejeva priekšlikumu. Rezultāts: 102– par. Jautājums ir iekļauts darba kārtībā.

Tagad par deputāta Kostina priekšlikumiem. Deputāts Kostins lūdz sniegt viņam paskaidrojumu– kādi motīvi ir bijuši vai argumentācija, pieņemot Augstākās padomes Prezidijā attiecīgus lēmumus par darba kolektīvu pārstāvju iesniegto rezolūciju un par deputāta Zaļetajeva lūgumu.

Kolēģi, šeit var būt dažādi varianti. Mums vajag vienkārši vienoties, kā tādās reizēs rīkoties. Mēs, protams, varam katru lēmumu izskaidrot plenārsēdē, bet vai tas ir nepieciešams? Šis jautājums gan attiecas uz mani, bet es diemžēl pagājušajā nedēļā nebiju šeit, kā jūs zināt. Es domāju, ka kāds Prezidija vārdā līdz pusdienas laikam vai šīs dienas laikā sniegs paskaidrojumus deputātam Kostinam. Ja deputāts nebūs apmierināts ar paskaidrojumu, viņam pašam jāizlemj, vai viņš tāpat kā deputāts Zaļetajevs ierosinās apspriest šos jautājumus plenārsēdē vai viņam būs kādi citi priekšlikumi. Vai jums, deputāt Kostin, nav iebildumu?

Lūdzu, deputāts Ābiķis.

Dz.Ābiķis: Par balsošanas motīviem sakarā ar Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Jā, protams, bērnu aizsardzība– tā ir ļoti būtiska lieta un bērnu tiesības arī, bet es nezinu, vai būtu pareizi šo jautājumu skatīt plenārsēdē, vēl jo vairāk tāpēc, ka Izglītības, kultūras un zinātnes komisija gatavojas nopietni strādāt pie šā jautājuma pēc tam, kad būs izskatīts likums par izglītību. Atsevišķi mūsu komisijas locekļi jau pašreiz nodarbojas ar šo problēmu. Tā ka es domāju, ka pašreiz jautājums par bērnu aizsardzību ir skatāms komisijā, nevis plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet, kā es saprotu, mēs tagad neapstiprinām 28. un 29.maija darba kārtību, jo par to lems Prezidijs. Deputāta Āboltiņa priekšlikumu mēs izskatīsim Prezidijā. Nākamajā pirmdienā varēsim kopīgi lemt, kā arī uzklausīt komisijas viedokli.

Lūdzu, deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Man būtu lūgums Prezidijam beidzot tomēr izskatīt arī komisijas ziņojumu par Augstākās padomes likumu un lēmumu pieņemšanu un izpildi. Tad mēs nenonāktu tādā situācijā, kādā katrreiz nokļūstam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Uzskatām jūsu ierosinājumu par oficiālu paziņojumu un oficiālu lūgumu Augstākās padomes Prezidijam.

Par kolēģes Zeiles lūgumu. Šeit acīmredzot īpašu pretrunu nav, varbūt vienīgi pats ministrs protestēs, jo viņš ir uzaicināts pulksten 18.30. Vai kolēģiem ir iebildumi pret to, ka mēs aicinām ministru pulksten 17? Nav iebildumu? Es domāju, ka balsot mums šoreiz nevajag, mēs tūlīt piezvanīsim ministram un uzaicināsim viņu, acīmredzot šeit problēmu nebūs.

Visi priekšlikumi ir izskatīti, turpināsim apspriest Kārtības rulli. Es iepazinos ar dokumentiem, kas ir šajā mapītē, un te ir, kā es sapratu, jūsu rokraksts, ja?

I.Ivanovs: */22.maijā izskatīsim likumprojektu par zemes reformu pilsētās un ciematos. Ir priekšlikums šo jautājumu, kas satrauc visus Latvijas iedzīvotājus, translēt pa radio. Par to ir 20 deputātu paraksti./

Priekšsēdētājs: */Paldies./

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, turpināsim Kārtības ruļļa apspriešanu. Pirms to sākam darīt, mums vajadzētu vienoties, vai strādāsim tāpat kā iepriekšējā plenārsēdē, tas ir, apspriedīsim katru nodaļu un arī debatēsim par katru nodaļu atsevišķi. Nav citu ierosinājumu? Paldies.

Godājamie kolēģi! Par otro nodaļu. Mēs to izskatīt pabeidzām, bet nenobalsojām. Debates notika, bet diemžēl zālē nebija kvoruma, lai mēs šo jautājumu varētu likt uz balsošanu. Mēs toreiz nolēmām, ka par katru nodaļu nobalsosim, atbalstot koncepciju. Tāda noruna bija, bet balsošanas nebija. (Zālē balsis.) Lūdzu.

I.Ozols: Mēs nobalsojām par to, ka no otrās nodaļas tiek izslēgti tie panti, kas attiecas uz likumu par deputāta statusu un būtu iekļaujami tajā, un pašu nodaļu pārstrādājam, iekļaujot jautājumu par pienākumiem, tiesībām un atbildību. Par to mēs nobalsojām.

Priekšsēdētājs: Es mazliet neprecīzi formulēju. Labi. Par otro nodaļu mums nav izdalīti nekādi papildu materiāli, kas būtu diskutējami vēl pirmajā lasījumā. Tātad nākamā– trešā nodaļa “Jaunievēlētās Augstākās padomes pirmā sesija”. Tā sākas ar 42.pantu. Laikam jālūdz Bojāra kungu kā ziņotāju tribīnē. Lūdzu, kolēģi! Tie, kas vēlas debatēt par trešo nodaļu, pierakstieties sekretariātā, lai apspriešana nebūtu stihiska. Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Trešā nodaļa– praktiski tā ir tikai viena lapaspuse, te nav ko referēt. Te var pateikt– jā vai nē. Es neredzu nekādus brīnumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kaut gan tas attiecas nevis uz plenārsēdi, bet uz frakcijas sēdi, kurā diemžēl es pats nebiju klāt, Dineviča kungs man atgādināja, ka esot nolemts nediskutēt par struktūrām sakarā ar Kārtības rulli, tie ir principiāli jautājumi, kas vispirms jāizlemj frakcijas sēdē. Tas, protams, attiecas tikai uz frakcijas biedriem. Kā es sapratu, Ozola kungs vēlas uzdot jautājumu Bojāra kungam. Lūdzu.

I.Ozols: Trešajā nodaļā pirmo reizi parādās vārdi “pirmā spīkera vēlēšanas”. Zināmā mērā tā ir konstitucionāla norma, kas iet tālāk cauri visam mūsu apspriežamajam likumprojektam. Es domāju, ka šis ir jautājums, ko mēs nevaram…

J.Bojārs: Jā, es domāju, ka mēs šo jautājumu par spīkeru izlēmām. To, ka jautājumu par spīkera institūtu pārskatīsim, mēs izlēmām tikai frakcijā, plenārsēdē tas nav izlemts, tātad mums acīmredzot ir jāaptur šā jautājuma izskatīšana. Mums tika dots uzdevums– iestrādāt jautājumu par spīkera institūtu. Es pat varu nosaukt personas, kuras uzstājās “par”. Ja plenārsēde nobalsos par šā jautājuma izslēgšanu, es uzskatu, visa trešā nodaļa ir pieņemama, izņemot 46.pantu, kuram ir konceptuāls raksturs. Es tomēr plenārsēdes balsojumu uzskatu par saistošāku nekā frakcijas balsojums. Tā tas būtu pēc esošā Kārtības ruļļa.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Kiršteins: Manis te pagājušo reizi nebija, varbūt īsti neesmu sapratis, kas tā būs par jaunievēlēto Augstāko padomi: vai tas nozīmē, ka mēs fiksējam stāvokli ar atpakaļejošu datumu vai ka mēs vēlēsim vēl vienu Augstāko padomi?

J.Bojārs: Es domāju, ka ne mēs, ne jūs, Kiršteina kungs, nevarat pateikt, cik ilgs būs pārejas periods, vai mums nāksies ievēlēt vēl vienu Augstāko padomi vai arī mēs varēsim tūlīt vēlēt Saeimu, tāpēc tas tā ir ierakstīts. Ja nebūs Augstākās padomes, bet būs Saeima, tad mēs ievēlēsim Saeimu. Es domāju, ka tas ir ļoti vienkārši un viss atkarīgs no tā, kā izlemsim un kāda būs situācija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, vai ir vēl kādi jautājumi Bojāra kungam? Paldies, Bojāra kungs, jautājumu nav. Vai kāds vēlas izteikties par trešo nodaļu? Lūdzu, Silāra kungs, otrais mikrofons.

I.Silārs: Es gribu runāt par minēto spīkera institūtu. Ir viena lieta, ja mēs esam par to lēmuši pirms pusgada un Bojāra kungs godprātīgi, pamatojoties uz mūsu lēmumu, iestrādājis šo principu projektā, bet šobrīd mēs pirmajā lasījumā apspriežam konkrētu likumprojektu, kuru caurauž šis princips par spīkera institūtu. Konceptuāli apspriežot projektu, mēs nevaram to vērtēt, pamatojoties uz to, kādu uzdevumu kādreiz esam devuši. Tagad ir jāapspriež konkrētais likumprojekts, un es neredzu iespēju konceptuāli pieņemt šo nodaļu, ja mēs vispār esam nolēmuši, vai iedibināsim spīkera institūtu Augstākajā padomē vai ne.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bojāra kungs šoreiz runās pie pirmā mik­rofona.

J.Bojārs: Cienījamie kungi, es vēlreiz atgādinu jums, ka par šo jautājumu ir jābalso– vai mēs apturam šā jautājuma izstrādāšanu līdz tam brīdim, kad būs panākta vienošanās frakcijās vai arī par to nobalsojam tūlīt. Mēs nedrīkstam ignorēt plenārsēdes balsojumu, kaut arī tas noticis pirms pusgada. To mums neatļauj pagaidu reglaments.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons, deputāts Kiršteins.

A.Kiršteins: Es gan domāju, ka ne Tautas fronte, ne arī pārējās organizācijas nav pilnvarojušas šā sasaukuma Augstāko padomi izstrādāt kaut kādu jaunu Augstākās padomes vēlēšanu nolikumu. Tātad, ja mēs nevaram, teiksim, līdz 1995.gadam sagatavot Saeimas vēlēšanu nolikumu, tad šāda nodaļa vispār ir lieka.

Priekšsēdētājs: Paldies, tas bija par motīviem. Tātad tiek piedāvāti divi balsojumi. Viens– pārtraukt trešās nodaļas 46.panta tālāku apspriešanu un nebalsot par to. Līdz ar to jautājums par spīkera institūtu, kā arī par citiem grozījumiem struktūrā tiek atlikts, kamēr tas netiks konceptuāli izlemts un saskaņots ar visiem pārējiem likumdošanas aktu projektiem, arī ar pamatlikumu pārejas periodam un tā tālāk, un tā tālāk.

Otrs piedāvājums– jau tagad principiāli nobalsot par spīkera institūta iekļaušanu šajā Kārtības rullī.

Tātad viens variants– apturēt apspriešanu, otrs– uzreiz balsot konceptuāli. Varbūt es neesmu pareizi sapratis? Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Atvainojiet, par spīkera institūta iekļaušanu šajā Kārtības rullī jau ir nobalsots. Mēs varam nobalsot tikai par šā jautājuma izslēgšanu no Kārtības ruļļa. Otrreiz par iekļaušanu nevajag, tas jau ir izdarīts.

Priekšsēdētājs: Par iekļaušanu arī netiks balsots, šeit var balsot konceptuāli tieši par konkrēto likumprojektu, vienu no tā daļām. Jā vai nē. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Cilinskis: Par procedūru. Es domāju, ka Bojāra kungs nepamatoti apgalvo, ka kaut kas esot nobalsots. Kad mēs pirmoreiz apspriedām likumprojektu, tas netika pieņemts. Līdz ar to viss, par ko toreiz tika nobalsots, tagad vairs neskaitās. Mēs tagad izskatām likumprojektu pirmajā lasījumā, tas ir, sākam atkal visu no gala.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Paviršība un neapdomība mūsu darbā turpinās. Mēs, pamatīgi un vispusīgi neizdebatējuši un neapsprieduši Augstākās padomes struktūru, arī spīkera institūta pozitīvās un negatīvās iezīmes, vienkārši balsosim! Viens deputāts ierosina, otrs noliedz, bet mēs izšķirsim ar balsošanu.

Kolēģi! Varbūt atliksim šo jautājumu līdz tam laikam, kad būsim izdebatējuši par sesto nodaļu, proti, par visu Augstākās padomes struktūru. Tad šis konceptuālais balsojums būs vietā. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Tāda procedūra, ka tiek apturēta kāda panta izskatīšana, mūsu reglamentā nav paredzēta, vēl jo vairāk, ja šim pantam ir konceptuāls raksturs, jo tieši pirmajā lasījumā mēs izlemjam konceptuālus jautājumus. Tas ir pirmais.

Otrais. Attiecībā uz iepriekšējo reglamenta izskatīšanu, kas notika pirms pusgada. Es nepiekrītu deputātam Cilinskim kaut vai tāpēc, ka balsošanas rezultātā pirmajā lasījumā reglaments tika noraidīts. To var traktēt kā atteikšanos pieņemt reglamentu pirmajā lasījumā tāpēc, ka tas neparedzēja spīkera institūtu, bet tieši tajā sēdē deputāti atbalstīja spīkera institūtu. Tāpēc tieši tas, ka pirmajā lasījumā reglaments tika noraidīts, apstiprina deputātu gribu, vismaz tobrīd, atbalstīt spīkera institūta izveidošanu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Silārs: Es tikai, kolēģi, gribu atgādināt, kā mēs spīkera institūtu sapratām toreiz, kad šo jautājumu apspriedām. Toreiz mēs domājām, vismaz es tā sapratu, ka blakus esošajam Augstākās padomes priekšsēdētājam, pirmajam vietniekam un vietniekam parādīsies spīkers, kurš vadīs sēdes. Tagad, kad princips ir iestrādāts likumprojektā, mēs redzam, ka tā ir pavisam cita vadības struktūra. Es pilnīgi piekrītu deputātam Lagzdiņam, ka mums, pamatojoties uz piedāvāto likumprojektu, jāizvērtē, kā spīkera institūts ietekmēs Augstākās padomes darbību kopumā, un, pirms mēs to neesam vispusīgi apsprieduši, pieņemt atsevišķus pantus šajā koncepcijā, manuprāt, tiešām nav nopietni. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Rikards: Es tomēr ierosinātu, kā Dinevičs teiktu, vienkārši apiet šos piecus sešus pantus, kuros ir runa par spīkeru, to nemaz nav tik daudz, un risināt visus pārējos jautājumus. Kad mēs pieņemsim projektu pirmajā lasījumā, tad ar vienkāršu piebildi, ka šie panti vēl nav pieņemti, un viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Summējot visus priekšlikumus– gan Bojāra kunga, gan Silāra kunga, gan Cilinska kunga, gan arī Rikarda kunga –, laikam varam izdarīt šādu secinājumu: šā likumprojekta trešās nodaļas 46.pants tagad nav apspriežams, tas jāatliek līdz laikam, kad būs notikušas debates par sesto nodaļu, kurā reglamentēta Augstākās padomes struktūra. Tagad, ja mums nav iebildumu pret trešo nodaļu, mēs varētu to konceptuāli akceptēt pirmajā lasījumā ar piebildi, ka netiek pieņemts 46.pants, kuru izdebatēsim, apspriedīsim un liksim uz balsošanu kopā ar sesto nodaļu. Vai ir iebildumi? Nav. Lūdzu sagatavoties balsošanai. Balsosim par trešās nodaļas akceptēšanu pirmajā lasījumā, izņemot 46.pantu. Lūdzu rezultātu. Par –79, pret– 5, atturas– 13. Līdz ar to trešā nodaļa, izņemot 46.pantu, ir akceptēta pirmajā lasījumā. Paldies.

Ceturtā nodaļa arī ir ļoti īsa– “Balsu skaitīšanas komisija”. Vai ir nepieciešams deputāta Bojāra komentārs? Laikam nav. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu, Ozola kungs! Bojāra kungs, jums tiek uzdots jautājums.

I.Ozols: Bojāra kungs, mūsu Kārtības rullī ir noteikts, ka vadošās personas ievēlē, aizklāti balsojot. Balsu skaitīšanas komisija protokolē aizklāto balsošanu ar biļeteniem. Tātad protokolē un apstiprina personāliju ievēlēšanu. Bet te ir runa tikai par pirmajām četrām personām. Kā mēs ievēlēsim pastāvīgo komisiju priekšsēdētājus? Tas nav noteikts likumprojektā.

J.Bojārs: Mums notiek balsošana par personālijām tālāk.

I.Ozols: Bet tur taču nav reglamentēts. Nav norādīts– tieši kā. Tas ir viens. Un, otrkārt, kad notiek ievēlēšana ar elektroniku…

J.Bojārs: Pagaidiet, pagaidiet, šīs nodaļas sakarā mums tas nav jāapspriež. Toties mums ir jāizlemj, kā izveidojam balsu skaitīšanas komisiju. No kurienes tā rodas, kā formējas? Un kādas ir tās funkcijas? Personālijas būs tālāk.

I.Ozols: 50.pantā uzskaitītas balsu skaitīšanas komisijas funkcijas.

J.Bojārs: Jā, pilnīgi pareizi.

I.Ozols: Jā, bet tikai daļēji. Projektā tālāk teikts, ka personālā balsošana ir paredzēta, tātad šīs komisijas funkcijās ietilpst arī personālās balsošanas organizēšana.

J.Bojārs: Atvainojiet, vai personālā balsošana atšķiras no balsošanas vispār? Balsošana ir balsošana. Komisija organizē balsošanu. Ko tur vēl vairāk jautāt? Šeit jau tas nav jāšķiro. Šīs nodaļas galvenais uzdevums ir reglamentēt, kā izveidojama balsu skaitīšanas komisija, un noteikt tās galvenos uzdevumus. Par detaļām runāsim vēlāk sakarā ar personālijām.

I.Ozols: Labi, paldies.

J.Bojārs: Es varbūt nepietiekami skaidri komentēju. Šajā nodaļā noteikts, kā sāk darbu jaunievēlētā Augstākā padome, kādas institūcijas jāizveido vispirms, kādas pēc tam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputāti vēlas debatēt par ceturto nodaļu? Nē. Tādā gadījumā lūdzu balsošanas režīmu, balsosim par ceturtās nodaļas akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 74– par, 1– pret, 10– atturas. Ceturtā nodaļa akceptēta pirmajā lasījumā.

Piektā nodaļa– “Sesijas sekretariāts”. Es šeit gribētu aizrādīt godājamiem deputātiem, ka 5.apakšpunktā arī minēta šī amatpersona, par kuras nepieciešamību vēl pagaidām nav nobalsots,– spīkers. Lūdzu, vai ir kādi jautājumi Bojāra kungam par piekto nodaļu? Ir. Deputāts Morozļi vēlas jautāt. Lūdzu, pirmais mikrofons.

G.Morozļi: */Mums ir noteikta kārtība, kā iedarboties uz reglamentā uzskaitītajām amatpersonām, ja viņas kādā gadījumā neatbilst savam amatam, tas ir, tiesības viņas atsaukt. Tas attiecas uz spīkeru, uz viņa vietnieku un visiem pārējiem. Bet, lūk, attiecībā uz sekretāru mums nekā līdzīga nav, tas ir, mēs viņu esam ievēlējuši, un neatkarīgi no tā, vai viņš strādā normāli vai strādā slikti, viņu ietekmēt mēs nevaram. Tāpēc es ierosinu šeit paredzēt sekretāra nomaiņu vai pārvēlēšanu. Šajā nodaļā šajā sakarā nekas nav teikts./

Priekšsēdētājs: Morozļi kungs laikam runā par sekretariāta vadītāju, nevis Augstākās padomes sekretāru. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ozols: Bojāra kungs, sakiet, kam sekretariāts…

J.Bojārs: Atvainojiet, Ozola kungs, es gribētu atbildēt Morozļi kungam, kamēr neesmu aizmirsis. Cienījamais Morozļi kungs, lūdzu, paskatieties 242.pantu: “Augstākās padomes amatpersonas, izņemot priekšsēdētāju, atsaukšanu ierosināt ar vismaz 40 deputātu parakstiem. Par amatpersonas atsaukšanu balso personāli. Amatpersona ir atcelta, ja par atsaukšanu nobalso vairākums no deputātu kopskaita.” Es uzskatu, ka esmu atbildējis uz jūsu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, nepieciešams precizēt. Varbūt Morozļi kungs runāja par sekretariāta vadītāju, jo tiek apspriesta piektā nodaļa, nevis Augstākās padomes sekretāru? Man liekas, ka Morozļi kungs runāja par sekretariāta vadītāju– vai to var traktēt kā amatpersonu?

G.Morozļi: */Es lūdzu precizēt. Es domāju par sekretariāta vadītāju./

J.Bojārs: Es uzskatu, ka sekretariāta vadītājs ir amatpersona. Un, ja mēs nolemsim atsaukt Dobeļa kungu, piemēram, tad, ja “par” nobalsos vairāk nekā puse deputātu, mēs to varēsim izdarīt. Ja ir iebildumi pret 242.panta traktējumu un sekretariāta vadītāju vajadzētu atsaukt ar citādu balsu skaitu, tad lai Morozļi kungs uzraksta savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Ozola kungs uzdod jautājumu, pēc tam Berklava kungs.

I.Ozols: 52.panta otrajā daļā ir minētas sekretariāta funkcijas. Un praktiski šīs funkcijas izbeidzas, kad deputāta pieprasījums vai jautājums ir nosūtīts attiecīgajai iestādei vai amatpersonai. Vai arī tā nebūtu sekretariāta funkcija– organizēt, lai šī informācija atgriežas Augstākajā padomē un deputāti noteiktajā laikā saņem atbildes uz saviem jautājumiem, pieprasījumiem vai iesniegumiem? Tas šeit nav reglamentēts.

J.Bojārs: Jā, daudz kas šeit nav reglamentēts. Ja jums ir tāda likumdošanas iniciatīva, lūdzu, uzrakstiet un iesniedziet, nobalsosim par to, bet es domāju, ka tā nav konceptuāla norma. Es absolūti neiebilstu pret šādas normas iestrādāšanu.

I.Ozols: Un sekretariāta pakļautība. Šeit nekur tas nav konkrēti pateikts, šāda doma tikai loģiski izriet no 52.panta– ja mēs sekretariātu ievēlam, acīmredzot tad sekretariāts mums sniedz pārskatu par savu darbu. Vai nevajadzētu ietvert normu, kura sekretariātam uzliek par pienākumu sniegt pārskatu par savu darbību?

J.Bojārs: Es uzskatu, ka šis priekšlikums arī ir sakarīgs. Es, piemēram, to formulētu tā, ka sekretariāts ir pakļauts vienīgi Augstākajai padomei, tātad plenārsēdei.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons, deputāts Berklavs.

E.Berklavs: Man ir priekšlikums par apspriešanu vai balsošanas kārtību. Man šķiet, ka mēs lieki mokāmies un kavējam laiku, jo gan piektajā, gan arī sestajā nodaļā visur tekstā ir runa par spīkeru, turklāt sestajā nodaļā acīmredzot vēl paredzēta priekšsēdētāja vietnieku skaita samazināšana. Šis jautājums arī mums principā nav izlemts. Ko tad apspriedīsim? No katras nodaļas kādu atsevišķu rindkopu? Es neuzskatu par iespējamu kavēt laiku un velti apspriest piekto un sesto nodaļu.

J.Bojārs: Ja mēs izlemsim, ka spīkera nebūs, tad šeit viens vārdiņš tiks aizstāts ar vārdiem– “Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks”. Es domāju, ka tas ir tehniskas dabas jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Rikards: Es gribētu paskaidrot par deputāta Morozļi jautājumu. Šeit ir runa par sekretariātu, kas tiek ievēlēts uz vienu sesiju. Tas ir, uz trim mēnešiem. Tātad, ja tas nebauda Augstākās padomes uzticību, nākamreiz to neievēlē. Tā jau nav amatpersona, bet sekretariāts, kuru daudzreiz pārvēlē no jauna. Katras sesijas sākumā tiek ievēlēts sekretariāts. Un, ja viens un tas pats sekretariāta sastāvs netiek ievēlēts, būtībā tā ir atsaukšana.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēlreiz trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Man ir tāds jautājums: kāpēc jūs, kolēģi, esat iekomponējis Kārtības rullī tādu amatpersonu kā sekretariāta vadītājs un tādu institūciju kā sekretariāts, kas bija raksturīgi tam parlamentam, kurš sanāca gadā divas reizes? Faktiski funkcijas ir identas un tām nav nekādas saistības ar plenārsēžu vadītāju, vienalga, kā mēs to saucam,– vai tas ir pirmais, otrais vietnieks, priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja vietnieks, vai arī spīkers, kurš darbojas absolūti autonomi. Manuprāt, sekretariāts vai sekretārs un viņa palīgi vai vietnieki ir cieši saistīti ar plenārsēžu vadīšanu un tieši ar likumdošanas procesu šeit, zālē. Kāpēc nav atspoguļota šī saite, kāpēc nav ievērots tas, ka parlaments ir profesionāls un darbojas pastāvīgi? Kāpēc pārņemam tādu pagaidu institūciju ar visām tās funkcijām un visu tiesisko saistību vai, pareizāk sakot, nesaistību?

J.Bojārs: Pirmkārt, es iekomponēju darba grupu. Otrkārt, es uzskatu, ka sekretariāts līdz šim attaisno savu sūtību. Varbūt kādam nepatīk viena vai otra persona, kas sēž sekretariātā, tādā gadījumā to var pārvēlēt, bet es domāju, ka sekretariāts kā Augstākās padomes institūcija fiksē visu notiekošo zālē un rūpējas par dokumentu sadali. Ja jūs uzskatāt, ka viņi visi no turienes jādzen prom, tad par to ir jābalso.

Priekšsēdētājs: Bija jautājums, un ir saņemta atbilde. Paldies Bojāra kungam. Kā es redzu, vairs jautājumu nav. Vai kāds no deputātiem vēlas izteikties par piekto nodaļu? Nav tāda deputāta? Tad es ierosinātu balsot par piektās nodaļas konceptuālu akceptēšanu pirmajā lasījumā. Izņēmums ir 52.panta 5.apakšpunkts, kur minēts spīkera institūts. Par to mēs runāsim, apspriežot nākamo nodaļu. Pagaidām tikai divi panti nav akceptēti, un par tiem varēsim balsot, kad būsim apsprieduši nākamo– sesto nodaļu. Nav iebildumu? Paldies.

Balsosim par piektās nodaļas akceptēšanu pirmajā lasījumā, izņemot 52.panta 5.apakšpunktu. Lūdzu rezultātu. 60– par, 4– pret un 11– atturas. Tātad piektā nodaļa ir akceptēta.

Lūdzu pievērst uzmanību sestajai nodaļai– “Augstākās padomes vadība”. Bojāra kungs sniedz komentāru, deputāti gatavojas jautājumu uzdošanai un debatēm.

J.Bojārs: Cienījamie kungi! Es domāju, ka mēs varētu daudzmaz cits citam uzticēties, mēs taču neesam blēži. Ja nolemsim, ka spīkers nav vajadzīgs, tad spīkera nebūs. Ja ir vajadzīgs, tad– būs. Bet ieskatieties uzmanīgi, kādas funkcijas pildīs Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks! Saprotiet, ne jau vārds ir svarīgs, to vārdu mēs varam mainīt, saukt vai nu par spīkeru, vai priekšsēdētāja vietnieku. Bet uzskatu, ka mēs varam, ne tikai varam, bet mums vajag izskatīt šo nodaļu, kas nosaka, kā funkcionāli notiek Augstākās padomes sēdes vadība. Noliksim malā vārdu “spīkers”. Varbūt būs priekšsēdētāja vietnieks, varbūt spīkers. Es tomēr gribētu, lai darba grupa nobalso par vienu lietu: vai mēs Augstākās padomes priekšsēdētāju atbrīvojam no plenārsēžu vadīšanas vai ne? Kamēr tas nav izlemts, nevaram strādāt tālāk. Tātad man būtu lūgums– izskatīt jautājumu par funkcionālajām normām un par to, vai mēs Augstākās padomes vadību atbrīvojam no pienākuma vadīt plenārsēdes. Par to jānobalso.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons. Deputāts Ēlerts.

I.Ēlerts: Kā, lūdzu, jūs pamatojat to, ka spīkera ievēlēšanai nepieciešams vairākums balsu no deputātu kopskaita? Augstākās padomes priekšsēdētāja, viņa vietnieka un sekretāra ievēlēšanai vajadzīgs tikai nodoto balsu vairākums.

J.Bojārs: Ziniet, man ir tāda pārliecība, ka spīkers būs daudz svarīgāks mūsu liktenim nekā Augstākās padomes priekšsēdētājs. Darba grupa domā, ka spīkers mūs tieši vadīs, turpretī Augstākās padomes priekšsēdētājs mums pavēlēt nevarēs. Mūsu liktenis vai, pareizāk sakot, lēmumu liktenis, kurus šeit pieņemsim, būs atkarīgs tieši no spīkera. Ja jūs domājat citādi, izsakiet savus priekšlikumus un nobalsosim. Kā jūs izlemsit, tā arī mēs godprātīgi iestrādāsim.

Priekšsēdētājs: Vai, lūdzu, vēl ir jautājumi Bojāra kungam? Nav. Tad varam sākt debates par šo jautājumu. Debatēs ir pierakstījušies deputāti, turklāt lielais vairums tieši par sesto nodaļu. Pirmajam es dodu vārdu deputātam Lagzdiņam. Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godāto vadītāj, godātie kolēģi deputāti! Šī būs vienīgā nodaļa un vienīgais konceptuālais jautājums, par kuru es runāšu, tādēļ ievadā gribētu izteikt dažus vērtējumus par to, kā mēs līdz šim esam ievērojuši Kārtības rulli. Ja mēs pareizi izveidosim šo nodaļu, kas nosaka Augstākās padomes struktūru, tad arī Augstākajā padomē būs kārtība.

Mūsu lēmumā par likumu pieņemšanas kārtību, kas ir pieņemts 1990.gada 25.jūnijā, ir divdesmit četri panti. Es caurskatīju šo lēmumu un konstatēju, ka mēs vairāk vai mazāk regulāri neievērojam astoņpadsmit pantus. Tieši mēs, šeit zālē sēdošie. Bez tam, kolēģi, jums jāatzīst, ka mēs arvien rupjāk pārkāpjam šā, vēl spēkā esošā, lēmuma normas. Tādēļ rodas loģisks jautājums. Godātie kolēģi un godātie vadītāji, vai mums vispār ir nepieciešams Kārtības rullis? Un vai Kārtības rullī ir jābūt 300 pantiem, pat vairāk nekā 300 pantiem, ja mēs tik un tā lielu daļu no tiem neievērosim? Kādēļ mums jācīnās, jāspriež, jābalso, ja rezultāts būs tāds pats kā tagad? Mūsu attieksme taču nemainīsies. Nelaimes ir divas: mūsu attieksme un nepareiza darba organizācija. Tagad es runāšu par otro– darba organizāciju, konkrēti, par Augstākās padomes struktūru vai vadības struktūru.

Kāda nelaime ir Bojāra kunga proponētajam šo četru amatpersonu kompetenču sadalījumam? Ar šādu kompetenci šīs četras amatpersonas varēs strādāt tad, kad parlaments sanāks divas reizes gadā uz divām dienām. Ja jūs pavērosit šīs kompetences, šos pienākumus un atcerēsities, kā praktiski notiek darbs mūsu Augstākajā padomē, tad konstatēsit, ka mūsu darba princips ir akmens laikmeta princips– visi dara visu, visi atbild par visu, un tā rezultātā neviens neatbild ne par ko. Ne par politisko darbu, ne par mūsu virzību uz neatkarību, ne par likumdošanas darbu. Vienīgi Augstākās padomes sekretāra darba sfērā daudzmaz ir nodalītas funkcijas, pienākumi, tiesības. Vienīgi šajā sfērā ir kaut kāda kārtība. Es domāju, kolēģi, jūs piekritīsit, ka nosacīti Augstākās padomes darbu varam iedalīt trijos blokos. Proti, tas ir likumdošanas darbs no tā brīža, kad likumdošanas iniciatīvas ienāk sekretariātā, bet Prezidijā– līdz tam brīdim, kad valdības laikraksts “Diena” pieņemto likumu publicē kā oficiālu tekstu un tas stājas spēkā likumā noteiktajā termiņā. Nākamais bloks ir valsts politiskais darbs, mūsu starptautiskie kontakti virzībā uz neatkarību, visa politiskā stratēģija. Pēdējais bloks ir organizatoriski tehniskais darbs, neapšaubāmi, tas ir pamats, uz kura balstās abi iepriekšminēto darbu bloki, bez tā mēs praktiski nevaram veikt šo darbu. Un, ņemot vērā šo objektīvi izveidojušos situāciju, mums arī jāizveido Augstākās padomes struktūra, institūcijas un jāievēlē vadošās personas. Tas ir izdarāms, nemainot ne krēslus, ne sēdētājus tajos, atvainojiet, lūdzu, par atklātību. Kā Bojāra kungs šeit teica, pareizi jāsadala kompetence.

Kādi ir mani konkrētie priekšlikumi? Likumdošanu vada– sauk­sim to, kā mēs gribēsim,– viens no vietniekiem, tas varētu būt otrais vietnieks vai līdzšinējais vietnieks, viņš vada visu likumdošanu, nevis tikai plenārsēdes, kā Bojāra kungs iecerējis 59.pantā. Kādam šajā ēkā ir jābūt atbildīgam par visu likumdošanas darbu, jo šobrīd ir tāda situācija, ka ar likumdošanas organizāciju nodarbojas gan Prezidijs, gan plenārsēžu vadītājs, gan arī daļēji sekretariāts. Mans ierosinājums ir šāds. Otrais priekšsēdētāja vietnieks vada likumdošanas darbu, viņam ir divi palīgi un divi sekretāri. Šie pieci cilvēki ir atbrīvoti no komisiju darba, uz profesionāliem pamatiem organizē visu likumdošanas procesu un ir atbildīgi par to. Tieši šā apstākļa dēļ es iebildu pret sekretariātu tādā amatieriskā formā, kāds tas bija līdz šim. Tas pirmkārt.

Otrkārt. Prezidijs ir jāpārveido par politiskā darba institūciju, jāatbrīvo no organizatoriski tehniskā darba, kas ir sekretāra Daudiša kunga darbs. Prezidijs jāatbrīvo no likumdošanas organizēšanas darba, tam jānodarbojas tikai ar ļoti svarīgu politisku jautājumu risināšanu, tad arī mēs varēsim prasīt no tā atbildību.

Dārgie Prezidija locekļi! Kāpēc mēs neejam solīti pa solītim, vairāk vai mazāk ātri uz neatkarību? Kam es tagad varu prasīt, kam mēs varam prasīt? Kas ir atbildīgs? Manuprāt, un tagad tā ir novitāte, pirmajam vietniekam ir jāvada Prezidija darbs, šīs politiskās institūcijas darbs. Priekšsēdētājam ir jādod plašākas funkcijas, nekā tas ir paredzēts šajā projektā. Par to runāšu mazliet vēlāk. Un, neapšaubāmi, šajā Kārtības rullī ir precīzāk un detalizētāk jānosaka Augstākās padomes sekretāra tiesības un pienākumi. Manuprāt, nebūtu nekāds grēks, ja mēs rīkotos tāpat kā neatkarīgajā Latvijā, kad Saeimā bija tā sauktā saimniecības komisija trīs deputātu sastāvā. Tad Daudiša kungam būtu palīgi, arī atbrīvoti no komisiju darba. Mums ir daudz saimniecisko vadītāju, brīnišķīgu organizatoru, kuri šeit, zālē, vienkārši nonīkst. Jūs smaidāt, bet tā tas ir, viņi nonīkst bezdarbībā. Viņi nav vai arī nebūs pilnīgi profesionāli likumdevēji un negrib arī būt politiķi. Dosim viņiem darbu! Es to nesaku tāpēc, ka Daudiša kunga sektors strādā slikti, bet darba ir tik daudz, ka mēs vienkārši netiekam galā ar visu.

Tālāk– par Augstākās padomes priekšsēdētāju. Kā jau es šeit uzsvēru, ja Prezidiju vada pirmais vietnieks, tad Augstākās padomes priekšsēdētājam ir jādod plašākas funkcijas. Padomāsim, kādas šīs funkcijas varētu būt. Bojāra kungs tās savā projektā ir minējis. Tas ir jāizsver, jāpārdomā. Es nosaukšu tās, kuras esmu atzīmējis: Augstākās padomes priekšsēdētājs paraksta likumus un lēmumus, izvirza amatpersonu kandidatūras, pieņem ārvalstu delegācijas, pārstāv Latvijas Republiku sarunās ar ārvalstīm. Augstākās padomes priekšsēdētājs piešķir diplomātiskos rangus, valsts apbalvojumus un veic citas funkcijas.

Godātie kolēģi, ko es gribēju teikt? Ja mēs, būdami profesionāli parlamentārieši, profesionāls parlaments, strādāsim ar tādu struktūru palīdzību, kuras ir izveidotas tajā laikā, kad parlaments bija amatierisks, un kompetence būs sadalīta tāpat, tad nebūs šajā ēkā kārtības. Es par to esmu daudzkārt runājis frakcijas sēdēs. Ir jābūt divām lietām: mums jāgrib būt kārtīgiem un jābūt tādai sistēmai, lai mēs tādi varētu būt. Šodien runājam par sistēmu, kurā mēs varētu savu latvisko kārtību iemiesot vai atdzīvināt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts… Mums nav paredzēts uzdot jautājumus debatētājiem.

J.Bojārs: Izņēmuma kārtā atļaujiet man uzdot Lagzdiņa kungam vienu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs gan apsēdās, bet, lūdzu, Bojāra kungs.

J.Bojārs: Jūs man atļaujat? Man ir jautājums Lagzdiņa kungam. Iepriekšējā apspriedē, kad mēs runājām par spīkera institūtu, Lagzdiņa kungs bija viens no viskrasākajiem šā jautājuma iniciatoriem, kā teikt, acīm degot, iestājās par spīkera institūtu. Šodien tikpat dedzīgi iestājas pret. Vai viņš nevarētu mums paskaidrot, kāpēc, kas viņam licis mainīt savas domas?

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs uzskata par vajadzīgu atbildēt. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Godāto kolēģi! Nav svarīgi, kā mēs nosaucam cilvēku, kurš vada likumdošanas darbu. Spīkera būtību, kā arī jebkuras amatpersonas būtību nenosaka vis nosaukums, godāto kolēģi Bojār, bet gan tiesību un pienākumu kopums. Es izvairījos no spīkera nosaukuma tāpēc, ka tas radītu personāliju maiņas un nevēlamas kolīzijas. Tātad pragmatiska apsvēruma dēļ. Es esmu par spīkera institūtu, par spīkera institūtu pēc būtības. Ja jūs mani neesat sapratis, tad esmu slikts deputāts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Cilinskis. Godājamie kolēģi, lūdzu, piesakieties debatēs, ja kāds vēlas izteikties. Man pagaidām pierakstīts tikai viens uzvārds.

E.Cilinskis: Godātie deputāti! Šodien mēs šīs nodaļas sakarā cenšamies apspriest pēc būtības konstitucionālas normas, kas skar Latvijas Republikas vadības struktūru. Es neredzu, ka deputātiem būtu īpaša interese par šādiem jautājumiem, turklāt situācija ir tāda, ka mēs vēl neesam apsprieduši un pieņēmuši Latvijas Republikas pamatlikumu pārejas periodam. Tādējādi man rodas diezgan lielas šaubas, vai tam, par ko šodien balsosim, vispār būs kāda nozīme, jo baidos, ka, apspriežot pārejas perioda pamatlikumu, viss sāksies atkal no jauna.

Otrkārt, Kārtības rullī ietverto normu lielākā daļa kaut kur jau ir reglamentēta, savukārt vēl vesela virkne normu šobrīd nav aktuāla. Manuprāt, pamatjautājums ir tāds– vai mēs vēlēsim jaunu Augstāko padomi vai nevēlēsim. Jo Saeimai tomēr ir savs Kārtības rullis. Ja mēs vēlēsim, īpaši tuvākajā laikā, tad, protams, šis Kārtības rullis ir jāpieņem. To es attiecinu uz brīdi, kad būs runa par Kārtības rulli kopumā. Runājot par konkrēto nodaļu, es šobrīd aicinātu to nepieņemt tā iemesla dēļ, ka mēs šos jautājumus neesam apsprieduši līdz galam frakcijā, faktiski vispār neesam apsprieduši, un tādējādi mēs nevaram aizlēkt priekšā tam, kas ir jāizdara vispirms. Pārejas perioda pamatlikuma projektā ir viens variants par Prezidiju deviņu cilvēku sastāvā un otrs variants– nemainīt esošo, bet tagad parādās trešais variants– mazliet mainīt, ieviest spīkera institūtu. Tāpat kā deputāts Lagzdiņš es uzskatu, ka šajos apstākļos mums nav ne mazākās nepieciešamības iet uz krasu reorganizāciju un grozījumiem personālijās, jo mums ir jādara daudz svarīgākas lietas. Protams, jautājums ir par Augstākās padomes amatpersonu funkciju sadali, tas būtu šeit jāatspoguļo precīzāk, ja mēs tomēr nolemtu šo Kārtības rulli pieņemt.

Es gribētu pieskarties vēl vienam jautājumam, kas parādās šajā nodaļā vairākos pantos, vēlāk tas parādās arī citās nodaļās. Tā ir Augstākās padomes amatpersonu un vēlāk arī ministru ievēlēšanas un atsaukšanas kārtība. Šeit parādās tāda norma– uz dažām amatpersonām tā attiecas, uz dažām ne,– ka ievēlēšanai un atsaukšanai ir nepieciešams kvalificēts balsu vairākums. Mēs jau strādājam parlamentā vairāk nekā gadu un redzam, ka labu laiku šis princips par kvalificēto balsu vairākumu nedarbojas, kaut arī grozījumi personālijās praktiski nenotika nedz Ministru kabinetā, nedz Augstākās padomes Prezidijā.

Tas vienkārši liecina par to, ka parlaments netiecas bez vajadzības mainīt kādu personāliju, mainīt mainīšanas pēc. Taču, ja mēs ieviesīsim tādu normu, ka Ministru padomes priekšsēdētāja vai Augstākās padomes priekšsēdētāja, viņa vietnieku vai spīkeru atsaukšanai nepieciešams kvalificēts balsu vairākums, tad pašreizējos apstākļos mēs ar to parakstīsimies, ka minētās amatpersonas ir mūžīgas. Jo šo kvalificēto balsu vairākumu nekad neizdosies panākt. Un vēl es domāju, ka katrs deputāts iepriekš zina, kāds jautājums par ievēlēšanu vai atcelšanu tiek risināts, viņš var spekulēt ar savu ierašanos vai neierašanos. Domāju, ka tas ir konceptuāli nepareizi. Tādējādi, pirms mēs balsojam par minēto nodaļu, kura kopumā arī nav atbalstāma, es tomēr aicinātu nobalsot par to, ka Latvijas Republikas amatpersonas tiek ieceltas un atsauktas ar vienkāršu, nevis kvalificētu balsu vairākumu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ir pierakstījies vēl deputāts Simsons. Es atļaušos tomēr pats sev dot vārdu, jo nekādas citas iespējas man pašlaik nepastāv, jo spīkera institūta vēl nav. Tātad 10 minūtes ir manā rīcībā. Pēc tam runās deputāts Simsons.

Godājamie kolēģi! Būtu ļoti neloģiski, visiem zinot, ka pēdējā laikā esmu uzteikts par savu aktivitāti gan Kārtības ruļļa, gan Konstitūcijas jautājumu sakarā, ja es tiešām pildītu tikai tā iespējamā spīkera funkcijas, sēdētu pie mikrofona un neizteiktu savu attieksmi, kā tas ir paredzēts šajā Kārtības rullī. Tas būtu nenormāli, tāpēc es arī atļāvos– varbūt tas nav visai korekti– mazliet pakomentēt sesto nodaļu, par kuras pieņemšanu es, tāpat kā iepriekšējais runātājs, atturēšos balsot.

Es gribētu runāt par konkrētiem pantiem un varbūt tiešām izvirzīt šo politisko jautājumu. Pirmām kārtām gribētu atzīmēt, ka mūsu Augstākā padome, lai kā mēs to gribētu un rakstos un runās dēvētu, tomēr nav nekāds Latvijas Republikas parlaments un mēs neesam nekādi parlamentārieši. Mēs tikai veidojamies par tādu parlamentu, mēs mācāmies būt parlamentārieši, bet vēl tādi neesam. Atzīstot visus šā Kārtības ruļļa plusus, kas varbūt ir sastādīts pēc labākajiem Eiropas paraugiem, kā arī ievērojot Latvijas Republikas Saeimas Kārtības rulli, tomēr jāatceras, ka tas ir domāts normālai parlamentārai darbībai normālā neatkarīgā valstī, kur parlaments veic sev raksturīgus uzdevumus. Var jau būt, ka pirmais spīkers Zviedrijā ir otrais aiz karaļa, bet mēs neesam Zviedrijā, mums nav arī karaļa un laikam nekad nebūs, toties mums būs demokrātiska republika, kā tas noteikts mūsu Satversmē. Un tāpēc man ir lielas neskaidrības, jau sākot ar 54.pantu, kurš nosaka, ka spīkers ir persona, kas spējīga kontrolēt un vadīt plenārsēdi, nodrošinot kārtību tajā, bet nav minēts, ka viņam jābūt deputātam. Tas nu ir tā, te varētu strīdēties par to, kādā veidā ideja izsacīta, bet kas tad būs tas novērtētājs? Kura ir tā persona, kas spējīga vadīt plenārsēdi, nodrošinot tajā kārtību, it sevišķi ja tas ir jaunievēlētais parlaments, kur visi sapulcējas pirmo reizi! Kas būs tie cilvēki, kas noteiks potenciālā spīkera spējas?

Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka pēc šīs nodaļas ir paredzēts, ka spīkerus ievēlē pirmos, vēl pirms Augstākās padomes priekšsēdētāja, un tos izvirza deputāti. Tātad potenciālajai augstākajai Latvijas Republikas amatpersonai pārejas periodā absolūti nav nekādas– ja neskaita viņa vienīgo deputāta balsi– ietekmes uz tiem, ar kuriem viņš kopā strādās Augstākajā padomē. Kandidatūras tiks atrastas kādos politiskos grupējumos, frakcijās vai tamlīdzīgi izvirzītas. Lielas šaubas man rada jautājums par Augstākās padomes spīkera funkcijām. Jo, ja šāds likums tiks pieņemts, par spīkeriem, bez šaubām, tiks ievēlēti divi ļoti spējīgi deputāti, popularitāti iemantojuši cilvēki, kuri pēc ievēlēšanas šajā amatā tiks absolūti izslēgti no politikas, jo pēc funkciju sadalījuma spīkeri nenodarbojas ne ar ko citu kā tikai ar plenārsēžu tehnisku vadīšanu un plānošanu. Viņiem nav pat iespējas kaut kādā veidā izteikt savu personisko politisko attieksmi pret kādu likumprojektu. Tas varbūt ir brīnišķīgi vienā normālā valstī un normālā parlamentā, nevis pie mums tagad, kad mēs tiešām atrodamies uz frontes līnijas un cīnāmies par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Šis likums divas personas izslēgs no politiskās cīņas un praktiskās darbības.

Tālāk runāšu par Augstākās padomes priekšsēdētāju. Šis jautājums ietverts 67.pantā. Augstākās padomes priekšsēdētājs ir augstākā amatpersona, kas pārstāv Latvijas Republiku. Tātad nevis Latvijas Republikas augstākā amatpersona, bet tikai pārstāvošā. Un, ja iepazīstamies ar funkcijām, kādas ir minētas, tad redzam, ka praktiski priekšsēdētājs nevar iespaidot Augstākās padomes vadības ievēlēšanu, tas ir, to cilvēku ievēlēšanu, ar kuriem kopā viņam būs jāstrādā. Viņam praktiski ir tikai rekomendācijas funkcijas. Priekšsēdētājs rekomendē dažādas kandidatūras, bet Augstākā padome tās var pieņemt vai nepieņemt. Vēl priekšsēdētājam ir pārstāvības funkcijas, tas ir, Baltajā zālē, kas atrodas aiz mūsu plenārsēžu zāles. Viņš var sniegt roku ārzemju delegāciju pārstāvjiem un parakstīt jau iepriekš sagatavotus lēmumus. Es domāju, ka šajā pārejas periodā Augstākās padomes priekšsēdētājam mākslīgi tiek atņemtas tās varas funkcijas, kādas viņam šajā brīdī būtu vajadzīgas. Tāpēc es domāju, ka arī šī daļa, panti par Augstākās padomes priekšsēdētāja funkcijām un pienākumiem ir jāpārstrādā, un tur es pilnībā piekrītu Lagzdiņa kungam, ka šajā politiskajā periodā mums nav tiesību Augstākās padomes priekšsēdētājam mākslīgi atņemt kādas viņa varas funkcijas.

Tāpēc rodas jautājums– ja Augstākās padomes vadība praktiski ir tikai iluzora, dekoratīva, tas ir, divi spīkeri, kuri pārmaiņus vada plenārsēdes un kuriem nav tiesību izteikt savu personisko pārliecību, ja Augstākās padomes priekšsēdētājam ir tikai pārstāvības funkcijas, ja Augstākās padomes sekretārs tikai nodrošina aparāta vadību un tehnisko darbu, kurš būs tas politiskais spēks, kas noteiks Augstākās padomes politisko nostāju un virzību likumdošanas jautājumos? Varbūt to noteiks Prezidijs? Tādā gadījumā rodas jautājums– vai šie deviņi cilvēki, kas tiks ievēlēti, neiegūs absolūtu varu pār Augstāko padomi. Prezidiju, protams, var pārvēlēt, bet, kā mēs redzam no šā Kārtības ruļļa, tas nav nemaz tik vienkārši.

Otrais jautājums– vai tādā gadījumā Latvijas Republikas Ministru kabinets, kas šeit paredzēts, Ministru padomes priekšsēdētājs vai kādi ministri arī neiegūs pārāk lielu varu, kuru vairs nevarēs kontrolēt Augstākā padome? Es uzskatu, tās ir manas personiskās domas, protams, ka sesto nodaļu pieņemt tādā veidā, kāda ir tagad, nevar. Tā ir jāpārstrādā atbilstoši politiskajai situācijai, kāda pašlaik ir Latvijā, un atbilstoši pagājušā gada 4.maija Neatkarības deklarācijai, kura nosaka, kāda loma ir Augstākajai padomei šajā pārejas periodā.

Es negribētu runāt par politiskiem jautājumiem un to arī netaisos darīt, tomēr vairākkārt tika uzsvērts– gan radio intervijās, gan arī avīžu rakstos –, ka es cīnītos par savu krēslu. Jā, godājamie kolēģi, es cīnos par savu krēslu, jo mani uz šo krēslu izvirzīja Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un Latvijas Tautas frontes frakcija. Tas notika pirms 3.maija, kad mēs pirmo reizi sapulcējāmies šeit sēdē. Ja Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un Latvijas Tautas fronte uzskata, ka konkrēti Andrejs Krastiņš nav piemērots šim amatam, ļoti jauki, tad mēs šo jautājumu apspriedīsim un es arī tādā gadījumā izdarīšu vajadzīgo secinājumu. Bet, ja šajā gadījumā politisko līdzsvaru mēģina izjaukt kādi spēki no malas, tad tas ir cits jautājums. Tāpēc es ne tik daudz cīnīšos par savu krēslu, cik par Latvijas Nacionālās neatkarības kustības un Latvijas Tautas frontes pārstāvību Latvijas Republikas Augstākās padomes vadībā. Tikai šīm organizācijām ir tiesības izlemt, vai man šeit būt vai nebūt. Un nevienam citam. Es atklāti paziņoju, ka cīnīšos visiem iespējamiem līdzekļiem, tāpēc ka tā dara arī mani pretinieki, apmelodami mani presē, radio un televīzijā. Es sev paturu šīs tiesības. Paldies.

Vārds deputātam Simsonam, gatavojas deputāts Kalniņš.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Es esmu viens no tiem, kuriem iepatikās kolēģa Lagzdiņa jau sen izvirzītā spīkera ideja, vienīgi mani nedaudz mulsina nelatviskais nosaukums, bet liekas, ka profesors Bojārs atvēl mums par nosaukumu diskutēt. Es neesmu kompetents šajā jautājumā. Varbūt latviski tas būtu runasvīrs.

Man radās neizpratne sestās nodaļas sakarā– vai mēs, iedibinot spīkera institūtu, domājam jau par konkrētām personām, vai mēs gribam kādu personu nosaukt citā vārdā, vai uzšūt tai citu uzvalku. Izlasījis 53.pantu, es redzu, ka tomēr paredzēta vēl viena jauna amatpersona. Sakarā ar 69.pantu man ir kategorisks iebildums pret to, ka spīkers varētu aizstāt Augstākās padomes priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā, jo, manā izpratnē, spīkera pienākumi ir pavisam citādi nekā priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka pienākumi. Šī tēze, manuprāt, konceptuāli nav pieņemama. Vēršu jūsu uzmanību uz 62.pantu, kur ir tāda tēze, ka priekšsēdētāju un spīkeru atkārtoti ievēlēt tajā pašā amatā var tikai vienu reizi. Es pilnā mērā piekrītu attiecībā uz Augstākās padomes priekšsēdētāju, jo viņš pilda varas funkcijas, bet, lūk, arī iepriekšējie runātāji apšaubīja, ka mēs atradīsim vai, pareizāk sakot, tikko ievēlētā Augstākā padome bez grūtībām atradīs pietiekami kompetentu deputātu spīkera amatam. Ņemot vērā, ka es aizstāvu spīkera funkcijas pamatā kā sēdes vadītāja funkcijas, vai ir pamatota šī prasība ievēlēt tikai vienu reizi? Ja nu mums laika gaitā rodas tradīcijas kā Lielbritānijas parlamentā vai kur citur, tad var gadīties, ka mums spīkers varēs strādāt līdz cienījama vecuma sasniegšanai. Tas nu tā ir.

Ko es gribēju pateikt? Arī kolēģis Silārs, manuprāt, konstatēja, ka mēs nevis grozām pašreizējo amatpersonu sastāvu, bet gan kārtības labad pārdalām funkcijas. Mēs redzam, ka Augstākās padomes priekšsēdētājam sēdes vadīšana ir mazražīgs darbs un, manuprāt, tādēļ arī apsveram iespēju iedibināt spīkera institūtu. Protams, kā priekšsēdētājs, tā arī viņa vietnieki un Prezidijs sadalīs savā starpā pienākumus attiecībā uz organizatorisko vai likumdošanas darbu, vai vēl kādiem citiem darbiem, bet tas vairs neattiecas uz spīkera institūtu. Ja jūs dalāties ar mani manās šaubās un pārdomās, tad par sesto nodaļu mēs varam balsot tikai pēc tam, kad attiecīgie grozījumi ļautu viennozīmīgi saprast, ka spīkera institūts– tas ir kaut kas jauns, kas papildina jau esošās varas struktūras un pārņem konkrētas funkcijas, ko pašreiz veic Augstākās padomes priekšsēdētājs un viņa vietnieki. Tā es to saprotu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, nākamais debatēs ir Kalniņa kungs, bet mums palikušas tikai piecas minūtes līdz pārtraukumam. Kalniņa kungam pietiks laika?

Tātad debatēs runā deputāts Imants Kalniņš, pēc pārtraukuma debates atsāks Imants Geidāns.

I.Kalniņš: Man šķiet, ka mēs nedaudz neizprotam jēdzienus, nevaram saprast, kāds svars ir vienam jēdzienam un kāds– otram. Man liekas, ka spīkera jēdziens ir daudz cildenāks un ietver sevī vairāk nekā vietnieka jēdziens. Turklāt šajā nodaļā rakstīts, ka spīkers jebkurā gadījumā var aizstāt priekšsēdētāju, līdz ar to izpaliek vietnieku funkcijas. Man liekas interesanti tas, ka ar šo spīkera institūtu spēlējamies jau no mūsu sasaukuma sākuma. Man, piemēram, ja es būtu priekšsēdētājs, būtu kaitinošs fakts, ka man ir vietnieki, tas man atgādina tādu zināmu formulu: blakus vadītājam– komisārs. Es domāju, ka priekšsēdētājam vajadzētu būt vienam tik augstā statusā, bet pie mums vietniekus jau dažkārt paceļ priekšsēdētāja statusā.

Es nevaru pievienoties kolēģim Andrejam Krastiņam, ka spīkeram neesot iespēju tieši piedalīties politiskajā procesā. Pirmkārt, spīkers piedalās politiskajā procesā un vispār sesijas darbā kā deputāts, kuram ir sava balss. Otrkārt, neviens cits kā spīkers vistiešāk var ietekmēt visu sesijas darbu. Viņa rīcībā ir visi materiāli, visi komisiju sagatavotie dokumenti, viņš var plānot darba kārtību, vārdu sakot, spīkers var izvēlēties tādu politiku, kādu viņš vēlas, ja tikai ir pietiekami virtuozs.

Es esmu par spīkera institūta iedibināšanu nekavējoties vēl arī tāda apsvēruma dēļ, ka jūtu līdzi komisiju priekšsēdētājiem, kuri ir pārslogoti ar darbu komisijās, bet viņiem vēl jāsēž tā sauktajā Prezidijā un jānodarbojas arī ar darba kārtības plānošanu un tā tālāk.

Priekšsēdētāja funkcijas. Par tām, bez šaubām, var runāt, bet, manuprāt, te nav nekādu problēmu.

Es aicinu savus kolēģus– abu frakciju deputātus– balsot par iespējami ātrāku spīkera institūta ieviešanu, jo mūsu prakse gada laikā pierādījusi, ka labāku sēdes vadītāju par Andreju Krastiņu, Imantu Daudišu, Daini Īvānu mums šobrīd nav. Līdz ar to šeit nebūtu arī nekādu problēmu personāliju ziņā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums līdz pulksten 12.00. Gatavojas Imants Geidāns.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemiet, lūdzu, vietas! Godājamie kolēģi, ja visi ir ieņēmuši vietas vai arī gatavojas to darīt tuvākajā laikā, tas ir ļoti apsveicami, jo pulkstenis jau ir 12.00 un mums jāatsāk darbs plenārsēdē.

Pēc pārtraukuma pirmajam vārds deputātam Geidānam, gatavoties deputātam Kiršteinam.

I.Geidāns: Godājamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi, kuri pēc sātīga pārtraukuma ir atraduši sevī spēku atnākt uz plenārsēdi! Novērtējot to, ko jūs šodien teicāt no šīs tribīnes par sesto nodaļu, man radās tādas pārdomas. Cienījamais Lagzdiņa kungs, man ļoti jāatvainojas, bet es dzirdēju, ka jūs esat par spīkera institūtu kā obligāti vajadzīgu, bet esat pret to, ka šis jautājums ietverts projektā. Es esmu nesaprašanā: jūs esat par vai pret? Einārs teica, ka nevarot šo normu pieņemt tāpēc, ka nav izstrādāti nākamie, ar to saistītie likumi, bet tad jau vajag mums samaksāt algu un iesim visi atvaļinājumā, ja jau mēs nevaram šodien kādu likumu pieņemt tāpēc, ka nav kāds cits likums pieņemts. Manuprāt, mēs šo gadu esam strādājuši pēc tāda principa: kas ir jāpieņem, to pieņemam un nākamajos likumos uz to balstāmies, bet, ja nepieciešams, tad koriģējam iepriekšējo likumu. Tāpēc, manuprāt, arguments, ka vēl nav pieņemts kāds likums un tāpēc nevajag pieņemt Kārtības rulli, ir vienkārši nenopietns.

Simsona kungs, man ļoti patika jūsu doma, tas “spīkers” man arī mazliet griež ausī, bet droši vien, ja mums būs šāds amata nosaukums, pasaulē uzreiz sapratīs, par ko ir runa. Tie vīri, kuriem ir bārda un kuri jau prot runāt, tie saka– runasvīrs, un tie, kuriem ūsas jau dīgst, viņiem parasti piekrīt. Tikai tie, kuriem nekas vēl neaug, nezina, ko darīt.

Es piekrītu Simsona kungam, ka mums jau šodien, šajā brīdī, jāpieņem Kārtības rullis un jālemj par to, kā mērķtiecīgi sadalīt funkcijas starp amatpersonām, ņemot vērā mūsu pieredzi, ko esam guvuši šā gada laikā. Mēs jau vēl šajā brīdī neizlemjam to, konkrēti kuru kungu un kā sēdināt. Kad stāsies spēkā šis Kārtības rullis? Mēs taču par to pieņemsim atsevišķu lēmumu, kā to līdz šim esam darījuši, tāpēc tai panikai, it kā ar rītdienu te kāds būtu jāizdzen ārā vai kādi citi jāmaina vietām, manuprāt, nav nekāda pamata.

Man ļoti patika Kalniņa kunga noteiktā pozīcija, viņš ir par spīkeru, un es arī esmu par. Par spīkeru, nevis vietnieku. Spīkers vai runasvīrs– tas skan daudz lepnāk nekā vietnieks. Tikai, Krastiņa kungs, es nezinu, kas jūs pārbaidīja, vismaz man radās tāds iespaids,– bet šeit jau neviens jums nedraud ar spīkera amatu! Ja mēs jūs ievēlēsim, tad cita lieta, jūs varbūt atteiksities. Runa ir par to, ka spīkeram, pēc Kārtības ruļļa, it kā neesot tiesību iesaistīties politiskajā darbībā. Pilnīgi pareizi. Ar kādām tiesībām tas, kas vada plenārsēdi, drīkstētu mums kaut ko diktēt? Viņš ir tāds pats deputāts kā mēs visi. Un par spīkera amata kandidātiem lems nevis kāda partija, bet mēs, visi deputāti kopā. Tā ka, manuprāt, šī panika ir nevietā.

Projekta 61.pantā ir rakstīts, ka debatēs spīkers piedalās vispārējā kārtībā kā jebkurš cits amatvīrs. Tā mēs arī līdz šim esam darījuši. Un 69.pantā ir rakstīts, ka spīkers aizstāj priekšsēdētāju. Tātad spīkers ir otrā persona, un runa te ir par savstarpēju nomainīšanu, aizstāšanu un dublēšanu. Gorbunova kungs mums vairākkārt ir teicis, ka viņam vienam kā priekšsēdētājam, kā amatpersonai uzlikt visu to lielo pienākumu apjomu ir nereāli un kvalitatīvi pildīt ārpus plenārsēdes veicamos pienākumus vienkārši nepietiek laika, jo diennaktī ir tikai 24 stundas. Tāpēc jau arī mums radās ideja, ka vajag mērķtiecīgi sadalīt pienākumus. Es noteikti esmu par runasvīra amatu un par kompetenču sadalīšanu. Ja rodas kādi iebildumi, atcerēsimies savu pieredzi. Ja būs iebildumi par konkrētiem pantiem, tad rakstveidā iesniegsim savu variantu un apspriedīsim to. Nevis nepieņemsim vispār kādu jēdzienu tāpēc, ka kādā pantā tas neder. Mēs pašlaik runājam par koncepciju, par principu. Es esmu par runasvīra amatu kā tādu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kiršteins. Gatavojas deputāts Ozols. Tā, deputāta Kiršteina nav. Vārds deputātam Ozolam.

I.Ozols: Cienītie kolēģi! Es vienmēr esmu aizstāvējis tādu pozīciju: primārais ir darbs, bet sekundārais– konkrētas amatpersonas, personālijas. Pašreiz mēs sākam no otra gala. Mēs vispirms diskutējam par amatpersonām, par konkrētām personālijām, bet pašu darbu kā tādu neapspriežam. Gribot vai negribot ir jāpakavējas pie devītās nodaļas– “Augstākās padomes darba organizācija un plenārsēžu kārtība”. Es šo nodaļu nosauktu citādi– “Par Augstākās padomes un plenārsēžu darba organizāciju”. Man šķiet, šajā nodaļā vajadzētu konkrēti atspoguļot, kā jāstrādā, kādi ir mūsu Augstākās padomes uzdevumi, kā šo uzdevumu sasniegšanai mēs organizēsim savu plenārsēžu, komisiju un Prezidija darbu. Pamatojoties uz šīs nodaļas nostādnēm, arī jālemj konkrēti par sesto, septīto un astoto nodaļu, bet mēs nez kāpēc esam izvēlējušies pretēju ceļu– konkrētu amatu nosaukumiem pakārtojam jautājumu, kā ir jāstrādā Augstākajai padomei.

Turklāt vienīgā vieta Kārtības rullī, kur es atradu pieminētu Augstākās padomes aparātu, ir devītās nodaļas 100.pantā, kur teikts, ka kanceleja ne vēlāk kā trīs dienas pirms plenārsēdes izdala deputātiem likumprojektus. Kur paliek mūsu Augstākās padomes aparāts, bez kura palīdzības mēs praktiski neesam spējīgi produktīvi strādāt?

Nākamā nodaļa. Likumdošanas process. Arī šī, vienpadsmitā nodaļa, daļēji atspoguļo, kā mums būtu jāstrādā. Tomēr arī šeit es galvenokārt saskaros tikai ar konkrētiem ierobežojumiem, reglamentāciju, bet pašas darba organizācijas atspoguļojumu neredzu. Man šķita ļoti daudzsološs un simpātisks kolēģa Lagzdiņa ierosinājums, kur bija stingri reglamentēti atsevišķi amatpersonu funkcionālie pienākumi, atbildība un tiesības, bet tikai saistībā ar likumprojekta nodaļu par Augstākās padomes darba un plenārsēžu organizāciju, tas ir, devīto nodaļu. Turklāt es vienmēr esmu uzskatījis, ka jebkurš pārvaldes process ir projektējams process. Teorētiski izstrādāts projekts jāreglamentē ar likumdošanas normu. Mūsu apspriežamajā Kārtības ruļļa projektā es šādu ceļu neredzu.

Man būtu konkrēts priekšlikums– šodien nediskutēt, nestrīdēties par to, vai mums ir vajadzīgs spīkera institūts un vai mums vajag pārkārtot Augstākās padomes vadības struktūru, bet pirmām kārtām pievērsties tieši darbam, mūsu Augstākās padomes plenārsēžu un visu komisiju darba organizācijas jautājumiem no tīri elementāra teorētiska projektēšanas viedokļa un noteikt ar projekta palīdzību, kā mums jāstrādā, kādas ir mūsu funkcijas, pienākumi kopumā. Pēc tam šo organizācijas projektu mēs varētu nostiprināt ar likumu normām, ar mūsu Kārtības ruļļa normām. Šādai darba nostādnei būtu nepieciešams izveidot 3–5 cilvēku darba grupu, laika nevajadzētu vairāk par nedēļu. Šādas atbrīvotas grupas darbībā kā konsultantiem vai kā ekspertiem būtu jāpiedalās frakciju vadītājiem, Augstākās padomes vadības amatpersonām. Tikai pēc tam, kad mēs plenārsēdē būsim apstiprinājuši projektu par Augstākās padomes pārvaldes darba un plenārsēžu organizāciju, varēsim diskutēt un precizēt attiecīgu struktūru funkcijas un pienākumus, bet, pamatojoties uz šīm normām, runāt par konkrētām amatpersonām.

Es domāju, ka Kārtības rullī tomēr jāietver arī jautājums par Augstākās padomes aparātu, kuru nedrīkst pamest, gaisā karājamies. Mēs nereti esam diskutējuši un sprieduši, kas būtu jādara aparāta atsevišķām struktūrvienībām, bet ko tās nedara. Lūdzu, reglamentēsim Kārtības ruļļa ietvaros aparāta funkcijas un pienākumus, tad mums nebūs nekādu domstarpību un arī aparāta darbiniekiem būs skaidrs, ko mēs no viņiem gaidām. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gorbunovam.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Es arvien retāk vadu plenārsēdes, kā jūs jūtat, un dažreiz aprobežojos ar to, ka tikai atklāju plenārsēdes un vadu tās, kamēr tiek apspriesta darba kārtība. Dažreiz es vadu plenārsēdes, kad šeit nav neviena no maniem vietniekiem, dažreiz– citu, mazāk svarīgu apsvērumu dēļ. Kāpēc tas tā notiek? Ir dažādi iemesli. Divus es jums varētu minēt.

Pirmkārt, mana lielā aizņemtība bija saistīta ar Latvijas Republikas pārstāvēšanu, it sevišķi periodā no janvāra līdz šim laikam. Tiem, kas brauca šurp, bija jāizrāda pretimnākšana un pateicība, tas ir dabiski, jo viņi brauca, interesējās par mums un daudz palīdzēja. Un ir ļoti svarīgi, kas pieņem, kā pieņem viesus. Tāpēc ļoti daudz laika prasīja tieši šī darbošanās.

Otrkārt. Es dažreiz ne visai gribu vadīt sēdes tāpēc, ka gribu runāt no šīs tribīnes, runāt kā deputāts. Kad es tiekos ar vēlētājiem, ar cilvēkiem, viņi no manis pieprasa politisku atbildību. Bet, ja es vadu sēdi, es esmu saistīts un no manis nevar prasīt politisku atbildību konceptuālos jautājumos, ja es nevaru izmantot tribīni un paust savu viedokli kā deputāts un arī kā Augstākās padomes priekšsēdētājs.

Redziet, jūs atceraties, kā mani ievēlēja šajā amatā, un jūs varat vērtēt, kā es esmu strādājis. Katrā ziņā es no šīs tribīnes– vismaz man tā liekas– nepaužu kādas vienas partijas viedokli, jo es tādā veidā neesmu saistīts ne ar vienu atsevišķu partiju. Es cenšos, cik nu man tas izdodas, paust Augstākās padomes priekšsēdētāja viedokli, bet tas veidojas no daudziem viedokļiem, kurus es uzskatu par sev pieņemamiem. Tas, protams, ir ļoti subjektīvi. Bet tādu pienākumu man uzliek mani vēlētāji, mans amats un manis paša personiskā pieredze, vērtējumi un secinājumi.

Tagad par to, kādai vajadzētu būt struktūrai. Acīmredzot man vajadzētu izteikt savu viedokli, es, daudz domājot par šiem jautājumiem, esmu nācis pie secinājuma, ka gribot negribot mums būs jāvirzās uz tām akadēmiskajām vai paliekošajām vērtībām, kādas ir pasaulē,– uz demokrātisku parlamentāru republiku ar prezidentu. Taču tas ir nākotnes jautājums, no kura mēs neizbēgsim un uz kuru mums nākotnē būs jāatbild.

Bet tagad ir pārejas periods, un tāpēc es personiski vairāk atbalstītu argumentus, kurus šeit izteica mūsu kolēģis Lagzdiņš, it sevišķi tos, kur bija runa par kompetences sadali vai pienākumu un funkciju sadali. Bet redziet, mana personiskā prakse liek domāt par to, ar to mēs saskārāmies arī pašvaldību likumu sakarā un vispār tur, kur runājām par varas struktūrām, hierarhiju un atbildību,– ka mēs jau varam šeit uzskaitīt daudz dažādu pienākumu, bet pienākumus izpildīt var tikai tad, ja ir tiesības, jo pienākumi un tiesības savstarpēji ir ļoti saistīti. Tāpēc es esmu par to, lai tiešām mūsu pienākumi ir strikti noteikti, bet reizē būtu jāpadomā arī par tiesībām.

Par priekšsēdētāja funkcijām nerunāšu, jo tas būtu ne visai korekti, bet šeit izskanēja priekšlikums, ka vienam no vietniekiem būtu jāatbild par likumdošanas darba organizāciju, izskanēja doma: “viņš vada likumdošanas darbu”. Bet ko nozīmē “vada”? Ja viņš vada, tad viņam ir vajadzīgas attiecīgas tiesības. Tādā gadījumā kāda cita struktūra, piemēram, valde vai Prezidijs, viņu konsultē, bet viņam pieder pēdējais vārds. Viņš iesniedz, un viņš atbild. Ja šis cilvēks tikai vada sēdi, kurā tiek izskatīts konkrēts jautājums, par ko pēc tam tiek nobalsots,– nu, tad viņš nevis vada darbu, bet vada sēdi.

Piemērs varbūt nav sevišķi efektīgs, bet apmēram jūs saprotat– ja mēs runājam par kompetenci, par funkcijām, par pienākumiem, tad vajadzētu padomāt arī par tiesībām. Jo prasīt var tikai no tā, kam ir tiesības. Tas man arī būtu viss. Vēl īsu brīdi, ļoti atvainojos, es izmantošu citam mērķim, nesaistītam ar darba kārtību.

Es, kolēģi, cerēju, ka man tiks uzdots kāds jautājums par Franciju, bet neviens man neko nejautāja, un es esmu spiests pats uzbāzties un pateikt, ka es vēlētos jums sniegt nelielu informāciju– ne jau par to, kāda izskatās Parīze, par to es negribētu runāt, jo es maz redzēju Parīzi. Arī ne tāpēc, lai jums izklāstītu savu viedokli. Diemžēl, šodien iepazinies ar presi, piemēram, “Neatkarīgo Cīņu”, es konstatēju, ka komentāri ir visai brīvi, turklāt neprecīzi atstāstīts manis teiktais. Nu, labi, par mani vēl nekas, bet arī Fransuā Miterāna teiktais ir sagrozīts! Preses konference notika, kad braucām projām, viss vajadzīgais bija pateikts. Kad atgriezāmies, atkal tika organizēta preses konference, katrs žurnālists varēja ieslēgt magnetofonu un precīzi fiksēt, kas ir teikts. Es lūdzu savai informācijai nedaudz laika uz dienas beigām pirms valdības stundas. Vairāk par septiņām vai desmit minūtēm man nevajadzēs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tā kā deputāts Kiršteins vēl arvien nav ieradies, vārds deputātam Dobelim. Ja ir vēl kāds debatētājs, lūdzu pieteikties sekretariātā.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Kāda ir galvenā Kārtības ruļļa pieņemšanas jēga, vismaz– kādu es to redzu? Tā ir– nodibināt zināmu kārtību Augstākās padomes darbā. Mēs esam strādājuši gadu, tiešām šī kārtība būtu jāprecizē, tur es varētu piekrist. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka mūsu darbs Augstākajā padomē ir saistīts ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tāpēc nepieciešama īpaša taktika gan mūsu ārpolitikā, gan iekšpolitikā– visos jautājumos, kas saistīti ar ekonomiku un politiku. Turklāt gan šajā zālē, gan ārpus zāles ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kuru vienīgais darbs ir meklēt kļūdas, neizdarības mūsu darbā, meklēt mūsos nesaskaņas jebkurā jautājumā, lai to momentāni izmantotu. Agrāk tas notika ārkārtīgi atklāti, pēdējā laikā ir iemācījušies rīkoties viltīgāk. Lūk, šādā brīdī mums it kā vajadzētu starptautiskajai domai pierādīt– ak, mēs beidzot esam tikuši vaļā no visa tā, kas mums nemitīgi nāk līdzi kopā ar veco, mantoto likumdošanas sistēmu. Es runāju par Latvijas PSR Konstitūciju un vēl citām normām, kas Latvijā vēl joprojām darbojas. Šodien mums nav pat pirmajā variantā nopietni izstrādātas pamatlikumu kopas pārejas periodam. Tās vienkārši nav. Mēs starptautiskajā līmenī izskatāmies diezgan atpalikuši. Tieši tur, šajā likumu kopā, bija paredzēts pārskatīt Augstākās padomes vadības jautājumus, jautājumus, kas attiecas uz Prezidiju, komisijām un tā tālāk. Tas ir pamatlikumu temats.

Tagad mēs esam sajaukuši šīs divas lietas. Mēs it kā gribētu labāk strādāt, tāpēc gribam pieņemt Kārtības rulli, bet vienlaikus esam tur ietvēruši veselu rindu konstitucionālas dabas jēdzienu. Paskatieties, kas mums ir palicis nemaināms. Mums ir palicis tikai priekšsēdētājs. Visi pārējie faktiski jāpārvēlē. Tālāk šajā Kārtības rullī ir runa par komisijām, par Prezidiju, par likumdošanas iniciatīvu un tā tālāk, un tā tālāk. Ja mēs konceptuāli jau tagad sākam atbalstīt Kārtības rullī ietvertos jēdzienus un tikai pēc tam izskatīt pamatlikumu pārejas periodam, tad es tomēr gribētu saprast, kas ir svarīgāks no starptautiskās domas– mūsu Kārtības rullis ar tajā iestrādāto vadības struktūru vai tomēr pamatlikums, kam skaidri un gaiši jāparāda, par ko mēs patlaban sevi uzskatām un ko mēs gribam šajā pārejas periodā. Un es atkal jūtu, ka kādam ir vēlēšanās izmantot šo situāciju, lai radītu jucekli mūsu darbā. Protams, jebkura struktūras maiņa rada jucekli, tas notiek pilnīgi objektīvi, pat nesaistot to ne ar krēsliem, ne ar personībām, ne ar ko citu. Tāpēc es domāju, ka mēs pārāk priekšlaicīgi esam sākuši šo strukturālo grozījumu skatīšanu un sajaukuši šādus uzdevumus: mūsu sēžu darba kārtību, mūsu kārtību vispār un mūsu struktūras.

Es piedāvāju pārtraukt vispār Kārtības ruļļa izskatīšanu tādā stāvoklī, kādā tas ir pašreiz. Šis likums ir pārāk sajaukts, tur ir sabāzts iekšā viss, ko var un ko nevar sabāzt. Pārtrauksim izskatīšanu, dosim projektu pārskatīt kompetentai cilvēku grupai, es nezinu, kādai, to man tiešām grūti pateikt. Pēc tam varam atgriezties pie šā darba, tomēr nejaucot to ar mūsu pamatlikumu, ko arī esam uzticējuši vienai darba grupai, kura pie tā strādā, bet kuras darba rezultātus šodien neredzam. Tas ir vienīgais variants, jo mums, pieņemot pamatlikumu, būs tikpat smagas diskusijas kā šīs sestās nodaļas sakarā. Es šodien negribētu teikt ne jā, ne nē spīkera institūtam. Redziet, katra lieta, katrs jēdziens nobriest kaut kādā noteiktā procesā. Mēs patlaban darām to, kam vienkārši neesam gatavi. Tātad jāprasa– ar kādu nolūku cilvēki to dara? Lai radītu mākslīgu haosu vai lai uzlabotu darbu Augstākajā padomē? Tas tiešām jānoskaidro.

Ja mēs tomēr turpināsim izskatīt Kārtības rulli, es piedāvāju šo sesto nodaļu un arī tālāk visu to, kas varētu būt saistīts ar konstitucionālas dabas jautājumiem, atlikt un izskatīt pēc tam, kad būs pieņemts pamatlikums pārejas periodam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, savas iespējas nav izmantojis deputāts Kiršteins, bet es redzu, ka deputāts Aleksejevs ceļ roku. Lūdzu, Aleksejeva kungs! Jūsu rīcībā desmit minūtes.

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Es gribu saasināt jūsu uzmanību uz dažiem momentiem, arī uz tiem, kas radās pēc Dobeļa kunga uzstāšanās. Dobeļa kungs teica, ka viņš kā mūsu darbības galveno mērķi redz neatkarīgas Latvijas izcīnīšanu. Man atklāti jāpasaka, ka es savu mērķi redzu nedaudz citādu, un domāju, ka arī jūs tādu redzat savu galveno mērķi. Šis galvenais mērķis ir Latvijas tautas labklājība, un uz to ved dažādi ceļi: vai nu neatkarības iegūšana, vai, tieši otrādi– palikšana sadraudzībā ar citām republikām. To diktēs Latvijas tautas intereses.

Šeit izskanēja doma par to, ka tagad jāpārtrauc darbs ar mūsu noteikumiem, taču, iespējams, ir arī cits viedoklis. Jo kā gan mēs varam strādāt Latvijas tautas labā, ja šodien nav stingru mūsu darba noteikumu? Ja mēs šodien nezinām mūsu tiesības, ja šīs tiesības neviens neaizsargā? Es piemēra pēc varu nosaukt mazākuma uzskatu ignorēšanu, atsevišķu deputātu korespondences kontrolēšanu, kas, par nožēlu, gadās mūsu parlamentā, sabiedrisko organizāciju ierosinājumu pilnīgu ignorēšanu, darba kolektīvu, vēlētāju neuzklausīšanu. Tas nozīmē, ka šodien nav kārtības, pie mums griežas kāda vēlētāju grupa, pat lielas vēlētāju grupas, bet mēs pat nezinām, ko tās vēlas. Es uzskatu, ka tam ir jāatspoguļojas mūsu noteikumos.

Līdzās tam šodien vai rīt mēs izskatīsim stāvokli Armēnijā, kas papildus tika iekļauts darba kārtībā. Uzdosim sev jautājumu: vai Prezidijā pieņemtais lēmums nesaasinās konfrontācijas situāciju? Kāds aizbrauca uz Armēniju noskaidrot situāciju. Uzskatu, ka tas bija ļoti pareizi, jo pirms kāda dokumenta pieņemšanas mums ir jāiedziļinās situācijā. Bet kāpēc šī komisija ir izveidota vienpusīgi? Kāpēc, teiksim, uz Armēniju nav braucis arī pārstāvis no mazākuma frakcijas, es nemaz nerunāju par neatkarīgajiem deputātiem? Un tad vēl vajadzētu sūtīt neatkarīgu pārstāvi arī uz pretējo pusi.

Ko es ar to gribu teikt? Mēs, no vienas puses, saasinām konflikta situāciju, bet, no otras puses, samazinām pieņemtā dokumenta vērtību un autoritāti. Es nedomāju, ka mūsu interesēs ir pieņemt pārsteidzīgu dokumentu, kas kādu apvaino un nomelno. Es uzskatu, ka mūsu mērķis ir noskaidrot lietas būtību. Tāpēc, ja gribam, lai starptautiskās sabiedrības viedoklis par mums būtu citāds, nekā tas ir šodien, mums, protams, jāizstrādā demokrātiski noteikumi, civilizētas sabiedrības noteikumi, kur katram ir tiesības izteikt savu viedokli, un tas tiks cienīts, kaut arī ne vienmēr pieņemts. Tāda, kā teikt, ir dzīve, bet katram jābūt garantētām tiesībām aizstāvēt savu viedokli. Mūsu noteikumi– tā ir konstitūcija miniatūrā. Kā mēs attieksimies cits pret citu, tādas būs pilsoņu attiecības mūsu valstī, mūsu republikā. Ja tagad tiesības uz pilsonību atteiksim 140 000 republikas iedzīvotāju, tad mēs trešajai daļai savu deputātu atteiksim tiesības uz pilsonību šajā namā. Tas ir viss, cienījamie kolēģi, ko es gribēju teikt, tas ir, es vēlreiz gribēju uzsvērt, ka noteikumiem jābūt, tos jau sen vajadzēja izstrādāt, jo bez noteikumiem turpmāk mēs nevaram strādāt./

Priekšsēdētājs: Vairs neviens debatēs nav pieteicies. Ir tomēr... Lūdzu.

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es gribu teikt tikai burtiski dažus vārdus. Es pievienojos pēdējiem vārdiem attiecībā uz to, ka noteikumi mums vajadzīgi, bez tiem strādāt nevaram. Pagaidu reglaments mums darbojas pārāk ilgu laiku. Cita lieta, ka mēs konceptuāli esam iestrēguši vienā punktā, tas ir, spīkera institūtā. Šajā sakarā es principā piekrītu deputātam Kalniņam, kas ļoti mierīgi un pietiekami argumentēti runāja par šo jautājumu. Deputāts Bērzs te savās runās bieži kādu citēja. Šajā gadījumā es teikšu, citējot pats sevi,– neviens šajā ātri aizritošajā dzīvē nevar uzskatīt sevi par Orākulu un nav salīdzināms ar mūžīgo ozolu, kas šalc uz Barona kapa. Šajā jautājumā negribu būt Orākuls, bet man liekas, ka būtu jādara tā: Prezidija priekšsēdētāju, Augstākās padomes priekšsēdētāju, Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku un Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieku atstāsim tā, kā ir. Vai tādā gadījumā būs kādi iebildumi pret spīkera institūtu? Pirmais spīkers, otrais spīkers. Tas ir, savus štatus mēs palielināsim tikai par diviem cilvēkiem. Ja izvirzām jautājumu tā, tūlīt noplaks juceklis, kas šeit radās, būs panākts zināms kompromiss, jo būs ar ko nodarboties ne tikai tiem, kas pašlaik ir pie stūres, bet arī tiem, kas tikai vada sēdes. Uzdevumu ir pietiekami daudz, un, ja problēma rodas tikai viena amata dēļ, tad tādēļ mums nevajag pārtraukt šo noteikumu apspriešanu, kas ļoti nepieciešami mūsu darbam? Mums par to jāpadomā, un tad mēs tā nenostāsimies cits pret citu, jo, lai ko mēs šeit runātu, pamats nav personībās, bet koncepcijā, taču strīdā iznāk, ka briest revolūcija un aizejam līdz personībām. Pēc runām var spriest, ka tādā gadījumā, ja tiks ieviests spīkera institūts, tad notiks sava veida parlamentārais apvērsums.

Vēl es gribu atgādināt, ka spīkera institūts eksistē visā pasaulē, tas eksistē arī kaimiņu republikās. Tomēr tur nekādu šausmu nav, ko sola mums, arī tur vēl nav pieņemtas pārejas laika konstitūcijas. Tāpēc, manuprāt, šo jautājumu nevajadzētu tik ļoti sarežģīt, tas nav vajadzīgs, bet kompromisu ceļā tas jāatrisina, lai varētu mierīgi virzīties tālāk, lai parlamentam beidzot būtu dokuments, uz kura pamata mēs varētu strādāt tālāk, un lai mūsu darbs būtu konstruktīvs. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad gan, liekas, vairs debatētāju nav. Mums ir jārezumē viss debatēs pateiktais un jāpauž sava attieksme balsojot. Vai Bojāra kungs kā referents gribētu teikt galavārdu? Lūdzu.

J.Bojārs: Cienījamie kungi! Mani ļoti pārsteidz viena lieta. Mēs šeit runājam par visu ko, bet neviens nepiemin godīgumu. Mums nepieciešams tieši godīgums šajā zālē. Vēlēšanu kampaņas laikā mēs ļoti daudz runājām par ētiskumu, godīgumu, par demokrātiju. Tagad par to vairs nerunājam. Nez kāpēc vairāk uztraucamies par to, kā organizēt demokrātiju, lai tā būtu ērta vadībai. Es nedomāju, ka demokrātija jāorganizē tā, lai tā būtu izdevīga vadībai– šodienas, nākotnes vai jebkādai vadībai. Es domāju, ka demokrātija jāorganizē, pamatojoties uz demokrātijas principiem un rūpējoties par tautvaldības, nevis vadības interesēm. Turklāt nezin kāpēc pavīd vēl viena otra tāda doma– šodien mēs vēl neesam pietiekami demokrātiska valsts. Tātad mēs atšķirībā no ļoti demokrātiskajām kapitālistiskajām valstīm varam atļauties būt nedemokrātiski un kaut kad rīt kļūsim demokrātiski? Es domāju, ka uz demokrātiju virzās, visupirms ieviešot pareizos demokrātiskos principus. To jau buržuāzisko revolūciju laikmetā ir pateikuši Medisons, Džefersons, Monteskjē, Ruso. Vispirms jāizstrādā pareizi principi un no tiem nedrīkst atkāpties– tā veido demokrātiju.

Man Lagzdiņa kungs pārmeta, ka Kārtības rullis esot piemērots bijušajai Augstākajai padomei. Nu, tam es nevaru piekrist, jo bijušajā Augstākajā padomē nebija spīkera institūta, nebija vispār nekādu varas dalīšanas institūtu un nekāda precīza kompetences sadalījuma. Lagzdiņa kungs ir vairākkārt izteicies, ka nav nodalītas funkcijas. Nu, atvainojiet, atrodiet 59.pantu– tur ir pateikts, kādas ir spīkera vai vietnieka– ja jūs izšķirsities par tādu nosaukumu– funkcijas. Arī normām, kas attiecas uz ētiku, ir sakars ar spīkera funkcijām. Tātad spīkera funkcijas ir precīzi noteiktas. Varbūt jūs varat man pateikt– vai tas ir spīkera pienākums vai tiesības, ka viņš dod deputātam vārdu? Vai tās ir spīkera tiesības vai viņa pienākums, ka viņš atklāj un vada sēdi, tātad nodrošina kārtību zālē? Es domāju, ka tas ir gan pienākums, gan tiesības, jo vienīgi spīkers ir kompetents, vienīgi spīkeram mēs atļaujam to darīt. Tātad nodalīt atsevišķi, kādas ir spīkera tiesības un kādi ir pienākumi, man liekas, nav iespējams.

Cilinska kungs teica, ka mums būšot mūžīgais spīkers, ja būs tā, kā paredzēts projektā. 58.pantā skaidri un gaiši pateikts, ka spīkeru var atcelt, ja par to nobalso vairākums no deputātu kopskaita. Šāda norma nebūt neparedz mūžīgo spīkeru. Divas trešdaļas balsu mums būtu grūti iegūt, bet, no otras puses, mēs nekādā gadījumā nevaram paciest tādu spīkeru, kuru neatbalsta vairākums zālē. Kā mūs var vadīt cilvēks, kuru neatbalsta vairākums? Tāpēc man visai apšaubāms liekas apgalvojums, ka vienīgi mēs, respektīvi, valdošā frakcija, izlemsim to, kurš būs spīkers. Man tas neliekas pat visai godīgi. Es domāju, ka arī pretējai frakcijai ir sakāms kāds vārds par to, kas mūs vadīs, arī viņus taču vadīs šis spīkers.

Turklāt, cienījamie kungi, mani te, kā saka, noķēra uz pārsteigumu viens no mūsu kolēģiem, teikdams, ka esot dažādi kritēriji spīkera un priekšsēdētāja ievēlēšanai. Atvainojiet, 56.pantā ir pateikts, kā ievēlē spīkeru: “Spīkers ir ievēlēts, ja par viņu nobalsojis vairākums no deputātu kopskaita”, bet 62.pantā ir teikts, ka Augstākās padomes priekšsēdētāju ievēlē un atsauc tādā pašā kārtībā kā spīkeru. Tāpat ievēlē arī sekretāru. Tā ka nav nekādu atšķirību. Nav augstāka vai zemāka kritērija ne vienam, ne otram. Mums jārēķinās ar to, ka gan priekšsēdētāju, gan spīkeru vismaz pusei no deputātiem vajadzēs atbalstīt.

Krastiņa kungs teica, ka Augstākā padome neesot Latvijas Republikas parlaments. Nu, ja tā, tad arī pirmajai Latvijas Republikai nebija parlamenta, bija Saeima, ja jau mēs esam tik precīzi. Bet, ja mēs sakām, ka Augstākā padome nav parlaments, tad interesanti, kas tad tā ir? Augstākā padome taču pieņem likumus, kuri, kā mēs uzskatām, ir spēkā. Vēl Krastiņa kungs atzīmēja, ka projektā neesot noteikts, ka spīkeram obligāti jābūt no deputātu vidus. Tik tiešām, tas tur nav teikts, bet, ja nepieciešams, mēs to varam ierakstīt. Es tikai gribētu informēt, ka, piemēram, Zviedrijā pirmais spīkers noliek savas deputāta pilnvaras un nebalso. Turpretī otrais un trešais spīkers ir deputāti un viņi nenoliek savas pilnvaras. Bet zviedri uzskata, ka pirmajam spīkeram ir tik milzīga vara, ka viņam nedrīkst dot tiesības balsot.

Tālāk. Spīkeram nebūs iespējas izteikt savu viedokli. Es pilnīgi piekrītu Kalniņa kungam– ja spīkeram ir vārds un viņš var uzstāties, tad viņam ir iespēja politiski ietekmēt to, kas notiek šajā zālē, gan vadot sēdi, gan vadot likumdošanas procesu kopumā. Tas ir noteikts devītās nodaļas 149.pantā: “Likumdošanas procesu Augstākajā padomē plāno, organizē un vada darba organizācijas komisija, kas sastāv no pirmā un otrā spīkera, Augstākās padomes sekretāra, frakciju priekšsēdētājiem un tā tālāk. Es nezinu, bet, ja nepieciešams, mēs varētu konkrēti ierakstīt, ka likumdošanas procesu vada spīkers.

Es nevaru piekrist, ka priekšsēdētājam saskaņā ar Kārtības rulli esot tikai pārstāvības un rekomendācijas funkcijas. Priekšsēdētājs taču komplektē valdību, un, ja viņš komplektē valdību, tad viņam ir milzīga vara. Un runāt par kaut kādām rekomendācijas funkcijām nozīmē vienkārši ignorēt lietas būtību. Labi, paņemsim veco Kārtības rulli un salīdzināsim, kādas tur ir priekšsēdētāja funkcijas. Tur priekšsēdētāja funkcijas, atvainojiet, ir daudz šaurākas nekā tagadējā projektā. Tāpēc nekādā gadījumā nevar teikt, ka Augstākās padomes vadība ir tikai dekoratīva. Es pierakstīju tos vārdus: “...ja ir Augstākās padomes sekretārs, kas tikai vada sekretariātu”. Nu, atvainojiet. Augstākās padomes iepriekšējais sekretārs vadīja sekretariātu, arī tagadējais vada sekretariātu. Bet mēs ierosinām, ka viņš izņēmuma gadījumā var vadīt arī plenārsēdi. Kādas te dekoratīvas funkcijas, ja viņš var vadīt mūs visus kopā? Te vienkārši ir runa par jēdzienu maiņu. Vienu pret otru. Vai Prezidijs neiegūs absolūto varu un vai Ministru kabinets neiegūs absolūto varu. Es domāju, ka Ministru kabinets absolūto varu jau ir ieguvis, jo visi mūsu nesekmīgie mēģinājumi kontrolēt Ministru kabinetu vai izteikt neuzticību vienam vai otram ministram ir atdūrušies kā pret sienu. Es personiski esmu pret tādu kārtību, ka Augstākā padome nav spējīga ietekmēt valdību un tās sastāvu, sevišķi ja valdības locekļi nepilda savus pienākumus, izrādās nekompetenti vai varbūt pat negodīgi.

Kas attiecas uz cīnīšanos ar visām iespējamām metodēm... Mēs zinām, ka mūsu vidū ir cilvēki, kas cīnās ar visām iespējamām metodēm, nešķirojot tās.

Kalniņa kungam es vairs neko nevaru iebilst, tāpat arī Geidāna kungam. Ozola kungam? Devītajā nodaļā viņš iesaka ietvert jautājumu par darba kārtību. Varētu jau to darīt, kaut gan tas paredzēts tālākajās nodaļās. Ir darba organizācija. Darba organizācija un plenārsēžu kārtība. Un tālāk mums vēl ir nodaļa “Par likumdošanas procesu”. Mēs kārtojam nodaļas noteiktā secībā atbilstoši tam, kā vajadzētu veidoties Augstākās padomes institūcijām.

Tālāk. Gorbunova kungs teica, ka vajagot sadalīt funkcijas. Es atbildēju. Par tiesību noteikšanu arī. Dobeļa kungs teica, ka kārtības maiņa radot jucekli. Ja mēģinājums ieviest kārtību, pēc jūsu domām, rada jucekli, tad nekādu kārtību ieviest nevajag, tā es domāju. Ja kāds šos noteikumus uzskata par nepareiziem vai negodīgiem, tad jābalso pret. Bet, cienījamie kungi, es jūs aicināju izlemt ļoti svarīgu lietu– pārskatīt tieši šīs funkcijas, šos, tā teikt, godīguma noteikumus, kas reglamentē to, kā vajag strādāt, kādi ir kritēriji. Krastiņa kungam nepatīk, ka spīkers ir persona, kura spēj kontrolēt un vadīt plenārsēdi. Kā tad mēs noteiksim, kas ir tiesīgs un kas to drīkst darīt?

Es domāju, ka, pirms šī Augstākā padome sanāca uz savu pirmo plenārsēdi, mēs jau pilnīgi droši zinājām, kas nevar vadīt šo plenārsēdi. Vienkārši savu personisko īpašību dēļ, jo spīkeram, tāpat arī Augstākās padomes priekšsēdētājam vai viņa pirmajam vietniekam, ja mēs piešķirsim viņiem šīs funkcijas, ir jābūt zināmām diktatoriskām iemaņām, jāprot pārvaldīt, respektīvi, ieviest kārtību zālē. Turklāt vienlaikus viņam jābūt godīgam cilvēkam, tik taktiskam un kristāltīram, lai viņš nemēģinātu uzspiest savu gribu. Tas ir galvenais spīkera, respektīvi, tā cilvēka, kas vada plenārsēdi, uzdevums. Necensties uzspiest savu gribu. Lielākajā daļā parlamentu spīkeram ir aizliegts pirms balsošanas izteikties par lietas būtību, spīkers, izmantojot savu stāvokli, var uzspiest savu gribu. Deputāti tomēr ir noskaņoti pakļauties vadībai. Tātad mums ir jāatrod tāds cilvēks, kuram mēs uzticamies viņa absolūtā un neapstrīdamā godīguma dēļ un kurš spēj mūs vadīt. Tas man apmēram viss. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, jūs esat noklausījušies šo komentāru. Tagad mums jābalso par sesto nodaļu. Sekretariāts, mēģinādams būt godīgs, tomēr aicinās visus zālē, lai maksimāli daudz deputātu varētu piedalīties balsošanā. Apspriešana prasīja ilgu laiku. Lūdzu, otrais mikrofons, deputāts Ēlerts.

I.Ēlerts: Es tomēr aicinātu, lejot ārā ūdeni no vanniņas, neizliet arī bērnu. Atcerēsimies, kāpēc mēs pirms pusgada balsojām par spīkera institūta ieviešanu. Mēs to darījām tāpēc, lai ļautu pašreizējai Augstākās padomes vadībai, tas ir, priekšsēdētājam, viņa pirmajam vietniekam un vietniekam, nodarboties ar politisko darbību, spīkeram uzdot plenārsēžu vadīšanu un zināmā mērā arī likumdošanas darbu. Es ierosinu novērtēt negatīvi padarīto darbu, jo darba grupa ir novērsusies no sava uzdevuma, un labot pieļautās kļūdas tādējādi, ka Augstākās padomes priekšsēdētāja aizvietošanu uzticēt viņa vietniekiem, tas ir, pirmajam vietniekam un vietniekam, nevis spīkeram. Turklāt tīri tehniski ir izslēdzama 65.panta otrā daļa.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēl par balsošanas motīviem.

J.Bojārs: Atvainojiet, es gribu pateikt, ka tekstā ieviesusies kļūda, te nav vainīga darba grupa, jo kompjūteristi nav izdarījuši labojumus– nav izslēguši divus vārdus 53.pantā. 65.pantā arī ir kļūda. Es brīdināju, ka mēs nepaspējām pārbaudīt, vai labojumi kompjūtertekstā ir izdarīti. 65.pantā jābūt tādam tekstam: “Augstākās padomes priekšsēdētāju un sekretāru ievēlē aizklātā balsošanā ar biļeteniem.”

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, vai visiem ir skaidrs, kādam ir jābūt tekstam un kas ir uzrakstīts? Varbūt Bojāra kungs varētu nākt tribīnē un mēs visi ar pildspalvām ierakstītu, kāda doma ir bijusi darba grupai? Es redzu, ka daudzi kaut ko jautā viens otram. Beigās var iznākt vienkārši kaut kādas muļķības. Lūdzu, Bojāra kungs, paskaidrojiet, kādam ir jābūt tekstam un ar ko tas atšķiras no izdalītā.

J.Bojārs: 56.pantā ir rakstīts, ka spīkers ievēlēts, ja par viņu nobalso vairākums no deputātu kopskaita. 58.pants– spīkers ir atsaukts, ja par to nobalso vairākums no deputātu kopskaita. 62.pants– priekšsēdētāju ievēlē un atsauc tādā pašā kārtībā kā spīkeru. 65.panta otrā daļa ir pilnīgi izslēdzama. 65.pantam jābūt šādam: “Augstākās padomes priekšsēdētāju un sekretāru ievēlē aizklātā balsošanā ar biļeteniem.” Kas vēl ir neskaidrs?

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, jūs minējāt 53.pantu, es īsti nesapratu, vai tur arī bija labojumi?

J.Bojārs: Vēlreiz atvainojos, 53.pantā ir jāizslēdz vārdi “priekšsēdētāja vietnieks”. Protams, tā ir tikai mūsu koncepcija, nevis tā jābūt. Tāds ir mūsu priekšlikums. Kā jūs nobalsosit, tas ir cits jautājums.

Priekšsēdētājs: Vai visi ir izdarījuši labojumus?

J.Bojārs: Tātad vadība ir tāda: priekšsēdētājs, pirmais spīkers, otrais spīkers, sekretārs. Varbūt vajag vēl sekretāra vietnieku, jo, redziet, vecajā Kārtības rullī bija palīgi jeb tā sauktie biedri.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es saprotu, ka visi ir izdarījuši labojumus savos eksemplāros, tātad darba grupas koncepcija ir skaidra. Vai ir jautājumi Bojāra kungam? Jautājumu nav. Paldies. Tagad par balsošanas motīviem. Lūdzu, pirmais mikrofons, deputāts Dinevičs.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Es vēlreiz gribētu atgādināt frakcijas sēdi, kurā mēs runājām par to, ka, apspriežot Kārtības rulli, tie aspekti, kuri vēl nav fiksēti pamatlikumā pārejas periodam, pašreiz zālē balsoti netiks. Tātad visa šī sestā nodaļa šobrīd nav balsojama. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

O.Ščipcovs: */Es gribu piebilst par balsošanas motīviem savas uzstāšanās sakarā. Lietā tā, ka es praktiski ierosināju 53.pantu lasīt tā: “Vadītāji ir Augstākās padomes priekšsēdētājs, priekšsēdētāja pirmais vietnieks, priekšsēdētāja vietnieks, pirmais spīkers, otrais spīkers un sekretārs”, tas ir, es ierosināju atstāt vietniekus, taču tas ir palicis ārpus redzesloka./

Priekšsēdētājs: Par to mums jābalso, tas ir viens no konceptuālajiem variantiem. Lūdzu, trešais mikrofons.

P.Gabrānovs: Es atbalstu deputāta Ēlerta priekšlikumu, ka jāsa­glabā pirmā vietnieka amats, tāpat vajadzīgs vietnieks politiskajam darbam. Jāizlemj, vai mēs ievēlam vienu cilvēku par spīkeru, kā arī par deputāta Dineviča ieteikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons. Otrais mikrofons, atvainojos.

J.Dobelis: Vispirms nobalsosim, vai mēs vispār šodien izskatīsim sesto nodaļu vai ne.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, man bija vēl viens priekšlikums. Ja mēs uzskatām, ka esam godīgi cilvēki un negribam viens otru piekrāpt, tad varam pieņemt šo nodaļu, kas reglamentē funkcijas, un ierakstīt, ka spīkera nebūs, būs priekšsēdētāja vietnieks, kuram uzticēsim šīs funkcijas. Priekšsēdētājs, protams, paliks, jo nebija priekšlikuma kaut kādā veidā grozīt priekšsēdētāja funkcijas. Lagzdiņa kungs lika priekšā pārdomāt. Runa ir par to, vai mums vajadzīga amatpersona, kas spējīga kontrolēt un vadīt plenārsēdi. Tas var būt otrais vietnieks, pirmais, nav svarīgs nosaukums. Redziet, runa ir par funkcijām. Par tām mēs varam nobalsot un pēc tam konkrēti nosaukt amatpersonas, kādas mēs nolemsim.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Atsauksimies uz vairākkārtēju deputāta Bojāra aicinājumu, mēģināsim godīgi paust savas domas balsojot. Laikam jāpiekrīt sekretariāta vadītājam Dobeļa kungam, ka vispirms principiāli jānobalso, vai mēs, atsaucoties uz Dineviča kunga atgādinājumu, vispār apspriežam sesto nodaļu, kamēr nav pieņemts pamatlikums pārejas periodam, kurš arī konstituē Augstākās padomes vadību. Jā vai nē. Viens balsojums. Ja mēs nobalsojam, ka tomēr apspriežam sesto nodaļu pretēji frakcijas lēmumam, tādā gadījumā balsosim atsevišķi par vairākiem variantiem.

Bet sākumā, lai mēs būtu godīgi, mums vajadzētu reģistrēties, jo izmaiņas deputātu korpusā ir diezgan ievērojamas salīdzinājumā ar rīta sēdi. Neaizmirstiet reģistrēties, sevišķi tie, kas lasa laikrakstus! Rezultāts: 104 deputāti.

Godājamie kolēģi, pirmais balsojums– vai mēs konceptuāli apspriedīsim sesto nodaļu, pirms nav pieņemts pamatlikums pārejas periodam? Lūdzu rezultātu: 44– par, 34– pret, 22– atturas, tātad priekšlikums nav ieguvis balsu vairākumu un sestās nodaļas apspriešana tiek atlikta līdz brīdim, kad būs pieņemta attiecīgā sadaļa pārejas perioda pamatlikumā. Paldies, varam turpināt darbu, apspriežot septīto nodaļu.

Lūdzu, Bojāra kungs, spriedīsim par Augstākās padomes komisijām. Deputātus lūdzu sagatavoties jautājumu uzdošanai.

J.Bojārs: Zināt, manī gan rada diezgan lielu izbrīnu tas, ka mēs konceptuāli neapspriežam to, ko mēs jau divas stundas esam apsprieduši. Ar ko tad mēs te nodarbojāmies šīs divas stundas? Bet tas nu tā.

Augstākās padomes komisijas. Es domāju, ka par to sevišķi daudz nevajadzētu skaidrot. Augstākās padomes komisija ir– ja varētu tā teikt– pamatinstitūcija, kurā tiek izstrādāts likuma vai lēmuma teksts. Tā ir komisiju galvenā funkcija. Esmu ar mieru atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie deputāti! Kam ir jautājumi Bojāra kungam par septīto nodaļu? Komisiju vadītāji, kuri pēc šā Kārtības ruļļa vairs nav Augstākās padomes vadībā, vai jums ir kādi jautājumi? Debates par septīto nodaļu. Dobeļa kungs ar zīmēm rāda, ka nav neviena debatētāja. Vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Man ir priekšlikums septītajai nodaļai. Es ierosinu ieviest normu, saskaņā ar kuru komisiju priekšsēdētāji un viņu vietnieki nevar būt vienas frakcijas pārstāvji. Tā ir norma, kas zināmā mērā aizsargā parlamentāro mazākumu. Iespējams, ka tā ir ne sevišķi nopietna norma, taču, ja mēs kaut cik cienām mazākumu, šo normu vajag atbalstīt./

Priekšsēdētājs: Paldies, tas bija priekšlikums, kurš gan laikam ir konceptuāli jānobalso. Vai Bojāra kungs vēlas komentēt? Es redzu, ka jūs piecēlāties.

J.Bojārs: Man nav nekādu iebilžu.

Priekšsēdētājs: Dobeļa kungs vēlas izteikties par balsošanas motīviem.

J.Dobelis: Lai runātu par to, ka priekšsēdētājam un vietniekam jābūt no dažādām frakcijām, ir nepieciešama pilnīga pārliecība, ka abām frakcijām mērķis ir viens, tas ir, cīnīties par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Pagaidām pretējā frakcija– tieši pretēji– dara visu, lai mēs pēc iespējas ilgāk nevarētu atjaunot savu neatkarību. Tad kāda ir loģika iecelt šādas frakcijas pārstāvi komisijas vadībā, kur viņš paudīs it kā visas komisijas viedokli? Es esmu kategoriski pret deputāta Zaļetajeva ierosinājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Piekrītot, ka deputāta Zaļetajeva jautājums ir apspriešanas un apdomāšanas vērts, es gribu informēt, ka pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā opozīcijas frakcijas deputāti nav piedalījušies komisijas sēdēs kopš pagājušā gada oktobra vidus. Jautājums– ja ir šāda attieksme, vai vispār ir iespējams šo priekšlikumu realizēt komisijās, ja arī tas tiktu pieņemts, jo vienkārši komisijas priekšsēdētāja vietniekam ir jābūt uz vietas un jāpiedalās darbā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nu, katrā gadījumā es domāju, arī Lagzdiņa kungs piekrita, ka deputāta Zaļetajeva priekšlikums ir apsverams, bet, lai to varētu darīt, tam jābūt iesniegtam rakstveidā uz otro lasījumu. Lūdzu, pirmais mikrofons.

O.Ščipcovs: */Es domāju, ka deputāta Zaļetajeva priekšlikums jāatbalsta, vēl jo vairāk tāpēc, ka vienā no komisijām jau tagad priekšsēdētāja vietnieks ir mazākuma frakcijas pārstāvis. Tāpēc komisija nav izjukusi un cenšanās pēc neatkarības nav kļuvusi mazāka./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl kāds vēlas izteikties par šo jautājumu? Tā, pašlaik notiek sacensība. Deputāts Simsons vai deputāts Eglājs būs pirmais pie mikrofona? Lūk, kur ir godīgums un savstarpēja laipnība... Lūdzu, pirmais mikrofons. Tātad es izšķiršu šo jautājumu. Deputāts Simsons runās pie trešā mikrofona. Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Pēc manām domām, frakcijas “Līdztiesība” prasība, lai katra frakcija būtu pārstāvēta vadībā, ir nereāla. Mēs Kārtības rulli tomēr gatavojam nevis tikai šai situācijai, kad mums ir divas frakcijas, bet nākotnē mums varbūt būs septiņas frakcijas, tad tas būs nereāli. Es domāju, ka frakcija pati par sevi ir darba organizācijas forma, nevis Augstākās padomes struktūra.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

P.Simsons: No iepriekšējā runātāja teiktā var izdarīt secinājumu, ka mums praksē ir dažādi gadījumi. Ir komisijas, kur priekšsēdētāja vietnieks ir no pretējās frakcijas, un ir komisijas, kuru darbā otra frakcija vispār nepiedalās. Acīmredzot šis jautājums nav reglamentējams kādā dokumentā, bet jākārto, pamatojoties uz reālo situāciju, jo šeit nevar būt runas par kaut kādu vienas vai otras frakcijas iespēju ierobežošanu sakarā ar iecelšanu kādā amatā. Tā es saprotu, salīdzinājis divu iepriekšējo runātāju iztiktos argumentus.

Priekšsēdētājs: Paldies, mums laikam būs jālūdz, lai Bojāra kungs izteiktos kā grupas vadītājs, vai šis balsojums ir tik konceptuāls, lai tas mums uzreiz pirmajā lasījumā būtu jāizšķir balsojot.

J.Bojārs: Redziet, tad tūlīt jāpasaka, kas ir principiāls un kas nav principiāls vai kas ir konceptuāls un kas nav. Manuprāt, jautājums ir tik vienkāršs, ka mēs par to varētu nobalsot pat bez rakstveida priekšlikuma. Pateikt “jā” vai “nē”. Un viss. Noraidīt tā vienkārši Zaļetajeva kunga priekšlikumu, nu, es nezinu... Es par to neiestājos, domāju, ka labāk būtu balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad jābalso par deputāta Zaļetajeva priekšlikumu iekļaut normu, ka komisiju vadībā jābūt priekšsēdētājam un vietniekam no dažādām frakcijām. Ja mēs par to nobalsosim, tad vēlāk, kad mums būs desmit frakcijas, mums atkal būs jādomā, ko darīt. Tas ir visai sarežģīts process, bet nu... Augstākā padome laikam var visu. Dosim vēlreiz vārdu Zaļetajeva kungam, tad izteiksies Kides kungs. Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Uzziņas veidā es vienkārši gribu pievērst jūsu uzmanību dokumentam Nr.713, kuru parakstījis deputāts Šapovālovs, un tieši šī dokumenta otrajam punktam, kurā rakstiski formulēts priekšlikums. Es vēlreiz pievēršu jūsu uzmanību, lai nebūtu pārpratumu. Šeit netiek uzspiests precīzs formulējums: “pastāvīgās komisijas priekšsēdētājs un visi viņa vietnieki nevar būt vienas frakcijas biedri”. Tā ka nevajag, lai visām desmit frakcijām būtu savi amati. Te vienkārši tiek ieviesta norma, kas novērš monopolu komisiju vadībā. Ļoti normāla antimonopolistiska norma./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons, deputāts Kide.

E.Kide: Mani interesē, vai šis likumprojekta pants paredz uz visiem laikiem tikai divas frakcijas. Ja izveidosies vēl kāda frakcija, tad šis pants paredzēs vairākus vietniekus katrai komisijai? Ja būs trīs vai četras frakcijas, tad šis likuma pants nevarēs darboties. Tur Bojāra kungam vajadzētu padomāt.

Priekšsēdētājs: Paldies, deputāts Kide jau arī akcentēja to pašu, šī doma tika jau iepriekš izteikta. Deputāts Zaļetajevs grib aizstāvēt savu viedokli.

S.Zaļetajevs: */Es vēlreiz pievēršu jūsu uzmanību priekšlikuma formulējumam. Šeit nav obligāti, lai frakcijām būtu pārstāvniecība visās komisijās. Šeit runāts par to, ka komisiju vadītāji– priekšsēdētājs un viņa vietnieki– vienā laikā nedrīkst būt vienas frakcijas biedri. Ko tas nozīmē? Kaut vai vienam vietniekam jābūt no citas frakcijas. Un viss. Desmit frakcijas, divdesmit frakcijas– tam nav nozīmes. Vienkārši, ja situācija tā izveidojusies, ka priekšsēdētājs un viņa vietnieki nāk no vienas frakcijas, tad viens no vietniekiem jāievēlē no citas frakcijas. Lūk, tas viss./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Es domāju, ka mēs varam pašreizējā situācijā izdarīt kļūdu, jo daudzos gadījumos savu darbu pilnīgi paralizēsim. Es domāju, ka šis jautājums nav reglamentējams. Frakciju darbu mēs nedrīkstam ielikt Prokrusta gultā. Es aicinātu balsot pret šo labojumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

G.Preinbergs: Attiecībā uz deputāta Zaļetajeva priekšlikumu. Man šķiet, ja mēs runājam par komisijām, tad šobrīd mazāk svarīgi ir politiskie aspekti, bet jārunā par cilvēku kompetenci. Nedrīkst būt tā, ka, teiksim, Veselības aizsardzības komisijas priekšsēdētāja vietnieks būtu cilvēks, kas ir pavisam tālu no medicīnas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairs neviens negrib izteikties? Godājamie kolēģi! Tad es lieku priekšā balsot par deputāta Zaļetajeva priekšlikumu un pēc tam balsot par visu septīto nodaļu– “Augstākās padomes komisijas”, akceptējot to pirmajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu, izteiksim savu attieksmi pret deputāta Zaļetajeva priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. 31– par, 43– pret un 14– atturas. Priekšlikums noraidīts.

Godājamie kolēģi! Nākamais balsojums, ja nav iebildumu, ir par septītās nodaļas akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par– 49, pret– 25, atturas– 11. Septītā nodaļa akceptēta pirmajā lasījumā.

Līdz pārtraukumam ir 13 minūtes, un nākamais ir ļoti smags jautājums, par kuru runāt deputāti pierakstījušies jau iepriekšējās dienās. Astotā nodaļa– “Prezidijs”. Es domāju, ka mēs laikam paspēsim tikai noklausīties ziņojumu un atbildes uz jautājumiem. Tā, lūdzu, deputāts Lagzdiņš vēlas izteikties par apspriešanas kārtību.

J.Lagzdiņš: Par procedūru. Kolēģi, mēs nobalsojām, ka principā neizskatīsim tos jautājumus, kas saistīti ar Augstākās padomes struktūru. To mēs izlēmām ar balsu vairākumu tad, kad balsojām par sesto nodaļu. Es lieku priekšā, lai lieki neatkārtotos situācija, ka mēs apspriežam un pēc tam noliedzam kādu nodaļu, jau tagad principā izteikt savu attieksmi– vai mēs šo nodaļu apspriedīsim vai neapspriedīsim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ļoti loģisks priekšlikums. Tātad, lai nebūtu pārmetumu, ierosinu balsot pēc deputāta Lagzdiņa priekšlikuma– vai mēs apspriedīsim astoto nodaļu, jo tā arī skar Augstākās padomes valdības struktūru, kamēr vēl nav pieņemts pamatlikums. Lūdzu rezultātu. Par– 23, pret– 42, atturas– 21. Astoto nodaļu neapspriežam.

Līdz pārtraukumam 11 minūtes. Devītā nodaļa– “Augstākās padomes darba organizācija un plenārsēžu darba kārtība”. Lūdzu, kādas domas ir par šīs nodaļas apspriešanu? Lūdzu, varbūt deputāts Lagzdiņš izteiksies? Skan balsis no zāles, ka pagaidām nevarot izskatīt. Lūdzu, varbūt deputāts Bojārs kā autors un grupas vadītājs varētu izteikties, ievērojot divus iepriekšējos balsojumus.

J.Bojārs: Šī varbūt ir viena no svarīgākajām nodaļām tieši attiecībā uz kārtību. Tātad tas būtu sausā veidā Kārtības rullis kā tāds. Kā strādā mūsu Augstākā padome plenārsēdē, kāds ir uzstāšanās ilgums, kāds ir kvorums, vai vispār tas vajadzīgs. 107.pantā mēs ietveram konceptuālu ideju par to, ka kvorums nav noteikts, arī mūsu iepriekšējā darba prakse pierāda, ka nekādu kvorumu mēs šeit nevaram garantēt, tāpēc mēs likām priekšā– tāpat kā Rietumu parlamentos– nekādu kvorumu nenoteikt. Šajā nodaļā noteikta balsošanas kārtība– tāda, kāda mums jau pašlaik eksistē. Ir stingri noteikts, ka pieteikumi ir organizēti. Jūs atvainojiet, te ir vārds “spīkers”, bet tas atkal nedrīkst jūs šokēt, nu, tā būs persona, kas ieņems šo amatu,– varbūt pirmais vietnieks vai otrais vietnieks, vai tiešām spīkers, vai varbūt Gorbunova kungs saglabās savas funkcijas, tas absolūti neko nemaina. Mēs uzskatām, ka galvenajam ziņotājam par darba kārtības jautājumiem var dot laiku līdz 30 minūtēm tad, ja viņš runā valdības vārdā, arī tad, ja uzstājas premjerministrs, apmēram tāda kārtība ir Zviedrijā. Ja uzstājas referents, kas sniedz ziņojumu komisijas vārdā, tad varbūt ir jādod mazliet vairāk laika, nekā tās parasti deputātam atļautās 10 minūtes. Referentam vai koreferentam debašu beigās– 10 minūtes.

Tālāk mēs arī ieviesām normu atbildēm uz deputātu pieprasījumiem, starp citu, mums pārmeta, ka nekas neesot teikts par šiem pieprasījumiem. Atbildei uz pieprasījumiem atvēlētas 15 minūtes, jautājumiem– piecas minūtes. Tas ir paredzēts gadījumiem, ja mūsu administrācija, respektīvi, valdība, atbild uz pieprasījumiem un jautājumiem. Atkārtotām runām vienā un tajā pašā darba kārtības jautājumā, kā arī par balsošanas motīviem– trīs minūtes. Tātad, ja kāds grib atkārtoti runāt, dienas kārtība to atļauj un laika ir diezgan, tad var vēlreiz dot vārdu deputātam, bet tikai trīs minūtes. Replikām attiecīgi mazāk– divas minūtes, organizatoriska rakstura paziņojumiem– divas minūtes. Balsošanas laikā uzstāties nedrīkst. Par atbildēm. “Otro reizi izmantojot atbildes tiesības, viena dienas kārtības jautājuma izskatīšanas laikā runātājam piešķir vienu minūti, vairāk par divām reizēm viena dienas kārtības jautājuma laikā atbildes tiesības izmantot nedrīkst.” Es atvainojos, cienījamie deputāti, ja te ir sīkas kļūdiņas, pie tā vainīgs kompjūterists, es iesaku nenervozēt, bet vienkārši parādīt tās. Nodaļā vēl ir vesela rinda normu, piemēram, deleģēt savas tiesības runāt nav atļauts. Ja deputāts, kam pienākusi kārta runāt, neatrodas zālē, viņa uzstāšanos pārceļ uz saraksta beigām. Nu, redzat, kas šajā nodaļā ir, tas viss attiecas uz korektu plenārsēdes organizācijas kārtību. Mēs ar lielāko prieku uzklausītu jūsu aizrādījumus, priekšlikumus, labojumus vai iebildumus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Varbūt ir jautājumi Bojāra kungam? Lūdzu, trešais mikrofons, deputāts Bērzs.

A.Bērzs: Man ir jautājums. Kāda jēga ir 102.pantam, ja 2.pants jau nosaka, ka sēdes ir atklātas?

J.Bojārs: Jā, varbūt doma nav izteikta pietiekami skaidri. Es jums varētu piekrist, bet mēs gribējām uzsvērt, ka pieaicinātās personas piedalās ar pilnām tiesībām, tās var lūgt vārdu jebkurā laikā tāpat kā deputāti, turklāt mēs gribējām noteikt, ka šīs personas ir tiesīgas piedalīties arī mūsu slēgtajās sēdēs.

A.Bērzs: Tad to tā arī vajadzēja norādīt.

J.Bojārs: Nu, varbūt mums nav izdevies pietiekami labi, es to atzīstu. Dodiet savu redakciju, tāpēc jau mēs visi te esam. Es taču neuzskatu, ka visas formulas esam izstrādājuši ideāli, tāpēc dodiet savus priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Bojāra kungs, esiet tik laipns, lūdzu, un paskaidrojiet, vai, jūsuprāt, nosakot sēžu kārtību, ir vai nav jāparedz tāda norma, ka spīkeram ir tiesības pārtraukt runātāju, ja viņš absolūti nerunā par tematu, bet vienkārši muld. Tāds netikums dažiem piemīt.

J.Bojārs: Jā, es jums absolūti piekrītu. Projektā šī norma ir, es tikai šobrīd nevaru pateikt, kurā pantā. Es mēģināšu to atrast. Man liekas, ka pat spīkera pienākumos bija pārtraukt runātāju, ja viņš nerunā par darba kārtības jautājumiem. Manuprāt, tā ir pilnīgi obligāta norma. Man tikai tā jāpameklē, 330 pantus es nevaru no galvas atcerēties.

Priekšēdētājs: Kādi vēl, lūdzu, būtu jautājumi Bojāra kungam? Lūdzu, pirmais mikrofons. Trīs minūtes līdz pusdienu pārtraukumam.

S.Zaļetajevs: */Man jautājums attiecībā uz tās pozīcijas konsekvenci, kuru mēs konceptuāli pieņemam. Ja mēs nenosakām kvorumu, tad kādēļ no deputātiem prasām obligātu sēžu apmeklēšanu, nākamajos pantos ieviešot normu, ka deputātam, kas nepiedalās noteiktā sēžu daudzumā, var atņemt mandātu. Te jābūt konsekventiem. Ja nav kvoruma, tad deputātiem nevar uzdot obligāti piedalīties sēdēs. Vai tieši otrādi, ja mēs uzliekam nosacījumus sēžu apmeklēšanas nepieciešamībai, tad uzliksim kvorumu balsojumos./

J.Bojārs: Es varu pateikt, ka lielākajā daļā pasaules parlamentu kvorums plenārsēdē nav noteikts, bet ir noteikts kvorums lēmumu pieņemšanai, taču arī ne vienmēr. Vienmēr ir noteikts, kāds balsu skaits vajadzīgs, lai pieņemtu lēmumu. Balsu samērs, ja? Šie principi jeb noteikumi ir dažādi, bet tādam kvorumam, kam obligāti visu laiku ir jāsēž zālē, nevajag būt. Jūs saprotat, parasti trīs četras komisijas vienlaikus apspriežas arī tad, kad mums notiek plenārsēde, un, ja pateiksim, ka tādā gadījumā plenārsēde nav tiesīga… Mēs paši bieži vien izsūtām ārā darba grupas izstrādāt atsevišķus jautājumus. Acīmredzot kvorums mums nebūtu vajadzīgs, bet ir noteikti jānosaka– kādi kritēriji ir spēkā, pieņemot lēmumus un likumus, kā arī Konstitūciju. Tas ir absolūti nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Bojārs: Bet te var būt dažādi priekšlikumi. Ja jūs domājat, ka vajag kvorumu, jūs taču varat to ieteikt.

J.Drobots: */Man ir divi jautājumi. Pirmais par 109.pantu, kurā teikts, ka tajā gadījumā, ja nav izskatīta sesijas, es pasvītroju, sesijas, darba kārtība, tad neizskatītie jautājumi bez balsošanas tiek pārnesti uz citu sesiju. Bet ar to taču praktiski tiek izmainīta darba kārtība, katru loģiku zaudē darba kārtības apstiprināšana sesijai./

J.Bojārs: Redziet, ikdienā mēs dažkārt paspējam jautājumu izskatīt ātrāk, nekā esam paredzējuši iepriekš sastādītajā darba kārtībā, bet citreiz jautājuma izskatīšana ievelkas, tādā gadījumā…

J.Drobots: */Es lūdzu atvainot, es ne par plenārsēžu darba kārtību, bet par sesijas darba kārtību. Tās ir dažādas lietas./

J.Bojārs: Jā, tā es arī to domāju. Ja nepaspējam jautājumu izskatīt šajā sesijā, tad automātiski to pārceļam uz nākamās sesijas darba kārtību, par to speciāli nebalsojot.

J.Drobots: */Tad rodas jautājums: kāpēc sesijas darba kārtību vispār apstiprināt, ja mēs automātiski iekļaujam tajā neizskatītos jautājumus?/

J.Bojārs: Nu, tādā gadījumā jābalso, ka mums visa darba kārtība obligāti jāizpilda, lai tur lūst vai plīst, un tad strādājam cauru nakti. Jūs taču saprotat, ka mēs paši nobalsojām par mūsu reglamentēto darba laiku, tāpēc pusseptiņos darbu beidzam. Lūdzu, var gan tā, gan citādi, bet mums tad ir jāakceptē princips, ka mēs strādājam, lai tur vai izput viss, cauru nakti, bet darba kārtību izpildām.

J.Drobots: */Un otrais jautājums par 113.pantu, kurā teikts, ka nepieciešamības gadījumā spīkeram jāgarantē frakciju proporcionāla pārstāvniecība debatēs. Jautājums tāds. Ja no vairākuma frakcijas piedalīties debatēs pierakstījies viens deputāts, tad cik deputātu varēs uzstāties no mazākuma frakcijas?/

J.Bojārs: Tāpēc jau ir noteikums– vajadzības gadījumā. Ja jau pretējā frakcija nav pieteikusies un dienas kārtībā nav sastrēguma, tad taču nav vajadzīgs proporcionālisms. Ja pretējā frakcija negrib runāt, kāpēc tas jāuzspiež? Ja ir ierobežots laiks un uzstāties pieteikušies ļoti daudzi deputāti, spīkers, izmantojot savu amata stāvokli, kopā ar sekretariātu garantē šo proporcionalitāti. Es domāju, ka tas ir diezgan normāli un demokrātiski.

J.Drobots: */Tas nozīmē, ka šis formulējums prasa precizējumu pēc mazākuma frakcijas vēlēšanās./

J.Bojārs: Jā, to izlems spīkers. Ja būs vajadzīgs, proporcionalitāte tiks nodrošināta, bet, ja tā nav vajadzīga un neviens to nepieprasa, tad taču nav jāspiež pretējā frakcija uzstāties, ja tā nemaz negrib runāt.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Es atvainojos Zaļetajeva kungam, bet jau ir divas minūtes pāri pusdienas laikam, un es varu izpelnīties ārkārtīgi lielu deputātu neapmierinātību, tāpēc atļaujiet jums novēlēt labu apetīti. Tiksimies pulksten trijos.

(Pārtraukums)