Varoņgara skarto piemiņai
15. oktobrī aprit 90 gadi, kopš Ķeizarmeža smiltājā tika guldīti trīs kritušie latviešu strēlnieki, kuri Tīreļpurvā savas dzīvības bija atdevuši kaujā pret ķeizara vāciešiem. Latvijas brīvības cīnītāju atdusas vietā vēlākajos gados tika izveidoti Brāļu kapi. Nozīmīgais kultūrvēsturiskais memoriālais ansamblis kļuvis par latviešu tautas svētnīcu.
Brāļu kapi. 2005.gads Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I. |
Brāļu kapi. 1938.gads. Foto: Andra Kļaviņa arhīvs |
Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonds (RBKF) 6. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības namā informēja žurnālistus par Brāļu kapu 90.gadskārtas pasākumiem, ko fonds organizē sadarbībā ar Rīgas Latviešu biedrību un inteliģences pārstāvjiem. Preses konferenci ievadīja fonda prezidenta brigādes ģenerāļa Jura Vectirāna un valdes priekšsēdētājas Mirdzas Stirnas stāstījums par latviešu strēlnieku nozīmīgo lomu mūsu neatkarīgas valsts izveidē.
Atskats laikā
Latviešu strēlnieku bataljonu
dibināšana saistīta ar Krievijas valsts domnieka Jāņa Goldmaņa un
vēlākā Latvijas apsardzības ministra Jāņa Zālīša vārdu. Sākoties
Pirmajam pasaules karam, domnieks Jānis Goldmanis Krievijas
Valsts domē teica dedzīgu runu: “Tagadējā laikā mums, latviešiem
un igauņiem, par visu augstāk stāv viens mērķis – atsist kopējā
ienaidnieka uzmākšanos. Lai šo mērķi sasniegtu, es šinī
vēsturiskā brīdī latviešu tautas un igauņu deputātu uzdevumā, arī
igauņu tautas vārdā, no šīs tribīnes svinīgi pasludinu, ka mēs,
latvieši un igauņi, šajā svētajā un taisnajā cīņā iesim līdz
galam kopā ar krievu tautu.” Diemžēl krievu armija negāja līdz
galam, bet bēga no pāris desmit vīru lielas vācu izlūku vienības,
atdodot ienaidniekam Kuldīgu, Aizputi, Jelgavu. Latviešu karavīri
bija velti atdevuši savas dzīvības Augustovas mežos, kur
nemākulības vai nodevības dēļ tika iznīcināts vesels krievu
armijas korpuss, kurā apmēram puse bija latvieši. Zaudējuši
ticību tādai karošanai, latvieši paši gribēja aizsargāt savu
zemi, tāpēc Valsts domē tika iesniegts lūgums atļaut latviešu
bataljonu formēšanu. 1915. gada 1. augustā domnieki Jānis
Goldmanis un Jānis Zālītis nāca klajā ar savu vēsturisko
aicinājumu pulcēties latviešu strēlnieku bataljonos. Latviešu
strēlnieku bataljoni bija jauns spēks uz pasaules cīņas skatuves,
kas ar savu varonību dedzīgi pauda, ka šajā cīņā dalību ņem vēl
maz pazīstamā latviešu tauta.
Atzīmējot latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas piekto
gadadienu, “Ilustrēts Žurnāls” 1920. gadā publicē kāda zviedru
tautības kapteiņa izteikumus par latviešu strēlniekiem: “Arī gara
ziņā latviešu kareivis ir pilnā mērā ievērojams. Viņš ir dūšīgs
līdz nāvei, bet nav vieglprātīgs, viņš ir uzmanīgs un
piesardzīgs, bet, kad nāk vajadzīgais brīdis, kur spēks pret
spēku jāliek, latviešu kareivis kā lauva iet cīņā pret
ienaidnieku, un viņam svešas ir briesmas, pat nāve. Viņš ievēro
disciplīnu un cienī priekšniecību, paturēdams savu personīgo
brīvību, nekad nepalikdams prūsiski truls. Dziļa ir latviešu
karavīra pieķeršanās savai tēvzemei, kurai viņš ir gatavs upurēt
savu dzīvību. Šī mīlestība viņu vedusi cauri vissmagākajām
kaujām, un tā arī turpmāk būs labākais Latvijas valsts
neatkarības un brīvības sargs.”
Ar tautas manifestāciju
Pirmā strēlnieku sadursme ar
pretinieku notika 1915. gada 25. oktobrī (12. oktobrī pēc vecā
stila), kad 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona divas
rotas Fridriha Brieža vadībā uzbruka vāciešiem Tīreļpurvā. Kaujā
krita Jēkabs Voldemārs Timma, Andrejs Stūre un Jānis Gavenais
(citos avotos – Gavenas). Kritušos kā varoņus no Rīgas Latviešu
biedrības nama izvadīja uz atdusas vietām Ķeizarmežā, tolaik
aristokrātiskajos Doma un Pētera baznīcas kapos. Tā nebija
parasta bēru ceremonija, tā bija tautas manifestācija, kurā
izpaudās kara plosīto dvēseļu sāpes. Varoņus pēdējā gaitā
pavadīja tūkstošiem rīdzinieku, kā arī Kurzemes un Zemgales
bēgļi.
Turpinājās smagas kaujas. Simti un tūkstoši krita Tīreļpurvā,
Ložmetējkalnā, Nāves salā, pie Ķekavas un Olaines. Vācieši
pielietoja arī indīgās gāzes. Milzīgus upurus prasīja
Ziemassvētku kaujas. Daudzi kritušie strēlnieki tika apglabāti
kauju vietās, citi Brāļu kapos.
1920. gadā nodibināja Brāļu kapu komiteju, kas uzdeva ainavu
arhitektam Andrejam Zeidakam izveidot kapu plānojumu, to
papildinot ar monumentāliem pieminekļiem. Tika izsludināti
vairāki konkursi. 1923. gadā konkursa komisija par labāko atzina
tēlnieka Kārļa Zāles metu. 1924. gadā lika Brāļu kapu
pamatakmeni, bet 1936. gadā Rīgas Brāļu kapi tika iesvētīti.
1937. gadā uzstādīja no Itālijas travertīna darināto skulpturālo
grupu “Divi brāļi”. Tās priekšā 1942. gadā tika apglabāts
tēlnieks Kārlis Zāle. Pēc Otrā pasaules kara 1958. gadā uzsāka
ansambļa restaurāciju, reizē izdarot dažādus impērijas
ideoloģijai vēlamus “uzlabojumus”. Te sāka apbedīt arī padomju
karavīrus. Tas ļāva okupantu varai Brāļu kapus izmantot savos
rituālos.
Par to, kāda pēc neatkarības atgūšanas bijusi valsts varas
iestāžu, Rīgas domes un sabiedrības attieksme pret mūsu tautas
svētnīcu, liecina Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības
inspekcijas vadītāja Jura Dambja atzinums, ka jau pirms vairāk
nekā desmit gadiem Brāļu kapu ansamblim bijusi nepieciešama
restaurācija, bet tikai tagad tiek izstrādāta restaurācijas
koncepcija.
Tā turpināties nedrīkst
Rīgas Brāļu kapu ansamblis ir unikāls tautas piemiņas simbols un kultūras piemineklis, kuram līdz šim pievērsts nepiedodami maz uzmanības. Nav atbildīga saimnieka, kas pienācīgi gādātu par Brāļu kapu apsaimniekošanu. To, ko līdz šim nav spējušas paveikt valstiskās organizācijas, turpmāk centīsies izdarīt pirms gada dibinātais Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonds, kura direktore ir Inita Marija Heislere. Valdē, ko vada Mirdza Stirna, darbojas vairāki sabiedrībā pazīstami kultūras un militārie darbinieki. Fonds cenšas pievērst sabiedrības uzmanību unikālā piemiņas ansambļa katastrofālajam stāvoklim, aktivizēt sabiedrību un vākt ziedojumus ansambļa atjaunošanai. Līdz šim savākti 3700 lati. Vērmaņdārzā sarīkotajā labdarības akcijā tika izsolītas ap simt dažādu mākslinieku gleznu. Savus darbus izsolē piekrita pārdot Džemma Skulme, Jānis Anmanis, Uldis Zemzaris, Gundega Rancāne, Jāzeps Pīgoznis, Aivars Zandbergs, Gunārs Ezernieks, Biruta Delle un daudzi citi mākslinieki. Par saziedotajiem līdzekļiem RBKF atjaunojis zālienu un žogu, šiem mērķiem izlietojot 8700 latu. Atvērti ziedojumu konti ārvalstīs. Apliecinot savu patriotisko stāju, iespēju robežās ziedojuši arī daudzi trūcīgie iedzīvotāji un invalīdi.
|
“Trīs zvaigznes ... Sākums”
Tā sauksies 15. oktobra pasākumi
pirmo Brāļu kapos guldīto latviešu strēlnieku piemiņai. Jācer, ka
tajos piedalīsies vēstures skolotāji kopā ar skolēniem, jaunatnes
un studentu organizācijas, jaunsargi, skauti un vanadzēni. Šie
pasākumi varētu modināt jaunās paaudzes interesi par Latvijas
vēsturi un tiem pašaizliedzīgajiem vīriem, kas savas dzīvības
ziedoja Latvijas brīvībai. Līdz šim Varoņu piemiņas dienā un
citos atceres brīžos skolu jaunatni Brāļu kapos redz gaužām
maz.
Piemiņas dienu ievadīs ekumeniskais dievkalpojums Rīgas Domā.
Dziedās kamerkoris “Ave sol” Ulda Kokara vadībā. Rīgas Latviešu
biedrības Zelta zālē notiks konference par latviešu strēlnieku
nozīmi mūsu valsts tapšanā. Atceres pēcpusdienu Rīgas Brāļu kapos
vadīs Imants Skrastiņš. Piedalīsies NBS štāba orķestris un RLB
Latvijas nacionālais vīru koris. Vakarā Rīgas Latviešu biedrībā
būs skatāms režisora Gunta Gailīša veidots teatralizēts
koncertiestudējums “Vēlais viesis” pēc Aleksandra Čaka poēmas
motīviem. Pirms 65 gadiem Aleksandrs Čaks par savu varoņepu
“Mūžības skartie” RLB Baltajā zālē saņēma Annas Brigaderes
prēmiju.
Parasti mums trīs zvaigznes asociējas ar Brīvības pieminekli, ar
trim zvaigznēm Valsts ģerbonī. Šoreiz tās ir trīs pirmo kritušo
strēlnieku sirdis.
Andris Kļaviņš