Maluzvejniecības sīkstā dzīvība

Tīkli vairāku simtu kilometru kopgarumā, ar ko varētu noklāt ceļu no Rīgas līdz Latvijas austrumu robežai, – šie un citi ik gadu maluzvejniekiem atsavinātie zvejas rīki spilgti iezīmē maluzvejniecības mērogus un postu, ko ar savām rokām videi nodara Latvijas iedzīvotāji. Pērn karstās diskusijās par to, kā vājināt zivju resursu izlaupīšanas dziņu, izkristalizējās priekšlikumi, piemēram, par bargākiem sodiem, no kuriem daļa iedzīvināti normatīvajos aktos. Vai un kā situācija mainās?

Rudenī sabiedrības uzmanības degpunktā ir nārstojošo lašu un taimiņu aizsardzība, par kuru piekto gadu gādā akcija “Lašiem būt!”. Tikmēr ikdienā zivju resursu aizsardzības profesionāļiem nav tāda plaša atbalsta un par ūdens iemītniecēm jārūpējas vien pašu spēkiem. Atgādinām, ka pēc reorganizācijas kopš šā gada sākuma tā ir Valsts vides dienesta (VVD) Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes (JIŪP) kompetence.
JIŪP direktora vietnieks Māris Stuļģis skaidro, ka reorganizācijas galvenā ideja bija uzlabot zivju inspektoru darba organizāciju un koordinēšanu, kā arī panākt vienveidīgu tiesību aktu prasību pielietošanu iekšējos ūdeņos. “Un to arī cenšamies panākt,” saka M.Stuļģis, uzsvērdams, ka pašmērķis, protams, nav sodīt, bet gan “novērst iespējamību izdarīt pārkāpumu un atturēt no pārkāpuma izdarīšanas”.

Grēko atpūtnieki

Pārkāpēju amplitūda ir plaša. Makšķerēšana kļūst arvien populārāka. Makšķernieku kartes pērk ap 80 000 cilvēku, bet, kā lēš Makšķernieku asociācija, patiesais zivju ķērāju skaits ir daudz lielāks – vismaz dubults. Tātad tūkstošiem iedzīvotāju nerēķinās ar šo primāro prasību, lai vispār drīkstētu makšķerēt. Daudzi arī konsekventi aizmirst, ka brīvībā jāatlaiž mazizmēra zivis. Izplatīts pārkāpums ir spiningošana lieguma laikā. Daļa kļūst arī par maluzvejniekiem klasiskā izpratnē, proti, dodoties atpūsties, nav grūti paķert līdzi tīklu. Tā ir viena no maluzvejnieku kategorijām.
JIŪP Madonas kontroles sektora vadītājs Jānis Zeltiņš raksturo Vidzemes situāciju: “Reģionā – Aizkraukles, Madonas, Gulbenes un Alūksnes rajonos – ir aptuveni 500 ezeru, tajā skaitā lielie – Lubāns, Alūksnes ezers. Daudzu platība ir virs 200 – 300 hektāriem. Un vēl upes. Ezeros notiek dažādas nelikumības. Pārsvarā tās pastrādā tā sauktie viesstrādnieki, kuri nav vietējie, bet atbrauc atpūsties, piemēram, no Rīgas, pat Liepājas. Ierodas pamakšķerēt, bet ieliek arī tīklu.”
Arī Latgalē atpūtnieki ir spilgta maluzvejnieku kategorija. Arvien vairāk cilvēku atpūšas pie ūdeņiem, daudzi uzskata par vajadzīgu ielikt tīklu. Pavasarī un vasarā teju katru dienu sanāk ekscesi, jo alkohola dēļ ne viens vien atpūtnieks vairs nespēj adekvāti izvērtēt situāciju, atzīst JIŪP Daugavpils kontroles sektorā.

Vietējie iedzīvotāji neceļos

Tiem iedzīvotājiem, kas dzīvo ūdenstilpju tuvumā, ir cita motivācija. Daļa zivju ķeršanu ar dažādiem paņēmieniem uzskata par tikpat pašsaprotamu lietu kā bekošanu rudenī. “Vietējie maluzvejniecībā iesaistās sociālo apstākļu, daļa arī asu izjūtu dēļ, kam tas ir kā sports. Katrā reģionā var identificēt arī profesionālos maluzvejniekus, kuri inspektoriem pārsvarā jau sen zināmi,” stāsta JIŪP direktora vietnieks. Kā papildina Madonas kontroles sektora vadītājs, tā ir atsevišķa cilvēku kategorija, kurus nekas neiespaido atteikties no šā rūpala, lai gan viņi vairākkārt sodīti.
Piemēram, Latgales ezeru produktivitāte ar katru gadu samazinās, secinājuši speciālisti. Reģionā izplatīta nelikumīga zivju iegūšana rūpnieciskos apmēros. Iztikai, pārdošanai vai apmaiņai pret grādīgo. Ja apkārtnē nav pircēju, nereti zivis sapūst. Metodes ir negausīgas, un maluzvejnieku nodarījums nopietni apdraud zivju resursus. Kā novērojuši inspektori Daugavpils kontroles sektorā, par to, ka zivju krājumi sarūk, sūdzas gan makšķernieki, gan zvejnieki.
J.Zeltiņš atgādina, ka maluzvejniecībai ir senas saknes: “Padomju gados ūdenstilpes apzvejoja valsts. Maluzvejniecība bija vēl izplatītāka. Kopš 1994.gada, kad reģionālajām vides pārvaldēm deva atļauju izsniegt licences zvejošanai, situācija sāka mainīties. Process attīstījās ļoti gausi. 1995.gadā zvejošanai Lubāna ezerā, lielākajā Latvijas ūdenstilpē, bija izsniegtas piecas licences. Pakāpeniski to skaits pieauga, pērn to bija 31, šogad ap 50. Tas saistīts ar Ministru kabineta noteikumiem par pašpatēriņa zveju, proti, cilvēkiem ir tiesības pašpatēriņam zvejot tikai ar 50 metru garu tīklu, tādēļ iespējams palielināt zvejnieku skaitu. Lielākā daļa no tiem, kas saņēmuši licences, savulaik zivis ķēra nelikumīgi. Tā vietējie iedzīvotāji legalizējas.” Arī Latgalē ir līdzīga tendence.

Lēto tīklu vilinājums

Maluzvejniecības izplatības fenomens sakņojas iedzīvotāju domāšanā. Kā viens no instrumentiem, ar ko attieksmi mainīt, kalpo sodu sistēma, kas, kā jau “LV” rakstīts, kļuvuši bargāki. JIŪP atzīst, ka sodi ir gana drastiski. Taču divas nepilnības, kas kalpo par maluzvejniecības sabiedrotajām, joprojām nav novērstas – visatļautība tīklu iegādē un nepietiekamais inspektoru skaits, tiesa, valstī, lai to daļēji kompensētu, dota zaļā gaisma sabiedrisko inspektoru vai pilnvaroto personu* institūtam. VVD strādā, lai šo procesu pilnveidotu, jo līdz šim tas nebija pietiekami sakārtots un koordinēts. Kopumā sabiedrības palīgu artava tiek vērtēta kā nozīmīga, ar lielu attīstības perspektīvu.
Vispirms par pirmo trūkumu. Pērn, kad maluzvejniecības problēmas risināšanai bija pievērsta uzmanība augstākajā līmenī, darba grupa, kas izstrādāja priekšlikumus stingrākai zivju resursu aizsardzībai, pētīja arī iespējas zvejas tīklu tirdzniecības ierobežošanai. Vienota pozīcija netika rasta.
Līdz šim nekādi aizliegumi vai ierobežojumi nav ieviesti un viss ir pa vecam. Tīkli ir ļoti lēti, un tos var nopirkt ikviens, vispārzināmo patiesību atkārtoti uzsver speciālisti. Pietiek ar vienu lomu, lai maluzvejnieka izdevumi par tīklu iegādi būtu segti. “Pārkāpējs, ja vien tam radušās mazākās šaubas, ka to varētu pieķert, vairs pie izmestā tīkla nerādās,” skaidro JIŪP Operatīvās daļas vecākais inspektors Juris Nagainis.

Pārdod to, ko izmantot aizliegts

Tīklus dažkārt arī aizmirst izņemt. Tā tie stāv un kļūst par nāves slazdu arvien jaunām zivīm.
“Raksturojot nelikumīgo zvejas rīku pieejamību, manuprāt, situācija ir katastrofāla. Situācijas ilustrācijai piemērs. Gadījās būt pie Ilūkstes upes pavasarī. Pie ietekas Daugavā upe pilnīgi aizšķērsota ar tīkliem, kas pārpildīti ar sen sapuvušām un dzīvām zivīm. Bet tas ir zivju migrācijas ceļš!” stāsta M.Stuļģis.
Daugavpils kontroles sektorā, skaidrojot kaimiņvalstu pieredzi, min, ka piemēram, Igaunijā, Lietuvā un Baltkrievijā ir stingrāk ierobežota tīklu tirdzniecība, līdz ar to tiem vērtība augstāka. Piemēram, Baltkrievijā tīklus var iegādāties tikai tie, kam ir zvejas licences. JIŪP direktora vietnieka viedoklis, ka Baltkrievijas variants ir viens no varbūtējiem risinājumiem: “Zvejas rīkus varētu pārdot tikai tiem, kam ir tiesības zvejot. Kāpēc ieročus var pārdot tikai specializētajos veikalos, bet tīklus ne?” Viņaprāt, lai neciestu privāto dīķu īpašnieki, likumdošanā jāparedz arī šāda situācija.
Makšķernieku veikalos mēdz pārdot to, kam, pēc speciālistu domām, tur nevajadzētu atrasties. Piemēram, normatīvajos aktos noteikts, ka zvejā (domāta, protams, legālā) izmantojamo tīklu acs nedrīkst būt mazāka par trīsdesmit milimetriem. “Taču tirgo arī mazākus,” zina teikt speciālisti, retoriski jautādami, kādēļ jāpārdod priekšmeti, ko nedrīkst izmantot.
“Tikko tiks sakārtota tīklu tirdzniecība, momentā viss mainīsies,” spriež JIŪP Operatīvās daļas vecākais inspektors.

Retās zivju sargu rindas

Publiskajā telpā daudzkārt plaši diskutēts par nepietiekamo inspektoru skaitu. Problēmu visspilgtāk raksturo vidējais ūdenstilpju daudzums, kas būtu jākontrolē vienam inspektoram. Katrā reģionā ir savas īpatnības un atšķirīgi akcenti inspektoru darbā, taču visur trūkst darba roku.
Ilustrācijai JIŪP Rīgas iekšējo ūdeņu kontroles sektora darba lauks (Rīga, Rīgas rajons, Jūrmala, Ogre un Ogres rajons). Reģionā ir lielo upju posmi, kas ir zivju migrācijas ceļi, tādēļ tie īpaši rūpīgi jāsargā. Inspektori ir septiņi, bet iedzīvotāju skaits – teju puse Latvijas iedzīvotāju, tātad arī makšķernieku skaits ievērojams. Ar zveju pērn oficiāli reģionā nodarbojās 700 cilvēku. Kontroles sektorā lēš, ka maluzvejnieku ir divas trīs reizes vairāk, tātad vidēji katram inspektoram mēnesī teorētiski būtu jāpārbauda ap 400 cilvēku, neskaitot makšķerniekus.
“Reorganizācijas mērķis bija radīt analogas prasības inspektoriem. Šogad pie tā intensīvi strādājam, iespēju robežās tiek vienādotas algas, jo to starpība bija diezgan ievērojama – no 140 līdz 210 latiem vecākajiem inspektoriem. Algas nedaudz palielinātas, bet tas ir niecīgs paaugstinājums. Pateicoties Vides aizsardzības fondam un Zivju fondam, esam varējuši nedaudz pilnveidot inspektoru materiāltehnisko nodrošinājumu,” stāsta JIŪP direktora vietnieks. Jautāts par galvenajiem priekšnoteikumiem, lai izskaustu maluzvejniecību vai vismaz to jūtami mazinātu, M.Stuļģis neslēpj: “Inspektoru skaits ir svarīgs, un tas noteikti jāpalielina, bet valsts budžets ir tāds, kāds ir. Nelolojam lielas cerības, ka naudas būs jūtami vairāk. Tādēļ jo svarīgāka ir esošo darbinieku motivācija. Un tās šobrīd trūkst. Nepārspīlējot var teikt, ka ar piešķirto budžetu pietiek vien pašu nepieciešamāko vajadzību aizlāpīšanai. Naudas nepietiek, lai noturētu profesionāļus. 99 procentos gadījumu inspektori no darba aizgājuši zemā atalgojuma dēļ. Bet šajā darbā ir svarīgi, lai tajā strādātu motivēti un pieredzējuši, brīžiem pat fanātiski profesionāļi. Tādi, kas strādā ar pienākumu apziņu un jūt, ka arī valsts viņus atbalsta. Šobrīd radīt šādu sajūtu ir ļoti grūti.”

Fakti:

Iekšējie ūdeņi:

* tos kontrolē 41 VVD Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes (JIŪP) inspektors;
* inspektoriem jākontrolē 2256 ezeri (lielāki par 1 ha), kopējā platība – 100 000 ha, 12 500 upes (kopgarums 60 000 km);
* vidēji vienam inspektoram jākontrolē:
– 55 ezeri, 2439 ha platībā,
– 305 upes 1463 km kopgarumā.

Avots: JIŪP

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv

* VVD rosinās veikt izmaiņas likumos, lai noteiktu dienesta pilnvaroto personu tiesisko statusu un tiktu noteikts viens jēdziens – VVD pilnvarotā persona vai sabiedriskais inspektors, kā arī noteiktas to tiesības un pienākumi. Šobrīd divos dažādos likumos noteikti dažādi jēdzieni.