Latviešu–lietuviešu vienības priekšnieks Mag. hist. Jūlijs Bračs:

"Latvieši aistu vienībai"

Publikācijā saglabāta autora rakstība

Šis raksts lietuviešu valodā publicēts laikrakstā "Mintis" (Memmingenē) 1948. IX.10. Darām to pieejamu tagad abos "Aistijas" izdevumos visiem LLV biedriem

Senās Aistijas ģeogrāfiskais centrs ir Lietuva, sevišķi Žemaitija. Krustnešu iebrukums vispirms skāra aistiešu ārmalas — Letgali, Prūsiju, Kurzemi. Lietuvai bija vairāk laika organizēt valsti. Tādēļ arī Lietuva spēja izsargāt savu neatkarību, kamēr Aistijas ārmalas uz gadu simteņiem nonāca svešu tautu varā. Brīvības cīņās Lietuva izcēlās par visas aistu tautas pārstāvi un vadoni. Gadusimteņiem Lietuva bijusi nacionālās idejas nesēja ar ieroču un gudrības spēku diplomātiskās cīņas laukā. Šīs nacionālās cīņas tradīciju apziņa Lietuvā ir dzīva līdz mūsu laikiem, un tā apgaro katru īstu lietuvieti. Bet arī Aistijas ārmalās tiešā saskarsmē ar svešo tautu pārspēku, izmisīgās cīņās par tautisko godu un eksistenci ir rūdījusies nacionālā apziņa un dziļa aistu vienības izpratne. Lietuviešiem ir maz pazīstama latviešu patiesā vēsture. Latvijas vēstures zinātne ir jauna, un tās atziņas nav paspējušas nostiprināties pat pašā latviešu sabiedrībā. Nav brīnums, ka to nepazīst arī vēl brāļi lietuvieši.

Latvija likusi savu daļu likteņa svaru kausos, lai tie nosvērtos Aistijas brīvības labā. Trīspadsmitā gadsimta sākumā krustneši pārsteidza latviešus. Latgale krita gandrīz bez kādām cīņām vācu jūgā. Nodibinājās Livonija. Krustneši vērsās pret Aistijas kodolu — Lietuvu. Liela un klusa cīņa šai laikā notiek Latvijā. Tā ir pretestības kustība, lietojot šo moderno laiku vārdu. Letgaļi, zemgalieši, kurši necenšas pielīdzināties vāciešiem. Paliek dzīvas tautas tradīcijas un skaidra valoda.

Pēc 300 gadiem Livonijas sabrukuma priekšvakarā Lietuvas priekšlauku pret Baltijas jū®u sedz ne vairs trīs nelielas saskaldītas ciltis, bet jau vienota, nacionāli stipra latviešu tauta. Tā spējusi izkausēt un asimilēt pat lībiešus. Tas ir nacionālās vienošanās un iekšējās kolonizācijas diždarbs, kas veikts politiskās nebrīvības apstākļos. Tālākajos gadusimteņos šī vienotā tauta cīnās pret sociāliem spaidiem un dzimtniecības jūgu. Vācu kungi ne mirkli nav droši savās pilīs. Ap viņiem viļņojas kā jū®a nemierīga, naidīga, garīgi pilnīgi patstāvīga tauta. Jāņu naktī visa zeme mirdz svētku ugunīs. Skan senatnes daiņu balsis, laistās tautiskie tērpi. Tā ir tauta, kas dzīvo citā pasaulē, ne tajā, pār ko valda kungi savās varmāku lizdās. Naids pret kungiem izlaužas zemnieku nemieros. Latviešu rakstnieks Aleksandrs Grīns savā drāmā "Karoga meklētāji" tēlojis šos zemnieku cīnītājus. Nemiernieku vadoņi Kauguros pie Valmieras XIX gs. sākumā meklē senču karogu, lai tas dotu uzvaras ticību. Sarkanbaltsarkanais karogs kā asiņaina gaisma baltajā sniegā beidzot laistās no nošauto vadoņu kapenēm. Cīnītāji cīnās pēc saviem spēkiem, pēc savas labākās sirdsapziņas. Bet viņi apzinās, ka viņiem meklējams senču karogs, ka ir bijis tāds karogs.

Karogs simbolizē nacionālo ideju. Šo ideju atklāja un atrisināja tā paša gadusimteņa tālākajos gadu desmitos latviešu tautas izglītotie dēli. Tie taujāja pēdas vēsturē. Vēsture kļuva par ceļa rādītāju. Vēsture noveda latviešu jaunos vadoņus pie aistu vienības idejas. Latviešu rakstnieki, gara darbinieki un sabiedrības vadoņi "tautiskajā laikmetā" skaidri apzinājās latviešu vienību ar Lietuvu. Tie pauda to kā latvisko uzskatu neatņemamu, pašsaprotamu daļu. Valodnieks Juris Alunāns, slavenā Krišjāņa Valdemāra tuvākais līdzstrādnieks, darina jaunvārdus pēc lietuviešu valodas paraugiem un savos rakstos visur runā par Lietavu kā par savas tēvijas daļu. Rakstnieks Fricis Brīvzemnieks dzejo:

Par Lietavu kad dzirdu

Un leišu kareivjiem,

Tad krūtis man vareni ceļas,

Tad dziedu tautiešiem.

Bet vislielākais aistu vienības sludinātājs ir latviešu garīgais vadonis tautiskajā laikmetā — Atis Kronvalds. Viņš raksta: "Mūsu tēvu zeme nesniedzas tik tālu vien, cik tālu tagadējie latvieši mīt. Viss tas zemes plašums, ku®u jau mūsu tēvu sviedri un asinis apslacījuši, pirms vēlāki laiki tos saskaldīja sīkās daļās, ir mūsu tēvu zeme." A.Kronvalds proklamē aistu apvienošanos nākotnē: "Mums jālūkojas... uz dažādām ciltīm, kam nolemts atkal savienoties par vienu tautu pēc ilgiem, grūtiem saskaldīšanās laikiem." Viņš prasa cilšu apziņas vietā izaudzināt tautas apziņu. Par ciltīm Kronvalds sauc latviešus, latgaliešus un lietuviešus. Šīm ciltīm jāapzinās, ka tās ir viena tauta.

Aistu vienības ideja pārņēma visplašākās tautas masas. Katrs mazais sabiedriskais darbinieks pagastā zināja, ka lietuvieši ir latviešu brāļi. Vēlāk latviešu ka®avadonis pulkvedis Valdemārs Ozols, būdams pirmais Lietuvas armijas ģenerālštāba priekšnieks, atbildēja poļiem cīņās par Viļņu: "Latvieši un lietuvieši ir viens un tas pats." Latviešu rakstnieki šīs idejas izraisīja dzejas darbos, sveštautu klasiķus lokalizējot, bieži pārcēla darbību Lietuvā. Tika sarakstītas grāmatas, kas attēloja Lietuvas pagātni romantisma gaismā, kādu to bija skatījusi lietuviešu un poļu inteliģence Viļņas universitātē. Labākie latviešu rakstnieki vielu saviem darbiem smēlās Lietuvas vēsturē. Minēsim Raiņa "Indulis un Ārija", kā arī Aspazijas "Vaideloti". "Vaidelotes" pirmuzdevums Rīgas Latviešu biedrības namā ar Jāzepa Vītola komponēto mūziku bija tai laikā visievērojamākā kultūras manifestācija. Šī virziena tradīcijas turpinās līdz mūsu laikiem. Mārtiņš Zīverts "Varā" tēlo Mindauga nāves traģēdiju. Šis darbs ir viens no vispopulārākajiem latviešu pēdējo gadu literatūrā. Man zināmi jaunatnes pārstāvji, kas "Varas" izrādes Dailes teātrī Rīgā apmeklējuši vairāk nekā desmit reizes.

Deviņpadsmitā gadsimta 90.gados latviešu sabiedrību pārņēma marksisms. To sauca par Jauno strāvu. Nodibinājās Sociāldemokrātu partija. Tā principā nostājās opozīcijā pret tautisko ideju un tautiskām tradīcijām. Vienības ideja ar Lietuvu marksistiem bija pilnīgi vienaldzīga. Ļaunie sociālie apstākļi Latvijā un ciešie sakari ar Vāciju ļoti veicināja sociālisma izplatīšanos. Tas pārņēma Latviju daudz spēcīgāk nekā jebkad Lietuvu. Lielā revolūcija 1905.gadā notika zem sarkanā karoga zīmes. Daudzi latviešu rakstnieki un sabiedriskie darbinieki jaunībā bijuši marksisti. Latvijas parlamentā Sociāldemokrātu partija bija vislielākā, lai gan Latvija ir lauksaimniecības valsts un sociālie jautājumi bija atrisināti. Tas bija marksisma tradīciju spēks. Šī Jaunā strāva lielā mērā nopostīja aistu vienības ideju latviešos. Marksisms aizrāva jaunatni. Tautiskās idejas paudēji palika konservatīvā sabiedrība, pilsonība, kas grupējās ap vēsturisko Rīgas Latviešu biedrību — pirmo latviešu organizāciju, kas dibināta tautiskā laikmeta sākumā.

No šīs sirmās cienījamās tradīciju glabātājas darbiniekiem dažus gadus pēc brīvības cīņu noslēguma radās vīri, kas dibināja organizāciju "Latviešu lietuviešu vienība" (LLV). Tās priekšgalā nostājās finansists un namīpašnieks Rīgā inženieris Jānis Rīteris. No savas profesijas viņš pievērsās humanitāri nacionālajiem jautājumiem un vadīja LLV divus gadu desmitus. Brāļu roka pastiepās pretī. Lietuviešu latviešu vienība nodibinājās Kauņā. Tās pazīstamākie darbinieki bija prof. E.Volteris, Dr. J.Šļūpa, arī pēdējais ministru prezidents Merķis.

Abas vienības sarīkoja tuvināšanās kongresus, izdeva literatūru, uzturēja valodas kursus, sarīkoja ekskursijas. Viens no kongresiem notika Klaipēdā, lai demonstrētu latviešu līdzdalību lietuviešu cīņā par rietumu robežām.

J.Rīteris sastādīja plašu Lietuviešu – latviešu vārdnīcu. Šis darbs prasīja daudzus gadus, un tas ir vienīgais šai laukā. Pēc tā pabeigšanas Rīteris sastādīja arī Latviešu – lietuviešu vārdnīcu. Manuskripts tika pabeigts ka®a laikā, un to nebija iespējams vairs iespiest. Sirmais tautas darbinieks mira Kurzemē īsi pirms boļševiku ienākšanas. Nav zināms, kas noticis ar vārdnīcas manuskriptu. Prof. Juris Plāķis sarakstīja plašu zinātnisku Lietuviešu valodas gramatiku universitātes vajadzībām. Jaunais valodnieks Alvils Augstkalns sarakstīja Lietuviešu valodas mācību latviešu ģimnazijām. Proti, Latvijas ģimnaziju programmas paredzēja latviešu valodas kursā obligāti ietilpināt arī lietuviešu valodas elementus.

Šī raksta autors izdeva jaunā redakcijā un papildinājumā tautiskā laikmeta darbinieka Fridrika Veinberga darbu "Iz latviešu leišu vēstures". Tai tika pievienota otra daļa un plašāks ievads par aistu vēstures vienību. Tāpat arī autors publicēja Lietuvas vēstures kartes, kas bija pirmās latviešu literatūrā. Kā latviešu, tā lietuviešu vēsturnieki savos darbos skāruši gan vispārējās aistu vēstures jautājumus, gan tieši otras zemes vēsturi.

Jāatzīst, ka valdība maz interesējās par vienības darbu un to pabalstīja pārāk maz. Abās organizācijās par biedriem gan bija vadošas personas, bet tās raudzījās uz savu līdzdalību kā uz diplomātisku pienākumu. Brīvības laikā neizdevās atcelt ārzemju pases savstarpējā satiksmē. Latvijas politika bieži saistījās ar Poliju un Viļņas jautājumā ieņēma "neitrālu" viedokli, lai gan Lietuvas nostāju kritizēja un dēvēja par romantisku. Otra puse bija tā, ka citi latvieši nodibināja Rīgā oficiāli nereģistrētu Viļņas Atbrīvošanas savienības nodaļu. Daži žurnālisti, piemēram, Oļģerts Liepiņš, noteikti aizstāvēja Lietuvas intereses Viļņas un Klaipēdas lietā. Rakstnieks Emīls Skujenieks tulkoja lietuviešu literatūras darbus latviski.

Pēc Padomju savienības bāzu ierīkošanas Baltijā mainījās arī valdību politika. Sākās aizkavēto tuvināšanās centienu veicināšana. Pēc Valsts prezidenta vēlēšanās Latviešu lietuviešu vienības priekšgalā nāca oficiāla persona — Latvijas Rakstu un mākslas kameras priekšsēdētājs Jūlijs Druva, agrākais valdības oficioza "Brīvā Zeme" šefredaktors. Tuvināšanās biedrības līdz ar boļševiku iebrukumu tika izārdītas. Latviešu lietuviešu vienība jauna priekšnieka vadībā turpināja savu pastāvēšanu vēl pusgadu, cenšoties izsargāt dokumentus, īpašumus un saturēt kopā biedrus. Pēc slēgšanas valde savu darbību turpināja nelegāli. Arī vācu okupācijas laikā oficiālās darbības atjaunošana nebija iespējama, un LLV turpināja darboties nelegāli, uzturot pastāvīgu kontaktu arī ar Lietuvu.

Aistu vienības cīnītāji abās pusēs līdz šim bijuši "karoga meklētāji". Tie ir izjutuši ideju savā sirdī un centušies rīkoties tās garā. Bet ir trūcis karoga. Ir trūcis karoga vārda tiešā nozīmē, ir trūcis vienotas tautas vārda un kopēja simbola. LLV trimdā tagad atjauno vēsturisko vienības cīņu. Tā ir domājusi pacelt šo karogu gan tiešā, gan idejiskā nozīmē. Tā aicinās ap to pulcēties, lai neatkārtotos vēsturiskās kļūdas, bet lai tautu saimē paceltos vienota un varena — AISTIJA.

Sniedziet pretī rokas, brāļi lietuvieši, šim karogam!

Vienības projekts varētu būt šāds. Kopējās valsts nosaukums: "Lietuva–Latvija", Lietuvas vārdu kā vecāko liekot pirmo. Vēl ideālāki būtu nosaukums "Aistija". Baltijas vārds arī uz priekšu būtu atstājams triju zemju apzīmēšanai, kāda terminoloģija tagad nodibinājusies, ieskaitot arī igauņus. Savienotai valstij jāsastāv no divām sastāvdaļām — Lietuvas un Latvijas, kur katrai valstij ir sava iekšējā pārvalde. Galvaspilsēta būtu radāma pilnīgi par jaunu Lietuvas un Latvijas robežu tuvumā. Šāda galvaspilsēta nodibinātu kopēju gravitācijas centru un palīdzētu ātrāk tuvināties tautas masām. Ir izteiktas domas, ka šāda galvaspilsēta varētu būt Šauļi kā vislielākais dzelzceļu centrs vai arī Klaipēda. Kopējais ģerbonis — jau tagad pieņemtā vienības kustības zīme: baltie Ģedimina stabi sarkanā laukā, vaiņagoti ar trim Latvijas zelta zvaigznēm. Kopējais karogs — jau tagad vienības kustības pieņemtās aistu nacionālās krāsas — balts, sarkans, dzeltens horizontālās svītrās. Valsts valoda — lietuviešu un latviešu valodas pēc tā parauga, kā vairākas valodas tiek lietotas Somijā, Šveicē, Beļģijā, Čechoslovākijā, Jugoslāvijā un Kanadā.

Ja izdotos realizēt šo divu brāļu tautu apvienošanās plānu, tad mēs būtu nodibinājuši stiprāku nacionālu valsti, mēs varētu labāki un drošāki aizstāvēt savas robežas rietumos un austrumos un ieiet kā stiprāka nacionālā vienība vienotajā Eiropā. Vienotā Aistija varētu stāties arī tāļākā savienībā ar Igauniju un Somiju, tā izveidojot līdzsvarotu aistu un somu tautu bloku starp rietumu un austrumu Eiropu.