Nabadzība nav liktenis

Bieži cilvēkus, kas ir bez darba, māmiņas, kas palikušas vienas ar maziem bērniem, vecākus, kas nevar samaksāt dzīvokļa īri, – pārņem izmisums un sajūta, ka viņi ir liekie cilvēki gan valstī, gan dzīvē vispār. Savukārt sociālie darbinieki uzskata: ja cilvēks pats grib savu dzīvi mainīt, tas ir iespējams. Turklāt viņam tiks sniegta nepieciešamā palīdzība, lai to īstenotu. Pats grūtākais – noticēt sev un saņemties spert pirmo soli prom no bezdibeņa Sociālā dienesta virzienā. Kas notiek tālāk, intervijā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Rīgas Kurzemes priekšpilsētas Sociālā dienesta vadītājs Mārtiņš Moors.

Mārtiņš Moors Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Cik procenti no Kurzemes priekšpilsētā dzīvojošajiem ir sociālā dienesta klienti?

– Sociālo palīdzību (tikai materiāls atbalsts) un sociālos pakalpojumus saņem 12 procenti iedzīvotāju.

– Vai pārsvarā klientiem ir nepieciešams tikai materiāls atbalsts vai vajadzīga arī cita palīdzība savu problēmu risināšanai?

– Uz to ir grūti atbildēt, jo diemžēl mēs vēl nevaram piedāvāt sociālos pakalpojumus tik plašā spektrā, kā tas ir, piemēram, Skandināvijā. Tikai pēdējos piecos gados ir notikusi mērķtiecīga šo pakalpojumu tīkla attīstība, un sociālie darbinieki aizvien vairāk praksē pārliecinās, ka daudzas problēmas nav iespējams atrisināt tikai ar pabalstiem vien. Taču darbu sarežģī tas, ka bieži no mūsu dienesta cilvēki negrib neko vairāk kā tikai finansiālu palīdzību.

Līdzdarbība un palīdzības pārtraukšana

– Cik lielā mērā tad pabalsti ir tā brīnumzālīte, kas ģimeni varētu iecelt saulītē?

– Sākšu ar to, ka mēs sociālu palīdzību piešķiram, izvērtējot ģimenes materiālo un sociālo stāvokli. Obligāts priekšnoteikums pabalsta saņemšanai ir klienta līdzdarbība, lai kvalitatīvi mainītu savu dzīvi. Mana kā praktiķa pārliecība – sociālajai palīdzībai jābūt pēc iespējas īslaicīgai un efektīvai. Vispirms jau to nodrošina adekvāts palīdzības apjoms, tā nedrīkst būt pārāk maza, bet nedrīkst būt arī pārāk liela. Ļoti svarīgs ir līdzdarbības princips.

 – Ja cilvēks saka, ka neies pārkvalificēties, neiesaistīsies pagaidu sabiedriskajos darbos, noraida piedāvātās darba vakances, vai jums ir tiesības pārtraukt viņam pabalsta izmaksu?

– Protams. To paredz arī normatīvie akti. Tāpat kā to, ka darbspējīgiem iedzīvotājiem, kas neparaksta vienošanos par līdzdarbības pienākumu izpildi, mēs nemaz neesam tiesīgi piešķirt sociālo palīdzību.

 – Vai šogad jau esat kādam atteikuši finansiālo palīdzību?

– Jā. Bet parasti neilgi pēc palīdzības pārtraukšanas ģimene piekrīt parakstīt šo vienošanos. Pabalsta pārtraukšana reizēm ir efektīvs motivējošs līdzeklis, kas palīdz ģimenei saņemties, saprotot, ka nekas no gaisa par baltu velti nekrīt. Un pašvaldības pienākums nav vienkārši tāpat bez klienta līdzdalības uzlabot viņa materiālo stāvokli.

 – Cik lielā mērā esošā pabalstu sistēma motivē klientu nevis formāli pildīt līdzdarbības pienākumus, bet patiešām mainīt savu dzīvi, atkal iekļauties darba tirgū?

– Sākšu ar to, ka pašlaik Rīgas pašvaldības sociālo pabalstu sistēma ir daudz skaidrāka nekā pirms pieciem gadiem. Ir definēti četri pabalstu veidi un nosacījumi to saņemšanai. Par motivāciju. Kopš 2003.gada, kad normatīvajos aktos parādījās līdzdarbība kā obligāts nosacījums, sociālā palīdzība ir kļuvusi daudz efektīvāka. Ir vēl viena problēma, kas gan attiecas ne tikai uz pašvaldību, bet visu valsti kopumā. Proti: sociālā dienesta darbinieki bieži nezina savu klientu patiesos ienākumus, tādēļ reizēm sociālās palīdzības apjoms ir neadekvāts faktiskajai situācijai, tāpat kā līdzdarbības pasākumi. Jo, nosakot pabalsta apmērus, mēs nedrīkstam ņemt vērā grūti pierādāmos vai nepierādāmos ienākumus. Ja redzam, ka sociālās palīdzības saņēmējs palīdzības saņemšanas laikā ir iegādājies mašīnu, mēs gan parasti lūdzam norādīt ienākumu avotu.

 – Vai jūs sadarbojaties ar Valsts ieņēmumu dienestu?

– Jā, bet viņi norāda, vai un ar cik uzņēmumiem klients ir darba tiesiskajās attiecībās, taču viņi nav tiesīgi sniegt mums ziņas par algas apmēriem.

Rīgā – 2000 darba vakances

– Kādai, jūsuprāt, vajadzētu būt optimālajai attiecībai starp garantēto minimālo ienākumu (GMI) un minimālo algu?

– Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka GMI var saņemt tikai trūcīgas personas, tātad cilvēki, kuru ienākumi nepārsniedz 50% no minimālās darba algas (patlaban tie ir 40 lati).

 – Rīgā šis pabalsts arī ir 40 latu. Minimālās algas saņēmējs algas dienā uz rokas saņem 60 latus ar santīmiem. Vai šī 20 latu starpība nav pārāk maza, lai cilvēks gribētu sākt strādāt? Vēl sāk rēķināt, ka strādājot no šiem 60 latiem nāk nost, piemēram, transporta izdevumi, maksa par bērnudārzu utt…

– Protams, tā ir problēma. Tāpat kā nav normāli tas, ka minimālā alga ir mazāka par noteikto iztikas minimumu. GMI ir nepieciešams tāpēc, lai cilvēkam būtu drošības sajūta, ka krīzes brīdī viņš nepaliks bez līdzekļiem. Taču darbspējīgam cilvēkam, īpaši Rīgā, kur Nodarbinātības valsts aģentūra pašlaik var piedāvāt 2000 darba vakances, GMI nedrīkst būt vienīgais ienākumu avots. Manuprāt, darbspējīgiem Rīgas iedzīvotājiem GMI nevajadzētu būt lielākam par valstī noteikto. Lielāks tas varētu būt divām iedzīvotāju grupām: bērniem un pensiju saņēmējiem. Vēl gribu atgādināt, ka GMI mēs piešķiram uz deviņiem mēnešiem, jo ģimenei jāpazinās, ka šī palīdzība nebūs mūžīga.

 – Labklājības ministre Dagnija Staķe savulaik stāstīja, ka atsevišķi lauku pašvaldību vadītāji uztraucas par to, ka izveidojies vesels sabiedrības slānis, kas principā negrib strādāt. Cik tas ir aktuāli Rīgā?

– Sociālā darba speciālisti strādā ar pieņēmumu, ka katrs darbspējīgais cilvēks pats vēlas strādāt un nodrošināt sev iztiku. Mums tikai jāpalīdz pārvarēt šķēršļus, kas neļauj šo vēlmi īstenot. Domāju, ka profesionālam sociālajam darbiniekam ar diviem instrumentiem – līdzdarbības noteikšanu un tiesībām pārtraukt pabalsta izmaksu – ir pietiekami daudz iespēju atsijāt tos, kas ļaunprātīgi grib tikai veģetēt uz pabalstiem. Mēs runājam par 10 – 12% palīdzības saņēmēju, bet aizmirstam tos 90%, kas ar savu darbu nodrošina šo pabalstu izmaksas iespējamību. Es uzskatu, ka sociālā dienesta pienākums ir strādāt tā, lai šiem 90 % iedzīvotāju būtu pārliecība, ka viņu nodokļu nauda aiziet tiem, kam tā patiešām vajadzīga un kas grib kvalitatīvi mainīt savu dzīvi.

 – Vai Kurzemes priekšpilsētas nodokļu maksātāji var būt pārliecināti par to?

– Jā, un to es varu apgalvot par visiem Rīgas sociālajiem dienestiem. Turklāt Rīgā pārraudzību par pašvaldības pabalstu vienveidīgu un pamatotu piešķiršanu nodrošina Rīgas domes Labklājības departaments.

 – Nodarbinātības valsts aģentūras pārstāve Solveiga Rozīte ir atzinusi, ka bieži bezdarbniekiem iztikas līdzekļu trūkums traucē uzsākt pārkvalifikācijas kursus (kā zināms, kompensāciju par transporta izdevumiem un īres izdevumiem, ja tādi nepieciešami, piešķir tikai pēc pirmā mācību mēneša). Vai tā nav absurda situācija, ja runājam par sociālo palīdzību un tās mērķgrupām?

– Tā noteikti nav Rīgai aktuāla problēma. Ja cilvēks apmeklē kursus, lai mācītos, tas ir līdzdalības pasākums, un mēs noteikti piešķiram viņam sociālo palīdzību. Ja cilvēkam ir jābrauc uz kursiem ar sabiedrisko transportu, mēs palīdzam viņam apmaksāt braukšanas kartiņu. Tā ka Rīgā noteikti nav iespējama situācija, ka kāds bezdarbnieks nemācītos līdzekļu trūkuma dēļ. Sava sociālā dienesta sadarbību ar Nodarbinātības valsts aģentūru es vērtēju kā labu. Ja pie mums ilgstoši nāk bezdarbnieks un stāsta, ka viņam netiek piedāvāta nekāda darba vakance, pirmais, ar ko mēs sazināmies, ir konkrētais aģents, kas ar šo bezdarbnieku strādā.

Riski – zema izglītība un šķirta kopdzīve

– Neviens par ilgstošu bezdarbnieku un sociālā dienesta klientu nepiedzimst. Kas ir tas apstākļu kopums, kas cilvēku līdz tam noved?

– Noteikti viens paaugstināta riska faktors ir zems izglītības līmenis, kas rada daudzas citas problēmas. Otrs – augstais šķirto laulību/kopdzīvju skaits, īpaši ja viens no vecākiem atsakās no atbildības par bērniem. Ir diezgan liela varbūtība, ka sieviete ar vidējo izglītību, kas viena audzina divus bērnus, kļūs par mūsu klienti. Šī ir īpaša mērķauditorija, kurai jāveltī pastiprināts sociālais darbs. Ja runājam par cilvēkiem ar atkarībām, tad pārsvarā gan tās ir sekas kādām citām sociālajām problēmām – bezdarbs, laulības šķiršana, vardarbība utt.

 – Cik lielā mērā jūs varat piekrist izplatītajam priekšstatam, ka bērniem no nabadzīgām un, iespējams, arī nelabvēlīgām ģimenēm nākotnē vispār “nekas spožs nespīd”?

– Mūsu pārliecība – bērnu problēmu risināšanu nav iespējams atraut no darba ar visu ģimeni. Jo bērnu un pusaudžu rīcība ļoti bieži saistīta ar iegūto pieredzi, kā risināt attiecības, kā attiekties pret darbu utt. Jā, ir gadījumi, kad nabadzībā dzīvo ne viena vien paaudze. Bet lielā mērā tas ir arī tāpēc, ka bērni nav redzējuši, ka vecāki no rīta ietu uz darbu un vakarā nāktu mājas. Taču es uzskatu, ka profesionāls sociālais darbinieks, kas specializējies darbā ar ģimeni, var šo situāciju mainīt. Ja mēs sāktu uzskatīt, ka šādi bērni ir “norakstīti”, tad mūsu darbam nebūtu jēgas.

 – Kā zināms, sociāli nelabvēlīga ģimene ne vienmēr ir trūcīga. Vai starp jūsu klientiem ir daudz ģimeņu, kuras ir materiāli labi nodrošinātas?

– Tādu ir maz. Šo ģimeņu galvenās problēmas – atkarība no azartspēlēm/alkohola/narkotikām, vardarbība, nesaprašanās ar pusaudzi, kas neiet uz skolu. Šīm ģimenēm nav vajadzīga nekāda sociālā palīdzība, tikai sociālie pakalpojumi. Viens piemērs. Materiāli nodrošināta ģimene, kurā ir vecs cilvēks. Ģimenes locekļi saprot, ka paši ar viņa aprūpi galā netiek. Un tad sociālais darbinieks izvērtē, cik lielā mērā un kāda šim cilvēkam ir nepieciešama palīdzība. Rezultātā ģimene, pērkot pakalpojumu, zina, par ko un kāpēc tā maksā. Nākotnē arī pie mums, tāpat kā citur Rietumeiropā, daudzas šādas ģimenes būs mūsu klienti, un tā ir sociālo dienestu nākotne. Sniedzot sociālos pakalpojumus, galvenais – izvērtēt nepieciešamo apjomu. Ja visu sāks darīt vecāka cilvēka vietā, lai gan viņam vajag vienīgi palīdzēt nokāpt un uzkāpt pa kāpnēm, apmierināts nebūs nedz viņš, nedz viņa ģimene. Skan paradoksāli, taču pārāk liela aprūpe vai problēmu risināšana klienta vietā nereti rada vairāk negatīvas nekā pozitīvas sekas.

 – Nobeidzot – vai ir pietiekami attīstīta sociālā infrastruktūra, lai dienesti varētu pilnvērtīgi veikt savas funkcijas?

– Nenoliedzami, pa šiem gadiem sociālo darbinieku prasmes ir augušas ātrāk nekā infrastruktūra. Mēs savā darbā esam ierobežoti ar dažādiem nosacījumiem, termiņiem, kritērijiem, taču ne vienmēr sociālais dienests gan finansiālu, gan cilvēkresursu trūkuma dēļ var atļauties sniegt visus klientiem nepieciešamos sociālos pakalpojumus. Faktiski pašlaik mēs varam strādāt tikai ar maznodrošinātiem klientiem. Pieminēto sociālo darbu ar situētajām ģimenēm pašlaik mēs nevaram nodrošināt personāla trūkuma dēļ. Sociālajā darbā ir tā: jo vairāk pienākumu pilda viens darbinieks, jo mazāk laika atliek profesionālam sociālajam darbam. Eiropā ir pieņemts, ka ir viens sociālā dienesta darbinieks uz 1000 iedzīvotājiem. Diemžēl mums ir viens uz 3000. 

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv