1991.gada 22.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemsim vietas, pulkstenis ir tieši trīs.

Godājamie kolēģi! Kā jau mēs no rīta vienojāmies, trijos informāciju par Latvijas delegācijas vizītes rezultātiem Francijā pagājušajā nedēļā sniedz Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Vispirms par pašu ielūgumu. Te būtu jāsaprot, ka tas nebija Francijas prezidenta ielūgums apmeklēt Franciju. Mūs ielūdza Baltijas valstu atbalsta grupa Francijas parlamentā. Bet, zinot to, ka šī parlamenta grupa ir ielūgusi mūs apmeklēt Francijas parlamentu, mūs pie sevis vizītē ielūdza visi trīs augstākie Francijas politiskie vadītāji. Šeit es domāju valsts prezidentu, Nacionālās sapulces prezidentu un senāta prezidentu. Šeit ir tā nianse. Bet tas nebūt nav jāsaprot tā, ka mēs ieradāmies Francijas parlamentā un tad lūdzām vizīti pie šiem valsts vadītājiem. Šis process notika, kā es jau pasvītroju, otrādi. Par to liecināja arī pats pieņemšanas protokols. Mēs, ja tā var teikt, visur gājām iekšā pa parādes durvīm saskaņā ar to protokolu, kāds ir iedibināts šajā zemē. Mani drusciņ izbrīnīja tas, ka atšķirībā no tā, kā mēs piedalījāmies Ziemeļu padomes sēdē, šeit mūs pavadīja motociklistu eskorts, tas ir gan protokols, gan drošība, gan arī jautājums saistīts ar to, kā es saprotu, ka dažreiz nevar izspraukties caur krustojumiem Parīzē. Tas viss ir saistīts.

Kāpēc mēs ieradāmies un kādus mērķus izvirzījām? Ko gribējām panākt? Es, protams, negribētu jūs ilgi aizkavēt, jo mums notika daudzas sarunas, lai sīki informētu jūs detaļās par visu, ko mēs runājām. Mērķis kā jau vienmēr, tiekoties ar valsts vadītājiem– tikšanās fakts un iepazīšanās fakts jau liecina pats par sevi par zināmu atzīšanas procesu,– ir informēt par politisko un ekonomisko situāciju Latvijā, par mūsu parlamenta un valdības darbu. Mēs gribējām dzirdēt no šiem vadītājiem, kā viņi patlaban vērtē Eiropas procesus, PSRS procesus un, protams, kontekstā arī Baltijas jautājumi. Man izraisa jautājumus un neizpratni tas, ka kontaktus, kuri patlaban veidojas, dažreiz mūsu opozīcija vērtē kā iejaukšanos mūsu iekšējās lietās.

Par sarunām. Vispirms Francijas prezidents Fransuā Miterāns. Es neatkārtošu viņa nostāju, tā ir visu valsts vadītāju nostāja, un tā mums ir zināma. Mēs netikāmies ar premjerministru, jo notika tāda nelaimīga sakritība, ka mūsu vizītes laikā Francijas prezidents mainīja valdību. Mēs, kā jau teicu, bijām mazliet nobažījušies, ka mēs varētu saņemt pieklājīgu paskaidrojumu, ka kaut kādi elementi no mūsu programmas izpaliek. Bet neviens elements no programmas, kura mums tika atsūtīta, neizpalika.

Tātad visi Francijas vadītāji atkārtoja savu jau mums zināmo nostāju attiecībā uz Latvijas aneksiju. Un viņi runāja īsi. Ja šodien kāds atzīst par likumīgu Latvijas un Baltijas valstu aneksiju, tad viņi to uzskata par Hitlera un Staļina darījumu atzīšanu Baltijas un citās Otrā pasaules kara lietās, un tas ir viņu viennozīmīgs vērtējums šīm valstīm, šiem cilvēkiem vai šiem politiķiem.

Fransuā Miterāns ļoti interesējās par mūsu sarunām ar PSRS un par mūsu attiecībām ar PSRS prezidentu Gorbačovu. Viņš izteica gandarījumu par Latvijas nostāju šajās sarunās, kuras ir vērstas uz to, lai politiskiem līdzekļiem atrisinātu Latvijas neatkarības jautājumu. Francijas prezidents īpaši uzsvēra, ka Francija kā lielvalsts atbalstīs PSRS valdību un tās politiskos vadītājus tad, ja viņi centīsies atrisināt Baltijas jautājumu bez vardarbības, sarunu ceļā. Es to jau teicu preses konferencē un tagad atkārtošu, ka Fransuā Miterāns izteica tādu secinājumu pēc tam, kad bijām abpusēji izklāstījuši informāciju, ja no Baltijas valstu puses šajā procesā būs smalka taktika un stratēģija, kurā nebūs vietas vardarbībai, bet– gluži otrādi– risināsies politisks dialogs gan ar PSRS, gan arī Latvijai ar Lietuvu un Igauniju, tad viņš nešauboties, ka Baltijas valstu, un konkrēti Latvijas valsts, neatkarības atjaunošana ir vistuvākā laika jautājums.

Otrs problēmu bloks skāra jautājumus, kas saistīti ar Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu kā internacionālu problēmu. Arī šeit Francijas pusei, es neatkārtošu to, ko katrs teica, nekādu šaubu nebija, ka Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas jautājums ir tiešām saistīts ar to, ka šī problēma ir radusies Otrā pasaules kara rezultātā, un tāpēc tā bez internacionāliem akcentiem šodien nav atrisināma. Baltijas neatkarība ir saistīta ar Baltijas jautājuma internacionalizāciju. Un tāpēc Eiropas kopienas valstis tagad konsultējas savā starpā– un to akcentēja gan Francijas, gan arī Dānijas ārlietu ministri, ar kuriem mēs tikāmies,– par to, kādā veidā Baltijas jautājums varētu būt izskatīts Berlīnes konferencē, nekādā gadījumā nepieļaujot to situāciju, kāda izveidojās Parīzes konferencē.

Par ekonomisko palīdzību. Mēs raksturojām situāciju, kādā patlaban atrodamies, un izklāstījām savu vērtējumu arī par ekonomisko situāciju PSRS. Mēs lūdzām, lai daļa no tās palīdzības, kura patlaban tiek organizēta PSRS ekonomiskai palīdzībai, tiktu novirzīta konkrētām programmām arī Baltijas valstīm. Mēs nekādā gadījumā neiestājāmies pret palīdzību PSRS, pret vispārekonomisko palīdzību PSRS, tieši otrādi, mēs atbalstījām to, taču vienlaikus izteicām arī lūgumu, precīzāk sakot, konstatējumu, ka šo ekonomisko palīdzību, kuru PSRS saņems no Rietumvalstīm, nevar izmantot ekonomiskās blokādes nolūkos pret Baltijas valstīm. Prezidents to īpaši uzklausīja, un pēc katra lūguma un katra jautājuma, kuru mēs apspriedām, viņš izdarīja savus konstatējumus. Un šīs problēmas sakarībā viņš teica, ka šādu nostāju pieņem zināšanai, respektīvi, mūsu lūgumu pieņem zināšanai.

Aplūkojot tādus vispārējas dabas politiskos jautājumus. Francijas prezidents teica, ka viņš ir ļoti ieinteresēts, lai viņam būtu pēc iespējas vairāk konkrētas informācijas par to, kā mēs šeit dzīvojam, kas pie mums notiek, kādas ir mūsu perspektīvas. Mēs runājām par mūsu nodomu izveidot informācijas centru Parīzē un Rīgā. Šis priekšlikums tika atbalstīts, un nākamajā dienā Ārlietu ministrija jau pieprasīja no mums konkrētus iesniegumus, lai varētu šo jautājumu kārtot.

Ceturtais jautājums, kas mūs interesē, bija Latvijas Republikas īpašumi Francijā. Prezidents teica, ka atšķirībā no citām valstīm Francija visu ir saglabājusi un šeit nekādu problēmu nav, kaut gan būtu jākonstatē un jānosaka tiesiskais statuss. Kas attiecas uz mūsu ēkām, tad es jau raidījumā “Labvakar” teicu, ka publikācijā presē ir ieviesusies neprecizitāte. Francijas parlamenta deputāti ir ierosinājuši tiesas prāvu par mūsu vēstniecības ēku, kuru patlaban aizņem PSRS konsulāts. Viņi uzskata, ka ir pieļauta nelikumība un nav nekāda tiesiskā pamata tam, ka šī ēka ir nodota PSRS konsulāta rīcībā. Bet tā, protams, ir tiesas kompetence. Es runāju par to, ka mums informācijas centrs jau tūlīt jāizveido Parīzē, tāpēc uz laiku varētu būt ierādītas citas telpas. Bet kas attiecas par vēstniecības ēku, tad tas ir nākotnes jautājums.

Ļoti žēl, ka mums nav iespējas, respektīvi, nav līdzekļu, lai līdzi paņemtu mūsu korespondentus vai teletehniku, kas varētu uzņemt. Es domāju, ka vajadzētu uzņemt nevis priekšsēdētāja personību, bet pašu protokolu. Būtu ļoti interesanti paskatīties pat šeit, Augstākajā padomē, kā viss tiek organizēts zemē ar tādām tradīcijām un ar lielvalsts iespējām. Es domāju protokolu parlamentā, Nacionālajā sapulcē vai senātā. Tur ir tādi paši rituāli, kuri sākumā liekas pat drusciņ dīvaini, bet pēc tam pie tiem pierod, jo tas viss harmonē ar ēkām, kur izvietojas un darbojas deputāti. Varbūt kāds parlamentā arī ierodas bez šlipses, to es nevaru apgalvot, bet katrā ziņā visi darbinieki, kuri strādā parlamentā, ir tērpti nevainojamās uniformās, bet tas nenozīmē, ka ar zelta uzplečiem. Katrā ziņā var redzēt, ka tā ir parlamenta uniforma, un tas, no vienas puses, rada zināmu harmoniju, no otras puses– piedod svarīgumu un atbildību. Man tā vismaz likās.

Par Dāniju. Mēs ielidojām Kopenhāgenā. Tā nebija mūsu vizīte Dānijā, mēs vienkārši izmantojām šīs zemes lidostu, bet arī tur bija organizēts tāds pats protokols kā Francijā, jo acīmredzot tas tika, vismaz man tā liekas, momentā saskaņots. Tādu protokolu, kāds bija Francijā, piedāvāja arī Dānija. Es runāju par protokola detaļām, arī par karogu. Dānijā esmu bijis vismaz divas reizes, viņi tiešām izrāda mums neviltotu draudzību un neviltotu ieinteresētību. Es jau esmu jums teicis par tām tipogrāfijas lietām. Jautājums par tipogrāfijas iekārtām ir novests līdz tādai kondīcijai, ja tā var izteikties, ka viņi pilnīgi visu apmaksā. Par to jūs varējāt lasīt arī presē. Un to visu izdarīja Dānijas ārlietu ministrs personīgi ar savu ieinteresētību un tie mūsu kolēģi, Muciņa kungs un pārējie, kuri toreiz piedalījās sarunā. Tas viss, ko viņš toreiz pateica, konsekventi tiek arī realizēts.

Tāda pati ir arī premjerministra ieinteresētība, jo, līdzko ieradāmies Dānijā, viņš tūlīt mūs uzaicināja vizītē pie sevis. Es toreiz vēl atrados mūsu lauku brauciena iespaidā, tāpēc lielākoties ar viņu runāju par lauku lietām, par to, ka mums laukiem ir vajadzīga palīdzība, kas saistīta, protams, pirmkārt ar lauksaimniecības tehniku. Mums ir izveidojušies kontakti ar dāņiem, un es ļoti ticu, ka valdība neliegs palīdzību un sekmēs šo sadarbību ar mūsu lauksaimniekiem. Un es ceru, ka šī sadarbība būs ļoti konkrēta.

Pēdējais jautājums skāra ārlietu koordinācijas darbu. Vienā no preses izdevumiem pavīdēja doma, ka mūsu Ārlietu ministrija vada visu ārlietu darbu, kas notiek ārzemēs. Pareizāk būtu teikt, ka mūsu Ārlietu ministrija, vismaz pēc manām domām, sekmīgi piedalās koordinācijas darbā, nevis vada. Tātad Ārlietu ministrija, Pasaules brīvo latviešu apvienība, Latvijas sūtniecība Amerikā un konsulāti, bet tagad mūsu pārstāvniecības vai goda konsuli. Un šis koordinējošais darbs Francijas vizītē it sevišķi izpaudās tajā apstāklī, ka šī vizīte tiešām bija sagatavota. Tā bija gan grūta, gan arī ļoti intensīva, bet tā bija sagatavota.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā bija informācija, tad jautājumi netiek uzdoti.

Mēs turpinām darbu plenārsēdē. Par grozījumiem 1991.gada valsts budžetā. Zeiles kundze tiek aicināta tribīnē, Kodoliņa kungs pie mikrofona... ja nemaldos, deputāts Buka bija pie mik­rofona. Es ļoti atvainojos, vēl viens deputāts pie mikrofona, bet es aizmirsu, kurš tas bija. Tas var nākt pie otrā mikrofona. Lūdzu, Kodoliņa kungs! Bet pagaidīsim, kamēr Zeiles kundze nāk tribīnē.

A.Kodoliņš: Mans jautājums ir par budžeta ienākumu daļu. Ministru padomes iesniegtajā variantā budžeta ienākumu daļā ir fiksēti 3 miljardi 813 miljoni, bet tajā variantā, ko sagatavojusi Apvienotā budžeta komisija, budžeta ienākumos fiksēti 3 miljardi 608 miljoni. Tātad starpība ir 205 miljoni. Jūs teicāt, ka šeit nav ieskaitīti 133 miljoni, kuri ir sakarā ar obligācijām. Man interesē vēl tie 72 miljoni. Kas tā ir par summu, kas veido šo starpību?

V.Zeile: 72 miljoni mums ir pārejošais atlikums no 1990.gada budžeta izpildes, kuru šeit neiekļāvām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Buka.

S.Buka: */Zeiles kundze! Man ir jautājums kā Punovska kunga jautājuma turpinājums. 1.punkts par vietējās nozīmes iestāžu un organizāciju kompensācijām, lai segtu vietējo pašpārvalžu izdevumus. Kāds ir šo līdzekļu apjoms, kas nu tiks pārlikts vietējos budžetos? Un vai šie līdzekļi ir? Vai to ir izskatījusi arī Budžeta komisija, ne tikai Finansu ministrija?/

V.Zeile: Jūs esat mūsu Budžeta komisijas loceklis, un jūsu mapītē jau kādas trīs nedēļas stāv sagatavots materiāls, kurā Finansu ministrija sniedz vietējo budžetu izpildes rezultātus pēc stāvokļa uz 1.maiju. Un tur mēs pa rajoniem redzam, kā notiek vietējā budžeta izpilde, un pirmīt Pupčenoka kungs teica, ka 1.ceturksnī tas pārpildīts vairāk nekā par 25 procentiem. No otras puses, par šo izdevuma daļu, jo tas ir uz vietējā budžeta, ir sīki aprēķini Finansu ministrijā. Mēs šeit nevaram tos parādīt, jo tie skar attiecības ar vietējo budžetu, bet mums ir valsts budžets, un tas attiecas tikai uz Republikas līmeņa ministrijām un iestādēm. Bet tādi aprēķini ir.

S.Buka: */Otrais jautājums, ja atļausiet, par 3.punktu. “Uzdot Latvijas Bankai izplatīt republikas iekšējā piecprocentu aizņēmuma obligācijas.” Tas ir par pietiekami lielu summu. Ko nozīmē “izplatīt obligācijas”? Kā to saprast? Vai šīs obligācijas piespiedu kārtībā izplatīs un tādā ceļā papildinās republikas budžetu vai tikai brīvprātīgi? Taču tad mēs nevaram rēķināties ar ievērojamu līdzekļu nonākšanu budžetā./

V.Zeile: Atbildu. Tas ir tikai uz brīvprātības principa pamata, nekādas piespiešanas nav, bet jādod tikai iespējas, lai tie, kuri vēlas, var nopirkt, tāpēc arī mēs šos 133 miljonus neietvērām budžeta ieņēmumu daļā, jo tas ir uzreiz garantēts ieņēmums. Bet mums ir punkts, kurā paredzēts, ka, tiklīdz šīs obligācijas tiks realizētas un realizācijas gaitā parādīsies ieņēmumi, budžeta izpildes gaita atspoguļosies mūsu ieņēmumu daļā. Tikai tik daudz, cik faktiski tiks realizēts.

S.Buka: */Un pēdējais jautājums tieši pastāvīgās Budžeta komisijas priekšsēdētājai. Saskaņā ar budžeta 52.pantu jaunā Nacionālo jautājumu departamenta attīstībai iedalīti trīs tūkstoši rubļu. Tas ir 50 reizes mazāk nekā emigrācijas departamentam un apmēram divi tūkstoši reižu mazāk nekā Ministru padomes aparātam. Trīs tūkstoši rubļu mūsu nacionālo jautājumu risināšanai? Kāda ir jūsu attieksme pret šādu summu?/

V.Zeile: Nevienu rubli, ko būtu prasījusi Ministru padome šā Nacionālā departamenta vajadzībām, mēs neesam atraidījuši. Tās ir tās vajadzības, ko Ministru padome prasīja šā jaunā Nacionālā departamenta izveidošanai, un tas arī tika iedots. Šis jautājums jau tika izskatīts, ja es pareizi atceros, marta mēnesī.

S.Buka: */Skaidrs. Paldies. Es domāju, ka Budžeta komisijai būtu jāieņem aktīvāka pozīcija. Ne tikai akceptēt to, ko dod Ministru padome./

V.Zeile: Ja Nacionālajam departamentam būs šāda vajadzība vai pretenzijas pret valdību, mēs visu izskatīsim.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Geidāns.

I.Geidāns: Vai daiļā referente pieņemtu šādu piedāvājumu, ja mēs 1.punkta pirmā apakšpunkta trešās rindkopas otrajā rindā vārdus “vietējās nozīmes uzņēmumi” latviskotu un bez balsošanas nomainītu ar vārdiem “vietējās pašvaldības uzņēmumiem”.

V.Zeile: Piekrītu.

I.Geidāns: Paldies.

Priekšsēdētājs: To laikam mēs, Geidāna kungs, apspriedīsim tad, kad pieņemsim pa punktiem. Tad jūs varēsit nevis jautājuma formā, bet jau apgalvojuma formā izteikt savu priekšlikumu, un tad balsosim. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Buls: Sakarā ar deputāta Geidāna ierosinājumu tika ierakstīts šis formulējums, bet tas nav identisks pašvaldību uzņēmumiem. Finansu ministrija, piedāvājot savu formulējumu, nebūt nav domājusi tos dažus, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmos uzņēmumus, kuri juridiski šodien ir pašvaldību uzņēmumi, jo tādu tikpat kā nav. Tāpēc šoreiz viennozīmīgi nevarētu piekrist, ka ieraksts, kas pašreiz ir projektā, identificējams ar pašvaldību uzņēmumiem.

V.Zeile: Es piekrītu deputātam Bulam. Varbūt varētu nomainīt: “vietējās pakļautības uzņēmumiem”, jo tiešām likums par pašvaldību uzņēmumiem, kuru mēs nupat skatām, vēl tikai veidos šos pašvaldību uzņēmumus, un pašvaldību īpašums šobrīd ir domāts vietējās pakļautības nozīmē.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Vai ir vēl kādi jautājumi? Jautājumu nav. Paldies. Sekretariāts nav iesniedzis sarakstu par deputātiem, kuri vēlētos debatēt. Paldies. Jūsu sašutums ir vērā ņemams, jo pieteikušies četri deputāti. Kā pirmajam es dodu vārdu deputātam Felsam, un gatavojas deputāts Ozols.

A.Felss: Godātie kolēģi! Visumā atbalstot šo budžeta izmaiņu projektu 1991.gadam, man ir radies viens priekšlikums, ar kuru gribētu iepazīstināt. 1.punktā lūdzu iekļaut tekstā šādu redakciju: “Izdalīt no Latvijas Republikas Ministru padomes rezerves fonda 400 000 rubļu Valsts vēstures arhīva nodrošināšanai.” Es gribu paskaidrot, kāpēc nepieciešams šāds formulējums un šāda summa. Šodien man kārtējo reizi nācās būt Valsts vēstures arhīvā un runāt ar šā arhīva direkciju. Jūs zināt, ka šis arhīvs nodarbojas ar izziņu izsniegšanu par bijušajiem zemes īpašumiem, tagad acīmredzot šim arhīvam būs jānodarbojas ar izziņu izsniegšanu par bijušajiem īpašumiem– mājām, ēkām un citām būvēm– mantiskajā izteiksmē. Un problēma ir tā, ka arhīvs šobrīd atrodas bankrota priekšā. Līdzekļi, ar ko izmaksāt darba algu, palikuši tikai līdz 1.jūlijam. Šobrīd viņi nav spējīgi samaksāt par papīru, kas ir piegādāts šo izziņu formu tiražēšanai, nav spējīgi samaksāt par pakalpojumiem, kas tiek sniegti pa pastu. Kopējā summa ir apmēram 10 000 rubļu. Jautājums tika risināts arī par papildu telefonu uzstādīšanu sakarā ar darba apjoma pieaugšanu. Arī par to šobrīd viņi samaksāt nevar. Faktiski arhīva darbība tiek ja ne paralizēta, tad noteikti bremzēta. Viņi ir griezušies pie valdības un runājuši ar Bišera kungu, griezušies pie Siliņa kunga, un neviens jautājumu nav varējis atrisināt. Atbilde ir bijusi viennozīmīga, ka nav līdzekļu. Acīmredzot arī sarunas mūsu mājas kuluāros šo jautājumu nespēs atrisināt, tāpēc es ar šādu priekšlikumu griežos šeit publiski un oficiāli parlamenta priekšā.

Iesaku atbalstīt šā jautājuma pozitīvu risinājumu. Mums ir jāsaprot viens: ja mēs tik tiešām gribam normāli turpināt risināt privatizācijas jautājumu globālā plāksnē republikas mērogā, tad arhīvs ir tā iestāde, kas var šobrīd būtiski ietekmēt šo procesu vai nu sekmējot, vai bremzējot. Mums jārada apstākļi, lai darbs varētu sekmīgi turpināties. Tādēļ es lūdzu atbalstīt šo ierakstu, jo pretējā gadījumā pie nākamā labojuma budžetā var būt par vēlu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ozols, gatavojas deputāts Punovskis.

I.Ozols: Cienītie kolēģi! Ja mēs pavērojam šo apspriežamo likumprojektu par grozījumiem valsts budžetā, tad tas ir viskardinālāk atšķirīgais likumprojekts no visiem likumprojektiem, ko mēs līdz šim esam izskatījuši par budžeta labojumiem šajā gadā no valdības viedokļa. Tajā pašā laikā Apvienotās budžeta komisijas iesniegtie likumprojekti par budžeta labojumiem arvien vairāk un vairāk faktiski ietekmē atsevišķu tautsaimniecības nozaru darbu. Un tas viss tiek darīts tikai republikas budžeta interešu aizstāvības vārdā.

Budžeta komisija, izanalizējusi un tuvāk iepazinusies ar situāciju veselības aizsardzības sistēmā, vadoties pēc tās informācijas, kāda ir nodota jūsu rīcībā par valdības iesniegtā budžeta labojuma likumprojekta 6.pantā minētajiem 50 miljoniem, kas ir domāti apvienības “Farmācija” zaudējuma segšanai, viennozīmīgi nonāca pie atziņas, ka šī summa nav ekonomiski pamatota un ka tā zināmā mērā ir papildu subsīdiju izspiešana, ja tā varētu teikt, no republikas budžeta veselības aizsardzības sistēmai. Šajā sakarībā mēs ar Veselības aizsardzības ministriju jau ilgāku laiku strādājam pie šā jautājuma un burtiski vakar saņēmām Veselības aizsardzības ministrijas ekonomisko pamatojumu par medikamentu mazumtirdzniecības cenām un to kompensāciju. Un jākonstatē, ka pat arī šis ekonomiskais pamatojums neatbilst mūsu Budžeta komisijas koncepcijai par republikas budžeta interešu aizstāvību. Mēs pirmo reizi esam nonākuši tāda fakta priekšā, ka Budžeta komisijai ir ierosinājums, jūs vēl neesat saņēmuši no mūsu komisijas izstrādāto lēmuma projektu, ar kuru mēs nolēmām, ka Augstākajai padomei jāuzliek par pienākumu Latvijas Republikas Ministru padomei iesniegt līdz 5.jūnijam– ļoti ierobežotā termiņā– Latvijas Republikas Augstākajai padomei, konkrēti, Apvienotajai budžeta komisijai, mazumtirdzniecības cenu paaugstinājuma ekonomisko pamatojumu apvienības “Farmācija” rentablas darbības nodrošināšanai.

Tātad mēs ierosinām šo abstrakto kompensāciju mehānismu, ko piedāvāja savā laikā valdība, nomainīt ar analītisku ekonomisku pamatojumu, lai varētu objektīvi vērtēt kompensācijas vai cita veida mehānisma pielietošanu, lai arī apvienība “Farmācija” ekonomiski nenonāktu bankrota stāvoklī, kā jau ziņoja par arhīvu, jo faktiski ļoti paralizētu medicīnas nozari. Vienlaikus arī ierosinām, lai valdība izstrādā un iesniedz Augstākajai padomei kompensācijas realizācijas mehānismu sociāli maznodrošinātiem iedzīvotājiem un atsevišķām personām, es teiktu, personu grupām, kas slimo ar hroniskām kaitēm, lai kompensētu zaudējumus minētajai republikas iedzīvotāju kategorijai. Mums jāatvainojas, ka mēs agrāk nevarējām iesniegt šo priekšlikumu un ierosināt ietvert jautājumu darba kārtībā, jo tikai vakar dienas otrajā pusē saņēmām Veselības aizsardzības ministrijas ekonomisko pamatojumu, bet šī problēma ir jārisina. Un, kā saprotat, nākamais solis, protams, ir medikamentu mazumtirdzniecības cenu paaugstinājuma realizācija ar 1.jūliju. Bet pagaidām savā lēmuma projektā mēs neierakstījām šo termiņu, jo uzskatām, ka vispirms jāiepazīstas ar Veselības aizsardzības ministrijas argumentēto ekonomisko pamatojumu un realizācijas mehānismu.

Tāpēc mums ir lūgums– pievienot šo lēmuma projektu (jūs šodien to saņemsit) pie mūsu izskatāmā likumprojekta, ja jūs to atbalstīsit pirmajā lasījumā, lai otrajā lasījumā to varētu izskatīt un likumu apstiprināt, un laikus saņemt no republikas valdības vajadzīgo informāciju, un tad lemt par šī sociāli svarīgā lēmuma pieņemšanu par medikamentu mazumtirdzniecības cenu realizāciju vai noteikšanu mūsu republikas teritorijā ar 1.jūliju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Punovskis. Gatavojas deputāts Kodoliņš.

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Es vispirms gribu pievērst jūsu uzmanību likuma par budžetu 65.pantam, kurā ir noteikts: ja pēc Latvijas Republikas, tātad vietējo budžetu apstiprināšanas, tiek pieņemti republikas Augstākās padomes likumdošanas akti vai Ministru padomes lēmumi, saskaņā ar kuriem palielinās vietējo budžetu izdevumi, šiem budžetiem attiecīgos līdzekļus sedz no Latvijas Republikas valsts budžeta. Tātad runa ir par cenu kompensācijas pieaugumu, ko ir noteikusi Ministru padome. Faktiski ar Ministru padomes lēmumu Nr.94 ir noteikts, ka cenu paaugstinājuma kompensācija tiek segta no valsts budžeta. Protams, ja vietējās pašvaldības atbalsta valsts politiku, tad tām zināmā mērā būtu jāiesaistās šajā kompensāciju izmaksu procesā un daļa izdevumu jāsedz no sava budžeta. Tāpēc mēs varētu runāt par to, ka no vietējiem budžetiem sedzam pašvaldību uzņēmumiem un iestādēm, bet nekādā gadījumā nevaram runāt par to, ka sedzam kaut kādiem mistiskiem vietējās nozīmes uzņēmumiem.

Kā izveidojās situācija, ka vietējo padomju budžetos ienākumu daļa ir lielāka par izdevumu? Varbūt es neesmu lietas kursā par situāciju visā republikā, bet vismaz Rīgas pilsētā, kur ir sastādīts vietējo padomju budžets, šie budžeti ir sastādīti minimālie, tas nozīmē, ka faktiskie izdevumi, kuri būtu jāsedz šajā gadā, ir daudz lielāki par tiem, kurus mēs spējam segt. Tāpēc tiek noteikti papildbudžeti, konkrēti Vidzemes priekšpilsētā budžets ir apmēram 37 miljoni, bet papildu budžets ir 15 miljoni. Jā, mēs patiešām esam saņēmuši par 2–3 miljoniem lielākus ieņēmumus, nekā plānojām, bet neesam ieplānojuši budžetā nepieciešamos izdevumus, kuri būtu arī mums jāsedz, tas ir iekļauts papildbudžetā, tāpēc nevar būt nekāda runa, ka mums nav kur likt naudu un ka mums tagad ir iespēja to izmantot pavisam citiem mērķiem. Ir tāds papildbudžets, un tajā paredzēts, kā šo naudu izlietot.

Galu galā varējām arī sastādīt vietējos budžetus ar budžeta deficītu, un tādā gadījumā nebūtu jārunā par to, ka mums ir kaut kādi ieņēmumi, kas pārsniedz plānotos. Es uzskatu, ka mēs esam rīkojušies diezgan saimnieciski, sastādot šādus minimālos budžetus, un patlaban iznāk, ka vietējās pašvaldības par to tiek sodītas.

Es jau teicu, ka varam runāt vienīgi par to, ka no vietējiem budžetiem tiek segti izdevumi pašvaldību uzņēmumiem, bet nekādā gadījumā ne vietējās nozīmes uzņēmumiem, jo pēc šā definējuma vispār nav skaidrs, kas tie tādi ir. Un tāpat nav skaidrs, ko nozīmē vietējā pakļautība, mums nav tādu vietējās pakļautības uzņēmumu. Ir pašvaldības uzņēmums. Galu galā ir likums par uzņēmējdarbību, kas nosaka uzņēmējdarbības formas. Un, ja mēs runājam par uzņēmumiem, tad ir vietējo pašvaldību uzņēmumi, tādēļ ir nepieciešama šī te korekcija likumprojekta 1.panta trešajā daļā. Es domāju, ka šī korekcija ir pietiekami principiāla, lai par to šodien balsotu atsevišķi.

Un otrs, ko es vēl gribēju piebilst. Kaut arī mēs esam Augstākā padome, tomēr, nemainot likumu par budžeta tiesībām, mēs acīmredzot uzdot vietējām padomēm šajā sakarā neko nevaram. Mēs varam tās lūgt, mēs varam aicināt, jo tie ir viņu budžeti un viņi rīkojas ar saviem budžetiem atbilstoši likumam par budžeta tiesībām. Vai nu mums ir jāgroza likums par budžeta tiesībām, vai arī jāaicina atbalstīt valsts politiku un izmaksāt daļu kompensācijas no vietējiem budžetiem. Es uzskatu, ka šajā gadījumā uzdot vietējām padomēm mēs vienkārši nedrīkstam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Kodoliņ!

A.Kodoliņš: Likums par grozījumiem valsts budžetā mums būtu jāizvērtē, manuprāt, no tā viedokļa, kāds tas ir salīdzinājumā ar budžeta projektu, kuru iesniedza valdība. Bez šaubām, jāatzīst, ka Apvienotās budžeta komisijas darba rezultātā šis jaunais projekts ir daudz patīkamāks, jo mēs atkal redzam budžetu bez deficīta. Tas nozīmē, ka neesam pārkāpuši šo, manuprāt, ļoti svarīgo, ļoti būtisko principu. Tas ir pierādījums visai tautsaimniecībai un arī mums pašiem, ka mēs varam tomēr šajā situācijā, kad visām republikām ir milzīgi budžeta deficīti, strādāt tā, lai dzīvotu atbilstoši saviem ieņēmumiem.

Es tomēr gribu vērst deputātu uzmanību uz to, ka principā budžeta ieņēmuma daļa ir nedaudz lielāka, nekā parādīts projektā. Projekta tabulas daļā nav, bet 4.punktā ir noteikts, ka ieņēmumi ir vienādi ar izdevumiem un tie sastāda 3 miljardus 608 miljonus rubļu. Praktiski budžeta ieņēmumu daļa tomēr ir nedaudz lielāka, manuprāt, pareizi būtu ietvert to summu, kas ir budžeta atlikums no iepriekšējā gada, tātad tos 72 miljonus. Domāju, ka daļa no ienākumiem, ko dod valsts aizņēmumi, arī būs tomēr budžeta ieņēmumi. Tā ka ieņēmumu summa būs nedaudz lielāka, nekā tā pašreiz ir. Bez šaubām, situācijā, kad ir grūti prognozēt, kādas grūtības vēl tautsaimniecībā gaidāmas, principā ir ļoti vēlams, lai būtu zināma budžeta rezerve, zināma manevru iespēja. Bet tajā pašā laikā vairākas nozares tomēr ir ļoti smagā finansiālā stāvoklī. Es runāju par nozarēm, kuras ir ar fiksētām cenām un kuras principā izbauda uz savas ādas visu šo “bandītismu” no citu uzņēmumu puses, kas diemžēl nekontrolēti var celt cenas un peldēties naudā. Manuprāt, mums tomēr būtu jādomā par tiem pašiem lauksaimniecības uzņēmumiem. Valdība ir apsolījusi šos 24 rubļus uz strādājošo, es piekrītu, ka daļēji uzņēmumu solījums bija pilnīgi lieks, jo nauda daudzos uzņēmumos ir un to nav kur likt, bet mums ir jāapzinās, ka finansiālā situācija lauksaimniecības uzņēmumos tomēr ir bēdīga. Es saprotu, ka Budžeta komisijai būs pamatots iebildums, ka mēs nevaram “apēst” visas rezerves, bet, ja mums ir šī mazā rezervīte, kas gandrīz ir tikpat daudz, cik naudas ir nepieciešams, lai kompensētu šos 24 rubļus lauksaimniecības uzņēmumiem, es tomēr aicinātu deputātus un Budžeta komisiju veikt šo grozījumu likumprojektā par valsts budžetu un tur tajā punktā, kur ir runa par izmaksām budžeta iestādēm, pieliktu klāt arī lauksaimniecības uzņēmumus, apzinoties to, ka situācija laukos tiešām ir saspringta un dažos lauksaimniecības uzņēmumos pat traģiska.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, vairs neviens deputāts nav pieteicies debatēs. Mēs lūgsim Zeiles kundzi vēlreiz kāpt tribīnē, pateikt savus secinājumus un arī paņemt trīs deputātu iesniegto lūgumu par zināmiem grozījumiem. Un pēc tam izlemsim, kā varam balsot šajā jautājumā.

V.Zeile: Cienītie kolēģi1 Mēs pateicamies par jūsu piedalīšanos apspriešanā, bet es tikai gribētu lūgt, lai jūs saprastu vienu: ir jau ļoti labi, ka šajā budžeta grozījumu apspriešanas laikā var nākt pie mikrofona tas vai cits deputāts un aizstāvēt to vai citu vajadzību, bet tā uzreiz šodien piekrist, piemēram, 400 tūkstošu rubļu izdalīšanai Valsts vēstures arhīva nodrošināšanai es neuzdrīkstētos, neredzot nevienu dokumentu, kas būtu ienācis Budžeta komisijā šajā sakarībā. Bet paldies par signālu un to, ka šādi jautājumi ir izvirzīti valdībai, respektīvi, Finansu ministrijai. Žēl, ka tie nav atspoguļoti šajā piedāvātajā projektā.

Otrs. Ja mēs šodien izšķiramies par jautājumu, ka ražošanas sfērai kompensējam vēl virs tiem 10 miljoniem rubļu, ko mēs papildu rezerves fondā esam devuši valdībai, tad atmetiet ilūzijas, jo neviena jūsu prasība, neviena mūsu kopējā prasība turpmāk, kamēr budžets neparādīsies ar ieņēmuma daļas pārpildi, mums nevar tikt izskatīta. Šajā situācijā iet uz risku un uz budžeta deficītu, es, piemēram, neuzdrīkstētos. Un tāpēc es domāju, ka valdībai šajā situācijā vismaz pirmajā piegājienā ir dotas pietiekami lielas manevra iespējas, lai patiešām izskatītu kopā ar Finansu ministriju un tos uzņēmumus, kuri atrodas finansiāli smagā situācijā, arī vietējās nozīmes uzņēmumus, ja tādi ir, kompensētu no šā rezerves fonda.

Mēs tūlīt izskatīsim vēlreiz visus šos jautājumus Apvienotās budžeta komisijas sēdē. Es lūdzu šajā sakarībā balsot par pirmo variantu un dot mums iespēju ap pulksten pieciem izskatīt otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad komisijas priekšlikums ir akceptēt šo likumprojektu pirmajā lasījumā tādā redakcijā, kā tas ir iesniegts. Otrajā lasījumā, kas ir paredzēts šodien, tiks ņemti vērā šie labojumi.

Lūdzu, par balsošanas motīviem– deputāts Punovskis.

A.Punovskis: Es jau uzstājoties par to runāju. Tas ir principiāls jautājums par formulējumu– pašvaldības uzņēmums vai vietējās nozīmes uzņēmums. Tie ir divi dažādi jēdzieni. Es uzskatu, ka mums ir jāizlemj konceptuāli, ko mēs ar šo likumprojektu gribam īsti panākt. Vai to, lai pašvaldība finansē savus uzņēmumus, iestādes un organizācijas, vai to, lai tā finansē visus uzņēmumus, kuri atrodas konkrētas pašvaldības teritorijā? Es nezinu, vai to var izvērtēt, kurš ir vietējās nozīmes un kurš nav vietējās nozīmes. Vai sērkociņu fabrika un zeķu fabrika ir vietējās? Atvainojiet, tas ir diezgan sarežģīti. Es uzskatu, ka šeit viennozīmīgi var būt runa tikai par pašvaldības uzņēmumiem un iestādēm.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ozols: 3.rindkopas ceturtajā rindā ir teikts, ka izmaksā no vietējā budžeta līdzekļiem. Es domāju, ka tas jau arī reglamentē, ka no vietējā budžeta līdzekļiem var maksāt tikai vietējās pašvaldības institūcijai padotajiem uzņēmumiem, jo tie jau arī saņem algas fondu un visus budžetu asignējumus no vietējo pašvaldību līdzekļiem. Tā ka es šeit nekādu pretrunu neredzu. Šie trīs vārdi faktiski nosaka, ka tie ir vietējai pašvaldībai padoti uzņēmumi, es tā saprotu.

Priekšsēdētājs: Es gan nedrīkstētu izteikt savu viedokli, bet, kamēr nav pieņemts Kārtības rullis, paldies Dievam, man tas gluži aizliegts nav. Es negribētu piekrist Ozola kungam, varbūt patiešām vajadzētu neitrālu izskaidrojumu un to terminu skaidrojumu. Jo tas, ka uzliek pienākumu izmaksāt no vietējā budžeta līdzekļiem, gluži nozīmē to, ka tikai vietējiem, jo uzņēmumu kritērijs tomēr nav dots.

S.Albertiņa: Godātie kolēģi, tas galīgi nav viens un tas pats. Ozola kungs ļoti labi zina, kas ir pašvaldības uzņēmumi,– tie ir tie, kuri atrodas pašvaldības pārziņā, tātad faktiski ir valsts īpašums, bet tādu uzņēmumu tikpat kā nav. Tas, ka, piemēram, Ogres PMK autokombinātam ir jāmaksā kompensācija no Ogres rajona budžeta līdzekļiem, nenozīmē, ka šis autokombināts ir pašvaldības uzņēmums. Tas nebūt nav pašvaldības uzņēmums, tas vienkārši atrodas Ogres rajonā, un tas ir viens no Ogres rajona uzņēmumiem, tātad atrodas teritoriālā pārvaldījumā. Bet tas nav pašvaldības uzņēmums. Tā ka tas nav viens un tas pats.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ir izteiktas divas dažādas domas par 1.panta 1.apakšpunkta 3.rindkopu. Kādi vēl būtu ierosinājumi? Lūdzu, Grūbes kungs! Otrais mikrofons.

G.Grūbe: Es sapratu, ka Rīgas pilsētas deputāti vēlas šo daļu iztaisīt ļoti mazu un visu pārējo maksāt no republikas budžeta, bet vienkārši jāatzīst, ka republikas budžetā šobrīd nav naudas, bet pašvaldību budžetos ir, kā saka, dotācijas, kuras pārsvarā ir veidotas no republikas budžeta. Tāpēc ir divi varianti: vai nu jāpārskata visas dotācijas šiem budžetiem, vai arī tomēr korekti jāiet šis ceļš, ka tomēr šie 24 rubļi jāatrod pašvaldību budžetos. Ogres rajonā tas ir izdarīts, es nezinu, kāpēc Rīgas pilsētas pārstāvji grib šo lietu vienkārši sagraut. Es aicinu balsot par komisijas viedokli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēlreiz Punovska kungs. Lūdzu.

A.Punovskis: Es patiešām aizstāvu Rīgas rajonu intereses. Es varu pateikt to, ka vienā Vidzemes priekšpilsētā ir pāri par diviem simtiem uzņēmumu, no kuriem tikai apmēram 25 vai 30 skaitītos tā sauktie republikas nozīmes uzņēmumi. Pārējie visi arī ir tā sauktie vietējās nozīmes. Es uzskatu par absurdu, ka Rīgas pašvaldībai būtu jāmaksā dotācijas visiem šiem uzņēmumiem neatkarīgi no to pakļautības un neatkarīgi no tā, ko viņi ražo. Jautājumi par dotācijām tiešām ir jāizskata diferencēti, lai būtu skaidrs, kurai pašvaldībai piešķirtas dotācijas un kurai nav. Es atvainojos, es pārstāvu arī konkrēta rajona intereses, un dotācijas mums piešķirtas nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Černaja kungs, otrais mikrofons!

R.Černajs: Par šo pašu 3.rindkopu. Es aicinātu deputātus balsojot tomēr ievērot mūsu pašu pieņemto likumu “Par budžeta tiesībām”. Šajā likumā skaidri un gaiši ir teikts, ka Augstākā padome nedrīkst nekādā veidā koriģēt vietējo pašvaldību pieņemtos budžetus un uzdot tām kaut ko darīt. Tas ir galīgi nekorekti.

Otrkārt, saskaņā ar to pašu likumu par vietējām pašvaldībām mums nav tiesību pārskatīt dotācijas samazināšanas virzienā. Jā, vietējo pašvaldību budžetu ieņēmuma daļa ir lielāka, nekā bija plānota, bet tas pats jau arī ir sakāms par republikas budžetu. Es nepārstāvu Rīgas pilsētu, bet lauku rajonu– Dobeli. Un Dobeles budžetu mēs mierīgi varējām iztaisīt ar vairāku simtu tūkstošu deficītu, lai šo budžetu sabalansētu, jo tik tiešām ir daudz un dažādu vajadzību.

Es nesaprotu, kāpēc mums būtu “jāuzliek” uz vietējo pašvaldību budžetiem vieglprātīgie valdības solījumi, jo valdības lēmumā tomēr šīs kompensācijas bija paredzētas, valdība apsolīja kompensēt. Un, ja valdība to nevar izdarīt, tad mums attiecīgi ir jānovērtē valdības darbība, nevis vienkārši šī kompensācija “jāuzliek” uz vietējiem budžetiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēlreiz Grūbes kungs. Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Es tikai nelielu repliku gribēju pateikt. Man rodas tāda pārliecība, ka vietējās pašvaldības vairs neatrodas Latvijas Republikas teritorijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Geidāna kungs, pirmais mikrofons!

I.Geidāns: Man gan tādas pārliecības nav, ka mēs būtu eksteritoriāla vienība. Mēs esam Latvijā un atbildam par Latviju. Bet tikai jautājums ir par to, kam jākompensē, piemēram, Jelgavā– “Kosmosa” strādniekiem vai RAF strādniekiem? Protams, no republikas budžeta, nevis no Jelgavas pilsētas. Mums pilsētā ir 4 miljonu deficīts!

V.Zeile: Es gribu lūgt vārdu par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, jums ir vieta tribīnē!

V.Zeile: Kolēģi, lūdzu, uzmanīgi paklausieties, ko mēs, uz ātru roku Budžeta komisijā saskaņojot, piedāvājam. Tātad ņemam vērā Geidāna ierosināto koriģējumu, tātad nevis “vietējās nozīmes uzņēmumiem”, bet paliekam pie “vietējās pašvaldības uzņēmumiem”. Tiem, kuri ir pašvaldības uzņēmumi un kurus tās atzīst par savējiem, pašvaldības kompensēs. Attiecībā uz tiem, kuri nav pašvaldības uzņēmumi, lai vietējās padomes šīs kompensācijas lietas neskar.

Un otrs precizējums: nevis “uzdot vietējām tautas deputātu padomēm”, bet “ieteikt”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādas pretenzijas? Nav. Jo mēs ātrāk atrisināsim šo jautājumu, jo mēs ātrāk arī varēsim tālāk virzīties.

Godājamie kolēģi! Es aicinātu visus reģistrēties. Reģistrācija! Lūdzu rezultātu. 101 deputāts reģistrējies. Godājamie kolēģi! Tagad es lūgšu ieslēgt balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem 1991.gada valsts budžetā”, tas ir, 721.dokumenta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Paldies. Lūdzu rezultātu: par– 78, pret– nav, atturas– 12. Tātad esam akceptējuši pirmajā lasījumā. Apvienotā budžeta komisija un arī Zeiles kundze mums solīja šīs plenārsēdes laikā iesniegt šo likumprojektu arī otrajam lasījumam.

Mēs varam izskatīt nākamo darba kārtības jautājumu. Godājamie kolēģi! Mēs esam nosprieduši, ka ceturtais darba kārtības jautājums ir likumprojekts par pilsētu un ciematu zemes reformu pirmajā lasījumā. Šis likumprojekts ir ļoti būtisks un arī ļoti diskutabls. Es paredzu, ka tas aizņems mums visu atlikušo darbadienas laiku. Mūsu rīcībā ir pusotras stundas, bet mums vēl ir jāizskata arī lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas tautas deputāta Imanta Ziedoņa atbrīvošanu no deputāta pienākumiem”. Vai mums nevajadzētu izskatīt šo jautājumu, jo tas ir diezgan īss un, manuprāt, diskusijas neizraisīs. Jautājums ir saistīts ar nākamo vēlēšanu nozīmēšanu, un tur ir vajadzīgs laiks, bet katra diena, kas ir zaudēta, mums nenāk par labu. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Tautas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā es lūdzu izskatīt šo jautājumu tagad. Tas neaizņems ilgu laiku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kinnas kungs! Pirmais mikrofons.

J.Kinna: Ja es pareizi sapratu, tad mēs zemes reformu pilsētā pārcēlām uz priekšu tikai radiotranslācijas dēļ. Tā kā mēs radiotranslācijā tik un tā neiekļāvāmies paredzētajā laikā, es lūdzu atgriezties pie tās kārtības, kāda bija plānota, un tomēr šodien izskatīt likumu “Par zemes komisijām”. Ja mēs sāksim ar zemes reformu, tad šodien vairs neizskatīsim neko.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet jāprecizē jautājums par radiotranslāciju. Jo tehnika ir tā gājusi uz priekšu, ka diemžēl vairs vizuāli nevaram pateikt, vai mēs tiekam translēti vai netiekam translēti. Bušas kundze noraidoši krata galvu. Es sapratu, ka translācijas nav. Tātad no pulksten 17.00 ir iespējams atsākt šādu translēšanu. Līdz tam laikam debates būsim jau pabeiguši.

Grūbes kungs, lūdzu, otrais mikrofons!

G.Grūbe: Es, tāpat kā Kinnas kungs, gribētu lūgt atgriezties pie Zemes komisijas jautājumiem, jo jautājums par zemes komisijām tomēr ir ļoti aktuāls un mēs to skatām otrajā lasījumā. Pagājušā nedēļā nolēmām, ka šodien izskatīsim. Vēlāk mēs nevarēsim izskatīt, jo vesela rinda lauku deputātu šodien uzaicināti pie Ministru padomes priekšsēdētāja. Es lūdzu izskatīt šo jautājumu tūlīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vēl otrais mikrofons. Deputāts Šteins.

V.Šteins: Es baidos, ka tūlīt nāks priekšā Kārtības rullis. Tāpēc, lūdzu, turēsimies pie dienas sākumā atbalstītās un apstiprinātās darba kārtības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

L.Alksnis: Godātie kolēģi! Jūs paši man esat pārmetuši, ka es kavējos ar likumprojektu par zemes reformu pilsētās un ciematos. Tādēļ es ļoti lūdzu– sāksim šo likumprojektu pirmajā lasījumā skatīt pulksten 17.00.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums ir ļoti reāla iespēja izpildīt visus šos lūgumus un ierosinājumus, ja tagad izskatīsim jautājumu par tautas deputātu Imantu Ziedoni. Ja pēc tam paspējam 25 minūšu laikā izskatīt jautājumu par zemes komisijām, tad pulksten 17.00 varam sākt runāt par šo reformu pilsētās un ciematos.

Ja mēs vienojamies, tad ceturtais darba kārtības punkts– lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas tautas deputāta Imanta Ziedoņa atbrīvošanu no deputāta pienākumiem”. Kas, lūdzu, ziņo šajā jautājumā? Mandātu komisija.

Godājamie kolēģi, varbūt nebūsim tik ļoti formāli šajā jautājumā. Mums ir 719.dokuments– lēmuma projekts. Tam pievienots mūsu kolēģa Imanta Ziedoņa rakstisks iesniegums šajā jautājumā. Vai ir kāds, kas vēlētos debatēt šajā jautājumā? Nav. Vai kāds vēlētos izteikties par lēmuma projekta tekstu? Tad atliek pieņemt tādā veidā, kādā tas ir sastādīts.

Godājamie kolēģi! Mēs esam tikko reģistrējušies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmuma projektu– 719.dokumentu. Lūdzu rezultātu. 69 balsis– par, 4– pret un 4– atturas. Lēmums pieņemts sakarā ar Imanta Ziedoņa pilnvaru izbeigšanos pirms termiņa. Tālāk jautājums jau būs jārisina Centrālajai vēlēšanu komisijai par jaunu vēlēšanu nozīmēšanu.

Jautājums par zemes komisijām, tātad piektais darba kārtības punkts. Deputāts Kinna tribīnē. Viņa rīcībā 23 minūtes.

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Es lūdzu paņemt 724.dokumentu. Nekādu ziņojumu jums otrreiz lasīt nedomāju. Iepriekšējā reizē es izskaidroju, kāda ir papildinājumu būtība. Šodien mums atliek nobalsot par pirmā papildinājuma trīs dažādiem variantiem. Zemes komisija uzskata par pareizo pirmo variantu, bet es atļauju jums izvēlēties. Ko nozīmē katrs no šiem trim variantiem– tas ir pilnīgi skaidrs no teksta. Kad mēs būsim izvēlējušies no šiem trijiem variantiem, tad sekos redakcionālais labojums, ko ieteica Preinberga kungs. Kides kungs no sava labojuma atteicās, uzskatot, ka tas būs likumā par konversijas komisijām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad tas ir otrais lasījums. Apspriežam pa pantiem. Vispirms par šiem variantiem. Lūdzu, otrais mikrofons. Deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Lai būtu vieglāk izvēlēties starp šo pirmo, otro un trešo variantu, es konsultējos un gribu piedāvāt vienu kopīgu variantu. Ja pārējiem deputātiem būtu pieņemami, tad varbūt par to arī nobalsot. Es ierosinu apvienot pirmo, otro un trešo variantu vienā kopējā variantā, un tas skanētu šādi: “Papildināt 2.1.apakš­punktu pēc vārdiem “pagasta zemes ierīkotājs” ar vārdiem (tas ir šis precizējums) “rajona zemes komisijas un rajona Lauksaimniecības departamenta kopīgi ieteiktais pārstāvis, kuru apstiprinājusi pagasta tautas deputātu padome”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kunga komentārs.

J.Kinna: Es gribu oponēt sava kolēģa Grūbes kunga izteiktajam priekšlikumam. Kaut gan tā tiešām ir kompromisa mākslas augstākā ekvilibristika, bet procesuāli šādu kopīgi ieteikto pārstāvi nav iespējams ieteikt, nav mums nekādu likumu par to, ka zemes komisija un departaments var kopīgi pieņemt lēmumus. Un, ja balsis sadalās, tad šis punkts faktiski nav izpildāms. Mums atliek izvēlēties vienu variantu, kas konkrēti reglamentē, kā var pieņemt lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons. Deputāte Seile.

A.Seile: Es lūdzu deputātus pievērst uzmanību trešajam variantam, kurā ir ietverta šī demokrātiskā norma. Tomēr pagasta zemes komisijai, kura ir vēlēšanās apstiprināta, jāļauj izlemt, kas tas būs par pārstāvi, kuru viņiem uzspiež no šā centra, un balsot par trešo variantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

K.Šļakota: Ja jau te sākas runas par to, par kuru variantu balsot, es ieteiktu, godājamie kolēģi, atcerēties, ka tagad, runājot par īpašumu privatizāciju, laukos parādās tāds jēdziens kā valsts tiesības uz īpašumu. Un kādam šīs valsts tiesības sava īpašuma daļā būtu jāpārstāv. Un tas, dabiski, ir valsts pārstāvis, rajona Lauksaimniecības departamenta ieceltais pārstāvis. Es domāju, pietiekami daudz– septiņi astoņi cilvēki pagastu zemes komisijās ir ievēlēti, tāpēc šis vienīgais cilvēks nez vai spēs daudz ko iespaidot vai daudz ko mainīt, bet tomēr formāli mēs būsim ievērojuši arī valsts intereses un iecēluši pārstāvi. Tāpēc es ieteiktu balsot par otro variantu.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Mēs esam dzirdējuši atbalstu pirmajam variantam, otrajam variantam un trešajam variantam. Esam dzirdējuši jaunu variantu, kas apvieno visus trīs. Lūdzu, deputāt Stroganov! Pirmais mikrofons.

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi! Kāpēc komisijā ir radušies trīs varianti? Kas iznāks, ja mēs pieņemsim vienu no piedāvātajiem variantiem? Republikāniskā zemes komisija ir republikas Augstākās padomes apstiprināta. Bet ko mēs darām rajona līmenī? Rajona zemes komisiju apstiprina rajona departaments, bet departaments taču ir izpildvara. Tā ka kolēģim Šļakotam ir absolūta taisnība, ka komisijai jāaizstāv valsts intereses. Vai mums ir tiesības no šī jautājuma atbīdīt rajona padomi, tas ir, tos cilvēkus, kurus tauta ievēlējusi? Tieši tādēļ jāpieņem trešais variants, pēc kura zemes komisiju apstiprina tautas deputātu padome. Acīm redzams, ka tieši rajona padome uzticēsies tiem cilvēkiem, kas pārstāvēs valsts intereses, jo rajona padome ir valsts varas orgāns./

Priekšsēdētājs: Lūdzu komentāru, Kinnas kungs!

J.Kinna: Es negribu komentēt, par visiem trim variantiem ir izteikušies, aizstāvējuši savu viedokli.

Priekšsēdētājs: Jāpiekrīt laikam ziņotājam Kinnas kungam, jo par visiem variantiem ir izteikušies. Man grūti virzīt uz balsošanu Grūbes kunga ieteikto variantu, jo tas nav iesniegts rakstiski. Deputātiem acīmredzot būs lielas pretenzijas, jo iztulkots dažādās valodās. Tas izraisīs zināmu apgrūtinājumu. Mums ir trīs varianti, katrs ir tiesīgs izteikties par vienu no variantiem. Jautājumu izšķirs vienkāršs balsu vairākums. Un redzēsim, vai demokrātijas principi, kā saka, atbilst arī praktiskajām interesēm.

Lūdzu balsošanas režīmu. Klāt neviens nav nācis, to es varu apgalvot, ir tikai gājuši prom. Te ir jautājums par apakšpunktiem, šeit kvorums nav nepieciešams. Lūdzu. Pirmais balsojums, protams, par pirmo variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Pēc kārtas balsosim. Šo variantu aizstāv arī komisija. Tiek balsots par pirmo variantu. Lūdzu rezultātu. 17– par, 17– pret, 38– atturas. Paldies. Lūdzu dzēst.

Otrais balsojums, protams, par otro variantu. Lūdzu, balsosim par otro variantu. Lūdzu rezultātu. Es atvainojos, pirmajā balsojumā bija 18– par, jo bija vēl viens. Tātad nav populārs variants. 9– par, 10– par, 30– pret, 29– atturas. Tātad pagaidām rezultāts ir šāds: par pirmo bija 18– par, par otro– 9 par.

Trešais variants. Trešais balsojums. Lūdzu balsot. Kolēģi, kuri nav reģistrējušies un ceļ rokas, lūdzu, ievērojiet mums visiem zināmos simbolus, jo tad ir vieglāk saskaitīt. 69– par, 1– pret, 5– atturas. Bez šaubām, uzvarējis ir trešais variants, kurš arī tiek akceptēts otrajā lasījumā.

J.Kinna: Tālāk…

Priekšsēdētājs: Paldies, Kinnas kungs! Lūdzu 2.punkts.

J.Kinna: Par 2.punktu nekādi papildinājumi nav saņemti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāti, kam ir kādas pretenzijas, papildinājumu par 2.punktu? Nav. Paldies. Varam iet tālāk. 3.punkts.

J.Kinna: Nav saņemti nekādi papildinājumi.

Priekšsēdētājs: Vai ir deputātiem kas iebilstams par 3.punktu? Nav. 4.punkts.

J.Kinna: 4.punktā ir izlabots, ka protokols ir jāraksta, nevis jā­stāda.

Priekšsēdētājs: Tā. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātam Grūbem? Arī par 4.punktu. Nav. 5.punkts. Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Lai nebūtu jāatgriežas trešajā lasījumā, es tomēr pateikšu kādu priekšlikumu, kuru šodien saņēma komisija, un tas ir šāds: zemes komisiju priekšsēdētāji, vietnieki un sekretāri ir amatpersonas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu komentāru, Kinnas kungs!

J.Kinna: Ja deputāti uzskata, ka tas ir papildinājums, iebildumu nav.

Priekšsēdētājs: No krimināltiesību viedokļa tas arī būtu vērtīgi.

J.Kinna: Locekļus gan par amatpersonām nevar uzskatīt. Ja visi vienādi ņems kukuļus, tad cietumā jāiet priekšsēdētājam, vietniekam un sekretārei.

Priekšsēdētājs: Tātad komisijai nav nekādu iebildumu pret šādu papildinājumu. Tas nu nav gluži redakcionāls, tomēr liekas, ka to var uztvert, lai gan nav rakstiski. Ja komisija piekrīt šim deputāta Grūbes ierosinājumam: papildināt priekšsēdētāju vēl ar vietnieku un sekretāri, vietniekiem, laikam, jo šur tur varētu būs vairāki, tad nav arī jābalso par 6.punktu. Te, manuprāt, nevajadzētu būt nekādām debatēm. Paldies.

Es aicinātu vēlreiz sekretariātu zvanīt. Balsosim, jo mums nekādu rakstisku priekšlikumu nav, kas būtu vēl jāapstrādā un komisijā jāizlemj līdz trešajam lasījumam. Ja akceptējam otrajā lasījumā, tad tas ir arī galīgi, un likums ir pieņemts. Pagaidīsim minūti tos kolēģus, kas ir aizņemti sadzīviskākos jautājumos.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies. Paldies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējies 101 deputāts. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likuma “Par papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par grozījumiem likumā “Par zemes komisijām””” pieņemšanu otrajā lasījumā un arī galīgajā variantā. Lūdzu rezultātu. Par– 85, pret– 1, atturas– 6. Likums pieņemts.

J.Kinna: Paldies kolēģiem un paldies kolēģim Alksnim.

Priekšsēdētājs: Tā, godājamie kolēģi, mums ir palikušas deviņas minūtes. Vai kādam komisiju pārstāvim nav kādi ierosinājumi, kuru no šodienas darba kārtībā iekļautajiem dokumentiem mēs varētu paspēt izskatīt deviņu minūšu laikā? Astoņu minūšu, ja būsim precīzi. Tātad šādu ierosinājumu nav? Ābiķa kungs, lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Varbūt var otrajā lasījumā Valodu likumu?

Priekšsēdētājs: Jā, atklāti sakot, arī es turu rokā šo dokumentu, kas izceļas ar savu konkrētību un īsumu. Vai deputāti piekrīt izskatīt 723.dokumentu līdz pārtraukumam? Es domāju, ka balsojot mums vēl paies laiks. Tātad pārtraukums līdz pulksten 17.00. Ņemot vērā šo translāciju un visu pārējo, es lūdzu deputātus laikus ierasties plenārsēžu zālē.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemsim vietas. Kā mēs runājām, pulksten piecos varam sākt izskatīt likumprojektu par pilsētu un ciematu zemes reformu pirmajā lasījumā, bet Apvienotā budžeta komisija ir gatava ziņot par savu otro un galīgo lasījumu. Varbūt pabeigsim ar Budžeta komisiju otrajā lasījumā un tad ķersimies pie zemes reformām?

Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Apvienotā budžeta komisija dokumentācijas sagatavošanai otrajam lasījumam bija saņēmusi no deputātiem trīs priekšlikumus. Deputāta Geidāna priekšlikums: 1.panta 3.rindkopā vārdu “uzdot” nomainīt ar vārdu “ieteikt” un “nozīmes” ar “pašvaldības”. Komisija tam piekrita, šādas izmaiņas, lūdzu, izdariet tekstuāli. Attiecībā uz deputāta Felsa, Biķa un Breša priekšlikumu par 400 tūkstošu rubļu iedalīšanu Valsts vēstures arhīva darbības nodrošināšanai mēs ziņojam, ka šajā laikā, kad skatām šos budžeta grozījumus, valdības sēdē tiek skatītas nākamās budžeta izmaiņas, un mēs šos 400 tūkstošus rubļu ietveram nākamajās budžeta izmaiņās. Iespējams, ka šos grozījumus skatīsimies nākamnedēļ vai pēc nedēļas.

Un pēdējais ir deputāta Kodoliņa priekšlikums par kompensācijas izmaksāšanu no valsts budžeta lauksaimniecības uzņēmumos. Apvienotā budžeta komisija ar balsu vairākumu pieņēma šādu lēmumu: šajā situācijā dot iespējas valdībai nepieciešamības gadījumos arī lauksaimniecības uzņēmumiem segt šīs dotācijas– 24 rubļi no 10 miljoniem, ko mēs viņiem papildus izdalām rezerves fondā, ja saimniecībām objektīvu apstākļu dēļ ir smags finansiālais stāvoklis.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi? Jautājumu nav.

V.Zeile: Es ļoti atvainojos, vēl ir sagatavots lēmums, kas izdalīts arī deputātiem, par medikamentu mazumtirdzniecības cenām. Par to lūdzu ziņot Ozolam.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, bet mēs pašlaik izskatām budžeta grozījumu likumprojektu. Pulksten piecos ir paredzēts ar translāciju nākamais jautājums. Par budžeta grozījumiem mēs reģistrēsimies un balsosim, pārējie jautājumi tiks izskatīti saskaņā ar darba dienas kārtību. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu, reģistrēsimies. Sekretariātu es lūdzu piezvanīt, varbūt kāds ir aizkavējies. Paldies. Lūdzu rezultātu. 87 deputāti reģistrējušies. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par Latvijas Republikas likumu par grozījumiem 1991.gada valsts budžetā, 721.dokuments. Lūdzu balsot. Vulfsona kungs arī var pacelt roku, ja viņš vēlas piedalīties balsošanā. Lūdzu rezultātu. 59 balsis. Es atvainojos, kolēģi, bet likumprojekts nav pieņemts. Pret– 3, atturas– 21. Tādi ir balsošanas rezultāti. Mums ir vajadzīgas 67 balsis. Budžeta gadījumā otrais lasījums ir galīgais variants. (Zālē troksnis.) Tas mums izraisa tikai procesuālas neērtības, jo vienkārši Budžeta komisija liks atkārtoti uz apstiprināšanu.

Sāksim nākamo darba kārtības jautājumu. Es domāju, ka plenārsēdes beigās mēs varētu atrisināt arī šo jautājumu.

Lūdzu, Alkšņa kungs! Likumprojekts par pilsētu un ciematu zemes reformu pirmajā lasījumā.

L.Alksnis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Es jūsu vērtējumam nododu sagatavoto likumprojektu par pilsētu un ciematu zemes reformu. Šajā sakarībā es jūs lūdzu skatīt 655. un 689.dokumentu.

Zemes reformas mērķis pilsētās ir pārkārtot no jauna zemes izmantošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības, ievērojot tos procesus, kuri notiek mūsu sabiedrībā sakarā ar valsts īpašuma konversiju, privatizāciju un netaisnīgi atņemto īpašumu denacionalizāciju. Kā veikt šo zemes reformu pilsētās? Kā pamatnorma šīs zemes reformas uzsākšanas sākumā ir ieteikts pieņēmums vai pamatprincips, kas ir izteikts 4.pantā, ka šā likuma spēkā stāšanās brīdī visi zemes piešķiršanas akti, kuri pieņemti kopš 1940.gada 21.jūlija par zemes piešķiršanu lietošanā gan fiziskajām, gan juridiskajām personām, tiek pasludināti par spēku zaudējušiem, piešķirot šiem zemes tiesību lietošanas aktiem pagaidu statusu un nosakot to darbības ilgumu līdz zemes reformas otrās kārtas realizācijai.

Zemes reformas gaitā tiek pārskatītas mūsu attiecības pret trim zemes izmantotāju grupām. Pirmā zemes izmantotāju grupa ir bijušie pilsētu zemes īpašnieki. Mēs uzskatām, ka, realizējot šo zemes reformu, tie zemes īpašumi, kas savā laikā piederēja gan fiziskajām, gan juridiskajām personām un kas saglabājušies, ir jāatdod bijušajiem zemes īpašniekiem. Šajā sakarībā es gribu teikt, ka visos šajos gadījumos, kad runa ir par šo zemju atdošanu bijušajiem īpašniekiem, jā­skatās gan uz zemi, gan arī uz to, kas uz šīs zemes ir saglabājies pēc šiem piecdesmit gadiem. Šis likumprojekts liek priekšā visos gadījumos, kur šie zemes īpašumi kopā ar nekustamo īpašumu pilnībā vai daļēji ir saglabājušies, kārtot šo zemes īpašuma tiesību atjaunošanu šiem bijušajiem īpašniekiem.

Likumprojekta 12.pantā attiecībā uz bijušajiem zemes īpašniekiem minēti divi izņēmumi, kuros, pēc mūsu darba grupas domām, nav iespējams un nevarēs atjaunot bijušo zemes īpašnieku tiesības uz viņiem agrāk piederējušajām zemēm. Pirmais gadījums ir fiksēts 12.1.pantā. Bijušo zemes īpašnieku tiesības nevar atjaunot uz viņu bijušajiem zemes īpašumiem, ja šajā laika periodā, tas ir, cita likumīgi tiesiska lietotāja laikā uz šīm zemēm ir uzcelta jauna kapitāla apbūve vai šī jaunā kapitālā apbūve atrodas celtniecības stadijā, pie tam šī kapitālā celtniecība ir veikta vai tiek veikta likumīgi, likumā noteiktajā kārtībā.

Otrs izņēmuma gadījums, kad mēs neiesakām atjaunot šo bijušo zemes īpašnieku tiesības uz viņu konkrētajiem bijušajiem zemes gabaliem, ir tas gadījums, ja pēc pilsētu vai ciematu izbūves ģenerālplāniem ir redzams, ka šīs zemes tuvākajā laikā, tuvākajos trijos, piecos gados būs nepieciešamas visas sabiedrības interesēs, tas ir, ja uz šiem zemes gabaliem paredzēta apbūve, kura orientēta sabiedrisko interešu apmierināšanai. Ja ir paredzētas kādas citas inženierbūves, tad arī nebūtu vēlams atjaunot šīs zemes īpašuma tiesības uz šo konkrēto zemes gabalu.

Taču gribu teikt, ka likumprojekts atzīst šo bijušo zemes īpašnieku tiesības visos gadījumos un uzskata, ja šis bijušais zemes īpašnieks nevar saņemt zemi atpakaļ šajos divos izņēmuma gadījumos, tad viņam ir tiesības pieprasīt līdzvērtīgu zemes gabalu kā kompensāciju vispirms tajā pašā pilsētā; ja to nav iespējams izdarīt tajā pilsētā, kurā šis zemes gabals ir piederējis, tad, izmantojot mūsu zemes komisiju savstarpējo sadarbību, viņš ir tiesīgs prasīt šo zemi citās pilsētās. Varētu būt arī tādi gadījumi, ka viņš šo zemi līdz 1940.gadam izmantojis lauksaimnieciskiem nolūkiem; arī tad viņš varētu prasīt šīs zemes no lauku apvidus zemēm, ja viņš tāpat ir gatavs izmantot šo zemi lauksaimnieciskiem nolūkiem.

Un pēdējais viņu īpašuma tiesību atzīšanas akts ir paziņojums, ja nav iespējams, kā saka, natūrā atdot šīs zemes bijušajiem zemes īpašniekiem, tad viņiem ir tiesības uz kompensāciju. Šajā sakarībā mums stāv priekšā darbs. Jāizstrādā, kā to ir sākuši darīt mūsu lauku kolēģi attiecībā uz zemes kompensācijas mehānismu lauku apvidos, attiecīgs likums par zemes kompensāciju tiem bijušajiem zemes īpašniekiem, kuriem nevarēs atdot viņiem kādreiz piederējušās zemes mūsu Latvijas Republikas pilsētās.

Otra zemes izmantotāju grupa ir tagadējie zemes lietotāji, gan fiziskās, gan juridiskās personas. Likumprojektā mēs paredzējām šo normu, paziņojot, ka šie akti zaudē savu spēku tikai tāpēc, ka šajos piecdesmit gados ir radies ļoti daudz tādu zemes lietotāju kā vissavienības pakļautības resori un dažādi citi augsta ranga zemes lietotāji, kuri šīs zemes ir saņēmuši, atklāti runājot, nelikumīgi, neievērojot pat to noteikto kārtību, kāda mums pastāvēja Latvijas padomju republikas laikā.

Nav noslēpums, ka zemes piešķīra ne tikai pašvaldības, kuras bija vienīgās tiesiskās institūcijas, kas to varēja darīt. Lietošanā šīs zemes piešķīra gan Centrālkomiteja, gan atsevišķi augstu stāvoši vīri. Nav noslēpums, ka ir arī armija, kas atrodas mūsu Latvijas Republikas pilsētās un kas ne vienmēr šo zemi ir tiesiski ieguvusi. Un pamatā tā zeme ir vienkārši sagrābta. Piemēram, Rīgas pilsētā 13 procentus šādu zemju aizņem armija. Tādēļ mēs, likumprojekta autori, lai vismaz iekustinātu šo mehānismu un liktu nākt pie pašvaldībām arī šiem patvaļniekiem, ietvērām normu, ka viņiem ir jāierodas savas pilsētas pašvaldībā un jāpieprasa šī zeme no jauna.

Trešā zemes izmantotāju grupa, par kuru tiek runāts likumprojektā, ir jaunie zemes pieprasītāji. Mēs uzskatām, ka, uzsākot šo reformu, ir ļoti svarīgi zināt, kāds būs sociālais pasūtījums uz jaunu zemju izmantošanu pilsētās. Mēs paši prognozējam, ka varētu būt gan Rīgā, gan citās pilsētās liels pieprasījums pēc individuālo dzīvokļu celtniecības, ka varētu būt liels pieprasījums pēc dažādu ražotņu celtniecības, ievērojot to, ka mums ir likums par uzņēmējdarbību un ka mēs esam daudzus jaunus uzņēmumus reģistrējuši. Visu šo uzņēmumu darbībā būs nepieciešams pamats, tātad zeme, uz kuras attīstīt savu ražošanu.

Mēs uzskatām, ka, kritiski izvērtējot un izanalizējot visu šo triju zemes izmantotāju grupu pieprasījumus, mums vajadzēs uz brīdi apstāties un izanalizēt savu pilsētu izbūves ģenerālos plānus, jo acīmredzot mēs tagad varam tikai prognozēt. Vajadzēs pārskatīt mūsu dzīvojamo zonu celtniecības lietas, varbūt mūsu ražojošo zonu, īsi sakot, mums vajadzēs koriģēt pilsētbūvnieciskos projektus. Mums vajadzēs arī pārskatīt bijušo zemes īpašnieku zemes, arī tās, kuru īpašniekiem mēs varēsim atjaunot zemes īpašuma tiesības, jo šajā laika posmā mums ir tīri ģeogrāfiski mainījušies apstākļi, mēs pilsētās esam paplašinājuši ielas, esam pārnesuši sarkanās līnijas uz apbūves pusi, esam saplūdinājuši kvartālus. Mums varbūt būs tādas zemes, pie kurām netiksim klāt. Vārdu sakot, tas viss ir kritiski jānovērtē. Mums ir jātiek pie zinātniski izstrādāta zemes ierīcības projekta. Un, kad šis projekts ir gatavs un sabalansēts, tad varam sākt reāli zemi dot atpakaļ.

Kāds ir šis mehānisms, nododot zemi gan īpašumā, gan lietošanā? Mūsuprāt, pasludinot visus šos zemes lietošanas aktus par spēku zaudējušiem, mēs sakām, ka ir iestājies nulles punkts, kurā visas pilsētu zemes nonāk šo pilsētu un ciematu pašvaldību valdījumā. Šeit, lūdzu, nesaprotiet vārdu “valdījumā” kā vārdu, kas apzīmē īpašuma formu. Es redzu, ka kolēģis deputāts Muciņš krata galvu. Varam runāt varbūt par citu vārdu. Es būtu ar mieru lietot vārdu “rīcībā” vai varbūt “pārziņā”, bet mums ir jāsaprot, ka šī pilsētu pašvaldība savās administratīvajās robežās tiešām ir vienīgā tiesiskā institūcija, kura ar saviem lēmumiem šīs zemes var nodot atpakaļ gan valstij, respektīvi, Latvijas Republikai, gan arī var zemes, kuras tai piederēja, paturēt savā īpašumā. Pilsētu pašvaldība arī ir vienīgā tiesiskā institūcija, kura var nodot tālāk šīs zemes gan īpašumā bijušajiem zemes īpašniekiem, gan arī no jauna nodot zemi lietošanā fiziskajām un juridiskajām personām.

Es gribu uzsvērt vēl vienu aspektu– zemi no jauna īpašumā mēs nedodam nevienam. Jo mēs Konstitūcijas 12.pantā esam ierakstījuši, ka zemes varēs piederēt tikai Latvijas Republikas pilsoņiem. Es domāju, ka mēs saprotam, ka zemi varēsim pārdot īpašumā no jauna tikai tad, kad būsim pieņēmuši attiecīgu likumu par pilsonību Latvijas Republikā.

Zemes reformu pilsētās un ciematos ir paredzēts veikt trijās kārtās. Šīs kārtas likumprojektā ir ierakstītas. Īsi sakot, pirmā kārta ir pieteikšanās. Mūsuprāt, pieteikšanās termiņš varētu būt 1992.gada 20.jūnijs. Tiekoties ar kolēģiem, esmu dzirdējis tādus priekšlikumus, ka šis termiņš varētu būt īsāks. Es varētu tam piekrist, jo mēs līdz ar to tiktu ātrāk pie praktiskās zemes reformas, varbūt tas varētu būt 1992.gada 1.janvāris. Par to mēs varēsim vienoties.

Otrā kārta ir analīzes kārta, šī izpētes kārta, sagatavošanās kārta. Trešā kārta ir zemes atdošana. Tā, protams, var vilkties vienā pilsētā ilgāku laiku, citā īsāku. Rīgā, liekas, pie šīs praktiskās atdošanas un nodošanas lietošanā varēsim nonākt tikai pēc 1996.gada 1.janvāra. Tā domā Rīgas izpildkomitejas vadība un arī Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gunārs Asaris, ar kuriem šis likumprojekts principā ir saskaņots.

Gribu uzsvērt vēl arī tādu momentu. Sadaļā par zemes pieprasījumu jāfiksē, ka gan bijušajiem, gan esošajiem, gan jaunajiem īpašniekiem stingri jānorāda, kādiem mērķiem viņi gatavojas zemi izmantot. Attiecībā uz bijušajiem zemes īpašniekam jāņem vērā arī tāda nianse: ja bijušajam zemes īpašniekam, piemēram, vectēvam, piederējis kāds īres nams Rīgā, bet mazdēls pasaka, ka šodien šo īres namu grib jaukt nost un tajā vietā būvēt fabriku, tad nevarēs šīs zemes īpašuma tiesības atjaunot. Ar to es gribu pateikt, ka katrā pilsētā zemes izmantošana ir stingri reglamentēta un stingri zonēta pa atsevišķām funkcionālām zonām. Tādā gadījumā, ja viņš būs nolēmis īres nama vietā būvēt fabriku, viņam varēs šo zemi ierādīt attiecīgā zonā, kur šādas fabrikas drīkst celt. Tā ir tāda neliela atkāpe. Tāpat stingri ir jāpieprasa esošajiem zemes lietotājiem, kā viņi turpmāk gatavojas zemi izmantot, kādai saimnieciskai darbībai un kādās platībās. Tātad šim aspektam zemes reformas gaitā būs jāpievērš ļoti liela uzmanība.

Šajā sakarībā gribu pateikt, ka darba grupa paralēli vēl ir izstrādājusi divus likumprojektus, tā saukto jumta likumu, kurā mēs runājam par atsevišķo normu definīcijām un tās dodam. Šis ir vairāk politisks lēmums. Ar šo likumprojektu jums ir bijusi iespēja iepazīties, tas ir izdalīts gan visās komisijās, gan personīgi deputātiem, un es domāju, ka jūs esat to lasījuši.

Tuvākajā laikā acīmredzot Igaunijas Republikas Augstākā padome skatīs savu zemes likumu, tas ir nodrukāts 4.maija laikrakstā “Sovetskaja Estonija”. Es domāju, ka tas mums visiem būtu jāizlasa. Šim Igaunijas likumprojektam ar manis piedāvāto likumprojektu ir ļoti tuva saskare un ļoti tuva koncepcijas būtība.

Gribu pateikt, ka likumprojekts ir izskatīts vairākās mūsu deputātu komisijās. Es esmu saņēmis pozitīvu slēdzienu no mūsu Ekonomikas komisijas, esmu saņēmis nenoraidošu slēdzienu no Augstākās padomes Zemes komisijas. Mēs esam izskatījuši šo likumprojektu mūsu Likumdošanas jautājumu komisijā, bet neesmu saņēmis rakstisku slēdzienu. Bet kā toreiz man likās, arī šīs komisijas nostāja nebija noraidoša. Šis likumprojekts šajā pirmdienā tika skatīts Arņa Kalniņa ekonomisko reformu komisijā. Es gan personīgi nepiedalījos, biju mūsu frakcijas sēdē Jūrmalā, bet mans kolēģis darba grupas loceklis arhitekts Jānis Piešiņš piedalījās un ziņoja par šo likumprojektu. Ja būs kādas neskaidrības, jūs varēsit jautājumus uzdot arī viņam. Bet man par lielu pārsteigumu tajā slēdzienā, ko es saņēmu no Arņa Kalniņa (es jums to visu nelasīšu, pamatā ir tikai viens teikums pozitīvs, ka viņi uzskata šo likumprojektu par ļoti nepieciešamu un svarīgu. Un tālāk ir daži pārmetumi par atkāpšanos no Konstitūcijas, lai gan, pēc manām domām, mēs neesam atkāpušies no Konstitūcijas. Gluži pretēji: mēs ievērojam to, ko esam pagājušajā gadā paši noteikuši, konkrēti tas ir 12.pants, ka nevienam īpašumu nedrīkst patvaļīgi atsavināt. Mēs tagad esam nonākuši pie tā, ka mēs nevis savu kļūdu labojam, bet labojam sistēmas kļūdu un nākam ar priekšlikumu, kā šīs zemes īpašuma tiesības atjaunot.

Darba grupā pamatā strādāja četri arhitekti, to es jums jau frakcijas sēdē teicu. Aktīvi mūsu darba grupā strādāja kolēģe deputāte Ilma Briņķe, arī Valdis Birkavs, arī Ivars Cupruns un citi kolēģi.

Paldies kolēģiem par palīdzību. Ar to es gribētu beigt savu ziņojumu par šo zemes reformas likumu pilsētās. Un tagad centīšos atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad jautājumi. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Matvejevs, un gatavojas deputāts Šteins.

I.Ivanovs: */Man viens jautājums par procedūru. Es vakar iesniedzu prasību par radiotranslāciju. Tā pašlaik ir vai nav?/

Priekšsēdētājs: Jā, ir tiešā radiotranslācija. Lūdzu, deputāt Matvejev!

K.Matvejevs: */Cienījamajam referentam gribētu uzdot šādu jautājumu. Kā izriet no piedāvātā likumprojekta 6., 7. un 8.panta, līdz 1996.gada 1.janvārim Rīgā plašos apmēros tiek pārtraukta zemes ierādīšana dzīvokļu celtniecībai. Es gribētu uzzināt, kā jūs vērtējat iespējamās šī lēmuma sociāli ekonomiskās sekas?/

L.Alksnis: Augstākā padome pieņēmusi lēmumu par jaunu zemes gabalu ierādi jaunai kapitālajai celtniecībai visā Latvijas Republikā. Impulss šāda lēmuma pieņemšanai mums, atklāti runājot, bija nelikumības ar bijušo zemes īpašumu piešķiršanu lietošanā tādās luksusa teritorijās mūsu Latvijas Republikā, konkrēti individuālā būvniecība. Zinot, ka mēs drīz skatīsim šo zemes reformas likumu, kurā ir ierakstīts, ka mums uz brīdi jāatturas no masveidīgas jaunu zemes gabalu piešķiršanas, pirms mēs neesam pārbaudījuši, kādas zemes tad piešķiram. Mēs uzskatījām par iespējamu šo lēmumu pieņemt, un arī deputāti tā nobalsoja. Bet šā paša lēmuma 6.punktā ir teikts, ka tas nav jāsaprot simtprocentīgi, ka vienmēr būs gadījumi, kad būs nepieciešams piešķirt šo zemi tādu objektu celtniecībai, kuri būs jāceļ steidzīgi un ātri, varbūt pat dzīvokļu celtniecībai, ja tā ir orientēta uz visas sabiedrības interešu apmierināšanu. Šajā pantā attiecībā uz bijušajiem īpašniekiem ir teikts, ka tajos gadījumos, ja šīs izpētes gaitā tiks pierādīts, ka bijušais īpašnieks, kas ir pieteicies pirms 1994.gada 1.janvāra, ir tiešām vienīgais tiesiskais šīs zemes īpašuma pārmantotājs, viņam nav jāgaida šis termiņš, viņam šo zemi var dot atpakaļ.
Bet es uzsveru, ka pēc rūpīgas pārbaudes, lai pēc tam nerastos konflikti un strīdi un mums nevajadzētu nervus bojāt. Es uzskatu, ka mums ir jāapstājas uz brīdi un jāizbeidz šī masveidīgā jaunu zemes gabalu ierādīšana, jo vispirms ir jāredz, kāds būs šis jaunais sociālais pasūtījums un kā mēs gribēsim šo zemi izmantot. Jākoriģē šie pilsētu izbūves ģenerālie plāni, un tad varēsim uzsākt normālu dzīvi.

K.Matvejevs: */Pateicos jums. Es arī pievērsu uzmanību 6.panta 2.apakšpunktam, par kuru jūs runājāt.../

L.Alksnis: */Jūs pievērsāt uzmanību?/

K.Matvejevs: */Jā, es pievērsu uzmanību, bet formulējums “objekti ar lielu sabiedrisko nozīmi” ir pārāk nenoteikts, jo jēga, ko tajā var ielikt, var būt ļoti dažāda. Pēc manām domām, tieši šeit attiecībā uz dzīvokļu celtniecību jāpasaka konkrētāk. Paldies./

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Šteins.

V.Šteins: Man būtu jautājums par zemes pieprasījuma pamatojumu, par ko ir runa 10.pantā,– pamatojums no likumīgajiem zemes īpašniekiem par to, kā viņi paredzējuši izmantot zemi. Un turpat tālāk ir teikts, ka pieprasījumā jānorāda, vai nav kur citur kāds īpašums. Vai šis pamatojums, šī reglamentācija nav sekundāra lieta? Primārais ir tas, ka viņš saņem savu īpašumu atpakaļ.

L.Alksnis: Šteina kungs, es jums pamatā piekrītu, ka mums nebūtu tiesību no bijušajiem zemes īpašniekiem prasīt, vai viņiem citur arī ir bijuši zemes īpašumi. Šo normu mēs ierakstījām, vadoties pēc mūsu pieņemtā likuma par lauku zemes reformu, lai it kā pārzinātu. Tas nav rakstīts ar nolūku apšaubīt šo zemes īpašnieku tiesības, tas nekādā gadījumā nav domāts, lai pateiktu– nu, tev jau viens gabals ir, mēs tev otru nepiešķirsim. Es pat domāju, ka apspriešanas gaitā mēs šo normu varētu svītrot. Tā mazliet atgādina sociālistisku, boļševistisku normu. Šajā ziņā es jums varētu piekrist. Bet bijušajiem zemes īpašniekiem savā pieprasījumā tomēr ir jānorāda, kādiem nolūkiem viņi zemi izmantos, to mums, pašvaldībai, ir svarīgi zināt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cilinski!

E.Cilinskis: Jūs savā runā teicāt, ka varētu būt tādi gadījumi, ka šo zemi, kuru nevar ierādīt tajā vietā, kur tā ir bijusi, varētu ierādīt arī lauku apvidos. Tas, manuprāt, ir ļoti pareizi, bet tas īsti neatspoguļojas šajā likumā un laikam arī likumā par zemes reformu lauku apvidos. Vai šajā likumā nevajadzētu precizēt šo jautājumu?

L.Alksnis: Es piekrītu, to varētu precizēt, bet šī norma bija domāta attiecībā uz tiem bijušajiem zemes īpašniekiem, kuriem līdz 1940.gadam bija zemnieku saimniecība. Jāatzīst, ka šajos 50 gados pilsētu robežas ir paplašinātas, un šie cilvēki jau nav vainīgi, ka viņu bijusī zeme nonākusi pilsētu administratīvajās robežās. Bet tikai tas zemnieks, kuram 1940.gadā rudzu lauki, pļavas un citas lauksaimnieciskās kultūras bija tur, kur šodien stāv divpadsmitstāvu dzīvojamie nami, varēs saņemt zemi lauku apvidū, ja viņš gribēs atkal zemi saņemt lauksaimnieciskās funkcijas veikšanai.

E.Cilinskis: Bet kā būs tādā gadījumā, ja tur ir bijusi māja un divi hektāri zemes un viņš būtu ar mieru ņemt šos divus hektārus kaut kur pilsētas tuvumā? Vai tādu vēlēšanos varētu apmierināt?

L.Alksnis: Es domāju, ka tajos gadījumos, kad saglabājas nekustamais īpašums uz šo zemes gabalu un šī zeme pēc šo pilsētu izbūves ģenerālā plāna nav vajadzīga kapitālajai apbūvei tuvākajos 10 vai 15 gados, pilsētu pašvaldība varētu teikt: jā, mēs tev varam atjaunot zemes īpašuma tiesības– varbūt ne uz diviem hektāriem, bet uz 3000 kvadrātmetriem tur, kur ir tavs bijušais nekustamais īpašums, ēkas. Šo zemes īpašumu mēs tev atdodam, bet pārējos 2,7 hektārus mēs varētu skatīties, kā piešķirt. Varbūt tās pašas pilsētas administratīvajās robežās, jo mums ir tādas pilsētas, kur ir šīs lauksaimnieciskās zemes, piemēram, Ainaži, kur piešķir vienkārši citā vietā. Ja tas nav iespējams, tad skatāmies citās zonās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Punovski!

A.Punovskis: Alkšņa kungs! Man ir divi jautājumi, ja drīkst. Konstitūcija, kā arī 1.2. pants paredz, ka zeme, meži un ūdeņi ir dalīti jēdzieni. Pilsētu pašvaldība ar punktu 4.3.1.pantu var pārņemt zemi savā īpašumā. Kā jūs paredzat, vai savā īpašumā var pārņemt arī mežus un ūdeņus saskaņā ar šo punktu? Kādā veidā un ar kādiem aktiem notiks zemes pārņemšana pašvaldību īpašumā?

L.Alksnis: Šī zemes pārņemšana pašvaldību īpašumā var notikt ar šīs pašas pašvaldības attiecīgajiem likumdošanas aktiem, konkrēti, ar lēmumiem. Jo savā pilsētā šīs pilsētas pašvaldība, kā jau es teicu, ir vienīgā tiesiskā institūcija. Pilsētā kā zeme, tā arī meži un ūdeņi ir visa pilsētas teritorija. Bet tas nenozīmē, ka pašvaldība pārņem savā īpašumā visu šīs pilsētas zemi. Tas ir tikai uz brīdi, pēc tam pašvaldība, ja tā varētu teikt, direktīvā kārtā izpilda šo zemes nostiprināšanu šiem valsts zemes īpašumiem, jo mēs zinām, ka mums ir valsts īpašumi un šajos īpašumos ietilpst arī zeme, tātad šī zeme pieder valstij. Ja mums būs republikā Meža departaments un varbūt arī valsts institūcija, tas nenozīmē, ka attiecīgās pilsētās nevarētu attiecīgi meža gabali piederēt šai valsts institūcijai. Tā var piederēt.

A.Punovskis: Tad faktiski jūs uzskatāt, ka 4.3.1.panta formulējumā ietverti arī meži un ūdeņi?

L.Alksnis: Jā, tā arī ir teritorija. To zemi var arī applūdināt, un tad tā kļūst par ūdeņiem, ūdeņus var nolaist, un ūdeņi kļūst par zemi, tā ir teritorija.

A.Punovskis: Un otrs jautājums. Konstitūcijā un arī jūsu likumā ir paredzēts, ka zemi var pārdot tikai Latvijas Republikas pilsoņiem. Sakiet, vai tad tas nav pretrunā ar to, ka nodod zemi īpašumā valsts un varas pārvaldes institūcijām?

L.Alksnis: Mēs arī esam pateikuši, ka valstij zeme pieder, mēs esam pateikuši ar Konstitūciju. Un valsts šo savu īpašumu realizē ar šīs pašas valsts pārvaldes un regulējošo institūciju starpniecību. Valsts mums ir it kā abstrakts jēdziens, valsts savu politiku regulē ar savu institūciju starpniecību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Apsīti!

R.Apsītis: Man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Man šķiet, ka, ievērojot šā likuma sevišķo nozīmību, vajadzētu likumprojekta apspriešanas gaitā iesaistīt pēc iespējas vairāk ekspertu. Viņiem pat varbūt vajadzētu būt neatkarīgiem. Un, bez šaubām vajadzētu arī šo likumprojektu izskatīt valdības sēdē. Vai tas ir darīts?

L.Alksnis: Atbildot uz pirmo jautājumu, varu teikt, ka es ar lielāko prieku saņemtu visu ekspertu priekšlikumus un labojumus manā likumprojektā. Mēs arī ar lielāko prieku izvērtētu. Un mēs par to tiešām varētu padomāt, kādiem ekspertiem vēl nodot. Ar igauņiem mēs konsultējāmies. Igauņu likums, manuprāt, ir ļoti plašs, tajā ir 94 panti. Tas, manuprāt, ir zemes kodekss. Otru jūsu jautājumu jau paspēju piemirst, es atvainojos. Es teicu, ka likumprojekts ir skatīts mūsu frakcijā un Arņa Kalniņa ekonomisko reformu komisijā. Atsauksme ir mīklaina. Es piekrītu, ka varētu nodod izskatīt šo likumprojektu valdībā. Man nav nekādu iebildumu.

R.Apsītis: Paldies. Un otrs jautājums. Šajā likumprojektā vairākās vietās ir runāts par to, ka, lūk, šīs zemes reformas otrajā kārtā vajadzētu piespiedu kārtā izbeigt tagadējo zemes lietotāju zemes lietošanas tiesības. Kāpēc te ir runāts par šo piespiedu kārtu? Vai obligāti jūs prognozējat, ka vienmēr, tā sakot, vajadzēs piespiedu kārtā šīs tiesības izbeigt?

L.Alksnis: Kāpēc mēs ierakstījām šādu normu? Es jau teicu, ka esam sagatavojuši arī otru, tā saukto jumta likumu, kur mums šie mehānismi ir plašāk izvērsti. Man jāteic, ka Latvijas laikā 1928.gadā paralēli pilsētas zemes likumam pastāvēja likums par zemes piespiedu atsavināšanu. Tie bija visi tie gadījumi, kad bijušie zemes īpašnieki labprātīgi negribēja atteikties no saviem zemes īpašumiem. Pastāvēja zināms mehānisms, tas arī tagad pastāv citās civilizētajās valstīs. Ja šis zemes gabals ir vajadzīgs tajās pašās sabiedrības interesēs, tad pašvaldība tomēr veic šīs zemes piespiedu atsavināšanu. Protams, ne jau nolaupot šīs īpašuma tiesības, bet vienmēr kompensējot, un pastāv kārtība, kā to dara. Arī Latvijas laikā tā bija. Un mums, ja pieņemsim jumta likumu par pilsētu un ciematu zemi, šis ir par pilsētu un ciematu zemes reformu, vai mēs pieņemsim zemes kodeksu, šī norma būs jāiestrādā, jo tā ir normāla dzīves norma, bez tā nevarēsim iztikt.

Kāpēc mēs par to runājam, ja prognozējam, ka daudzi tagadējie zemnieki, respektīvi, zemes lietotāji ir ļoti augstprātīgi savā pašlepnumā un spēkā. Mēs arī prognozējam, ka tāda var būt armija, kas ir aizņēmusi zemi mūsu pilsētās. Mēs vienkārši dodam pirmo impulsu, pirmo mehānismu pašvaldību rokās, lai ar šā mehānismu palīdzību varētu sākt “kustināt” šos netaisnīgos zemes lietotājus, jo mēs pieļaujam arī tādu varbūtību, ka daudzi esošie zemes lietotāji nenāks pārreģistrēt šīs tiesības. Es zinu, Bojāra kungs jau jautā, ko darīsim ar tiem zemes lietotājiem, kuriem ir tanki? Protams, mums nav savu tanku, bet mēģināsim tāpat ar tiem vārdu “tankiem”, kas mums ir, uzrunāt, mēģināsim tāpat, kā līdz šim cīnījāmies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Silārs.

I.Silārs: Cienījamo referent! Man ir jautājums par 4.3.pantu. Es domāju, ka mums visiem ir skaidrs, ka 1940.gada 22.jūlijā faktiski notika mantas konfiskācija bez tiesas lēmuma. Un tādā aspektā uz to ir jāskatās, ka īpašumi tiek atdoti tiem, kam tie tika atņemti bez tiesas. Tādēļ man rodas neizpratne par to formulējumu, ka pilsētu zemes pašvaldība ir vienīgais tiesiskais valdītājs. Paskaidrojiet man, lūdzu, šo frāzi.

L.Alksnis: Mēs jau esam pieņēmuši likumus par pagastu pašvaldību un par pilsētu pašvaldību, mēs gatavojamies pieņemt arī par rajonu pašvaldībām, par Rīgas pašvaldību. Šajos likumos esam ierakstījuši, ka šī pašvaldība ir tiešām vienīgā tiesiskā institūcija, kura ir tiesīga lemt, kā savu zemi izmantot, kam to piešķirt, kam to nodot, ko celt un ko necelt. Jo nav tiesību šajās pilsētu teritorijās iejaukties tā, kā mēs esam raduši. Es ieskatījos likumprojektā par zemes lietošanu. Tur ir atkal ierakstīts, ka Ministru padomei kā izpildu institūcijai būs tiesības piešķirt zemes gabalus. Es uzskatu, ka tā ir antikonstitucionāla norma. Ministru padome nedrīkst to darīt. To var darīt tikai pašvaldības, sākot no zemākā līmeņa un beidzot ar augstāko līmeni, respektīvi, ar mums. Jo es ne velti uzsvēru, ka šajā laika periodā šīs zemes piešķīra visi, kam nebija slinkums. Tad tikai atliek ierakstīt, ka kompartija varēs piešķirt zemi. Kam tad mums tās pašvaldības ir vajadzīgas? Ja sakām– visu varu padomēm, tad jāļauj realizēt šī vara padomēm. Protams, pārraugot tās? Tā es saprotu šo valdījumu, šo rīcību.

I.Silārs: Es tagad sāku nojaust, ka te ir domāta tikai valsts zeme.

L.Alksnis: Te ir domāta visa zeme pilsētu administratīvajās robežās. Pilsētas administratīvajās robežās var būt valsts zeme, var būt pašvaldību zeme, var būt fizisko un juridisko personu zemes īpašums. Es jums varu parādīt grāmatiņu. Es frakcijas sēdē teicu, ka 1939.gadā Rīgā bija 18 tūkstoši 502 zemes gabali. Tur jūs varat redzēt visas adreses, tur jūs varat redzēt, kādi zemes gabali piederēja Latvijas Republikai, kādi zemes gabali piederēja Rīgas pilsētai, kādi piederēja fiziskajām personām un kādi juridiskajām personām. Es jums parādīšu, kolēģi Silār. Pašvaldība vienkārši ir tā institūcija, kas savā teritorijā nokārto šīs zemes attiecības. Tīri formāli, jo tā ir vienīgā tiesiskā. Ministru padome nevar pieņemt lēmumu, ka tā Rīgas teritorijā vienu konkrētu zemes gabalu, piemēram, to, uz kura atrodas Augstākās padomes ēkas, piešķir kādai karaspēka daļai.

I.Silārs: Paldies. Vēl par 4.5.pantu– kompensē zemes īpašumus saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu.

L.Alksnis: Es teicu, ka šīs likumdošanas mums vēl nav. Mums pie tās ir jāstrādā, mums ir jāizstrādā zemes kompensācijas likums, kā to dara mūsu kolēģi uz laukiem, mums būs arī jāizstrādā šis kompensācijas likums pilsētās, jo mēs zinām, kāda bija zemes vērtība 1940.gadā. To mēs zinām. Mums tikai jāatrod ekvivalence pret mūsu šodienas valūtu, pret zeltu vai pret kaut ko citu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Cienījamais Alkšņa kungs, viss jūsu projekts balstās un bāzējas uz vienu tādu labu pieņēmumu, ka visas brīvās zemes tiks atdotas privātīpašniekiem un visas tās zemes, kur kaut kas ir uzbūvēts, tiks kompensētas. Es tā saprotu– uz kurām uzbūvēts, tās nevar atdot.

L.Alksnis: Nē, mīļie draugi, tā tur nav uzrakstīts. Var būt, ka kaut kas ir neskaidrs, bet domāts ir tā, ka visas zemes, uz kurām ir saglabājušies šie nekustamie īpašumi, teiksim, trešajā dimensijā; ja tie pamatā ir saglabājušies par 51, 52 procentiem, varbūt pat par 30 procentiem (mēs rakstām arī– daļēji), tad šīs īpašuma tiesības ir jāatjauno. Bet tie zemes īpašumi, uz kuriem nav saglabājusies šī apbūve, un arī tie zemes īpašumi, kuri ir galēji pretēji mainījuši savu izmantošanas funkciju, piemēram, mēs esam uz bijušajiem zemes īpašumiem uzbūvējuši šajos piecdesmit gados jaunu, lielu aerodromu, vai mēs vienkārši nevaram bijušajam zemes īpašniekam atdot to, kas viņam piederēja, jo šis īpašums ir skatāms kopā.

E.Kide: Jā, Alkšņa kungs, es uz to arī virzu. Šie zemes apjomi tomēr ir ļoti lieli, un pa šo laiku ir uzbūvētas daudzas jaunas celtnes. Tātad kopumā būs daudz jākompensē. Ārpus pilsētas robežām nezin vai īpašnieks ņems to zemi, jo tā būs daudz lētāka. Sakiet, lūdzu, vai jums ir kaut kāds prognozējošs modelis izstrādāts, cik vajadzētu kompensēt ekvivalentās cenās? Vai tas apjoms nav pārlieku liels? Vai mēs to jaudāsim celt?

Un jautājuma otra daļa. Ja modelis paredz sertifikātos izdot to kompensāciju, tad sertifikāts ir vērtīgs tikai privatizācijas laikā. Ja pēc sešiem gadiem sertifikāts jālaiž apgrozībā, tad nebūs ar ko to segt. Kā jūs to kompensācijas modeli iedomājaties?

L.Alksnis: Es jau teicu, ka kompensācijas modeļa mums pagaidām nav. Pie tā ir jāstrādā. Es nojaušu un paredzu, ka, protams, mēs no budžeta nevarēsim ņemt šos līdzekļus. Mēs nedrīkstam tālāk aplaupīt savu tautu, jo neesam pie tā vainīgi. Es domāju, ka līdzekļus šādu kompensāciju izmaksai varēsim rast no līdzekļiem, kurus mēs gūsim, laižot zemi apgrozībā, ņemot nodokļus par zemi un arī pārdodot zemi.

Kas attiecas uz jautājuma pirmo daļu, vai ir kaut kādas aplēses, cik tad būs šīs kompensācijas lielas, tad es jums to šodien nevaru pateikt. Domāju, ka to varēsim pateikt tikai pēc tam, kad būs pagājis šis pieteikšanās termiņš, jo prognozes ir dažādas. Vieni paredz, ka pieteiksies ļoti daudz cilvēku, citi domā, ka pieteiksies maz. Nav jau to bijušo zemes īpašnieku nemaz tik daudz, un nav jau tie mazdēli un dēli arī ar tādu sparu un ar vectēva garu. Ir arī tāds moments, vai ne, jo šie piecdesmit gadi mums ir iemācījuši nestrādāt, mēs jau esam aizmirsuši, kas ir darbs. Tā ka tikai tad es jums varēšu, cienījamais kolēģi, atbildēt aptuveni, kādi varētu būt šīs kompensācijas apjomi un izmaksas.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Kostins.

V.Kostins: */Man ir viens neliels jautājums, kas sastāv no trim mazām daļām. 2.pantā rakstīts: “Zemes reformas mērķis ir konversijas, privatizācijas un denacionalizācijas ceļā pakāpeniski pārveidot tiesiskās sociāli ekonomiskās attiecības saistībā ar zemi un zemes izmantošanu pilsētās.” Un tālāk: “īstenot pilsētbūvniecību atbilstoši sabiedrības interesēm”, un tā tālāk. Mani interesē jautājums, kas noteiks šīs “sabiedrības intereses”? To izlems pašpārvaldes orgāni vai vēl kāds cits, kas stāvēs sabiedrības interešu sardzē?/

L.Alksnis: Protams, pirmām kārtām pašvaldība pati strādās un darbosies, lai vispirms apmierinātu savas pilsētas sabiedrības intereses un lai virzītu šīs pilsētas attīstību tādā plāksnē, lai tā būtu maksimāli tuva iespējamajiem optimālajiem attīstības kritērijiem. Katras pilsētas attīstību tuvākam un tālākam laika posmam nosaka šīs konkrētās pilsētas izbūves ģenerālais plāns, kuru izstrādā pēc šīs pašvaldības attiecīga sociālā pasūtījuma.

V.Kostins: */Es sapratu, paldies par atbildi uz jautājuma pirmo daļu. Un otrais. Savā referātā jūs teicāt, ka 13 procenti karaspēka daļu, kas dislocēti Rīgas pilsētā, nelikumīgi izmanto zemi. Es gribētu precizēt. Kādi dokumenti jums bija, nosakot šos 13 procentus? Es šaubos, ka jebkura karaspēka daļa Rīgā patvaļīgi aizņēma kādu teritoriju. Acīmredzot kāds to atļāva?/

L.Alksnis: Es esmu strādājis Rīgas pilsētā par Rīgas pilsētas galveno arhitektu, un man ir bijis pieejams Rīgas pilsētas izbūves ģenerālais plāns. Diemžēl tādi dati ir, ka Rīgas pilsētas tagadējās teritorijas 13 procentus aizņem karaspēkam pakļautie dienesti, gan administratīvie, gan dažādas noliktavas, gan komunālā saimniecība, gan dažāda veida poligoni, skolas un tā tālāk.. Es nesaku, ka simtprocentīgi visos gadījumos šīs karaspēka daļas vai šis karaspēks zemi aizņem nelikumīgi, bet ir teritorijas, kuras tiešām ir aizņemtas nelikumīgi. Nu, piemēram, Rīgā tāda teritorija ir bijušā Arsenāla teritorija pretim Stradiņa slimnīcai, kura atrodas pilsētas centrā. Cik es zinu, tad visus 45 gadus Rīgas pašvaldība cīnās par to, lai šo karaspēka daļu dabūtu no turienes ārā. Kāpēc pilsētas centrā ir jāglabā būvmateriāli un kokmateriāli, bet Rīgas pilsētas pašvaldība tāpēc nevar paplašināt Stradiņa slimnīcu? Līdz ar to cieš Rīgas pilsētas cilvēki un sabiedrība. Un šī zeme ir aizņemta tīri mehāniski, pēc kara tūlīt ienākot, tā ir paņemta un pakļauta.

V.Kostins: */Un ar jūsu atļauju pēdējais jautājums. Kāpēc bija nepieciešama 9.panta 2.1. un 3.1.punkta dublēšana? Runa ir par to, ka iesniegt pieprasījumu par zemes saņemšanu īpašumā var Latvijas Republikas pilsoņi (2.1.punkts) un Latvijas Republikas pilsoņi un pastāvīgie pilngadīgie iedzīvotāji (3.1.punkts). Kāpēc šī dublēšana?/

L.Alksnis: */Tā nav dublēšana. Ja jūs izlasīsiet uzmanīgi, tad sapratīsit, ka 2.1.punktā runa par to, ka prasa zemi īpašumā./

V.Kostins: */“...iesniegt pieprasījumu zemes saņemšanai īpašumā var...”/

L.Alksnis: */Bet 3.1.punktā ir runa par citu zemes izmantošanas formu. 9.panta 2.punktā runāts par zemes pieprasīšanu īpašumā, bet 9.panta 3.punktā par zemes pieprasīšanu lietošanā. .../

V.Kostins: */Labi. Paldies./

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Drobots.

J.Drobots: */Ar jūsu atļauju man divi īsi jautājumi. Pirmais. Konstitūcijā ierakstījām, ka Latvijā zeme var būt tikai Latvijas Republikas pilsoņu īpašumā. Tajā pašā laikā 9.panta 1.1.punktā teikts, ka bijušie īpašnieki zemi var pieprasīt neatkarīgi no pilsonības. Es iedomājos tādu situāciju, ka kaut kur Austrālijā dzīvo bijušais īpašnieks, kas negatavojas atteikties no Austrālijas pilsonības, bet tajā pašā laikā viņš būs zemes īpašnieks Latvijā. Uz kāda pamata mēs ejam pretrunā ar Konstitūciju?/

L.Alksnis: Tā nav pretruna ar Konstitūciju. Zemes īpašuma tiesības tiek liktas priekšā tikai bijušajiem zemes īpašniekiem, jo šīs zemes īpašuma tiesības ir nelikumīgi atņemtas, zeme ir konfiscēta. Katras civilizētas valsts norma (un mēs tāda valsts esam un arī būsim) ir novērst šo netaisnību. Un tiem bijušajiem zemes īpašniekiem, kuriem šī zeme piederēja un kuri šo zemi pieprasa, mums nav nekādu tiesību atteikt šo īpašumtiesību atjaunošanu, kaut arī viņi šodien ir Austrālijas pilsoņi, jo viņi šo zemi ir pirkuši par saviem sūri pelnītiem latiem. Pie tam es uzsveru, gan fiziskajām, gan juridiskajām personām. Likumā ir tās pašas, kas bija, piemēram, Rīgas Latviešu biedrība. Kolēģis Guntis Grūbe teica, ka ir iespēja uzrādīt Latviešu biedrības biedrus, kuri vēl ir dzīvi. Var būt arī korporācijas vai citas juridiskās personas. Likumprojektā ir piezīme, ka tām juridiskajām personām, par kurām būs šaubas, vai tas nav kādas citas juridiskās personas, tiesā būs jāpierāda šis pēctecības faktors. Un, ja Rīgas Latviešu biedrība ir nopirkusi to zemes gabalu, uz kura uzbūvēta šī ēka, mums nav nekādu tiesību atteikt. Tas ir attiecībā uz bijušajiem zemes īpašniekiem. Bet no jauna nevienam pagaidām zemi īpašumā nedodam, ne fiziskajai, ne juridiskajai personai. Mēs tikai pasakām, ka varēs iegūt zemi īpašumā Latvijas Republikas pilsoņi. Es vēlreiz atkārtoju, ka to mēs darīsim tad, kad būs pilsonības likums.

J.Drobots: */Paldies. Es sapratu, ka jūs pieļaujat iespēju, ka zeme var būt citu valstu pilsoņu īpašums./

L.Alksnis: */Ja viņi ir bijušie īpašnieki./

J.Drobots: */Saprotams. Otrais jautājums man šāds. Jūs savā referātā nerunājāt par to, kā izmantota citu valstu pieredze šajā jautājumā. Vai izmantojāt Austrumvācijas pieredzi zemes nodošanā īpašumā? Starp citu, gribētu precizēt 12.panta 1.punktu, kur rakstīts, ka bijušie īpašnieki ir zaudējuši savas tiesības, ja šajā teritorijā likumīgi uzbūvēta kāda kapitāla celtne. Kā tiks noteikta šīs celtnes likumība? Pieņemsim, ka tagad Rīgā uzcelta viesnīca “Latvija”. Tā ir vai nav uzcelta likumīgi? Pagājuši taču 50 gadi. Jūs saprotiet, kā daži mūsu kolēģi uz to skatās!/

L.Alksnis: Protams, zemes komisijas katrā konkrētajā gadījumā skatīs, vai šīs celtnes ir uzbūvētas likumīgi vai nelikumīgi. Bet, ja būs ievērota visa tā likumdošana, kāda pastāvēja tajā laika periodā, kad šī celtniecība notika, tad šī celtniecība ir jāuzskata par likumīgu. Un, ja Rīgas centrā ir uzcelta jauna viesnīca, tad, protams, tā ir uzcelta likumīgi. Es jau savā frakcijā minēju arī tādus piemērus, ka es, strādādams par Jūrmalas pilsētas arhitektu, esmu redzējis uzceļam tādus objektus, kurus es kā pilsētas galvenais arhitekts nebiju ne parakstījis, ne apstiprinājis. Es domāju, ka zemes komisijas, pārbaudot šo objektu likumīgo uzcelšanu, varētu arī šim zemes lietotājam pateikt– mīļais draugs, tu savā laikā nebiji saskaņojis projektu, mēs šo zemi tev nepiešķiram pastāvīgā lietošanā, mēs to tev piešķiram nomas lietošanā, teiksim, uz 10 gadiem, piedraudot šo zemes īpašumu pārņemt varbūt pat pašvaldības zemes īpašumā. Katrā konkrētajā gadījumā šīm zemes komisijām būs jāizskata, un ja tādas nelikumības būs, tad, protams, tas šim zemes lietotājam tiks likts priekšā.

J.Drobots: */Paldies. Citu valstu pieredze?/

L.Alksnis: Protams. Mēs skatījām, kā tas notiek austrumzemēs, kā tas notiek kaimiņos. Jāteic, ka mēs faktiski Baltijas republikā, ejam soli pa priekšu saviem kaimiņiem, lai gan, kā jau es teicu, tikko uzzināju, ka arī igauņi izstrādājuši attiecīgus likumdošanas projektus par zemes jautājumu sakārtošanu. Un mēs arī pētījām, kā tas bija Latvijas laikā, kā tas ir Skandināvijas valstīs, protams, pastāv arī citi mehānismi, kā, piemēram, Dānijā, kur zemi pilsētās nedod īpašumā, kur pilsētās pastāv tikai zemes nomas forma vai lietošanas forma. Var jau būt, ka mēs arī pie tāda varianta nākotnē varam nonākt, es to neizslēdzu, bet vispirms mums ir jānokārto savas attiecības ar bijušajiem zemes īpašniekiem. Tajā pašā laikā pastāv arī pilsētas un valsts, kuras īpašumā ir zeme pilsētās.

J.Drobots: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Man ir jautājums, kas saistīts ar laika intervāliem. Kā es saprotu, pirmais periods beidzas 1992.gada 20.jūnijā. Es gribētu zināt, kad beidzas otrais periods un kad sākas trešais. Vai nav tā, ka trešais periods sāksies tūlīt pēc 1992.gada 21.jūnija?/

L.Alksnis: Pirmais etaps ir noteikts pieteikšanās termiņš. Es teicu, ka mēs varbūt to arī liekam ātrāk, varbūt tas varētu būt 1992.gada 1.janvāris, bet attiecībā uz otro etapu ir pateikts, ka jāveic zināmi sagatavošanās priekšdarbi. Ir jākoriģē pilsētas izbūves ģenerālie plāni, jānosaka zemes parauga vērtība, jāsastāda zemes ierīcības projekts, lai varētu sākt šo zemi nodot attiecīgajam zemes īpašniekam un lietotājiem. Un, ja jūs esat izlasījis, tad tur ir pateikts, ka šo praktisko atdošanu var uzsākt arī agrāk. Tur ir teikts– ne vēlāk par 1994.gada 1.janvāri, ne vēlāk. Tas nozīmē, ka var arī agrāk. Pilsētās, kuras ir mazākas pēc savas teritorijas, kurās šie īpašuma un šie plānojuma aspekti ir skaidri, ja tās nav tik sarežģītas savā zemes izmantošanā un lietojumā, šos priekšdarbus var paveikt ātrāk un attiecīgi ātrāk uzsākt reālo zemes atdošanu.

S.Zaļetajevs: */Es sapratu, ka 1994.gada 1.janvārī beidzas trešais periods./

L.Alksnis: */Nē, tas nevis beidzas, bet sākas./

S.Zaļetajevs: */Teikts, ka “ne vēlāk”, tas nozīmē, ka vēlāk to vairs nevar darīt. Es saprotu, ka tās ir trešā perioda beigas./

L.Alksnis: */Vienu minūti, es paskatīšos, kā tas ir rakstīts latviešu valodā./

S.Zaļetajevs: */Tas ir 9.pants, trešais periods... Tur teikts, ka vēlāk nevar, tas nozīmē, ka trešais periods beidzas. Ne sākas, bet beidzas 1994.gada 1.janvārī./

L.Alksnis: */Mēs konsultēsimies ar valodniekiem, iespējams, ka tur ir kāds pārpratums, taču doma ir tāda, ka sākt var agrāk, ja paspējam izdarīt visu, kas jāizdara. Šis process var turpināties kaut vai desmit gadus./

L.Alksnis: Es saprotu, bet ne vēlāk, tas nozīmē, ka var agrāk.

S.Zaļetajevs: */Labi./

L.Alksnis: */Bet šis process var turpināties kaut vai desmit gadus./

S.Zaļetajevs: */Labi. Man nākamais jautājums. Vai jūs neuzskatāt, ka likumā būtu jāietver speciāla norma, kas nodrošinātu atklātību un iedzīvotāju informētību par visiem iesniegtajiem pieprasījumiem? Tas, pirmkārt, saistīts ar termiņu nenoteiktību, kas tomēr eksistē, otrkārt, ar tādu terminu izmantošanu kā “vienīgie likumīgie īpašnieki, kuru tiesības neapstrīdami pierādītas”. Tas man nav juridiski pilnīgi saprotams termins. Tā, iespējams, vismaz vajadzētu paredzēt kādu normu, kas noteiktu atklātuma minimumu un iedzīvotāju informētību par visiem šiem jautājumiem./

L.Alksnis: Es jums piekrītu. Šim procesam jābūt atklātam. Šeit nav nekādu noslēpumu zemes pieprasījumu saņemšanā, varbūt tos var publicēt. Tas ir atklāts demokrātisks process, un mums nav ne no viena jābaidās. To mēģināsim organizēt. Paldies jums par šādu priekšlikumu.

S.Zaļetajevs: */Un, ja atļausit, vēl viens jautājums. Tas saistīts ar tādu jēdzienu kā mantojuma nodoklis. Mums ir zināms, ka mūsu likumdošanā par nodokļiem šāds nodoklis ir paredzēts, taču tas, manuprāt, ir vienīgais nodoklis, par kuru likums vēl nav pieņemts. Es gribētu zināt, vai jums nešķiet, ka vispirms vajadzētu pieņemt likumu par mantojuma nodokli, un tikai pēc tam to izmantot visās darbībās, kas saistītas ar īpašuma atgriešanu mantiniekiem./

L.Alksnis: Es domāju, ka šis jautājums varētu būt adresējams juristiem. Es arī kā pilsonis principā uzskatu, ka nekādā gadījumā mēs nedrīkstētu bijušos zemes īpašniekus atbrīvot no šādu nodokļu maksāšanas mūsu republikai, viņam par jaunu pārreģistrējot… tas ir tā kā normālā civilizētā pasaulē, ka uz visiem pilsoņiem attiecas vienādas normas un vienādi pienākumi. Tā ka nekādā gadījumā šie bijušie zemes īpašnieki netiek pacelti kaut kādā privileģētākā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums ir jāatrisina jautājums. Līdz plenārsēdes beigām ir palikušas 20 minūtes. Vēl seši deputāti ir pierakstījušies jautāt. Bet mums notiek bezgalīgas diskusijas. Jānolemj plenārsēdē, cik tad jautājumus drīkst uzdot. Ierosinājums bija– vienu jautājumu. Protams, šodien nedebatēsim.

Deputāts Kiršteins uzdod tiešām jautājumu.

A.Kiršteins: Viens jautājums par terminoloģiju, bet tur ir divas vienkārši saistītas daļas. 4.11.pants. Pašreizējie zemes lietotāji saglabā zemi līdz otrajai kārtai. Jautājums ir tāds: vai nevajag atsevišķu nodaļu par vardarbīgajiem zemes lietotājiem, kuri zemi aizņēmuši vardarbīgi, nevis tikai pieminēt, ka ir atsevišķi gadījumi. Un tas uzreiz parādās 12.1.pantā 2.lappusē. Tas ir tas, ko mēs arī par lauku zemi nevarējām izrunāt. Es citēju: “Bijušie zemes īpašnieki zaudē savas pirmtiesības uz viņiem agrāk īpašumā nodotā zemes gabala.” Vai tas ir juridiski pareizi “uz viņiem nodotā”?

L.Alksnis: Uz viņiem piederošā zemes gabala.

A.Kiršteins: Jā. Tātad šeit nebūs tas. Un uzreiz– “cita zemes lietotāja laikā likumīgi uzceltā”. Vai šis “likumīgi” nav jāsadala? Par to mēs strīdējāmies, izskatot likumprojektu par lauku zemi. Tas var būt vienkāršs pilsonis, tā var būt iestāde, tā var būt kaut kāda PSRS iestāde. Man absolūti nav skaidrs, ko nozīmē šie “likumīgi uzceltajiem”. Tas taču ir nelikumīgi uzcelts.

L.Alksnis: Es jau, Aleksandr, centos paskaidrot, ka mēs uzskatām, ka likumīgi ir uzcelts, ja ir ievērota tā likumdošana, kāda tad bija spēkā. Ja mēs, piemēram, esam piešķīruši zemi. Daudziem deputātiem ir savas individuālās dzīvojamās mājas. Un daudzos gadījumos šī zeme ir bijušo īpašnieku zeme. Vai tad šis tagadējais zemes lietotājs ir vainīgs?

A.Kiršteins: Jautājums bija par citu…

L.Alksnis: Par vardarbīgiem…

A.Kiršteins: Par PSKP, kas ir izdzinusi cilvēku un vardarbīgi sagrābusi teritoriju, es tikai par to gribu.

L.Alksnis: Es jums piekrītu. Es domāju, ka ar jūsu palīdzību mēs varētu šo normu iestrādāt, to varētu atsevišķi akcentēt, lai palīdzētu pašvaldībām, izskatot visus šos pieprasījumus, nodalīt vardarbīgos zemes ieguvējus. Tam es piekrītu, to mēs varētu ierakstīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Dozorcevs uzdod jautājumu.

V.Dozorcevs: */Es paredzu, ka visi pašreizējie zemes izmantotāji pierādīs savu būvju likumību uz šīs zemes, piemēram, CK pierādīs, ka Centrālās komitejas nams bērnu stadionā ir uzcelts likumīgi, un tā tālāk. Vai šobrīd ir vispār kāda bezkonflikta situācija, īpašums, kas neradīs konfliktus?/

L.Alksnis: */Es uzskatu, ka tie zemes gabali, uz kuriem saglabājies nekustamais īpašums būvju veidā, nekādus konfliktus neradīs./

V.Dozorcevs: */Es acīmredzot neprecīzi uzdevu jautājumu. Es gribēju jautāt, vai jums ir konkrētas ziņas, vai vispār ir bezkonflikta īpašums, kādā daudzumā ir šāds bezkonflikta zemes īpašums un, no otras puses, vai jums ir kādas ziņas par pretendentu kontingentu uz šo īpašumu? Cik ir bijušo īpašnieku, vai viņi grib šo zemi izmantot, cik no viņiem pretendē tikai uz nomu? Vai vispār ir tāda informācija? Ja ir, tad kāpēc tā nav mums izsniegta?/

L.Alksnis: */Mums nav tādas informācijas. Šī informācija būs tad, kad beigsies pieprasījumu iesniegšanas termiņš./ Kad notecēs pieteikšanās termiņš bijušajiem zemes īpašniekiem, tad redzēsim, cik šo bijušo īpašnieku prasa atjaunot viņu bijušo zemi. Šodien es to nevaru pateikt.

V.Dozorcevs: */Labi, piedodiet, otrais jautājums. Vai jums ir kāda ekonomista vai ekonomistu grupas slēdziens par to, ko šis likums nozīmē uz ekonomiskās krīzes fona, kas mums tuvojas? Tas būs ekonomiska bremze vai impulss?/

L.Alksnis: */Manā personīgā saprašanā tas būs impulss mūsu ekonomiskās dzīves attīstībai kopumā. Tas gan ir tīri subjektīvs viedoklis. Nekādas bremzes es te neredzu. Man ir mūsu Ekonomikas komisijas slēdziens. Ekonomikas komisijas slēdziens principā ir akcentējošs, lai likumprojektu skatītu pirmajā lasījumā./

Priekšsēdētājs: Deputāts Bērzs uzdod jautājumu.

A.Bērzs: Mans jautājums attiecas uz to, vai ir izvēlēts optimāls pieteikšanās termiņš. Ja mani pareizi konsultēja juristi, tad vispār civiltiesiskajās normās pretenzijas uz īpašuma atjaunošanu var pieteikt trīs gadu laikā. Te pieteikšanās termiņš varētu būt no šā brīža trīs gadi, kad var prasīt, lai manu īpašumu atdod. Kāpēc es apšaubu šo vienu gadu? Tāpēc, ka īpašuma tiesības mēs atjaunosim Latvijas pilsoņiem, bet mums ir Austrālija, Amerika. Vai viens gads ir reāls? Vai mēs vienkārši nedarām to “pa fikso”, lai viņus izslēgtu no likumīgajām tiesībām?

L.Alksnis: Kad mēs šo likumprojektu bijām sagatavojuši, mums līdz pieteikšanās termiņam palika pusotrs gads. Tagad jau mums paliek gads līdz pieteikšanās termiņam. Viena daļa kolēģu uzskata, ka par maz, tāpat kā jūs uzskatāt, bet citi kolēģi, gluži pretēji, uzskata, ka par daudz, ka vajag šo termiņu saīsināt. Runājot ar kolēģiem lauksaimniekiem, man šķita, ka lauksaimnieki paši ir vainīgi. Šīs pagastu pašvaldības, šīs lauku teritoriju pašvaldības nestrādā, lai atvieglotu visu šo procesu, gluži pretēji, tās liek katram bijušajam zemes īpašniekam personīgi braukt uz arhīvu, uz zemes projektu. Tās vecās mammiņas, kuras knapi var parunāt, kuras vāji orientējas Rīgā, stāv garās rindās, lai gan vietējie zemes ierīkotāji visu šo kompleksu varētu aptvert. Es jau teicu, ka manā rīcībā ir grāmata, kas parāda, kāds bija stāvoklis 1940.gadā. Tajā uzreiz varam redzēt, mums tikai jāgaida, kas pieprasīs. Ar laukiem šajā aspektā ir mazliet grūtāk. Tur zemes ierīkotājus pat atlaiž no amata. Mums tas jādara zināms pa mūsu attiecīgajiem kanāliem, jānosūta uz Austrāliju attiecīgs paziņojums vai lēmums, kuru esam pieņēmuši. To var ātri izdarīt, to var izdarīt 12 stundu laikā.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Kramiņš.

A.Kramiņš: Alkšņa kungs! Daudzas mūsu pilsētas atrodas jūras krastā. Iedzīvotāji šos jūras ūdeņus izmanto gan rūpnieciskos, gan atpūtas nolūkos. Vai šā likumprojekta 4.pantā nevajadzētu ietvert arī normu, ka pilsētas zemēs pašvaldību valdījumā līdztekus mežiem, iekšējiem ūdeņiem, zemei ir arī teritoriālie jūras ūdeņi?

L.Alksnis: Teritoriālie jūras ūdeņi nepieder, bet pēc katras pilsētas ģenerālā plāna noteikumiem zināmas joslas atkarībā no šo ūdeņu izmantošanas veida ir šo pilsētu teritorija. Ja tur ir ostas, tad tās ir saistītas ar molu izbūvēm un piestātnēm, ja šādu ostu nav un ja tās ir vienkārši rekreācijas zona, tad pilsētu izbūves ģenerālajos plānos ir noteikts, kas ir pilsētu pašvaldības īpašums vai valdījums. Šie ūdeņi faktiski ir valsts valdījums atkarībā no tā, kam šī osta pieder. Ja tā pieder valstij, tad tā ar šiem ūdeņiem ir valsts zemes īpašums.

A.Kramiņš: Bet tieši paši teritoriālie ūdeņi, kas atrodas pilsētas teritorijā?

L.Alksnis: Tas ir Latvijas Republikas īpašums. Mēs esam Konstitūcijā ierakstījuši, ka tas ir Latvijas Republikas īpašums. Līdz mūsu teritoriālajai robežai jūrā. Laikam līdz neitrāliem ūdeņiem.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Ivans Ivanovs.

I.Ivanovs: */Man praktisks jautājums. Pieņemsim, ka mantinieks dzīvo Austrālijā. Viņam ir tiesības šeit saņemt mantojamo namu. Bet viņa mantinieks dzīvo Rīgā. Viņš grib tam namu nodot mantojumā. Jautājums šāds: vai mantinieks šo namu saņems bez maksas vai viņam būs jāmaksā kāds nodoklis? Vai ir kādi aprēķini, cik būs jāmaksā par šādu mantojumu?/

L.Alksnis: Ja bijušais īpašnieks vēl ir dzīvs un pieprasīs savu bijušo īpašumu atpakaļ, tad, protams, viņam šo īpašumu atdos. Un pie noformēšanas viņš maksās attiecīgās nodokļu likmes. Ja ir šā īpašuma mantinieks, tad civilprocesā noteiktajā kārtībā šie mantinieki apstiprinās savas mantošanas tiesības un arī maksās attiecīgos nodokļus, noformējot mantojumu.

I.Ivanovs: */Es ne visu sapratu. Nu labi, paldies./

L.Alksnis: */Es pacentīšos jums personīgi atbildēt./

Priekšsēdētājs: Deputāts Stroganovs uzdod jautājumu, un ar to arī beidzam jautājumu uzdošanu.

F.Stroganovs: */Cienījamo kolēģi Alksni! Jūs kolēģim Dozorcevam teicāt, ka jums par šo likumprojektu ir ekonomiski aprēķini un pamatojums. Sakarā ar to man ir jautājums: cik miljardu būs jāiekasē no mūsu nodokļu maksātājiem, tas ir, no mūsu vēlētājiem, lai iedarbinātu šo likumprojektu? Kādu vēlētāju interesēs ir šis likumprojekts?/

L.Alksnis: */Es teicu, ka tādu ekonomisku aprēķinu man nav. Tā es atbildēju kolēģim Dozorcevam./

F.Stroganovs: */Kā deputāts es no jūsu darba grupas par šo likumprojektu gribētu saņemt ekonomisku pamatojumu. Jums tāda nav, bet es ekonomisku pamatojumu prasu!

Otrais jautājums. Kādā veidā jūs gatavojaties transformēt zemi laukos tiem, kam bija zeme pilsētās? Šajā likumā taču patiesībā tiek pārkāpts likums par agrāro reformu, tāpēc ka atbilstoši šim likumprojektam daļa zemes laukos tiks atdota bijušajiem zemes īpašniekiem pilsētās. Tādā veidā Rīgas rajons var kļūt par Rīgas sastāvdaļu ļoti īsā laikā. Kā iespējams likumu par agrāro reformu saskaņot ar šo likumprojektu?/

L.Alksnis: Katras pilsētas zemes izmantošanas veidus un formas nosaka šīs pilsētas izbūves ģenerālais plāns. Ja 1940.gadā pilsētā N kādam bijušajam zemes īpašniekam bija lauksaimnieciski izmantojama zeme un ja šodien atbilstoši šīs pilsētas izbūves ģenerālajam plānam zemi joprojām var izmantot kā lauksaimniecisku zemi, tad nebūs nekādu iebildumu atjaunot bijušajam zemes īpašniekam šī zemes īpašuma tiesības un atļaut viņam turpināt šo zemi izmantot lauksaimnieciskos nolūkos. Mums republikā ir tādas pilsētas, kur lauksaimnieciski izmantojamās zemes platības ir lielas. Nu, lai tad šī zeme tiek izmantota šai funkcijai, ja šī pilsētu zeme tuvākajā laika periodā nav paredzama citām vajadzībām.

F.Stroganovs: Es ļoti atvainojos. */Jūs nepareizi sapratāt manu jautājumu. Piedāvātais projekts paredz lauku zemes transformāciju par pilsētas zemi, bet likums par agrāro reformu to neparedz, jo tajā īpašuma tiesības tiek atrisinātas uz pavisam citiem konceptuāliem pamatiem. Jūsu likumprojekts paredz lauku zemes transformāciju par pilsētas zemi./

L.Alksnis: */Mans likumprojekts neparedz nekādu lauku zemju transformāciju par pilsētas zemi. Es runāju par zemēm, kas uz šodienu atrodas Latvijas Republikas pilsētu un ciematu noteiktajās administratīvajās robežās. Ir noteikta kārtība šo robežu noteikšanā, kuras pēc Ministru padomes ierosinājuma apstiprina Augstākās padomes Prezidijs. Es runāju tikai par to teritoriju, kas atrodas šajās robežās. Sagrābšana, kaut kādu lauku zemju iznīcināšana šajā likumprojektā nav paredzēta./

Priekšsēdētājs: Es redzu, ka vēl deputāts Buka vēlas uzdot jautājumu, bet tas laikam gan būs pēdējais, jo mums vairs nav laika. Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Buka: */Mani interesē šāds jautājums. Vai šī likuma pieņemšanai nebūs tāda pati iedarbība kā zemes reformai laukos? Vai likums neizsauks ekonomiskās aktivitātes kritumu pārejas periodā Rīgā no 1991. līdz 1996.gadam un citās pilsētās no 1994.gada? Sakarā ar zemes īpašnieku un izmantotāju neskaidro situāciju tiem rūpniecības uzņēmumiem, jaunās tirgus ekonomikas pārstāvjiem, kas šodien tikai sāk savu darbību? Vai šodien mēs nenobendēsim republikas rūpniecību pilsētās, pieņemot šo likumu?/

L.Alksnis: Jūs jautājāt, vai mēs nenodarīsim pāri lauku zemes reformai. Es uzskatu, ka mēs nekādā gadījumā neko pāri nevaram nodarīt, jo mēs faktiski ejam to pašu ceļu, kuru iet lauku zemes reformas likums. Un arī lauku zemes reformas likumā ir fiksēts, ka zemi varēs saņemt īpašumā pirmām kārtām bijušie zemes īpašnieki, kā arī jaunie Latvijas Republikas pilsoņi. Viņi varēs iegūt zemi īpašumā laukos. Kādēļ šī forma “lietošana” uz laukiem? To var saprast, ir taču pagājuši 50 gadi. Mēs paši esam vienojušies, ka mēs šo zemi bijušajiem zemes īpašniekiem laukos atdosim tikai tad, ja viņi ar savu darbu būs pierādījuši, ka viņi to tiešām izmanto lauksaimnieciskiem nolūkiem, ka viņi nesēž savā mājā rokas salikuši, bet strādā uz šīs zemes.

S.Buka: */Tātad šodien galvenais mērķis ir atgriezt īpašumus bijušajiem īpašniekiem, bet ne Latvijas tautas intereses?/

L.Alksnis: */Intereses ir kompleksā, tajā skaitā arī zemes atgriešana tās bijušajiem īpašniekiem. Tā taču ir netaisnība, kas jālikvidē./

S.Buka: */Paldies. Sekas uz zemi mēs jau zinām./

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdošanas laiks ir beidzies, bet debašu laiks nav iestājies, tas būs tikai nākamo otrdien no rīta, jo divu minūšu laikā, es domāju, nevajadzētu atklāt debates šajā jautājumā. Pierakstījies debatēs ir tikai viens deputāts– deputāts Gulbis.

L.Alksnis: Paldies, cienījamie kolēģi!

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi paziņojumi, pirms slēdzam plenārsēdi?

No zāles: Nav.

Priekšsēdētājs: Nav. Dineviča kungs man lūdza paziņot Latvijas Tautas frontes frakcijas dalībniekiem, ka frakcijas sēde būs pirmdien pulksten 10.00 no rīta šajā pašā zālē. Paldies. Uz redzēšanos!

(Sēdes beigas)