Vēsture dzintarā

Baltijā kā mušas dzintarā iekonservējušās pagājušā gadsimta Eiropas traģēdijas. Viena no šīm traģēdijām saistīta ar Latviju, ar latviešu valodas stāvokli un lomu pēckara periodā un 14 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Lai gan jau pieņemti divi valodas likumi, vairāki normatīvie akti un pilnveidotas saskarīgo likumu normas, latviešu valodas stāvoklis joprojām nav pietiekami stabils, patiesību sakot, valsts valodas statuss nav pietiekami nostiprināts. Pats nopietnākais šķērslis ir mūsu kā bijušās padomju republikas iedzīvotāju lingvistiskā attieksme.

Krievu valodas oficiālais statuss bijušajā PSRS, kas Latvijā reizē ir arī lielas iedzīvotāju daļas dzimtā valoda, un lielas latviešu iedzīvotāju daļas brīva šīs valodas pārvaldīšana, kas valodas izvēles gadījumā nerada ne mazāko psiholingvistisko apgrūtinājumu, ļauj krievu valodas funkcionēšanu dažādās dzīves jomās saglabāt nemainīgu. Kaut gan 14 gadu laikā krievi latviešu valodu varēja apgūt vismaz otrajā valodas prasmes līmenī (iemācīties sarunāties par visvienkāršākajām lietām), inerces spēks, krievu valodai labvēlīgā ikdienas vide, lielas tautas pašapziņa, krievu valodas pašpietiekamība un tirgus ekonomikas diktētie noteikumi, kas transformējušies dažādos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, bieži vien pašu latviešu nevērīga attieksme pret savu valodu – tas viss ļauj saglabāt krievu valodas nozīmi pietiekami augstu un šobrīd jau īpaši aktīvi pieprasīt krievu valodai piešķirt oficiālās valodas statusu. Tātad apmēram 145 miljonu lielas krievu tautas neliela daļa – ap 664 700 cilvēku – grib panākt savas valodas līdzvērtīgu statusu ar apmēram 1 390 800 lielas tautas valodas statusu. Pretējā gadījumā krievu valoda Latvijā kļūšot vienīgi par ģimenes valodu.
Lai gan visi Latvijas krievu politiķi un vairākums krievu atzīst, ka latviešu valoda Latvijā būtu jāprot, tomēr valsts piedāvātos konkrētos latviešu valodas nostiprināšanas pasākumus viņi noraida, bet piedāvāt citus mehānismus, kas reāli darbotos, nespēj. Pats galvenais – notiek sabiedrības dezinformācija par valodas politiku Latvijā, tādējādi veicinot un pastiprinot konfrontāciju starp latviešiem, no vienas puses, un krieviem un asimilētajiem cittautiešiem, no otras puses.

Dezinformācija

Ieskatīsimies krievu lielākajās avīzēs “Čas” un “Vesti Segodņa” viena mēneša numuros un paanalizēsim, kā un ko viņi raksta par latviešu valodu.
Vispirms par, manuprāt, pamattēzi, kas tādā vai citādā veidā parādās dažādos tekstos, proti, runājot par izglītības reformas valodisko aspektu, tiek uzsvērts, ka latviešu plašsaziņas līdzekļos apzināti tiek apmainīts strīdus objekts un tādējādi apzināti tiek kurināts nacionālais naids. Latviešus pārliecinot, ka Latvijas krievi cīnās pret latviešu valodu, nevis par savu skolu saglabāšanu [citi uzsver – tā ir cīņa par nacionālo skolu]. Tādējādi liekot saprast, ka valodu var iemācīties tikai tad, kad priekšmetu vairākums tiek mācīts šajā valodā. Tāpēc izglītības reformas pretinieki esot pat prasījuši valdībai palielināt latviešu valodas stundu skaitu pusotras reizes, lai nevis mācītos atsevišķus priekšmetus latviešu valodā, bet gan pastiprinātu latviešu valodas mācīšanu. Tieši tā tas bijis pirmskara Latvijas skolās. Šajā sakarā tiek atgādināts, ka
1) pirmskara Latvijā arī bijušas krievu skolas, tātad tās nav okupācijas sekas,
2) padomju laikā visi teicami apguvuši krievu valodu, kaut gan latviešu skolas nav bijušas “pamatā” angļu vai krievu valodā,
3) un, visbeidzot, tāpat kā latviešu valodu tagad, padomju laikā latviešu valodu būtu varējuši mācīt tikai krievu valodā, bet to taču nav darījuši.
Šo tēzi papildina cits autors: ““Okupācijas vara” bija vairāk nekā humāna attiecībā pret latviešu valodu”, “padomju varas gados latviešu valoda bija cieņā” (“Čas”, 2005.g. 9.IV), “…valdošā elite, spēlējot uz latviešu nacionālajām jūtām, bazūnē par valsts valodu un zaudējumiem, ko nesusi “okupācija”” (“Čas”, 2005.g. 2.IV).
Vēl citi uzsver, ka
4) režīms atņēmis tiesības uz dzimtās valodas statusu un izglītību tajā. Izglītības iegūšana krievu valodā tiek likvidēta,
5) krievu izglītības liktenis nav šķirams no jautājuma par krievu valodas statusu, nepilsoņiem un atkarīgs no Latvijas valsts etnokrātiskās politikas,
6) krekliņi ar štābistu simboliku grauj pastāvošo sistēmu. Par to ir pārliecināti ne tikai 33. vidusskolas pedagogi un vadība, bet arī daļa skolēnu un vecāku. “Kad sāksi iet pirmajā klasē, krekliņš būs jāvelk nost.” Kaut gan, ja pieļaujam, ka ..baltie krekliņi ar uzrakstu “Krievu skolai būt!” tik tiešām var dot neatvairāmu triecienu Latvijas trauslajiem demokrātijas pamatiem… Šķiet, ka Tēvzeme ir tik lielās briesmās, ka ir jāizšķiras: valstiskums vai demokrātija.” (“Čas”, 2005.g. 4.IV)
7) “ar saldo vārdu “integrācija” mūsu bērniem un mazbērniem tiek gatavota nabadzīga dzīve un pazemojoša asimilācija” (“Čas”, 2005.g. 6.IV ),
8) Izglītības likumā ietvertās valodu proporcijas mazākumtautību skolās ir pretrunā ar 7 starptautiskiem dokumentiem minoritāšu tiesību jautājumos (“Čas”, 2005.g.16.IV).
Neapšaubāmi visi šie izteikumi saistās ar izpratni par izglītības reformu, kas tiek apzīmēta kā rusofobiska, nevienam nevajadzīga, vardarbīga skolu reforma.
Protams, visprecīzāk situāciju ap reformu atspoguļo pedagoģijas doktors J.Pliners: “Joprojām “svētā govs” ir “reforma – 2004”, šajā jautājumā valda ne vairs loģika, ne pedagoģija, ne ekonomika, bet politika, diemžēl. Tā arī ir mūsu valsts traģēdija” (“Čas”, 2005.g. 6.IV).
Tieši šie minētie uzskati ir pamatā Krievu skolu aizsardzības štāba darbībai, kas par savu mērķi sākotnēji izvirzījis cīņu pret izglītības reformas valodisko aspektu jeb valodu proporcijām vidusskolas klasēs.

Īpaša loma šajā situācijā ir skolotājiem, kas veic reformu, – viņu informētībai, tolerancei un pedagoģiskai prasmei. Patiesību sakot, skolotājs, kas uzskata, ka reforma nav vajadzīga, ir daudz bīstamāks nekā skolotājs, kas sastopas ar grūtībām, ir neapmierināts ar trūkumiem un skaļi protestē pret šiem trūkumiem. Bet skolotāja un direktore, kas apzināti runā par tādām lietām kā, piemēram, rakstā “Skandāls uz līdzenas vietas. Stundas latviešu valodā kaitina krievu skolēnus” (“Čas”, 2005.g. 27.IV), skolā vispār, mūsuprāt, nedrīkstētu strādāt. Ja jau vēstures skolotāja var apgalvot, ka skolēni latviešu valodu protot labi, bet vēstures tekstus nevarot izlasīt, jo nesaprotot, viņiem jūkot vārdi un gramatika, tad jājautā, kā kvalificēt skolotājas teikto, ka skolēni latviešu valodu prot labi. Vai direktore ir tiesīga teikt, ka krievu valoda ir liela valoda, bet, neskatoties uz to, krieviem, kas šeit dzīvo, mēģina to atņemt un atstāt tikai lietošanai mājās? Pēc tādiem vārdiem gandrīz katrs krievu skolēns vēlēsies iziet uz ielas, lai protestētu pret reformu.
Abi jau minētie krievu laikraksti uzsver, ka “vardarbīgās skolu reformas” šībrīža sekas esot:
1) izglītības līmeņa kritums, kas perspektīvā novedīs pie alkoholisma, narkomānijas un noziedzības palielināšanās nelatviešu vidū,
2) 44,5% krievu skolēnu nevarot mācīties latviešu valodā,
3) skolās pasliktinoties mācību kvalitāte. Šai sakarā izskan arī patiesas rūpes par to: “Nav pieļaujams, ka mācību kvalitāte tiek reducēta uz mehānisku materiāla atkārtošanu un konkurētspējas kritēriji – līdz pašiem minimālākajiem, faktiski līdz spējai tikai lasīt un rakstīt, tagad gan – latviešu valodā.” (“Čas”, 2005.g. 5.IV).
Protams, J.Pliners, kas ir viens no pretreformas apoloģētiem, jau tagad uzskata, ka krievu skolu reforma ir izgāzusies.
Negatīvi tiek vērtēta arī “izglītības reforma – 2005”, jo tiekot mainīti apgūstamie priekšmeti. Pamatdoma šiem rakstiem saistīta ar pretdarbību 2004.gada izglītības reformai jeb tā saucamajai vardarbīgajai reformai:
1) zināma agresivitāte izpaužas pat kāda raksta virsrakstā – “Ja nevarēsi – iemācīsim, ja negribēsi – piespiedīsim”. Jauni priekšmeti tiekot ieviesti uz dzimtās valodas rēķina (“Čas”, 2005.g. 21.IV),
2) šī reforma “nīcina dzimto valodu jau pirmajās klasēs” (“Vesti Segodņa”, 2005.g. 23.IV).
Vēl viens jautājums, kam pieskaras abas minētās avīzes, ir jautājums par valodas prasmi noteiktajās profesijās. Krievu autoru skatījumā:
1) “Valodas kritērijs, kuru ieviesa sabiedrības segregācijas nolūkā,tādējādi atšķeļot pusi no darbaspējīgajiem, izglītotajiem iedzīvotājiem, krasi pazemināja profesionālos standartus valstī” (“Čas”, 2005.g. 13.IV).
2) Sakarā ar obligāto valsts valodas atestāciju tiek ierobežotas nepilsoņu tiesības uz darbu (“Vesti Segodņa”, 2005.g. 21.IV).
Kā zināms, Saeima imigrācijas likumā gatavojās ielikt normu, kura paredz ārzemniekiem, kas ilgstoši uzturas Latvijā, uzlikt par pienākumu iemācīties latviešu valodu un zvērēt lojalitāti Latvijas valstij; abās avīzēs šī norma tiek aktīvi kritizēta. Rakstā “Striptīzs … valsts valodā” tiek apspēlētas Profesiju klasifikatorā minētām profesijām noteiktās valodas prasmes pakāpes (“Čas”, 2005.g. 26.IV), bet citviet prasība ārzemniekiem prast latviešu valodu tiek uzskatīta par prasību, kas iziet ārpus saprāta robežām (“Čas”, 2005.g. 21.IV).
Šī attieksme pret latviešu valodu kā profesionālisma kritēriju izriet no attieksmes pret latviešu [un citu nelielu tautu] valodu vispār. Par to varam pārliecināties, lasot atsevišķu autoru rakstus. Diemžēl, ne vienmēr tulkojot var precīzi atdarināt un saglabāt autoru indīgo intonāciju, piemēram:
1) “Mērķis viņiem ir “cēls un gaišs” – iemācīt krievu Piedņestras Republikai moldāvu valodu, turklāt iemācīt rakstīt noteikti latīņu alfabētā.” “Mēs kā Moldāvija, aizņemti ar augstiem ideāliem, 58% latviešvalodīgo atdodam visus savas dvēseles spēkus, lai īstenotu savu mērķi – iemācīt 42% krievvalodīgo latviešu valodu. Bet krievvalodīgie visiem spēkiem cenšas no tā izvairīties. Arī cēls mērķis” (“Vesti Segodņa”, 2005.g. 6.IV),
2) nav pieļaujama krievu diskriminācija, īpaši pēc valodas pazīmes (“Čas”, 2005.g. 1.IV),
3) kādas jauniešu sabiedriskās organizācijas nikno vēstuli varot arī nenodot Rīgas mēram, jo tā esot uzrakstīta krievu valodā (“Vesti Segodņa”, 2005.g. 20.IV),
4) Rīgas galva ar krieviem sazināsies – atbilstoši [Valodas] likumam (“Čas”, 2005.g. 11.IV),
5) bet, lūk, ar krievu valodu – Latvijas galvaspilsētas lielākās iedzīvotāju daļas valodu – Sociālās komitejas vadītājai pagaidām ir pavisam “švaki”. Ja uz pieņemšanu atnāks sociāli norūpējusies vecenīte, būs jāsauc tulks,
6) sarunas ar Solanu tomēr notika ar latviešu – angļu tulka starpniecību (“Vesti Segodņa”, 2005.g. 23.IV),
7) iespējams, ka ““tēvzemietis” izjūt diskomfortu, kad uz ielas dzird “svešu” valodu. Tā var būt – daudziem cilvēkiem mēdz būt dažādi “kompleksi” (..) Civilizētajā pasaulē tādu diskomfortu attiecībā uz citiem cilvēkiem (ar citu ādas krāsu, pases krāsu, citu dzimto valodu utt.) parasti pieņemts neizrādīt. Tāpat kā slēpj kleptomāniju, klaustrofobiju un citas kaites” (“Vesti Segodņa”, 2005.g. 29.IV).
Rakstā “Politiskais narcisms” (“Čas”, 2005.g. 9.IV) Valsts valodas centrs saņēmis zināmu kritikas devu par latviskās vides faktora izvērtēšanas kritērijiem.
Izteikta nožēla sakarā ar to, ka no valsts budžeta nav paredzēta to mazākumtautību privāto skolu finansēšana, kas strādā pēc vispārizglītojošām izglītības programmām (“Čas”, 2005.g. 13.IV).
Tomēr visvairāk tikusi kritizēta izglītības reforma, kas nozīmīguma ziņā, neapšaubāmi, šobrīd ir visaktuālākā.
Lai mani atzinumi, par to, ko dara abas krievu avīzes, nebūtu izteikti tikai apgalvojuma formā, minēšu argumentus, kas pamato šo manu viedokli.

Nobeigums sekos

Dr.philol. Dzintra Hirša