Ārzemju presē

Vācu “Der Spiegel”: Kristīgo demokrātu līdere Angela Merkele ir tuvu tam, lai kļūtu par Vācijas valdības vadītāju. Vēl jāpārvar tikai viens šķērslis – balsojums Bundestāgā. Pirmdien kļuva skaidrs, ka nākamā mēneša laikā viņa kļūs par pirmo kancleri Vācijas vēsturē. Šķiet, ka Merkele iekšēji jau ir gatava jaunajai lomai. Pirmdien viņa runāja par “jauno iespēju koalīciju”. Taču viņas uzdevums nebūs vienkāršs. Arī CDU saliedētība ir maldinoša, jo ne visiem patīk sarunās panāktā vienošanās par resoru sadali. Oficiāli koalīcijas sarunas sāksies nākamnedēļ. Kā SPD, tā CDU delegācijā būs 15 politiķi.

•

Austrijas “Der Standard”: “Pirmajā brīdī šķiet, ka CDU/CSU vadītās valdības kurss varētu vairāk saskanēt ar pašreizējiem ES mērķiem, prioritāti piešķirot konkurētspējas palielināšanai. Līdzšinējā Vācijas un Francijas ass bieži izrādīja pretestību. Tas, ka Šrēders vairs nebūs viņa pretspēlētājs, varētu iepriecināt arī Lielbritānijas premjeru Blēru, tāpat kā izredzes, ka Šrēders oktobrī nepiedalīsies ES augstākā līmeņa sanāksmē Londonā, kurā diskutēs par Eiropas sociālo modeli. Tomēr nav sagaidāms, ka Vācija pilnībā nostāsies Lielbritānijas pusē. Ja Ārlietu ministrija paliks SPD rokās, ārpolitikā lielas pārmaiņas nav gaidāmas. Tomēr Merkele kā valdības vadītāja varētu pretendēt uz pamatlikumā ierakstītajām tiesībām noteikt vadlīnijas.”

•

Angļu “The Financial Times”: “Buša doktrīna”, kā uzsvērts Džordža Buša agrākajās runās, tāpat kā ASV Nacionālās drošības stratēģijā 2002.gada septembrī, bija loģiska un pārdomāta atbilde uz terorisma draudiem pēc 2001.gada 11.septembra. Kāds ievērojams Klintona valdības pārstāvis privātā sarunā pat reiz atzinies, ka astoņu gadu laikā klintoniešiem nekad nav izdevies radīt līdzvērtīgu tik smalki izstrādātu stratēģiju. Taču Buša otrā termiņa laikā tās galvenajos elementos ir izveidojies juceklis. Maz ticams, ka doktrīnai būs ilgtermiņa ietekme uz ASV ārpolitiku nākamajās valdībās, vienalga – republikāņu vai demokrātu.

•

Igaunijas “Eesti Paevaleht” raksta autors – franču vēsturnieks – izskaidro kardinālās atšķirības divu tautu – franču un igauņu – izpratnē par Otro pasaules karu un genocīdu pret ebrejiem. Daudz kas igauņu attieksmē pret šiem notikumiem frančus šokētu un pārsteigtu. Igauņiem Otrais pasaules karš bija daudz postošāks un tā sekas daudz redzamākas, bet attieksme pret tā dalībniekiem – atšķirīga. Viņiem visi, kas valkāja brūnos formastērpus, nebūt nav nacisti un nepelna vispārēju nosodījumu. Francijā, ja kāds šādus vārdus teiktu, tas varētu beigties ar tiesas darbiem. Jo frančiem visi Vācijas pusē karojušie ir nacisti un noziedznieki, un Francijā pilsonības izpratne ir citāda – visi, kam ir Francijas pilsonība, lai kāda būtu to etniskā piederība, ir francūži. Un tādējādi genocīds, franču nodevība pret ebrejiem, bija nodevība pret pašu franču tautu un nepiedodams pārkāpums. Igauņiem komunisti bija ļaundari, frančiem – tie, kas pretojās nacistiem, tātad vērtējami pozitīvi.

Pēc ĀM Ārvalstu preses analīzes nodaļas materiāliem