Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09., 15.09., 22.09., 28.09., 05.10.2005.

Rīgā pēc Maskavā izstrādāta projekta sāk celt pompozo “Kolhoznieku namu” (tagad – Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne)	Rīgas 750 gadu jubilejas svinības 1951.gadā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Brīvība – trimdinieku sirdī un darbos

Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš 1955.gada 1.jūnijā pat nosūtīja pateicības vēstuli uz Foreign Office Ērlam Dželiko, kurā atzina Lielbritānijas ārlietu ministrijas nopelnus baltiešu bēgļiem bīstamā Austrijas Valsts līguma koriģēšanā. Viņš arī rakstīja, ka vairāk nekā 15 000 latviešu kara laika bēgļu Austrijā un Vācijā nu var nebaidīties par savu turpmāko likteni. Tiem vairs nedraud piespiedu repatriācija uz Padomju Savienību. K. Zariņš uzsvēra, ka tas viss kopumā vieš cerības, ka arī citas pēckara problēmas pasaulē tiks risinātas, balstoties uz starptautisko tiesību principiem.
Tāpat kā iepriekšējos gados, arī 1955.gada jūnijā un jūlijā baltiešu diplomāti un trimdas organizācijas rīkoja savās mītnes zemēs sanāksmes, pieminot Padomju Savienības veikto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju. Tradicionāli šādas sanāksmes beidzās ar attiecīgu rezolūciju vai memorandu pieņemšanu, kas tika nosūtīti presei un rietumvalstu valdībām. 15.jūnijā Lielbritānijas premjers Antonijs Īdens saņēma Igaunijas Informācijas centra vēstuli, kurā bija atzīmēts, ka Svētā Engelbrekta (St.Engelbrekt) baznīcā Stokholmā noticis piemiņas dievkalpojums, atceroties PSRS apspiestās tautas: igauņus, latviešus, lietuviešus, poļus, čehus, slovākus, ungārus, bulgārus, rumāņus un albāņus. Pēc dievkalpojuma šo tautu pārstāvji pieņēma un parakstīja aicinājumu Apvienoto Nāciju Organizācijai un visām demokrātiskajām valdībām brīvajā pasaulē. A.Īdenam vēstules nobeigumā tika izteikts lūgums atbalstīt apspiesto tautu cīņu par brīvību un viņu likumīgo tiesību atjaunošanu.

Baltieši aicina atbalstīt

Aicinājuma ievadā bija uzsvērts, ka 14.jūnijs ir īpaši traģiska diena Baltijas tautu vēsturē, jo tieši šajā dienā pirms 15 gadiem tika iznīcināts Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskums, bet gadu vēlāk, 1941.gada 14.jūnijā, notika pirmā baltiešu masveida deportācija uz Sibīriju. Koncentrēti, iepazīstinot ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas panākumiem 20.–30.gados, aicinājuma autori atzīmē, ka visas trīs baltiešu tautas allaž ir vēlējušās dzīvot mierā un labā saskaņā ar citām tautām, īpaši kaimiņiem. Bet 1939.gada rudenī PSRS uzspieda savstarpējās palīdzības līgumu uz 10 gadiem, kas atļāva izvietot Latvijā, Lietuvā un Igaunijā padomju militārās bāzes. PSRS gan svinīgi apsolīja neiejaukties šo valstu iekšējās lietās, bet astoņus mēnešus vēlāk anektēja un inkorporēja tās savā sastāvā. Padomju Savienība tādējādi neievēroja savus solījumus un vienpusēji pārkāpa agrāk parakstītos līgumus. Dokumentā arī atzīmēts, ka noziegumi, ko padomju režīms pastrādāja Baltijas valstīs, ir rūpīgi dokumentēti un aprakstīti ASV Kongresa izveidotajā Č.Kerstena komisijas ziņojumā. Tam pievienotas aculiecinieku liecības.
Aicinājumā uzsvērts, ka otrā padomju okupācija sākās 1944.gada vasarā – rudenī un arī bija saistīta ar neredzēta mēroga cilvēku arestiem, vajāšanām un deportācijām, sasniedzot kulmināciju 1949.gada martā.
“Arī pašlaik turpinās līdzīga rakstura politika, nosūtot jauniešus no Baltijas valstīm uz Sibīriju un Kazahstānu, lai apstrādātu iepriekš neizmantotās zemes. Līdzīgas iedzīvotāju deportācijas notiek arī Rumānijā uz PSRS sagrābto Besarābiju,” teikts šajā aicinājumā.
“Baltijas valstu problēmu nevar uzskatīt par iekšēju PSRS jautājumu. Pilnīgi pretēji – tās ir neatkarīgas valstis, ko okupējusi Padomju Savienība. Brīvā pasaule turpmāk nedrīkst palikt pasīva novērotāja attiecībā pret teroru, ko pārdzīvojušas Baltijas tautas. Tas ir 20.gadsimta kauns. Tagad, kad pasaule cer uz mierīgu pēckara problēmu atrisinājumu četru lielvalstu konferencē, mēs vēlamies uzsvērt, ka reāls risinājums iespējams tikai tad, kad PSRS izbeigs prettiesisko neatkarīgo valstu okupāciju.”

Baltieši Stokholmā brīdina

Stokholmā pieņemtajā dokumentā ļoti kritiski vērtēta PSRS ārpolitika. Šeit uzsvērts, ka nevar ticēt tās runām par mierīgo līdzāspastāvēšanu, atbruņošanos un attiecību uzlabošanu starp tautām. Tā ir tikai padomju propaganda, mēģinājums novērst uzmanību no PSRS bruņošanās procesa un tās plāniem pakļaut sev visu pasauli.
Stokholmas dokumenta pašā nobeigumā okupēto Baltijas valstu un visu aiz dzelzs aizkara palikušo un paverdzināto tautu vārdā brīvajai pasaulei tika izteikts aicinājums glābt tās no padomju terora, varmācības un netaisnības. Kā pirmais solis šā mērķa sasniegšanā bija uzsvērta Padomju Savienības karaspēka ātrākas izvešanas nepieciešamība no visām okupētajām teritorijām. Aicinājumu bija parakstījuši astoņu valstu pārstāvji, to vidū Latviešu nacionālā fonda priekšsēdētājs Skandināvijā Andrejs Eglītis.

Rosme arī Lielbritānijā

Līdzīga rakstura dokuments 1955.gada 19.jūnijā tika pieņemts masu sapulcē, kas notika Bredfordas Mehānikas institūtā Lielbritānijā. Tajā piedalījās sešu Austrumeiropas apspiesto tautu – latviešu, igauņu, lietuviešu, poļu, baltkrievu un ukraiņu – pārstāvji. Mītiņa dalībnieki izteica četras konkrētas prasības: ikvienai valstij, ko savai kontrolei pakļāvusi imperiālistiskā Padomju Savienība, jābūt brīvai, no tām nekavējoties jāizved viss padomju karaspēks, policija un iesūtītie ierēdņi, visām personām, kuras padomju režīms ir deportējis, ir jāļauj atgriezties savā dzimtenē, pēc padomju spēku izvākšanas šo valstu pilsoņiem jāļauj brīvi izvēlēties savas valsts pārvaldes formu. Pieņemtajā rezolūcijā bija izteikta atzinība Anglijas valdībai par tās konsekvento neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu inkorporāciju.
Bredfordas mītiņā pieņemto rezolūciju britu parlamenta apakšpalātas deputāts V.Teilors nosūtīja ārlietu ministra vietniekam parlamentā R. Tērtonam. V.Teilors uzsvēra, ka atzīst visas Rezolūcijā fiksētās prasības un ir gatavs tās atbalstīt.

Starptautiskā nozieguma upuri

Arī Birmingemas Baltijas Bēgļu komiteja 1955.gada vasarā centās atbalstīt trimdas organizāciju aktivitātes. 24.jūnijā tā nosūtīja vēstuli Anglijas premjeram A.Īdenam, kurai pievienoja rezolūciju sakarā ar gaidāmo Ženēvas četru lielvalstu konferenci. Tajā bija uzsvērts, ka latviešu, igauņu un lietuviešu tautas ir liela starptautiska nozieguma upuri, kam pēckara periodā nav atdotas tiesības izteikt savu viedokli un izlemt savu likteni. Baltieši ir pateicīgi Lielbritānijas valdībai par līdzšinējo konsekvento politiku attiecībā uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitātes atjaunošanas nepieciešamību. “Mēs ļoti lūdzam Viņas Majestātes valdību turpināt noliegt visus mēģinājumus atzīt Baltijas valstis kā Padomju Savienības satelītus. Miera saglabāšana un vienošanās panākšana par visām pēckara Eiropas politiskajām problēmām ir jābalsta uz demokrātiskiem principiem, tajā skaitā Baltijas jautājuma atrisināšana. Pašreizējā traģiskajā situācijā, kad mēs atrodamies zem īslaicīgas padomju okupācijas varas, vienīgais ceļš, kā iesaistīt Latviju, Lietuvu un Igauniju starptautiskos forumos un diskusijās par Eiropas nākotni, ir padomju militāro spēku ātrāka izvešana. Mēs ceram, ka Lielbritānija noraidīs pašreizējo Baltijas valstu prettiesisko stāvokli un atcerēsies par tām gaidāmajās četru lielvalstu diskusijās Ženēvas konferencē.”
Rezolūcijas nobeigumā Baltijas Bēgļu komiteja apliecināja savu cieņu britu premjeram Antonijam Īdenam, uzsverot, ka baltieši apbrīno Angliju par tās ieguldījumu mazu tautu tiesību garantēšanā un izteica cerību, ka viņa valsts turpinās cīņu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tiesību atjaunošanu.

Turpinājums sekos