Zināšanas netiek mērītas ar lineālu

Guntis Vasiļevskis, Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Septembra beigās plašsaziņas līdzekļos varēja sekot līdzi notikumiem, kas savērpās ap zināšanu vērtēšanas sistēmas maiņu, papildinot līdzšinējo sistēmu ar vērtējumu "ieskaitīts" vai "neieskaitīts". Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darbinieki pārliecinoši aizstāvēja jauninājumus, kam visai dedzīgi pretojās daudzu skolu vadība un pedagogi. Kādēļ vispār bija jāveic šīs izmaiņas?

— Gribu uzsvērt, ka vērtēšanas sistēma pamatskolas klasēs paliek līdzšinējā — desmit ballu sistēma. Tajā tikai piedāvāts papildinājums: par atsevišķiem darbiem, kuri neatbilst desmit ballu vērtēšanas principiem, izteikt pamudinājumus un uzslavas, ko skolotāji ikdienā pauž mutiski, fiksētā vērtējuma formā — ieskaitīts vai neieskaitīts.

— Tātad pozitīvais, ko nesīs jaunā vērtēšanas sistēma, ir ikdienas darbu vērtējuma fiksējums žurnālā. Vai tomēr nebūs tā, ka skolotājs būs spiests vest tā saukto dubulto grāmatvedību, savos pierakstos ieskaites darbiņus vērtējot ar ballēm, jo vecāki, kas salīdzinoši nesen tika pieradināti pie desmit ballēm piecu vietā, vēlēsies uzzināt, kā tad īsteni sokas viņu bērniem, cik liels vai mazs ir šis "ieskaitīts". Vai skolotājam nevajadzēs veikt papildu darbu?

— Katrai darbībai, ko skolēns veic, nav iespējams sniegt vērtējumu desmit ballu skalā. Patiesībā jau darbībai ir lielākā nozīme mācību procesā. Desmit ballu skalā var izvērtēt tās lietas, kur ir pietiekamā apjomā zināšanas, to kvalitāte, attīstības dinamika un attieksme pret mācību darbu. Mācību darbs sastāv no procesa un rezultāta. Mēs nez kāpēc gribam rezultātu vērtējumu sniegt un saņemt katru dienu. Līdz ar to skolotājs ir spiests desmit ballu vērtējuma skalu lietot mazdrusciņ nepareizi. Ja viņš katru uzdevumu cenšas izvērtēt desmit ballu skalā, tad viņš vai nu lieto veco sistēmu "pieci reiz divi ir desmit", vai — tieši otrādi — paziņo bērnam, ka par šo darbu vairāk par septiņi nav iespējams saņemt, jo tajā nav iekļauti tādi un tādi vērtēšanas nosacījumi. Līdz ar to tik un tā nevar uzzināt patieso vērtējumu desmit ballu skalā.

Bez tam, ja mēs pārlieku aizraujamies ar vērtēšanu, pazūd izglītības procesa jēga. Tas ir process, kurā veidojas skolēna zināšanas, izpratnes dziļums, attieksme pret mācībām, ko nedrīkst ietekmēt tikai galavērtējums. Izglītībai pašai par sevi ir vērtība — šo domu vajadzētu sākt mācīt jau no agras bērnības. Atzīme ir tikai lineāls, kas ļauj secināt, vai skolēns ir apguvis pietiekami daudz, vai viņam vēl ir jāpacenšas.

Bērns neizaug lielāks, ja vecāki viņu katru rītu mēra pie sienas, lai pārliecinātos, vai viņš šodien ir paaudzies. To dara pēc ilgāka laika, ļaujot bērnam augt. Tieši tāpat skolā ir jāļauj bērnam mācīties. Mācību procesā ir svarīgi izteikt pamudinājumus vai uzslavas par labi paveiktu darbu — ieskaišu formā.

Šie aspekti lika kopš 1997. gada IZM darbiniekiem ar pedagogiem diskutēt par desmit ballu vērtējuma lietošanas pareizību.

— Vai pedagogi paši ierosināja papildināt esošo zināšanu vērtēšanas sistēmu?

— Ierosinājumu kopš 1997. gada Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) pārstāvji un pedagogi ir apsprieduši dažādos izdevumos, semināros. Jāatzīst, ka šis darbs nav bijis pietiekams un forma nav bijusi veiksmīga, lai visi skolotāji to saprastu un pieņemtu. Tomēr ļoti daudzās skolās jau sekmīgi izmanto papildināto vērtēšanas sistēmu, un tāpēc vien vecāki nesaņem skopāku informāciju par bērnu sasniegumiem. Gluži pretēji — vecāki saņem pilnīgāku vērtējumu.

— Šā gada 27. septembrī izglītības pārvalžu vadītāji saņēma IZM ISEC sagatavotu materiālu par mainīto skolēnu zināšanu vērtēšanas sistēmu. Ar šo informāciju bija steigšus jāiepazīstina visi pedagogi. Vai sistēmas skaidrojumos, komentāros ir teikts, kāds ir minimālais darba apjoms, lai uzdevumu varētu ieskaitīt, vai arī šīs robežas novilkšana paliek skolotāju ziņā? Vai "ieskaitīts" nekļūs par tikpat staipāmu vērtējumu, kāds savulaik piecu ballu skalā bija trijnieks?

— Vēlreiz gribu uzsvērt, ka skolotājam ir brīva izvēle lietot vai nelietot ieskaišu sistēmu. Nevar reglamentēt, ka tikai tā un ne citādi lietojama ieskaišu sistēma. Ir klases, kurās skolotājs vienam skolēnam izteiks pamudinājumu ar "ieskaitīts" par mazāka apjoma veikumu, bet citam — par lielāku darbu. Pamatskolā ļoti svarīgi ir skolotājam mācību procesā vērot skolēna attīstības dinamiku. Šo rādītāju nav iespējams normēt. Ja pēkšņi kāds sliņķis ir sācis strādāt, tad šī ir tā reize, kad viņam ieliksim nevis desmitnieku, bet ik pa brīdim uzturēsim piepeši radušos vēlmi mācīties ar pamudinājumu — ieskaitīts. Vēlāk tas izpaudīsies arī desmit ballu skalā kā rezultāts.

— Tātad vērtēšanas sistēmas papildinājumi uzlabos mācību motivāciju tiem, kam tās trūkst. Bet daudzkārt ir izskanējis viedoklis, ka izmaiņas vērtēšanas sistēmā kopumā pazeminās zināšanu kvalitāti. Kā jūs to komentētu?

— Skolēni nesaņems tikai vērtējumus "ieskaitīts" vai "neieskaitīts". Katra tēma ikvienā mācību priekšmetā beidzas ar pārbaudes darbu — rakstisku, mutisku, kombinētu vai diskusiju veidā. Pārbaudes darbi ir jāvērtē desmit ballu skalā, un tiem jābūt pietiekami bieži, lai arī vecāki varētu sekot līdzi sava bērna sasniegumiem. Skolotāji patlaban dalās divās daļās: vieni, kas desmit ballu skalu lieto atbilstoši tās būtībai, un otri, kas par katru darbiņu cenšas ielikt skolēnam desmit balles. Pirmajiem žurnālā nav tik daudz atzīmju kā otrajiem, bet to ir pietiekami, jo ir noteikts darbu skaits atbilstoši mācību tēmām, kurās obligāti skolēnam ir jāsniedz vērtējums desmit ballēs. Pārbaudes darbos spējīgais skolēns saņem sev atbilstošu vērtējumu, kas ļauj uzturēt pašcieņu, ko vairo sasniegumi.

— Ir zināms, ka daudzi sākumskolas skolotāji nav apmierināti ar pašreizējo zināšanu vērtējuma atspoguļojuma veidu — semestra beigās vismaz nedēļu pirms liecību izsniegšanas ir jāķeras pie darba, lai paspētu aprakstoši novērtēt katra skolēna sasniegumus. Vai ir plānots mainīt šo sistēmu?

— Sākumskolas pedagogu asociācija piedalījās pašreizējā vērtējuma veida izstrādē. Viņi atbalstīja līdzšinējo liecības formu. Protams, ņemot vērā skolotāja noslogotību, šis darbs ir par lielu. Arī vecākiem pilnībā nav pieņemams tas, ka bērnu sasniegumus apraksta, nevis pasaka ciparu — balli vai atzīmi. Vecākus diemžēl interesē jautājums: labi vai slikti? Bet būtiski ir tas, ko bērns var izdarīt labi un kas viņam neveicas. Tur slēpjas atbilde uz jautājumu: kāpēc ir pieci, astoņi vai trīs? Sākumskolas pedagogu asociācija grib fiksēt, kuras ir tās prasmes un iemaņas, kas bērnam ir jāpalīdz attīstīt. To bieži vien var izdarīt vecāki mājās, kaut vai pārrunājot, piemēram, izlasīto tekstu.

Patlaban sākumskolas skolotāji nopietni strādā pie tā, kā atvieglot sev darbu. Visai drīz notiks IZM darbinieku un Sākumskolas pedagogu asociācijas pārstāvju tikšanās, kuras laikā pārrunāsim iespējamās izmaiņas.

Visi sākumskolas skolotāji ir vienisprātis, ka jāfiksē konkrētās svarīgākās prasmes un to attīstības līmenis. Par to domas nedalās. Jautājums ir — kā to izdarīt, lai tas neprasītu nesamērīgu darbu un būtu vieglāk izprotams vecākiem. Šo jautājumu sākumskolas skolotāji risina kopā ar Daugavpils pedagoģisko augstskolu.

— Ja būs kādas pārmaiņas, tās atkal būs jāizskaidro ne vien pedagogu aprindās, bet sabiedrībā kopumā. Kā tas būtu labāk, efektīvāk paveicams?

— Domāju, ka būtu jāiet vairāki ceļi. Ir jauninājumi, kuriem pedagogi piekrīt un kurus atbilstoši izskaidro vecākiem. Bet ir arī tādi, kuriem viņi nepiekrīt un skaidrojot pauž savu noraidošo attieksmi. Līdz ar to informācija, kas tiek sniegta, nav gluži tāda, kāda tā bijusi sākotnēji. Par izglītības jautājumiem ar vecākiem, protams, daudz ir jārunā skolotājiem, bet mums ir jāsāk izmantot arī dažādus citus izskaidrošanas paņēmienus. Ļoti veiksmīgs šinī gadā bija projekts, ko finansēja Sorosa fonds, par informāciju vecākiem, kuru ģimenēs lieto kādu no mazākumtautību valodām, par viņu iespējām izglītot savus bērnus mazākumtautību izglītības programmā. Ar Sorosa fonda atbalstu tika izdots buklets, kurā visas izglītības iespējas tika izskaidrotas vecākiem saprotamā valodā, bez smalkiem izglītības terminiem, un izglītības pārvaldes to nogādāja visiem pirmās un otrās klases skolēnu vecākiem. Tas bija salīdzinoši dārgs projekts, bet es domāju, ka mums ir jāsameklē līdzekļi, lai varētu izdot bukletus par izglītību katram, kam ir interese par to, pieņemamā un saprotamā valodā.

— Augusta beigās Latvijas inteliģences apvienības 37. konferencē, kas bija veltīta izglītības jautājumiem, izskanēja doma, ka pašreizējā desmit ballu vērtēšanas sistēma tomēr neatspoguļo zināšanu patieso kvalitāti. Bez tam augstākās izglītības sistēmā desmit ballu skala tiek lietota visai atšķirīgi: ir augstskolas, kurās par pēdējo sekmīgo vērtējumu uzskata četras balles, bet ir arī tādas augstākās izglītības iestādes, kurās students ir sekmīgs tad, ja viņa zināšanu vērtējums nav zemāks par sešām ballēm. Kas nosaka šīs atšķirības?

— Ir augstākās mācību iestādes, kurās ir ļoti liels reflektantu skaits. Tajās iestājas tie, kuriem jau skolā vērtējums atbilstošajos mācību priekšmetos bijis astoņas balles un augstāks. Izglītības iestāde pati var uzlikt prasību latiņu augstāk, bet es nezinu daudz tādu augstskolu un izglītības programmu, kurām tas tā ir. Ja students ir laikus iepazīstināts ar šiem noteikumiem un tiem piekritis, tad viņš ir pieņēmis attiecīgās augstskolas prasības.

— Atgriežoties pie sarunas sākumā iztirzātā temata par skolēnu zināšanu vērtēšanas sistēmas papildinājumiem. Kas lika ministrijai tik strauji mainīt domas par šīs sistēmas ieviešanas kārtību, sākotnēji konsekventi uzsverot nepieciešamību obligāti pildīt rīkojumā ietvertās prasības, bet vēlāk tam piešķirot rekomendējošu raksturu?

— Pirmkārt, ir jāatzīst, ka ministrija nav izdarījusi pietiekami, lai pilnīgi visi izprastu izmaiņu būtību. Šeit zināma daļa atbildības ir jāuzņemas arī izglītības pārvaldēm, Izglītības valsts inspekcijai un skolu direktoriem. Teikt, ka viņi neko nezināja, nebūtu korekti. Diemžēl mūsu sabiedrībā bieži notiek tā, ka mēs sākam domāt par lietām tad, kad tās pienāk un tieši skar mūs. Par ministrijas reakciju jāteic, ka rīkojumā jau bija minēts, ka ieskaites darbu lielumu un apjomu nosaka pats skolotājs. Tātad rīkojumā netieši bija ietverts šis brīvās izvēles moments. Tādēļ negribētu teikt, ka ministrija krasi mainīja savu nostāju. Tā tikai izvēlējās citu formulējumu atbilstoši attiecīgā rīkojuma punkta tekstam.

Jāuzsver, ka rīkojums tika izsūtīts laikus. Līdz 1999. gada nogalei tas tika izziņots trijos veidos un nonāca visās skolās.

— Tātad tam netika pievērsta pienācīgā uzmanība?

— Ne no ministrijas, ne no skolu valžu, ne no inspekcijas, diemžēl arī ne no skolu direktoru puses.

Marika Līdaka,

"LV" iekšlietu redaktore