Vēsturnieku komisijas rakstu 15.sējuma atvēršanā Rīgas pilī 2005.gada 13.oktobrī

Augsti godātie Vēsturnieku komisijas locekļi! Cienījamie pētnieki! Ministra kungs (īpašu lietu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Ainars Latkovskis)! Ekselences! Dāmas un kungi!
Mēs varam priecāties par kārtējā jaunā sējuma pasaulē nākšanu, un tas jau ir piecpadsmitais pēc kārtas. Man šķiet, ka tik īsā laikā tas ir ļoti daudz, varbūt vēl jāpieskaita klāt tās septiņas starptautiskās zinātniskās konferences, kas arī ir bijušas par šīm nozīmīgajām tēmām. Latvijai kā neatkarīgai valstij atvēlētais laiks zem saules ir bijis gaužām īss. Mēs šajā otrajā brīvības posmā nupat jau sākam tuvoties tam gadu skaitam, kāds bija atvēlēts pirmajā brīvvalsts posmā, pirms Latvija piedzīvoja šīs divas atkārtotās totalitāro režīmu okupācijas. Tas mums uzliek vēl jo lielāku atbildību rūpēties par to, ko nebija iespējams paveikt iepriekšējos gadsimtos un arī tieši tajā periodā, kad Latvijai bija laupīta tās neatkarība.
Vēsture mūs informē par to, kas ir noticis pagātnē, balstoties uz dokumentiem, liecībām, informāciju un analīzi. Ir ļoti svarīgi, lai notiktu šis zinātniskās pētniecības pamatdarbs, jo tā ir pirmā fāze, kad no jēlmateriāla, kas ir izkaisīts visādos iespējamos avotos, tiek izdarīti kaut kādi secinājumi un arī apkopoti dati. Taču nākamais solis pēc šā ļoti nopietnā, neatsveramā zinātniskā ieguldījuma ir tāds, ka mums šie rezultāti ir jādara zināmi citur pasaulē, un tos būtu jādara plašāk pieejamus mūsu pašu iedzīvotājiem, gan īpaši vēstures skolotājiem, gan arī jebkuram interesentam. Un, es domāju, te ir ne tikvien jautājums par līdzekļiem un mehānisku šo zinātnisko darbu reprodukciju, bet arī par to rediģēšanu mērķauditorijām. Tātad tajā brīdī, ja mēs vēlamies ar savu vēstures problemātiku uzrunāt citas pasaules daļas, iedzīvotājus citās pasaules valstīs, tulkotājam palīgā ir jānāk arī redaktoram, kas saprot tās valsts mentalitāti un kas raugās uz vēsturnieka rakstīto no sveštautieša redzespunkta un no viņa zināšanām par šo jautājumu. Ir skaidrs, ka lasītājam, piemēram, angļu valodā kādā citā pasaules malā pietrūkst ļoti daudz no tās zināšanu bagāžas, kas jebkuram latvietim ir, kā saka, jau ar mātes pienu iezīstas un zināmas. Sveštautietim tās pietrūkst, tātad ir jāveic nopietns rediģēšanas darbs, lai papildinātu detaļās zināmus aspektus, lai rediģētu šo tekstu viņiem saprotamā veidā, un tas ir sadarbības darbs. Mēs esam unikālā situācijā: mums patlaban ir pieejama vesela paaudze, kas ir dzimusi un augusi Rietumos, taču ļoti latviskās ģimenēs, un kam ir šī dubultā redze, – kas saprot latviešu mentalitāti un citu tautu mentalitāti. Turklāt tādi mums ir no visas pasaules. Viņus mums vajadzētu izmantot šādā darbā.
Nākamais, protams, ir tas, lai arī skolotājiem būtu pieejami šie materiāli, lai viņi varētu atļauties šos sējumus izmantot, lai tie būtu pieejami skolu bibliotēkās. Bet te būtu vajadzīgs vesels palīdzības darbs, jo arī šeit savā ziņā vajadzīgs tulkošanas darbs, lai tulkotājs no zinātniska darba varētu nonākt pie kaut kā tāda, kas, piemēram, vidusskolas audzēknim varētu būt darba materiāls projektiem un tālākai zināšanai.
Darba būs daudz, bet mans sirsnīgākais paldies ir visiem pētniekiem, Vēsturnieku komisijai par viņu ļoti nozīmīgo un svarīgo darbu, un es pievienojos jau teiktajam par to, ka mums ir jāpateicas gan Saeimām, kas ir apstiprinājušas šādu komisiju un ir turpinājušas balsot par tās līdzekļiem budžeta balsojumos, kā arī veselai virknei valdību, kas visas ir paturējušas šo prioritāti kā pietiekami valstisku nozīmību un arī visas kā viena to atbalstījušas.