Nodokļi: kas vienam daudz, otram maz

Viens no galvenajiem valsts budžeta ienākumu avotiem ir nodokļi. No iekasētā nodokļu apjoma atkarīgas algas valsts sektorā strādājošajiem, pensijas pensionāriem, veselības aprūpes pieejamība, ceļu infrastruktūra utt. Katra valsts, veidojot savu nodokļu sistēmu, cenšas sabalansēt sociālo taisnīgumu ar uzņēmējdarbības attīstību. Par Latvijas nodokļu sistēmu izteikti krasi pretrunīgi viedokļi. Savu vērtējumu “Latvijas Vēstnesim” sniedza SIA “Konsorts” valdes priekšsēdētājs, ekonomikas zinātņu doktors Uldis Osis un Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte.

Raita Karnīte Foto: Reinis Traidās, A.F.I.	Uldis Osis Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Latvijas politiķi nu jau ilgāku laiku cenšas mūs iepriecināt ar ziņām par strauju ekonomisko izaugsmi un iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu. Prognozētais šā gada IKP pieaugums – 8,7% – ir straujākais Eiropas Savienībā (ES). Tajā pašā laikā mūsu valsts budžets ir mazliet vairāk nekā 35% no IKP. Salīdzinājumam: Rietumeiropas valstu budžeti ir apmēram 50% no IKP. Tā arī ir viena no atbildēm, kāpēc Latvija atšķirībā no Rietumeiropas nevar atvēlēt 7% no IKP veselībai. Jo mūsu gadījumā tā ir ceturtā daļa valsts budžeta. Tādēļ arī Latvijai tik grūti nākas sasniegt 2% no IKP aizsardzībai. Gan U.Osis, gan R.Karnīte uzskata, ka tas saistīts ar zemo nodokļu slogu Latvijā, kā arī izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Taču galvenais ir tieši pirmais faktors. Abi ekonomisti arī uzskata, ka Latvijai nevajag par katru cenu tiekties uz šiem 50% un paaugstināt nodokļu slogu, pietiktu jau ar to, ja efektīvi tiktu iekasēti visi nodokļi, kas valstij pienākas.

Zems uzņēmējdarbības nodoklis

Viens no būtiskiem jautājumiem – kā padarīt nodokļu sistēmu draudzīgu to maksātājiem, tajā pašā laikā nodrošinot pietiekamus ieņēmumus valsts budžetā. U.Osis stāsta, ka tas ir vairāk politisks un sociāls, nevis ekonomisks jautājums. Jo valsts tieši ar budžeta izdevumu palīdzību īsteno savu makroekonomisko politiku. Vienas valstis lielāko daļu nodokļu ieņēmumu novirza sociāliem jautājumiem, citas – uzņēmējdarbības veicināšanai. Ekonomists stāsta, ja paanalizē tādu valstu kā Vācijas un Francijas, kuru ekonomikā iestājies sastingums, izdevumus un nodokļu sistēmu, tad redzams, ka uzņēmējdarbība tiek aplikta ar ļoti augstiem nodokļiem. Un izdevumi galvenokārt aiziet sociālajai nodrošināšanai. Kā raksta franču prese, tam ir visai smagas sekas – Francijas sociālās apdrošināšanas sistēmā pašlaik ir 14,2 miljardus eiro liels deficīts. Tā ka katrai valstij, veidojot savu nodokļu sistēmu, jāizšķiras, vai vairāk atbalstīt uzņēmējdarbības attīstību, kas augļus nesīs tikai nākotnē, vai veicināt labāku dzīvi jau šodien. U.Osis stāsta, ka ir diezgan cieša saistība starp nodokļiem un ekonomiskās izaugsmes tempiem, kā arī sociālo nodrošinātību. Jo zemāks nodokļu slogs, jo straujāks ekonomiskās attīstības temps, savukārt sociālais nodrošinājums būs zemāks. Zinātnieks atgādina, ka pagājušā gada septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Dienvidaustrumāzijas valstīs, kurās bija strauja ekonomiskā izaugsme, valsts sociālā nodrošinājuma nebija kā tāda. Latvijas apstākļos pārāk zemus nodokļus mēs atļauties nevaram, pārliecināts U.Osis, jo iedzīvotāji strauji noveco.
Runājot par nodokļu slogu uzņēmumiem, ekonomists stāsta, ka viennozīmīgi nevar pateikt, kādi nodokļi veicina un kādi neveicina uzņēmējdarbību. No vienas puses, jo augstāki nodokļi, jo mazāka iespējamā peļņa un attiecīgi arī mazāk līdzekļu var ieguldīt investīcijās. Taču bez tām uzņēmējdarbības attīstība ir apgrūtināta. No otras puses, jo zemāki nodokļi, jo valsts mazāk naudas var ieguldīt publiskajā infrastruktūrā, kas nepieciešama uzņēmējam, tāpat mazāki būs ieguldījumi izglītībā, kas atsauksies uz darbaspēka kvalitāti. Mazāki būs arī valsts ieguldījumi zinātnē un pētniecībā, kas kavēs jauno tehnoloģiju attīstību.
Gan U.Osis, gan R.Karnīte atzīst, ka Latvijas uzņēmēji nevar sūdzēties par lielu nodokļu slogu, uzņēmuma ienākuma nodoklis – 15% – ir viens no zemākajiem ES. Tas ir optimāls gan no biznesa, gan valsts viedokļa. Tā ka uzņēmēju sūdzības par pārāk augstajiem nodokļiem nav korektas. U.Osis atbalsta Ekonomikas ministrijas ierosinājumu, ka individuālajiem komersantiem arī vajadzētu piemērot 15% ienākuma nodokļa likmi pašreizējo 18% vietā.

Apburtais loks nodokļu nomaksā

Runājot par nelegālo uzņēmējdarbību un aplokšņu algām, U.Osis atzīst, ka pašlaik izveidojies pilnīgs apburtais loks. Jo galvenais iemesls, kādēļ uzņēmēji nemaksā nodokļus, ir... nodokļu nemaksāšana. Proti: uzņēmējam, kurš godīgi maksā visus nodokļus, būs citas ražošanas izmaksas un attiecīgi produktu cenas nekā tam, kurš nodokļus nemaksā vai maksā daļēji. Līdz ar to godīgais uzņēmējs kļūst nekonkurētspējīgs, nevienlīdzīgas uzņēmējdarbības vides dēļ viņš vairs nevar atļauties maksāt nodokļus. Šo apburto loku var pārraut vienīgi tās institūcijas, kuru pienākums ir iekasēt nodokļus. U.Osis arī stāsta, ka pēc viņa kā biznesa ekonomista aprēķiniem, godīgi maksājot visus nodokļus, 15 gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijā varētu būt ne vairāk kā ducis miljonāru. Mums viņu ir vairāki simti…
Arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle uzsver, ka valstij nav pietiekama atbalsta mehānisma sociāli atbildīgiem uzņēmējiem. Piemēram, nav nekādu nodokļu atvieglojumu darba devējiem, kas investē līdzekļus savu darbinieku izglītošanā un pārkvalifikācijā. Te gan jāpiebilst, ka tiem uzņēmējiem, kas investē līdzekļus savu darbinieku izglītošanā, ir pieejami Eiropas Sociālā fonda līdzekļi.
Kas attiecas uz nodarbinātības veicināšanu, Labklājības ministrija uzskata, ka arī to varētu darīt ar nodokļu palīdzību – samazinot nodokļu likmes tiem uzņēmējiem, kas nodarbina sociāli atstumtas personas, piemēram, cilvēkus pēc cietumsoda izciešanas. Tam piekrīt arī U.Osis, norādot, ka bez šādiem stimuliem, būs grūti panākt to, lai darba tirgus būtu pieejams visām sabiedrības grupām. Diemžēl šiem ierosinājumiem nepiekrīt Ekonomikas ministrija, apgalvojot, ka šādi diferencētus nodokļus ir pārāk sarežģīti administrēt. Jāpiebilst, ka līdzīga prakse gan veiksmīgi ieviesta vairākās Rietumeiropas valstīs.

Sociālais taisnīgums un nodokļi

Nodokļi, kā jau minēts, attiecas ne tikai uz uzņēmējdarbības veicināšanu, bet arī sociālo nodrošinājumu un sociālo taisnīgumu sabiedrībā. No šā viedokļa raugoties, abi ekonomisti atzīst, ka ir divas netaisnīgas lietas. Pirmā – ienākumi, kas ir zem iztikas minimuma (piemēram, minimālā alga un pensijas), tiek aplikti ar iedzīvotāju ienākumu nodokli. R.Karnīte uzskata, ka tā ir nepieļaujama situācija. To varētu risināt, straujāk paaugstinot ar nodokli neapliekamo minimumu. U.Osis uzskata, ka ir absurdi, ja minimālā alga nesasniedz iztikas minimuma līmeni.
Otrā – ar peļņas nodokli pašlaik netiek aplikta peļņa no akciju pārdošanas, kā arī fiziskas personas nemaksā nodokļus no dividendēm. Jā, dividendes ir naudas summa, kas paliek pāri tad, kad uzņēmums ir samaksājis peļņas nodokli. Taču privātpersona N, kas tās saņem, nesamaksā neko. Līdz ar to vairāki mūsu miljonāri pagājušajā gadā nodokļos nav samaksājuši nevienu santīmu. Jo algotu darbu, protams, nestrādā, un ienākumus gūst minētajos darījumos, kurus pagaidām ar nodokli neapliek. Līdzīgi kā abi ekonomisti, arī vairāki varas partiju pārstāvji izteikuši atbalstu dividenžu aplikšanai ar papildu 10% nodokli fiziskajām personām. Turpretī jautājumā par nodokļiem peļņai, kas gūta no akciju pārdošanas, politiķu starpā vienprātība nevalda.
Pēdējā laikā arodbiedrības un kreisi noskaņotās partijas aktualizējušas jautājumu par progresīvo ienākuma nodokli, proti, jo lielāki personas ienākumi, jo lielāka nodokļu likme. Pret šo priekšlikumu kategoriski iebilst gan U.Osis, gan R.Karnīte, norādot, ka arī pie vienādām nodokļu likmēm cilvēki ar augstākiem ienākumiem nodokļos samaksā vairāk. R.Karnīte uzsver: cilvēkus tādā veidā nedrīkst sodīt par to, ka tie vairāk pelna. Ja nodokļu likmju dēļ cilvēks ar zemāku kvalifikāciju un mazāk strādājot saņem gandrīz tikpat daudz kā tas, kurš strādā daudz vairāk un daudz vairāk ieguldījis savā izglītībā, tas daudziem atņemtu motivāciju mācīties un veidot karjeru. Tas arī bremzētu uzņēmējdarbības attīstību.
Jautāts, kādēļ gandrīz visās Rietumeiropas valstīs ir progresīvais ienākuma nodoklis, U.Osis stāsta, ka tās šo modeli izvēlējās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Tad īpaši aktuālas bija sociālā taisnīguma idejas, kurām U.Osis piekrīt, taču neuzskata, ka progresīvais ienākuma nodoklis būtu labākais instruments, lai tās īstenotu dzīvē. Jo atšķirībā no Latvijas šajās valstīs cilvēki ar zemiem ienākumiem ir bez izglītības un ar zemu kvalifikāciju. Turklāt, piemēram, Vācijā ir bezmaksas izglītība, tajā skaitā arī augstākā. Rodas jautājums, vai ir sociāli taisnīgi likt pārējiem nodokļu maksātājiem ar paaugstinātām iemaksām subsidēt šos cilvēkus. Vai pie šādas sistēmas cilvēkiem būs motivācija pūlēties iegūt labu profesionālo vai augstāko izglītību, vairot savu kvalifikāciju? Atbildi sniedz skaitļi, kas liecina, ka no trim miljoniem Francijas un pieciem miljoniem Vācijas bezdarbnieku absolūtais vairākums ir ar zemu izglītību un kvalifikāciju.
Kopumā izvērtējot Latvijas nodokļu sistēmu, gan U.Osis, gan R.Karnīte uzsver, ka lielākā problēma ir tieši nodokļu iekasēšana. R.Karnīte gan arī uzskata, ka varētu vienkāršot atsevišķu nodokļu likmju, piemēram, PVN, piemērošanu, kas pašlaik ir pārāk sarežģīta. Tā kā ES ir aktuāls jautājums par nodokļu likmju harmonizēšanu, zinātniece nav pārliecināta, ka arī nākotnē Latvijai izdosies saglabāt tik zemu nodokļu slogu.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv