Ķīnas tautsaimniecības septiņjūdžu soļi

1. Ķīna globalizācijas gaisotnē

Globalizācija kā jauna darba dalīšanas sistēma pasaulē savos apkampienos cieši ieslēgusi Ķīnas Tautas Republiku – valsti, kur varu monopolizējuši komunistiski līderi. Lūk, tipisks piemērs: rūpnieciskā pilsēta Donguaņa ar 1,5 miljoniem pastāvīgo iedzīvotāju un ap 5 miljoniem strādnieku, kas katru darba dienu ierodas no tuvākiem un tālākiem rajoniem. Pie jaunuzcelto rūpnīcu plašajām ēkām pland karogi, apliecinot, ka šie uzņēmumi nebūt nav marksismam tik mīļais “visas tautas īpašums”, bet gan pieder privātīpašuma pārstāvjiem, starptautiskajiem koncerniem IBM , “Siemens”, “Nokia”, “Duracel”, “Sanio” u.c. Šeit tiek ražotas baterijas ASV, datoru detaļas Japānai, kabeļi Vācijai, mobilie telefoni Somijai, apavi Taivānai, tekstilpreces Francijai, rotaļlietas Honkongai.
Donguaņa ir tikai maza daļa no īpašās saimnieciskās zonas, kas attīstās tik varen strauji kā neviens cits reģions uz mūsu zemeslodes. Gar rekonstruēto autoceļu uz Šencenu – jauno industriālo milzi – cits pie cita paceļas eksportfabriku jaunceltņu korpusi. Šeit K.Marksa un F.Engelsa izsludinātais kaujas lozungs “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” jaušami pārvērties savā tiešajā pretstatā: apvienojušies visas pasaules lieluzņēmēji. Komunistu valstībā strauji un neierobežoti attīstās kapitālisms ar tā tirgus saimniecību.
Tas, ka Ķīna ir kļuvusi par globalizācijas izvēršanos tiešo objektu, ir visai likumsakarīgi. Nekur pasaulē nav tik plaša, nepiesātināta tirgus, reti lēta darbaspēka, disciplinētu un centīgu strādnieku, kas gatavi apgūt vismodernāko tehniku un tehnoloģiju, pakļauties mūsdienu darba organizācijai, mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties; īpaša loma ir valsts visnotaļ atbalstītajai investoru piesaistei, reti aktīvai, pat agresīvai eksportpolitikai. Kā visspēcīgs magnēts Ķīna pievelk peļņu meklējošo kapitālu no visas pasaules.

Automobiļu rūpniecība – globalizācijas paraugnozare

Tas, ka globalizācijas apstākļos pasaules autorūpniecības giganti organizē automašīnu lētāku ražošanu Latīņamerikā, Austrumeiropā (Čehijā, Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā), ir patiesība ar garu bārdu. Šodien attiecīgo investīciju pamatvirziens ir nevis ASV, Rietumeiropa, Japāna, bet Ķīna. Perspektīva ir daudzsološa, automašīnu pārdošanas temps – neredzēti augsts. Tā 2003.gadā saražots 2,1 miljons automašīnu – 2000.gada līmenis pārtrumpots trīskārt. Tas bija liela ceļa sākums. 2008.gadā automašīnu ražošanas apjomu plānots kāpināt līdz 4,5 miljoniem, 2013.gadā – līdz 7,5 miljoniem. Bet tas ir tikai piliens iedzīvotāju okeānā, kas jau šodien bango ar 1,3 miljardiem cilvēku. Kas pērk Ķīnas tirgum domātās automašīnas? Mūsdienās jau 80% pircēju ir privātpersonas, pirms pāris gadiem šo pircēju īpatsvars līdzinājās tikai 40%. Automašīnas Ķīnā ir lētākas nekā ASV, Rietumeiropā, Japānā. Samaksāt par lepnāku vai mazāk lepnu automašīnu no 10 000 līdz 20 000 eiro spēj tikai visai bagāts ķīnietis. Bet pēdējo skaits, kapitālismam attīstoties, spēji aug. To apstiprina arī prognoze, ka 2010.gadā vēl krietni dārgāko automašīnu pārdošana, salīdzinot ar 2002.gadu, pieaugšot četrkārt.
Kā sēnes pēc lietus Ķīnā aug it visu lielāku automobiļkoncernu montāžas uzņēmumu un detaļu ražošanas rūpnīcu korpusi. Par pircēju maku asi sacenšas “Volkswagen”, “General Motors”, Ford”, “Daimler–Benc”, KIA, “Toyota”, “Honda” u.c. lētāku vai dārgāku automobiļu ražotāji.
Ķīnas komunistiskā vadība nebūt nealkst visu ietilpīgo automobiļu tirgu atstāt “imperiālistiskajām haizivīm”. Vai pašiem nav spēka? Domāts, plānveidīgi darīts: tuvākajos piecos sešos gados īstenot patiesi patriotisku uzdevumu – nodrošināt nacionālās automobiļu ražošanas nozares izveidi, kas spētu konkurences apstākļos turpmāk apmierināt pusi no visa automašīnu pieprasījuma valstī. Pat Ķīnas apstākļos šā vērienīgā uzdevuma izpilde tik īsā laikā ož pēc gigantomānijas. Turklāt bez ārzemju koncernu izšķirošās tehniskās palīdzības cēlo mērķi nekādi nav iespējams sasniegt.
Automobiļu rūpnieciskais komplekss sociālā ziņā ir īpatnējs divsejainais Jānuss. Viena seja – rietumvalstu lielkoncernu filiāles ar Ķīnas apstākļiem visumā normālām sociālajām attiecībām. Tā, piemēram, “Volkswagen” saviem strādniekiem mēnesī maksā līdz 63 000 juaņu, kas pēc visai aptuvena pārrēķina līdzinās 290 eiro jeb 200 latiem; darba nedēļa ir 40 stundu gara, visi darbinieki ir sociāli apdrošināti, likumīgais atvaļinājums tiek piešķirts un apmaksāts.
Otrā seja – krietni sliktāki sociālie nosacījumi daudzajos detaļu, mezglu piegādes uzņēmumos, kas pieder gan ārzemju, gan ķīniešu uzņēmējiem. Šinīs rūpalās strādnieki pelna ap 700–1000 juaņu mēnesī (68–97 eiro jeb 49–68 lati); darba nedēļa parasti ilgst ap 55 stundām, no divām atvaļinājuma nedēļām apmaksā tikai vienu nedēļu, paredzētā sociālā apdrošināšana parasti iet secen. Šie nožēlojamie sociālie apstākļi vairākumam Ķīnas strādnieku tomēr ir pluss, salīdzinot ar iepriekšējās dzīves nosacījumiem trūcīgajos lauku rajonos.

Lielā tautas staigāšana

Pēdējos desmit gados 120 miljoni Ķīnas iedzīvotāju – labākās dzīves meklētāji – pārcēlās no nabadzīgajām provincēm, kā Sinčuanas, Hunaņas, vai Guansi, uz valsts dienvidiem. Šie cilvēki gatavi ziedot jaunību, brīžiem pat veselību, lai ar regulāro darbu kaut cik pelnītu. 800 miljoni ķīniešu dzīvo laukos, un katrs sestais tur ir bezdarbnieks. Sādžās bieži vien nav elektroenerģijas un tekoša ūdens, medicīniskā palīdzība ir grūti pieejama. Centieni pēc labākas dzīves, izrauties no trūkuma – tas ir varens dzinējspēks, kas arī nosaka Ķīnas lielo tautas staigāšanu. Šie cilvēki sapņo sev iegūt daļiņu no tās labklājības, ko globalizācija sola nodrošināt viņu plašajai dzimtenei. Daudzi jūtas vīlušies, jo sūrais, maksimāli intensīvais darbs fabrikās sniedz tikai minimālu iztiku.
Par spīti vēsturiskajai atpalicībai Ķīna stājusies uz progresa lielceļa. Iekšzemes kopprodukts pēdējos gados ik gadu pieaug par 9%, rūpnieciskā ražošana – no 13 līdz 15%. 1990.gadā IKP uz vienu iedzīvotāju bija ap 350 dolāru, 2004.gadā – ap 1300 dolāru, pieaugums gandrīz četrkārtīgs. Šie panākumi nebūtu iespējami bez miljonu cilvēku pārvietošanās no laukiem uz jaunajiem rūpniecības centriem.

Ķīnas ekonomika pretrunu valgos

Kas ir mūsdienu Ķīnas tautsaimniecības galvenā pretruna? Pašreizējo Ķīnas vadītāju tik mīļajā marksistiskajā terminoloģijā tā ir pretruna starp virsbūvi un bāzi, proti, starp komunistisko diktatūru bez jebkādām demokrātiskām brīvībām un kapitālisma ekonomiskajām attiecībām, kas bāzējas uz privātā īpašuma, privātās iniciatīvas, konkurences, t.i., tirgus ekonomikas, dzinējspēkiem. Vēsturiski dīvainā komunisma un kapitālisma simbioze šodien ir reāls fakts – Ķīnas tautas labākas rītdienas nepārprotams nosacījums. Likās, Mao iedvesmotā asiņainā vardarbība ar anarhistu hunveibinu bandu trakošanu, ko liekulīgi dēvēja par kultūras revolūciju, Ķīnas Tautas Republiku tālu, jo tālu atsvieda no civilizētās pasaules. Kad nejēdzību kauss bija jau bīstami pārpilns, valsts komunistiskie kapteiņi attapās un asi nosodīja “četru bandu”. Vienlaikus tika uzklausīts viens no ĶKP vadītājiem, sirmais, pieredzes bagātais un visnotaļ gudrais Dens, kas ar tālu piešaudi norādīja, ka “nav tik svarīgi, kādā krāsā kaķis – melns vai balts, galvenais, ka viņš ķer peles”. Praktiskā vadībā tas nozīmēja, ka Ķīnā jāpieļauj kapitālistisko stimulu melnais runcis, ka nevis birokrātiskā plānsaimniecība, bet brīvais tirgus būs vislabākais peļu ķērājs, t.i., spēs nodrošināt 1,3 miljardiem ķīniešu darbu un maizi. Ķīnas komunistisko vadītāju jaunā paaudze mērķtiecīgi īsteno Dena nekomunistiskās idejas. Bet demokratizēt valsts politisko un ideoloģisko dzīvi varas virsotne, partijas plašais aparāts nekādi nevēlas. Vismazākie demokrātiskie asni tiek nežēlīgi apkaroti un nožņaugti.

Ķīnas tekstiluzņēmums Hefei Foto: EPA/A.F.I.

Pretruna starp komunistisko diktatūru un kapitālistisko attiecību izvēršanu liek sevi nemitīgi manīt. Par to liecina gan kadru politika, gan birokrātiski šķēršļi, gan plānveida attiecību palieku bremzes, kas iegrožo privāto uzņēmumu centienus brīvi un efektīvi saimniekot. Kaut gan kapitālistiskajam tirgus ekonomikas attīstības maisam gals vaļā, lielākas un mazākas pretrunas ir Ķīnas vēl straujākas augšupejas nopietni kavēkļi.
Visupirms tā ir pretruna starp valsts banku paklausību valdības institūciju saistošiem norādījumiem un uzņēmumu vajadzībām pēc kredītiem. Centrālās valdības plānotāji, lai nepieļautu Ķīnas ekonomikas pārkaršanu ar sekojošo iegāšanos recesijas atvarā, ierobežoja valsts banku kredītus tērauda, cementa, nekustamā īpašuma iegādei. Uzņēmējos tas radīja nepatiku, bet attīstības septiņjūdžu soļus neapstādināja. Ķīna patērē vienu ceturto daļu visas pasaules cementa un tērauda, trešo daļu ogļu. Ķīna jau nomainījusi Japānu kā pasaules otrais lielākais naftas produktu patērētājs. Šai sakarībā vēl viena problēma. Salīdzinot ar industriālajām lielvalstīm, Ķīnas iekšzemes kopprodukta izlietojumā neliels ir privātā patēriņa īpatsvars. Tas rada bažas, ka, samazinoties investīcijām, privātais patēriņš nespēs glābt ekonomiku no pārkaršanas. Valsts nacionālā komisija par attīstību un reformām raksturoja pārmērīgās investīcijas kā “vēzi Ķīnas saimnieciskajā organismā”. Centrālās varas norādījumi provincēs bieži vien tiek ignorēti, bet valsts bankas ar saviem lieliem nenodrošinātiem kredītiem ir vājš regulējošs spēks.
Cita pretruna ir investīciju sakarība ar importu un eksportu. Valsts mēģina iegrožot Ķīnas importu cerībā ierobežot ražošanas apjoma un eksporta pārāk straujo pieaugumu (pārkaršanas briesmas). Bet ne ražošana, ne eksports šādai netiešai regulēšanai nepadevās. Lieta tā, ka Ķīna produkcijas vienības izgatavošanai patērē krietni vairāk resursu nekā ASV, Japāna, pat Indija. Pilnveidojot tehnoloģiju, Ķīnai izdevās IKP pieauguma tempu nemazināt, bet eksporta apjomu kāpināt. Domājams, 2005.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, eksporta pārsniegums pār importu trīskāršosies, sasniedzot 100 miljardus ASV dolāru.
Negatīva loma ir pretrunai starp atpaliekošo infrastruktūru, kas lielā mērā atkarīga no valsts investīcijām, un ražošanas, pakalpojumu nozaru straujo izaugsmi.
Dabas piesārņošana, ekoloģisko aizsardzības nosacījumu ignorēšana – vēl viena Ķīnas dinamiskās attīstības pretruna.
Asa problēma ir iedzīvotāju dažādu slāņu sociālā apdrošināšana. Agrāk valsts uzņēmumi visai trūcīgā līmenī rūpējās par slimajiem un vecajiem cilvēkiem. Organizējot akciju sabiedrības, tiek mēģināts veidot jauktu sistēmu ar valsts pamatpensiju un privāto aprūpi. Pagaidām tikai maza daļa no darba ņēmējiem ir apdrošināti industriālajos piejūras reģionos. 800 miljoniem iedzīvotāju laukos jāpaļaujas vienīgi uz ģimenes atbalstu. Jau šodien 134 miljoni ķīniešu ir pārsnieguši 60 gadu vecuma robežu. Demogrāfi prognozē, ka ap 2050.gadu jau katrs ceturtais iedzīvotājs būs tāds vecis. Astoņdesmito gadu Ķīnas valdības politika ģimenēs iegrožot bērnu skaitu līdz vienam tagad nozīmē, ka darbaspējīgo skaits, kas ar savām sociālajām iemaksām spēj uzturēt vecāko paaudzi, sarūk. Šī pretruna Ķīnas rītdienā jau šodien prasa savu risinājumu.
Kritizēt ir viegli, darīt – grūti. Ne vienmēr ir zināmas iedarbīgas zāles.
Neraugoties uz grūtībām, miljonu miljoniem trūcīgo, ap 300 miljoniem ķīniešu savas valsts straujās izaugsmes rezultātā izrāvušies no nabadzības pekles. Veidojas vidējais slānis, centīgo uzņēmēju kārta. Zināms skaits ķīniešu, visupirms jaunatne, studenti, sāk izprast, ka komunistiskās partijas diktatūra ir traucējošs anahronisms.

Prof. Georgs Lībermanis