15.sējums ir klāt!

Latvijas Vēsturnieku komisija, kuras patronese ir Valsts prezidente, strādā čakli. Pērnā gada beigās lasītāji saņēma tās rakstu 13.sējumu, šopavasar 14. un vasarā jau 15.sējumu. Jaunajā grāmatā (atbildīgais redaktors Dr.habil.hist. prof. A.Caune, sastādījis Dr.hist. D.Ērglis) publicēti 2004.gada jūnijā Rīgā notikušās starptautiskās konferences referāti. Tie, turpinot iepriekšējo sējumu tradīcijas, grupēti trijās nodaļās: padomju okupācija 1940–1941, Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā un padomju okupācija 1944–1945.

Auditorijas uzmanību vispirms, protams, saista apkopojoša, vispārēja rakstura publikācijas, kas nav veltītas lokāliem jautājumiem (tas nenozīmē, ka tie nav jāaplūko), bet problēmām vai nu ilgāka laika skatījumā, vai visu Baltijas valstu mērogā. Vēl interesantāk ir iepazīties ar rakstiem, kuri domāti šo jautājumu un problēmu izpētes historiogrāfijai, un vēl labāk, ja tajos var atrast pārdomas un konkrētus ierosinājumus par turpmākajiem izzināšanas ceļiem, tēmām un avotiem.
Prof. I.Feldmanis, turpinot savu iepriekšējo sējumu problemātiku, rakstā “Nacistu okupācijas politika Latvijā (1941–1945): pētniecības problēmas, iespējamie risinājumi un varianti” norāda, ka pirmais uzdevums ir dot šā perioda “izsvērtu un iespēju robežās – vismaz galvenajos aspektos – sabalansētu novērtējumu, kā arī Otrā pasaules kara historiogrāfijā samērā izplatītās “uzvarētāju versijas” kritisku analīzi”. Otrs uzdevums ir sniegt objektīvai īstenībai maksimāli atbilstošu Latvijas vēstures kopainu kara laikā, kā arī atspēkot sagrozīto informāciju par latviešu lomu šajā vēstures posmā. Trešais svarīgākais uzdevums ir intensīvi pētīt konkrētus nacistu okupācijas laika jautājumus. I.Feldmanis atzīmē, ka īpaši labi rezultāti ir gūti holokausta izpētē. Lielāka uzmanība tiek pievērsta Latviešu leģiona vēsturei, kolaborācijas problēmai un pretošanās kustībai. Bet vajadzīgi darbi arī par krievu karagūstekņiem Latvijā, sarkano partizānu kustību, komunistisko pagrīdi u.c.
Arī par leģionu ne viss ir pateikts. I.Feldmanis citē šā karaspēka glorificētāju kolaboracionistu majoru V.Hāzneru, kas apgalvo, it kā leģionāri “brīvprātīgi cīnījās tikai savas tautas labā. Un aiz tiem toreiz stāvēja visa latviešu tauta”. Vai šie divi postulāti nav pelnījuši plašāku kritisku analīzi? Tāpat kā ASV latviešu vēsturnieka A.Ezergaiļa doma, ka visai reāls varētu būt mērķis “ierindot leģionārus to pretnacistisko pretestības dalībnieku ierindā, kas veicināja Vācijas sabrukumu”.
Dr.hist. D.Bleiere savā publikācijā apskata aktuālos pētniecības virzienus un problemātiku Baltijas valstu pēckara (1944–1953) vēsturē. Viņa konstatē, ka šie virzieni lielos vilcienos pēdējos 15 gados ir bijuši līdzīgi: represijas, pretošanās kustība, īpaši bruņotā cīņa, padomju režīma galvenās politiskās un represīvās institūcijas. Baltiešu vēsturnieku vērību ir saistījušas arī padomju režīma reliģijas politika un represijas pret baznīcu un mācītājiem, ekonomiskā un kultūras politika, taču par to publikācijas ir galvenokārt žurnālos un rakstu krājumos. Zinātniece norāda, ka reģiona lietpratēji sadarbojas minētā laikposma izpētē, sevišķi Latvijas un Lietuvas vēsturnieki. Tomēr kopēju pētniecisku projektu ir maz. Viens no iemesliem ir valodu barjera. Maz iznāk grāmatu starptautiskajās valodās, vispirms angliski. D.Bleiere pasvītro, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēsturnieku pētījumu salīdzinājums parāda arī vairākas kopīgas problēmas, kas “skatāmas plašākā kontekstā, īpaši tas attiecas uz Kremļa politiku Baltijas valstīs pēc Otrā pasaules kara”.
Kā allaž akadēmiskā formā ir prof. H.Strods, kas, neraugoties uz aizvadītajā aprīlī sasniegtajiem 80 mūža gadiem, akadēmiski, šā vārda vislabākajā nozīmē, iztirzā mūsu valsts pagātnes mezgla punktus traktātā “Latvijas sovetizācija (1944–1959)”, kā parasti papildinot stāstījumu par tabulām un atsaucēm ne tikai uz arhivālijām, latviešu un Rietumu lietpratēju darbiem, bet arī krievu autoru grāmatām un rakstiem. Pēc pētnieka domām, sovetizācija sastāvēja no okupācijas, agresijas, integrācijas un kolonizācijas. “Visu šo darbību mērķis bija Latvijas politiskā, ekonomiskā un garīgā pakļaušana boļševiku totalitārajai diktatūrai un izmantošanai, balstoties arī uz Rietumu demokrātijas atbalstu.” Teikuma pēdējai daļai ir diskutabls, lai neteiktu, apstrīdams raksturs. Diezin vai tas ir pieņemams bez plašāka pamatojuma. Arī šā procesa sācējas 1944. un 1945.gadā – padomju aizmugurē sakomplektētās vienības saucās nevis orggrupas, bet operatīvās grupas.
H.Strods, konkretizējot jēdzienu “sovetizācija”, norāda, ka tajā ietilpa:

• PSRS totalitārisma administratīvi teritoriālās un saimnieciskās sistēmas ieviešana;
• tautsaimniecības pakļaušana padomijas saimnieciskajām un politiskajām vajadzībām;
• Latvijas militarizācija;
• Latvijas kolonizācija;
• pilnīga kontrole pār plašsaziņas līdzekļiem un sakariem ar ārzemēm;
• Latvijas politisko, saimniecisko un Eiropas kultūras tradīciju iznīcināšana.
Profesors dala šo procesu vairākos posmos. Sākumā (1944–1946) okupanti pirmām kārtām centās nodibināt savu militāro, politisko un administratīvo varu, izveidoja pārvaldes, izglītības un pārējās iestādes pēc padomju parauga. Otrajā posmā (1947–1950) viņi pēc 1949.gada izsūtīšanas organizēja Latvijas lauku sovetizāciju, veicot vienlaidu kolektivizāciju. Trešajā posmā okupācijas vara izveidoja Padomju Savienībai nepieciešamos lielos rūpniecības uzņēmumus, kā arī ieveda to vajadzībām darbaspēku, tā internacionalizējot industriju un kolonizējot Latviju.
Vēsturnieku komisijas darbā aizvien rosmīgāk piedalās ārzemju kolēģi, kurus interesē Baltijas valstu pagātnes problēmas, īpaši Otrā pasaules kara laikā. Tas radis atspoguļojumu arī jaunajā grāmatā. Tajā var lasīt A.E.Svenna (ASV), A.Anušauska (Lietuva), K.Petročenko (Krievija) u.c. rakstus. Sevišķu uzmanību pelnījusi B.Sokolova publikācija un K.Kangera apcere. Krievu profesors konstatē, ka Baltijas vēsture Otrā pasaules kara laikā nav bijusi Krievijas historiogrāfijas prioritāro tēmu vidū pēdējo 15 gadu laikā. Vairākums mūsdienu krievu vēsturnieku 1940.gadā notikušo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju neuzskata par tādu, bet priekšroku dod terminam “pievienošana”. Vienīgais gadījums, kad Baltijas valstu inkorporācija ir tieši nosaukta par agresiju, ir kāds paša B.Sokolova raksts. Viņaprāt, “kopumā mūsdienu Krievijas historiogrāfija ir saglabājusi galvenos padomju laika stereotipus attiecībā uz Baltijas valstu vēstures vērtējumu Otrā pasaules kara laikā. Diemžēl vairākumam krievu vēsturnieku Baltijas temats joprojām noder pašu izveidoto stereotipu apstiprināšanai, nevis patieso vēstures problēmu pētniecībai”.
Latviešu cilmes Zviedrijas zinātnieks Dr.hist. K.Kangeris, Vēsturnieku komisijas aktīvs loceklis, savukārt aplūko laikā no 1995. līdz 2004.gadam Rietumos publicētos pētījumus par vācu okupācijas laiku Latvijā/Baltijā. Autors dala šos darbus 7 grupās: bibliogrāfiski materiāli un dokumenti, vārdnīcas, biogrāfiski izdevumi, ārpolitiskie aspekti; militārie jautājumi, okupēto teritoriju pārvaldīšana un dažādi temati. Pēc viņa vērtējuma, dominē jautājumi, kas saistās ar ebrejiem un viņu iznīcināšanu. Apmēram 50% no visām pēdējo desmit gadu publikācijām ir tieši vai daļēji par šo problēmu. Militārie jautājumi ir apskatīti 21 darbā. K.Kangeris norāda, ka vācu vēsturnieka F.V.Zeidlera darbs “Avantgarde für Europa” (2004) ir jaunākais par ārzemniekiem Waffen-SS rindās. Autors uzsver, ka latviešiem bijusi sevišķa nozīme (tas jau gan godu mums nedara…) – pirmkārt, viņi veidoja lielāko ārzemnieku kontingentu SS karaspēka sastāvā. Otrkārt, viņi bija vienīgā tauta, kurai bija divas SS karaspēka divīzijas. Treškārt, viņiem bija lielākais karavīru skaits, kas saņēmuši augstākos nacistu militāros apbalvojumus. Zinātnieks secina, ka tomēr “visumā darbs pārstāv jau pazīstamu viedokli, kurš apgalvo, ka visi latvieši SS karaspēka rindās bijuši brīvprātīgie”.
Apskatāmajā grāmatā atšķirībā no iepriekšējiem krājumiem ievietoti divi Vēsturnieku komisijas paziņojumi. Tos gan, nepaskaidrojot iemeslus, parakstījusi ne visa komisija, bet atsevišķi tās locekļi. I.Feldmanis izklāstījis savas pozīcijas jautājumā “Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie aspekti”, kuras atbilst mūsdienās vispārpieņemtajai (ja atskaita dažus propadomiski tendētus Latvijas vēsturniekus). Viens aspekts tomēr paliek neskaidrs. Profesors atsaucēs atzīmē, ka “pēc neatkarības atjaunošanas 1990.gadā Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju deklarēja, ka atzīst visus ar PSRS līdz 1940.gada jūnijam noslēgtos līgumus.” Ja tā, tad arī 5.oktobra līgums ir atzīts ar visām no tā izrietošajām sekām (padomju karaspēka ievešana, pakta kritika u.tml.).
I.Feldmaņa un K.Kangera paziņojums “Par latviešu brīvprātīgo SS leģionu” ir kopumā labi dokumentēts. Taču to nevar teikt par nogalināto skaitu Salaspils nometnē un visā Latvijas teritorijā. “Vājš” ir, ja tā var teikt par dokumentu, protams, leģiona apoloģētu daudzkārt minētais un citētais (arī te tas tiek darīts) ASV Pārvietoto personu komisijas 1950.gada 1.septembra lēmums, ka Baltijas leģioni to mērķu, ideoloģijas, darbības un sastāva ziņā ir uzskatāmi par savrupām, no vācu SS atšķirīgām vienībām un tāpēc nav ASV valdībai naidīgas kustības. PSRS domas šajā jautājumā ir zināmas. Bet Lielbritānijas, Francijas, Polijas, Dienvidslāvijas utt. viedoklis? Lai kā tas arī būtu, šis amerikāņu papīrs nav no stiprajiem.
Pusotra desmit nav liels skaitlis. Bet tik daudz augsti kvalificētu vēsturnieku darbu sējumi jau ir vērā ņemams skaitlis. Acīmredzot tālab šo grāmatu izdevēji 15.sējumā ievietojuši visos šajos krājumos publicēto rakstu bibliogrāfisko rādītāju. Interesenti arī par to būs pateicīgi un gaidīs 16.sējumu, kas, kā apgalvoja akadēmiķis A.Caune, iznākšot šā gada pašās beigās.

Rihards Treijs,
prof. Dr.habil.hist.