"Kurš aizstāvēs paplašinātas Eiropas lietu?"

21.gs.rītausmā galvenajai ES prioritātei vajadzētu būt vēsturiskam projektam, kas tiek slēpts aiz vārdiem par paplašināšanos. Šis uzdevums ir saistīts ar atziņu par visa kontinenta brīvības kārtības izveidi.

Projekta īstenošana pašlaik ir daudz svarīgāka nekā jebkad un, neapšaubāmi, ārkārtīgi sarežģīta. Sarežģīta tāpēc, ka sabiedriskā doma ES ietvaros, it īpaši Francijā un Vācijā, kā arī galvenajās kandidātvalstīs, kā Polija un Čehijas Republika, arvien skeptiskāk vērtē šo procesu.

Jerga Haidera panākumi vēlēšanās Austrijā parādīja, cik efektīvi populistiskie līderi spēj izmantot bailes no atvēršanās Austrumiem. Paplašināšanās draud kļūt par pretrunu objektu Vācijas parlamenta vēlēšanās, kā arī Francijas prezidenta vēlēšanās 2002.gadā. Un tas, kas varētu nomierināt vāciešus vai francūžus, var saniknot poļu vai čehu vēlētājus. Visas Eiropas demokrātisko valdību galvenais uzdevums ir aizstāvēt paplašināšanos.

Pavisam nesen, izsakot priekšlikumu, ka Vācijai vajadzētu organizēt referendumu paplašināšanās jautājumā, Eiropas komisārs Ginters Ferhoigens ir uzdevis lielisku jautājumu un devis uz to vissliktāko atbildi. Jautājums ir šāds: kāpēc vairāk nekā desmit gadu pēc Berlīnes mūra krišanas Rietumeiropas politiskie līderi nav atraduši nekā labāka, lai pārliecinātu savus pilsoņus par ES paplašināšanu uz Viduseiropas, Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīm, kā vien apgalvojumus, ka tā atbilst viņu tālejošākajām interesēm?

Tāpēc referendums nav piemērota atbilde. Ne tāpēc, ka uz iedzīvotājiem nevarētu paļauties, bet gan tāpēc, ka pievēršanās referendumam demokrātiskās sabiedrībās ir instruments, kas ir izmantojams tikai tādos jautājumos, kuros uz spēles ir likta valsts identitāte vai intereses. Tieši tāpēc Francija organizēja referendumu par Māstrihtas līgumu; tāpēc Dānija un Lielbritānija izteiksies par iestāšanos eiro zonā.

Tomēr paplašināšanās šajā kategorijā neietilpst. Tai ir nozīme mūsu visu nākotnē. Taču tā tieši neietekmē katras ES dalībvalsts pamatintereses. Pretēji tādu cilvēku mājieniem, kuriem patīk uzjundīt bailes, paplašināšanās tomēr neizraisīs ne masveida imigrācijas pieplūdumu, ne arī suverenitātes vājināšanos. Populisti dramatizē īslaicīgas problēmas un ignorē tālejošās priekšrocības.

Demokrātisko līderu uzdevums ir uzsvērt tālejošās priekšrocības, godīgi un precīzi atspoguļojot īslaicīga rakstura problēmas. Mums nevajag baidīties no faktiem.

Sabiedriskā doma abās ES austrumu robežas pusēs atspoguļo dažādas bažas, tomēr ir redzams arī kopīgais. Rietumos ir vērojamas bailes par darbavietām, imigrāciju un paplašināšanās izmaksām. Precīzāk izsakoties, par ieguldījumu pieaugumu ES budžetā, kā arī netieši paužot bažas par subsīdijām, kas no palīdzības Spānijai varētu pārvērsties palīdzībā Polijai.

Bailes no nestabilitātes Vācijas austrumos ir mazinājusi Polijas, Čehijas Republikas un Ungārijas uzņemšana NATO. Vienlaikus Vidusieropas un Austrumeiropas tirgi ir atvērušies Rierumeiropas eksportam un investīcijām. Rietumu biznesmeņi egoistiski vaicā: vai mums vēl ir vajadzīga paplašināšanās?

Austrumos vajadzētu rēķināties ar ilūziju zudumu attieksmē pret it kā Rietumu līderu neizpildītajiem solījumiem (piemēram, paplašināšanās 2000.gadā), kā arī apjukumu par birokrātisko neelastību un 80 000 lappušu acquis communautaire gigantiskumu, kas kandidātiem ir jāpieņem jau pirms uzņemšanas klubā. Vairāki noteikumi tiek pamatoti uzskatīti par pārāk protekcioniskiem pret noteiktām ES interešu grupām, kā arī par tirgus ekonomikas dinamikas bremzētājiem. Būtu jāņem vērā arī noteiktu sabiedrības kategoriju, piemēram, poļu zemnieku bažas.

Pastāv arī reālas bailes no tā, ka cena par iekļūšanu Šengenas paradīzē prasīs ignorēt daudz stingrākas robežas izveidi austrumos. No tā vēlētos izvairīties Polija uz tās robežas ar Ukrainu, Čehijas Republika ar Slovākiju un Ungārija ar ungāru minoritāti Rumānijā.

Viena no problēmām paplašināšanās aizstāvībai varētu būt tā, ka Vācija un Austrija pieprasītu nodrošināt stingru un slēgtu robežu austrumos, vienlaikus pieprasot no Polijas, Ungārijas vai Čehijas Republikas solījumu par atvērtu robežu nodrošināšanu.

Ja referendums nav veiksmīga atbilde, ko tad? Vispirmām kārtām, ES, vēlākais pavasarī, zviedru prezidentūras laikā, vajadzētu apstiprināt precīzu kalendāru paplašināšanās pirmajam posmam. Kalendāra esamība lielā mērā palīdzēja izveidot ekonomisko un monetāro savienību 1999.gada janvārī. Tā ir tāda disciplīna, kam nav otras līdzīgas.

Mēs iesakām ES līderiem paziņot: pirmais paplašināšanās posms, ja būs izpildīti visi nosacījumi, notiks 2003.gada 1.janvārī. Tam noteikti vajadzētu notikt pirms 2005.gada 1.janvāra. Pirmajā posmā būtu jāiekļauj Polija, kas pirmajā kandidātu grupā ir vissarežģītākā un visnozīmīgākā.

Otrkārt, sanāksmes laikā Nicā vajadzētu beidzot nonākt skaidrībā par institucionālajām reformām, bez kurām 20 un vairāk dalībvalstu ES vienkārši nespēs pastāvēt. Saistībā ar Ministru padomes un Komisijas reformām būtu jāpieņem jauns princips. Padomei Nicā ir jāapstiprina "pastiprinātās sadarbības" tādā mērā, kas būtu elastīgas, pārskatāmas un atvērtas visām valstīm, kuras vēlētos piedalīties. Par to vajadzētu domāt arī kandidātvalstīm, kas baidās tikt uzņemtas, patiesībā paliekot ārpusē.

Ir svarīgi apsvērt to, kā piešķirt patiesu Eiropas perspektīvu Dienvidaustrumeiropas un Austrumeiropas iedzīvotājiem un politiskajām elitēm. Viena no pēdējās desmitgades ironijām ir tā, ka Eiropas karaspēki un ierēdņi daudz vairāk ir pārstāvēti Bosnijā vai Kosovā un nevis Bohēmijā vai Silēzijā. Būtu jāpārdomā un jāformulē militārā protektorāta un politiskās integrācijas posmi. Nesenais ES vēstījums Serbijas un bijušās Dienvidslāvijas iedzīvotājiem ir daudzsološs iesākums, tomēr būtu jāiet daudz tālāk. Un ko mēs varētu ieteikt Ukrainai un citām Austrumeiropas valstīm?

Eiropas līderiem būtu patiesi jāiesaistās paplašinātas Eiropas perspektīvas aizstāvībā, kas būtu tuva gan Austrumu, gan Rietumu sabiedriskajai domai. Viņiem būtu daudz apņēmīgāk jāizturas pret jautājumu saistībā ar eiro. Vājam eiro piemīt slēptas priekšrocības. Taču vāja Eiropa būtu katastrofa.

"Le Monde"

— 2000.09.27.

Oksfordas universitātes

Sv.Antonija koledžas padomes loceklis Timotijs Gartons Ešs,

"Rheinischer Merkur"

redaktors Mihaels Mertesu,

Valsts politisko zinātņu

pētījumu centra direktors

Žaks Rupniks