Cerams, ka Angela Merkele mūs sapratīs labāk

Pasaules sabiedriskā doma joprojām izsaka visdažādākos vērtējumus un prognozes par Vācijas nākamo kancleri Angelu Merkeli. Kādi ir vērtējumi un prognozes Latvijā?

Vaira Paegle, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Kā jūs vērtējat faktu, ka Vācijas jauno valdību sastādīs Angela Merkele?

– Vispirms jau es apsveicu faktu, ka pirmo reizi šīs zemes vēsturē kanclers būs sieviete. Un īpaši es priecājos par to, ka jaunā kanclere nāk no Austrumberlīnes, tātad augusi komunistiskajā Vācijā un daudz labāk izprot komunistisko pagātni un tās eventuālo iespaidu šodienā. Jau līdz šim viņa savos ārpolitikas jautājumu uzstāstījumos bijusi ļoti konkrēta un principiāla. Tāpēc es domāju, ka viņas nostāja iepretim Krievijas pozīcijai būs daudz, daudz stingrāka un principiālāka. Es uz to īpaši ceru, raugoties no Latvijas interešu viedokļa. Šrēdera kunga valdības laikā Vācijas ārpolitika tomēr nebija sevišķi labvēlīga ne Latvijai, ne citām Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Tagad Vācijas ārpolitikā varētu notikt ļoti būtisks pagrieziens par labu Centrālās un Austrumeiropas valstīm.

– Vilšanos daudzās Eiropas valstīs izraisījis Vācijas līgums ar Krieviju par gāzes vada izbūvi zem Baltijas jūras, ko kanclers Šrēders vēl paguva parakstīt ar Krievijas prezidentu Putinu. Vai, jūsuprāt, Angela Merkele būtu parakstījusi šādu līgumu?

– Es domāju, viņa pirms lēmuma pieņemšanas noteikti būtu daudz plašāk konsultējusies. Es ļoti ceru, ka tagad Vācijas valdības ārpolitika vairs netiks balstīta uz personālijām un savstarpējām draudzīgām attiecībām, bet gan uz principiem. Viens no galvenajiem principiem ir kopīga Eiropas Savienības (ES) ārpolitika. Nav taču noslēpums, ka daudzi politiķi un mediji runāja par tā saukto Vācijas – Francijas asi, kas noteica ES ārpolitiku. Šobrīd, manuprāt, ES notiek vislielākā un visnopietnākā varas pārgrupēšanās. Un jautājums mums, Latvijai un pārējām ES dalībvalstīm, tagad ir, vai mēs ļausim šai vecajai “Vācijas – Francijas” asij arī turpmāk ieņemt vadošo lomu vai arī aktīvāk iesaistīsimies šajā procesā un mainīsim spēku samēru, lai Eiropas Savienībā būtu lielāks ietekmes līdzsvars gan starp lielām un mazām, gan vecām un jaunām dalībvalstīm.

– Vai Angela Merkele varētu sekmēt šīs izmaņas?

– Katrā ziņā. Viņa taču pārstāv konservatīvos spēkus, kam vienmēr bijuši citi akcenti – vairāk saistīti ar pastāvīgajām vērtībām, principiem un morāli ētiskiem apsvērumiem, nevis tikai ar pragmatismu.

– Daudzi mediji daudz uzmanības veltī faktam, ka par Vācijas kancleru kļūst sieviete. Vai, jūsuprāt, šāds akcents modernajā Eiropā vairs ir aktuāls?

– Es domāju, šādam dalījumam vai akcentam nevajadzētu būt. Protams, joprojām pasaulē ir ļoti maz sieviešu, kas ieņem tik augstu amatu. Un tieši tāpēc arī tāda īpaša uzmanība. Taču politiķa vērtēšanas pamatā, protams, ir politiķa pieredze, kompetence, viņa spēja veidot politiku un starptautiskās attiecības. Un tieši šajā aspektā man liels prieks par Angelas Merkeles panākumiem.

Ivars Lācis, Latvijas Universitātes rektors, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Pasaules sabiedrība, īpaši plašsaziņas līdzekļi, daudz vērības veltī faktam, ka Angela Merkele dzimusi un augusi komunistiskajā Vācijā.

– Ja kāds vēl pirms laika vaicāja, vai Vācijas vadītājs var būt cilvēks, kas dzimis VDR, tad tagad dzīve un politiskā attīstība devusi apstiprinošu atbildi. Es arī domāju, ka te nav nekādu pretrunu un ka šim faktam nav nekāda ļauna vēstījuma pieskaņas. To nekādā ziņā nevajadzētu uzskatīt par kādu negatīvu priekšnosacījumu. Ikvienā augsnē var izaugt labs stāds, ja to kopj. Un, protams, ja šis stāds ir veselīgs.

– Bet vai Angelas Merkeles panākumā neizpaužas arī dialektiskais pretstatu vienības likums? Proti, Austrumvācijas komunistiskais režīms viņā nostiprināja tieši pretējo – pieķeršanos Rietumu demokrātijas principiem un ideāliem. Tieši par to taču liecina viņas pievēršanās konservatīvajiem spēkiem pēc Vācijas apvienošanas. Pateicoties savai jaunības gadu pieredzei, Angela Merkele pašā saknē pazīst komunistiskās sistēmas ietekmi uz cilvēku likteņiem un šīs sistēmas radīto sāpi, kas joprojām mīt postkomunistisko valstu sabiedrības apziņā un dažkārt pat iespaido starpvalstu attiecības.

– Jā, taču es nedomāju, ka no fakta, ka esi piedzimis komunistiskā valsts iekārtā, obligāti bija jārodas kādām konsekvencēm. Piemēram, Latvijas Universitātes akadēmiskajā sabiedrībā vairāk nekā 50 procenti no mācību spēkiem dzimuši un auguši padomju sistēmā. Bet vai tad tādēļ citāda ir viņu pasniegtā fizika, bioloģija vai galu galā vēsture? Gluži tāpat tas varētu būt arī ar valsts vadīšanu. Tas ir augsti atbildīgs amats, kurā daudz vairāk ir atkarīgs no cilvēka zināšanām, viņa motivācijas darbam un, galvenais, es domāju, no viņa komandas.

– Vai, jūsuprāt, mēs tagad no Vācijas varēsim gaidīt lielāku izpratni pret postkomunistiskajām valstīm un tā sauktajām jaunajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm?

– Es šādu iespēju neizslēdzu. Vācijas ārpolitika noteikti mainīsies, jo, mainoties kancleram, jānāk kam jaunam. Taču es domāju, tas, kā mūs saprot, galvenokārt ir atkarīgs no mums pašiem. Kā mēs sevi pasniedzam.
Es uz Angelas Merkeles stāšanos kanclera amatā raugos cerīgi. Vācija ir pelnījusi dižu kancleru. Tagad daudz būs atkarīgs no tā, kāda izveidosies Angelas Merkeles kanclera komanda, un arī no tā, kāda būs šī sarežģītā partiju saspēle, pie kā Vācija nav pieradusi tā, kā pieradusi Latvija. Taču, es domāju, Vācija arī ar to tiks sekmīgi galā.

Ojārs Kalniņš, Latvijas institūta direktors, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Daudzi politologi un plašsaziņas līdzekļi prognozē Vācijas ārpolitikas krasāku vai mazāk krasu maiņu.

– Es negribētu izteikt politiskas prognozes, jo neesmu Vācijas eksperts. Taču skaidrs, ja Vācijā mainās kanclers, tad varētu mainīties arī šīs valsts politika, tai skaitā ārpolitika. Un te nu jāteic, ka ne visa Šrēdera kunga ārpolitika bija mums labvēlīga. Īpaši attiecībā uz Krieviju. Jācer, ka līdz ar Angelu Merkeli Vācijas ārpolitikā ienāks arī jauna attieksme pret Latviju.

– Bet vai varam no Angelas Merkeles sagaidīt Latvijas un citu postkomunistisko valstu labāku izpratni?

– Viss atkarīgs no tā, kā viņa pati uztvērusi šo savas dzīves piedzīvojumu. Ja viņa šo jaunības pieredzi VDR uztvērusi kā ļoti negatīvu un ir sapratusi, ko šī komunistiskā sistēma īsti nozīmēja, tad viņa labāk sapratīs arī mūs. Mūsu bažas un mūsu problēmas, arī ar vēsturi saistītajos jautājumos. Tas mums varētu nākt par labu. Tāpat kā savā laikā Madeleines Olbraitas stāšanās ASV valsts sekretāres amatā. Viņa dzimusi Prāgā un ļoti labi saprata, kas ar viņas dzimteni noticis komunistiskā režīma laikā. Līdz ar to viņa, pildot valsts sekretāres amatu, bija mums ļoti labvēlīga. Es domāju, jebkuras Eiropas valsts līderis, kuram ir pieredze ar komunistisko iekārtu, padomju okupāciju un vardarbību pēc Otrā pasaules kara, daudz labāk saprot Latvijas situāciju, mūsu viedokli un mūsu problēmas. Īpaši mūsu attiecības ar lielo kaimiņvalsti un mūsu vēstures skatījumu.

– Jūs ar Madeleinu Olbraitu esat ne reizi vien ticies, pildot Latvijas vēstnieka pienākumus ASV laikā, kad viņa bija ASV valsts sekretāre.

– Tieši tā. Un man viņai nevajadzēja skaidrot Latvijas vēstures nianses, viņa mūsu vēsturi jau zināja. Atšķirībā no iepriekšējā ASV valsts sekretāra Vorena Kristofera, kurš mūsu vēsturi bija varbūt mācījies no grāmatām, Madeleine Olbraita šo vēsturi zināja no savas dzimtenes liktensstāsta, un man viņai neko vairs nevajadzēja skaidrot. Arī ASV toreizējais prezidents Bils Klintons uzsvēra, ka viņš diezgan daudz zina par Baltijas valstīm, jo, augot Arkanzasas štatā, viņš bija ticies ar Baltijas valstu trimdiniekiem un viņam starp baltiešiem bijuši arī jaunības draugi. Es uzskatu, ir ļoti svarīgi, ja valstu vadītājiem ir bijusi kāda personiska pieredze ar komunistisko sistēmu un mūsu vēsturi. Jo, ja viņi nāk – šajā ziņā – no “tukšuma” un paļaujas vienīgi uz saviem padomniekiem, tad grūti paredzēt, kādi varētu būt viņu secinājumi un kāda – viņu izpratne.

Materiālus sagatavojis
Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”