Kaujas virsnieks un štābists Jānis Francis

Tādu ceļu no Krievijas armijas līdz Latvijas bruņotajiem spēkiem nostaigāja Jānis Francis – Valmieras apriņķa Ķoņu pagasta Dirlās 1877.gada 3.jūlijā dzimušais zemnieka dēls.

No Mandžūrijas līdz Nāves salai

Absolvējis Valmieras pilsētas skolu, jaunietis, vēlēdamies kļūt par virsnieku, kā savvaļnieks 1894.gadā brīvprātīgi iestājās 113. Starorusas kājnieku pulkā Rīgā. Tālāk ceļš veda uz daudzu latviešu puišu iecienīto Viļņas junkurskolu (1896–1898). Dienests atkal turpinājās dzimtenē – 180. Ventspils kājnieku pulkā Jelgavā. 1903.gada martā par poručiku paaugstinātajam J.Francim nākamajā gadā vajadzēja 160. Abhāzijas kājnieku pulka sastāvā doties uz Mandžūriju, lai karotu ar japāņiem. Tāpat kā nākamie Latvijas armijas augstākie virsnieki Pēteris Radziņš, Rūdolfs Bangerskis, Jānis Kalniņš un citi viņš komandēja rotu un braši sitās ar samurajiem. Apliecinājums tam bija par kaujas nopelniem saņemtie Sv.Staņislava un Sv.Annas ordenis.
Karam beidzoties, J.Francim izdevās atgriezties savā Ventspils pulkā un turpināt komandēt rotu. Pirmo pasaules karu viņš sagaidīja jau kapteiņa dienesta pakāpē. Ar friču un austriešu spēkiem vajadzēja mēroties Polijā un Galicijā. Rotas, pēc tam bataljona komandieri kontuzēja trīs (!) reizes – 1914.gada augustā un septembrī un 1916.gada jūnijā Nāves salā. Francis, būdams īsts kaujas virsnieks, palika ierindā kā pēc pirmās, tā otrās reizes, lai gan otrajā gadījumā ar fugasa lādiņu viņu ievainoja galvā, atslēgas kaula rajonā un kreisajā priekšplecā. No Nāves salas tomēr vajadzēja evakuēties, jo ievainojums bija galvā un labās kājas pēdā ar papēža kaula sadragāšanu.
Kā 1915.gada februārī par apakšpulkvedi paaugstinātais J.Francis nokļuva Nāves salā? Ļoti vienkārši – viņš tāpat kā desmitiem un simtiem cara armijas latviešu virsnieku, būdami īsteni Latvijas patrioti, gāja strēlniekos. J.Francis ieradās Daugavgrīvas cietoksnī, kur formējās latviešu karavīru vienības, kā viens no pirmajiem virsniekiem – 1915.gada 29.augustā. Viņu kā pulveri pietiekami ostījušu vīru iecēla par 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieri. 1916.gada februārī J.Franci paaugstināja par pulkvedi, bet kopš aprīļa vidus viņa komandētajam bataljonam pārmaiņus ar 3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu vajadzēja aizstāvēt latviešu karavīru Golgātu – Ikšķiles priekštilta nocietinājumus, kurus streļķi iesauca par Nāves salu. J.Franča krievu – japāņu karā nopelnītajiem apbalvojumiem nāca klāt vēl divi Sv.Vladimira, divi Sv.Annas un Sv.Staņislava ordenis. Nikolajam II nebija žēl pamudināt cara, tēvzemes un ticības aizstāvjus, tāpat kā nebija žēl viņu asiņu nevienam nevajadzīgajā lielajā tautu kautuvē.
Pēc smagā ievainojuma sadziedēšanas J.Franci 1916.gada decembrī iecēla par Valmierā dislocētā latviešu strēlnieku rezerves pulka komandieri. Pēc pulka izformēšanas 1918.gada februārī viņš, negribēdams nokļūt vācu okupācijā, devās uz Krieviju, bet, nebūdams lielinieciski noskaņots, negāja latviešu sarkanajos strēlniekos. Tomēr no jaunās varas pulkvedis netika vaļā. Tāpat kā ne vienu vien latviešu virsnieku pretēji viņu gribai, arī J.Franci 1918.gada novembrī Maskavā mobilizēja sarkanajā armijā, ieceļot par rotas komandieri (pulkvedi!) instruktoru bataljonā. Pēc miera noslēgšanas ar padomju Krieviju 1920.gada 11.augustā J.Francis kā Latvijas pilsonis varēja atvaļināties un atgriezties dzimtenē.

Patstāvīgas valsts patstāvīgā armijā

Viņš stājās nacionālā karaspēka rindās 1921.gada 3.februārī, kur pagaidām tika ieskaitīts galvenā štāba virsnieku rezervē. Jau 1.aprīlī J.Franci – gana rūdītu kaujas virsnieku, bet bez akadēmiskās izglītības un štābista pieredzes – vispirms iecēla tikai par minētā priekšnieka otro palīgu. Tā paša gada jūlijā viņš saņēma vēl vienu atbildīgu uzdevumu – ar armijas inspektora ģenerāļa Mārtiņa Peniķa pavēli tika iecelts par latviešu karavīru vēsturisko kaujas vietu apzīmēšanas komisijas vadītāju. Par šajā laukā padarīto pulkvedis plašāk pastāstīja “Latvijas Kareivja” lasītājiem intervijā “Kā radās kaujas piemineklis Nāves salā” 1924.gada 5.augusta numurā. Komisija, kuras locekļi bija pulkveži Kalniņš un Ruškevics un kapteinis Ozols, atzina par vēsturiskām cīņu vietām 29 objektus: Olaines, Slokas–Ķemeru un Ķekavas rajonu, Nāves salu, Ložmetēju kalnu u.c. Pirmo pieminekli nolēma uzcelt Nāves salā. Tā projektu izstrādāja LU profesors E.Laube. Pēc papildināšanas ieceri apstiprināja kara ministrs un Pieminekļu valde. Izlēja dzelzsbetonā 1924.gadā 14 metru augstumā. J.Francis informēja sabiedrību, ka izgatavoti vēl četri brāļu kapu pieminekļi, kurus uzstādīs Ķemeros Ložmetēju kalnā, Slokā un Ikšķiles kapos, kur apglabāti daudzi Nāves salā kritušie latviešu strēlnieki. Stāstījums beidzās ar vārdiem: “Tā, atzīmējot mūsu kritušo varoņu pēdējās atdusas vietas, kara resors sistemātiski veic savu pienākumu pret Latvijas neaizmirstamiem atbrīvotājiem.”

Kara gaitas atceroties

Atceroties savas karavīra gaitas 2.Rīgas bataljonā, pulkvedis publicēja izdevuma “Latviešu Strēlnieks” 1923.gada 1.numurā īsas atmiņas “Kā strēlnieks pildīja savus pienākumus”. Tajās varēja lasīt:
“Tā saucamās “marta kaujās” Ķekavas rajonā ar vāciešiem 1.Daugavgrīvas un 2.Rīgas strēlnieku bataljoniem bija 8.martā 1916.gadā trieciena grupas uzdevums. Pēc īsas artilērijas sagatavošanas abi bataljoni, pārejot straujā uzbrukumā, ielauzās ļoti stipri apcietinātās vācu pirmajās līnijās. Tā kā citas karaspēka daļas īsā laikā nepabalstīja uzbrucējus, tad strēlnieku rotām nācās vienām pašām izturēt ļoti sīvu cīņu ne tikai ar pozīcijas garnizonu, bet arī ar pienākušām vācu rezervēm. Strēlnieki veda cīņu ierakumos, satiksmes ejās un blindāžās – vairāk ar rokas granātām un durkļiem nekā ar šaujamiem ieročiem. Virs zemes nebija iespējams rādīties, jo visu tur bez žēlastības noslaucīja tuvā artilērijas un ložmetēju uguns. Visi satiksmes līdzekļi bija iznīcināti. Ar priekšējām rotām varēja uzturēt saites tikai caur ziņnešiem, kādēļ ziņojumi ienāca aprobežoti un stipri novēloti. Kaujā starp citiem smagi ievainoja galvā Daugavgrīvas strēlnieku bataljona 1.rotas komandieri kapteini Briedi. Ar sanitāra palīdzību tas ieradās pie manis. Caur galvas apsējumu sūcās asinis. Nevarēdams runāt, kapteinis Briedis ar zīmēm pieprasīja papīru un zīmuli: uzzīmēja priekšējo rotu stāvokļa situāciju, uzrādīja, kur vācieši visstiprāki pretojās, kur vajadzīga palīdzība, un, ja papildu spēkus nepievedīšot, tad nederot par velti cilvēkus upurēt. Pie tam atkāpšanās līdz vakara krēslai neesot iespējama. Visas rakstītās lapiņas appilēja ar viņa asinīm. Ar lielām pūlēm izdevās viņu nogādāt no kaujas lauka aizmugurē.
Tā strēlnieks izpildīja savus pienākumus.”

Pienākumi Latvijas armijā

Bet atgriezīsimies pie J.Franča tiešā dienesta. Gandrīz visus 20 gadus Latvijas armijā bija diezgan sarežģīta vadības struktūra. Armijas komandierim (1924–1928) ģenerālim Pēterim Radziņam bija it kā divi palīgi – Galvenā štāba priekšnieks un karaspēka inspektors (M.Peniķis, 1921–1924), kuru funkcijas bieži vien nevajadzīgi pārklājās. Piemēram, J.Francis līdztekus pamatpienākumiem 1922.–1923.gadā 13 (!) reizes ilgāku vai īsāku laiku izpildīja arī inspektora uzdevumus. Grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ vēl paralēli nāca Rīgas garnizona priekšnieka postenis no 1922.gada janvāra līdz 1924.gada martam.
Ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes 1924.gada 6.maija pavēli J.Franci apstiprināja par Galvenā štāba priekšnieka palīgu. Taču vajadzēja 1925. un 1926.gadā pa četri lāgi aizvietot štāba priekšnieku M.Peniķi. 1925.gada 22.jūnijā arī J.Francim beidzot pienāca ilgi gaidītie ģenerāļa uzpleči. Iespējams, ka tieši tas pamudināja kara ministru ģenerāli Eduardu Kalniņu uzdot 1928.gada 25.aprīlī tieši J.Francim pagaidām izpildīt Galvenā štāba priekšnieka pienākumus. Tajā pašā dienā šo pavēli akceptēja Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Tomēr tikai pēc vairāk nekā sešiem mēnešiem – 1928.gada 25.aprīlī – prezidents izdeva pavēli armijai un flotei par J.Franča apstiprināšanu Galvenā štāba priekšnieka amatā. Šāda vilcināšanās un nenoteiktība, protams, nenāca par labu dienestam. Diezin vai to sekmēja arī ģenerāļa atbrīvošana no štāba vadītāja posteņa un iecelšana 1929.gada 10.septembrī par armijas štāba priekšnieka otro palīgu, kura statusā, laiku pa laikam aizvietojot arī armijas komandieri un štāba priekšnieku, vajadzēja atrasties gandrīz sešus gadus – līdz aiziešanai pensijā.

Karavīrs paliek karavīrs uz mūžu

Kļuvis par profesionālu štābistu, J.Francis savu pilnvaru un iespēju robežās bez ikdienas armijas organizācijas, apmācības un vadības darba piedalījās bruņotajiem spēkiem obligāto parlamenta un valdības likumu un lēmumu izstrādāšanā un izpildes organizēšanā. Minēsim dažus svarīgākos no šiem dokumentiem: Saeimas apstiprinātais karaklausības likums (1923), Ministru kabineta akceptētais kara disciplīnas reglaments (1923), parlamenta pieņemtais likums par virsnieku un kara ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā (1924), Saeimas apstiprinātais likums par virsdienesta karavīriem (1925), parlamenta akceptētais likums par karaskolu (1927), Saeimas pieņemtais likums par augstākajiem militārajiem kursiem (1929), tautas vietnieku apstiprinātais likums par dienesta gaitu armijā un flotē (1930) u.c. Šos normatīvos aktus vajadzēja vispirms izskaidrot padotajiem un pēc tam gādāt, lai tie tiktu realizēti. Tas arī bija viens no visu štābistu galvenajiem uzdevumiem. J.Franci šajā ziņā nevajadzēja skubināt. Par to uzskatāmu valodu runāja augstie apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis (1922), divi (!) Triju Zvaigžņu ordeņi (1928, 1934), kā arī protokolārie Beļģijas, Igaunijas un Zviedrijas ordeņi.
Mazliet neparasti izklausījās J.Franča atestācijas vērtējums. Tas skanēja:

“Ģenerāli Franci, kā vecāku cilvēku un vecu virsnieku, kas pavadījis kara dienestā visu savu dzīvi un kam pēc nedaudz gadiem, pēc mūsu ļoti mazām maksimāla vecuma normām, būs jāatstāj dienests, nevaru atestēt pēc pieņemtā atestāciju šablona, kas piemērots jaunākiem virsniekiem, lai viņus audzinātu un koriģētu. Šeit jāņem vērā mūsu apstākļi, kādi iedarbojas uz visu augstāku virsnieku darbības gaitu un ne vienmēr ir pamudinoši un pateicīgi. Tādi apstākļi uzstāda reizēm ļoti dažādas prasības un padara dienestu grūtu. Ģenerālis Francis vienmēr ir vēlējies izpildīt savu dienestu pēc labākās apziņas, paturot visur savu nosvērtību un mierīgumu, kā arī saticību ar visiem.
Atestēju viņu sekoši:
Ļoti labs. Atstājams līdzšinējā amatā.

Ģenerālis Kalējs
Armijas štāba pr-ks
28.12.32.”

Armijas komandieris M.Peniķis tajā pašā dienā uzrakstīja uz šī dokumenta: “Gala slēdzienam piekrītu.” Atestācijas komisijas priekšsēdētāja kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža slēdziens 1932.gada 29.decembrī bija tāds pats: “Ļoti labs. Atstājams līdzšinējā amatā.” Valsts prezidents Alberts Kviesis arī pielika punktu tajā pašā datumā: “Apstiprinu.” (Latvijas valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 1740.f., 32.–34.lp.)
Ar A.Kvieša 1935.gada 11.jūlija pavēli J.Franci atvaļināja pavisam no kara dienesta maksimālā vecuma sasniegšanas dēļ. Šā raksta autoram nav izdevies (varbūt lasītāji var palīdzēt?) atrast ziņas par ģenerāļa dzīvi turpmākajos 20 gados. Zināms vienīgi, ka padomju un nacistu okupanti likuši mierā Jāni Franci, viņš dzīvojis Rīgā un aizgājis pa skuju taku 1956.gada 24.oktobrī. Karavīrs atdusas I Meža kapos.

Rihards Treijs,
Prof. Dr. habil. hist.