Ārzemju presē

Franču “L’Express”: Balsojums par Eiropas konstitūciju gan Francijā, gan Nīderlandē un dažādas aptaujas citās valstīs lika skaidri noprast Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāju attieksmi pret notiekošajiem procesiem. Otrkārt, eiropieši vairs nevēlas paplašināšanu, vismaz līdz tam brīdim, kamēr nebūs izskaidrotas funkcijas un mērķi. Šobrīd Savienībā ir 25 valstis, taču nav skaidras perspektīvas. Par spīti tam, ka Eiropai nav sava budžeta, savas konstitūcijas, tiek sāktas iestāšanās sarunas ar Turciju. “L’Express” autors uzskata, ka Turcija tomēr nav Eiropas sastāvdaļa (katrā gadījumā to nevar par tādu uzskatīt tikai tāpēc, ka pavisam mazs šai valstij piederošs zemes pleķītis atrodas Eiropas teritorijā) un līdz ar to Eiropas kontinents nevar būt tikai ideja, jo tam ir sava teritorija, ģeogrāfija un vēsture. Ja Turcija tiktu iekļauta Eiropas sastāvā, tad tikpat labi varētu būt runa arī par Krievijas (kura gan ir daudz eiropeiskāka par Turciju), Ukrainas, Baltkrievijas pievienošanos. Tā būtu Eiropa bez individualitātes, bez robežām, bez ideāliem. Turcijas vieta drīzāk ir Tuvo Austrumu kopējā tirgū, kuru vajadzētu izveidot.

•

Krievijas “Nezavisimaja Gazeta”: Putinam nācies mainīt sestdienas darba kārtību, lai tiktos ar ASV valsts sekretāri. Tomēr, ja par militārajām bāzēm Āzijā un situācijas noregulējumu Tuvajos Austrumos abas puses spējušas panākt vismaz kaut kādu vienošanos, tad Irāna tā arī palika klupšanas akmens ASV un Krievijas attiecībās.

•

Vācu “Welt am Sonntag”: No Vācijas jaunās valdības drīzāk varot sagaidīt tehnokrātisku profesionalitāti nekā daudz jaunu ideju. Tā būšot valdība bez spožuma. Nekas par to tik skaidri neliecinot kā pārmaiņas Ārlietu ministrijā. Šim postenim profesionalitātes ziņā vispiemērotākie būtu Ginters Ferhoigens, Oto Šilijs vai Peters Štruks. Taču viņi šo amatu nevarēja ieņemt dažādu iemeslu dēļ. Un tā SPD vadība nonāca līdz Frankam Valteram Šteinmeijeram, kurš līdz šim darbojās kanclera dienestā. Tā kā sarkani zaļās valdības laikā Krievijas un Eiropas politika arvien vairāk nonāca kanclera dienesta kompetencē, viņš ir labi iepazinies arī ar ārpolitiku.

•

Šveices “Neue Zürcher Zeitung”: Izmeklēšana pret diviem bijušajiem Francijas vadošajiem politiķiem, kurus kā Irākas draugus Sadams Huseins bagātīgi atalgoja ar tiesībām pārdot naftu, liek šaubīties arī par tās valsts ārpolitiku, kas miera un daudzpolārās pasaules vārdā vadīja Irākas kara pretinieku fronti. Bez tam draudzīgas saites ar Sadama režīmu tika uzturētas

ne tikai deviņdesmitajos gados. Širaks, kurš tolaik bija valdības vadītājs, stratēģisko sadarbību ar Irāku akceptēja jau 1974.gadā. Tā turpinājās līdz astoņdesmito gadu beigām. Seržs Bodevū, kurš tagad stāv izmeklētāju priekšā, toreiz kā Širaka padomnieks noorganizēja trīs premjerministra un diktatora tikšanās. Kad Irāka sāka karu pret Irānu, Sadams baudīja prezidenta Miterāna atbalstu.

Pēc ĀM Ārvalstu preses analīzes nodaļas materiāliem