Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09., 15.09., 22.09., 28.09., 05.10., 13.10.2005.

Brīvās Latvijas Tiesu pils, tagad Valdības nams, 1946.gada 1.maija svinību laikā	Arodskolas audzēknis darina “Latvijas PSR” ģerboni Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Britu diskrētā ignorance

Birmingemas Baltijas Bēgļu komitejas nosūtītā rezolūcija A.Īdenam neizraisīja kaut cik vērā ņemamu rezonansi Anglijas valdības politikā. Dokuments, kā tas pieņemts, tika novirzīts britu Ārlietu ministrijas attiecīgajam departamentam. Tomēr Foreign Office ierēdņi, formulējot valdības nostāju Baltijas jautājumā gaidāmajā Ženēvas sammitā, nevarēja neņemt vērā šādus dokumentus.
Aukstā kara apstākļos Rietumu valstīs izveidotās latviešu, lietuviešu un igauņu trimdas organizācijas visiem līdzekļiem centās pievērst uzmanību Baltijas valstu jautājumam un iezīmēt ceļus tā atrisinājumam. Tipiska šajā ziņā ir Kanādā izveidotās Baltijas federācijas vēstule Lielbritānijas premjeram. Tās ievadā federācijas prezidents Ed. Rīsna (Ed.Riisna) atzīmē, ka triju baltiešu tautu pārstāvji, kas izglābušies no komunistu terora un pēckara periodā ir izkliedēti visā brīvajā pasaulē, ar lielām bažām un arī zināmām cerībām sagaida Ženēvas konferenci. Ed.Rīsna uzsver: “Mēs esam pārliecināti, ka Ženēvā netiks atkārtotas traģiskās Jaltas un Potsdamas kļūdas, jo Rietumu lielvalstu līderi tagad saprot komunisma draudus visai brīvajai pasaulei. Reāla miera un labklājības pasaulē nebūs tik ilgi, kamēr nebūs izlabotas visas pagātnes kļūdas.”
Baltijas federācija aicināja neticēt PSRS pēc Staļina perioda jaunās valdības paustajai samierināšanas politikai, jo deviņas Eiropas valstis, tajā skaitā Latvija, Lietuva un Igaunija, vēl joprojām nav atguvušas suverenitāti un piespiedu kārtā atrodas komunisma sistēmā. Padomju Savienības izveidotie režīmi okupētajās valstīs nav likumīgi, tie ir marionešu, ielikteņu režīmi, tie nepārstāv tautas vairākuma intereses. Tāpat tika uzsvērts, ka diskusija, kas lielvalstu starpā notiks Ženēvā, būs sekmīga tikai tad, ja tā tiks balstīta uz humānisma, demokrātijas vērtību un tiesiskuma principiem.
Lai rastu risinājumu Baltijas valstu jautājumam, arī Federācija, līdzīgi citām trimdas organizācijām, ieteica britu premjeram šādu programmu.
1. Padomju Savienībai pēc iespējas ātrāk ir jāizved savi bruņotie spēki no okupētajām Baltijas valstīm. Tāpat uz PSRS atpakaļ jāatgriežas visiem tiem cilvēkiem, kuri nelikumīgi iebraukuši Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.
2. Baltijas valstīs jāatjauno iepriekšējie demokrātiskie režīmi uz bijušo neatkarības laika konstitūciju bāzes un jānoorganizē brīvas parlamenta vēlēšanas starptautisko novērotāju klātbūtnē.
3. Padomju Savienības valdībai jāļauj atgriezties dzimtenē visiem no Baltijas valstīm deportētajiem iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir vergu darbu nometnēs, cietumos vai piespiedu nometināšanā.
4. PSRS ir jāsamaksā kompensācijas par visiem kaitējumiem, kas nodarīti nelikumīgās okupācijas rezultātā Baltijas valstīm.

Nenogurdināmais sūtnis Zariņš

Latvijas sūtnis K.Zariņš 1995.gada 19.jūlijā pievērsa Foreign Office uzmanību tam, ka PSRS laikā, kad tā it kā demonstrē gatavību uzlabot attiecības ar Rietumiem, reizēm tomēr atkāpjas no pašas pasludinātās politikas. K.Zariņš kā piemēru minēja padomju iestāžu izplatīto dokumentu trimdinieku vidū, kurā noķengātas rietumvalstis un trimdiniekiem izteikts aicinājums atgriezties dzimtenē.
PSRS valdība pēc kara bija izveidojusi speciālu komiteju, kas strādāja pie tā, lai panāktu iespējami lielāka uz Rietumiem aizbraukušo bēgļu, tajā skaitā baltiešu, skaita atgriešanos. Komiteja izstrādāja dažādus memorandus, aicinājumus un vēstules. Ar to palīdzību tā gribēja atvilināt baltiešus uz Padomju Savienību. K.Zariņš savā vēstulē Ziemeļu departamenta direktoram Henrijam Hohleram pievieno vienu no šādiem komitejas aicinājumiem. Tā ievaddaļā aprakstīts, cik grūti latvietim dzīvot svešumā, tālu no mājām, bez dzimtenes, un tāpēc pēc iespējas drīzāk jāatgriežas mājās pie saviem radiniekiem, draugiem, pie ģimenes.

Padomju melu atmaskošana

Kā padomju propagandu K.Zariņš novērtēja aicinājuma autoru apgalvojumu, ka Rietumos dzīvojošiem latviešiem nav pietiekami nodrošināta pārtika, veselības aprūpe un cienīgs darbs. Aicinājumā bija apgalvots, ka latvieši Rietumos jūtas nedroši par savu šodienu un rītdienu, viņi tiek nesaudzīgi ekspluatēti un izmantoti. “Mēs zinām, kāpēc jūs neatgriežaties savā dzimtenē. Jums ir bailes. Tās jums radījusi melīgā propaganda ārzemēs, kas dienu un nakti atkārto, ka padomju zemē jūs tiksiet uzskatīti par renegātiem, ka šeit jūs apspiedīs un nosūtīs uz piespiedu darba nometnēm. Neticiet tam. Tie ir meli. Atgriezieties, un dzimtene pieņems jūs. Mēs patiesi Padomju Savienībā esam brīvi un strādājam savai labklājībai un savu bērnu gaišajai nākotnei.”
No Latvijas puses šādu aicinājumu tautiešiem Rietumu zemēs bija parakstījis Valsts projektēšanas institūta inženieris no Rīgas Alfons Prūsis.
K.Zariņa atsūtītais dokuments tāpat kā daudzi citi iepriekšējie nogūla Lielbritānijas Ārlietu ministrijas arhīvā un nekāda oficiāla reakcija no britu valdības puses nesekoja. 50.gadu pirmā puse bija aukstā kara laiks starp Rietumiem un Austrumiem, un katra no pusēm centās pielietot visas iespējamās metodes, lai nomelnotu savu pretinieku. K.Zariņš arī informēja Foreign Office, ka latviešu bēgļu vidū Lielbritānijā nav atsaucības uz šādiem PSRS izstrādātiem propagandas materiāliem, ka tiem ir niecīgs efekts.
Kopumā 1955.gada vasara bija iezīmīga ar nopietnām baltiešu trimdas organizāciju aktivitātēm, cerot tādējādi panākt lielāku uzmanību rietumvalstu parlamentos, valdībās un arī sabiedrībā attiecībā pret Baltijas valstu jautājumu. Šādu aktivitāšu pamatideja bija pārliecināt Rietumus, ka Baltijas problēma ir svarīga Eiropas pēckara izkārtojuma sastāvdaļa, kā arī atgādināt par to lielo netaisnību pret Latviju, Lietuvu un Igauniju 1940.gadā. Šajā laikā jau bija pamanāma arī zināma koordinācija trimdas dažādo organizāciju aktivitātēs, lai to soļi būtu pēc iespējas efektīgāki un izraisītu lielāku rezonansi.

Baltiešu un poļu trimdinieku solidaritāte

Vadoties no šādas taktikas, 1955.gada 13.jūlijā Stokholmā notika plašs poļu un baltiešu protesta mītiņš. Tā laikā pieņēma aicinājumu ASV, Lielbritānijas un Francijas valdībām. Dokumentu bija parakstījuši baltiešu emigrācijas organizāciju vadītāji: Igaunijas Nacionālās padomes priekšsēdētājs Augusts Rejs (August Rei), Latvijas Nacionālās padomes priekšsēdētājs Jānis Andersons, Lietuviešu biedrības priekšsēdētājs Zviedrijā Jonas Pajaujis u.c. Aicinājumā bija izvērtētas Baltijas valstu okupācijas sekas un uzsvērts, ka tā ne vien atņēma Latvijai, Lietuvai un Igaunijai neatkarību, bet arī iznīcināja Rietumu valstu attīstības modeli. PSRS Baltijas tautām ir atņēmusi privāto īpašumu, aizliegusi brīvo presi, apspiedusi nacionālo kultūru, kā arī liegusi elementāras tiesības un brīvības. Tas ir pretrunā ar 1941.gadā parakstītās Atlantijas hartas 3.paragrāfa principiem, ko jau kara laikā bija akceptējusi arī Padomju Savienība. Harta paredzēja visu tautu tiesības brīvi izvēlēties politiskās pārvaldes formu, kādā tās grib dzīvot.
Dokumenta noslēgumā triju Rietumu lielvalstu vadītājiem bija izteikts aicinājums, tiekoties ar Padomju Savienības līderiem Ženēvā un diskutējot par aktuālām Eiropas kontinenta problēmām, neaizmirst arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautu traģisko likteni un … “nenoslēgt nekādu kompromisu ar padomju imperiālistiem uz baltiešu tautu rēķina”.

Turpinājums sekos